Tagad Latvijai ceļš uz Eiropu beidzot ir vaļā

10.–11. decembrī Helsinkos notika Eiropas Savienības valstu vadītāju sanāksme, kurā Latvija tika uzaicināta sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā

11.12.1999. Foto: epa/A.F.I.

Latvijas Republikas Ministru prezidents Andris Šķēle, Somijas Republikas prezidents Marti Ahtisāri, Latvijas Republikas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš

10. un 11. decembrī Helsinkos notika Eiropas Savienības Padomes sanāksme. Ar šo sanāksmi noslēdzās Somijas prezidentūra Eiropas Savienībā (ES).

Helsinku Padome ir pieņēmusi lēmumus par Eiropas Savienības paplašināšanās procesa turpināšanu, tajā skaitā arī par uzņemšanas sarunu uzsākšanu ar Latviju.

Lēmumam par Latviju pamatā ir Eiropas Komisijas progresa ziņojumi. Latvijas atbilstība iestāšanās kritērijiem Eiropas Komisijas progresa ziņojumā novērtēta atzinīgi jau otro gadu pēc kārtas. Tas ir apliecinājums, ka integrācijas process ES ļāvis mobilizēt Latvijas iekšējās reformas.

Ārlietu ministrija cer, ka Helsinku ES Padomes noslēguma dokumenti nodrošinās nepieciešamo pamatu diferenciācijai uzņemšanas sarunās. Tādēļ ir jāturpina sarunu procedūras precizēšana, lai tā atbilstu katras kandidātvalsts individuālai gatavībai.

Latvija ir gatava uzņemšanas sarunu ātrai norisei. Latvija ir apņēmusies nemainīgi un pragmatiski turpināt iekšējās reformas, lai būtu starp pirmajām valstīm, kas tiks uzņemtas Eiropas Savienībā.

 

M

inistru prezidents Andris Šķēle — Latvijas sabiedrībai piektdien, 10. decembrī, pa tālruni no Helsinkiem pulksten 15.05

— Tā nu sanāk, ka mūsu saruna šoreiz notiek no Helsinkiem. Tātad — mēs to pārraidām pa tālruni, bet mēs esam tikušies dažas stundas pirms šīs intervijas, pašlaik tieši Helsinku sanāksmē spriež par paplašināšanu un arī par Krieviju, bet rezultāts tā vai tā ir skaidrs. Ko tas reāli nozīmē Latvijai šajā brīdī?

A. Šķēle:

— Lēmums tiešām ir pieņemts, un Latvija kļuvusi par valsti, ar kuru tiek uzsāktas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Latvijas progress ir atzīts kā pietiekams un pārliecinošs. Ko tas nozīmē?

A.Šķēle:

Latvijai tas ir milzīgs izaicinājums un milzīgs, smags uzdevums reizē. Izaicinājums tādā ziņā, ka faktiski tuvāko piecu gadu laikā Latvija varētu, sekmīgi strādājot, nenovirzoties nevienu brīdi, ieturot iepriekš uzsākto politiku par tirgus saimniecības uzstādīšanu, par integrēšanos Eiropas struktūrās, varētu kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, tas ir, par citas ekonomiskās un politiskās vides reālu dalībnieci. Tas ir, milzīgs izaicinājums, grūts uzdevums tai ziņā, ka nebūs acīmredzot tik viegli, jo droši vien būs arī mēģinājumi Latvijā, varbūt, izmantojot arī kādus nedraugus, kavēt šo progresu; varbūt mēģināt stāstīt sabiedrībai, ka mums ir vēl citas alternatīvas, varbūt neiestāšanās, varbūt, alternatīva atgriezties kādā citā sabiedrībā, kuru mēs esam pametuši pirms desmit gadiem. Viss kas var būt, protams, var būt arī negatavība pašiem salikt pareizos akcentus mūsu iekšpolitiskajā darbībā. Tā ka tas ir milzīgs izaicinājums un milzīgs, atbildīgs uzdevums.

— Un no tām partijām, kas vairāk vai mazāk ir pārstāvētas Saeimā, varētu būt šaubas par Jurkāna bloku, — pārējie jau tomēr atbalsta šo Latvijas iesniegumu.

A.Šķēle:

Jā, bet tai atbalsta lietai ir arī svarīgs katrs akcents, jo no tā ir atkarīgs šīs virzības temps.

— Kas ir šie svarīgākie akcenti?

A.Šķēle

: Svarīgākie akcenti, protams, ir likumdošanas saskaņošana. Svarīgi ir akcenti, kas saistās ar trešā pīlāra jautājumiem — tie ir jautājumi, saistībā ar iekšlietu, tieslietu sistēmām, ar korupcijas apkarošanu valstī, ar sabiedrības tālāku demokratizēšanu, lielāku informētības līmeni sabiedrībā, izpratni, līdzdarbošanos šajos demokrātiskajos tautsaimniecības pārkārtošanas procesos. Ekonomikā tas nepārprotami saistās ar tālāku sekmīgu privātā biznesa uzstādīšanu, biznesa vides veidošanu, stingri ievērojot tikai tās pieļautās valsts atbalsta formas, kuras ir atļautas Eiropas Savienībā, nevis domājot par kādiem sociālistiskiem valsts atbalsta veidiem, kurus ik pa laikam proklamē arī citas — ne tikai Jurkāna kunga vadītā — partijas, bet, teiksim, arī sociāldemokrāti, un skaidrs, ka tādā brīdī tas būs tikai kavējoši, jo mēs nerīkosimies vispārējos Eiropas Savienības noteiktajos tautsaimniecības veidošanas ietvaros.

— Tajā pašā laikā arī sociālie jautājumi neapšaubāmi būs nozīmīgi un svarīgi.

A.Šķēle:

Sociālie jautājumi neapšaubāmi būs svarīgi, bet sociālo jautājumu blokā ļoti svarīgi būs ievērot tā saucamo vispārējo taisnīgas pieejas principu. Tas ir — lai cilvēki, kuri ir spējuši paši veidot savu ģimenes labklājību, kuriem nav bijis vairs vajadzīgs tik daudz valsts atbalsts, nepazaudētu to sajūtu, kāda šad tad tiek pieteikta — dariet tā, jūsu uzkrājumi, jūsu personīgais ieguldījums būs pamats jūsu labklājībai. Un tai pašā laikā dzird arī otras lietas, ka vajag sākt ierobežot, ka vajag sākt varbūt uzlikt milzīgus papildu nodokļus tiem, kas atklāti, godīgi strādājot, deklarējot savas lietas, arī gūst pietiekami daudz ienākumu. Šeit ir jāievēro tie principi, kas balstās uz katra individuāliem sasniegumiem, un valsts piedalās sociālo jautājumu risināšanā tieši, koncentrējoties uz tiem, kuriem patiesi nav veicies, kuriem ir problēmas varbūt ar veselību, varbūt saistībā ar neiegūto izglītību un kuri vairs nespēs būt vienādos konkurences apstākļos; uz cilvēkiem, kuriem ir jāpalīdz, lai ģimenes gūtu pietiekami daudz līdzekļu, lai viņu bērni varētu mācīties, iegūt izglītību, lai nebūtu tā, ka mums veidojas privileģētas skolas, tāda augstākās izglītības sistēma, kura cilvēkus no mazāk nodrošinātām ģimenēm faktiski izslēdz no iespējas mācīties.

— Tas, kas būs jāizdara pēc šiem pieciem gadiem, vēlākais, bet droši vien jau agrāk, pārliecina daudzus cilvēkus par to, ka vajag Eiropas Savienību. Kādi argumenti ir par labu Eiropas Savienībai?

A.Šķēle:

Ļoti daudz argumentu ir par, un man grūti pat atrast tos argumentus, kas būtu minami, lai teiktu "pret". "Par" argumenti: tas, ka neapšaubāmi tās ir arī reizē zināmas drošības garantijas. Jā, tās nav militārās drošības garantijas, bet noteikti tās ir ekonomiskās un sociālas drošības garantijas, tā ir atgriešanās pie tās sabiedrības pirmavotiem, pie kuriem mēs bijām jau pieraduši pirms kara un kurus esam pazaudējuši. Tā ir milzīga iespēja mūsu uzņēmējiem strādāt vienādos nosacījumos, apmēram 380 miljonu iedzīvotāju tirgū. Piedāvājums ir milzīgs, un protams, zaudējums būs — tādas lietas, no kurām šobrīd atsakās Eiropas Savienības atsevišķās dalībvalstis, kaut vai valūta. Ir pilnīgi skaidrs, ka jaunā ekonomiskā telpa Eiropas Savienības ietvaros daļēji dzīvo ar vienotu valūtu, ar vienotu naudas politiku, emisijas politiku, vienādiem fiskālās politikas regulēšanas instrumentiem, un mums nāksies lietot tos pašus.

— Jums bija arī tikšanās ar Spānijas premjerministru?

A.Šķēle:

Jā, sakarā ar to, ka ir, jāaktivizē Latvijas politika arī vairāk Eiropas Savienības dienvidu galā, ja tā var izteikties, bija tikšanās ar Spānijas premjeru Aznara kungu, un mēs pārrunājām mūsu divpusējās lietas. Aznara kungs pauda gatavību, un nākamā gada otrā pusē pēc Spānijas parlamenta vēlēšanām, kas ir notikums katrai valstij, arī Spānijai, atbraukt uz Rīgu, uz Latviju. Mēs vienojāmies, ka mums jāpaātrina zināmu savstarpējo līgumu noslēgšana, konkrēti — par dubultnodokļa neaplikšanu, jo tas kavē Latvijas un Spānijas uzņēmējus. Tāpat man bija svarīgi dzirdēt Aznara kunga viedokli attiecībā uz iespējamām institucionālām izmaiņām Eiropas Savienības ietvaros, jo skaidrs, ka Eiropas Savienība pēc šodienas lēmuma vairs nevarēs dzīvot ar to rāmi, kāds, ir uzstādīts. Tātad faktiski ir runa par to, kāds būs 2000. gadā Eiropas Savienības iekšējais organizēšanās princips un izskats, kā Eiropas Savienība varēs funkcionēt kā 25 vai 27 valstu kopīgs veidojums.

— Savukārt drīz jums ir paredzēta tikšanās ar Igaunijas kolēģi, un, cik es jaušu, atkal būs diezgan smagas sarunas par cūkgaļas jautājumiem.

A.Šķēle:

Pilnīgi iespējams, mēs jau vakardien ar Lāra kungu par šo jautājumu drusku aprunājāmies. Latvija pirmo reizi mēģina iemācīties administrēt, administrēt vienu nopietnu starptautisku līgumu, kas balstās uz Pasaules tirdzniecības organizācijas pamatnostādnēm. Mēs ļoti stingri ievērojam visus šī līguma nosacījumus un gribam pārliecināties, vai mēs tajā brīdī, kad, mūsu izpratne, ir nopietni apdraudētas mūsu ekonomiskās intereses, spējam to pierādīt arī pārējai pasaulei. Tādēļ es uzskatu par pareizu to, ka savā laikā Tautas partija jau iniciēja šo priekšlikumu, ka mums kaut vai uz šī konkrētā piemēra bāzes jāmēģina pierādīt, ka mēs spējam aizstāvēt savu iekšējo tirgu. Godīgi sakot, valdībai pat bija grūti neizšķirties par to, jo visas procedūras tika veiktas no tirgus aizsardzības komisijas viedokļa, no tiem materiāliem, kas bija mūsu rīcībā; faktiski tam lēmumam bija jābūt tieši tādam.

— Bet kā Lāra kungs ir reaģējis?

A.Šķēle:

Lāra kungam, protams, ir tāds arguments, kas balstās atkal uz Igaunijas izpratni, uz Igaunijas varbūt arī īpatnējo pozīciju, kas vispār saistīta ar viņu bezmuitas politiku, un tai pašā laikā Lāra kungs ir spiests atzīt, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, viņiem būs jāmaina arī šī bezmuitas politika, tas nozīmē, ka igauņi kaut kādā veidā kļūs līdzīgi mums, nevis mēs igauņiem. Un jautājums ir, vai tas, ka mēs šobrīd viņus spiežam ar to jau rēķināties, domājot par sava tirgus aizsardzību, vienalga, vai igauņiem tas patīk vai ne... Nu, igauņiem, protams, šķiet, ka tas nav viņiem izdevīgi.

— Jebkurā gadījumā jūs domājat, ka nekādas nepatīkamas starptautiskas rezonanses nebūs, jūs spēsit pārliecināt?

A .Šķēle: Es domāju, ka paziņojumi būs, es ar to pilnībā rēķinos, domāju, ka Igaunijas paziņojumi būs un, iespējams, pat ļoti asi. Bet var saprast arī igauņus, kuriem ir jāmēģina varbūt izmantot jebkuru šādu mūsu veiksmīgu rīcību, lai piesaistītu uzmanību pašai Igaunijai, un lai viņi varētu atkal teikt: nu, mēs esam pārāki; mūsu cūkaudzētāji Igaunijā nebaidās no Latvijas tirgus... Bet es šeit gribu teikt: nē, Latvijas cūkaudzētāji ir pilnībā konkurētspējīgi. Jautājums ir par negodīgu konkurenci, un negodīgas konkurences apstākļos arī godīgiem igauņu cūkaudzētājiem nav ko kreņķēties.

— Vēl vienas ziņas, kas nāk no Latvijas: Ādamsona kungs grasās publicēt šo starpziņojumu par pedofilijas lietu, un, Gundars Bērziņš, jūsu Tautas partijas frakcijas priekšsēdētājs, ir satraucies, saka, ka notiek izrēķināšanās ar jums.

A.Šķēle:

Es nedomāju, ka viņš ir īpaši satraucies, bet tas bija skaidrs, ka būs šādi mēģinājumi nosaukt dažādu amatpersonu vārdus, par kuriem, domāju, nav un nebūs sabiedrībā nekad viedoklis, ka tie varētu būt iesaistīti šādos noziegumos. Un tieši ceturtdien tiks, iespējams, no Ādamsona kunga mutes minēts arī mans vārds. Un, protams, Tautas partijas frakcijas vadītājs uzskatīja par vajadzīgu to uzreiz pieteikt, lai nebūtu nekādu iespēju kādam nākt ar pirmajiem paziņojumiem. Es galu galā domāju, ka Latvijas sabiedrībai ir ļoti svarīgi visu, kas saistās ar augstām amatpersonām, skaidri zināt. Un aicinājums, ko Bērziņš ir izteicis — publicēt visus tos materiālus, kur, vienalga, kādā veidā, tiek minētas jebkuras Latvijas amatpersonas, — ir pareizs, atbalstāms, jo mums neuzticēties savai tautai nav pamata un nav ko baidīties! Bērziņš ir teicis: lūdzu, publicējiet, lai redzam, kas, kādā veidā šos materiālus mēģina kompilēt, kā saka, "iebarot" pēc tam presei.

— Jūs sakāt, ka neesat vainīgs. Kāpēc tad, tā informācija parādās?

A.Šķēle

: Es domāju, vispār nav runas par kaut kādu vainu šobrīd. Jautājums ir par to, kā varētu tikt mēģināts vienu otru uzvārdu — un nav runa tikai par mani, Bērziņš ir atturējies minēt jebkurus citus uzvārdus, kas figurē žurnālistu aprindās un aizkulisēs, žurnālisti varbūt tikai ir slēpušies un tēlojuši, ka neko nav dzirdējuši. Bērziņš uzskata par pareizu pieteikt to laikus, lai ir redzams, kā šīs lietas varētu mēģināt zemiski pasniegt. Un, es tikai varu atkārtot to, ko esmu teicis: es domāju, ka nevienam godīgam cilvēkam nav ko baidīties, nevienai amatpersonai, kas nav iesaistīta šādos noziegumos, nav ko baidīties, un mums vajadzētu rūpēties par to, lai visi materiāli ir pieejami, lai ir redzams, kādā veidā šie materiāli tiek iegūti; lai ir redzams, kuras personas ir vai nav iesaistītas, jo no taisnības nevienam nav jābaidās.

— Vai beigu beigās nepazudīs viss galvenais, jo cīņa pret pedofiliju galu galā ir pietiekami svarīga?

A.Šķēle:

Jā, konkrētā lieta ir tikusi izmeklēta aptuveni jau divus gadus. Un acīmredzot kādā brīdī kādā zemiskā galvā dzima plāns, ka, izmantojot to materiālu, kas divus gadus ir bijis policijas un prokuratūras apritē, varētu tā teikt, pakrāšņot, pierakstot vienu otru uzvārdu klāt; viss par to liecina. Šobrīd nav jau šaubu vairs par to, ka ir bijis tāds mēģinājums, jo Saeimas kuluāros, žurnālistu aprindās, kā saka, no Rīgas jumtiem jau par to bļāva, ka tā tas varētu notikt. Un tādēļ, domāju, pilnīgi pareiza ir šī pieeja — skaidri, atklāti, nebaidoties visu publicēt, rādīt, stāstīt, lai redz visi — un es par to ļoti rūpēšos. Man ir svarīga kopumā valdības morālā stāja. Kas attiecas uz mani, tur galīgi nekādu problēmu nav.

— Beidzot atgriežamies tepat Helsinkos. Šobrīd diezgan asi notiek diskusijas par Čečeniju, un viens no Eiropas Savienības variantiem varētu būt ekonomiskās sankcijas pret Krieviju šajā sakarā. Vai, jūsuprāt, tas ir vispār iespējams, pieļaujams?

Uz Eiropas Savienības sarunām jaunuzaicināto valstu pārstāvji — Latvijas Ministru prezidents Andris Šķēle un Lietuvas prezidents Valds Adamkus

A.Šķēle

: Šādas diskusijas tiešām Helsinkos kuluāros ir bijušas, un es nevaru pateikt, ka tas būs oficiāls šī Eiropas Savienības samita viedoklis. Es nedomāju, ka tas varētu īpaši palīdzēt Krievijai pārvarēt savas iekšējās problēmas attiecībā uz Čečeniju, bet tas var katrā gadījumā vēlreiz pievērst uzmanību visiem saprātīgi domājošiem, demokrātiski domājošiem cilvēkiem pasaulē un arī pašā Krievijā, ka tādā veidā nedrīkst kārtot iekšpolitiku, tādā veidā nedrīkst risināt iekšējos konfliktus. Tūkstošiem un tūkstošiem mierīgu iedzīvotāju tagad, ziemas apstākļos, ir palikuši bez pajumtes, tiek nogalināti bez tiesas un sprieduma, tiek pazemoti, faktiski pret čečenu tautu tiek piekopts atklāts genocīds. Tas ir pilnīgi skaidrs, un es domāju, ja šāds mērķis ir iespējamam paziņojumam, tad tas katrā gadījumā varētu būt arī pilnīgi attaisnojams.

— Tai pašā laikā Latvija īstenībā klusē...

A.Šķēle:

Mana uzstāšanās Stambulā bija ļoti precīza un pilnīgi noteikta. Latvija savu viedokli ir paudusi un, es domāju, nekad nemainīs. Mēs neapšaubām Krievijas teritoriālo integritāti, bet tai pašā laikā nedomājam, ka šādas kara situācijas, kādas ir pašā Krievijā iekšpusē, ir kaut kādā veidā attaisnojamas ar vēlmi cīnīties pret terorismu. Nē un vēlreiz nē! Un Latvijas pozīcija būs precīza un stingra saskaņā ar šobrīd pasaulē vērojamo vispārējo, klaji negatīvo attieksmi pret to, kas notiek Krievijā.

— Nu ko, paldies! Tā bija mūsu saruna ar Ministru prezidentu Andri Šķēli no Helsinkiem.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

11.12.1999. Foto: epa/A.F.I.

Ministru prezidents Andris Šķēle un ārlietu ministrs Indulis Bērziņš — preses konferencē svētdien, 12. decembrī, starptautiskajā lidostā "Rīga" pulksten 10.45

Preses konferencē ievadvārdus teica Ministru prezidents Andris Šķēle:

— Man tiešām ir liels prieks un gods kopā ar ārlietu ministru būt jūsu priekšā. Mēs tikko esam atgriezušies no Helsinku sanāksmes, varbūt pašas vēsturiskākās Eiropas Savienības sanāksmes. Un tie nopietnie lēmumi, kas vakar un aizvakar tika pieņemti Helsinkos, varbūt ir paši būtiskākie, īpaši domājot par Latviju. Eiropas Savienība ir nolēmusi veikt lielas institucionālas reformas, lielus pārkārtojumus. Latvija ir atzīta par valsti, kas spējīga kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, un sarunas ar Latviju tiks uzsāktas vistuvākajā laikā. Mēs gatavojamies ļoti intensīvam darbam. Es tagad lūgšu kolēģi Bērziņu piebilst par specifiskajiem ārlietu jautājumiem.

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš informēja:

— Man šķiet, ka šoreiz liela nozīme ir tieši detaļām, kaut gan mēs visi vairāk gaidījām tieši to daļu, kurā tika pateikts, ka ar Latviju, tāpat kā ar citām valstīm, tiek uzsāktas sarunas. Es gribētu tiem pesimistiem, kas saka — ar Latviju uzsāks sarunas tāpat kā ar pārējām valstīm, atgādināt, ka Latvija skaidri zina, par ko tā ir saņēmusi šo uzaicinājumu. Ar mums, tāpat kā ar Maltu, sarunas tiek uzsāktas tādēļ, ka esam izpildījuši visus Kopenhāgenas kritērijus. Mēs esam valsts, kas pilnībā ir gatava sākt sarunu procesu. Tas nozīmē, ka mēs šajās sarunās varētu būt pietiekami veiksmīgi. Tagad viss būs atkarīgs no mums katra un ne tikai no ārlietu ministra, valdības un parlamenta, kas lemj, kādā veidā likumu izmaiņas virzīsies uz priekšu. Bet skaidrs ir viens — es šodien kā Latvijas pilsonis jūtos daudz drošāk nekā pirms trim vai četrām dienām, jo mēs esam īstajā sabiedrībā un īstajā laikā.

Vēl par detaļām. Starpvaldību konferencē tika pieņemts Latvijai ļoti svarīgs lēmums, ka gada laikā, kad prezidēs Francija un Portugāle, ir jāizveido institūcijas, kas ļaus uzņemt un funkcionēt visām kandidātvalstīm.

Strīdīgs ir jautājums par Turciju, taču visiem ir skaidrs par šīm 12 kandidātvalstīm. Bet tika atrasts arī kompromiss Turcijas jautājumā. Pašās beigās, kad bija kopīgās pusdienas un uzrunas, kad arī mūsu premjers teica savu runu par Latvijas perspektīvām, mums nāca klāt daudzi politiķi un ES valstu valstsvīri un mūs apsveica, bet mēs redzējām, cik paši viņi bija priecīgi un pārliecināti, ka ir izdarījuši ko vēsturisku. Viņi te nedomāja tikai Latviju vai šīs sešas kandidātvalstis, viņi priecājās par to, kā ir ievirzījies viss paplašināšanās process. ES dalībvalstu līderi ir pārliecināti, ka Eiropa spērusi lielu soli uz priekšu, lai nākamajā tūkstošgadē būtu spējīga konkurēt ar jauno pasauli — gan ar tirgiem, gan ar tām valstu apvienībām, kas parādās Āzijā, gan ar Ameriku.

A.Šķēle

: — Es gribētu nedaudz piebilst. Tas būs ļoti liels un svarīgs uzdevums, kas mums būs jāveic tuvākajā laikā. Man ir patiess prieks, ka šī valdība ir ļoti apņēmīgi sākusi savu darbu, varbūt bija vērojama neliela vilcināšanās un mēs izjutām zināmu vilšanos, jo domājām, ka jau iepriekšējā sanāksmē Latvija varētu būt kvalificējusies pilnībā, bet nu mēs atkal esam iztaisnojušies. Ir arī citas labas ziņas. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, Starptautiskais valūtas fonds ir apstiprinājis mūsu finansu politiku, valdības pieeju valsts budžeta sastādīšanā. Mēs varam domāt, kā izmantot Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas finansu līdzekļus. Tas viss liecina, ka mēs ejam pareizu ceļu, virzāmies noteikti un saprotami. Tā ir tā atbildība, kas gulstas uz mums un šīs koalīcijas partneriem, šo valdību šīs Saeimas laikā. Tādēļ es tikai varu pievienoties tiem laba vēlējumiem, kurus mēs sanāksmes laikā saņēmām gan no lielvalstu līderiem, gan no mūsu kaimiņvalstu politiķiem. Latvija ir viena no neapšaubāmām kandidātvalstu līderēm, un mums par to ir patiess gandarījums.

 

Tad premjers un ārlietu ministrs atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

— Vai tas, ka Eiropas Savienība ir gatava ātrāk uzsākt iestāšanās sarunas, nekā bija plānots, kaut kādā ziņā saistāms arī ar Krievijas aktivitātēm?

A.Šķēle:

— Es nedomāju, ka te ir kāda nozīme Krievijas aktivitātēm. Jāatzīst, ka Krievija nav tā valsts, kas Eiropas Savienībai varētu ko ieteikt, noteikt vai norādīt. Mēs pārliecinājāmies, kā jau teica ārlietu ministrs, ka tas gandarījums, kuru varēja just ārvalstu vadītājos, ir par to, ka viņi ir vienojušies par šo institucionālo reformu tempu un iespējamo grafiku. Gandarījums par šo vienošanos, kas bija redzams Somijas premjera Liponena, kā arī visu citu apsveicēju sejās, ir tas, kas arī mums svarīgs. Tiklīdz Portugāle nopietni sāks savu prezidentūru, mums ir viss pamats cerēt, ka mēs varēsim ļoti intensīvi iesaistīties sarunās. Latvija tā arī pieteica sevi, un mēs visās diskusijās pasvītrojām, ka esam gatavi sākt sarunas gandrīz par pusi no sadaļām. Tas ir temps, kādu vēl tikai Malta ir pieteikusi. Tas liecina gan par mūsu apņēmību, gan par pašas Eiropas Savienības kapacitāti, kuru viņi cer nodrošināt.

I.Bērziņš:

— Latvija jau no paša sākuma iestājās par to, ka nākamā gada februāris tīri tehniski varētu būt īstais laiks, kad sākt sarunas. Es negribētu teikt, ka tā ir kaut kāda mūsu diplomātiskā uzvara, vienkārši sakrita tas, ko gribējām mēs, ar to, ko iesaka Eiropas Savienība. Mēs gribam ātrāk uzsākt sarunas, lai straujāk varētu virzīties uz priekšu, lai Portugāles prezidentūras laikā ne tikai tiktu atvērtas pirmās sadaļas, par kurām tiks diskutēts, bet lai dažas no tām mēs jau varētu noslēgt un atvērt jaunas.

— Man ir divi jautājumi. Pirmais Bērziņa kungam — vai jums pēc Helsinku sanāksmes ir pārliecība, ka katras valsts virzīšanās uz priekšu notiks diferencētā tempā? Un kā jūs, Šķēles kungs, plānojat nodrošināt sabiedrības informēšanu, ja nākamā gada budžetā līdzekļi šim mērķim nav paredzēti?

I.Bērziņš:

— Pirmkārt šī pārliecība izriet no Helsinku dokumentiem. Princips ir noteikts, izskaidrojot, ka šī diferenciācija būs. Tas ir dokuments, ar kuru mēs varēsim atgādināt, ja gadījumā aizmirsīsies, ka paši Eiropas Savienības valstu vadītāji ir nolēmuši šādā veidā turpināt sarunas. Šo pārliecību es guvu arī no sarunām ar maniem kolēģiem, ārlietu ministriem, piemēram, runājot ar Dānijas ārlietu ministru. Katrā ziņā Ziemeļvalstis, kas ir mūsu advokātes, darīs visu, lai šī diferenciācija būtu. Viņi uzskata, ka Baltijas valstis var uz priekšu virzīties straujāk. Ziemeļvalstis tajā ir ieinteresētas kaut vai savas drošības dēļ. Tā ka šī pārliecība ir. Bet diferenciācija būs tikai tad, ja mēs Latvijā varēsim īstenot uzsāktās reformas un sekmīgi virzīt uz priekšu sarunu procesu. Tas nenotiks automātiski. Tas, ka tā ir ierakstīts, nenozīmē, ka kāds mūs stums uz priekšu. Mums ir dota iespēja. Vai mēs to realizēsim? Es uzskatu, ka realizēsim.

A.Šķēle:

— Par jūsu otro jautājumu. Jāsaka, mēs ļoti plānveidīgi esam attiekušies pret 2000. gada budžetu. Mums, es domāju, valdībai kopumā, nebija nekādu šaubu, ka mēs saņemsim uzaicinājumu uzsākt sarunas. Pati Eiropas Savienība ir spējusi vienoties par savu institucionālo reformu gaitu un tempu. Es domāju, ka tagad šis akcents uz Eiropas Savienības paplašināšanās jautājumiem nebūs vairs tikai Ārlietu ministrijas pārziņā. Akcenti ir pārbīdījušies uz katru atsevišķu ministriju, un katrs ministrs kļūst tikpat lielā mērā kā ārlietu ministrs atbildīgs par mūsu virzību uz ES. Bērziņa kungs vairs nebūs galvenais, katrs ministrs tagad kļūs par mazo ārlietu ministru savā nozarē. Līdz ar to valdība sastāvēs no viena lielā ārlietu ministra un mazajiem ārlietu ministriem, ja es tā varu atļauties teikt. Katra ministrija savā budžetā ir ieplānojusi un ir paredzējusi, kā strādāt ar šiem jautājumiem, kā tos pasniegt un izskaidrot sabiedrībai. Ārlietu ministrijas pārziņā paliek virsuzdevumi, un man kā Ministru prezidentam, protams, ir koordinējošā loma. Es esmu pārliecināts, ka valdība un katrs atsevišķs ministrs informēs sabiedrību par to interesējošiem jautājumiem. Mēs ceram uz ļoti labu sadarbību ar visiem medijiem. Mēs kopīgi, jūs un mēs, spēsim šo darbu paveikt.

— Šķēles kungs, Valsts prezidente un ārvalstu ministrs ir izteikuši savu nostāju par Krievijas paziņojumu mūsu Valsts valodas likuma sakarā. Ko jūs par to varētu teikt?

A.Šķēle:

— Es nezinu, vai visi žurnālisti ir informēti, ka ir bijuši divi Krievijas paziņojumi. Man šos jautājumus uzdeva arī preses konferencē Helsinkos. Es tikai varu pateikt, ka abi Krievijas paziņojumi Helsinku sanāksmē ir novērtēti kā neadekvāti. Es atļaušos izstāstīt kādu kuluāros pārspriestu joku. Tuvojas 2000. gads, un visi zina par 2000. gada problēmu. Un ir radusies doma, ka Krievijas ārlietu resoru šī problēma ir skārusi jau ātrāk un no failiem ir izdrukāts 8 vai 10 gadus vecs papīrs. Es varu tikai šim jokam pievienoties un cerēt, ka mums vairs tādi joki nebūs jāpiedzīvo. Arī 2000. gads nāk tikai vienreiz.

I.Bērziņš:

— Starp citu, mans kolēģis, Igaunijas ārlietu ministrs Ilvess, teica, ka tad, kad viņi stājušies ES, bija tāda pati Krievijas reakcija, tikai citā sfērā. Pasaule ir veca, viss atkārtojas.

— Pēc uzaicinājuma saņemšanas Latvijā izskanēja ziņas, ka Latvija varētu apdzīt vairākas no pirmās grupas kandidātvalstīm. Vai jūs tam piekrītat?

A.Šķēle:

— Es negribētu nodarboties ar kandidātvalstu salīdzināšanu, jo mēs esam to vidū. Bet jūs zināt valdības ambīcijas. Un ambīcija ir tāda — šīs valdības, labi, šīs Saeimas laikā tas būtu jāizdara noteikti, mums ir jāpabeidz sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Man bija arī tikšanās ar Eiropas tautas partijām un to līderiem, kuru vidū ir arī opozīcijas pārstāvji, tādi kā Vācijas Kristīgo demokrātu partijas pārstāvji, un visas šīs sarunas liecināja, ka to ir iespējams izdarīt. Vai mēs spēsim kādu apdzīt? Es domāju, ka mēs varētu būt vienlaikus. Man šī bija ceturtā sanāksme, un neviena no iepriekšējām man nav devusi tādu gandarījumu kā šī. Iepriekšējās sanāksmēs man savās runās bija jāsaka, ka mēs veiksmīgi cīnāmies ar inflāciju vai mēģinām sakārtot budžetu, šoreiz mēs jau varējām runāt par kopējām Eiropas vērtībām. Un citu valstu līderi, arī pirmās grupas valstu līderi, mēģināja stāstīt, ka viņiem neklājas slikti, ka viņi cīnās ar budžeta lietām. Tas man deva gandarījumu un pārliecību, ka mēs esam spēruši milzīgu soli uz priekšu. Es varu tikai vēlreiz atkārtot, ka visas Latvijas valdības kopš neatkarības atgūšanas ir konsekventi gājušas šajā virzienā, visa Latvijas sabiedrība ir devusi milzīgu ieguldījumu, saprotot un pārvarot tās reformu grūtības, kas ir pārejas ekonomikas valstīm. Tas ir rezultējies jau pirmajā gūtajā panākumā. Kā teica ārlietu ministrs, šobrīd jau ir savādāka sajūta — ir drošāk. Mēs esam sākuši pildīt savu virsuzdevumu Latvijas valsts drošības jomā.

I.Bērziņš:

— Jā, tas ir apdzīšanas princips, un to uzsver arī Eiropas Savienība, taču to nevajadzētu uzsvērt. Es gribētu šo jautājumu virzīt pozitīvā plāksnē, pilnībā piekrītot premjeram, ka mums jābūt pirmajā grupā, kas tiks uzņemta Eiropas Savienībā. Mani neuztrauc, vai pirmās tiks uzņemtas 12, 8 vai tikai trīs Baltijas valstis. Reāli skatoties, tās varētu būt 8 vai 10 valstis. Tas tā izskatās šodien, bet vēl ļoti garš ceļš ejams. Ar rītdienu sāksies ļoti garš, nogurdinošs un reizēm arī apnicīgs darbs. Es šajā telpā redzu arī Ķestera kungu, kas ir galvenais sarunu vadītājs, un es esmu delegācijas vadītājs. Mums šobrīd ir jāsagatavojas tam, lai februārī mēs būtu pilnīgi gatavi sākt sarunas visās 15 nodaļās. Ja šodien mēs tā pasapņojam, tad es gribētu teikt, ka mums ir visas iespējas būt pirmās grupas valstu vidū. Mēs tiešām būsim kopā ar viņiem. Vai mēs kādu apdzīsim? Mēs negribam nevienu izspiest, tikai iestāties pirmajā paplašināšanās kārtā. Jo, atgriežoties uz zemes, es varu teikt: pilnīgi iespējams, ja pirmā paplašināšanās kārta būs pietiekami liela, tad otrā valstu grupa uz iestāšanos gaidīs ļoti ilgi. Skaidrs, ka pirmās grupas valstu uzņemšana Eiropas Savienībai radīs zināmas problēmas, tai būs, ja tā var teikt, jāsagremo šīs valstis. Un var gadīties, ka nākamajiem būs jāgaida ļoti ilgi, kaut arī būs izpildīti visi kritēriji. Mums ir jāstrādā tā, lai būtu pirmajā grupā, lai arī cik valstu tajā būtu.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga — preses konferencē piektdien, 10. decembrī, Rīgas pilī pulksten 16.00

"Tās ir ziņas, ko mēs bijām gaidījuši jau sen. Ir labi, ka tās beidzot pienākušas un apstiprinātas. Latvijai šī ir prieka diena. Šī ir vēsturiska diena, kas apstiprina, ka mēs esam atgriezušies tur, kur mūsu īstā vieta. Ka Latvija atgriežas Eiropā un ka Eiropas Savienība (ES) ir gatava uzņemt Latviju savā vidū. Ka Eiropas Savienība ir gatava savas robežas novietot tur, kur ir Latvijas robežas," — tā 10.decembrī teica Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, uzrunājot žurnālistus pēc svarīgo ziņu saņemšanas no Eiropas Savienības valstu vadītāju apspriedes Helsinkos.

"Protams, tas nav ceļa gals. Bet tas nav arī ceļa sākums, jo jau ilgāku laiku Latvija virzās uz ES," tālāk teica Valsts prezidente. "Mums atliek, kā mēs rēķinām, divi ļoti intensīva darba gadi, lai pabeigtu savu sagatavošanās procesu. Vienlaikus nāk arī ziņa, ka ES ir gatava paātrinātā tempā pievērsties iestāšanās procesam un ka no ES nekādi šķēršļi nav paredzami. Arī mēs paši neparedzam nekādus šķēršļus mūsu ceļā. Latvija ir gatava uzsākt sarunas visās paredzētajās sadaļās un pēc iespējas straujā tempā. Tādā tempā, kas mums paver iespējas pat noķert tās valstis, kas jau iepriekš tika uzaicinātas uz sarunām. Es domāju, labākas ziņas Latvija vispār nevarēja sagaidīt. Tas mums būs uzmundrinājums turpināt reformas un ar visdziļāko nopietnību pievērsties visām pārmaiņām, kas mūs sagaida.

Lai mēs būtu gatavi iestāšanās procesam un lai brīdī, kad kļūsim par ES pilntiesīgu dalībvalsti, mēs būtu spējīgi izmantot visas priekšrocības, ko mums piešķirs piederība Eiropas Savienībai. Un tajā pašā laikā, būdami pilnīgi sagatavoti, lai prasības, ko mums uzliks piederība šai kopienai, nebūtu mūsu tautai pārāk smaga nasta."

"Latvijas Vēstnesis":

— Prezidentes kundze, līdz šim gan mūsu valsts institūcijas, gan plašsaziņas līdzekļi koncentrējušies galvenokārt uz sagatavošanās ekonomiskajiem un juridiskajiem aspektiem. Bet kā ir ar sabiedrisko domu, kas referendumā par Latvijas stāšanos ES būs izšķirošais faktors?

"Latvijas Vēstnesis":

— Prezidentes kundze, līdz šim gan mūsu valsts institūcijas, gan plašsaziņas līdzekļi koncentrējušies galvenokārt uz sagatavošanās ekonomiskajiem un juridiskajiem aspektiem. Bet kā ir ar sabiedrisko domu, kas referendumā par Latvijas stāšanos ES būs izšķirošais faktors?

V.Vīķe–Freiberga:

— Noteikti vajag gatavoties arī šajā aspektā. Es domāju, nākamie divi gadi būs ļoti intensīvi darba gadi ne vien mūsu sarunu vedējiem, bet visai tautai. Lai mēs visi izprastu, ko nozīmē pievienošanās Eiropas Savienībai, ko tā mums sniegs un ko no mums prasīs. Jo, protams, tas ir divvirzienu process. Un te citas valstis ir gatavas nākt mums palīgā. Tās valstis, kas pašas Eiropas Savienībā ir iestājušās relatīvi nesen. Nupat, man viesojoties Zviedrijā, viņi ļoti uzsvēra, cik svarīgi ir tieši sarunu laikā nemitīgi gādāt, lai visa sabiedrība būtu informēta, un iesaistīt to debatēs un diskusijās par to, kas notiek un kāpēc.

 

Valsts prezidente atbildēja arī uz citu izdevumu jautājumiem.

— Kā jūs vērtējat Krievijas aicinājumu Eiropas Savienībai sakarā ar Latvijā pieņemto valodas likumu pārvērtēt Latvijas uzņemšanu ES?

— Vispirms tas liecina par ļoti rupju informācijas trūkumu no viņu puses. Acīmredzot šo likumu neviens nav papūlējies izlasīt. Otrkārt, tas liecina arī par ļoti smagu informācijas trūkumu jautājumā, kā oficiālās amatpersonas, kas pārstāv Eiropas augstākās struktūras, ir izvērtējušas mūsu valodu likumu. Tas ir nedraudzīgs žests ne tikai pret Latviju, bet pret visu Eiropu kopumā. Tas ir ass uzbrukums Eiropas Savienības augstākajām amatpersonām un, varētu teikt, visām valstīm kopumā, kas vienbalsīgi pieņēmušas lēmumu par Latvijas uzaicināšanu uz iestāšanās sarunām. Tas ir rupjš apvainojums to augsto amatpersonu spriedumam, kas oficiālās vēstulēs apliecinājušas savu apmierinātību ar Latvijas spējām atbilst visām starptautiskām prasībām cilvēktiesību jautājumos un kas īpaši komentējuši savu apmierinātību par mūsu jauno valodas likumu.

— Vai, jūsuprāt, Latvijas rūpniecība varēs izdzīvot ES tirgū?

— Noteikti! Un ne jau es viena tā domāju. To tā izvērtējuši arī ES eksperti. Eiropas Komisijas vērtējums bija pilnīgi skaidrs — viņu vērtējumā Latvija ir spējīga izturēt ES konkurenci.

Mums, protams, vispirms jāturpina rūpēties par savu ekonomisko progresu, par mūsu konkurences spēju, mūsu ekonomisko attīstību. Tiek prognozēts, ka Latvija drīz atkopsies no Krievijas ekonomiskās krīzes iespaida, kas bija jūtams šogad un īpaši pagājušajā gadā. Ja viss noritēs labi, tad ekonomiskā izaugsme būs būtiska. Drīzumā jānoslēdzas privatizācijas gaitai. Mums jāturpina arī būtiskas reformas trešā pīlāra ietvaros — mūsu robežas nodrošināšana, cīņa pret starptautisko noziedzību, mūsu pašu tieslietu sistēma un tamlīdzīgi, un tas viss būs jādara paralēli, līdztekus. Mēs to zinām, un tā to arī paredzēts darīt.

— Kā jūs vērtējat Andra Šķēles un Induļa Bērziņa izteikumus, ka Latvija varētu kļūt ES dalībvalsts 2005. gadā? Cik tas, jūsuprāt, ir reāli?

— Es domāju, tas ir pavisam reāli. Nupat saņēmām ielūgumu uz sarunām. Portugāles prezidentūras laikā sarunas sāksies. Līdz šim tika runāts, ka sarunas tiks uzsāktas martā. Tagad paziņots, ka tas varētu notikt jau janvārī vai februārī. Tātad šis termiņš jau ir pabīdīts uz priekšu. Un pat līdzšinējos aprēķinos tika lēsts, ka līdz 2003. gada janvārim sarunas varētu tikt noslēgtas visās sadaļās. Tātad, sākot ar 2003. gada janvāri, varētu sākties referendumi gan ES dalībvalstīs, gan jāsarīko referendums Latvijā. (Starp citu, šajā sakarā mums būs jāizdara grozījumi arī mūsu Satversmē, jo šāds referendums tur nav paredzēts.) Viss šis process varētu prasīt kādus astoņpadsmit mēnešus vai divus gadus, un tad arī 2005. gads būs klāt. Kā redzat, tas ir pavisam reāli.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors