Dzimtenes mīlestības augstā dziesma

Esmu cienījamo autoru laikabiedre, tāpēc grāmatu "Latvju raksti runā" uztveru kā sava veida pieminekli ne vien viņu mūža darbam, dzimtenes mīlestībai, bet jo īpaši XX gs. 20.–30. gadu Latvijas skolu sistēmai un jaunatnes audzināšanas programmai. Domāju, ka izdevums "Latvju raksti runā" būs interesants ne tikai lietišķās mākslas speciālistiem, bet arī pedagogiem, psihologiem, etnogrāfiem, vēsturniekiem un visiem tiem, kam tuva latviešu lietišķā māksla.

Raugoties no manas profesijas viedokļa, es grāmatu "Latvju raksti runā" kopumā uztveru kā vēstures avotu. Historiogrāfijas pamatjautājums ir ietilpīgais kāpēc? Kāpēc autori rīkojušies tā un nevis citādi? Kādi apstākļi noteikuši viņu rīcību un pasaules uzskatu?

Man paliek iespaids, ka te autori ir inventarizējuši savu mūža veikumu un izteikuši arī mūža sāpi, jo grāmatā ļoti spēcīgi iezīmējas psiholoģiskais aspekts.

Būdami bagāti ar nodzīvotiem gadiem, viņi kavējušies atmiņās par dzimteni, skatoties caur daiļamatnieku lodziņu, un viņu skatu punktu noteikusi tēvzemes mīlestība.

Pat grāmatas iekārtojuma pirmā daļa "Zeme un tauta" atgādina mūsu 30. gadu skolas lasāmo grāmatu: valsts karte, karogs, ģerbonis, himna, Brīvības piemineklis, prezidentu ģīmetnes. Te atrodas arī Krišjāņa Barona, Raiņa un Rūdolfa Blaumaņa ģīmetnes. Lasāmā un skatāmā viela kārtota tā, lai radītu un uzturētu poētisku gaistoni. Tādēļ nāk prātā Raiņa trimdā par dzimteni rakstītās rindas "es sapņos redzu viņu mirdzošu, kā apvītu ar staru vainagu".

Izdevums "Latvju raksti runā" ir arī spilgta liecība 30. gadu skolās realizētai patriotiskai audzināšanai, kas risinājās latviešu valodas, dzimtenes mācības, vēstures, ģeogrāfijas un arī rokdarbu stundās, kā arī ārpusklases nodarbībās, sarīkojumos, ekskursijās un jaunatnes organizācijās. Tur mācīja redzēt Latvijas dabas skaistumu un skaidroja, ka arī nelielai latviešu tautai ir tiesības dzīvot zem saules. Autoru dzīves un pasaules uzskatu pamatos savu daļu ieguldījusi mazpulku organizācija, kas palīdzēja nostiprināt ģimenē un skolā iemācītās morāles normas, tas ir — mīlēt cilvēkus, darbu, dzimteni; neieredzēt slinkumu, skaudību, nekārtību; saprast disciplīnas un pienākuma nozīmi; saskatīt skaisto un labo kā cilvēkos, tā dabā un arī lietās. Mazpulku devīze "Augsim Latvijai" autoriem vēlāk kļuvusi par pārliecību "Dzīvosim Latvijai". Ne velti grāmatā atrodams mazpulku himnas teksts — Elzas Stērstes dzejolis "Lai ar sauli laukā ejam".

Šajā gadījumā ir svarīgi atzīmēt, ka tieši mazpulkā mācīja saprast, ka latviski ir tie krāsu salikumi, kas redzami Latvijas dabā: zemē, debesīs, ūdeņos, augos. Iespējams, ka tādēļ Lidijas un Sergeja Beklešovu kompozīcijās dominē dzelteni brūnie un zaļie krāsu toņi. Jāatzīst, ka tādi krāsu salikumi bija arī modē.

Grāmatā ir attēli, kas rāda 40. gadu tautas traģēdiju. Man nav nācies redzēt līdzīgus publicējumus par šiem skaudrajiem notikumiem Latvijas XX gs. vēsturē.

Autoru trijotne liek mums atcerēties 30. gadu profesionālās izglītības tuvāko mērķi — sagatavot daiļamatniekus par profesionālo mākslinieku metu izpildītājiem. Šajā gadījumā to laiku iecere izpildījusies ar uzviju — Beklešovu pāris ne vien realizējis materiālā Soduma kunga un citu mākslinieku metus, bet gājuši tālāk, t.i., paši kļuvuši radoši mākslinieki — paši veidojuši kompozīcijas, paši izpildījuši vai devuši citiem to izdarīt.

Relatīvi skopi grāmatā pieminēta viņu unikālā sabiedriski organizatoriskā un izdevējdarbība, kurai līdzinieku nav.

Grāmatas satura ideoloģiskais pamats ir patriotisms. Autoru daiļradē tas atklāts ar folkloras, mitoloģijas, etnogrāfijas un vēstures sižetiem, kuros varam pamanīt arī autoru skolotāju radošo rokrakstu.

Skolotāji šajā grāmatā minēti ar dziļu cieņu. Pirmkārt, tas ir Ansis Cīrulis, kura poetizētais dzīves skatījums atklāts reālu vai simbolisku sadzīves ainu tēlojumos kā lietišķās mākslas žanros, tā arī gleznās un grafikās. Spriežot pēc Lidijas kundzes darbiem, viņai Anša Cīruļa māksla bijusi ļoti tuva. Tomēr kompozīcijas veidu izvēlē viņas darinājumos atspoguļojas Arvīda Dzērvīša skola, īpaši spilvenos un citos darbos ar centrālo kompozīciju. Derīgi atcerēties, ka jau 30. gadu vidū Arvīds Dzērvītis pateica, ka līdzīgi ornamenta elementi ir arī citām tautām, ka latviskums meklējams kompozīcijā. Latvju raksta mitoloģiskajā izpratnē Lidiju un Sergeju Beklešovus ievadījis Jēkabs Bīne, kas sekoja Ernesta Brastiņa ornamentu skaidrojumiem. Šķiet, ka, sekojot šiem uzskatiem, autori savās kompozīcijās atkārtoti izvēlējušies saules un dzīves koka (Austras koka) motīvus. Jūlija Madernieka mākslas pazīšana vērojama darbos ar augošā un fona raksta kompozīciju.

Lidijas un Sergeja Beklešovu darbos saskatāmi viņu informācijas un ierosmes avoti. Pirmkārt, tie ir Riharda Zariņa sastādītie "Latvju raksti", kā arī Arvīda un Aleksandras Dzērvīšu publikācijas par latviešu tautas tērpiem un telpu tekstilijām. Izmantotas arī citas etnogrāfisko materiālu publikācijas. Ierosmei visvairāk atlasīti Krustpils tipa villaiņu un Rucavas kreklu raksti. Cik lielā mērā tieši izmantoti pašu acīm vērotie tautas mākslas izstrādājumi zemnieku sētās un mazpilsētu dzīvokļos, no aplūkojamiem publikācijā atrodamiem materiāliem, nevaram spriest.

Tomēr, ja vērīgāk ielūkojas Sergeja Beklešova "Latvju rakstu" 2. sējuma pārzīmējumos, tad atlases princips mudina domāt, ka Beklešovu pāris labi pazinis arī Latgales krievu izšuvumus. Iespējams, ka viņi zināja arī Stasova un Voroncova publikācijas par krievu tautas mākslu.

Skatoties izšūtos gleznu gobelēnus, nāk prātā, ka 20. un 30. gados Rīgā darbojās dažādi rokdarbu kursi, kuros gan rokas, gan mašīnizšūšanas tehnikā mācīja veidot gleznu gobelēnu. Kursu pasniedzēji bija dažādu tautību mākslinieki, kas par uzskates līdzekļiem izmantoja baltvācu gleznotāju gleznās iecienīto senatnes tematiku, piemēram, mūra piļu drupas. (Starp citu, arī Jaņa Rozentāla gleznu "Kokneses pilsdrupas"). Tika izmantotas arī dažādu vēsturisku personu ģīmetnes un, visbeidzot, arī Latvijas ainavas un etnogrāfiskie sižeti. Latviešu mākslinieku metus izpildīšanai šādā tehnikā publicēja žurnāls "Zeltene".

Autoru biogrāfijas ir ļoti nozīmīgi vēstures avoti. No šī izdevuma tās palīdz saprast to cilvēku likteņus, kas pēc Pirmā pasaules kara zemes reformas rezultātā saņēma zemi Austrumlatgalē. Par viņu izstumšanu no saviem īpašumiem un trimdā došanās iemesliem pagaidām vēsturnieku pētījumos tikpat kā nav rakstīts. Autoru biogrāfiskās atmiņas uzskatāmi parāda, kā veidojās tas latviešu tautas kultūras slānis, kam pamati tika ielikti 20. un 30. gados.

Lasot šīs atmiņas, rodas izpratne par apstākļiem, kas nosaka emigrantu it kā iekapselēšanos atstātās dzimtenes kultūrā. Ja salīdzinām citu tautu pārceļotāju dzīvesveida vēsturi, redzam, ka cilvēcisko pārdzīvojumu lielums un dzīves grūtums ir tik spēcīgi, ka pārceļotāju paaudze noteikti un viņu bērnu paaudzes vēl ilgi saglabā tēvzemē iegūto vērtību sistēmu. Atcerēsimies kaut vai vecticīgos krievus Latgalē, holandiešus un hannoveriešus Ziemeļpolijā, eiropiešus Amerikā utt.

Vēstures avots ir arī izšuvumu tehnikas. Vispirms jau liecība par to, ka šādas tehnikas Latvijā pazītas un izmantotas. Ievērības cienīgi fakti ir dūrienu nosaukumi, kas savukārt sniedz liecības par izšuvēju amata vēsturi. Jāpiezīmē, ka 20. un 30. gadu daiļamatnieku skolotāji metodikas ziņā izmantoja arī vācu un čehu pieredzi, jo latvieši, īpaši Arvīds Dzērvītis, praksē lietoja mācību grāmatas vācu valodā.

Te tad nu meklējama Lidijas Obertes–Beklešovas kundzes rokdarbu tehniku izpratne, kaut sistematizēšanā klāt nākusi arī Ilgas Madres pieredze.

Zinātniekiem šajos jautājumos vēl daudz darāmā. Jāpārbauda avoti, jāatsijā pieņēmumi, īpaši jautājumos par latviskumu un vispāreiropeiskumu latviešu lietišķajā mākslā.

Paldies autoriem par tekstu angļu valodā! Skaistie attēli un teksti angļu valodā izdevumam "Latvju raksti runā" piešķir īpašu nozīmi. Latvijas un latviešu tēlam pasaulē šī grāmata plašam lasītāju lokam dos vairāk nekā politiskas deklarācijas vai strikti zinātniskas publikācijas.

Grāmata "Latvju raksti runā" savā būtībā ir mākslinieku Latvijas vēstures redzējums. Tā parāda, cik daudz tautas dzīvē tika paveikts 20 neatkarības gados.

Grāmata parāda daiļamatniecības un tautas mākslas lielo lomu tautas estētiskajā un patriotiskajā audzināšanā, ko mūsdienu Latvijā daļa izglītības un kultūras darbinieku nenovērtē.

Autoru dzīves stāsti liecina, ka prasmīgs darbs un cilvēcisks godīgums cilvēkam ļauj izdzīvot arī smagos dzīves apstākļos. Un vēl šī grāmata atgādina, ka Latvijai ir nepieciešamas profesionāli un rūpīgi uzrakstītas mācību grāmatas ne vien kultūras vēsturē, bet arī rokdarbu mācīšanā.

Cerēsim, ka piepildīsies autoru vēlēšanās un "pilni graudi reiz uzdīgs dzimtenē".

Par sirdij tuvu pagājušo laiku, tāpat kā aizsaulē aizgājušu tuvu cilvēku, atceramies tikai labo un skaisto. Tāpēc arī Beklešovu un Soduma izdevums iznācis tik sirsnīgs un skaists. Paldies viņiem par milzīgo skaisto darbu, par dzimtenes mīlestības "augsto dziesmu"!

Etnogrāfes, habilitētās vēstures doktores Ainas Alsupes uzruna grāmatas atvēršanas svētkos 15. februārī Misiņa bibliotēkā Rīgā