Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Desmit gadu pēc Berlīnes mūra. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.12.1999., Nr. 410/411 (1870/1871) https://vestnesis.lv/ta/id/14526

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Eiropa gatava gadsimta lielākās idejas īstenošanai

Vēl šajā numurā

10.12.1999., Nr. 410/411 (1870/1871)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Desmit gadu pēc Berlīnes mūra

"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondents Jānis Ūdris:

Vācijas galvaspilsētā Berlīnes mūra krišanas desmitās gadskārtas dienās

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 374/377, 12.11. 1999., nr.390/391, 25.11.1999., nr.399, 2.12.1999., nr.408/409, 9.12.1999.

"Arhīvā redzams, ka daudzi cilvēki, kas formāli skaitījās "Stasi" aģenti, nesniedza šai organizācijai patiesu informāciju, dažādi izvairoties pateikt ko sliktu par saviem kolēģiem," stāstīja K.Bula. ""Stasi" profesionāļi to, protams, redzēja, un šie aģenti vienlaikus nokļuva arī izsekojamo personu sarakstos. Taču vārds "Stasi" aģentu sarakstā bija garantija, ka cilvēks nemēģinās pārcelties uz dzīvi Rietumos — šādā gadījumā "Stasi" varētu piesūtīt viņa jaunajai darba vietai vai it kā nejauši "piespēlēt" attiecīgās valsts drošības dienestam dokumentus par cilvēka saistību ar "Stasi", un viņš tiktu arestēts vai izraidīts uz valsti, no kuras nācis. Aģenti "Stasi" bija vajadzīgi ne vien citu cilvēku izsekošanai — bija svarīgi, lai arī pats "aģents" atrastos nemitīgā "Stasi" redzeslokā."

Pēc K.Bulas vārdiem, atteikšanās sadarboties ar "Stasi" cilvēkam allaž maksājusi karjeru, taču daudzos gadījumos bijusi vēl daudz sāpīgāka. Piemēram, cilvēku varēja ieslodzīt cietumā par kādu citu nodarījumu. Visai izplatīta "Stasi" metode bijusi vervēt cilvēkus, kuri pārkāpuši kādu likumu. Sadarbības gadījumā lieta tika izbeigta vai reducēta uz sīkāku pārkāpumu. Savukārt atteikšanās gadījumā tā tika maksimāli "uzpūsta", un cilvēks samaksāja dārgi.

"Mēs, cilvēki komunistiskajā Vācijā, visi zinājām, cik rafinēti un ciniski strādāja "Stasi". Tāpēc mēs īpaši nenosodām tos, kuru vārdi ir "Stasi" aģentu sarakstos," teica Kornēlija. "Daudzi no viņiem bija godīgi cilvēki un izmantoja situāciju, lai palīdzētu draugiem un kolēģiem — brīdināja par izsekošanu, rakstīja par viņiem pozitīvus ziņojumus. Bija arī visai populāra metode, kā izvairīties no sadarbības. Šo metodi izmantoju arī es pati, kad man īsi pirms skolas beigšanas piedāvāja sadarboties ar "Stasi". Viņiem jau bija zināma mana reliģiskā pārliecība un kontakti ar baznīcas aprindām. "Stasi" virsnieks man sākumā piedāvāja retus baznīcas žurnālus, tad ieteica sadarboties. Negribu melot, ka parādīju lielu varonību un teicu nē. Atbildēju, ka man šis priekšlikums jāpārdomā. Virsnieku šāda atbilde it kā apmierināja, un šķiroties viņš piekodināja, lai par mūsu sarunu nevienam nestāstu. Tā tad arī bija atslēga manai turpmākajai rīcībai — pastāstīju par "man parādīto godu" veselai virknei meiteņu, visām piekodinot, lai tikai nevienam nestāsta. Ar to arī pietika, lai "Stasi" mani "norakstītu" kā vieglprātīgu, pļāpīgu skuķi...," Kornēlija Bula nosmējās.

"Bet ko jūs jūtat pret īstajiem "Stasi" profesionāļiem, kuri Drošības ministrijai kalpoja ar visu sirdi un dvēseli?" pavaicāju.

"Es pret viņiem nejūtu neko īpašu. Lai dzīvo. Viņiem jau tagad nav viegli, jo nevar strādāt daudzās profesijās. Arī politikā viņiem sakarā ar "Stasi" arhīvu plašo pieejamību nav reālu izredžu."

"Vai jūs kādreiz arī satiekat šos cilvēkus? Ar "Stasi" arhīviem strādājot, jūs taču zināt viņu vārdus, daudzus droši vien pazīstat arī pēc izskata. Ko jūs, piemēram, teiktu cilvēkam, kurš centās jūs savervēt, sastopot viņu uz ielas?"

"Es viņam teiktu "labdien!" Varbūt pavaicātu: vai jūs mani vēl atceraties? Jūs strādājāt "Stasi". Ak, neatceraties? Nu ko, lai jums labi klājas!"

 

"Garā roka" ar ilglaicīgu psiholoģisko iedarbību

Taču sabiedrības psiholoģiski līdzsvarotā attieksme pret "Stasi" arhīviem nebūt neliecina, ka VDR Drošības ministrijā būtu strādājuši nevainīgi jēriņi vai vienaldzīgi burta kalpi. Par dzelžaino kārtību un maksimālu neuzticēšanos arī "Stasi" profesionāļu vidū liecina fakts, ka katra aģenta segvārdu zinājis tikai attiecīgais "Stasi" virsnieks un šī virsnieka tiešais priekšnieks. Arhīvu sistēmu kopumā pārzinājušas tikai pāris augstākās personas. Zemākajos dienestos katrs pārzinājis tikai savu sektoru. Arī arhīva augstākajiem pārraugiem bijis strikts kompetences sfēru dalījums. Vienam virsniekam bijuši pieejami aģentu segvārdi, citam — viņu īstie vārdi, vēl citam — adreses. Sistēma bijusi izveidota tā, lai neviens no "Stasi" darbiniekiem, arī no augstākās vadības, nevarētu pārbēgt uz Rietumiem un nodot aģentūras sarakstus. Kopējo ainu bijis iespējams izveidot, tikai sanākot kopā noteiktam virsnieku skaitam un apkopojot katra rīcībā esošo informāciju.

Plašajā izsekoto personu uzskaites zālē skatienam izlikta brūna kartona kartīte, tajā redzams, ka izsekojamā persona ar segvārdu "Biedermeier" reģistrēta 1987. gada 24. septembrī.

Citā zālē garos tērauda skapjos glabājas aģentu lietas. Garas skapju virknes ar šaurām ejām vidū. Mūsu pavadone izvelk kādu skapja sekciju, atver tērauda durvis un izņem pirmo pa rokai pagadījušos lietu. Šķietami parasti brūna kartona vāki ar skaidri salasāmu segvārdu "Petra Meijere", kuros ar metāla skavām iestiprināts pabiezs dažādu dokumentu žūksnis. Vāka iekšpusē iestiprināts arī pelēks konverts. Pavērusi to, Kornēlija izņem četrkārt salocītu rokrakstā aizpildītu papīra lapu: "Lūk, šis ir pats pirmais dokuments — savervētās personas solījums nevienam neizpaust par sadarbību ar "Stasi"." Mūsu pavadone šķirsta mapi, komentējot turpmākos dokumentus. Tie ir aģentes Petras Meijeres ziņojumi par vērojumiem Polijas apmeklējuma laikā, par viņai zināmo poļu kontaktiem ar Vācijas Federatīvo Republiku un poļu iespējām izbraukt uz šo valsti. Īpaša vieta ziņojumos ierādīta poļu kontaktiem ar VDR pilsoņiem. Mapi noslēdz rīkojums Petrai Meijerei "Stasi" uzdevumā doties uz Maskavu olimpisko spēļu laikā. Līdz ar to aģente pārcelta uz citu "Stasi" nodaļu un liecības par viņas turpmākajām gaitām meklējamas citā skapī.

Paprasījām Kornēlijai Bulai, kāda bijusi sieviešu un vīriešu proporcija "Stasi" aģentu vidū. "Neesam īpaši skaitījuši. Taču liekas, ka vīriešu noteikti bija vairāk," Kornēlija Bula atbildēja. "Daļēji tas izskaidrojams arī ar ilggadīgā VDR drošības ministra Milkes subjektīvo nepatiku pret sievietēm. Šis pavecais vīrs uzskatīja, ka sievietes ir nedisciplinētākas par vīriešiem un pārāk emocionālas. "Stasi" uzdevumus saņemot, viņas pārāk daudz prātojot un pēcāk cenšoties rīkoties pēc sava prāta."

Pavaicāju arī, vai "Stasi" arhīvos ir liecības par VDR Drošības ministrijas sadarbību ar čeku, piemēram, vai ir ziņojumi par to, ka "Stasi" čekas uzdevumā būtu izsekojis PSRS tūristus Austrumvācijā.

"Es nedomāju, ka starp šīm iestādēm pastāvēja cieša sadarbība, " atbildēja mūsu pavadone. "No dokumentiem jūtams, ka starp viņiem pastāvēja dziļa neuzticība."

Turpat "Stasi" arhīva zālē mums, dažādu valstu žurnālistiem, izraisījās domu apmaiņa par drošības dienestu jēdzienu un postkomunistisko valstu pieredzi ar bijušo drošības dienestu arhīviem. "Es esmu pārliecināta, ka ikvienai valstij nepieciešams savs slepenais dienests," teica K.Bula. "Taču aksioma ir tā, ka demokrātiskā valstī šai institūcijai jāstrādā stingrā parlamenta kontrolē."

Kad šajā neformālajā sarunā minēju Latvijas diskusijas par 1991. gada augustā Rīgā atstātajiem čekas maisiem, K.Bula smaidot nogrozīja galvu: "Es nu gan nedomāju, ka drošības iestādes, vai tas bija VDR vai Padomju savienībā, kaut ko darīja tāpat vien, nejaušības dēļ. Šajās iestādēs strādāja augstas klases profesionāļi, kas bija īsti meistari tālejošu psiholoģisko mērķu sasniegšanai."

Ilustrācijai Kornēlija Bula pastāstīja slavenas VDR zinātnieces dzīves epizodi. Sižetu, kura pavediens kļuvis pilnībā skaidrs tikai pēc komunistiskās Austrumvācijas sabrukšanas un "Stasi" arhīvu atvēršanas.

Zinātniece E. ar saviem pētījumiem bija izpelnījusies starptautisku autoritāti, un VDR vadība atļāva E. piedalīties zinātniskā konferencē Rietumvācijā. Konferences laikā E. skaudri pārliecinājās, ka Austrumvācijā viņas talants netiek adekvāti novērtēts. Saņēmusi izdevīgu darba piedāvājumu, E. atgriezās Austrumvācijā ar ciešu apņemšanos pārcelties uz dzīvi Rietumos. Viņas iesniegums par pārcelšanos austrumvācu komunistiskos funkcionārus nostādīja smagas dilemmas priekšā. E. bija pārāk populāra, lai viņas iesniegumu ignorētu kā daudzos citos gadījumos. Vēl neiespējamāk bija vērst pret viņu tiešas represijas vai draudus. Lieta tika nodota īpašai "Stasi" nodaļai, un drīz ap zinātnieci sāka risināties dīvaini notikumi.

Kādu dienu, pārnākusi mājās, E. konstatēja, ka viņas dzīvoklis uzlauzts un nozagti visi priekšmeti, kas bija zilā krāsā. Pilnīgi viss zilais, sākot ar krūzītēm un beidzot ar kleitām un aizkariem. Izsauktie policisti skeptiski grozīja galvas: "Padomājiet pati, cienītā, kāda vajadzība zagļiem paņemt tieši tās lietas, kas zilā krāsā?!"

E. arī pati saprata situācijas neloģiskumu. Taču fakts palika fakts. Pēc pāris dienām E. dzīvoklis atkal bija uzlauzts, taču tagad prom bija visas dzeltenās lietas. Šoreiz policisti jau bija dusmīgi: "Vai tikai jūs, cienītā, neņirgājaties par mums?!"

Informācija par šīm kolīzijām bija iekļuvusi presē, un E. vēl tikai gatavojās pārcelties uz Rietumvāciju, kad skandalozās publikācijas jau bija pārņēmusi arī turienes prese. "Ja tādi, tā teikt, "nojūgušies" cilvēki brauc uz Rietumiem, tad — laimīgu taciņu!" — tāds bija Austrumvācijas preses moto, kamēr Rietumu publikāciju zemtekstā bija retorisks jautājums: "Uz ko gan pie mums konkurences apstākļos cer cilvēks, kam "zūd zilas krūzītes"?!"

Kad E. beidzot bija pārcēlusies uz Rietumiem, darba piedāvātāji viņu sagaidīja ar domīgām sejām un palūdza katram gadījumam atnest psihiatra slēdzienu. Sekmīgā zinātnieces karjera Rietumos E. tā arī palika tikai sapnis. Salauzts cilvēks, sagrauta dzīve.

Gadījums ar E. tā arī būtu iegājis psihiatrijas vēsturē varbūt kā "zilo krūzīšu sindroms", ja 1991. gadā pēc "Stasi" arhīvu atvēršanas nebūtu atrasts VDR Drošības ministrijas psihologu rūpīgi izstrādāts scenārijs E. morālajai degradēšanai un psiholoģiskajai iznīcināšanai.

 

Komunistiskā kartupeļu puve

9.novembra, vēsturiskās Berlīnes mūra krišanas gadadienas, priekšvakarā mēs bijām ielūgti uz pusdienām ar Vācijā populāriem 1989. gada notikumu dalībniekiem. Pusdienām bija izraudzīta visnotaļ simboliska vieta — kādreizējā Berlīnes austrumdaļā līdzās Brandenburgas vārtiem uzceltas bankas augšējā stāvā. No loga skatienam pavērās Brandenburgas vārtu rota — varenie zirgi — un netālais Reihstāgs. Pirms desmit gadiem šo vietu varēju skatīt tikai pār Berlīnes mūri. Šeit tolaik bija "mirusī zona" — nezālēm aizaudzis, VDR robežsargu modri apsargāts klajums.

Atbilstoši galda kartēm man iznāca sēdēt līdzās vienam no pazīstamākajiem VDR disidentiem, mācītājam, tagad arī Bundestāga deputātam Verneram Šulcam. Sākumā mani pārsteidza galda biedra šķietamais biklums. Viņš pārsvarā klusēja un, atbildot uz jautājumiem, mulsi smaidīja. Prasīju, kā bijušie VDR iedzīvotāji vērtē savu situāciju desmit gadus pēc Berlīnes mūra krišanas: fakti liecina, ka Vācijas austrumu federālajās zemēs tomēr joprojām ir zemākas algas un augstāks bezdarba līmenis.

"Jā, tādi ir fakti," deputāts Šulcs atbildēja. "Taču pēc faktiem vien vēl nevar spriest par cilvēku noskaņojumu. Ir jau tiesa, Vācijas austrumu rajonos jūs varbūt patiešām vēl neredzēsit īpaši laimīgus cilvēkus. Taču jūs tomēr neatradīsit nevienu prātīgu cilvēku, kurš gribētu atkal dzīvot komunistiskajā režīmā. Jā, cilvēki gribētu jau šodien dzīvot tikpat labi kā mūsu tautasbrāļi Vācijas rietumos. Taču ne par tādu cenu. Un bijušie VDR iedzīvotāji jau arī tagad nedzīvo slikti. Jā, ir lielāks bezdarbnieku procents. Taču visi bezdarbnieki saņem pabalstus, viņiem ir iespēja pārkvalificēties. Būtiskākais ir fakts, ka daudz kas mainījies mūsu ekonomiskajos apstākļos. Taču cilvēka apziņa nespēj tik ātri pārkārtoties. Komunistiskais režīms, tāpat kā vēl agrāk fašistiskā diktatūra, nepieļāva personīgo iniciatīvu. Režīms cilvēkam pateica, kas viņam jādara. Tagad daudziem, īpaši vecākajai un vidējai paaudzei, ir grūti atraisīt iniciatīvu, uzsākt patstāvīgu biznesu, kaut iespējas tam būtu. Rietumu sistēmā augušie cilvēki ir elastīgāki un nebaidās riskēt. Taču varu apgalvot, ka neviens prātīgs cilvēks negribētu, lai mūsu zeme atkal būtu tā sauktā VDR. Ja nu kāds jums tomēr karstumā pateiktu, ka to vēlas, tas nav ņemams par pilnu. Ir jau arī tā, ka cilvēkiem grūti ikdienā novērtēt demokrātijas milzīgo ieguvumu — to, ka viņi tagad var brīvi teikt, ko domā, nebaidoties no represijām. Jābrīnās, cik ātri mēs šo situāciju esam pieņēmuši kā pašu par sevi saprotamu. Laikam jau par to ir tikai jāpriecājas — jo domāšanas un runāšanas brīvība arī ir pašas par sevi saprotamas lietas. Kaut vēl samērā nesen daļai vāciešu šī iespēja bija liegta."

Lietuviešu kolēģis, brīdi sekojis mūsu sarunai, iestarpināja, ka 1996. gadā viņš savas televīzijas uzdevumā aptaujājis jaunos vāciešus Leipcigas ielās, un daudzi izteikušies, ka labprāt dzīvotu atsevišķā Austrumvācijas valstī, konfederācijā ar Rietumvāciju. "Nezinu, vai tas bija nopietni domāts," skeptiski nogrozīja galvu mans galdabiedrs. "Ir atjaunots vēsturiskais taisnīgums, un sadzīviskās atšķirības dažādos Vācijas reģionos ir sekundāras. Turklāt tās ir pārejošas. Visam taču vajadzīgs laiks un mazliet vairāk pacietības. Mēs uz brīvību un demokrātiju gaidījām pusgadsimtu."

Saruna iegriezās vēstures atskatā. Pavaicāju Verneram Šulcam, vai, viņaprāt, leģendārā vācu komuniste Roza Luksemburga būtu akceptējusi Ulbrihta un Honekera režīmu Vācijas austrumu daļā, ja viņai būtu iznācis tajā dzīvot. "Es esmu pārliecināts, ka Roza Luksemburga nebūtu laimīga, redzot VDR dzīves īstenību," skumji pasmaidot, atbildēja bijušais VDR disidents. "Nedomāju arī, ka Honekera režīms būtu priecīgs redzēt Rozu Luksemburgu savā varas zonā. Rozas Luksemburgas teorētiskajos darbos bija virkne totalitāram režīmam nepieņemamu ideju. Ne velti bijušajā VDR nekad netika pilnībā izdoti visi Rozas Luksemburgas raksti — vien atsevišķi darbi un fragmenti. Es domāju, Roza Luksemburga, VDR dzīvojot, ātri vien būtu pieprasījusi atļauju izbraukt uz Rietumiem un, šādu atļauju nesaņemot, kļuvusi par disidenti. Viena lieta ir komunistiskā teorija, kas diemžēl radusies Vācijā. Taču reālais komunisms, tāds, kādu to īstenoja Ulbrihta un vēlāk Honekera režīms, bija kas pavisam cits. Visaugstākajā līmenī izteikta sociālā nevienlīdzība, kad Vācijas Sociālistiskās vienības partijas funkcionāri atkarībā no sava amata un ranga baudīja vislielākās privilēģijas. Viņi dzīvoja slēgtos, "Stasi" apsargātos rajonos un namos, iepirkās īpašos veikalos, ārstējās īpašās poliklīnikās un slimnīcās. Viņiem bija nodrošināta paradīze zemes virsū, varētu teikt — komunisms, jo daudzas no šīm privilēģijām viņiem neko nemaksāja. Komunisms ir kā puve kartupeļu laukā — iesākusies no vienas malas, tā ātri pārņem visu lauku. Bet, atgriežoties pie jūsu jautājuma par Rozu Luksemburgu — es viņas pozīciju salīdzinātu ar Gorbačova nostāju atklātības laikā. Viņa, tāpat kā Gorbačovs, droši vien censtos īstenot "sociālismu ar cilvēcisku seju". Taču vēsture parādīja, ka tas nav iespējams. Atsakoties no diktatoriskajām metodēm, sociālistiska impērija vairs nespēj pastāvēt."

Turpinājums seko

Foto: Jānis Ūdris, "LV"

10.JPG (33537 BYTES) Bijusī VDR pilsone Kornēlija Bula ir garīdzniece, taču tagad strādā Vācijas federālās valdības birojā, kas pārzina "Stasi" slepenos dokumentus. Maisos glabājas VDR Drošības ministrijas profesionāļu iznīcināto dokumentu atliekas

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!