Tauta zem debesīm pastāv ar savu kultūru

Lidija Oberte–Beklešova:

Mans vectēvs Gustavs bija barona Vulfa muižas skroderis Gulbenes pusē. Reiz lielkungs viņam atnesa "žaķeti", lai tas pataisa piedurknes par "vienu pērstu" īsākas. Žaķetes piedurknes pa to laiku, uz sienas karājoties, pašas no sevis palika īsākas. Kad lielkungs atkal atnāca, ar to bija apmierināts. Pie tam pieteica, ka tik labam un cienīgam muižas skroderim "Uberta" vārds nepiedien un turpmāk tas sauksies Oberts. Protams, uz to nevienam nebija iebildumu. Arī sievu Gustavs dabūja no sava vidus Līzeti Brūniņu, ku®a bija tikusi pie barona "mamzelēm" par šuvēju, smalko darbu "kufierētāju". Viņi savā ģimenē piedzīvoja trīs bērnus.

Vēlāk viena vientuļa "Žigu tante" vectēvam Gustavam, kā godavīram, uzdāvināja Dorochovas dzirnavas, kas bija Gauru pagastā — Potašu ciema kopējais īpašums.

Drīz vectēva veselība pasliktinājās un viņš aicināja palīgā savu meitu Alīdi ar vīru Gustavu, ku®iem tanī laikā jau bija septiņi bērni — četri dēli un trīs meitas. Viņiem līdz tam pastāvīgas dzīves vietas nebija un darbi mainījās Lubānā un vēlāk Daugavpilī pie maiznieka "baranku" meistara Mitrofanova. Māte Alīde pa to laiku ar visiem maziem bērniem cepa maizi un tirgojās savā veikaliņā Daugavpils nomalē, Kalkunos. Katru dienu lielas maizes abras mīcot, sabeidza veselību un visu atlikušo dzīvi vairs neko smagu nevarēja darīt. Meita Milda Daugavpilī iemācījās šuvējas amatu un vēlāk ieguva Amatnieku kameras meistares diplomu. Māte piepelnījās ar papīra puķu taisīšanu bē®u vainagiem.

1918.gada Pūpolu Svētdiena, 31.marts. Māte gatavojas lielam notikumam, ko katrs ģimenes loceklis gaidīja kā pārsteigumu. Toreiz tas notika mājas kārtībā. Daudzbērnu ģimenei pievienojās vēl viens "pūpoliņš". Turpmāk vecākās māsas palīdzēja auklēt māsiņu.

Jau sešu gadu vecumā mazā Lidija prata lasīt un rakstīt pamatskolas 2.klases līmenī. Kaut visa mūsu apkārtne bija cittautiešu pārpilna, ģimenes valoda bija tikai latviešu. Mūsu ģimeni cieši kopā saturēja dzimtas tradīcijas. Ga®ajos ziemas vakaros katrs mācēja sev sagādāt kādu nodarbošanos un cits par citu priekšā lasīja latviešu grāmatas. Citreiz uzdziedāja kādu dziesmu. Tā kā tuvumā luterāņu baznīcas nebija, svētkos un svētku dienās noturēja mājas lūgšanas, lasot no Bībeles un sprediķu grāmatas, noslēdzot ar korāļu dziesmām klavie®u pavadījumā. Tradicionāla bija vecās mātes Līzetes godināšana katru gadu viņas dzimšanas dienā. Tā bija viņas pašas griba. Pirmie Ziemas svētki un Lieldienas bija ģimenes dienas, un tikai otrā dienā sabrauca radi un draugi.

Kilometra attālumā no mājas bija Grincu ciema četrklasīgā pamatskola. Visi mācības priekšmeti notika krievu valodā, izņemot latviešu valoda kā priekšametu. Nobeidzot ceturto klasi, iestājos četru kilometru attālajā sešklasīgajā Gauru pamatskolā.

Lidijas tālākais dzīves gājums izsekojams Sergeja Beklešova stāstījumā, jo kopš sastapšanās šajā pašā Gauru skolā viņu dzīves pavedieni vērpušies vienā pavedienā. Kopā viņi piedzīvoja Baigo gadu un Latvijas brīvības saules norietu, kopā devās bēgļu gaitās un 1950.gadā ieradās Austrālijā, kur ar atsaucīgu cilvēku atbalstu dabūja darbu un tika pie zemes gabala, uz kura no iepakojuma kastēm uzslēja savu pirmo mājokli. Kopā viņi piedalījās Latviešu daiļamatniecības apvienības dibināšanā Austrālijā un daudzu lietišķās mākslas izstāžu rīkošanā. Kopā iecerēja arī šo grāmatu, kurai nav līdzinieces ne Latvijā, ne pasaulē. Kā moto tai varētu likt arī Lidijas Beklešovas vārdus, teiktus pirms vairākiem gadiem latviešu tautas mākslas izstādes atklāšanā Amerikā: "Ir lietas, kas nekad nenoveco. Ir lietas, kas mirdz spoži, cauri gadu tūkstošiem mezdamas gaišus starus nākotnē. Mūžīgi dzīvā mūsu senču māksla! Nav tautas pasaulē, kurai nebūtu savdabības iezīmes. Latviešiem ir sava folklora, etnogrāfija, tradīcijas, dzīvesziņa — neizsmeļams latviskas mākslas avots visās nozarēs. Cilvēks meklē izteikšanās veidu, un tas, ko viņš izjūt šādos brīžos, nav ne ar ko aizstājams vai izdzēšams no atmiņas. Neviļus mēs aizejam pagātnē, atgriežamies tagadnē un pāri ikdienas rūpēm un trokšņiem metam cerību pilnu tiltu nākotnē. Nešķirosim tautu, mēs visi esam latvieši, viena kopēja saime, kuru vada tautas gars un tradīcijas, kas ar savām saknēm no pagātnes sniedzas tālā nākotnē."

Sergejs Beklešovs:

Pēc Pirmā pasaules ka®a tauta bija izmētāta bēgļu gaitās. Vieni palika Krievijas plašumā, citi tiecās uz rietumiem. Tur 1918.g. 18.novembrī dzima jauna Latvijas valsts — drošāks patvērums un cerība uz labāku nākotni.

Kad es piedzimu Rīgā tā paša gada 12.decembrī, pilsētā bija bads un citiem arī bada nāve. Netālu no tā bija arī mans liktenis, ja nebūtu manas mātes personīgās varonības un uzupurēšanās. Tēvs kā armijas virsnieks bija iesaistīts pretrevolūcionārās cīņās. Māte, atstājot mani Tērbatā pie vecākiem, pati devās izlūkos cīņu laukā. Viņa atrada tēvu aplenkumā, bezcerības apstākļos un izveda viņu drošībā.

Kad austrumu robeža bija atbrīvota, varējām atgriezties dzimtajās mājās Kacēnu pagasta Trumoļevas dzirnavās. Viss bija izpostīts, dzīve bija jāsāk no pamatiem.

Bērna atmiņā man saglabājušās spilgtas ka®a pēdas. Balto krustu rindas ceļu malās liecināja, ka bijām ienaidnieka aplenkti. Tikai savās mājās mēs jutāmies drošāk Latvijas atbrīvošanas armijas štāba paspārnē. Mēģināja atjaunot dzirnavas un saimniecību, bet pietrūka līdzekļu.

Mātes vecāki vēl bija Tērbatā un tikai pēc dažiem gadiem varēja atgriezties Latvijā. Viņi sagādāja mātei iespēju iemācīties cepu®u šūšanas amatu, un mēs devāmies ceļā. Man bija seši gadi. Meistars viņai atļāva mācīties tikai no skatīšanās, bet mātei no tā pietika. Redzētais bērna prātā palika visam mūžam. Ātri visu saredzēt, uztvert un būt patstāvīgam. Pēc pāris mēnešiem braucām mājā.

Tad tēvs ar māti strādāja dienas un naktis. Dažāda fasona vasaras un ziemas cepures gāja tirgū. Sevišķi man likās neparasti, ka ziemas ādas cepures bija jāsutina maizes krāsnī. Darbs bija ienesīgs, bet pie tāda darba palikt visu dzīvi nelikās pareizi — tēvam bija ka®askolas un mātei Franču liceja izglītība.

Abi tēva brāļi sāka domāt par savu personīgo dzīvi. Viens aizgāja pagasta pašvaldības darbā, otrs uz Kuzņecova fabrikas biroju Rīgā.

1926.gadā māte ar veiklo izdomu atrada iespēju tēvam dabūt skolotāja vietu Gauru pagasta Kareļu četrklasīgajā pamatskolā pie pašas austrumu robežas. Skola bija apaļu koku mājā bez pamatiem un apkures. Pa grīdas spraugām putināja sniegu. Līdzīgi apstākļi bija arī mums pašiem, kādēļ mēs ar brāli nepārtraukti slimojām. Īsā laikā tēvs panāca apstākļu uzlabošanos. Novērtējot viņa organizātora spējas, 1929.gadā tēvu pārcēla par pārzini sešklasīgajā pamatskolā Gauru miestā.

Kad tēvs trīs vasaras bija skolotāju kursos Rīgā, es saradu ar pilsētas dzīvi. Mani viss kas interesēja. Lielākais piedzīvojums man bija Zviedrijas karaļa viesošanās ar ka®a kuģi Rīgā un pašam karali redzēt dažu metru attālumā. Parasti ar māti pavadījām dienas vecu mantu tirgū, meklējot grāmatas skolas bibliotēkai. Vēlāk tēvs pats grāmatas iesēja un apmācīja arī mani. Līdztekus tēvs beidza arī rokdarbu skolotāja kursus. Arī man pamats bija iegūts. Vēlāk ģimnazijā pieņēmu rokdarbu papildstundas — kokgriezumos, intarsijās un slēpju gatavošanā.

Pienāca 1931.gads. Septembrī skolā ieradās jaunie skolnieki. Citus zēnus un arī mani interesēja piektās klases jaunās meitenes. Šoreiz sevišķu uzmanību guva 12 gadu veca bizainīte. Tā bija Lidija Oberte — melde®a meita. Toreiz tēvs skolā nodibināja Jaunatnes Sarkarā Krusta pulciņu, kas veicināja bērnos interesi plašākā pasaules lokā. Pats viņš beidza vadītāja un sanitāros kursus. Es tiku par pulciņa priekšnieku un bizainīte Lidija par sekretāri. Tie bija mūsu pirmie sabiedriskā darba pirmsākumi. Blakus Sarkanā Krusta darbībai nāca klāt Mazpulku organizācijas aizrautīgā darbošanās. Mūsu mazpulku vadīja skolotājs P.Namatēvs. Viņa slimības laikā, novada inspektora uzraudzībā es turpināju pulciņa vadību. Notika dažādu nodarbību sacensības — pieccīņas, ārstniecības augu lasīšana, kārtējās gada ražojumu izstādes. Vienu gadu izstādē blakus kartupeļu kultūrai man bija kokgriezumā darināti rakstāmgalda piederumi. Kārtējās novada nometnes notika Malnavas un Abrenes lauksaimniecības skolās, kur man pēc attiecīgas pārbaudes piešķīra Diženā nozīmi.

Mana interese par valsts sabiedrisko dzīvi arvien pieauga. Nevienus Pļaujas svētkus nepalaidu ga®ām, un no katriem kaut kas palika atmiņā. Rēzeknes izstādē es piedalījos ar saviem rokdarbiem un tēvs biškopības nozarē — pētniecības laukā ar medus ražojumiem. Abi saņēmām apbalvojumus. Tēvs Gauru pagastā nodibināja biškopības un ugunsdzēsēju biedrību. Bišu dravā es biju viņa tiešais palīgs un bišu kodumi mani neuztrauca.

1933.gadā Lidija pārgāja uz jaundibināto Bērtuļu pirmo latviešu pamatskolu Gauru pagastā. 1934.gadā es iestājos Abrenes ģimnazijā un līdz ar to mūsu saites uz laiku pārtrūka.

1938.gada aprīlī Gauru pamatskolā notika teāt®a izrāde — balle ar lugu "Kad dunduri kož", ku®ā Lidijai bija viena no galvenajām lomām. Negaidot, nedēļas nogalē no ģimnazijas mājā iebrauca arī "Dundurs". "Šodien būs labs vakars," izskanēja viņa vārdi. Kāpēc? Vai ir kas citādi? Tālāk viss noritēja it kā iepriekš būtu jau izplānots.

Pēc šīs balles no visām pusēm nāca jauni ierosinājumi. Pēkšņi kā tautas mākslas ausmas stars pavīdēja doma, ka Lidijai Dzērvīša skola būtu kā radīta. Lidijas ģimene domāja tāpat. Vasaras mēneši pagāja, Lidijai gatavojoties iestāšanās pārbaudījumam zīmēšanā.

Pārbaudījums izturēts, un dzīve jāsāk jaunos apstākļos. Jau toreiz interese par tautas mākslu mums bija abiem. Kad Lidija brauca no skolas mājā, uzdoto latvju rakstu kompoziciju izpildījām kopā.

Jau no paša skolas sākuma Abrenes latviešu vidusskola veidojās par kreiso pagrīdes centru. Ar to es nevarēju samierināties, un skolas apstākļi man kļuva nedroši. Mani izslēdza no skolas un 1939.gadā pārcēla uz Daugavpils vidusskolu. Pagāja viens mācību gads.

1940.g. 15.jūnijā notika krievu iebrukums uz Latvijas robežas pie Maslenku ciema. Robežas posteņus pārņēma Gauru pagasta aizsargu nodaļa tēva brāļa B. vadībā. Aizsargu vidū bija arī Lidijas divi brāļi. Latvija bija okupēta. Līdz ar to arī norietēja Latvijas brīvības saule.

Stāvoklis bija saspīlēts, un bija jādomā par iespējamo turpmāko drošību. 1940.gada jūlijā Lidijas ģimene devās nezināmā virzienā — bēgļu gaitās. Dorochovas dzirnavas jau bija cita īpašnieka rokās. Nepieciešama iedzīve bija uzlādēta vienā auto kravā. Apkārtējos iedzīvotājos valdīja satraukums — jāsteidzas... Ceļa mērķis Madona—Prauliena.

Apmetāmies mazā lauku mājiņā pie Krievsalas meža pudu®a attālāk no liela ceļa. Uz laiku jutāmies paglābti. Sākumā strādājām pie kaimiņu saimniekiem meža darbos un uz laukiem.

Jaunai varai nākot, tikai dažu nedēļu laikā tēvu pārcēla uz mazu Gauru pagasta Punduru četrklasīgo pamatskolu. Es pie vecākiem atgriezties vairs nevarēju. Tas lietu neglāba. Līdz ar jaunā mācību gada sākumu, 1940.g. 19.septembrī tēvu apcietināja. Māte ar brāli atbrauca pie mums, lai mēs turpmāk būtu kopā, gādājot viens par otru. Skolas pienācās pārtraukt. 1941.g. 1.jūnijā mēs salaulājāmies Lazdonas baznīcā. Deportācijas svešā vidē mūs neskāra. Kad krievu laika noteikumi prasīja būt oficiāli nodarbinātiem valsts darbos, vīrieši strādājām uz lauku lielceļiem par remontstrādniekiem.

Pēc krievu ka®aspēka atkāpšanas es dabūju darbu Praulienas pagasta spirta brūzī, un nākamā gadā pārgājām uz dzīvi Madonā. Es strādāju patērētāju biedrībā un Lidija Nodokļu inspekcijā.

1944.g. 9.aprīlis. Lieldienas nakts, kad Gulbene piedzīvoja pirmo krievu gaisa uzlidojumu. Uz Madonas slimnīcu veda ievainotos, un pilsēta bija tumsā. Pie sveču gaismas piedzima mūsu meita Ināra.

Ka®a apstākļiem mainoties, bija jādomā par iespējamām bēgļu gaitām. Lidijas brāļi bija frontē. Lubāna liesmās. Par laimi, vācu ka®avīri bija līdzjūtīgi un izveda mūs drošībā blakus frontes aizmugurei ar vairākām pieturas vietām, kamēr oktųb®a mēnesī nonācām Liepājā. Mēs ģimenē bijām astoņi cilvēki — mazi, veci un slimi. Rīga bija jau kritusi, un atlika vienīga cerība doties ar kuģi uz Vāciju. Līdz ar ievainotiem nonācām Gotenhāfenas ostā, pēc tam bēgļu nometnē pie Hanoveras, kur mūs sadalīja pa darba vietām. Mēs nonācām Lineburgas viršu laukos dažādu tautību vidū. Mūsu ģimenei atļāva nometnes vajadzībām iekārtot šuvēju darbnīcu, un tā arī mātes ierosmē es kļuvu par cepu®u meistaru.

Ka®a beigas pārgāja mierīgi, un iesākās latviešu nometņu dzīve no vienas vietas otrā. Pirmā bija Oksfordas nometne. Viena no pirmajām aktīvitātēm bija skolu nozare. Lidija pasniedza rokdarbus ģimnazijā. Es organizēju kultūras un mākslas sarīkojumus. Beidzot nonācām Altgarges nometnē Elbas upes krastā, pie pašas krievu zonas robežas. Tur nometnes administrācijas atbalstā nodibinājām rokdarbu kursus ar nopietnu darba programmu. No rīta bija teorētiska latvju rakstu mācība un pēcpusdienā praktiskie darbi. Pavisam piedalījās 35 kursantes. Pirmās grūtības sagādāja mācības grāmatu trūkums un materiālu sagāde. Praktiskiem darbiem izmantojām dažādas ka®a trofejas. Zīda izplētņus un auklas plēsām un šķetinājām, kādreiz dabūjām arī palagus. Tikai vēlāk tikām pie kuģu karogiem. Tīkla darbiem lietojām papīra diegu austos gultas maisus, rakstus ielāpot ar izplētņu saplēstām strēmelēm. Šādi bija skolas un bērnudārza telpu tautiskie aizkari.

Kad nometnē ieradās latviešu bēgļi no Berlīnes, vienam bija līdzi R.Zariņa latvju rakstu grāmatas. Rakstus es pārzīmēju ar ūdens krāsām un tekstu pārrakstījām. Tagad mēs jutāmies kā bijušajā Latvijas mākslas skolā. Kopā ar mākslinieku A.Ozolu–Ozoliņu iekārtojām mākslas salonu. Krāsainiem darbiem ārdījām dažādas vecas adītas jakas. Ar visu tikām tik tālu, ka spējām ar saviem darbiem piedalīties starptautiskās izstādēs amerikāņu zonā, Eslingenā. Tur jau pastāvēja daiļamatnieku savienība un mākslas skola profesora A.Annusa vadībā. Lidija bija savienības biedrs. Notika gatavu darbu un materiālu apmaiņa. Tas veicināja paliekošas saites, izceļojot plašajā pasaulē. Eslingenas skolā un citās nometnēs tapa jauni amatu meistari, kas paņēma līdzi savas zināšanas pasaules ceļos, reprezentējot latvju tautas mākslu. Daži, izceļojot, vairāk domāja par savu personīgo dzīvi, un vecmeistaru darbi palika pagātnes vēsturē.

Pagāja gadi, kamēr varējām sakārtot savu dzīvi un pajumti svešajā zemē. Ar visu to jutāmies kā pasaules bāreņi.

Necerēts gadījums 1959.gadā mūs saveda kopā ar tautiešiem no Austrālijas austrumu krasta, ku®u sirdīs bija apslēpta tā pati degsme un uzticība tautas mākslai. Pēkšņi atradām kopēju valodu. Tā radās pirmā doma dibināt Latvijas daiļamatnieku apvienību Austrālijā, kas vēlāk arī notika.

1960.gadā mēs pirmo reizi krustojām plašo Austrālijas tuksnesi uz Kultūras dienām Melburnā. Tad Lidija pirmo reizi piedalījās Kultūras dienu izstādē, gūstot sevišķu uzmanību.

Izstādi un Kultūras dienas atklājot, izskanēja zīmīgi vārdi: "Mūsu ieročiem ir bijis jānolaižas, mūsu vārdi ir dažkārt neuzklausīti. Tagad mūsu cīņas ierocis ir mūsu kultūra, un mēs ticam, ka šai zīmē mēs uzvarēsim."

Jau toreiz, darbojoties Pertas Latviešu biedrības valdē, 1961.gada martā mūsu ierosmē notika pirmā LM izstāde. Ar to, pretēji citu uzskatiem, pierādījām, ka ar neatlaidību un mīlestību latviešu lietai var veikt lielus darbus. Ne par velti tanī reizē Austrālijas valdības ministrs A.Grifits teica: "Mums, austrāliešiem, ejams tāls ceļš, lai sasniegtu to mākslas līmeni, kāds ir latviešiem."

1965.gadā Melburnā nodibināja LDAA. Melburnā dzīvoja mūsu meita ar ģimeni. Arī mēs pārcelāmies no rietumkrasta uz Melburnu, kontinenta pretējā pusē. Dzīve bija jāatsāk no jauna, kas mūsu gados jau nebija viegli. Pienācās pirms laika aiziet pensijā, toties tagad varējām ziedot visu laiku latviešu sabiedriskajam darbam. Tautas māksla piepildīja mūsu personīgo dzīvi.

Gobelēns "Dievs, Tava zeme deg!’

Zemgales tautastērps

Sienassega "Pavasara atmoda"

Rendas tautastērps