Ar Latviju sirdī. Klusi, dziļi, visu mūžu

Eduards Ciblis

No 17, 18, 19–gadīga jaunekļa 1944., 1945. un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Tušino, 1946.gada 22.februāris

Nedēļas sākumā strādāju turpat pie majora vecajiem mācību divplākšņiem. Trešdien saslimu un trešo dienu jau esmu palicis mājās. Vispirms bija drudzis un temperatūra, tad smaga caureja ar asinīm. Ārstam to neuzdevu, citādi būtu ielikts lazaretē. Arī šoreiz tas pārgāja pats no sevis, tāpat kā divas iepriekšējās reizes gūsta laikā. Novājēju gan pa vienu dienu, tā ka vakar kārtējā mēneša darba kategoriju pārbaudē ārsts uzrakstīja trešo kategoriju, līdz šim biju dabūjis tikai pirmo vai otro.

Ārā šais dienās pieturas sals, tāds pats gaiss ir arī bunkurā. Mūsu nometnē šonedēļ kaut kas tomēr mainījās. Bija kāda komisija. To sajutām tajā pašā dienā — dabūjām biezākas zupas. Laikam mainās nometnes vadība, varbūt nomainīs to kapteini, kurš uz mums tik sliktu prātu tur. Virtuves personālu jau nomainīja, uzturs ir kļuvis labāks. Visas trīs reizes dienā tagad ēdam tikai kāpostu zupas, kamēr nometnē pievestie kāposti būs noēsti, un to neesot mazums.

Nometnes štābā turpina atsevišķu gūstekņu pratināšanu. Kādam ir pienākuši dokumenti no Dzimtenes. Vienreiz kaut kas ar mums nokārtosies, lai arī tas varbūt ilgu laiku ies. Dažs par protokola neparakstīšanu iekrīt bunkurā. Cits tur iekrīt par sapuvušo kartupeļu speršanu darba vietā. Tur ilgāk par divām dienām neiztur, tiek aizvākti uz lazareti vai palaisti atpakaļ. Kādam no mums pasta sakari ir jau tiktāl nodibināti, ka vecāki sūta šurp Latvijas laikrakstus. Lai arī tie pienāk gandrīz mēnesi veci, kāri cenšamies ko izlasīt, šeit aiz dzeloņdrātīm ļoti gribas dzirdēt kaut ko nedaudz par Dzimtenes dzīvi. Pašreiz galvenais tur ir janvāra beigās tiesas prāvas par vācu ģenerāļiem Rīgā.

Šodien dzirdējām, ka ir iespējams atstāt gūstekņu nometni dzelzceļu mašīnistiem un to palīgiem, tūlīt stājoties darbā. Es tāds neesmu, man rītu jāiet tajā pašā vecajā gūstekņu šancē.

Tušino, 1946.gada 24.februāris

Šo svētdienu ir kārta mūsu vadam mājās palikt. Aizvakar vakarā nometa no amata mūsu veco vada kamandieri un brigadieri. Es tagad esmu kā vecāks gūsteknis ieņēmis šo amatu, tā vēlējās zēni. Labums tur pašlaik vairs nekāds nav, tikai dažādas šeptes nāk klāt un mazāk brīva laika.

Vakar strādāju pie kartupeļiem, īstenībā pie kartupeļu atliekām. Rudenī tie ir savesti un slapji ar dubļiem sabērti šķūnī. Sasaluši un vairākas reizes atkusuši, tie tagad ir beigti. Tagad tos sasalušus laužam ar stangām un ķīļiem, un tie nav nestiprāki kā mūris. Mēs tos cepinām oglēs un ēdam, lai arī pēc tam vēders sāp. Kartupeļi tagad ir ļoti dārgi, un Maskavā to trūkst, bet ar bojātajiem ir pilni pagrabi, tos nu lādē atkal vagonos un ved atpakaļ uz sovhozu. Ko tur var darīt, tādas ir tās lietas.

Fiļi, 1946.gada 1.marts.

Fiļi — tā sauc šo Maskavas nomales fabriku rajonu, kurā tagad atrodas mūsu jaunā nometne. Pirmdien vēl strādājām "Maijā"; otrdien būtu lādējuši vagonā izlauztos kartupeļus un, protams, arī cepinājuši. Pirmdienas vakarā mūs atutoja, un otrdien darbā vairs negājām. Pēc pusdienas pēkšņi bija jānostājas, jaunais nometnes komandants pateica "skoro domoi", un mēs atstājām Tušinas nometni. Beidzamajā laikā tur nebija slikta dzīve, uzturs bija labāks, izsalkuma vairs nebija, un darbs mums MAI (Maskavas aviācijas institūtā) kaulus nelauza. Šajā laikā mums Tušino nometne bija jāatstāj. Sasēdāmies auto platformās un cauri Maskavai pēc stundas braukšanas bijām jaunajā nometnē. Tā ir tikai tagad uzbūvēta lielajās, drūmajās kara fabrikās. Šīs fabrikas pirms revolūcijas piederējušas kādam vācietim. Ieradāmies gluži tāpat kā meža nometnē, viss tukšs un auksts. Lielās halles mūri ledaini sasaluši, virtuvē nav ko vārīt. Pirmo nakti dabūjām kārtīgi izsalt. Nākamā dienā, aizvakar, ieradās pārējie no Tušino padomju ļaudīm. Tagad jaunajā nometnē esam ap 350 cilvēki. Šonedēļ strādājam, nometni iekārtojot, pirmdien iesim darbā. Nekas labs te nav paredzams, protams, kā jau vienmēr, sola visādus labumus. Uzturs jau tā vājš, un to pašu sāk noblēdīt, jo te visur pie teikšanas tikuši "tautas vācieši", nolādētie, tie paši, kuri bija meža nometnē. Nometnes komandants nav krievs, un daži ir jau bijuši kādā citā viņa nometnē, tie neko labu nestāsta. Nekas, ir jau marts, aukstums nekāds vairs nevar uznākt. Jau tagad sniegs kūst, bet, cauru dienu ārā strādājot, mitrais gaiss saldē.

Marta sākumā varēju gaidīt kādu vēstuli no Dzimtenes, nu arī tas ir izjucis. Ar veco nometni un darba vietu vairs nav nekādu sakaru. Tur vairs nevar neko līdzēt, jo manu vēstuļu saņēmējam nezinu ne vārdu, ne adresi. Pie nometnes jaunā dzeloņdrāšu žoga nāk tauta mūs apbrīnot. Daudzi vāciešus vēl nav redzējuši. Ģērbušies viņi diezgan labi un laipni pret mums. Darbā ejot, varēsim atkal iepazīties.

Fiļi, 1946.gada 6.marts

Izsalkums rītā un vakarā, izsalkums cauru dienu. Pat naktī tas neliek mieru, nenāk miegs, un visu laiku jāmurgo par ēšanu. Savā starpā sarunājoties, visi ātri uztraucas un bieži strīdas. Galvenais sarunu temats ir ēšana, visvairāk tiek runāts, kā kādreiz ēsts. Nekas, vai neēdām vai neēdīsim! Pašreiz gan ir pat grūti par ko citu domāt. Nāk atkal prātā tādas pašas domas par vienīgo izeju kā meža nometnē. Darbā ārpus nometnes arvien vēl neejam un ēst tamdēļ klāt neko nedabūjam. Šajā nometnē ir tāda kārtība un disciplīna, kā vēl nekur līdz šim. Tepat pa nometni iznāk arī pastrādāt. Protams, uzturu labāku sola tad, kad iešot ārpus nometnes strādāt. Smēķētājiem ir vēl grūtāk, jo arī smēķēt nav ko. Dažiem sāk atkal sejas pampt un kājās ūdens rasties. Nekas, arī šo laiku pārdzīvosim, meža nometnē bija vēl sliktāki brīži.

Fiļi, 1946.gada 11.marts

Daudzas dienas pagāja garlaicīgā bezdarbībā. Cauru dienu tad jādomā par ēšanu, tā arī dzirdama kā galvenais sarunu temats visapkārt. Daudzi raksta viens no otra smalko ēdienu receptes, gribot mācīties pavāru mākslu. Es pēc ilgāka laika pārtraukuma no Landsbergas nometnes bezdarba laikiem esmu ticis pie šaha spēlēšanas. Tas atkal ļauj spēlē aizmirsties, līdz nemanot ir vairākas stundas garām.

Pirms trim dienām bija jānodod visas mūsu mantiņas, kas nav uzģērbtas mugurā. Tās nolika uzglabāšanā. Izsniedza mums matračus, spilvenus un segas. Tagad mīksta, silta gulēšana, par bezmiegu nu vairs nav jābēdā, tagad gulēt ir bauda. Par to aizvakar jau bijām darbā ārpus nometnes. Tīrījām no lūžņiem kādu fabrikas halli. Ar mūsu darbu neviens nebija apmierināts. Strādājām arī vakar pusdienu. Par darbu vairāk ēst dabūt pagaidām nav paredzams, komandants saka, ka mēs par to dabūjam kulturālu dzīvi, tā laikam tiek domāta tādā veidā, ka dienas laikā arī bez darba nedrīkst ne apgulties, ne apsēsties uz matrača. Komandants jau vairākas reizes ir atkārtojis, ka šī ir beidzamā stacija, no kuras mēs iziešot "pa vietām". Par laiku, protams, netiek runāts. Tas mums esot jāizpelna ar godīgu darbu, par katru disciplīnas pārkāpumu nākamā dzīvesvieta būšot Sibīrijā.

Šodien ir pirmdiena, mums izskatās pēc svētdienas, darbā atkal pašlaik neejam. Ārā ir diezgan silts un snieg. Dažiem tur darbs, uzsnigušais sniegs tūlīt jāizvāc no nometnes laukā.

Fiļi, 1946.gada 17.marts

Vairākas dienas bija uznācis stingrāks sals un sniegputenis. Vienu rītu bija –18°. Tam bija laiks pāriet, un nāca atkusnis. Pagājušās nedēļas vidū ieradās posteņi, un ceturtdien mēs uzsākām pastāvīgi iet darbā. Darbs visiem tāds pats kā iepriekš, tīrījām vecās halles no mēsliem un lūžņiem, pārnēsājām dzelžus un zemes. Ar procentiem te ir slikti, nav vairs tas, kas Tušino. Darbā tiek uzdotas normas, procentus aprēķina pēc pārnesto dzelžu smaguma un attāluma. Sestdien tīrījām sniegu no plašajiem fabriku jumtiem. Par mazu procentu izstrādāšanu katru vakaru, ārā stāvot, noklausāmies garas morāles. Uz stingrāko tiek aizliegts uzturēt sakarus ar civilistiem, pirkt, pārdot un sarunāties ar tiem. Par darbu sāka dot mazliet vairāk ēst, vismaz neesmu vairs tik traki izsalcis. Darbā dienas vismaz ātrāk paiet. Šodien svētdiena, darbi tikai nometnē. Pēc pusgada ir iespējams pašam veļu pamazgāt, tāpat arī mazliet noģērbties pirms gulētiešanas.

Dienas ir gājušas uz priekšu, marts pusē. Kādu dienu mūsu visas mantiņas, ko sapakojuši nodevām uzglabāšanā, tika aizvāktas prom. Darbā dabūjām izmainīt dažus vārdus ar civilajiem strādniekiem. Viņi nodarbināti kara rūpniecībā un, dzīvodami tāpat kā mēs apsargātās nometnēs, gaida, kad viņus laidīs uz mājām. No lielajām hallēm ik dienas nāk rindām jauni bumbvedēji. Tepat uz ezera tie paceļas un aizlido. Mēs mierinām sevi — jāpaciešas. Visapkārt redzamas fabrikas un nometnes, starp tām žogi un bruņoti sargi. Nāk pavasaris, nāk atmiņā vārdi: "Par visu gļēvai pacietībai lāsts."

Fiļi, 1946.gada 24.marts

Mūsu dzīvei ir piedota atkal jauna enerģija. Kādu dienu darbā daži ir satikuši vienu latvieti, kurš pirms sešām nedēļām bijis tādā pašā nometnē kā tagad mēs. Tā arī ir bijusi tepat netālu, un tajā bijuši tādi paši padomju pilsoņi kā mēs. Viņiem arī sākumā gājis tāpat kā mums, un viņi strādājuši tāpat kā mēs, arī šajā pašā fabrikā. Tagad viņš esot atlaists, bet tam kā speciālistam esot viens gads jānostrādā fabrikā. Vai tā tas būs arī ar mums vai nebūs, bet šis stāsts pašlaik uztur mūsu enerģiju un dod saturu mūsu domām un fantāzijai.

Pagājušā nedēļa pagāja darbā, no fabriku plašajiem jumtiem sniegu zemē grūžot. Diezgan mierīgs darbs. Daža bija tiešām skaista, saulaina pavasara diena, jau nākamā atkal putināja kā ap Ziemassvētkiem. Ir jau arī sācies jaunais kalendāra gadalaiks — pavasaris. Sestdien iesākām jaunu darbu — granti lauzt un ar nestuvēm pārnēsāt. Pie mūsu uztura šis smagais darbs liek sevi just. Šodien svētdiena, mazliet jāpastrādā tepat nometnē. Vakar vakarā bijām pašu ierīkotajā pirtī un atutošanā. Jauno utūzi izmēģinot, pirmajiem iznāca sliktāk, desmit cilvēkiem sadega visas drēbes, un tie palika pliki kā eņģelīši, kamēr no citiem salasīja tiem jaunas skrandas.

Darbā dienas ātri aiziet, galvenais — nesalst vairs. Fantāzija uztur manu enerģiju. Ir ieradies darbā vēl trešais Iekšlietu tautas komisariāta ierēdnis un nu sāk ņemt pratināšanā pa pieciem cilvēkiem dienā, līdz šim pratināja tikai pa diviem. Gaidām, vai tas mums ātrāk nenesīs kādu pārmaiņu.

Fiļi, 1946.gada 31.marts

Pēc vienas darba nedēļas, no fabriku jumtiem sniegu tīrot, ir atkal svētdiena. Nedēļa pagāja ļoti ātri, lielāko daļu bija siltas agrā pavasara dienas. Dažās dienās nokusa gandrīz viss sniegs. Svētdienās mums te neliek mieru, priekšpusdienā strādājam tepat uz viena jumta, tad nāk priekšā vēl dažādas padarīšanas. Pagājušās nedēļas jaunums — viens "paņēma vagu". Tas šeit bija pirmais gadījums, rezultātā tagad darbā vēl stingrāka apsardzība, un tika izlaistas baumas par bēdzēja saņemšanu. Lai noķer, ja noķer, šī dzīve arī ilgi vairs nav panesama. Ik dienas izsalkumā un darbā, visi strādā, cik var, bet par mazajiem procentiem draud un soda ik dienas. Strādnieki šeit ir daudz labāk pārtikuši nekā Tušino, ar tiem varētu labas šeptes taisīt un šo to dabūt, bet ir speciāli sargi, kas no visām pusēm uzmana, lai mēs ar civilistiem nedabūtu ne vārdu pārmainīt. Tomēr reizēm šis tas izdodas. Daudzi vīlē misiņa gredzenus un par tiem dabū smuku naudiņu. Man nav ķēriena uz tādām lietām.

"Pēdu piesita" latvietis, tas pats, kurš bijis latviešu koncentrācijas nometnē un šo jau nedara vis pirmo reizi. Neraugoties uz visu apsardzību, tas bija ticis sakaros ar civilistiem, no viena brigādes biedra vēl aizņēmies naudu un, tā kā darba vietai tuvu dzelzceļš bijis, ļoti veikli nozudis. Meklēšana ar suņiem neko nedeva. Laimīgu ceļu pirmajam!

Pratināšanu gandrīz nekādu vairs netaisa, bet visiem tiek rakstītas listes, kuras domātas karagūstekņiem un internētajiem padomju pilsoņiem. Tās raksta visai steidzīgi, dažreiz arī naktī. Puiši spriež, ka ilgāk par aprīli nebūsim vairs šeit. Neko ilgāk šajā izsalkumā arī nebūtu no mums strādnieki. Kad viens mēnesis vienā nometnē nodzīvots, tad nedēļas ātri garām skrien, gan sagaidīsim savu laiku, ja ne ātrāk, tad maijā gan.

Fiļi, 1946.gada 7.aprīlis

Vēl viena nedēļa garām. Par to varu priecāties, nedēļas beidzamās dienas bija siltas un saulainas, kusa ledus, žuva dubļi. Nedēļas sākumā gan vēl sniga un sala. Lielums pavasara ūdeņu jau aiztecējuši. Mūsu brigāde nedēļas beigās strādāja atkal uz plašajiem jumtiem, slaucījām un tīrījām tos. Nekas, saule kārtīgi sildīja, darbs arī kaulus nelauž — procentus kārtīgi izstrādāt tik un tā nevar. Saules siltumā nogurums un nespēks jūtams vēl stiprāk. Uz jumtiem tikām arī pie civilistiem klāt. Zēni pārdeva misiņa gredzenus, citi tāpat bičojām pa maizes gabaliņam. Par maizes šķēli pārdevu lāpstu. Būs jāpārdod vēl kāds labāks saglabājies apģērba gabals, pie krieviem tiem ir cena. Maize gan viņiem tagad ir, bet apģērbs nekur nav nopērkams. Daudzi no viņiem jau saprot savu stāvokli, ir dzirdējuši par dzīvi Vācijā. Būs vēlreiz jāuzraksta vēstule uz Dzimteni un jāiedod kādam civilistam izsūtīt, atbildi gan būs grūti saņemt, jo nestrādāju nevienā darba vietā ilgāk par pāris dienām.

Pagājušās nedēļas sākumā atveda uz nometni un parādīja mums notverto bēdzēju. Tas ir bijis tikai viens kūku vīriņš. Tikai pāris dienas bija brīvu gaisu elpojis, bēgšanu bija ņēmis pārāk vieglprātīgi, no Maskavas loka tam nebija izdevies izlauzties. To varēja redzēt, ka tas nav iespējams jau viņa gūstekņa apģērba dēļ. Tas nav bijis īstais bēdzējs, tamdēļ arī visas reizes, cik vien tas bēdzis, notverts. Pēc notveršanas viņš ir kādu laiku ieslodzīts bijis un pratināts, mums viņu nometnes komandants parādīja, reizē nolasīdams paša parakstīto spriedumu par tā nosūtīšanu uz soda nometni. Tā būšot nometne labi tālu austrumos, un no turienes vēl grūtāk būšot līdz Rīgai aizbēgt. Nometnes komandants reizē vēl atgādināja, ka šī ir mūsu pēdējā nometne, no kuras mēs tikšot izvietoti pa vietām, bet ne visi. Kā laiku viņš minēja vairākus mēnešus. Pašlaik nometnē ierēdņi pratināšanu pamazām turpina, anketes rakstīt ir tikpat pēkšņi pārtraukuši. Liekas, it kā viņi rīkotos bez kāda noteikta mērķa, tikai laiku vilcinādami un labi dzīvodami. Mēs tikai gaidām ... Nekādus datumus aiziešanai no šīs nometnes puiši vairs nemēģina minēt. Daudzi slimi, citi ļoti novājējuši, tā ka ārstam gribot negribot jāsāk interesēties par mūsu uzturu un darbu. Vienu dienu mūs potēja pret kaut kādām slimībām, dažu miesas vājuma dēļ nemaz nepotēja, daudzi pēc potēšanas saslima. Ir arī daudzi stipri uztūkuši. Aizvakar, mums no darba mājās nākot, pēkšņi iztaisīja kratīšanu. Atņēma visus papīrīšus, fotogrāfijas, dokumentus, naudu, bārdas dzenamos piederumus, bet šodien par bārdas nenodzīšanu piesola karceri. Labi, ka tagad bārda aug vismaz četrreiz lēnāk nekā kādreiz. Matus pa vienu dienu un nakti nogrieza visai nometnei pa tīro. Dzīvojam tikai savam vienīgajam mērķim — reiz kaut vai ar kailu miesu un dvēseli atgriezties Dzimtenē. Katra pagājusī diena mūs tam tuvina, mūsu vienīgais prieks — atkal viena diena pagājusi, un labi, ka tagad dienas ātri garām iet un nesalst.

Fiļi, 1946.gada 14.aprīlis

Pagājušā nedēļa, tāpat kā iepriekšējās, pagāja ļoti ātri. Strādājām dažādus gadījuma darbus. Pagājušo pirmdien, strādājot uz jumtiem, izdevās "uzlaist gaisā" svārkus un bikses. Uzģērbu mugurā skrandas, tas nekas, ir pavasaris, un manu veselību saglabāt ir svarīgāk nekā apģērbu. Apģērbu esmu jau diezgan ilgi glabājis un nēsājis, kamēr liela daļa no tā ir aizgājusi par velti, kamēr citi, jau sen "gaisā sizdami", ir kaut pāris dienas labi dzīvojuši. Pagājušo nedēļu biju paēdis, dažu dienu noēdu pat līdz divarpus kilo maizes un tad vēl nebiju pavisam paēdis. Pagājušo svētdienu uzrakstīju vēlreiz vēstuli radiem. Pirmdien lūdzu vienu vīrieti to izsūtīt un uzdot savu adresi atbildes saņemšanai, bet tas nepieņēma, negribēja nekādās darīšanās ielaisties. Otrdien atkal viena strādniece pati šo lietu ierosināja, uzdeva savu adresi un paņēma vēstuli izsūtīt. Šī mēneša beigās vajadzētu atbildi saņemt, sliktākais, ka grūti būs saņēmēju sastapt.

Nedēļas beigās strādājām smagu darbu — atkal nesām granti ar nestuvēm no bedres laukā. Tur ir grūti kaut cik apmierinošus procentus izstrādāt. Pagājušo nedēļu visiem bija jāuzšuj uz kreisām piedurknēm krievu "DG" (kara gūsteknis). Uz balta pamata divi lieli sarkani burti pa gabalu norāda, kas mēs esam. Nometnei apkārt sāka taisīt otru žogu. Nāca klāt arī citas patīkamas pārmaiņas — pagājušajā nedēļā mūsu uzturu pamazām uzlaboja tiktāl, ka tagad tas ir labākais nometnes uzturs, kādu jebkura nometnē esam saņēmuši. Varbūt tas norāda uz to, ka šajā nometnē jau diezgan dzīvots? Dienā saņemam 630 g maizes. Par 111% izstrādāšanu var dabūt vēl 300 g klāt, tikai retai brigādei tas izdodas. Ēst tomēr gribas visu laiku, jo zupām klāt nav ne zivju, ne gaļas, ne taukvielu.

Laiks ir kā jau pavasarī — vienu dienu snieg, līst, otro silda silta pavasara saule. Reizēm dzied cīruļi arī še virs drūmi pelēkajām fabriku hallēm. Šodien Latvijā Pūpolsvētdiena. Šeit arī var atrast sētmalā kādu uzplaukušu pūpolzariņu, bet tam neviens nepiegriež vērību. Dzimtenē pēc nedēļas svinēs Lieldienas. Maskavā arī krievi tagad sākuši cerkvas apmeklēt. Kāds krievs izteicies — amerikāņi liek mums Dievu lūgt, mēs lūdzam. Šonakt bijām uz atutošanu, utis bija apsēdušas čupām. Šodien nometne strādā pie ceļa uzbūvēšanas, mana brigāde šo to strādā pa telpām.

Fiļi, 1946.gada 21.aprīlis

Lieldienas, tikai ne šeit, varbūt Dzimtenē tās svin. Mums šodien ir tikai atmiņas no pagājušajām Lieldienām. Šeit Lieldienu nav. Ja runā ar civilistiem par Lieldienām,vecāki cilvēki zina teikt, ka tās iekrīt svētdienā un kādreiz arī pie viņiem ir bijuši lieli svētki. Tagad svētki būšot pirmais un devītais maijs.

Nekādas svētku sajūtas mums nav. Nav no kā tai rasties, šīs Lieldienas nav pirmās prom no Dzimtenes, maz atmiņu no tām vairs palicis. Šodien mūsu nometnē svētdiena ir tāda pati kā iepriekšējās. Lieldienu vārds tiek reti pieminēts. Šīs mums ir melnās Lieldienas. Pirms pāris dienām nometnē sabojājās kanalizācijas vadi, un tagad esam melni, darbā noputējuši, nemazgājušies vairākas dienas. Pat dzeršanai ūdens nav dabūjams. Šodien arī ir jāstrādā dažas stundas, kā jau katru svētdienu, jāķēpājas pa dubļiem. Kanalizācijas vadu atrakšana arī jāveic naktīs. Darbs tagad gūstekņiem ir vieglāks, ārā jauks laiks, nesalst vairs. Nu ir plikie uzvarējuši. Visu šo nedēļu bija silts laiks, daža bija tiešām karsta, saulaina diena. Dažu dienu vēl snieg, nokūst gan tūlīt. Sestdien nolija silts pavasara lietus. Pagājušajā nedēļā vēl nesām granti ar nestuvēm no bedres laukā, ļoti smags darbs, mazi procenti. Tad vairāk strādājām, attīrot fabriku pagalmus no bleķu un dzelzs skaidu kaudzēm. Siltajā pavasara saulē ātri nogurst, negribas daudz kustēties.

Rublim kurss ceļas. Mūsu fabrikā tas sākās pagājušajā nedēļā, fabrika atvēra veikaliņu, kur maize pērkama. Mēs gan tur netiekam klāt, bet mums civilisti darba vietās pienes tagad maizi klāt par desmit rubļiem kilogramā. Es atkal "uzsitu gaisā" savu lielo ziemas mēteli, pats vietā iegādājos skrandainu mētelīti, bet atkal maizi kādu laiku varu ēst. Maizīte garšo tikpat kā kūka, to nevar atēsties, iet iekšā tikpat kā salmi, dažu dienu noēdu pat trīs kilo. Daudzi mūsu apsargi ir lāga vīri, tamdēļ, neskatoties uz visiem stingrajiem noteikumiem, darba vietās tiek taisītas plašas andeles ar civilistiem. Ar misiņa gredzeniem ir jau apgādāta visa plašā fabrika, tos vairs maz pērk, jo nopirktie jau sākuši nosūbēt.

Ilgais gūsts un izsalkums ir nomācis garu. Palicies vairāk dzīvnieciskais instinkts un tieksmes — ēst un gulēt. Arvien neskaidrāki atmiņā kļūst mīļo cilvēku tēli. Sapņos tie nerādās, sapņi arī dzīvnieciski — galvenais ir ēšana. Starp mums ir brangi izplatījusies zagšana, maizi uzglabāt nevar. Neviens to arī neuzskata par neparastu parādību, kas ir, tas tūlīt jānoēd. Gaidām un ceram tikai uz vienu krievu teikto vārdu — drīz.

Fiļi, 1946.gada 29.aprīlis

Sākot ar pagājušo nedēļu, dabā bija siltas, jaukas pavasara dienas. Ir jau uzplaukuši pumpuri. Šogad labs pavasaris. Gūstekņiem arī labāk, ātri notecēja pavasara ūdeņi un nožuva dubļi. Mūsu fabrikas ielās jau putekļi. Visas šīs dienas nostrādājām dzelžu noliktavā, pārkrāmējot vai pārvadājot smagus dzelzs stieņus un stangas. Nez kā būtu ar stieņu celšanu, ja katru dienu liela daļa no mums nenoēstu klāt maizi vismaz par desmit rubļiem, tas ir no pašu sagādātās naudas, jo darbā mēs vienā dienā tik daudz nenopelnām. Darba vieta ir izdevīga andelēm, turpat strādā večiņas, kuras atradušas, ka, nopērkot no gūstekņiem drēbes un piegādājot maizi, var labi nopelnīt. Bez maizes te arī nekas nav dabūjams, mēs arī vairāk nevēlamies, kas gan agrāk ir tik labi garšojis kā tagad maize. Pagājušajā nedēļā mūs pārtaisīja uz vasaras sezonu, noņēma mēteļus, vates jakas un vestes, atstāja tā, kā stāvam: vienos svārciņos, galvās gan ziemas cepures. Ja nelītu lietus un laiks vairs nekļūtu vēsāks kā tagad, tad jau būtu labi. Es vēl laikus paguvu pārdot visu, kas tik vien bija pārdodams, ko tikai krievi ņem pretī, pats ietērpdamies arvien piemērotākās gūstekņu skrandās. Pie mūsu darba vietas ir katlumāja. Pa tās resno skursteni rūkdami tiek izpūsti laukā dūmi un tiem līdzi pelni. Nepātraukti tie nāk no gaisa zemē kā tuksneša smiltis vai vulkāna pelni, pieputinot acis, ausis, aiz drēbēm arī tie iespiežas. Sejas katru dienu mums melnas kā moriem, tas ir fabriku gaiss. Mūsu nometnē ir vai trīskāršojies priekšniecības skaits. Nākuši klāt arī vairāki virsnieki ar zilajām cepurēm. Kad nākam mājās, pie vārtiem bieži taisa kontroles, izčamda un izkrata visus, mums nedrīks būt neviena sīkuma vairāk kā tikai dvielis un ziepes. Tāpat izčamda gultas un aizvāc katru lupatiņu. Vēl mums ir "lēnie" kreklos, tos neņem nost, no tiem, sasodītajiem, arī paši nevaram vaļā tikt. Ar to mūsu nometnē grib ieviest arvien stingrāku disciplīnu. Vakarā no darba pārnākušiem ir vēl jānostrādā vairākas stundas nometnē, darbs arvien šeit tiek atrasts. Ar to mums atņem iespēju katram brīvam brīdim, izgulēties vairs nedabū tā kā agrāk.

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors

Turpinājums — seko