Adventa gaisotnē — kokā cirstās tautas ciešanas — Latgales krucifiksi

Kokā griezto krucifiksu īstā vietā ir Latgales ceļu līkumos, pakalnēs un kapsētās. Taču šajās gada tumšākajās dienās tie spējuši ienest svētbijības un pārdomu gaismu arī Raimonda Paula muzikālajā centrā "Vernisāža". Tā apmeklētāji vasarā ar atsaucību uzņēma jaunās mākslinieces Gundegas Rancānes gleznu un viņas tēva, pazīstamā koktēlnieka Antona Rancāna kokgriezumu izstādi, bet tagad te iekārtota Latgales vēsturisko krucifiksu ekspozīcija. Arī tās autors ir Antons Rancāns. Darbi ņemti no viņa sakrātās kolekcijas, bet viens krucifikss izgatavots īpaši šai izstādei.

"LV"

Koktēlnieks Antons Rancāns:

Gandrīz katrs latvietis ir redzējis ja ne dabā, tad vismaz attēlos Latgalei raksturīgos kokā grieztos ceļmalu krustus ar Pestītāja tēlu. Bet tikai nedaudzi zina vai apjauš, ka šie necilie kokā grieztie pussatrunējušie Kristus tēli nes svarīgu informāciju par Latgales pagātni, par to laiku, kad Latvijas trešā daļa tika varmācīgi atšķirta un tās liktenis veidojās pavisam citādi kā pārējos novados. Kad Latvijā sākās protestantisma kustība, latgalieši atgriezās savā senču ticībā. Tikai sākoties kontrreformācijai, jezuīti pamazām viņus atkal pievērsa kristietībai, reizē mācot viņiem lasīt un rakstīt savā dzimtajā valodā un radot pirmos priekšnosacījumus lauku krucifiksu attīstībai. Tomēr tā īsti šī tradīcija sāka uzplaukt ar 1772. gadu, kad Polija sadalījās un Latgale nonāca Krievijas pakļautībā. Sākās 200 gadus ilgais rusifikācijas periods ar tā saukto drukas aizliegumu. Protestējot pret to, latgalieši masveidā attīstīja sādžu krucifiksu kultūru. Tā bija nevardarbīga pretošanās cara pārkrievošanas politikai, nacionālās identitātes saglabāšanās veids. Latgaliski iespiests vārds bija aizliegts. Par to rūpējās cenzūra. Bet kokā grieztais Kristus kā tautas kopā saucējs palika ārpus cenzūras, un latgalieši pulcējās pie tā ik brīvu brīdi.

Tautas attieksme pret ceļmalu krustiem dažādos laika posmos ir bijusi dažāda, no godpilnas līdz vienaldzīgai un pat nicinošai. Pirmie postījumi saistās ar Pētera Stučkas valdīšanas laiku, kad pārnovadu tautieši — revolucionāri — centās latgaliešus atsvabināt no "tumsonības". Arī Latvijas brīvvalsts sākuma posmā krucifiksu būvei neatlika laika, jo tautas lielākā daļa bija aizņemta ekonomisko grūtību pārvarēšanā. Tikai XX gs. 30. gados, kad Latgales zemnieki bija uzlabojuši savu materiālo stāvokli, sākās svētvietu sakopšana. Katruviet tā bija atbilstoša iedzīvotāju rocībai, kas noteica gan materiālus, gan objekta pārbūves pakāpi. Jāatzīst gan, ka — jo lielāki līdzekļi ieguldīti, jo ievērojamākas pārmaiņas notikušas, jo vairāk diemžēl zaudējusi tautas māksla. Cilvēkiem likās, ka koka nojumītes, krusti un mājiņas ir gan neizturīgi, gan vecmodīgi, tādēļ viņi centās tās aizstāt ar mūra, akmens vai metāla būvēm.

Vandalisma akti, ko vēlākajos gados latviešu tautai svešas ideoloģijas nesēji vērsa pret krucifiksiem ceļmalās, bija vērsti pret pašu tautu. Diemžēl nereti arī paši latgalieši iesaistījās krucifiksu postīšanā. Ar propagandu un ekonomiskām metodēm izdevās panākt vairāk nekā ar svētvietu vardarbīgu iznīcināšanu. Lauku viensētas novecoja un sagruva, kopā ar tām — arī krucifiksi. Lielāko ceļu malās un krustceļos stāvošos krustus nopostīja, iztaisnojot ceļus un meliorējot laukus. Tā aizgāja bojā krucifiksi Ludzas rajona Dekteros, Rēzeknes rajona Gailumos, Mežārēs un daudzās citās vietās. Nomaļus esošā kokgriezumiem rotātā krucifiksa nojumīte Rēzeknes rajona Līpuros palika neapkopta kopš 1949. gada, kad saimniekus aizveda uz Sibīriju. Mājās iemitinātie svešzemnieki pret krustu bija vienaldzīgi, un tas ieauga nezālēs.

Līdz ar Trešo tautas atmodu 80. gadu nogalē pieaugusi arī latgaliešu interese par ārtelpas krucifiksu atjaunošanu. Kurpinīku krucifiksa nojumīti sakopa un atjaunoja netālu dzīvojošais zemnieks Osvalds Salmanis, vairāku krucifiksu atjaunošanu materiāli atbalstīja Rēzeknes dekāns Pāvils Zeile, par svētvietas atjaunošanu Sakstagala pagastā parūpējās gan pagasta valde, gan Pieminekļu aizsardzības dienests.

Lai arī laika gaitā Latgales ārtelpas krucifiksi stipri cietuši un to lielākā daļa gājusi bojā, tauta allaž pūlējusies saglabāt savas kultūras vērtības.