1992.gada 29.aprīļa sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

 

Priekšsēdētājs: Labrīt! Sāksim darbu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Rezultāts: reģistrējies 101 deputāts.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Es lūgtu sēdes vadītāju varbūt pārtraukt vakar iesākto likumprojekta “Par Latvijas Banku” otro lasījumu, jo tur sākās diskusijas par tādām problēmām, kas varbūt vairāk attiecas uz šīsdienas pirmo darba kārtības jautājumu. Pēc tam, kad būtu izskatīts šis sagatavotais lēmuma projekts par finansiālās sistēmas stabilizācijas pasākumiem, varētu atgriezties un pabeigt likumprojekta “Par Latvijas Banku” otro lasījumu, jo tad, es ceru, arī daudzas no vakar diskutētajām problēmām būs noskaidrotas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Man būtu procedūras ierosinājums, par ko vajadzētu nobalsot, proti, šodien Čevera kunga atskaiti, kas bija paredzēta pulksten 17.00, pārcelt uz pulksten trijiem, ņemot vērā jautājuma svarīgumu un to, lai šim jautājumam būtu iespējama pietiekama rezonanse. Tātad– šodien pārcelt no pulksten 17.00 uz 15.00. Lūdzu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!

G.Grūbe: Par procedūru. Es saprotu, ka tas, ko es piedāvāju, droši vien ir drusciņ par vēlu, bet varbūt labāk vēlu nekā nekad. Jautājums tātad ir tieši par finansu un banku sistēmas reorganizāciju un arī tālāko attīstību. Tas ir ļoti būtisks. Tāpēc man būtu lūgums likt balsošanai šā jautājuma translēšanu šodien pa radio. Es saprotu, kas tas ir vismaz 20–30 minūšu jautājums, bet katrā ziņā diskusija un lēmuma projekts varētu arī izskanēt pa radio.

Priekšsēdētājs: Buķeles kundze, lūdzu!

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Pirms izšķiramies par grozījumiem darba kārtībā, es lūgšu jūs atcerēties, ka jau no pagājušās nedēļas, pirmsatvaļinājuma nedēļas, mums darba kārtībā ir jautājums par invalīdu sociālo aizsardzību. Un tas arī, manuprāt, nebūtu atliekams.

Priekšsēdētājs: Silāra kungs!

I.Silārs: Es pilnībā piekrītu pamatdomai, ka jautājums, kurš ir izvirzīts uz 17.00, ir ļoti svarīgs. Tādēļ esmu pārsteigts, ka Prezidijs ir atvēlējis tik maz laika. Tomēr, kolēģi, šie visnotaļ cienījamie cilvēki ir uzaicināti uz 17.00. Es domāju, ka būtu ļoti nekorekti, ja tagad zvanītu pa telefonu, ka viņiem ir jābūt 15.00. Katrs taču tomēr plāno savu darbu. Šā iemesla dēļ, es domāju, mēs vienkārši sevi nostādītu sliktā gaismā, ja tā rīkotos. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi! Tātad mums ir trīs balsojumi, kas saistīti ar šodienas darba kārtību. Pirmais balsojums: Krastiņa kunga ierosinājums– vispirms noklausīties jautājumu par neatliekamiem pasākumiem finansiālā stāvokļa stabilizācijai tautsaimniecībā, pēc tam turpināt otrajā lasījumā likumprojektu “Par Latvijas Banku”.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: reģistrējušies 96. Balsosim par Krastiņa kunga priekšlikumu. Rezultāts: 66– par, 8– pret, 6– atturas. Paldies.

Nākamais balsojums ir par Freimaņa kunga ierosinājumu– pārcelt jautājumu par iekšlietu ministra un ģenerālprokurora atskaiti uz pulksten trijiem. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 27– par, 30– pret, 22– atturas. Paliek pulksten 17.00.

Nākamais balsojums– Grūbes kunga ierosinājums par finansu jautājuma radiotranslāciju. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 60– par, 8– pret, 12– atturas. Lūdzu preses dienestu nokārtot jautājumu par translāciju.

Sākam darba kārtības pirmā jautājuma izskatīšanu. Lēmuma projekts “Par neatliekamiem pasākumiem finansiālā stāvokļa stabilizācijai”. Černaja kungam ir priekšlikums par kārtību, kādā izskatāms šis jautājums.

Lūdzu, Černaja kungs!

R.Černajs: Par lēmuma projekta izskatīšanas kārtību. Lieku priekšā šādu kārtību, varbūt citādāku. Vispirms īsa Godmaņa kunga informācija par situāciju, pēc tam bankas prezidenta Repšes kunga informācija, tad Ekonomikas komisijas desmit minūšu ziņojums par lēmuma projektu un Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas piecu minūšu līdzziņojums. Jautājumi un debates.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģiem nav iebildumu pret šādu kārtību? Lūdzu, Godmaņa kungs, tribīnē! Cik ilgs būs jūsu ziņojums?

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Es domāju, ka 15 minūtes.

Priekšsēdētājs: Paldies.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es gribētu jums pirms īsā ziņojuma pateikt: šonedēļ, trešdien, ceturtdien un piektdien, trijās dienās, valdība pabeigs izstrādāt neatliekamo pasākumu programmu. Nākamajā otrdienā es gribētu jums to jau izdalīt kā dokumentu un likt priekšā apspriešanai. Tā ietvertu laika posmu par šo pavasari, vasaru, ieskaitot pat nākamo ziemu. Gribu teikt, ka tas tiešām ir ekstremālu pasākumu plāns, kas saistās ar visu enerģētikas jautājumu apskati un to, kādi ir uzdevumi katrai ministrijai. Es negribētu patlaban precīzāk varbūt par to runāt, es domāju, ka nākamnedēļ, kad jums dokuments būs uz rokas…

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, es atvainojos, mums ir viens organizatoriskas dabas priekšlikums: lai radiotranslācijā varētu jūsu runu un pārējo atbildīgo amatpersonu runas translēt un pēc tam pieslēgt deputātu jautājumus un pārējo, es lūgtu organizēt patlaban jūsu runu ierakstu radio vajadzībām. Lūdzu, turpiniet!

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka šis jautājums, kas patlaban tiks apspriests, ir tik tiešām ārkārtīgi svarīgs, jo mēs esam nonākuši tādā attīstības posmā, kas skar vienu no svarīgākajām jomām– finansu jomu un kas agri vai vēlu atspoguļosies katra dzīvē, jo ir saistīts gan ar algu, gan ar apmaksu, tas ir, strādājošajiem, tāpat arī ar kredītresursiem organizācijām un uzņēmumiem, tāpat ar šo iesalšanas situāciju, kas ir izveidojusies finansu sfērā un kas atstāj ļoti negatīvu iespaidu uz kopējo situāciju arī Latvijas ekonomikā.

Vispirms gribētu minēt vairākus momentus, lai raksturotu situāciju no valdības viedokļa. Pirmkārt, cik lielā mērā šī situācija saistīta ar stāvokli budžetā? Vai valdība savā darbībā ir pārkāpusi kaut kādā veidā to robežu, kas nosaka ieņēmumu un izdevumu attiecību, vai nav? Līdz ar to, vai šī situācija nav saistīta ar to, ka esam sākuši dzīvot pāri saviem līdzekļiem? Varu jums paziņot, ka, neskatoties uz praktiski pilnīgi jaunas situācijas izveidošanos tirdzniecībā ar Krieviju, faktiski no Krievijas puses visi mūsu starpvaldību līgumi un klīringu rēķini tiek absolūti ignorēti un atcelti. Tas lika mums pilnīgi pārorganizēties enerģētikas sagādē. Par to es varētu runāt atsevišķi, taču ne šodien.

Gribu teikt, ka, neskatoties uz to, ka esam piedzīvojuši desmitkārtīgu enerģētikas sadārdzinājumu, ka esam piedzīvojuši praktiski situāciju, kad gāze, kas mums tiek piegādāta faktiski pēc līgumcenām, arī ir jau cenā, kas ir gandrīz desmitreiz lielāka, nekā bija līdz šim, mēs vēl arvien neesam pārkāpuši to situāciju, ka mūsu budžetā būtu parādījies deficīts. Kāpēc es par to runāju? Turklāt šeit es runāju par abiem budžetiem, gan par valsts budžetu, gan par vietējo budžetu. Es uzskatu, ka šinī brīdī tas ir ļoti svarīgi, jo ir būtiski atšķirīga situācija. Ja trūkst skaidrās naudas un ir milzīgs budžeta deficīts, tā ir viena situācija. Otra situācija ir, kad budžeta deficīta nav. Viena situācija, ja mums ir negatīva tirdzniecības bilance ar mūsu partneriem (man grūti viņus nosaukt par partneriem, teiksim, ar tiem, ar kuriem mēs tirgojamies). Un mums ir liela un negatīva šī bilance. Un mums nav skaidrās naudas. Otra situācija, ja mums nav šīs negatīvās bilances un nav skaidrās naudas.

Gribu pateikt, ka sakarā ar to, ka mēs līdz šim bijām rubļa zonā, laikam Latvija ir vienīgā republika, valsts, kurai nav šā deficīta budžetā, kurai ir pozitīva tirdzniecības bilance ar Austrumiem, kuras korespondentrēķinos ir pozitīvs iznākums ar Krieviju. Patlaban par pēdējo ciparu man ir grūti runāt, jo ir ārkārtīgi lieli nemaksājumi, kas sastāda pāri par septiņiem ar pusi miljardiem no Krievijas puses un apmēram (ja nemaldos) pāri par diviem miljardiem no Latvijas puses. Tie ir nemaksājumi, kas ir situāciju stipri iesaldējuši.

Tajā pašā laikā mums nav faktiski nekādas iespējas, pēc manas dziļas pārliecības, cerēt uz to, ka mēs varam atrisināt šo skaidrās naudas jautājumu (kas patlaban ir arī viens no sāpīgākajiem sabiedrībai), kaut kādā veidā izmantojot ārējos faktorus. Jā, Latvijas Banka ir saņēmusi šos 300 miljonus. Kopā ar to parādu, kas nav izmaksāts aprīlī, ir 370 miljoni. Aprīlī tiks izmaksātas algas. Taču maija sākumā situācija ar skaidro naudu, ar rubļiem, kurus mēs patlaban lietojam, būs pavisam kritiska. Mēs esam faktiski pilnīgi atšķirīgi no citām valstīm. Šeit es domāju tās valstis, kuras ir rubļa zonā un kurām ir milzīgi budžeta deficīti un negatīva tirdzniecības bilance un kurām nebūtu, teiksim, ekonomiska pamata pieprasīt šo skaidro naudu no Krievijas. Mēs absolūti no tām atšķiramies. Mēs faktiski esam ekonomiskā ziņā izpildījuši visus tos spēles nosacījumus, kādi būtu spēkā, ja mēs spēlētu vienā rubļa zonā. Tas, ka Krievijā ir problēmas ar skaidras naudas drukāšanu, jebkurā gadījumā ir Krievijas problēmas. Ja šīs problēmas tiek attiecinātas uz Latviju un ja mums ir tikai jāskatās, vai Krievijā spēs nodrukāt vai nespēs, pēc manām domām, vairs nav tālāk pieļaujams. Tas ir viens punkts.

Tagad par iekšējiem faktoriem. Mēs jau labu laiku atpakaļ kopā ar Latvijas Banku, rūpīgi skatoties, kā mainās naudas aprite, veicām vairākus pasākumus, ar kuru palīdzību centāmies uzlabot šo naudas situāciju un naudas apriti valstī. Mēs jau pagājušajā mēnesī un arī patlaban turpinām tā saukto tirdzniecību visā Latvijā tieši no vairumtirdzniecības bāzēm, tieši no uzņēmumiem ar ideju pēc iespējas vairāk šo naudas apriti atveseļot un mēģināt šo naudas apjomu vai masu palielināt tieši, kas būtu nepieciešams, lai bankas varētu rīkoties. Mums ir zināmi panākumi. Praktiski dienā, kā es noskaidroju, tiek ietirgoti apmēram 5 miljardi rubļu tajā pašā Sporta manēžā, taču šīs naudas, protams, mums ir nepietiekami.

No otras puses, esam pieņēmuši principiālu lēmumu par to, ka atceļam licencēšanas sistēmu. Ar nākamo trešdienu tiks pieņemts galīgais lēmums par izvedmuitas tarifiem. Tas nozīmē, ka absolūti tiks atvieglināta jebkāda tirdzniecība no Latvijas uz āru, protams, nomaksājot attiecīgo tarifa likmi. Ar to arī mēs domājam, ka mums izdosies stipri paātrināt un stipri liberalizēt tirdzniecību, kas arī varētu palīdzēt šajā naudas apritē.

Patlaban tiek izstrādāti dokumenti par ievedmuitu, sevišķi lauksaimniecības produkcijai, kas ir nepieciešams, lai kaut kādā mērā šo naudas situāciju Latvijā uzlabotu. Taču es gribu minēt vairākus faktorus, kurus lai ņem vērā cienījamie deputāti, tagad apspriežot jautājumu par šo finansu situācijas stabilizāciju. Tie ir ļoti skaudri, nepatīkami un objektīvi faktori, bet tie strādā Latvijā viennozīmīgi.

Pirmais faktors. Enerģētikas cenu starpība Krievijā un Latvijā. Kamēr saglabājas enerģētikas cenu starpība, kas ir lielāka par 10–15 reizēm (tagad tā nedaudz samazinās, tomēr tā ir tik milzīga), ir neapšaubāma tendence jebkādiem uzņēmējiem censties pārdot degvielu Latvijā un savukārt skaidro naudu no Latvijas izvest, daļēji šo naudu izmantojot nākamo energoresursu iepirkumam Krievijā, daļēji izkonvertējot to šeit caur maiņas punktiem acīmredzot konvertējamā valūtā, lai šī darbība būtu izdevīga. Latvijā ir izveidojusies īpatnēja situācija. Mēs no savas puses esam izpildījuši visus nosacījumus tirdzniecības attiecībās ar Krieviju. Uz 1.aprīli mēs bijām iztirgojuši preces pasaules cenās (dolāros) vairāk nekā par 50 miljoniem. Savukārt no Krievijas esam saņēmuši preces tikai 11 miljonu dolāru vērtībā. Arī mūsu centieni valdības līmenī, ministriju līmenī panākt situāciju, lai Krievija pildītu līgumus, ko tā ir parakstījusi, praktiski nav devuši nekādus pozitīvus rezultātus.

Līdz ar to mēs uzskatām, ka mūsu attiecības ar Krieviju tirdzniecībā absolūti būs jāmaina. Tas nozīmē, ka nevaram paļauties uz starpvaldību līgumiem. Mēs pāriesim pilnīgi uz citu tirdzniecības tipu, pamatā komercializējot visas tās valsts struktūras, piemēram, “Latvijas naftu”, “Latvijas gāzi”, pārtaisot tās daļēji par struktūrām ar jauktu kapitālu, kas pilnīgi decentralizētu nodarbošanos ar energoresursu sagādi Latvijā. Šī situācija ir uzspiesta situācija, bet turpināt to tendenci, ko bijām centušies vairāk nekā pusgadu veikt, mēs vienkārši nevaram tā iemesla dēļ, ka mūsu partneris nav spējīgs izveidot klīringa norēķinu centru, ka mūsu partneris nav spējīgs atbildēt par tiem līgumiem, ko ir parakstījis. Tātad pirmais faktors ir šī energoresursu cena.

Otrs faktors ir faktors, kas ir akselerējis skaidrās naudas apriti ārpus bankas. Ņemot vērā, ka visa tirdzniecība bijušajā Padomju Savienībā darbojās pēc tā sauktā starpuzņēmumu kredītu principa, kas ir pazīstams tikai Austrumeiropā, uz tā sauktajām kartotēkām, praktiski viss tika tirgots uz kredīta. Kamēr šie kredīta resursi tika piešķirti no abām pusēm (praktiski gan no vienas puses, jo šos resursus emitēja Krievijas Banka un daļu nodeva Latvijas Bankas rīcībā), tikmēr šī tirdzniecība bezskaidrās naudas veidā varēja eksistēt. Tikko Krievijas Banka un Krievijas valdība pieņēma kursu uz ļoti stingru fiskālo un ļoti stingru monetāro politiku, faktiski šie resursi vairs emitēti netika. Līdz ar to tāda tirdzniecība, kāda pēc vecā stila eksistēja iepriekšējā Padomju Savienībā, pilnīgi tika iesaldēta.

No turienes ir otrs faktors, kas ir ārkārtīgi nelabvēlīgs skaidrās naudas apritei Latvijā. Tas ir saistīts ar to, ka daudzi uzņēmumi, kas saistīti ar Austrumiem, ir spiesti daudz līdzekļu izbrīvēt sev, lai varētu iepirkt izejvielas, lai varētu iepirkt nepieciešamās komplektējošās detaļas Krievijā. Automātiski tas ir otrs kanāls, pa kuru skaidrā nauda aizplūst garām oficiālajām struktūrām.

Trešais faktors. Skaidrās naudas trūkums akselerē pats sevi, tas sevi paātrina. Neapšaubāmi šī skaidrās naudas pieturēšana, it sevišķi biznesa aprindās, izpaužas tajā apstāklī, ka sākas arī tāda lieta, ka algu izmaksas absolūti var nenotikt tādā veidā, ka nauda tiek prasīta no bankas, bet gan daļēji prece tiek pārdota tieši no rūpnīcas, tieši no ražojošām iestādēm, kas ražo tautas patēriņa preces. Rīgā un Latvijā tādu uzņēmumu ir daudz. Šī nauda, ko iegūst turpat uz vietas, šī skaidrā nauda tiek paturēta uzņēmumā un tālāk tiek izmaksāta algās, protams, uzņēmumā strādājošajiem. Tas nozīmē, ka šie uzņēmumi pamatā izmanto situāciju, ka netika noteikti stingri kases atlikuma limiti, kur banka nosaka, ka uzņēmums nedrīkst kasē turēt vairāk naudas, kā nosaka limits. Izmantojot šo liberālo pieeju, faktiski šī situācija tā arī attīstījās. Tas nav tikai pilsētās, tas tāpat ir laukos, arī kooperācijas sistēmā.

Es gribu pateikt savas domas: kad izskatīsim šo lēmumu, ir jābūt ļoti uzmanīgiem attiecībā uz šiem kases atlikumu limita noteikumiem. Ja mēs tagad strikti administratīvi noteiksim, ka uzņēmums nedrīkst glabāt kasē naudu un ka visa nauda jāatdod bankai, tad ir jābūt skaidrībai, ka uzņēmums no bankas var dabūt jebkurā brīdī aizdevumu skaidrā naudā. To banka dotajā brīdī garantēt nevarēs. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, vai šis uzņēmums ir tāds, kurš pērk izejvielas no Krievijas daļēji par skaidro, ražo šeit preci un pārdod, rūpējoties, lai ražošanas process iet uz priekšu un netiek bremzēts. Es arī domāju: ja noteiksim skaidru limitu, tad šis process varētu tikt pilnīgi apstādināts. Vai tas ir veikals, kas neko neražo, bet pārdod preces un iegūst lielu naudu. Redziet, situācija…

Ceturtais faktors, kas šo naudas apriti ir ļoti pasliktinājis, ir tas, ka visi inkasācijas jautājumi praktiski Latvijā ir ļoti liberāli. Nav stingru noteikumu, tāpat kā nav nekādu likumdošanas aktu par šo inkasācijas norisi kā tādu. Tāpēc daudzas organizācijas, tajā skaitā arī komercbankas, ne tikai komercbankas, arī tās organizācijas, kuras nodarbojas ar naudas maiņu, ir uzņēmušās inkasācijas vai inkasentu lomu. Dabīgi, ka visas šīs organizācijas, ja tās darbojas pēc tāda principa, ierodas veikalā dienas beigās. Tagad pie lielajām cenām šie skaidras naudas atlikumi ir lieli. Viņi inkasē šo naudu un to ļoti īsā laikā, pārvērstu jau bezskaidrā naudā plus septiņi līdz desmit procenti klāt, pārskaita šim pašam veikalam vai šai iestādei, kur ir skaidrā nauda. Tad abas šīs iestādes ir ļoti apmierinātas. Tā kā nav stingri nosacītu administratīvu aktu, kas liek to darīt, es domāju, ka tas ir viens no kanāliem, kāpēc arī, lūk, šī skaidrā nauda neiet caur banku.

Un pēdējais. Nupat biju Igaunijā un redzēju, kāda situācija ir viņiem. Viņi ir gājuši nedaudz straujāk uz priekšu tieši arī inflācijas ziņā. Kā zināms, viņiem ir plānots noteikt ar 1.maiju minimālo algu 2000. Viens no jautājumiem, kas, protams, saasinās skaidrās naudas apriti, ir jautājums, kas saistās ar minimālās algas pacelšanu. Mēs ļoti rūpīgi skatījāmies, lai tad, kad šo algu paceļam līdz 1000 rubļiem, mēs, pirmkārt, paliktu budžeta ietvaros. Tas ir viens punkts.

Otrkārt, kāda būs situācija ar naudas apriti. Ir skaidrs, ka, paceļot algu virs tūkstoš rubļiem, neapšaubāmi būs vajadzīgi daudz lielāki naudas resursi. Tajā pašā laikā, aplūkojot situāciju, kāda ir izveidojusies energoresursu jomā, ņemot vērā jaunos tarifus, kuri mums ir jāmaksā par elektroenerģiju, ko pērkam no Igaunijas, jaunās cenas par gāzi, jaunās cenas (kuras vēl neesam ieviesuši) par apkuri, kas būs ar jauno apkures sezonu, ir skaidrs, ka pie vecās minimālās algas palikt vienkārši nevaram, ņemot vērā arī lauksaimniecības produkcijas augstās cenas. Tāpēc situācija, kāda patlaban izveidojusies, ir tāda, ka acīmredzot Naudas reformas komitejā pirmdien, kad ir šī sēde, būs jārunā un jāpieņem galīgais lēmums, kā rīkoties ar šo skaidrās naudas situāciju. Jo ir skaidrs, ka maijā izmaksāt algas pat tad, ja to darītu divas reizes mēnesī vai katru nedēļu, mēs nespēsim. Mums acīmredzot būs jāpieņem lēmums par paralēlu maksāšanas līdzekļu ieviešanu.

Laika trūkuma dēļ es nevaru patlaban jums likt priekšā visus tos argumentus, kas būs pozitīvs un kas negatīvs. To centīšos sniegt jums kopā ar manu ziņojumu par ekstremālo programmu nākamnedēļ, otrdien, taču aicinātu, izskatot šo dokumentu, ļoti ieklausīties bankas prezidenta domās. Mana personīgā pārliecība ir šāda. Man šķiet, ka administratīvie pasākumi, kas daļēji noteikti šajā lēmuma projektā, būs nepieciešami, bet ārkārtīgi diferencēti; ja tos pielietos pilnīgi un strauji, tas var draudēt mums ar sekām, piemēram, kaut vai rūpniecībā, kuras atrisināt nebūs vienkārši.

Es atvainojos par to, ka tik haotiski runāju, jo visu to programmatisko pateikšu otrdien.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Repšes kungam. Cik minūtes, Repšes kungs? 20 minūtes? Lūdzu.

E.Repše, Latvijas Bankas prezidents: Godātie kolēģi! Varbūt es sākšu ar to, ar ko Godmaņa kungs beidza, proti, ar skaidrās naudas trūkuma problēmām, ar to saistītajām inkasācijas problēmām, kases atlikuma limita problēmām un tamlīdzīgi.

Kāpēc trūkst skaidrās naudas? Ir vairāki efekti. Es personīgi ļoti brīnos un priecājos, ka mums ir izdevies normāli nodzīvot līdz marta beigām. Kāpēc es par to brīnos? Tāpēc, ka kopš pagājušā gada algas ir paaugstinājušās vairākkārt, cenas ir paaugstinājušās vairākkārt. Tātad apgrozībā iestrēgst (ļoti dabīgi, ka iestrēgst) vairākkārt lielāka naudas masa. Tajā pašā laikā mēs kopš pagājušā gada vidus no Krievijas Centrālās bankas (pirms tam tā bija PSRS Centrālā banka) papildu naudas sūtījumus, kas papildinātu mūsu skaidrās naudas rezerves Latvijā, neesam saņēmuši. Tātad visu laiku esam izdzīvojuši ar tiem skaidrās naudas resursiem, kas bija Latvijā, neskatoties uz to, ka ir palielinājušās algas un cenas, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā īpaši palielinās tendence daudzos maksājumos pieprasīt un arī maksāt tieši skaidru naudu.

Kāpēc ir izvērtusies pēdējā tendence? Galvenokārt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pārskaitījumu nauda un skaidra nauda PSRS teritorijā atšķiras pēc savas būtības. Tas nāk no finansu sistēmas vēstures un veidošanās, kad skaidrās naudas aprite un bezskaidrās naudas aprite bija divas pilnīgi dažādas un dalītas aprites, kuras tikai pēdējos gados sāka tuvināt, kā tam arī normāli būtu jābūt. Faktiski starp šīm apritēm nav nekādas atšķirības. Šis satuvināšanas process vēl nav beidzies, vēl arvien pastāv atšķirības. Tas ir viens iemesls.

Otrs iemesls, kā jau premjers šeit minēja, ir tas, ka norēķins ar bankas starpniecību, ar pārskaitījumiem ir ar tādu īpatnību, ka atkal ir rubļa zonas teritorijā. Faktiski vēl tikai Austrumeiropā pastāv šis starpuzņēmumu kredīts. Faktiski tā ir ļoti neveselīga un arī nelegāla kreditēšanas forma, kad uzņēmums pārdod produkciju, nosūta produkciju produkcijas saņēmējam, kuram tajā laikā vispār nav naudas bankā un nav arī nekādu cerību uz bankas kredītu. Pēc tam, kad šī produkcija ir nosūtīta, uzņēmums nosūtītājs nosūta atbilstošu maksājuma pieprasījumu uzņēmumam saņēmējam. Tā kā saņēmējam nav naudas bankā, tādā gadījumā šie maksājumu pieprasījumi sāk krāties rindā bankas iestādes tā sauktajā kartotēkā. Rezultātā daudziem uzņēmumiem uzkrājas šī kartotēka, kura tiek apmaksāta, ienākot līdzekļiem, pamazām rindas kārtībā. Tātad saņemt kaut kādu pārskaitījumu no uzņēmuma, pirms viņš nav norēķinājies ar visiem iepriekšējiem maksājumu pieprasījumiem, kas stāv viņa kartotēkā, saņemt no viņa kaut kādu naudas pārskaitījumu ir nereāli.

Rezultātā, un šis ir galvenais iemesls, naudas pārvedumu izpildes laiks banku sistēmā ir stipri lielāks, nekā tam normāli vajadzētu būt. Latvijā tas atsevišķos gadījumos ir mērāms vairākās nedēļās, Krievijā stāvoklis ir daudz dramatiskāks, tur šie maksājumi, šī kustība ir mērojama mēnešos. Šādi apstākļi, kā tas arī faktiski ir labi saprotams, neveicina naudas norēķinu kārtošanu pārskaitījuma veidā.

Tā kā par pārskaitījumu ir grūti kaut ko nopirkt, arī uzņēmumi pārstāj šo pārskaitījumu naudu pieņemt kā maksājumu par savu produkciju un pieprasa skaidru naudu. Šobrīd ļoti daudzi uzņēmumi Krievijā, ar kuriem mūsu uzņēmumiem ir tirdznieciski sakari, pieprasa, lai vismaz daļa no kontraktu summas tiktu samaksāta skaidrā naudā. Tas pats notiek ar uzņēmumiem Latvijā. Kā komisijā to arī ziņoja Patērētāju biedrības priekšsēdētājs Strautiņš, tad ir noteiktas preces (pamatā viņš minēja energoresursus), kuras Latvijas teritorijā iegādāties var tikai un vienīgi par skaidru naudu. Rezultātā, protams, uzņēmumiem parādās ļoti liela interese paturēt skaidrās naudas atlikumu savā rīcībā, savās kasēs.

Plus vēl šeit ir tas, ko jau arī minēja, proti, šī nedrošība, vai jebkurā brīdī varēs saņemt naudu no bankas, kur šī nauda atrodas kontā, vai varēs to izņemt skaidrā naudā pēc pirmā pieprasījuma… Kā jūs zināt, tad mūsu finansiālajā sistēmā tas netiek garantēts. Nav arī drošības pat par to, vai izdosies saņemt naudu algām.

Visi šie faktori ir veicinājuši skaidrās naudas uzkrāšanos apgrozībā. Tagad no šīs situācijas ir faktiski tikai divas izejas: ja stādām par mērķi atkal koncentrēt skaidro naudu banku kasēs, tādā gadījumā ir jānosaka ne tikai dzelžaini šīs naudas inkasācijas, bet, lai vispār būtu pamats inkasēt, ir jānosaka tas, ka katram uzņēmumam ir obligāts kases atlikuma limits. Turklāt tas attiecas ne tikai uz valsts uzņēmumiem, bet arī uz privātajiem, uz visām sabiedrībām ar ierobežoto atbildību, tātad– uz visiem. Ir jānosaka ne tikai šis kases atlikuma limits, ir jānosaka arī iztēriņa normas no skaidras naudas ieņēmumiem, kas ir uzņēmumam, jo pretējā gadījumā vispirms uzņēmums pacentīsies šo naudu iztērēt un tad runāt par atlikumu kasē, ka to jūs varat arī inkasēt.

Trešām kārtām, lai šie pasākumi būtu efektīvi (tātad tā ir kompleksa programma), būtu jānosaka arī aizliegums uzņēmumiem virs noteiktas summas pirkt un pārdot preces par skaidru naudu. Jāpieprasa, lai visi maksājumi notiktu caur bankām pārskaitījumu veidā. Es šos pasākumus, šo pasākumu kompleksu kategoriski neatbalstu. Arī komisijās tas atbalstu neguva. Iemesli šādi. Tādā gadījumā apstāsies visa tā tirdznieciskā dzīve, kura šodien notiek, tikai pateicoties tam, ka tomēr ir šī iespēja samaksāt skaidrā naudā.
Tātad apstāsies ļoti daudzu produkcijas veidu pirkšanas iespējas Krievijā. Apstāsies to pašu energoresursu pirkšanas iespējas Latvijā. Nauda pārstās būt par to, kam tai ir jābūt, proti, par starpnieku tirdznieciskajos darījumos. Nekur pasaulē un arī mums tātad nekādā ziņā nevajadzētu iet uz tādu modeli, ka skaidrā nauda ir tikai līdzeklis izmaksāt algas un līdzeklis cilvēkam aiziet uz veikalu.

Šādiem administratīviem pasākumiem, ja gadījumā tos pieņemtu, būtu katastrofālas sekas pirmām kārtām tāpēc, ka apstātos šī tirdznieciskā dzīve, otrām kārtām– mēs sasniegtu tieši pretējo efektu gaidāmajam, jo Latvija tādējādi kļūtu par skaidrās naudas apgrozībai nelabvēlīgu zonu un skaidrā nauda, kas šobrīd ir uzņēmumu rīcībā un uzņēmēju rīcībā, masveidā no šīs teritorijas aizplūstu. Trešām kārtām man arī nav pilnas pārliecības, ka, pat lietojot policejiskas metodes (kas, protams, man nav pieņemamas, un es zinu, ka arī daudziem no jums nav pieņemamas), diez vai mums izdosies pilnībā to īstenot, ja mēs šādu te kursu uzņemtu.

Diemžēl alternatīva acīmredzot ir skaidra– Krievijas drukāto rubļu trūkums apgrozībā Latvijā. Arī tad, kad pirmīt teicu, ka man ir pārsteigums, ka mēs nodzīvojām līdz martam normāli. Ar šo “normāli” es domāju tikai to, ka varējām līdz marta beigām izmaksāt algas cilvēkiem.

Arī līdz marta beigām mēs tomēr dzīvojām nenormāli, taču citu iemeslu dēļ. Latvijas Banka bija aizliegusi skaidras naudas izmaksas no uzņēmumu kontiem citādi, kā tikai valdības lēmumos minētajos gadījumos par lauksaimniecības produkciju un tamlīdzīgi. Rezultāts bija tāds, ka daudzi privātbiznesmeņi, kas bija no bankas vai no citiem uzņēmumiem saņēmuši kredītus uz saviem kontiem bankās, faktiski šos kredītus nevarēja izmantot, jo viņiem netika ļauts tos izņemt skaidrā naudā. Samaksāt savukārt ar bankas pārskaitījumu viņi savās aktivitātēs nevarēja. Tātad situācija bija pietiekami nenormāla, protams, arī līdz martam. Bet vismaz līdz martam mēs iztikām ar tiem resursiem, kas bija mūsu rīcībā.

Un te jums atgādināšu, ka pagājušā gada novembrī Latvijas Banka beidza mēnesi ar 300 miljonu rubļu kases rezervi visā Latvijas banku sistēmā. Šo kases rezervi, gatavojoties visļaunākajam, tieši ar valdības atbalstu un Latvijas Bankas piesardzīgu politiku mums izdevās audzēt līdz tam, ka februārī mums šī kases atlikuma rezerve bija pusotra miljarda. Daudziem jau likās, ka mēs nupat varam sākt ar šo skaidro naudu svaidīties. Diemžēl procesi, kas ir objektīvi sākušies Krievijā, Igaunijā, Lietuvā un arī daudz kur citur, jau sen sākušies arī Latvijā. Mēs marta sākumā un aprīļa sākumā visus šos uzkrājumus zaudējām tikai algu izmaksās.

Nav nekāda pamata domāt, ka mēs turpmāk varētu šeit kaut ko labot vispārējās tendencēs, tāpēc šodien neslēpsim, ka viens no izejas variantiem ir– trūkstošo naudas zīmju vietā izlaist savas naudas zīmes. Tātad šeit ir runa par Latvijas rubli. Šis risinājums, pēc savas ideoloģijas, ir līdzīgs tam, ko jau veic Ukraina. Neoficiālas konsultācijas ar Krievijas Bankas pārstāvjiem ļauj mums cerēt, ka attieksme pret šādu soli arī no Krievijas Bankas būs vismaz saprotoša un līdzīga tam, kāda ir pret kuponu izlaišanu Ukrainā. Tātad šis neapšaubāmi ir viens no iespējamiem risinājumiem. Protams, būs savi sarežģījumi. Savi sarežģījumi sāksies tūlīt pat un ne tik daudz valsts kontrolētajā tirdzniecībā starp Latviju un Krieviju, kā gluži vienkārši privātajā tirdzniecībā, kur, protams, Latvijas rubļus ārpus Latvijas robežām neviens pretī neņems. Par to šobrīd domājam. Atbilstošu stabilizācijas pasākumu plāns tik tiešām pirmdien tiks izskatīts Naudas reformas komitejā.

Tā kā mans laiks acīmredzot tuvojas beigām, es varbūt koncentrēšos uz šo lēmuma projektu, kas šodien ir izsniegts Augstākās padomes deputātiem apspriešanai.

Pirmām kārtām lēmuma projektā gribu apstāties pie 2.punkta. Tajā ir rakstīts: “Uzdot Latvijas Bankai līdz 1.jūnijam likvidēt klientu savstarpējos parādus.” Šeit ir runa par tā saukto kartotēku. Pirmām kārtām tā ir atkal vēlēšanās Latvijas Bankai uzgrūst bankām pilnīgi neraksturīgas funkcijas. Tas ir viens. Tātad– jaukties klientu savstarpējās attiecībās, ko banka nemaz nav tiesīga darīt.

Otrs. Iedomājieties, ka katrā bankā un katrā Latvijas Bankas nodaļā ir tāda kartotēka! Tur tātad ir visu klientu atbilstošie parādi citiem klientiem. Šobrīd Latvijas banku rīcībā nav tādu cilvēkresursu, lai visu šo kartotēku rūpīgi skatītu cauri, izrakstītu atsevišķās kartītes, salīdzinātu ar līdzīgām kartotēkām citās bankās. Tātad šis būtu nenormāla apjoma darbs, ko bankas uzņemties nevar. Ne komercbankas, ne pagaidām Latvijas Bankas nodaļas. Tajā pašā laikā šis darbs ir diezgan viegli veicams pašiem uzņēmumiem, kuri zina, kas viņiem ir, kādi viņiem ir savstarpējie parādi un nemaksas, gan savstarpējie, gan arī tā sauktie riņķveida parādi Latvijas teritorijā. Uzņēmumi var, un tas tiek stimulēts, lai šie parādi savstarpēji tiktu kārtoti.

Apspriežot komisijā, radās atbilstoši domas, ka mēs varētu mainīt redakciju aptuveni tā: “Atļaut uzņēmumiem izdarīt šīs savstarpējās ieskaites.” Te man jāsaka, ka šobrīd ne tikai tas nav aizliegts, bet arī reāli bankās tiek pildīts. Vēl vairāk. Šā gada 10.aprīlī mēs esam izsūtījuši visām Latvijas Bankas nodaļām vēstuli, kurā esam lūguši stimulēt šādu savstarpēju ieskaišu veikšanu nodaļas ietvaros, ja klienti atrodas vienā bankā, un informēt visus klientus par to, lai viņi steidzami ar bankas atbalstu šādas savstarpējas ieskaites kārtotu. Tā ka atļaut nav nekādas vajadzības, jo tas nav aizliegts. Pretējā gadījumā kādam rastos maldīgs iespaids.

Bet tas, ka klientus vispār vajadzētu stimulēt iespēju robežās šo tā saukto kartotēku samazināt līdz pat pilnīgai iznīcināšanai, apmaksai, ir viennozīmīgi. Lai spertu soli šajā virzienā, Latvijas Banka ir izdarījusi vēl vienu pasākumu, proti, palielinājusi soda procentu, ko nemaksātājs parādniekuzņēmums maksā produkcijas piegādātājam uzņēmumam. Tagad šis soda procents ir 0,1 procents par katru nokavēto neapmaksāto dienu. Tas ir ekvivalents aptuveni 36,5 procentiem gadā. Tātad nemaksas ir ekvivalentas kredītam, kas ir paņemts uz šādiem procentiem. Arī mēs darīsim visu, lai šos kartotēkas maksājumus ar laiku likvidētu.

Lai likvidētu šos starpuzņēmumu parādus, vienkārši sakot, ir nepieciešami ekvivalenti kredītresursi, ar ko aizlāpīt tādējādi radušos vakuumu. Kā to paskaidrot? Arī, piemēram, attiecībā uz tirdzniecības organizācijām. Tirdzniecības organizācijām šodien trūkst apgrozības līdzekļu, lai tās varētu nopirkt produkciju no ražotāja, uzreiz samaksājot. Pēc tam tirdzniecība, pārdodot šīs nopirktās preces, pamazām atkal naudu atpelnītu. Šādu apgrozāmo līdzekļu trūkst. Tāpēc produkcija tiek iegādāta pēc kartotēkas. Šinī gadījumā kartotēka ir forma, kādā aizpildīt apgrozības līdzekļu trūkumu. Kamēr pati tirdzniecības organizācija vai valsts neatrisinās, kādā veidā lai tiek pie šiem kreditēšanas resursiem, tikmēr kartotēkas likvidēšana nevar tikt izdarīta vienā dienā. Mēs varam administratīvā kārtā atkal pieņemt lēmumu, ka, sākot ar rītdienu, visas bankas pāriet tikai uz iepriekšējo apmaksu. Bet tādā gadījumā nekavējoties sāks aptrūkt preces veikalos. Tas būs pirmais visiem redzamais efekts.

Tātad tas par 2.punktu. Šeit lūgums mainīt redakciju.

Tālāk gribētu pieskarties 9.punktam, kur man ir kategorisks protests. Šeit ir: “Uzdot Latvijas Bankai, uzdot citām bankām līdz norēķinu sistēmas sakārtošanai nodrošināt norēķinu dokumentu par pirmās nepieciešamības precēm (pārtiku) apmaksu, neievērojot apmaksas secību.” Tātad– ārpus rindas šajā kartotēkā. Kāpēc es izsaku kategorisku protestu? Komisijā mēs šo jautājumu vairākkārt apspriedām. Pavasara sējas nodrošināšanai un tikai pavasara sējas nodrošināšanai un situācijas labošanai neilgā laikā Latvijas Banka bija ar mieru nākt pretī. Un mēs esam devuši atbilstošas telegrammas. Bet bija stingra noruna, ka tas ir tikai ārkārtējs pasākums, kas nevar kļūt par normu, un ka tas ir tikai līdz 15.maijam. Mēs devām tādu telegrammu visām Latvijas Bankas nodaļām. Šī telegramma tiek pildīta. Teksts ir burtiski šāds: “Apmaksājiet līdz 1992.gada 15.maijam no klienta līdzekļiem ārpuskārtas maksājumu dokumentus par piena produktu, gaļas produktu, maizes, piena un gaļas piegādēm.” Tātad ārpus kārtas tiek samaksāts ražotājiem, piena un gaļas kombinātiem, tiek samaksāts piena un gaļas piegādātājiem, tiek samaksāts arī maizes ražotājiem. Visā, ko komisija mums lūdza, ko lauksaimnieki lūdza, mēs esam nākuši pretī pēc ļoti rūpīgām konsultācijām, bet turpināt šādu praksi Latvijas Banka nevar. Un tāda arī nebija noruna. Kāpēc šeit mēģina varmācīgā kārtā izjaukt pastāvošo kārtību? Es jums tūlīt varu paskaidrot arī, kādas negatīvās sekas…

Priekšsēdētājs: Repšes kungs, cik minūtes jums vēl vajadzētu?

E.Repše: Es lūgtu vēl piecas, atvainojiet.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Repše: Ja gadījumā 9.punkts tiktu pieņemts pašreizējā redakcijā, pret ko mēs esam kategoriski pret, tādā gadījumā man nav jaunās redakcijas. Vispār mums ir jāmaina šāds lēmumu sagatavošanas stils. Atnāk bankas pārstāvji uz komisiju kopsēdi. Izdiskutē. Pēc tam atnāk bankas pārstāvji. Es pats piedalījos darba grupas sēdē, kur tika sagatavoti un izdiskutēti visi jautājumi. Pēc tam šis izdiskutētais dokuments tiek mainīts, turklāt mainīts ļoti būtiski, faktiski bankas pārstāvjus vairs neuzaicinot papildus. Rezultātā uz Augstākās padomes plenārsēdi tiek izvirzīti dokumenti, kas diemžēl nav pat līdz galam izstrādāti. Tātad kāda būs reakcija gadījumā, ja mēs… Es lasu 10.punktu. 10.punkts ir tas pats– “līdz nenoteiktam laikam”. Norēķinu dokumentu sakārtošana, pirmkārt, mēs pie tā jau strādājam. Otrkārt, mums jau ir pirmie konkrētie rezultāti. Trešām kārtām šis process var vilkties līdz Latvijas Bankas pilnīgai reorganizācijai, tātad kompjuterizācijai. Tā kā mums Rietumu standartiem atbilstošas bankas vispār var būt pēc gada, ir pilnīgi absurds šāds nekonkrēts pagarinājums ārpuskārtas maksājumiem.

Atcerieties, lūdzu, ka šie maksājumi mūs saista arī ar Krieviju! Krievijā ir uzņēmumi piegādātāji, kuriem Latvijā ir nemaksas. Šeit pretī ir kartotēka. Ja viņi uzzinās, ka esam pārcēluši savus iekšējos maksājumus ārpus kārtas, tādā gadījumā Latvijas teritorija piegāžu ziņā vienkārši tiks boikotēta. Es jūs brīdinu visnopietnākajā kārtā. Par to bija saruna rubļa zonas banku vadītāju un grāmatvežu sapulcēs un bija ļoti konkrēti šis jautājums arī skarts. Tā rīkoties nedrīkst.

Otrs efekts, kas būs tepat Latvijas iekšienē, piemēram, ar tiem pašiem piena kombinātiem. Man ir brīdinājumi, ka piena kombināti draud apstāties nevis tāpēc, ka tiem nepiegādā pienu, bet tāpēc, ka nepiegādā mazutu. Tad šeit mazuta iepirkšana būtu pilnīgi izslēgta.

Es jums varu pateikt, kāda būs Latvijas Bankas reakcija, ja gadījumā šis punkts tiks pieņemts tādā redakcijā, kā tas ir plānots. Mēs ierosinām svītrot. Ja tiks pieņemts, tādā gadījumā atcerieties to, ka mums nevienā likumā šāda kartotēka vispār nav paredzēta un ka tas vispār ir kaut kāds PSRS Valsts bankas rīkojums no 1987.gada, kas vispār reglamentē bankas rīcību šo maksājumu secībā. Tādā gadījumā mēs ar prieku atcelsim šo PSRS Valsts bankas reglamentāciju un pateiksim, lai katrs uzņēmums par saviem līdzekļiem atbild pats. Tātad katrs uzņēmums, kad viņa kontā ienāks nauda, pats izvēlēsies, kam maksāt, kādā kārtībā maksāt no kartotēkas un arī kādā veidā izpildīt Augstākās padomes pieņemtos lēmumus. Savukārt sekas atkal nav grūti paredzēt, jo pirmām kārtām tiks izmaksātas algas, tiks samaksāts budžets un tad tikai nāks pārējais. Būs nenormāli uzpūstas algas, kas absolūti neatspoguļos reālo situāciju uzņēmumos. Es jūs ļoti brīdinu un ierosinu tātad šādu te... Mums bija konkrēta vienošanās. Nācām pretī līdz 15.maijam. Vairs tādu praksi pēc 15.maija mēs turpināt nevaram.

Visbeidzot par 11.pantu. Par 12.pantu jaunajā redakcijā banku sistēmas reorganizācijas koncepcijas izstrādei. Es saprotu, ka šeit galvenā runa ir par to, skaidrs. Mums koncepcija ir pilnīgi skaidra un vienā ziņā tā arī ir starptautiski akceptēta un mūsu banku likumdošanā ietverta, proti, ka Latvijā būs divlīmeņu banku sistēma: centrālā banka un komercbankas.

Es saprotu, ka komercbankas var būt gan valsts komercbankas, gan privātas komercbankas, gan jaukta kapitāla dažādas formas. Jautājums ir par to, cik daudz banku ņemt valdībai un dibināt, teiksim, Zemes banku, Hipotēku banku, kādam ir jābūt stingri privātam sektoram un tamlīdzīgi jautājumi. Šeit acīmredzot lieka konsultēšanās un darbs pie tās nebūtu par ļaunu, bet tādā gadījumā es ļoti aicinu šeit iekļaut arī Komercbanku asociācijas pārstāvjus, lai būtu vienmērīgi pārstāvētas visas puses. Paldies par uzmanību. Atvainojiet, ja es gadījumā uzstāšos vēl, apspriežot konkrētus lēmuma punktus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Ekonomikas komisijas ziņojumam. Černaja kungs, lūdzu 10 minūtes, ja?

R.Černajs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Man katrā ziņā pēc šiem diviem ziņojumiem ir vieglāk ziņot par finansiālo un saimniecisko stāvokli Latvijā, tāpēc runāšu galvenokārt tieši par šo lēmumu. Kas rosināja šāda lēmuma projekta izstrādāšanu? Tas, protams, bija nenormālais stāvoklis tieši lauksaimniecībā. Tieši mūsu lauksaimniecības ražotājiem šis process izjūtams vissmagāk, jo situācija ir nenormāla, ja piena un gaļas ražotājs par savu produkciju samaksu saņem pēc ilgāka laika, pēc mēneša vai pat vairākiem, bet tajā pašā laikā mēs zinām, ka šīs produkcijas aprite notiek katru dienu. Tas pats jautājums ir arī par darba algām, protams, tas skar arī plašākus saimnieciskos jautājumus.

Jautājums par darba algām ir saasināts sevišķi tagad, kad, mainoties cenu struktūrai, pārtikas produkcija darba algās tomēr sastāda lielāko daļu. Mēs nevaram pieļaut tādu situāciju, ka darba algas uz kādu laiku tiek iesaldētas, jo cilvēkiem vienkārši nav, par ko nopirkt pārtiku.

Un tieši tāpēc ir nepieciešams stabilizēt šo naudas apriti. Un tāpēc arī ir lēmuma projektā šis 1.punkts. Protams, situācija ir radusies tāpēc, ka pastāv šis nenormālais naudas kurss. Praktiski Krievijas rublim ir divi kursi. Viens kurss– rublis kā fiziska vienība, otrs– kā pārskaitījuma nauda. Skaidras naudas rublis ir krietni vien dārgāks (līdz pusotrām, divām reizēm) nekā tas, kuru pārskaita. Tieši tāpēc arī šā rubļa mums nav.

Pamatojoties uz Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas iesniegumu Prezidijā par šo stāvokli, pēc šā jautājuma izskatīšanas Prezidijā Ekonomikas komisija strādāja pie šā lēmuma projekta. Tika izveidota darba grupa, kas šo lēmuma projektu izstrādātu. Tā izveidota no Ekonomikas komisijas, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas, Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas, kā arī no Apvienotās budžeta komisijas. Piedalījās arī valdības un Latvijas Bankas pārstāvji.

Jautājums par šo maksāšanas līdzekli. Kā mēs redzam, Krievijas rubļa mums nav un tuvākajā laikā arī nebūs, jo šī problēma ir arī pašā Krievijā. Pašlaik Krievijas Banka, Krievijas valdība taisās emitēt rubli neierobežotā daudzumā. Attiecīgi tātad arī mēs turpināsim šīs visas rubļa slimības. Vai arī tomēr, ja uzskatām, ka nauda ir ekonomikas asinsrite, mums ir jāizšķiras par tādu svarīgu politisku lēmumu un tomēr šī nabas saite jācērt pušu, jo, vai nu mēs esam Latvijas valsts, vai arī tomēr paliekam Padomju Savienības sastāvā, kuras, kā zināms, sen jau vairs nav. Tātad šeit mums ir jāpieņem politisks lēmums. Kaut arī tas saistās ar ekonomiskām grūtībām, tomēr mums ir jāiet šis neatkarīgais attīstības ceļš. Tas būtu par šo svarīgāko politisko pusi.

Tālāk– par jautājumiem. Darba grupa, analizējot situāciju, redzēja divus ceļus. Viens no tiem– turpmāk ejam stingri administratīvu ceļu šā jautājuma risināšanā un pieņemam stingrus normatīvos aktus, kas stingri reglamentē gan skaidras naudas apriti, gan banku darbības reglamentāciju un tā tālāk. Tomēr nonācām pie secinājuma, ka šādus stingrus administratīvos pasākumus nebūtu lietderīgi piemērot, jo tad mēs zaudētu arī tos pirmos iedīgļus, kuri veidojas, kā mēs redzam, tirgus saimniecībā. Tāpēc liekam priekšā lēmuma projektu, kurš tomēr vairāk balstās uz ekonomiskām svirām, kaut arī zināmi administrēšanas elementi ir arī šajā lēmumā. Bet jāsaka, ka šis lēmums ir vairāku komisiju darba rezultāts, tāpēc tas ir tāds kompromisa variants. Protams, par atsevišķiem punktiem mums būtu šeit diskusijas. Droši vien apspriešanas gaitā šo lēmuma tekstu varēsim rediģēt un mainīt.

Ir pilnīgi pieņemams Repšes kunga ierosinājums pie 2.punkta par to, ka savstarpējo parādu likvidēšana var tikt veikta uz vienošanās pamata. Acīmredzot tāda būs šī redakcija– izslēgt un likvidēt klientu savstarpējos parādus, bet papildināt ar citu daļu, atļaujot banku klientiem pēc vienošanās veikt savstarpējo parādu ieskaiti.

Ļoti strīdīgs ir 3.punkts, par kuru es gribētu tomēr runāt atsevišķi. Tas ir tīri administrējošs un galīgi neekonomisks. To jau uzreiz es gribētu uzsvērt. Bet situācija diemžēl ir ļoti sarežģīta. Sevišķi tas ir Rīgas gadījumā. Atcerēsimies, ka mēs, gribēdami panākt ātrāku privatizāciju, nodevām valsts īpašumu pašvaldību pārziņā, tādējādi cerēdami, ka tālāk būs privatizācija. Diemžēl no tā nekas nav iznācis. Sevišķi tas ir Rīgas gadījumā, kur pašvaldības ir uzlikušas stingru roku šim pašvaldību īpašumam un par privatizāciju tālāk nemaz nedomā. Tāpēc arī radās šis ieraksts– “uzdot pašvaldībām privatizēt”. Mēs varam strīdēties par šo procentu daudzumu, bet tas ir domāts ne tikai kā ekonomisks, bet arī kā politisks lēmums, lai tomēr šo privatizācijas procesu tieši paātrinātu, galvenokārt Rīgā. Kas attiecas uz pārējām pašvaldībām rajonos, tad lielākā vai mazākā mērā tiek privatizēti sadzīves pakalpojumu uzņēmumi. Bet, kā jau teicu, Rīgas situācija ir nenormāla. Mēs redzējām iespēju tikai šādā veidā, klaji administrējot, šo situāciju izkustināt no “nāves punkta”.

Jautājums par 4.punktu. 4.punktā ir redakcionālas kļūdas, to jau mums norāda 413.dokuments. Tātad– nevis par tirdzniecības atlaides ierobežojumiem, bet par piecenojumiem. Te ir domāts tas, ka ir noteiktas šīs uzcenojuma robežas– 25 procenti. Protams, tas ir jāskata kontekstā ar jautājumu par konkurenci un monopoldarbības ierobežojumu, jo šīm abām sadaļām ir jādarbojas vienlaikus. Tādā gadījumā nevarētu būt nekāda pamata bažām par to, ka tirdzniecības organizācijas izmanto savas iespējas noteikt šos maksimālos piecenojumus. Tieši pašlaik, kad ir šie 25 procenti, ir vērojama tāda situācija, ka tirdzniecības organizācijas ir ieinteresētas ņemt tieši dārgu preci, jo dārgas preces realizācijai var uzlikt maksimālo piecenojumu un tādējādi gūt maksimālu peļņu. Ir daudz grūtāk pārdot 100 maizes kukulīšu nekā vienu kilogramu visdārgākās desas, bet peļņa abos gadījumos ir vienāda.

Kas attiecas uz 9.punktu, tomēr uzskatu, ka ir jābūt šīm sankcijām par labu klientiem, ja banku sistēma neievēro. Bet arī šeit ir sagatavota jauna redakcija, kura varētu būt tāda, ka Rīgā ir noteiktas šīs trīs dienas, pārējā Latvijas teritorijā– piecas darba dienas. Arī varētu būt izstrādāts nolikums par šo maksājumu piemērošanu. Tomēr, ja banka uzskata, ka šīs soda sankcijas (0,1 procents) jāiekasē no klientiem, kuri neievēro prasības, tādā gadījumā šim procesam jābūt atgriezeniskam un arī bankai apmēram tāda pati summa jāmaksā klientam, ja banka savukārt neievēro prasības par norēķiniem.

Uzskatu, ka 413.dokumentā ir pieņemams 12. un 15.punkts, ko ir izstrādājusi Finansu inspekcija. To varētu iestrādāt lēmumā. Protams, piekrītu Repšes kungam, ka šīs darba grupas veidošana varbūt arī ir apspriežams jautājums, protams, komisijā ir diskutējams par šīs darba grupas sastāvu, kādu varam ieteikt Prezidijam apstiprināšanai. Tas man arī būtu viss. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies.

R.Černajs: Tagad varbūt Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas priekšsēdētājam, Grūbes kungam, līdzziņojums, un pēc tam– atbildes uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Vārds Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas līdzziņojumam– piecas minūtes.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Man gan būtu lūgums, ja varētu dot 15 minūtes. (Zālē troksnis.)

Priekšsēdētājs: Varbūt vienosimies par kompromisu– 10 minūtes.

G.Grūbe: Labi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi deputāti, cienījamie klātesošie! Situācija sakarā ar šo lēmuma projektu, es domāju, jau ir vairāk vai mazāk arī publicēta presē. Praktiski šis lēmums ir nācis no Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas iebildēm par šo finansu sistēmu kopumā republikā un lauksaimniecībā. Latvijas lauksaimnieki praktiski ir noticējuši reālām ekonomiskām un arī tīri politiskām reformām Latvijas laukos, taču tajā pašā laikā jāatzīst, ka šodien Latvijas lauksaimniecības situācija kopumā ir traģiska. Situācija veidojas tāda pati, kāda bija pagājušā gadā šajā laika posmā. Un tagad es varbūt atgriezīšos pie dažiem tādiem momentiem, kurus es gribētu arī atgādināt cienījamajiem deputātiem.

Pirmkārt, kad apspriedām budžeta projektu, liela daļa deputātu teica, ka nevajag prasīt lielu budžetu, bet ņemt kredītus. Es domāju, ka visi zālē atceras šādu informāciju. Mēs piekritām šādam kompromisa variantam. Taču, kad griezāmies pēc kredītiem, tad bija cita Latvijas Bankas nostāja– jums kredītu nav un nebūs.

Nākamais moments. Kad prasījām augstākas cenas par pārtikas produktiem, tad loģiska atbilde bija, ka iedzīvotājiem nav naudas, jo arī Latvijas Bankā nav naudas. Mēs, bez šaubām, to sapratām.

Nākamais. Kad Latvijas lauksaimnieki prasīja iespēju praktiski izvest savu produkciju uz Krieviju, tad bez šaubām atbilde arī loģiski bija, ka šī produkcija jāatstāj Latvijā. Arī tam Latvijas lauksaimnieki piekrita.

Un visbeidzot, kad prasām atdot naudu par jau apēsto produkciju, tad arī saņemam šobrīd atbildi, ka mums to nevar atdot. Es domāju, ka šeit ir jāizdara secinājumi. Tie pašreiz ir šādi. Šobrīd parādi Latvijas lauksaimniekiem par jau apēsto produkciju ir vairāk nekā pusmiljarda apmērā. Tajā pašā laikā no apsolītajiem 450 miljoniem īstermiņa kredītu ir atdota mazliet vairāk nekā puse.

Tālāk par ilgtermiņa kredītiem, kuri praktiski, pēc mūsu aprēķiniem, bija no miljarda līdz pusotram. No tiem pašreiz ir iedoti 42 miljoni. Šobrīd “Lauktehnikas” un arī citās tirdzniecības bāzēs stāv tehnika par vairāk nekā 500 miljoniem rubļu. Tajā pašā laikā zemniekam daudzos gadījumos nav ar ko apstrādāt savu zemi. Tāpēc mēs tomēr griežamies pie deputātiem, lai šodien, tieši šodien, es uzsveru, tiktu pieņemts šis lēmums par neatliekamiem pasākumiem finansiālā stāvokļa stabilizācijai tautsaimniecībā un norēķinu sistēmas reorganizācijai Latvijas bankās. Un šeit es gribētu apstāties pie vairākiem punktiem lēmuma projektā.

Pirmkārt, par Eināra Repšes kritizēto 2.punktu. Šeit es gribu savā un savas komisijas vārdā pastāvēt tieši uz šā punkta atstāšanu pilnīgi šādā redakcijā, jo absurda ir situācija, ka Latvijā izveidojušies šie savstarpējie parādi. Daudzos gadījumos šos savstarpējos parādus ir veicinājusi Latvijas Banka un arī komercbankas. Tāpēc ierosinājumam 2.punktā svītrot šo savstarpējo parādu likvidāciju mēs nevaram piekrist un arī nepiekritīsim.

Nākamais moments– par 5.punktu. Šeit ir ļoti būtiski tomēr beidzot nošķirt Latvijas Bankas funkcijas no komercdarbības. Latvijas Banka ir ļoti aktīvi metusies komercdarbībā, aizmirsusi savas banku bankas funkcijas nodarboties ar banku likumdošanu. Sliktākais ir tas, ka komercdarbību tā veic sliktāk nekā komercbankas. Bez šaubām, jāņem vērā, ka valsts ierēdnis vai arī valsts darbinieks vienkārši daudzos gadījumos nav ieinteresēts labāk veikt darbu. Tāpēc šeit uzstājam, ka šāds 5.punkts noteikti ir nepieciešams, lai būtu stimuls beidzot izveidot normālu bankas vadību, izveidot arī Latvijas Bankas valdi, lai būtu koleģiāla darbība šajā situācijā. Nevar būt tāda situācija, ka viens bankas prezidents vai arī viceprezidents, kurš pašreiz ir patiešām aizgājis no darba, diktētu noteikumus visai republikai.

Šeit būtiska piebilde, ko mēs arī prasītu no lauksaimniekiem, būtu– nepieļaut līdzšinējo kredītu līgumu pārskatīšanu. Ir tāda prakse, ka viena puse mēģina, zinot, ka nekur citur klientiem nav kur griezties, vienkārši šos kredīta līgumus pārslēgt. Bet jūsu noslēgtajos līgumos, cienījamie bankas pārstāvji, nav minēts šāds punkts un šādas sankcijas daudzos gadījumos, ka varētu šādus līgumus vienkārši viena puse lauzt un bez kādām abpusējām sarunām vienkārši tos iznīcināt.

Nākamais punkts. Es domāju, ka ļoti būtisks ir 7.punkts, ka ar 1992.gada 10.maiju tiek likvidēta šī preču licencēšana un ieviesti muitas tarifi. Es domāju, ka šeit var strīdēties par to, vai Ministru padomei mēs varam uzdot ieviest pagaidu muitas tarifus. Es domāju, ka varam uzdot. Tajā pašā laikā būtu lūgums tomēr Ministru padomei arī iesniegt Augstākajai padomei apstiprināšanai izvedmuitas pastāvīgos tarifus, lai tie būtu apstiprināti ar likumdevēja lēmumu vai arī ar likumu.

Tālāk. Es domāju, ka šeit ļoti būtisks ir arī 9.punkts, ka jānosaka beidzot atbildība arī Latvijas bankām (es šeit uzsveru– visām bankām) par to, lai klienti saņemtu savu naudu ne ilgāk kā trīs darba dienās. Lai arī būtu šīs sankcijas par to, ja šie pārskaitījumi netiek laikā noformēti. Man ir konkrēti dati par to, ka arī Latvijas Banka kā valsts banka izmanto klientu naudu un aiztur to vairāk nekā mēnesi vai pat divus. Tāda darbība nedrīkst no bankas puses būt, tāpēc 9.punkts ir ļoti būtisks.

Nākamais, pie kā gribētu apstāties, ir šis 10.punkts, par kuru Latvijas Bankas prezidents kategoriski iebilda. Taču es šeit gribu paskaidrot, kāda ir vairāku komisiju doma un kas šajā punktā ir ierakstīts. Citēju šo punktu: “Uzdot Latvijas Bankai izdot normatīvos aktus, lai likvidētu kartotēku norēķinu sistēmu. Līdz norēķinu sistēmas sakārtošanai Latvijas Bankai un citām bankām nodrošināt norēķina dokumentu ārpuskārtas apmaksu par pārtikas precēm un lauksaimniecības produkciju.” Šeit ir šis ieraksts– “līdz norēķinu sistēmas sakārtošanai”. Es gribu aicināt izpildīt kolēģa Bojāra priekšlikumu daudzus jautājumus atrisināt “uz brokastu laiku”, mēs neprasām ne 15.maiju, ne 21.aprīli, ne arī 1.maiju, ne kādu citu termiņu.

Cienījamais Repšes kungs, ja jūs to izdarīsit ātrāk, lauksaimnieki nepretendē uz šādu situāciju, ka ārpus kārtas viņi gribētu saņemt rēķinus. Ja visi Latvijas uzņēmēji un arī banku iestādes vēlēsies beidzot sakārtot norēķinu sistēmu Latvijā, tad, es domāju, lauksaimnieki nebūs tie, kas sagraus Latvijas ekonomiku. Es domāju, ka mēs būsim par to, lai Latvijas ekonomika beidzot tiktu sakārtota, tiktu nokārtotas arī finansiālās attiecības. Par to desu, cienījamie pilsētnieki, ko jūs esat apēduši, mēs vienkārši saņemtu laikā naudu. Es domāju, ka tas nebūtu nekas nenormāls.

Es redzu, ka varētu ļoti aktīvi uzstāties par šā 10.punkta aizstāvību arī Darba partijas pārstāvji, cienījamie juristi, cienījamie ekonomisti un visi tie, kuri vēlas saņemt lauksaimnieku atbalstu nākamajās Saeimas vēlēšanās, nevis vienkārši pateikt tādā veidā, ka līdz 15.maijam mēs novilksim šo termiņu. Man ir analīze par to, kādā veidā šī sistēma sāks strādāt. Daudzos gadījumos tā vēl nav sākusi strādāt. Man ir bail, ka pienāks 15.maijs un daudzi lauksaimnieki tomēr nebūs saņēmuši vēl arvien naudu par jau atdoto produkciju. Tāpēc kategoriski uzstāju par šā 10.punkta saglabāšanu. Es gaidītu tomēr labāk no cienījamā bankas prezidenta puses nevis kategorisku nostāju svītrot šo punktu, bet priekšlikumus, kādā veidā šo punktu varētu izpildīt. Es domāju, ka tā būtu konstruktīva darbība kā no vienas, tā arī no otras puses.

Visbeidzot, es domāju, ļoti būtisks ir arī 12.punkts. Šeit droši vien būtu vajadzīgs ne tikai līdz 1.jūnijam izstrādāt banku reorganizācijas koncepcijas pamatprincipus, bet, manā skatījumā, būtu nepieciešams arī ar šīs koncepcijas izstrādi līdz 1.jūnijam vienlaikus veikt arī banku sistēmas reorganizāciju. Es domāju, ka, atklāti sakot, mēra laikos nevajadzētu stiept gumiju, kamēr šis mēris nav pārņēmis visu tautsaimniecību Latvijā.

Nobeidzot gribētu lūgt pārējos kolēģus konstruktīvi strādāt un šodien pieņemt šo lēmumu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, mums bija četri ziņotāji, tādēļ jautātājus lūdzu precizēt, kam viņi uzdod jautājumu.

Pirmais jautā Aleksejeva kungs. Lūdzu.

A.Aleksejevs: */Man jautājums Godmaņa kungam. Godmaņa kungs!/

Priekšsēdētājs: Arī Repšes kungu lūdzu ieņemt vietu tuvāk mikrofonam tribīnē.

A.Aleksejevs: */Godmaņa kungs! Jūs ieminējāties, ka Krievija mums ir parādā 5 miljardus rubļu. Vai es jūs pareizi sapratu?/

I.Godmanis: Man jāatbild sekojoši. Precīzi apmēram 5,5 miljardi privātpersonu noguldījumu atrodas krājbankā. Krājbankas līdzekļi ir Maskavā. Sen iztērēti iekšējā parāda dzēšanai. Tā ir viena summa.

Otra summa, neskaitot nemaksājumus, kas ir 7,5 miljardi no Krievijas puses un apmēram 2,5 no mums, kas vēl mainās katru brīdi. Uz aprīļa sākumu mums bija pozitīva bilance korespondētajā rēķinā Maskavā. Latvija bija notirgojusi vairāk. 1991.gada beigās– 700 miljoni. Faktiski uz aprīļa sākumu tas arī bija apmēram ap pusmiljardu klīringa ietvaros, ko Krievija nepilda. Pasaules cenās pārdevām preci par 50 miljoniem dolāru, saņēmām pretim energoresursu blokādes dēļ tikai 11 miljonus. Tāda ir šī finansiālā bilance, Aleksejeva kungs.

A.Aleksejevs: */Jautājums ir tāds. Sakiet, lūdzu, vai arī Krievija visus šos jūsu rēķinus ir atzinusi? Vai arī tas mums vēl tikai jāpierāda?/

I.Godmanis: Jā, mums ir parakstīti dokumenti, it īpaši, kur es runāju par klīringu. Ir parakstīti dokumenti, tajos ir attiecīgo pārstāvju paraksti, pat Gaidara vietnieka paraksts. Nupat ārējās tirdzniecības ministrs bija Maskavā, kur skaņoja šo jautājumu, kā nolīdzināt, lūk, šo bilanci. Krievijas energoresursu piegādātāji ignorē šo klīringu. Viņi uzskata, ka vienošanās, ko ir parakstījis Krievijas premjera pirmais vietnieks, attiecīgi ārējās tirdzniecības ministrs, atbildīgas personas no Krievijas puses, viņiem nav dokumentu. Viņus neinteresē, vai Latvija piegādā pārtiku un rūpniecības preces, viņus interesē iespēja par saviem energoresursiem saņemt naudu uzreiz. Respektīvi, viņi lauž klīringu. Pierādīt, vai Krievijas puse akceptēs šos procentus, nevaru, tāda dokumenta man nav.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums. Un tad man ir otrais jautājums. Sakiet, lūdzu, par cik procentiem darba algas pieaugums atpaliek no cilvēka dzīvei nepieciešamo izmaksu kāpuma? Kad Ministru padome izpildīs Augstākās padomes lēmumu par indeksāciju?/

I.Godmanis: Man patlaban rokās ir dokuments par cenu un strādājošo vidējā ienākuma izmaiņām 1992.gada martā, ja ņem martu pret janvāri. Lūdzu, varbūt kāds grib, var arī piefiksēt! Patēriņa cenu indekss, kas aprēķināts, pamatojoties uz iztikas minimumu, uz preču un pakalpojumu grozu 1992.gada martā, salīdzinot ar janvāri, sastādīja 216 procentus. 2,16 reizes pieaugušas cenas. Pārtikai– 169 procenti, nepārtikas precēm– 260 procenti. Pakalpojumiem– 290 procenti. Tautsaimniecībā valsts sektorā strādājošo vidējais ienākums, tas ir, pa visiem kopā, kuri strādā tautsaimniecībā, šī ienākuma pieaugums ir 155 procenti. Tas nozīmē, ka vidēji cenas ir pieaugušas straujāk nekā ienākumi. Tiesa gan, šeit netiek ieskaitītas prēmijas.

Rūpniecībā vidējais ienākums uz vienu strādājošo patlaban Latvijā ir 2592 rubļi, kas sastāda 166 procentus salīdzinājumā ar janvāri. Lauksaimniecībā ir 1554 rubļi, tas ir gandrīz vai par tūkstoti zemāks. Tur gan pieauguma procents ir 157. Celtniecībā– 2579 rubļi, pieauguma procents– 169. Transportā– 2084, pieaugums– 100 līdz 158 procenti. Sakaros– 1678 rubļi, pieaugums– 146 procenti. Tirdzniecībā un sabiedriskajā ēdināšanā– 1989 rubļi, 151 procents. Dzīvokļu komunālās saimniecības un neražojoša rakstura sadzīves pakalpojumi iedzīvotājiem– 1829 rubļi, pieaugums– 155 procenti. Veselības aizsardzībā, fizkultūrā, sociālajā nodrošināšanā– 1906 rubļi, pieaugums– 138 procenti. Kā redzat, mazāks. Tautas izglītībā– 2160 rubļu, pieaugums– 128 procenti. Kultūrā– 1704 rubļi, pieaugums–136 procenti. Mākslā– 1796 rubļi. Zinātnē– 1875 rubļi.

Pārvaldes orgāni, visus līmeņus ieskaitot. Tieslietu un juridiskajās organizācijās vidējais ienākums martā ir 2464 rubļi, kas sastāda pieaugumā pret janvāri 142 procentus. Gribu teikt, ka šie cipari ir bez prēmijām par gada rezultātiem. Tiešām algu pieaugums ir zemāks nekā cenu augums. Tas ir fakts.

Mēs neesam spējīgi dotajā brīdī indeksēt algas pēc septiņu procentu kritērija, kādu valdība bija pieņēmusi pagājušajā gadā. Tas ir saistīts ar diviem faktoriem: ar vairāk, nekā 10, 15 reižu cenu kāpumu energoresursiem. Šādu kāpumu kompensēt mēs nevaram. Kā redzat, nekur neesam ierobežojuši algu apjomus, algas aug. Tas ir saistīts ar 1000 rubļu minimālo algu, kas ir noteikta uz 16.aprīli. Es domāju, ka, pārskatot budžetu 1.jūlijā, mums nāksies pieņemt kārtējo reizi korekciju par minimālo algu budžeta iestādēs. Es atzīstu, ka cenas aug straujāk nekā algas, tas atbilst faktam. Bet, no otras puses, tas gandrīz ir viens no faktoriem, ka var un ir iespēja iegādāties veikalos preces, tajā skaitā pārtikas un nepārtikas preces. Pretējā gadījumā, ja indeksētu tā, kā klasiski to vajadzētu darīt, tad mūsu algas sastādītu tādu summu, kas pilnīgi demoralizētu gan jebkādu bankas skaidro naudu, gan bezskaidro naudu, gan jebkādu iespēju iegādāties preces veikalos vispār.

A.Aleksejevs: Pateicos jums!

Priekšsēdētājs: Jautā Repšas kungs.

R.Repša: Vispirms replika un jautājums gan Repšes kungam, gan Godmaņa kungam. Šajā lēmumā zināma daļa punktu ir tādi, kurus attiecīgajām institūcijām faktiski vajadzēja jau normāli līdz pat šim laikam pildīt bez īpaša Augstākās padomes lēmuma pieņemšanas.

I.Godmanis: Vai varētu precizēt, lūdzu?

R.Repša: Jā. 1.punkts, 4.punkta otrā daļa, 6.punkts, 8.punkts, 11.punkts, 12.punkts. Man seši iznāk. Tagad jautājums par 2.punktu, kas, man šķiet, ir diezgan būtisks šeit. Te ir paredzēts piemērot likumu par uzņēmuma un uzņēmējsabiedrības maksātnespēju un bankrotu tiem uzņēmumiem, kuri atrodas kartotēkā. Respektīvi, daudzi uzņēmumi bankrotēs, turklāt ne tik daudz varbūt objektīvu iemeslu dēļ, ka viņi slikti strādātu, bet tāpēc, ka Krievijas (un līdz ar to Latvijas, jo Latvija atrodas Krievijas rubļa zonā) finansu sistēmā ir iestājies kolapss. Tātad varētu teikt, ka ārēju finansiālu apstākļu dēļ.

Jautājums Repšes kungam. Ja nav iespējams atbildēt uzreiz, tad varbūt vēlāk. Cik no šiem uzņēmumiem, kuri atrodas kartotēkās, kuri nespēj pildīt šos maksājumus, ir valsts uzņēmumi un cik uzņēmumu ir no privātās sfēras?

Un Godmaņa kungam. Ja draud šī ārkārtējā situācija ar masveida valsts uzņēmumu bankrotu, vai tādā gadījumā mums līdzīgi tam, kā 3.punktā ir ļoti pareizi domāts par šo mazo privatizāciju, par tās paātrināšanu, ārkārtējā situācijā nav jādomā par šo potenciāli bankrotējošo valsts uzņēmumu ārkārtēju privatizāciju, lai tādā veidā varbūt varētu cerēt uz viņu lielāku peldspēju šīs ekonomiskās katastrofas apstākļos?

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Ir palikusi viena minūte. Es domāju, ka rīkosimies tā, ka rīkosim starpbrīdi un ļausim Godmaņa kungam daļu jautājumu starpbrīdī ar Repšes kungu nokārtot un uz pārējiem atbildēt plenārsēdē.

Paldies. Starpbrīdis!

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpinām darbu. Godmaņa kungu lūdzu tribīnē! Atbildes uz Repšas kunga jautājumiem. Lūdzu, kolēģi, ieņemiet vietas!

I.Godmanis: Redziet, cienījamais Repšas kungs! Par 1.punktu varu jums teikt, ka Naudas reformas komiteja par 1.punktu ir nākusi kopā un izskatījusi vairākus projektus, ko likusi priekšā Latvijas Banka, visdažādākos. Pie viena no šiem projektiem pirmdien arī mēs paliksim. Tā ka nav tā, ka mēs pilnīgi neko nebūtu darījuši. Otra lieta. Arī viss tehniskais jautājums tiks laikus risināts, tā ka mēs neesam pilnīgi bez nekā.

Par 4.punktu, par tirdzniecības atlaidēm. Jā… par otro daļu. Te ir viena nelaime. Rīgas tirdzniecības pārvalde mani nedaudz uztrauc. Es savā laikā esmu izpētījis, kā strādā Rīgas tirdzniecības pārvalde. Vakar tikos ar viena rajona pārstāvjiem. Pirms tam biju sasaucis trīs mēnešus atpakaļ visu rajonu vadību, Rīgas rajona vadību. Mēs mēģinājām atrast kaut kādu likumisku ceļu, kā decentralizēt tirdzniecību Rīgā. Situācija ir šāda. Katrs rajons izīrē telpas tirdzniecības uzņēmumiem, kuri ir Rīgas pilsētas īpašumā, jo valdība ar 171.lēmumu atdeva visu tirdzniecību, atskaitot trīs lielus veikalus, Rīgas pašvaldībai, nokļūdījās tajā brīdī, ka neierakstīja– “rajoniem”, bet uzrakstīja tikai– “Rīgas pilsētai”, cerot, ka likums par privatizāciju jau darbojas, ka tas nav jāpieņem un nav šeit jāapspriež, ka tirdzniecības privatizācijas komisija var tikt izveidota Rīgas padomē, ka tā strādās un ka tas ies uz priekšu…Tā lieta uz priekšu neiet vispār. Cienījamie deputāti Rīgā nolikvidēja to komisiju. Vakar uzzināju, ka viņi ir uzticējuši visu šo procesu praktiski izpildinstitūcijai– klerkiem. Deputāti no tā ir aizgājuši prom. No turienes izdaru tādu secinājumu, kāpēc es baidos, ja ejam pa to ceļu, ka mēs dotajā brīdī Rīgā pasludinām no rītdienas brīvu atlaidi visos tirdzniecības veikalos… Ir divi negatīvi momenti. Pirmais: tirdzniecība Rīgā pēc lēmuma ir kļuvusi vēl centralizētāka, jo valdība atdeva tirdzniecību pašvaldībai. Izveidoti jauni municipālie uzņēmumi, kuri apvieno sevī 90 un vairāk veikalus Kurzemē “Kursa”, ir izveidoti centralizēti uzņēmumi arī Latgales rajonā.

Tas nozīmē: ja mēs ejam pa tādu ceļu, ka liekam šo atlaidi brīvu, tad man ir bailes, ka pie šīs centralizācijas, kas ir Rīgas tirdzniecībā, pavēles veidā var nodot komandu uz leju, ka no rītdienas tirdzniecības uzcenojums uz attiecīgo produkciju ir, piemēram, 400 procenti… Varētu teikt, ka tas noturēsies īsu laiku un ka pēc tam ieregulēsies attiecīgajā pieprasījumā. Diemžēl tas nav tik triviāli, jo administratīvais sakars starp visiem tiem, kuri strādās, sākot no vienkāršā veikala līdz pat tirdzniecības pārvaldes priekšniekam, ir ārkārtīgi ciešs.

Piemērs. Man ir informācija, ka dārzeņu veikaliem ir skaidrs un konkrēts norādījums, kas aizliedz iepirkt dārzeņus, piemēram, citā vietā, kā tikai tajā bāzē, ko ir noteikusi attiecīgā augstākā institūcija. Tāpēc šie jautājumi ir jāsaista kopā. Es uzskatu, un man ir principiāls viedoklis, ka šī atlaide ir jāatbrīvo, vienlaikus izmantojot šādu mehānismu, kas šeit ir iekļauts. Valdībai nav pilnvaru kaut kādā veidā tagad demonopolizēt un mēģināt decentralizēt Rīgas tirdzniecību. Mēs esam valdība, kam šādu pilnvaru nav. Bet ir likums par monopolu. Mūsu monopola likuma ietvaros ir izveidota institūcija– antimonopola komiteja, kura izskatīs jautājumu, ka Rīgas tirdzniecības sistēma ir monopols, un uz likuma pamata šo sistēmu sadalīs. Pirmām kārtām, decentralizēs to rajonos un jau no rajonu līmeņa tālāk veiks privatizāciju attiecīgi rajonu līmenī. To ir nepieciešams izdarīt, jo pretējā gadījumā mēs riskējam, ka, palaižot vaļā atlaidi, pie šīs centralizētās struktūras varam iegūt nenormāli augstus netirgus piecenojumus.

Un pēdējais. Šeit būs smags politisks moments. Ja tagad laucinieki mums, valdībai, pārmet, ka laucinieks saņem no galaprodukcijas cenas apmēram 50 procentus (tā, piemēram, viņš saņem 6 rubļus par pienu, tā ir tā zemākā cena, ja vēl ir otrā kategorija, tad ir vēl zem 6 rubļiem, bet veikalā piens tiek realizēts pavisam par citu cenu, kas sastāda jau gandrīz 50 procentus), tad, ja atlaidīsim atlaidi vaļā, tad tā daļa būs nevis 50, tā būs arī 100 un vēl vairāk procentu. Dabiski, ka lauku reakcija uz to būs visnegatīvākā. Tāpēc nevar šos procentus atraut un to nevarēja izdarīt ātrāk. Tas ir viens.

Un pēdējā atbilde ir par to… ja nemaldos, arī par to, ko teica… es atvainojos…

R.Repša: Jautājuma galvenā būtība bija par 2.punktu. Kā jūs domājat…

I.Godmanis: Jā, par 7.punktu jūs teicāt… Jā, 7.punkts atsauc preču izvešanu. Es saku– jā. Lai to varētu izdarīt, tiešām ir izstrādāti šie izvedmuitas tarifi…

R.Repša: Nē, par 7. nebija. Par 2.punktu.

I.Godmanis: Par 2.punktu. Lai to 2.punktu varētu kārtīgi izdarīt, es neredzu patlaban nevienu citu likumības mehānismu. Ja neiet cauri tas, ko liku priekšā– izmantot monopola likumu un pie Ministru padomes izveidot antimonopola komiteju, kam ir tiesības šo tirdzniecības sistēmu decentralizēt, nerēķinoties pat ar Rīgas pašvaldības domām, jo likums ir augstāks par pašvaldības lēmumiem, tādā gadījumā valdība nāks Augstākajā padomē ar lūgumu, ka mēs atceļam savu 170.lēmumu, ka tirdzniecība ir atdota Rīgas pilsētai, un lūgsim Augstāko padomi tādā gadījumā paņemt šo tirdzniecības sistēmu atpakaļ valdības rokās. Tajā pašā brīdī mēs sadalīsim to rajoniem.

R.Repša: Nē, tā nebija jautājuma būtība 2.punktā. Tas punkts ir par to, ka viena daļa valsts uzņēmumu tagad var nobankrotēties elementāri. To jau var izdarīt, bet ko darīt tālāk? Un mans jautājums bija, vai šeit nav nepieciešams domāt jau par kaut kādiem ārkārtējiem privatizācijas pasākumiem.

I.Godmanis: Es tomēr uzskatu, ka privatizācijas jautājums Latvijā nav risināms ārkārtēji. Mēs esam Ekonomikas komisijai iesnieguši (Špoģa kungs strādā ar šiem dokumentiem) daļu no tiem, kas ir paredzēti Augstākās padomes lēmumā. Tur ir apmēram 14 akti. Ir iesniegti seši akti. Vakar es pārbaudīju, kādā gatavībā ir pārējie. Mēs ievērosim grafikus, atskaitot to, ka mums ir viena problēma– 20.aprīlī vajadzēja iedot nomas likumu. Tas ir vienīgais, kas ir iekavējies, bet tas ir sagatavots. Ievērojot termiņus, mēs Ekonomikas komisijai normatīvos aktus esam nodevuši.

Augstākajai padomei šie normatīvie akti ir jāizskata tāpēc, ka tur ir daudz politisku momentu un daudz ekonomisku momentu. Mēs no valdības puses darām, lai šie akti šeit būtu. Es nesaku, ka tie ir labi pilnībā, Ekonomikas komisija tos izanalizēs, dos savus priekšlikumus, novirzīs uz citām komisijām. Augstākajai padomei ir jāatvēl viens mēnesis laika vai arī, ja nevar, tad pusmēnesis, kad katrs no šiem aktiem te tiktu apspriests. Tad tiek pavilkta svītra, un tad mēs varētu strādāt. Ja iesim ar tādu superātru privatizāciju vai atkal ar kaut kādu eksperimenta variantu, mēs savāksim atkal mīnusa punktus, tāpēc, ka darbojamies, ja tā var teikt, pret tautas gribu, mēs kaut ko izsaimniekojam. Bet to darīt valdībā negribam. Tāpēc tie akti tur ir novirzīti un šeit tie ir jāizdiskutē. Ekonomikas komisijai jau ir iesniegti pirmie seši akti.

Priekšsēdētājs: Černaja kungs vēlas papildināt?

R.Černajs: Es gribētu uzsvērt, ka tā jau ir nenormāla situācija, nevis normāla, ka mums šie bankroti nenotiek. Normāla situācija būtu tad, ja mums katru dienu pa vienam uzņēmumam bankrotētu. Tā tas ir. Un arī tas, ka šeit ir ierakstīts, ka šis likums ir jāiedarbina, nozīmē to, ka tā jau nebūs, ka uzreiz bankrotēs vesela kaudze valsts uzņēmumu vai arī privātuzņēmumu. Likumā šī procedūra ir gara un sarežģīta, kā to iedarbināt. Tā ka tas būtu… Un tad arī šā likuma darbības rezultātā varēs notikt šī piespiedu privatizācija.

Priekšsēdētājs: Vēl Repšes kungs.

E.Repše: Mans uzvārda brālis Rolands Repša lūdza arī komentēt, tātad labprāt tūlīt atbildēšu uz dažām neskaidrībām, kas varētu rasties jūsu jautājuma sakarā un šā jautājuma sakarā.

Vispirms par 1.punktu. Jūs jautājat, vai mums tas nebija jādara arī neatkarīgi no šāda Augstākās padomes lēmuma punkta. Bija jādara, un mēs arī darījām, šis lēmuma punkts ir pilnīgi nevajadzīgs. Bet tad, kad darba grupā to apspriedām, bija aptuveni tā, ka nosaukumā ir par neatliekamiem pasākumiem, lai tauta redzētu, ka kaut kas tiek darīts, tad reāli to arī vajag atstāt. Ir iesniegta vēstule un lēmumu projekti Augstākajā padomē un izskatīti jau Ekonomikas komisijas darba grupā, kā arī Naudas reformas komiteja ir skatījusi un turpina skatīt. Pirmdien mēs skatīsim, un bankas darbinieki strādās, ieskaitot arī sestdienu un svētdienu, ja nepieciešams, neatkarīgi no tā, vai 1.punkts būs vai nebūs pieņemts. Šajā nozīmē es piekrītu, ka tas ir lieks.

Tālāk par 5.punktu– atļaut Latvijas Bankai atcelt ierobežojumus kredīta procentu likmju noteikšanai. Nu, labi, bet katrā ziņā arī mēs sen esam ar tādu iniciatīvu nākuši un pagaidām tātad, konsultējoties ar valdību, uz laiku līdz vasaras vidum esam apturējuši. Tālāk acīmredzot jautājumi būs par… Par 9. jums nebija?

Tādā gadījumā jums bija par 11.– uzdot Latvijas Bankas prezidentam iesniegt Augstākajai padomei Latvijas Bankas padomes locekļu kandidatūras. Vispirms, mums šodien nav likuma, kurā šāda padome būtu formulēta. Nav mums tāda likuma. Jā, tiesa gan, likumdošanas aktos, kuri vēl ir spēkā, ir runāts par Latvijas Bankas valdi. Es nevaru šādos apstākļos, kad man nav zināms, ko es varu cilvēkiem piedāvāt…

Uzskatu, atvainojiet, ka ir diezgan bezatbildīgi otrajā lasījumā piedāvāto un komisijās jau izskatīto likumprojektu atgriezt atpakaļ pirmajā lasījumā tikai tāpēc, ka vienā pantā nav skaidrības Budžeta komisijai. Finansu ministrs uzstājas un saka, ka viņam problēmu nav. Bankas prezidents uzstājas un saka, ka šajā pantā problēmu nav. Nav izdiskutēts jautājums acīmredzot Budžeta komisijā, viņiem ir nesaprašana, viņi piedāvā likumprojektu atcelt pirmajā lasījumā. Es jums varu par 11.punktu pilnīgi viennozīmīgi pateikt, ka iesniegšu bankas padomes locekļu kandidatūras tikai pēc tam, kad šis likums būs pieņemts, kad būs pieņemts Augstākajā padomē likums par Latvijas Banku. Agrāk es nemaz ar attiecīgajiem cilvēkiem nevaru runāt. Es nezinu, ko viņiem varu piedāvāt. It sevišķi pēc situācijas patlaban, kas ir izveidojusies bankas viceprezidenta Bergmaņa kunga sakarā. Arī šo jautājumu es lūgtu Augstāko padomi steidzami risināt, jo viņa demisijas iesniegums Augstākajā padomē jau ir turpat divus mēnešus. Tomēr būtu pienācis laiks to izvirzīt apspriešanai.

Tātad es ierosinu, ja reiz mums ir vajadzīgs, ja uzskatāt, ka to nevar nokārtot citādā veidā, ka to vajag darīt ar Augstākās padomes lēmumu, tad šo kandidatūru iesniegšanas termiņu lūdzu noteikt divas nedēļas pēc likuma par Latvijas Banku pieņemšanas. Līdz tam, es domāju, tas nebūtu pieņemami tīri no juridiskā viedokļa.

Nav arī nekādas nelaimes, ka šī padome nav bijusi izveidota līdz šim. Kāpēc? Tāpēc, ka padomes uzdevums, centrālās bankas padomes galvenais uzdevums ir noteikt valsts bankas monetāro politiku. Pirmkārt, mums līdz šim vēl šādas politikas vispār nebija, jo līdz šim mēs neemitējām savu naudu. Tagad acīmredzot esam pietuvojušies tam, ka sāksim emitēt. Līdz ar to, protams, tagad šī padome būs vajadzīga. Būs vajadzīgs arī likums par Latvijas Banku. Tāpēc aicinu to vairs neaizkavēt. Labi ir arī tas, ka pa šo laiku man ir bijusi iespēja novērtēt bankas darbiniekus, pārdomāt, kuram no viņiem ir kāda attieksme pret ļoti kritiskiem monetārās politikas jautājumiem. Tagad man ir skaidrība, kuriem cilvēkiem varu piedāvāt šo grūto posteni uzņemties. Un to es arī nekavējoties darīšu pēc likuma pieņemšanas.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs.

J.Bojārs: Repšes kungs, es jums jautāšu… Valdības attiecībās ar banku, ar Latvijas Banku mani šokē kooperācijas trūkums. Vairākkārt, kad šeit bija tribīnē Siliņa kungs, viņš vispār nezināja, kas pie jums notiek un ko jūs domājat personīgi tajā jautājumā, paralēlā jautājumā, ko es uzdevu viņam. Tas mani personīgi šokē, ka vienā valstī var būt tādas attiecības starp Finansu ministriju un valsts banku. Bet tas nav jautājums. Jautājums ir šāds. Es ļoti uzmanīgi izlasīju to valdības programmu– Latvijas Republikas tautsaimniecības stabilizācijas neatliekamo pasākumu programmu. Te 54.lappusē par jums ir šāda konstatācija: “Latvijas Banka kā galvenais komerckredīta devējs ir potenciālas naudas apgrozības haosa avots, kas torpedēs gaidāmo naudas reformu.” Kā jūs izturaties pret šādu konstatāciju?

E.Repše: Bojāra kungs, es, par laimi, to neesmu lasījis. To varētu pats premjers varbūt… Kas ir avots šādiem izteicieniem, kurus es ne tikai nevaru pieņemt, bet arī neļaunojos uz valdību, es saprotu, ka tas tā arī nevar būt domāts…

J.Bojārs: Tālāk. Es gribu uzdot ļoti konkrētu jautājumu. Kad apspriedām mūsu valūtas budžetu, es uzdevu jautājumu Godmaņa kungam, vai viņam ir plāns, kādā veidā dabūt oficiālajā apritē, lūk, šo neoficiāli rotējošo naudu, par kuru arī jūs runājat, vai valdībai ir programma. Godmaņa kungs teica, ka viņi domājot. Nākamajā nedēļā uzstājās Siliņa kungs, no viņa es dabūju tādu pašu atbildi. Arī Siliņa kungam šīs programmas nebija. Vai jums ir kompleksa programma par pasākumiem, kas mums būtu jāveic, lai dabūtu, lūk, šo naudu, kura rotē neoficiālajā apritē skaidrā naudā, lai tā atgrieztos civilizēti ar ekonomisku un administratīvu pasākumu palīdzību bankās?

E.Repše: Jūs domājat par ārzemju valūtu vai par rubli?

J.Bojārs: Gan to, gan to es domāju. Mēs nevaram tos nošķirt. Pasākumu komplekss, priekšlikumi jums ir vai nav?

E.Repše: Es jums pateikšu, ka tas skan ļoti gudri, bet tas ir… jūs piedāvājat vispārīgo ģenerālo koncepciju plānu…

J.Bojārs: Jā… Jā… koncepciju, kā dabūt to naudu oficiālajā apritē. Tā taču ir problēma, galvenā problēma, kas jums jāatrisina!

E.Repše: Es gribētu teikt, Bojāra kungs, ja no manis jūs prasītu kompleksu atbildi, tad man būtu jālūdz laikam vismaz stunda, un tāpēc es…

J.Bojārs: Es labprāt klausītos, tā ir ļoti svarīga problēma.

E.Repše: …pie šī nepakavēšos tagad, bet pateikšu to, ko jūs tomēr… jo tas izskanēja kā pārmetums par mūsu attiecībām ar godāto finansu ministru. Kāpēc bija tāda situācija? Mēs katrs, gan finansu ministrs, gan banka, raujamies pa savu nozari melnās miesās. Nekad Latvijas Banka nav atteikusies ierasties ne uz vienu komisijas sēdi, plenārsēdi vai Prezidija sēdi. Nekad mēs arī neesam atteikušies ierasties Finansu ministrijā, valdībā. Nesen mēs ar Siliņa kungu satikāmies un daudzus jautājumus noskaidrojām. Es domāju, ka tā prakse mums vienkārši ir jāpadara par likumu, ka mēs biežāk ar Siliņa kungu kopā runājam, bet savstarpējas aizņemtības dēļ mēs varbūt dažus… Piemēru, kuru jūs minējāt, nebijām pirms tam saskaņojuši. Tas neatkārtosies.

J.Bojārs: Repšes kungs, pagaidiet.. Tomēr nosauciet vismaz divus galvenos pasākumus, kā jūs oficiāli dabūsit to naudu atpakaļ. Ne stundu garu lekciju, bet divus pasākumus…

E.Repše: Kuru naudu, lūdzu, definējiet!

J.Bojārs: Naudu, par kuru jūs arī runājat, kura iet neoficiālajā apritē čemodānos no viena uzņēmēja otram.

E.Repše: Piedodiet, bet naudas uzdevums ir iet apritē, pasaulē nepastāv oficiāli… un nenotiek…

J.Bojārs: Bet ne čemodānos, tas nenotiek čemodānos!

E.Repše: Bet piedodiet!

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, lūdzu, nerunājiet reizē!

J.Bojārs: Tā taču ir organizētā noziedzība! Pajautājiet jebkuram Rietumu ekspertam!

E.Repše: Organizētajā noziedzībā arī, protams, izmanto naudu. Pamatā viņi tiešām izmanto skaidro naudu, lai tādā veidā nepaliktu nekāda reģistrācija par to bankās un tamlīdzīgi… Bet nevienam, tajā skaitā arī uzņēmumam, nav aizliegts turēt, cik viņam vajag, naudu, pašam izvēlēties, kad viņš savu naudu nodod bankā, vai viņš to nodod bankā, kurā bankā… Visur pasaulē naudu glabāt kasē ir neizdevīgi, jo tā ir mirusi nauda, kas nenes nekādus procentus. To iegulda uz izdevīgiem noteikumiem. Tas viss notiek automātiski. Šeit nav nekādu…

Viens no konkrētiem pasākumiem ir kredīta procenta likmju atbrīvošana, kad tūlīt bankas varēs atbildēt arī ar procentu likmju atbrīvošanu par depozītiem. Tas mums viss ir padomā un koncepcijā, mēs ar nepacietību gaidām, kad varēsim šos procentus atlaist.

J.Bojārs: Jā, tas ir pasākums…

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Ozola kungs.

I.Godmanis: Es gribētu vēl…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Bojāra kungs, cik es sapratu, tad jūs vakar televīzijā uzstājāties, es diemžēl nedzirdēju jūsu uzstāšanos… Es šodien mēģināšu televīzijā atbildēt uz uzstāšanos, bet tagad konkrēti. Galu galā ne jau polemika ir pats galvenais, galvenais ir atrast tagad, kā tālāk virzīsies, nevis mēģināt noskaidrot attiecības. Tāpēc mēs valdībā nekādā gadījumā neiesim uz tādām attiecībām ar banku, kādas ir Lietuvā, kur Lietuvas valdība apvaino banku kriminālnoziegumos. Mēs neiesim uz tādām attiecībām ar banku, kādas savā laikā bija Igaunijā, kas noveda pie ļoti stipras krīzes. Tāpēc tas apgalvojums, ko nupat nolasīja Bojāra kungs, ir kaut kāds starpprojekts. Galvenais apstiprinājums mūsu programmai būs trešdien, ceturtdien, piektdien. Otrdien es jums stādīšu to priekšā. Un es darīšu visu, lai tāda ieraksta tur nebūtu. Tas ir viens.

Otrs. Tagad konkrētas atbildes. Mēs esam griezušies, izmantojot vēstniecības, pie vairākām valstīm, kurām, pēc mūsu domām, ir lielākoties rēķini mūsu uzņēmumiem, kas nodarbojas ar eksporta operācijām. Zviedrija, Francija, Anglija, Vācija, Somija. Ir uzdots ekonomisko reformu ministra vietniekam uzsākt darbu par nodokļu konvenciju noslēgšanu. Tas ilgs zināmu laiku. Bez šīs konvencijas mēs nevarēsim uzdot mūsu Finansu inspekcijai izsekot līdzi viena, otra vai trešā uzņēmuma eksporta darbībai un tam, vai uzņēmums maksā nodokļus vai nemaksā, realizējot eksporta operācijas. No turienes mēs, pirmkārt, pārtrauksim to nekontrolēto plūsmu pāri robežai, no otras puses, mēs ceram saņemt arī daļu naudas atpakaļ. Punkts divi.

Ja līdz šim licences, kas bija vienīgās, kuras noteica tiesību eksportēt ārā mantu, maksāja 50 dolārus un ne kapeiku vairāk, neatkarīgi no tā apjoma, kas tika izvests 1991.gadā, tad mēs esam izstrādājuši, ka nākamtrešdien mēs likvidējam licenču sistēmu. Licenču sistēmas vietā nāk izvedmuitas tarifs, kurš ir ārkārtīgi diferencēts no tās mantas, kas tiek sūtīta pāri robežai gan uz Austrumiem, gan uz Rietumiem. Un šis tarifs ir jāmaksā bankā, nevis kādā ministrijā un nevis kādam klerkam. Līdz ar to mēs radikāli arī noņemam situāciju, kad ar “kukuli” vai uz kāda cita rēķina pāri dabūja lielas preču partijas. Un tarifs tiks kasēts nežēlīgi.

Trešais. Mēs esam tagad jau uzdevuši muitai divu nedēļu laikā ieviest tā saucamo sistēmu, kur katru mantu, ko vedīs pāri Latvijas robežai, pat tad, ja tur nebūs tarifa, vajadzēs deklarēt. Un pie muitas tā krāsies. Tas būs vienīgais objektīvais avots, no kura mēs zināsim, cik ieved un cik izved.

Ceturtais. Attiecībā uz to, lai mēs pilnīgi nepazaudētu to naudu, ko nesamaksā tā sauktie jaunie uzņēmumi, Ekonomisko reformu ministrija jau ir to izskatījusi un nāks klajā šeit, parlamentā, ar to, ka nedrīkstam turpināt praksi, ka eksistē jaunie uzņēmumi, tajā skaitā, jauktie uzņēmumi, kuri divus gadus nemaksā nekādu nodokli. Pēc tam, kad paiet divi gadi, šis jaunais uzņēmums pārtop par nākamo jauno uzņēmumu uz vecā bāzes un atkal nemaksā. Un tā nemaksā nekad. Mēs esam šo jautājumu principā stādījuši, un es lūgtu, lai deputāti, ļoti rūpīgi šo likumu izskatot, pieņemtu.

Nākamais. Tas, ka Igaunijā ir 100 miljonu valūtas budžets. Mums tas patlaban ir 6 miljoni. Bija plānots uz pusgadu, pēdējie dati ir, ka uz pusi no pusgada mēs esam savākuši 6,7 miljonus. Tas ir, protams, ārkārtīgi nepatīkams fakts. Es domāju, ka iespējams, ka tas bija saistīts arī ar to, ka samērā pārsteidzīgi tika atcelts valūtas fonds, valdības fonds, kuru varēja kontrolēt arī Augstākā padome un kurā bija ļoti vienkāršas normas: apgrozījums, apgrozījuma procenti, likmes un nekas cits. Tagad tika pieņemti trīs likumi vietā, ka akcīzes, apgrozījuma un peļņas nodoklis tiek maksāts arī no valūtas. Mēs nāksim klajā ar to, ka valūta būs jāmaksā ar 17 procentu ienākuma nodokli. Tas jau laikam ir iekļauts. Plus vēl arī sociālo nodokli. Tā, piemēram, Latvijas kuģniecība saņem algās 27 miljonus dolāru. Ja parēķina, cik iznāk no 27 miljoniem dolāru 37 procenti un tad konvertē uz rubļiem, tad tas jau ir pāri par miljardu socbudžetā. Un tas nes vismaz 9,9 miljonus dolāru. Jo kuģniecībai līdz šim visi tie maksājumi nebija nokārtoti.

Nākamais. Mēs esam nomainījuši Finansu inspekcijas vadību, uzskatot, ka sakarā ar to, ka Finansu inspekcijas vadība reizē ar Ārējo ekonomisko sakaru departamentu nestrādāja, ir nomainīta vadība. Un ir plāns, kā strādās Finansu inspekcija. Kādus liekam priekšlikumus izmaiņā par Uzņēmumu reģistru? Patlaban ir situācija, ka uzņēmumi var reģistrēties, uzdodot nepareizas adreses. Starpnieku firmas uzdod dzīvokļu adreses vai nepazīstamas adreses. Patlaban Finansu inspekcija pat netiek klāt. Ir jāizmaina likumdošanas norma, kas par to soda. Un tādā veidā pakāpeniski, Finansu inspekcijai konsekventi strādājot, esam sastādījuši pasākumu plānu, lai šo naudu, kuru esam laiduši garām, konsekventi savāktu atpakaļ valsts kasē.

Bojāra kungs, atbildot uz jautājumu, es noskaitīju apmēram 50 procentus no mūsu pasākumu plāniem, kas mums ir plānoti.

J.Bojārs: Paldies. Bet es vēl gribēju uzdot jums vienu vienkāršāku jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Jūs teicāt pareizi, ka viens no iemesliem ekonomiskajām attiecībām ar bijušajām NVS valstīm ir šī nesamaksāšanas problēma. Vai sarunu laikā ar NVS valstu vadītājiem jūs esat runājis, vai valdība ir pacēlusi jautājumu par arbitrāžas mehānismu, kāds tiks pielietots šajos nemaksāšanas jautājumos? Jo beigu beigās valdība nav sagādnieks, un attiecības nemaksāšanas jautājumi ir jāizšķir arbitrāžai. Tātad vai šis jautājums ir atrisināts? Ja ir, tad kādā veidā?

I.Godmanis: Man jāsaka pilnīgi atklāti, ka jautājums tiesas un arbitrāžas līmenī nav atrisināts. Tas ir mūsu darba negatīvs rezultāts. Tajā pašā laikā biju priecīgs dzirdēt, ka valdība nav sagādnieks. Jāņem vērā, ka Krievijas puse nav gatava un negrib veidot attiecības ar Latviju uz klīringa nosacījumiem. Mēs, Latvija, esam maza valsts, mēs varam sajūgt kopā, cik mēs savācam energoresursus, cik atdodam pārtiku un cik atdodam monopolpreces. Par 326 miljoniem mūsu pusē viss ir gatavs, lai to varētu savākt. Krievijas pusē šīs gatavības nav, valdības pavēles netiek ņemtas vērā, un no turienes mums jāizdara secinājums, vai mums iet ar kontrasankciju akcijām vai neiet. Mēs neiesim ar kontrasankcijām tāpēc: ja pārtrauksim, piemēram, rūpniecības preču piegādi, kas ir un par ko tiek maksāts, uz Krieviju, tad nostādīsim lielu daļu rūpnīcu pilnīgi bezdarba stāvoklī. Mēs paši būsim spiesti no socbudžeta maksāt par bezdarbu. Un uzņemsimies visu politisko atbildību, kamēr šīs rūpnīcas stāv.

Otrs. Mēs uzskatām, ka arī pārtikas daļa, kas tagad tiek pārdota lielākoties pagaidām šeit esošajam karaspēkam un par ko šis karaspēks maksā vietējo cenu, nevis to, kas ir klīringā, ir arī viens no variantiem, kā lauksaimnieki var savu naudu saņemt. Tas ir politiski, protams, ārkārtīgi nepatīkami, bet no saimnieciskā viedokļa tas ir viens no variantiem, kā lauksaimnieki savus līdzekļus var saņemt. Es domāju, ka Bojāra kungam ir taisnība. Un es došu šādu uzdevumu Tieslietu ministrijai– sākt strādāt pie šā jautājuma. Tā tur neko nav darījusi un nav spējīga arī nekādus priekšlikumus mums piešķirt.

Priekšsēdētājs: Jautā Ozola kungs.

I.Ozols: Cienījamais Repšes kungs! Jau 16.martā jūs ar savu vēstuli informējāt Latvijas Republikas Ministru padomi par skaidrās naudas deficīta situācijas veidošanos. Un pēc mēneša atkārtoti jau ar vēstuli, adresētu mūsu Augstākajai padomei un Latvijas Republikas Ministru padomei, jūs informējāt jau par konkrētiem faktiem, par atklātiem faktiem, kā rezultātā mēs esam faktiski skaidrās naudas deficīta situācijā. Šeit acīmredzot ir atklātas tādas pārkāpumu normas, kuras agrāk, pirms neatkarīgās Latvijas Republikas, Latvijas Banka ar saviem normatīvajiem dokumentiem momentāni pārtrauca. Kā jau jūs zināt, kasu plānu apstiprināja valsts banka ne retāk kā reizi gadā, pat reizēm divas un trīs reizes gadā. Kasu plāna izpildi praktiski uzraudzīja valsts bankas revīzijas dienests, bija attiecīgas sankcijas, kas tika noārdītas.

Jūs šajā vēstulē atzīmējat, ka ir raksturīga situācija, kad individuālā firma inkasentu operācijas veic pilnīgi brīvi un ar iegūtajiem līdzekļiem rīkojas pēc saviem personīgajiem ieskatiem. Gribētu atzīmēt, ka agrāk kaut kas tāds nevarēja notikt. Tā bija tīrākā valsts bankas funkcija un caur to tika faktiski uzraudzīta un kontrolēta skaidrās naudas aprite Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, kura pašreiz ir noārdīta. Rezultātā redzam, kā jūs tālāk rakstāt, ka “Parex”, iepērkot bezskaidro naudu, pārskaita uz krājbanku, izņem skaidru naudu ārā. Acīmredzot pilnīgi, tā teikt, tā ir finansu diversija, jūs piedodiet! Tajā pašā laikā es neredzu likuma normu, lai to apturētu, lai sodītu. Nav absolūti nekādas atbildības par šiem acīm redzamajiem mūsu tautsaimniecībai kaitīgās rīcības darījumiem. Vai jums nešķiet, ka pašreizējā mirklī esošā likumdošana ir par daudz humāna? Praktiski nav absolūti nekādas atbildības un nav nekāda soda pasākumu kompleksa par mūsu ekonomikas graušanu.

E.Repše: Nē, man nešķiet, ka mūsu likumdošana šobrīd tieši tādā nozīmē ir pārāk humāna. Tas, ka mūsu likumdošanā daudz kas vēl ir darāms, lai izskaustu korupciju, ļaunprātības, neprātības, nekompetenci un tā tālāk, ir cita saruna. Bet konkrēti. Jūs jau pats ļoti labi savā runā pateicāt, ka tā bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas finansu sistēmā. Ja jūs domājat, ka mums ir jāatgriežas pie padomju sociālistiskās republikas finansu sistēmas ar stingri nodalītām skaidrās un bezskaidrās naudas apritēm, ar represijām, kas ir raksturīgas totalitārajai sistēmai pret tiem, kas to pārkāpj, tādā gadījumā tas ir viens iespējamais ceļš. Tādā gadījumā to arī minam šajā Augstākajai padomei adresētajā vēstulē.

Ir jāiet konsekventi, jāpieņem lēmums, jo patlaban mums, kā jūs pats labi pateicāt, nav šīs normas, kas ir raksturīgas sociālismam, nav normas par to, ka kases atlikumiem ir jābūt valsts noteiktiem, par to, ka patēriņu normām no šiem kases ieņēmumiem ir jābūt noteiktiem. Nav tādas likuma normas vai Augstākās padomes lēmuma normas, ka nedrīkstētu vairāk par noteiktu summu maksāt skaidrā naudā uzņēmums uzņēmumam vai uzņēmums privātpersonai. Nav tādas normas. Šai vēstulei bija pievienots konkrēts Augstākās padomes lēmuma projekts, bet tad, ja izvēlas konceptuāli šo virzienu, šo atgriešanos pie administrēšanas, pie sociālisma, tādā gadījumā viss tas būtu jāpieņem 1:1. Tad būtu Augstākās padomes lēmums, tad uz tā bāzes varētu tūlīt pat izlabot Kriminālkodeksu, pieņemt vēl nepieciešamos likumdošanas aktus un totāli to situāciju atrisināt. Kaut kādi starprisinājumi, Ozola kungs, nav iespējami.

Jūs minējāt tos pašus SIA inkasentus. Mums ir zināma viņu darbība, vismaz viņu oficiālā darbība. Varu jums paskaidrot, ka marta mēnesī un aprīļa pirmajās 10 dienās viņu apgrozījums bija 2 miljoni rubļu. Skan jau briesmīgi, bet mēs zinām, ka mēs izmaksājam katru mēnesi pāri par 2 miljardiem rubļu algās un katru mēnesi savukārt ieņemam inkasācijas sistēmā, kas tomēr ir Latvijas banku inkasācijas sistēma, šodien vēl no tirdzniecības pāri par 2 miljardiem. Tātad šis viens SIA inkasents ar saviem 2 miljoniem mēneša laikā nav nekādā ziņā situācijas noteicējs.

Kas notiek ārpus mūsu zināšanu sfēras? Kuri uzņēmumi patur kasē naudu? Kuri nodod no viena uzņēmuma otram? Ko dara “Parex” aiz kadra? To, protams, mēs šobrīd precīzi atreferēt nevaram. Ne ar kādiem krimināllikumu vai citiem pantiem, ne lūgumiem tā nedarīt, jūs saprotat, pirmkārt, ir neiespējami to nodrošināt. Ja mēs gribētu īstenot šādu pasākumu plānu, kā jūs piedāvājāt, tad konsekventi tas ir jums rokā, tas ir mūsu piedāvātais lēmuma projekts.

Bet mēs esam pret to. Ja Strautiņa kungs tiks aicināts, viņš arī varbūt teiks, kā tas ir no viņa viedokļa. Naudas uzdevums nav būt algu izmaksas līdzeklim. Naudas uzdevums ir būt maksāšanas līdzeklim. Ja šodien, atgriežoties pie šādas pilnīgi nodalītas rubļa un pārskaitījumu rubļa aprites, mēs pilnībā pārcērtam tās reālās tirdznieciskās saites, kas gan valsts sektorā, gan ārpus valsts šobrīd ir nodibinājušās, tieši pateicoties tam, ka skaidrā nauda ir šo uzņēmumu rīcībā, tad jūs varat prognozēt visas negatīvās sekas, par ko jau es šeit runāju. Piebildīšu vēl, ka tad, ja mēs pieņemsim lēmumu iet uz Latvijas rubli, tad šeit mēs varēsim beidzot konsekventi realizēt to, ka nav šīs atšķirības starp skaidru naudu un bezskaidru naudu. Jebkurš klients varēs jebkurā brīdī izņemt ar laiku savu naudu no konta bankā skaidrā naudā vai pārskaitīt citur. Katrs klients būs ieinteresēts, tikko viņam paliek liela nauda kasē, nekavējoties pats to aiznest uz banku, lai šī nauda bankā, atrodoties atbilstošā depozīta kontā, nestu procentus.

I.Ozols: Paldies, Repšes kungs, es pilnīgi pieņemu jūsu argumentāciju, tikai ar vienu nosacījumu, proti, ja mēs neatrastos padomju jeb Krievijas rubļa darbības zonā, ja inflācijas process nenotiktu ārpus mūsu republikas robežām un ja mums nevajadzētu izstrādāt aizsargmehānismu, lai sevi aizsargātu no tiem procesiem, kas notiek aiz mūsu austrumu robežas. Tādā gadījumā es pilnīgi pieņemu jūsu argumentāciju. Bet, kamēr mēs esam šinī rubļa darbības zonā, šeit nestrādā tie likumi, par kuriem runājam. Tie varbūt strādās tajā mirklī, kad mēs praktiski ieviesīsim savu valūtu un kad regulēsim pirmo emisijas pakāpi.

E.Repše: Es, protams, lasīju avīzē ļoti godātās docentes Zeiles domas par to, kā lats saistīsies ar varmācīgo inkasāciju. Šeit ļoti uzmanīgi vajadzētu skatīt inkasācijas jautājumus un šos naudas aprites jautājumus, kas ir stingri raksturīgi sociālismam, un pavisam citus jautājumus, kas attiecas uz naudas daudzuma apgrozības kontroli, ko, protams, darīs valsts banka no pirmās šīs naudas emisijas dienas. Nevajag domāt, ka mēs runājam par pagaidu naudu. Tāpēc, Zeiles kundze, mēs runājam par to, ka līdz savas nacionālās valūtas– lata– ieviešanai mums tomēr būs zināms režīms un ka mēs neļausim brīvu šo inkasāciju. Tieši tāpēc, ka pamazām tiks pārvarēts šis sociālisma finansu sistēmas atstātais mantojums. Tad, kad nonāksim pie lata, mūsu valstī būs tāda pati kārtība kā visās citās Eiropas valstīs, tirgus ekonomikas valstīs, kur dažās valstīs vispār inkasācija kā dienests nemaz nepastāv un kur katrs naudas turētājs pats parūpējas par to, lai savu naudiņu aiznestu līdz bankai.

Kas attiecas, Ozola kungs, uz jūsu tagadējo komentāru, es tam pilnīgi piekrītu. Ja tas vēl nav skaidrs, mēs piedāvājam divus konceptuāli dažādus risinājumus. Aizstāvam vienu no tiem. Vai nu iešana šobrīd, teiksim, atklāti uz Latvijas rubli kā paralēlu maksāšanas līdzekli, papildinot trūkumu pēc skaidrās naudas zīmēm. Otrs konceptuāli iespējamais risinājums ir šis te– pilnīga atgriešanās pie sociālistiskās administrēšanas finansu jomām. Šo mēs neatbalstām. Tātad ir divi konceptuāli risinājumi. Varam diskutēt, pieņemt lēmumus. Kaut kādi hibrīdi– viens no vienas, otrs no otras– nedos rezultātu. Paldies.

I.Ozols: Vai varētu Černaja kungam uzdot otru jautājumu?

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu.

I.Ozols: Attiecībā uz kartotēkas likvidāciju. Gribētu atzīmēt, ka pašreizējā mirklī izveidojas situācija, kad visi sociālās sfēras uzņēmumi, iestādes un organizācijas ir uz kartotēkām. Ne tikai sociālās, bet arī izglītības, daļēji arī kultūras iestādes. Mani interesētu, kas notiks ar mūsu slimnīcām un poliklīnikām šinī situācijā, kad šo lēmumu iedarbināsim tieši šinī redakcijā.

R.Černajs: Par kuru punktu jūs domājat?

I.Ozols: Es domāju attiecībā uz 2.punktu par sociālās sfēras objektu maksātspēju. Jūs jau redzat masu informācijas līdzekļos, ka slimnīcas ir faktiski maksāt nespējīgas. Mūsu budžeta potenciālā deficīta rezultātā nav nekādas iespējas veikt papildu finansēšanu.

Rezultātā es jums minēšu tikai piemēru. Man ir informācija, ka pašreizējā mirklī Rīgas pilsētas sanitārā autotransporta bāze burtiski pēc trim, četrām dienām paliek galīgi bez degvielas un ir spiesta pārtraukt ātrās palīdzības darbību, ja tai netiks iedalīta degviela avansa veidā, jo naftas bāzē viņiem ir parāds 1,8 miljoni. Tajā pašā laikā Rīgas slimnīcas ir pāri par 5 miljoniem rubļu parādā šai autobāzei. Kā būs ar šiem objektiem?

R.Černajs: Praktiski tomēr tie ir budžeta uzņēmumi un budžetam par tiem ir jārūpējas, vai tas būtu valsts vai pašvaldību budžets. Bet es redzu, ka Siliņa kungs jums vēlas atbildēt uz šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Siliņa kungs!

E.Siliņš, finansu ministrs: Cienījamie deputāti, es domāju, ja mēs runājam par norēķinu kārtību budžeta iestādēs, tad tomēr šeit ir pavisam cita pieeja un principiāli cita attieksme. Budžeta iestādes nekādā gadījumā nevar būt kartotēkā vārda tiešajā nozīmē. Budžeta iestāde var saņemt savus izdevumus tik, cik ir apstiprināti valsts budžetā līdzekļi, vienalga, vai tas ir valsts budžets vai pašvaldības budžets. Šī līdzekļu summa, ja ir normāla kredīta atvēršana šai budžeta iestādei, tās kontā ir. Šī iestāde var izlietot tikai šos līdzekļus un vairāk arī nevar izlietot. Ja viņi nezin kādā kārtībā (to varētu nosaukt par avantūristisku vai kā citādi) iegādājas kaut kādas materiālās vērtības par lielāku summu, nekā ir paredzēts budžetā, tad veidojas kartotēka. Bet tā ir viņu vaina. To nedrīkstēja darīt. Viņi pārkāpj likumu, ar ko ir apstiprināts budžets.

Priekšsēdētājs: Jautā Blumberga kungs. Lūdzu.

E.Siliņš: Es esmu tribīnē. Es varbūt atļaušos vienu minūti. Mēs šeit rīkojam ļoti lielu diskusiju par 2.punktu un par klientu savstarpējo parādu likvidāciju. Es domāju, ka mēs no šī jautājuma aizejam uz pavisam citu pusi– uz kartotēku, uz kartotēkas jautājumiem. Galvenais nav kartotēka. Man liekas, ka mums jāapzinās, ka bez kartotēkas vēl ir nenokārtoti savstarpējie norēķini, kad ir viens otram parādā un kas nemaz nav kartotēkā. Un parādā esam pavisam tehnisku, dažādu tehnisku iemeslu dēļ. Viens no tādiem iemesliem ir neapmierinošais sakaru dienesta darbs, jo bankas dokumenti no reģiona līdz norēķinu centram iet nedēļu, divas nedēļas vai citādu laika periodu. Līdz ar to šie norēķini nenotiek. Tas ir viens iemesls. Tātad būtu jādomā, kā šo jautājumu atrisināt.

Un otrs iemesls ir tas, ka norēķinu centrs, kas šodien nodarbojas ar šo norēķinu regulēšanu, arī ļoti ilgi veic šīs operācijas, ieilgst šīs operācijas. Šis jautājums netiek risināts. Šis jautājums acīmredzot jārisina kompleksi ar bankas norēķinu centru kompjuterizāciju, mehanizāciju, ar darbības spēju uzlabošanu, lai šie norēķini notiktu nevis nedēļas laikā, 10 dienu laikā, bet dienas laikā, stundas laikā. Tad šis jautājums būtu atrisināts. Bet šeit, lūk, šī norma netiek tā izklāstīta. Pie tam bankas atbildība acīmredzot šeit ir šinī jautājumā. Mēs šodien kopīgi skatīsim vēl likumprojektu “Par Latvijas Banku”, kur skaidri un gaiši 9.pantā ir ierakstīts, ka Latvijas Banka organizē un nodrošina norēķinu un maksājumu sistēmas darbību Latvijā. Tad ir jāpadomā. Ja šis norēķinu centrs, kurš šodien ir, nevar strādāt un ja tas vispār pazudīs no bankas ietekmes sfēras, vai šī norēķinu sistēma būs labāka komercbankās, es ļoti šaubos.

Priekšsēdētājs: Godātie finansisti, ļausim deputātiem uzdot jautājumus. Repšes kungs šai pašā sakarā vēl? Lūdzu.

E.Repše: Es tikai gribēju informēt. Jā, šeit finansu ministram ir pilnīga taisnība. Tā ir bankas kompetence. Varbūt jūs vēl nezināt, ka tieši pagājušās nedēļas beigās palaidām jaunu norēķinu sistēmu Latvijas Bankas norēķinu centrā. Tagad Rīgas iekšienē un Rīgas rajonā atkarībā no bankas divās vai trijās dienās tiek garantēta pilnīga norēķināšanās. Ja gadījumā kāds norēķins aizkavējas, lūdzu par tādām lietām nekavējoties ziņot bankai, jo mūsu tagadējā sistēma ļauj precīzi redzēt, kur ir nokavēšanās, kurš ir vainīgs pie tā. Tātad tas tik tālu ir izdarīts.

Tagad par visu pārējo Latvijas teritoriju. Šeit atkal es pilnīgi piekrītu finansu ministram, ka vislielākā problēma tagad mums ir sakaru darbs. Mums visas bankas sen ir noslēgušas līgumus ar tā saukto specpastu, kurš it kā garantē dokumentu nosūtīšanu diennakts laikā. Tas nenotiek. Kamēr netiks normalizēts šis specdienesta darbs, tikmēr domāt par to, kā uzlabot Latvijas teritorijā šos norēķinus, kā tos visā teritorijā veikt 2–3 dienās, nevar. Tas ir tieši atkarīgs no šī specpasta jautājuma. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Blumberga kungs!

O.Blumbergs: Noklausoties valdības galvas ziņojumu un to, ko mums skaidroja Latvijas Bankas prezidents, es sapratu, ka Latvija pašreiz ir uzņēmusies tās funkcijas, kuras līdz šim veica “Vņešekonombank” sistēma. Proti, esam pārvērtuši Latviju par bijušās PSRS, tagadējās NVS valstu kredītiestādi. Turklāt– beztermiņa kredītiestādi. Šeit jautājumu nav.

Man gribētos vienu jautājumu uzdot premjeram citā plāksnē. Vai mēs atklāsim savu valsts investīciju banku vai arī tās mums vēl ilgu laiku nebūs? Tas ir vienīgais, ko es gribētu zināt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Pagājušajā sēdē tika pieņemts lēmums par valsts investīciju bankas dibināšanu Latvijā. Divās sēdēs. Aizpagājušajā sēdē tika apstiprināts šīs bankas vadītājs– Gaiļa kungs. Viņš ir baņķieris ar lielu pieredzi. Vēl ir jautājums par viceprezidentu šajā bankā, kur mēs gribētu piesaistīt cilvēku, kam ir liela pieredze, ārzemēs strādājot ar lieliem kapitāliem. Patlaban par to tiek runāts. Mana kandidatūra, ko arī atbalstu, ir Auzeres kundze. Ir pieņemts lēmums principā par šīs bankas izveidi, valsts investīciju bankas izveidi atbilstoši prasībām, kuras izvirza Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Ziemeļu investīciju banka, programma “PHARE”, ar kuras palīdzību tiek realizēta palīdzība no Eiropas. Jautājums ir par šīs bankas statūtiem.

Valdības sēdē sadūrās divi viedokļi. Viens viedoklis bija tāds, ka investīciju banka varētu pildīt arī banku operācijas, tas ir, apkalpot fiziskos un juridiskos klientus, tāpat arī nodarboties ar hipotēku jautājumiem, jo, kā zināms, ja investīciju banka saņem lielu investīciju no kaut kurienes, no kādas citas bankas vai no ārvalsts, tad šai investīciju bankai ir jādod garantijas. Šīs garantijas ir valdības garantijas (tās ir politiskās garantijas, jo valdībai nav šādu lielu valūtas līdzekļu) vai pašas bankas statūtu kapitāls, kas patlaban ir tikai 25 miljoni. Tāpēc bija doma, ka tā varētu nodarboties arī ar to, ka uz hipotēkas principa kā garantu izmantot arī ieķīlātos nekustamos īpašumus.

Otra klasiskā pieeja, ka investīciju banka nedrīkst nodarboties ar komercoperācijām, ka investīciju banka tikai cīnās par to, lai iegūtu šos aizdevumus un investīcijas un pēc tam rūpīgi skatās, caur kuru no esošajām bankām, no valsts komercbankām, jauktajām kapitālbankām, privātkomercbankām novirzīt šīs investīcijas līdz attiecīgo projektu realizēšanai. Patlaban statūti netika līdz galam valdes sēdē apstiprināti, jo 12.maijā ierodas visu šo organizāciju, kuras es noskaitīju, pārstāvji, kuri varēs precīzi izlemt. Viņu klātbūtnē šie statūti tiks izskatīti un oficiāli ar viņu piekrišanu būs pieņemts viens vai otrs lēmums, kādā veidā šī banka strādās.

Tieši praktiskais darbs pie bankas izveides ir tāds, ka telpas ir jau iedalītas, ka patlaban tiek komplektēts sastāvs un patlaban tas darbs tiek uzņemts arī par kompjuterizāciju. Par to arī vairāk vai mazāk zina Siliņa kungs. Mēs esam par valdības kontrolētu valsts investīciju banku, caur kurieni ienāk visas investīcijas no ārpuses. Tas ir nosacījums no ārpuses. Tas ir Starptautiskā valūtas fonda, Pasaules bankas un citu valsts investīciju banku nosacījums. Tāda ir mana atbilde uz Blumberga kunga jautājumu.

Priekšsēdētājs: Jautā Kinnas kungs.

J.Kinna: Man arī ir jautājums Repšem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Kinna: Jautājums man ir tāds. Repšes kungs, mums ir skaidrs, ka visā šajā laika posmā mums nav izdevies izveidot bankas valdi. Tādas nav, un nav zināms, kad būs. Mana jautājuma būtība ir par kadru politiku Latvijas Republikas valsts bankās. Mani konkrēti interesē, vai “Rīdzenes” bankas šefs Čerkovska kungs un Pušmucānes kundze, vietniece, joprojām ir savos amatos pēc skandalozās 150 miljonu lietas?

E.Repše: Jūs sākat faktiski ar demagoģisku uzbrukumu bankai. Manuprāt, es jau vienreiz paskaidroju, kāda ir situācija ar bankas padomi, un pie tā es vairs neatgriezīšos. Kas attiecas uz visu jautājumu risināšanu bankā, lai kādam nerodas iespaids, ka te tos risina vienpersoniski Repše. Mums līdz pēdējai godātā Bergmaņa kunga darbības dienai bankā bija tā, ka visus jautājumus (faktiski mums nebija nevienā jautājumā domstarpību savā starpā) izdiskutējām tik tālu, ka lēmumam piekritām abi. Visi lēmumi tika sagatavoti kopīgās sēdēs ar Latvijas Bankas vadošajiem darbiniekiem. Tad, kad tas vairāk skāra resursus un grāmatvedību, piedalījās galvenā grāmatvede, resursu pārvaldes vadītāja, kad tas vairāk skāra kreditēšanas jautājumus, tad atbilstoši, un tā tālāk. Tas tāpēc, lai nerastos iespaids, ka tur bija kaut kāda monarhija.

Visbeidzot par kadru politiku. Kadru politika Latvijas Bankā ir un būs– ļoti stingri skatīties pēc cilvēkiem, kam ir kvalifikācija banku jautājumos. Konkrētajā gadījumā Čerkovska kunga un Pušmucānes kundzes kvalifikācija nerada nekādas šaubas par viņu zināšanām un pieredzi banku darbā. Par konkrēto gadījumu ar šo aizdevumu un ar to, kurš uzstājās par garantu un kādā veidā tas viss ir. Tur, protams, ir ievadīta oficiāla izmeklēšana, par kuras rezultātiem mēs jums varētu ziņot, ja tas nepieciešams, un pieņemt atbilstošus lēmumus par šīs izmeklēšanas rezultātiem. Cik man šobrīd ir zināms, tad jautājums ir atrisināts bez konkrētām pretenzijām bankas vadībai un arī šīs nodaļas vadībai.

Priekšsēdētājs: Repšes kungam jautā Aleksejeva kungs.

A.Aleksejevs: */Repšes kungs! Man ir tāda rakstura jautājums. No mana redzesviedokļa– galvenais iemesls šai situācijai, ka trūkst skaidras naudas, ir tas, ka cenas ir kļuvušas pilnīgi nereālas, iedzīvotāji vairs nevar nopirkt preces, kuras rūpniecība ražo un iedzīvotājiem ikdienā ir nepieciešamas. Tas nozīmē, ka notiek nepārtraukta nepārdoto preču kreditēšana, kas krājas bāzēs, noliktavās un tā tālāk. Un tādēļ rodas jautājums: vai Latvijas rubļa laišana apgrozībā šo problēmu atrisinās? Protams, var to piedrukāt vagoniem un tā tālāk, bet vai jūs paredzat kādus ierobežojumus šo rubļu daudzumam? Vai jūs šodien piekrītat tam, ka pirmām kārtām jāmaina cenu politika, ka preces ir jāpadara pieejamas iedzīvotājiem un konkurētspējīgas ārzemēs? Līdz šo jautājumu atrisināšanai Latvijas rubļa laišana apgrozībā neko nedos./

E.Repše: Daļēji es jums piekrītu tai nozīmē, ka cenu politikā patiešām būs jāizdara zināms, varētu teikt, lūzums pat atsevišķu valsts uzņēmumu vadības domāšanas veidā, jo līdz šim produkciju cenā ir iekalkulētas algas, augstas algas, pašizmaksas. Ja nu šī cena ir izveidojusies tāda, ka to labprāt nepērk, tādā gadījumā produkcija uzkrājas veikalos, tirdzniecības bāzēs, un neviens šodien nedomā par to, ka cenu varētu pazemināt, apzinoties savu kļūdu sākotnējās kalkulācijās. Atbilstoši šim uzņēmumam nāktos ciest pašam zaudējumus. Pie tā mēs acīmredzot būsim spiesti nonākt visdrīzākajā laikā, jo tiem uzņēmumiem, kuri savu produkciju nevarēs pārdot, kuriem kontā nebūs naudas, algas izmaksāt un arī citus maksājumus kārtot nebūs vienkārši iespējams. Tā prakse, kura bija līdz reformas sākumam, kad valsts banka praktiski automātiski kreditēja šādus uzņēmumus, ļaujot tiem mierīgi dzīvot, izmaksāt algas uz kredīta rēķina un pūdēt produkciju noliktavās līdz tam, kamēr inflācijas rezultātā cena kļūst pieņemama vai izdodas atrast kādu izdevīgas realizācijas virzienu, tādas prakses vairs nebūs divu iemeslu dēļ, proti, kredītu resursu trūkuma dēļ un, otrkārt, tādēļ, ka bankai būs ļoti stingra naudas emisijas politika un tā šādu bezseguma naudas emisiju nepieļaus.

Kas attiecas uz to, kāds ir pirmais uzdevums Latvijas rublim? Pirmais uzdevums Latvijas rublim ir palīdzēt atsevišķām bankām. Ja bankā uzņēmumam ir konts, kurā ir līdzekļi, tādā gadījumā šai bankai vajadzētu varēt līdzekļus no šā konta izmaksāt pēc pirmā pieprasījuma. Mūsu reālajos apstākļos šodien tas nav iespējams, pat ja bankas vainas tur nav nekādas. Piemēram, nodaļas kasē varētu būt zināmi līdzekļi, nodaļas korespondējošā kontā centrālajā bankā varētu būt pietiekami daudz līdzekļu papildu rezervē. Bet nav iespējams par šo rezervi no centrālās bankas nopirkt skaidrās naudas zīmes. Gluži vienkārši tāpēc ir absurda situācija, ka šodien nelikvīdi ir centrālā banka, jo tai pašai arī šo naudu zīmju pietrūkst. Visbeidzot absurda situācija tā, ka nelikvīdi šādā nozīmē ir arī Krievijas centrālā banka. Tā banka, kura šodien drīkst drukāt naudas zīmes. Tātad pirmām kārtām mēs atrisināsim šo problēmu.

Otrām kārtām es uzreiz varu godīgi pateikt, ka mums radīsies visas bankas sistēmas likviditātes problēmas, šodien Latvijas tautsaimniecība vienkārši ir pārkreditēta. Ko tas nozīmē? Ja klienti ir noguldījuši savu naudu, bankas šo naudu, protams, drīkst izmantot, lai izsniegtu kredītus savukārt citiem klientiem. Un bankas to vienmēr dara. Bet vienmēr pašai bankai ir jāuzmanās, vai tā neizsniedz šos kredītus pārāk daudz, salīdzinot ar piesaistītajiem resursiem. Jāpaliek noteikti rezervei, jāatstāj bankai noteikta rezerve, lai jebkurā gadījumā uz vissliktāko iespējamo pieprasījumu varētu izmaksāt, lai pārskaitītu naudu. Zinot, kāds mums katastrofāls stāvoklis ir ar kredītu resursiem šodien un cik akūta bija prasība pēc šiem kreditēšanas resursiem, Latvijas banku sistēma (nevis atsevišķa banka, bet banku sistēma) ir izsniegusi kredītus daudz vairāk, nekā tā drīkstēja to darīt. Tā ir izsniegusi pat ilgtermiņa kredītus uz īstermiņa kontu atlikumiem. Pilnīgi nenormāla banku prakse. Un šajos apstākļos vēl Grūbes kungs vaino banku par to, ka lauksaimnieki tiek īpaši diskriminēti, nedodot vēl papildus! Tādā gadījumā diemžēl šeit tā sedziņa ir par īsu, visiem nepietiek. Un šo problēmu mēs pilnīgi ar… Šis būs otrais līmenis, ko varēsim risināt ar Latvijas rubli. Trešais līmenis būs naudas papildu emisija, kas, protams, radīs arī papildu iespējas kreditēt. Būs ļoti uzmanīgi ar šo iespēju jārīkojas, lai nepieļautu papildu inflāciju Latvijas teritorijā. Tas man viss.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums. Jūs ļoti sīki paskaidrojāt. No tā es secinu, ka galvenais cēlonis tomēr ir pārāk augstās cenas./

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kungs, vai jums jautājums ir vēl?

E.Repše: Jā, Aleksejeva kungs, cenu politikā atsevišķiem uzņēmumiem būs jāizdara izmaiņas savā pieejā. Tieši uzņēmumiem, nevis bankai, nevis valdībai. Uzņēmumiem.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums. Un otrais jautājums. Vai šodien rubļa apgrozība ir palēninājusies? Teiksim, par cik tā ir gausāka, salīdzinot ar pērnā gada šo pašu periodu?/

E.Repše: Skaidrās naudas aprite šobrīd ir pat paātrinājusies. Bet precīzus datus es jums nevaru nosaukt, jo taisni šobrīd nebiju gatavojies. Taču es nesaprotu, ar ko jūs… Ko jūs ar to gribat saistīt?

A.Aleksejevs: */Nē, rubļa apgrozības ātrums ir ļoti svarīgs rādītājs. Es domāju, ka jūs kā bankas prezidents to saprotat. Žēl, ka jūs to nezināt. Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: Jautā Caunes kungs.

I.Caune: Repšes kungs, vienu tādu praktiskāku jautājumu. Visu kategoriju saimniecībām par nodoto pienu, par pārdoto pienu līdz šim naudu izmaksāja vietējā pienotava, pārskaitot caur vietējo banku, rajona banku. Tagad dots rīkojums konkrēti Valmieras piena kombināta zonā visus norēķinus sūtīt uz Valmieru. Šinī sakarībā par aprīļa pirmajā pusē pārdoto pienu naudu sola tikai uz maija beigām. Vai tas ir ar jūsu ziņu? Vai tur ir kāda ieinteresēta persona? Kam ir dotas tādas tiesības– nesamaksāt līgumā noteiktajā termiņā par nodoto pienu?

E.Repše: Tas nav tieši ar manu ziņu. Par konkrēto gadījumu, godīgi atzīšos, es nezinu. Vai piena kombināta konts un jūsu saimniecības konts ir vienā un tajā pašā bankas nodaļā, vai tāda ir situācija?

I.Caune: Pienotavas– jā un saimniecības arī. Arī visiem individuālajiem. Viņiem, kā es saprotu, uz saimniecības naudu jāgaida pusotru mēnesi. Tā vienkārši ir apzināta rīcība.

E.Repše: Ja tas ir vienā nodaļā, tādā gadījumā nav nekāda pamata tādai rīcībai, ko jūs minējāt. Es gan lūgtu jūs varbūt pēc tam iedot man materiālus. Mēs to atrisināsim konkrēti.

Priekšsēdētājs: Jautā Zaščerinska kungs.

J.Zaščerinskis: Repšes kungs, jūs savā ziņojumā kategoriski iebildāt pret 10.panta formulējumu un pastāvējāt, ka ārpus kārtas apmaksu par pārtiku un lauksaimniecības produkciju varētu veikt tikai līdz 15.maijam. Vai jums neliekas, ka šāds termiņš praktiski nekādu atrisinājumu nevar dot? Kāpēc? Tāpēc, ka visa galā ir tirdzniecība. Tirdzniecības organizāciju ienākumi pašlaik galvenokārt ir par pārtikas produktiem. Tātad, ja 100 procentus novirzītu apmaksai ražotājiem par lauksaimniecības produkciju, apmaksāt varētu tikai tekošo produkcijas daudzumu, un vecie parādi, kādi bija, tādi tie arī paliktu. Ņemot vērā, ka lauksaimniecības produkcijas ražošanas izmaksas pašlaik ir lielākas nekā cenas, praktiski atrisinājuma absolūti nekāda nav. Vai es esmu pareizi sapratis?

E.Repše: Zaščerinska kungs, es protestēju pret to, ka vispār ar šādu paņēmienu mēģina risināt problēmas, kuras jūs aprakstījāt. Es arvien vēl kategoriski protestēju pret šādu 10.panta redakciju. Ja nepieciešams, es varu vēlreiz paskaidrot, kādas katastrofālas sekas radīs gan Latvijas iekšienē, gan arī Latvijas attiecībās ar to pašu Krieviju vai citām NVS valstīm, kur momentā piegādes mūsu virzienā tiks boikotētas, ja pieņemsim kaut ko tamlīdzīgu. Es arī brīdināju, ja Augstākā padome pieņems šādu lēmumu par to, ka šie maksājumi pēc 15.maija ir jāapmaksā pirmām kārtām, Latvijas Banka noņem no sevis jebkādu jaukšanos tajā procesā un atdod klientu kontus pilnīgi klientu rīcībā. Tad lai uzņēmums pats pilda šo Augstākās padomes lēmumu, lai rīkojas ar savu naudu pats. Tas būs ar mazāk negatīvām sekām nekā tas, ja turpināsim izpildīt šādu ārkārtas apmaksas programmu. Es jau teicu, kas notiks Latvijas iekšienē ar piena kombinātiem, arī gaļas kombinātiem, kuriem šodien nebūt netrūkst gaļas, bet var pietrūkt daudz kā cita, lai tie normāli strādātu. Tas ir viens.

Otrs. Ko darīs rūpnieki, ja viņu piegādātās preces tiks apmaksātas krietni vien vēlāk? Būtībā lauksaimnieki tomēr paņems ārpus rindas to, kas viņiem… Te ir diskutabls jautājums, vai tas ir par realizētu lauksaimniecības produkciju vai ne par lauksaimniecības. Ir rindas kārtība. Ja reiz kāds uzņēmums ir nosūtījis savu produkciju, piemēram, tai pašai tirdzniecības bāzei, tādā gadījumā uzņēmumam ir tiesības saņemt par to apmaksu rindas kārtībā. Ko darīs rūpnieki, ja mēs priviliģētā situācijā novietosim lauksaimniekus? Nav tas tādā veidā risināms. Šis jautājums ir risināms, principā likvidējot kartotēku, nosakot, ka tirdzniecības organizācijas nepērk no piegādātājiem tādu produkciju, kuru tās uzreiz nevar realizēt par tādām cenām. Vajag rīkoties šeit saimnieciski, nevis atkal mēģināt kaut kādus varmācīgus risinājumus uzspiest bankai. Mēs to nedarām, atvainojiet.

J.Zaščerinskis: Repšes kungs, pilnīgi jums piekrītu, ka visu šeit sēdošo uzdevums ir atrast labāko un pareizāko risinājumu. Bet tad mums arī jāizvērtē, kuras grūtības un sarežģījumi būs lielāki, vai sakarā ar norēķiniem, ko jūs teicāt, ar NVS valstīm, vai ja lauksaimnieki motivācijas trūkuma dēļ katastrofāli samazinās ražošanu. Kur tā nelaime būs lielāka?

E.Repše: Šim jautājumam tika veltītas jau vismaz trīs komisiju kopsēdes. Pirmajā bija trīs komisiju un Latvijas Bankas pārstāvji. Otrajā un trešajā pat nebija Latvijas Bankas pārstāvju. Šis formulējums izgāja cauri tikai tajā komisijas sēdē, kurā nebija klāt bankas pārstāvju. Tas ir kritisks jautājums. Nespēlēsimies ar vārdiem! Ja nepieciešams, atgriezīsim šo lēmumu vispār pārstrādāšanai, izdiskutēsim. Es uzaicināšu arī kompetentus darbiniekus no bankas, viņi jums vēlreiz un vēlreiz visu to paskaidros.

J.Zaščerinskis: Repšes kungs, tādā gadījumā pasakiet, cik procentu no visiem norēķiniem sastāda lauksaimniecības produkcija?

E.Repše: Šeit šobrīd man tādu datu nav.

Priekšsēdētājs: Jautā Zeiles kundze.

I.Godmanis: Cienījami deputāti, man viena replika. Protams, te ir jāpieņem ļoti būtisks lēmums sakarā ar lauksaimniecības produkciju. Bet te ir viena lieta. Ja maksājam budžetā, kas arī ir kartotēkā rindā, tie tagad tiks novirzīti tālāk. Maksājums budžetā izdarīs divas sliktas lietas. Visa sociālā sistēma sāks brukt kopā, nebūs ko maksāt. Un otrs– par nemaksājumiem budžetā par katru dienu ir jāmaksā zināma summa soda. Tā šeit, Latvijā, ir pietiekoši liela, pēc vecajām instrukcijām, ja nemaldos, 0,2 vai 0,5 procenti par vienu dienu. Tas savukārt nozīmē, ka uzņēmums, nemaksājot budžetā, pats sēdinās sevi uz leju, jo principā būs jāmaksā sods klāt. Otrkārt, nemaksājums budžetā, es baidos, varētu arī iespaidot budžeta izdevuma daļu. Tas ir tas, par ko es baidos. Šeit ir jāpieņem ļoti līdzsvarots lēmums, jo enerģētika tad arī uzreiz momentāni aiziet otrajā kārtā. Diez vai lauciniekiem būs izdevīgi enerģētiku nolikt pilnīgi uz kartotēku.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. Kādas pašreiz Latvijas Bankā un tās struktūrvienībās pastāv bezskaidrās naudas norēķinu formas un kāpēc līdz šim laikam vadošā loma ir bijusi maksājumu uzdevumiem, kuru rezultātā ir izveidojusies šī nemaksāšana no pircēju puses? Vai tā ir klientu nezināšana vai klientu apzināta rīcība, lietojot tikai šo vienu formu? Kāpēc jūs uz iepriekšēju samaksu, kā pats teicāt, pārgājāt tikai tāpēc? Kāpēc to nevarēja rekomendēt vai prasīt un ieteikt, ja klienti paši nezina citas samaksas formas?

E.Repše: Godātā Zeiles kundze! Es jums labprāt to visu paskaidrošu. Pirmām kārtām klienti to visu ļoti labi zina.

V.Zeile: Jā.

E.Repše: Un tā sauktā iepriekšējā samaksa, kas padomju tipa valstīs tika praktizēta un kas diemžēl turpinās līdz šim, nav vis nezināšanas vai nevēlēšanās dēļ, bet naudas trūkuma dēļ. Naudas trūkuma rezultātā tiek lietots šis tā sauktais starpuzņēmumu kredīts. Uzņēmums piegādātājs nosūta produkciju saņēmējam, zinot, ka saņēmējam tajā pašā brīdī nav naudas, ko samaksāt, un paļaujoties uz solījumu, ka kaut kad kartotēkas rindas kārtībā šī samaksa tiks izdarīta. Tātad tas ir naudas trūkuma dēļ. Tieši šis naudas trūkums, kredīta resursu trūkums, tirdzniecības apgrozāmo līdzekļu trūkums ir tas iemesls, kāpēc Latvijas Banka ar vislielāko prieku šodien parakstītu telegrammu, ka ar rītdienu pārietu tikai uz iepriekšēju samaksu. Ar lielāko prieku. Bet mēs to nedarām, un pagaidām nedarīsim, jo tas momentā izsauktu katastrofu ekonomikā. Momentā.

V.Zeile: Paldies, es visu saprotu, bet man tomēr nav skaidra arī uzņēmuma vadītāju nostāja, kā var sūtīt produkciju savam pircējam, zinot, ka par miljoniem un desmitiem miljonu atpakaļ nenāk samaksa.

E.Repše: Mums Latvijas teritorijā kartotēka ir 7 miljardu apmērā. Tas ir kopā gan iekšzemē, gan uz Krieviju. Krievijā šī, ja nemaldos, ir 200 miljardu kartotēka. Tā ir iegājusies sistēma, kuru šobrīd var salauzt tikai, atrodot kredītresursus, kā aizpildīt tādējādi radušos papildu nepieciešamību pēc šiem naudas līdzekļiem. Tas no naudas apgrozības teorijas viedokļa patiešām ir papildu kredīts. Tikai tāds neveselīgs kredīts, ko ir izsniegusi nevis banka, bet savstarpēji viens otru kreditējuši.

V.Zeile: Paldies. Man otrs jautājums. Kā jūs prognozējat sekas, ja ieviesīs Latvijas rubli, starp dažādām iedzīvotāju sociālajām grupām, varētu arī runāt par pilsētu un laukiem? Kādas būs šīs ekonomiskās un sociālās diskriminācijas sekas, jo situācija ir skaidra, kam šodien ir šis Krievijas rublis un kas tātad būs ar plašāku pielietošanas sfēru un kas būs tas sociālais slānis, kas nosēdīsies tikai uz Latvijas rubli un lietos? Būtībā tie būs galvenokārt lauki, zemnieki, lauksaimnieki. Otra kategorija būs inteliģence– izglītības, veselības aizsardzības, kultūras darbinieki, kuriem, pēc viņu funkcionālās darbības, nav iespējas nekādā veidā apgrozīt šo skaidro naudu– rubli.

E.Repše: Mēs domājam par stabilizācijas pasākumiem šajā nozīmē. Sīkāk es tos šeit negribētu atklāt, tos mēs apspriedīsim Naudas reformas komitejā. Taču skaidrs, ka ar laiku nekur nepaliksim no tā, ka Krievijas rublis būs nauda, ko lietos Krievijā, un Latvijas rublis būs nauda, ko lietos Latvijā. Ar laiku. Tā ka no tā vien, ka mums parādīsies ar laiku zināmas kursu atšķirības starp šīm divām naudām, acīmredzot nekādas īpaši lielas un bīstamas sociālās sekas neradīsies. Es pat šodien neņemos tā viennozīmīgi prognozēt, kuram tas kurss būs augstāks. Ņemot vērā, ka mums nezināms lielums ir gan Krievijas Bankas nākamā monetārā politika, cik viņi drukās naudu, gan arī tas, kā attīstīsies situācija ar ražošanas sašaurināšanos pašu zemē, tās būtu pārlieku agras prognozes. Bet vismaz pirmajā laikā mēs domājam stabilizēt šo naudu vērtību 1:1, tātad– līdzvērtīgs apgrozījums, saglabājot gan Krievijas rubļus, gan arī Latvijas rubļus.

Priekšsēdētājs: Vai Grūbes kungs kā līdzziņotājs grib papildināt?

G.Grūbe: Es gribētu vienu repliku, tikai vienu teikumu. Lai neturpinātos tā spēle no Latvijas Bankas prezidenta puses un valdības puses, ka lauksaimnieki grib aplaupīt rūpniekus vai arī vispār iedzīvotājus un sagraut finansu sistēmu, tad kopējā masā, ja mani neviļ, pārtikas preces ir tikai 10 procenti. Vienkārši tā ir replika.

Priekšsēdētājs: Paldies.

E.Repše: Savukārt pretēji replikai, Grūbes kungs, kad runājat 10.punktā par norēķinu sistēmas sakārtošanu, arī jūs, lūdzu, nejauciet divas lietas– norēķinu aizkavēšanos tīri bankas un pasta darbības dēļ, kura tiek risināta un tiks atrisināta, un norēķinu aizkavēšanos kartotēkas dēļ, kas ir principā cits jautājums.

Priekšsēdētājs: Jautā Kurdjumova kungs.

L.Kurdjumovs: */Repšes kungs! Man ir divi jautājumi. Pirmais. Ar kādu pozitīvu saldo– esmu pārliecināts, ka tas ir pozitīvs,– Latvijas Banka noslēdza 1991.gadu?/

E.Repše: Atvainojiet, lūdzu, vai jūs nevarat paskaidrot precīzāk, kuru tieši gribat dzirdēt?

L.Kurdjumovs: */Saldo– tas ir organizācijas ieņēmumu un izdevumu salīdzinājums. Latvijas valsts banka– tā ir organizācija, kas nodarbojas ar kreditēšanu. Un es nedomāju, ka tā strādāja ar zaudējumiem. Kāda ir peļņa jeb pozitīvais saldo, ko Latvijas Banka guvusi 1991.gadā?/

E.Repše: Ja ir runa par Latvijas Bankas peļņu, tad šī peļņa patiešām ir aprēķināta un arī sadalīta. Es vienkārši riskēšu šobrīd melot, jo es to kā tādu sīku skaitli neesmu pūlējies paturēt atmiņā. Ja Vēciņa kungs no bankas var palīdzēt… Kas attiecas uz saldo par kreditēšanas resursiem, tad šodien mums tie ir negatīvi tāpēc, ka ir notikusi šāda lieta. Ir izdoti kredīti uz konta atlikumiem, tajā skaitā arī uz budžeta konta atlikumiem un citu klientu kontu atlikumiem. Tajā brīdī, kad kredīts tika izdots, tur naudas bija. Tajā skaitā ir izdoti arī ilgtermiņa kredīti. Pēc tam klients šo naudu no saviem kontiem izņēma. Rezultātā Latvijas Banka kredītresursu ziņā ir palikusi ar negatīvu saldo. Tas, protams, šodien vēl vairāk sarežģī jau tā sarežģīto situāciju. Tāpēc, lūdzu, neapvainojieties, ja kredītresursu ziņā mums šeit nav nekādas leiputrijas!

L.Kurdjumovs: */Es tomēr esmu neatlaidīgs cilvēks un gribu uzzināt, kādi ir bankas darbības rezultāti 1991.gadā? Ja jūs nezināt, tad jums ir iespējams pieaicināt palīgā kompetentu cilvēku./

E.Repše: Tā, par dažādiem banku biedrības rezultātiem. Mēs pēdējā laikā esam daudz enerģijas tērējuši, lai uzņemtu dažādus konsultantus, pārstāvjus un izlūkus no starptautiskajām organizācijām, no Valūtas fonda, no citām pasaules bankām. Mēs esam devuši datus un mums jau ir pat speciāli iestrādāta procedūra. Tā vietā, lai prasītu kaut kādus ģenerālus pārskatus, ģenerālas koncepcijas, es vienmēr piedāvāju uzstādīt konkrētu jautājumu rakstiski par konkrētiem cipariem, ziņām vai konceptuālām nostādnēm, ko jūs gribat no Latvijas Bankas. Mēs jums nekavējoties profesionāli sagatavosim atbildi. Bet ne tik abstrakti. Es nevaru savus darbiniekus piespiest taisīt kaut kādu ģenerālu atskaiti. Lūdzu konkrētus jautājumus! Mēs jums noteikti, Kurdjumova kungs, sniegsim atbildi.

L.Kurdjumovs: */Man tomēr nākas konstatēt, ka Latvijas Bankas prezidents izvairās no atbildes. Tāpēc otrais jautājums. Kad Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas sēdē apsprieda jautājumu par bankas politiku, es jūsu pārstāvei uzdevu jautājumu par to, ka man ir informācija, ka jūsu valsts bankas struktūras izmanto uzņēmumu naudu, izdodot to kā īstermiņa kredītus. Rezultātā uzņēmumi nonāk iekavētu maksājumu situācijā. To jūsu pārstāve nenoliedza. Kāda ir jūsu attieksme pret šo problēmu? Vai tiešām iespējama arī tāda situācija, kad kāda Latvijas Bankas struktūra izmanto uzņēmumu kontos ieskaitīto naudu savās komerciālajās operācijās?/

E.Repše: Jebkura banka klientu noguldītos līdzekļus izmanto kā kreditēšanas resursus, tātad tas ir visas bankas sistēmas eksistēšanas un peļņas pamatā. Tātad šādi procesi neapšaubāmi notiek. Dabīgi, ka katras konkrētas bankas un arī Latvijas Bankas nodaļu uzdevums ir rūpēties, lai tiktu ievērotas nepieciešamās rezerves un vienmēr varētu klientiem izmaksāt vai pārskaitīt naudu. Par tādiem gadījumiem, ka pārmērīgi izsniegto kredītu dēļ mums nebūtu iespējams pārskaitīt naudu un izdarīt norēķinus no klientu kontiem, man informācijas nav.

Ir cita lieta. Ir pusoficiāla informācija, ka tā sauktie norēķini ceļā, kamēr tie no vienas bankas tiek pārskaitīti uz otru, par to laiku tiek ļaunprātīgi izmantoti kā kreditēšanas resursi. Šādu praksi mēs izskaudīsim visnežēlīgākajā veidā. Es jūs jau šodien informēju, ka tagad mēs vismaz par Rīgu un Rīgas rajonu precīzi zināsim, ka notiks aizkavēšanās, kurā vietā tā ir un kas pie tā ir vainojams. Tad arī varēsim nekavējoties reaģēt. Tas tiks darīts.

L.Kurdjumovs: Paldies jums.

Priekšsēdētājs: Jautā Preinberga kungs.

G.Preinbergs: Man grūti pateikt, kas ir atbildēts, bet man ir daži tādi piezemēti jautājumi. Atbildē Ozola kungam viens no runātājiem vispār lika saprast, ka kartotēka pastāv arī budžeta iestādēm. Vai tad tas atbilst patiesībai?

E.Repše: Cik man zināms, nē.

G.Preinbergs: Tad man būtu vēl tāds pavisam vienkāršs jautājums. Vai Latvijas rublis būs tikai maskēšanās līdzeklis vai arī to varēs izmaksāt, teiksim, noguldīšanai krājbankā?

E.Repše: Jā, tas būs Latvijas teritorijā pilnīgi likumīgs un pilnīgs maksāšanas līdzeklis.

G.Preinbergs: Paldies. Visbeidzot– pēdējais. Arī es gribētu turpināt šeit Ozola kunga uzsākto jautājumu par medicīnas iestādēm. Medicīnas iestādēm trūkst līdzekļu. Kā Ozola kungs pieminēja, ātrajai palīdzībai degviela ir tikai dažām dienām. Bet slimniekam vajadzīga palīdzība nekavējoši, ne šīs diskusijas viņam vajadzīgas. Sakiet, lūdzu, kā tad īsti būs ar ātrās palīdzības apgādi ar līdzekļiem degvielas iegādei? Un kā rīkosies atbildētājs, es nezinu, vai tas būsit jūs vai kāds cits no jūsu kolēģiem, kad šī palīdzība būs nepieciešama jums vai jūsu piederīgajiem?

E.Repše: Pēdējais jautājums jums laikam ir skaidrs, ka arī mēs dzīvojam tāpat kā jūs visi citi vienā un tajā pašā zemē, arī vienos un tajos pašos dzīvokļos. Bet jautājums pēc būtības. Mēs pūlamies patiešām ārkārtējos gadījumos arī atrast kredīta iespējas. Un tādi gadījumi mums ir. Reizēm gan mēs atsakām pat ministra lūgtus kredītus, bet tas ir reizēm. Savukārt citās reizēs, kur tas ir tādos gadījumos, kādu jūs minat, mēs tomēr atrodam. Un bankas resursu pārvaldē atrodas paš­aizliedzīgi cilvēki, kas skatās, kur var izraut. Tātad divi jautājumi, kas interesē, normāli piešķirot kredītus, ir: vai šie kredīta resursi tajā brīdī ir pieejami un vai ir garantija par atgriešanu norunātajā laikā. Ja abi šie jautājumi ir izpildīti, tādā gadījumā ir iespējas sākt runāt. Ārkārtējos gadījumos atradīsim.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Stroganova kungs.

F.Stroganovs: */Cienījamo prezident! Jūs visu laiku mēģināt pierādīt, ka lielākā vaina par to finansiālo situāciju, kas izveidojusies republikā, gulstas uz pārdales organizācijām, tas ir, uz tirdzniecību un lauksaimniecību. Es gribu no jums saņemt konkrētu skaitli: kāds procents no kredītiem, ko pagājušajā gadā izsniegusi valsts sistēma, ir kredīti lauksaimniecībai?/

E.Repše: Jums jau laikam tie skaitļi ir zināmi labāk nekā man, tāpēc jūs jautājat, bet…

F.Stroganovs: Jā, es zinu, bet jūs, lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu!

E.Repše: Bet tad varbūt arī pasakiet, jo es atkal nekādā ziņā netaisos slēpt, ka konkrēta papīra man šobrīd nav klāt.

F.Stroganovs: Labi. Paldies. */Es jums atbildēšu uz šo jautājumu. Tie ir apmēram 10 procenti no valsts sistēmas izsniegtajiem. Jā, jā, Godmaņa kungs! Jūs sakāt, ka 12. Tāpēc man ir nākamais jautājums. Lauksaimniecības produkcijas mazumtirdzniecības cenas vidēji ir cēlušās 20 reizes. Iepirkuma cenas kreditēja valsts no valsts budžeta, īpaši graudu iepirkumā. Kur ir palikusi peļņa, starpība starp iepirkuma cenu un to cenu, par kādu lauksaimniecības produkcija tika realizēta iedzīvotājiem? Kur ir palikusi šī starpība? Vai tā ienāca Latvijas Bankā vai palika firmām, kas nodarbojās ar šīm operācijām?/

E.Repše: Arī uz šo jautājumu es jums uzreiz nemāku atbildēt.

F.Stroganovs: */Ļoti slikti, ka mēs neskaitām valsts naudu tur, kur mūsu pienākums ir to skaitīt.

Un tad nākamais jautājums. Kur tirdzniecības organizācijām ņemt apgrozības līdzekļus, ja Latvijas Banka tām nedod kredītus preču iepirkšanai? Vai tādā gadījumā banka vispār ir vajadzīga?/

E.Repše: Vismaz centrālās bankas uzdevums vienmēr ir bijis šos kredītus un naudu valstī ģenerēt, gan drukājot, gan emitējot ļoti uzmanīgi dozētos apjomos, centrālās bankas uzdevums ir sargāt naudas sistēmas stabilitāti, tātad– ne par daudz, ne par maz. Kā šie līdzekļi tālāk sadalās, to regulēt gan nav bankas uzdevums, to jau regulē brīvais tirgus.

Kas attiecas uz līdzšinējo situāciju, kā jūs zināt, tad līdz šim Latvijas Banka vēl nevienu rubli pati nav emitējusi. Tāpēc līdz šim mums bija jāaprobežojas ar tiem kreditēšanas resursiem, kādi bija mūsu rīcībā. Ja mēs pieņemsim lēmumu sākt Latvijas rubļa emisiju, mums, protams, parādīsies zināmas manevrēšanas iespējas un zināma politika, kā to īstenot.

F.Stroganovs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, vairāk jautājumu deputātiem nav. Paldies Repšes kungam. Pēc pārtraukuma sāksim debates. Debatēs ir pierakstījušies septiņi deputāti: Šļakotas kungs, Bojāra kungs, Felsa kungs, Aizezera kungs, Ozola kungs, Muciņa kungs, Berķa kungs.

Vārds organizatoriskam paziņojumam Freimaņa kungam.

J.Freimanis: Godājamie kolēģi, lūdzu pulksten divos sapulcēties blakus zālē visiem Vācijas un Latvijas starpparlamentārās draudzības grupas deputātiem.

(Pārtraukums)