Par sevi vārdos un tekstos klātesot

Par Ausmas Cimdiņas grāmatu "Teksts un klātbūtne"

Grāmata, kuras lapas nav pāršķīrusi lasītāja roka, ir ola. Spainis, kurā nekad nav bijis ne lāses šķidruma, krāsns, kas nepazīst dūmus, krāšņa svece ar spoži baltu, vien putekļiem klātu dakti. Grāmatas sūtība — putns zilbaltā plašumā, līdz malām piepildīts un reizēm pāri plūstošs trauks, uguns, kas gaismo, silda un izaicina. Grāmata piedzimst tad, kad to lasa, tā dzīvo tālāk un pāri savam radītājam, tā kopā ar savu lasītāju rada no jauna.

"Teksts un klātbūtne" ir tieši tāds jaunrades brīnums — grāmata, kuras tapšanas impulss bijuši citu rakstītie, izjustie un pārdomātie vārdi, bet ne tikai par tiem tajā rakstīts. Grāmatas autores, Latvijas Universitātes asociētās profesores, literatūrzinātnieces un kritiķes Ausmas Cimdiņas darbu dzejnieks Knuts Skujenieks salīdzināja ar raugu, kas cilā un kopā saista citu rakstīto ar aktuālās kritikas un akadēmiskās pētniecības teorijām un atziņām. Tādējādi tapusi jauna gara maize. Grāmatas iznākšana bijusi iespējama, pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam un izdevniecībai "Jumava".

"Literatūras kritikai ir divas sūtības — pirmkārt, ielikt visu, kas parādās kā teksts, laikmetā un tā veidotajos rāmjos. Izsvērt, izvērtēt un norādīt tekstam plauktiņu tā brīža kultūras apcirkņos. Kritiķis pats tādā veidā piedalās laikmeta kultūrslāņa veidošanā. Otrkārt, literatūras kritika ir savedēja starp autoru un lasītāju. Autors savā vientulībā pie papīra lapas sēj visos vējos — nezinot, kādā augsnē kritīs un vai dzīvos tālāk viņa radītais. Šo neziņu pirmais var kliedēt kritiķis: paverot ceļu lasītājam. Ausma Cimdiņa ir izcila abās literatūras kritikas nozarēs — esmu gandarīta gan kā autore, gan kā lasītāja," savās pārdomās Rīgas Latviešu biedrības namā, godinot ar savu klātbūtni jaunās grāmatas atvēršanu, teica Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga. "Teksts un klātbūtne" glabā arī A.Cimdiņas savulaik rakstīto recenziju par Monreālā iznākušo grāmatu "Pret straumi", kuras autore ir Monreālas franču universitātes psiholoģijas profesore, tagad Latvijas Valsts prezidente V.Vīķe—Freiberga.

"Tava gudrība ir dīvains putns, kas brīvi planē literatūras plašumos, izmantojot gan gaisa strāvas, gan savu smadzeņu spēku, gan intuīciju un emocijas," autores veikumu iezīmēja kolēģis Viesturs Vecgrāvis. Radošā spēka plašumu palīdz aptvert un skaidro arī "Teksta un klātbūtnes" saturiskās robežzīmes — literatūras vēsture un teorija, recenzijas, pārskati un apceres par jaunāko literatūru, portretskices. No Jāņa Purapuķes šķietamās skaidrības līdz Gunta Bereļa it kā neprātīgajam haosam, no Zentas Mauriņas literārā mantojuma panorāmas tvēruma līdz dziļurbumam par Regīnas Ezeras "Nodevības" kontekstiem. Apcerot reālismu kā problēmu latviešu literatūrā un meklējot (atrodot, dokumentējot) tajā modernismu un postmodernismu. Par Gundegas Repšes dzīves pamatkrāsām un Noras Ikstenas romantisma pilngadību, Ilzes Indrānes romantisma realitāti un par Veltas Tomas Aldauni — Ķoniņienes nepabeigto seju — arī par karjerām mītos un jaundievos, Jāņa Turbada "Ķēves dēlu Kurbadu" lasot. Par ko klusē Kalna Kaibēni un ko darīt, ja kritikas objekts ir teksts — Ausma Cimdiņa lasa, vērtē, meklē vietu, domā, jautā un atbild. Dod padomu un šaubās, apgalvo un tic. Un vienkārši nevar par to visu nerakstīt. Grāmatu par grāmatām, cilvēkiem, pasauli un klātbūtni. Par sevi tekstā un vārdiem pašā.

"Tā ir inteliģence, kas nenāk ar bākugunīm, bet izplaukst klusi kā zieds, kā lilija, kas neprasās apzeltīšanas." Vārdi par Ausmu Cimdiņu un viņas grāmatu. Ticēt vai apšaubīt? Izlasīt...

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore

"Jebkurai grāmatai dižciltību piešķir lasītājs"

No Gundegas Repšes sarunas ar Ausmu Cimdiņu

Gundega Repše: Vai tev ir bijuši kompleksi, kad tu interpretē, tulko autora tekstu, kas nav tavs? Varbūt otrādi — vai izjūti baudu, ka dari ar autora tekstu, kas vien ienāk prātā?

Ausma Cimdiņa: Kompleksi? Droši vien. Tas atkarīgs no tā, kādā ziņā teksts nav mans. Ja kāds teksts vai autors pilnīgi un galīgi nav mans, es atsakos rakstīt recenziju. Lai nebūtu jāizgāž žults. Dažkārt ir tā, ka iekšas vārās, ja ceļ debesīs darbu, kas acīm redzami nav tā vērts, un tādā veidā maitā literāro vērtīborientāciju (nu gan runāju kā ideoloģiskā sekretāre), vai arī, ja kaut ko aiz aprobežotības knābā nost. Tā es nenocietos un "Dienai" uzrakstīju par I.Melgalves "Definīcijām". Tagad esmu uzrakstījusi t.s. iekšējo recenziju (ne publicēšanai, savās domās) par nesen iznākušo J.Rubeņa un M.Subača kopdarbu. Pat nosaukumu apmēram esmu izdomājusi ("Socreālisma cienīgi šedevri grāmatā "Viņš un viņa""). No pašmāju produkcijas neko tik briesmīgu, kas pretendē uz literatūru, pēdējā laikā nebiju lasījusi. Vai izjūtu baudu, ka varu darīt ar tekstu visu, kas ienāk prātā? Man liekas, ka labas kritiskas apceres pamatā ir spēja būt patiesam attieksmē pret sevi un literāru darbu — tātad vismaz kaut ko no tā, kas ienāk prātā, arī pateikt un uzrakstīt. Nevis profesionāli blefot, zinot sabiedrības vispārējo attieksmi pret to vai citu autoru. Labus darbus darot, protams, ir bauda. Bet labās meitenes slavu gan tādā veidā neiemantosi.

Gundega Repše: Vai tevi vajā parāda sajūta pret šo valsti? Varbūt otrādi — tu jūties, ka šī valsts tev būtu parādā. Varbūt gluži citas attiecības?

Ausma Cimdiņa: Es sākšu ar citām attiecībām. Reiz, kad es biju kaut kur starp bērnību un jaunību (citas valsts sastāvā), manās rokās nonāca dzejolis:

Šai stundā nejautā, bērns, it nekā.

Pat nejautā, vai mājās pārnāks tētis.

Tik raugies sarkanbaltā karogā

Un dievu lūdz, lai Latviju viņš svētī.

(Es citēju pēc atmiņas un nezinu, kā tur pareizi būs pieturas zīmes.)

Tas bija kaut kas nedzirdēts un man ļoti patika. Bet es sāku raudāt, iedomādamās, kā tas būtu, ja pēkšņi tētis nekad vairs nepārnāktu mājās. Un tomēr par to stundu, kuras priekšā atkāpjas viss, man bija jādomā.

Es negribu iedziļināties šī brīža lielajos sīkumos. Likumu nesakārtotība (lai man nestāsta, ka to nav varēts iespēt izdarīt, kāpēc igauņi iespēj?) un atbildīgu amatpersonu patvaļa ir tas, kas gremdē valsti morāli un materiāli. Es to nevaru vērtēt citādi kā paškaitniecību. Ja bagātība būtu tikums, tad nabadzība būtu netikums. Bet vai tā ir? Var pieciest trūkumu, bet derdzas, ka tēvzemes, Dieva un brīvības vārds tiek degradēts līdz riebumam. Vai tad ir kas būtiski mainījies, salīdzinot ar O.Vācieša laiku, kad viņš rakstīja par partijas piederības motīviem — ar partijas biedra karti kabatā vieglāk ir zagt.

Mani traucē divas simboliskās realitātes attiecībās ar valsti — Latvijas naudas zīmes un himnas izpildījums. Uz katras Lietuvas un Igaunijas banknotes ir attēlots cilvēks — domātāji, rakstnieki, valstsvīri, kā jau civilizētā pasaulē pieņemts. Mums tikai govis, zivis, ozoliņi. Vai Latvijā cilvēku trūkst? Kāpēc pie mums nepieļauj cilvēku kā tādu? Kā lipsti un bierni — visu uz pusēm, arī Saulcerīti uz pusēm. Vai tiešām pēc tam, kad varu, partiju un režīmu ķīviņi ir izķīvēti, no izcilākajiem mūsu tautas dēliem un meitām nekas vairs pāri nepaliek? Leiši un igauņi taču nav vēsturiski mazāk plosīti. Nu labi, Barontēvs uz simt latu banknotes. Tu bieži esi to rokā turējusi? Cik procentu Latvijas tautas to būs rokā turējusi? Lietuvā ir otra galējība — rakstnieces Jūlijas Žemaites attēls ir uz viena lita banknotes, ko savās rokās burza katrs bomzis . Bet rakstniece jau ar to pazemota netiek, visu mūžu (dzimusi muižnieku ģimenē) viņa burzījās tautas vidū, un šī galējība man liekas daudzkārt pieņemamāka, tā daudz vairāk stiprina tautas un kultūras attiecības un vēsturiskās saites. Man neomulīgi klausīties (atvaino), kā itin kā ar pēdējiem spēkiem un piespiešanos tiek gaudota Latvijas himna. Sporta pārraides es parasti neskatos, bet, kad nesen pasaules čempionātā uzvarēja mūsu hokejisti un viņu uzvarai par godu tika atskaņota Latvijas himna, es burtiski salecos — mūsu himna tika izpildīta himniski. Ne postmodernisms, bet politiskas domāšanas mēģinājumi gan mani ved strupceļos. Piemēram, karu mūsdienu pasaulē (kur pastāv tik daudz līgumu un vienošanos, bērnu, cilvēku, tautu un tā joprojām tiesību deklarāciju un to uzraudzības instanču) es nespēju uztvert citādi kā organizēto noziedzību.

Gundega Repše: Vai septiņu neatkarības gadu laikā tev ir bijis jādomā, ka esi latviete? Ko tev nozīmē šī identitātes aktualizācija?

Ausma Cimdiņa: Identitātes jautājumi, tāpat kā daudz kas cits, pie mums tiek līdz galējībai pārpolitizēti, un vienlaikus jēdziens politisks tautas apziņā tiek krietni (īstenībā nekrietni) apcirpts. Ko nozīmē, piemēram, spriedumi, ka bezpartejisks premjers nevar būt politiski atbildīgs? Tātad partija atkal ir uzurpējusi cilvēka godu, prātu un sirdsapziņu? Un politiskā atbildība tiek degradēta līdz partijas disciplīnai un interesēm? Demokrātiskā valstī politiski atbildīgi ir visi, to apliecinot ar savu izvēli vēlēšanās. Tas ir cilvēka cieņu pazemojoši, ja valsts ideoloģijas (tādai ir jābūt!) vietā tiek piedāvāta demagoģija. Kaut gan pēcatmodas laikā latviskās (nacionālās) identitātes jēdziens tiek īpaši aktualizēts, latvietības izjūtu manī tas nav kāpinājis, drīzāk kreņķējis. Kāpināta varbūt ir Austrumeiropas likteņa kopības apziņa (tas ir arī E.Todes "Robežvalstī" ) un austrumeiropietes pašapziņa. Kas attiecas uz "Dienas" rakstu sēriju par identitātes problēmām, man patika M.Birzes, E.Bucenieces un otrais T.Tīsenkopfa raksts (kur viņš saka — par laimi, ir ne tikai identitātes , publicēts pašā gadu mijā). Ja runājam par nacionālo, savā būtībā nekad citādi kā latviete es neesmu jutusies un arī neceru justies. Tomēr kārtu, šķiru un nacionālajā esamībā noteicošais ir cilvēciskais moments. Kā teicis izcilais lietuviešu apgaismes dzejnieks K.Donelaitis, Lietas, kas cilvēkam nedara godu, jo mazāk lietuvietim piestāv. Cilvēciskā deficīts deldē arī latvisko.

Gundega Repše: Vai tev ir izveidojies kāds skaidrojums šīs pasaules kārtībai — nekārtībai?

Ausma Cimdiņa: Izņemot ekstremālas situācijas (dabas katastrofas, karus, koncentrācijas nometnes un tamlīdzīgi), mūsu esamību jeb dzīvi veido mūsu apziņa — mūsu domas un darbi. Tu varbūt domā par visuma kārtību, par to, kas ir vai nav virs mums? Es ticu gara nemirstībai, sargājošām domām un jūtām — gan tām, kas mūs vieno ikdienā ar tuvcilvēkiem, gan tām, kas dzīvo literatūrā, mākslā un kultūrā cauri laiku laikiem un palīdz mums noturēties. Man liekas, ka šīs pasaules kārtības pamatā ir pazemība radītāja un radoša impulsa priekšā — vai tas būtu Dievs, tēvs, māte, dzejnieks vai zemnieks. Par nekārtību nerunāsim.

Gundega Repše: Vai tu kā teorētiķe vari uzburt ainu, kāda būs divdesmit pirmā gadsimta latviešu literatūra?

Ausma Cimdiņa: Man liekas, ka teorētiķi parasti nenodarbojas ar ainu uzburšanu. Mums dotā realitāte jau ir par plašu un dziļu, lai to apjēgtu. Kur nu vēl kaut ko klāt pieburt? Divdesmit pirmais gadsimts jau ir aiz sliekšņa, un šī gadsimta literatūra jau ir sākusies. Atkarībā no tā, kas šo literatūru rakstīs (un lasīs!), tā veidosies tāda vai citāda. Ja aiz teksta būs jūtams cilvēks, tad lasītājs no literatūras nenovērsīsies, un viss būs, kā nākas. Grāmatai dižciltību piešķir lasītājs , tāda bija Zentas Mauriņas pārliecība, un vēl — Mākslas darbs gadu simteņiem dzīvo, tikai pateicoties mākslinieciski radošai kritikai. Vai uz to pusi nav? Katrs lasītājs savā ziņā ir kritiķis, kaut arī savas domas nepublicē. Mūsu literatūra ir pelnījusi dižciltīgu lasītāju, un to es viņai arī novēlu. Mūsu literatūrai es jūtos vairāk parādā nekā valstij.