1992.gada 29.aprīļa sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Turpināsim darbu. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu reģistrēties. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 86 deputāti.

Pirmais debatēs runā Šļakotas kungs, pēc tam Bojāra kungs. Ja Bojāra kungs neieradīsies, tad Felsa kungs.

K.Šļakota: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribētu dažus vārdus pateikt par tādu nepārdomātu kaislību ievirzi, kāda notika šeit pirms debatēm. Un gribētu izteikt savu viedokli par to, ka, manuprāt, mēs nepareizi domājam, ka banka maksā kaut kādus bankas maksājumus. Banka jau nemaksā. Banka ir tikai starpnieks, un bankas normāla rīcība ir tā, ka, saņemot maksāšanas uzdevumu, tā pārskaita naudu vai atdod klientam atpakaļ maksāšanas uzdevumu, paziņojot, ka viņa rēķinā naudas nav. Tad šim klientam atliek viena problēma– meklēt kredītu, pelnīt naudu vai bankrotēt. Mēs mākslīgi uzturam šo situāciju un noturam šo sistēmu.

Es gribētu pateikt, ka arī attiecībā uz pašreizējo kartotēku šeit ir izskanējis nepareizs viedoklis, ka tā ir tirgotāju vai pircēju un pārdevēju kreditēšana. Tā nav nekāda kreditēšana. Tā vienkārši ir uzskaite, kur parādās: lūk, viens uzņēmums ir parādā otram tik daudz, un otrs ir parādā tik daudz. Lai šāds nepareizs uzskats nerastos, es domāju, tā kartotēka vispār nav vajadzīga. Un lietderīgāk ir ieviest šo bankai vienkāršoto operāciju sēriju: ja naudas nav, maksājums tiek atdots atpakaļ. Tad īsā laikā noskaidrosies, kurš no mums bankrotēs, kurš spēj pastāvēt. Tad neradīsies šī it kā miglainā situācija, ka, lūk, viņš man ir parādā divus miljonus, es viņam esmu parādā miljonu, vai es esmu parādā 3 miljonus un, ja man atdos parādus, tad es izdzīvošu. Nu, mēs paši sev aizmālējam acis.

Bet šis nav tas jautājums, par kuru šodien gribu runāt. Jautājums ir par mūsu šodienas lēmuma projektu. Protams, tas ir ļoti patīkami, ka mūsu izdevumi nepārsniedz ienākumus, nepārsniedz nedz valsts budžetā, nedz starpvalstu apritē lielākajā daļā, un tas nozīmē, ka mums nevar būt runas par kādu citu jautājumu: jautājums ir tīri tehniskas dabas– mums pietrūkst skaidrās naudas masas. Tāpēc jādomā, kā šis jautājums ir risināms, jo mums pietrūkst naudas aprites ātruma. Vienīgi šie abi faktori pašreiz iespaido uzņēmumu finansiālo stāvokli.

Es domāju, ka mūsu stāvokli ļoti iespaido arī tas, ka mēs faktiski kreditējam, pēc manā rīcībā esošajām ziņām, apmēram par piecarpus miljardiem Krieviju, apmēram par vienu miljardu kreditējam Ukrainu un par 600 miljoniem– Kazahiju. Lūk, tas ir jautājums, par kuru mums derētu padomāt. Un tas, manuprāt, ir attaisnojums Latvijas rubļa ieviešanai, jo nez vai mums ar saviem finansiālajiem resursiem, ar savu nebūt ne spožo ekonomisko potenciālu būtu jākreditē šīs samērā bagātās valstis. Tā vai citādi, lai arī par kādu tematu mēs šodien runātu, faktiski mēs visi runājam par to, vai ieviest Latvijas rubli vai neieviest. Un, kaut gan tā ir Naudas komitejas kompetence, šoreiz es tomēr uzdrošināšos izteikt arī savu viedokli.

Mani baida izskanējušās domas par to, ka Latvijas rubli vajadzētu ieviest Latvijā kā paralēlu maksāšanas līdzekli. Es to uzskatu par ārkārtīgi kļūdainu rīcību. Domāju, ka mums būtu jāiepazīstas ar Ukrainas pieredzi, būtu jāzina, kāpēc netika realizēta “vagnorīšu” politika līdz galam, kas traucēja šai politikai realizēties. Ja arī ieviešam Latvijas rubli, ceļš varētu būt tikai viens– iekšējiem norēķiniem Latvijā ir derīgs tikai Latvijas rublis; skaidrā naudā vai bezskaidras naudas norēķiniem– tas ir cits jautājums. Par ārējo norēķinu kārtošanu mums būtu jāvienojas ar Krievijas banku, ar Ukrainas banku, ar citām bankām, jo tirdzniecībā ar Zviedriju, tirdzniecībā ar Somiju mēs izmantojam šīs zemes naudu ārējai apgrozībai, nevis iekšējam apgrozījumam. Es domāju, ka šajā gadījumā atrisinātos šie jautājumi, kurus mēs tagad tik sāpīgi uztveram: lūk, šis uzņēmums tik ārkārtīgi daudz izved un neko neieved Latvijā. Tādā gadījumā šim uzņēmumam arī būs jādomā, kā izmaksāt algu saviem strādniekiem. Un būs kaut kas no saražotā vai no ievestā jārealizē arī Latvijā, pārdodot produkciju vai ražojot produkciju Latvijas iekšējam tirgum. Tas būtu normāls pašregulējošs mehānisms. Pašreiz, paredzot situāciju, ka Latvijā varētu funkcionēt divas valūtas, ir neizbēgami, ka valūta, kurai ir lielāka masa, izspiedīs un devalvēs to valūtu, kuras šajā apritē būs mazāk.

Ja nopietni runājam par pāreju uz Latvijas rubli, mums vajadzētu diferencēti pieiet arī jautājumam par skaidrās naudas maiņu un bezskaidrās naudas maiņu. Un vismaz šai maiņai būtu jāataino tas kurss, kāds ir tirgū. Varbūt tas varētu būt 1:1,5 vai cits koeficients, bet šī reālā starpība būtu jāataino.

Paldies, tas ir tas, ko gribēju šodien pateikt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Bojāra kungam, pēc tam– Felsa kungam.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, mēs, noklausījušies abu mūsu galveno speciālistu runas šīsdienas darba kārtības jautājumā, varam konstatēt, ka mūsu pametumi ceļā uz neatkarīgu Latviju, protams, monetārajā ziņā, valsts organizācijas ziņā, ir milzīgi. Es nenoliedzu arī mūsu pašu vainu, neveicot valdības darbības kontroli, arī likumdošana, protams, nav pietiekami kvalitatīva. Bet tas ir atsevišķas sarunas objekts.

Es nevarētu piekrist Godmaņa kungam, ka mums būtu iemesls pārāk pārspīlēt sabalansēta budžeta jautājumu. Starptautiskais valūtas fonds uzsver to, es izlasīju arī valūtas fonda analīzi, bet ir jāsaprot, ka valūtas fonda analīze ir veikta pēc tiem materiāliem, ko iebarojusi valdība. Tas ir jāsaprot. Tāpēc, uzmanīgi lasot šo analīzi, es sapratu, ka tā ir jūsu, Godmaņa kungs, komandas domu gaita. Es tur neredzu nekā krimināla, bet tāda ir tās analīzes domu gaita. Es tomēr gribētu teikt, ka pilnīgi pareizi runā tie ekonomisti, kas saka, ka sabalansētu budžetu nedrīkst pārāk uzsvērt, jo pēdējos gados Amerikā tas nekad nav bijis sabalansēts, bet šīs valsts milzīgā ekonomika tomēr strādā samērā sekmīgi.

Kas ir mūsu galvenie pametumi? Tīri no patriota viedokļa, es negribu tagad… Tas, ko es tagad saku, netiek teikts tāpēc, ka uzstājos savas partijas vārdā, bet tāpēc, ka tā domāju. Es domāju, ka viens no lielākajiem mūsu pametumiem ir tas, ka mēs, arī Augstākā padome, esam izlaiduši kopā no savas tiešas un striktas kontroles ekonomiskās attīstības procesus, privāto biznesu. Ja jūs ļoti uzmanīgi palasīsit to, ko raksta ne tikai Starptautiskais valūtas fonds, bet arī to, ko raksta skandināvu eksperti, un viņi man tomēr ir visvairāk simpātiski, jo pārstāv mazo valstu ekonomiku, šo apmēram 100 lappuses garo materiālu par privatizāciju, un par ekspertu slēdzieniem, ko es uzrakstīju un palaidu apritē aprīlī, tad redzēsit, ka tur ir citas domas. Viņi vispār neizdomā neko jaunu, bet atrod veselīgas ekonomikas pamatā… Un skandināvu domas atšķirībā no Starptautiskā valūtas fonda domām ir šādas: stingra algas un cenu regulēšana. Es nevaru piekrist tam, kā ir valdības projektā. Atvainojiet, Godmaņa kungs, manā rīcībā nav cita valdības viedokļa, es vados tikai pēc tā, ko jūs mums kā deputātiem iedevāt un ko es kā fiziskā persona, kā deputāts saņemu, tiekoties ar mūsu rūpniekiem. Man nav citas informācijas. Un, lūk, jūs tur esat pateikuši, ka uzskatāt par nevajadzīgu cīnīties pret inflāciju, tieši otrādi– jūs uzskatāt par vajadzīgu uzturēt šos inflācijas tempus, lai tādējādi garantētu, ka prece automātiski neaizplūst uz Austrumiem. Aptuveni tāda bija tā doma. Es uzskatu, ka tas tomēr ir par maz, ka tādai mazai ekonomikai ir vajadzīga speciāla aizsardzības sistēma, un viens no šiem momentiem, šās aizsardzības sistēmas momentiem, protams, būtu stingra robeža. Ja jums izdosies to izdarīt ar muitas, reālas muitas ievešanu un ar muitas tarifa ievešanu uz robežas, kā jūs solāties, tad, protams, šis jautājums zināmā mērā tiks atrisināts.

Un nākamais. Jau gadiem ilgi lasot, kā tiek regulēta kapitālisma ekonomika, es skaidri un gaiši saprotu, ka bankas procentu regulēšana– tā ir valsts politika, nevis komerciālā politika. ASV prezidents personiski nodarbojas ar šo jautājumu. Tiklīdz viņš redz, ka process ekonomikā ris ne tā, kā vajadzētu, viņš tūlīt saka: valdības priekšlikums, lai labotu situāciju, ir iedarboties uz bankas procentu tajā vai šajā virzienā. Un es uzskatu, ka mums jānodarbojas ar bankas procentu valsts politikas līmenī un jāapspriež konkrēti skaitļi. Nebūdams ekonomists, es ļoti gribētu dzirdēt pierādījumus, kāpēc vajag darīt tā un nevis citādi. Un nevis man, nespeciālistam, juristam, ir jārokas ekonomikas zinātņu kalnā. Tas nav mans uzdevums. Mans uzdevums ir nodarboties ar tieslietām, kas ir mana specifika.

Un vēl kas, cienījamie kolēģi, ir ārkārtīgi svarīgi. Es nevaru piekrist tam, kas ir apspriests ar Starptautisko valūtas fondu, ka, lūk, pilnīga liberalizācija algu politikā, cenu politikā ir milzīgs process. Tam es nevaru piekrist nekādā veidā, jo strikta algu un cenu politika ir iedarbība uz inflācijas procesiem. Es saprotu, ka viens process no otra atpaliks. Ja gribam dabūt cenas tādā līmenī, kādā tās ir pasaules tirgū, algām mums jau jārēķina… Dabiski, es tam piekrītu, ka algām būs jāatpaliek no cenām, būs jāiet pa priekšu, tomēr es stingri pastāvēšu uz to, ka šim procesam ir jābūt regulētam, valsts regulētam. Un tas, kā mīkstināt šo pret mūsu iedzīvotājiem vērsto triecienu, jau ir valsts, valdības un parlamenta uzdevums. Iepriekš izrēķināt, kādi būs šie pasākumi un kāds būs pakāpeniskums šajā pārejā, lai inflācijas trieciens nebūtu tik briesmīgs.

Mehānismi ir skaidri zināmi visiem ekonomistiem. Es nezinu, kāpēc tos zinātniski nelaižam darbā un neiestrādājam. Esmu absolūti pārliecināts, ka mūsu attieksme pret nodokļu politiku arī nav pareiza, bet tā diemžēl ir izspriesta šajā zālē, un mēs paši esam līdzvainīgi. Mums ir strauji jāsamazina nodokļi vairākās nozarēs, lai nauda nevis bēgtu uz Padomju Savienību, bet gan skrietu šurp no Padomju Savienības. Šis process acīmredzot notiek Lietuvā. Es neesmu paspējis pietiekami dziļi to izanalizēt, taču Lietuvu ir pārņēmis milzīgs celtniecības bums. Tas nenotiek par velti. Tātad nauda paliek un investējas pie viņiem, un viņi ir atraduši mehānismu, kā to izdarīt.

Es uzskatu, ka mums ir steidzami jāmet… Es jau vakar par to runāju: mums ir jāmet tirgū preces, kurām būtu noiets, preces, kurām būs ļoti augsts prestižs. Pirmā prece ir privatizācija, otrā prece– obligāti… zeme. Mēs nekādi netiksim brīvajā tirgū, kamēr nepārvērtīsim zemi par preci. Man pašlaik amerikāņu komanda lasa lekcijas par šo jautājumu. Kuru interesē, var atnākt manā institūtā un paklausīties. Mums ir jātaisa hipotēku banka, lai mūsu tauta, kam vēl zeķītēs ir drusku naudas, būtu ieinteresēta to laist oficiālajā apritē; mums ir jāpielabo zemes privatizācijas likums tādējādi, lai dotu mūsu iedzīvotājiem iespēju izpirkt nevis no privātīpašnieka, bet tieši no valsts savu zemes gabaliņu: man kā dārziņa zemes īpašniekam, vasarnīcu zemes īpašniekiem un pilsētu apbūves gabalu īpašniekiem atpirkt no valsts, nevis no privātīpašnieka prioritārā kārtā par liberālām cenām. Jūs atvainojiet, cienījamie deputāti, bet tautai kaut kas reizēm ir arī jādod, un, ja tagad paskatāmies, ko esam devuši tautai tā, lai tauta paceltu šo parlamentu un nēsātu uz rokām, tad redzam, ka nav nemaz tik daudz… godavārds. Tas man paškritiski jāsaka. Ja mēs dotu tautai, lūk, tam mazajam privātīpašniekam, kas sēž uz savas mazās zemītes, iespēju par liberālām cenām izpirkt šo zemīti, izpirkt savu dzīvokli, arī iesaistot šo sertifikātu… Tātad, ja dosim šādu iespēju, parlaments milzīgi daudz iegūs. Starp citu, lietuvieši ir aizgājuši mums priekšā, un igauņi arī dzīvokļu izpirkšanā ir aizgājuši mums priekšā. Mums ir jāizdomā pat liberālāki noteikumi nekā lietuviešiem un igauņiem.

Tā… Domāju, ka ir vajadzīga speciāla valdības programma eksporta stimulēšanai, turklāt ne tikai eksporta stimulēšanai, šai programmai ir jābūt ar dubultu mērķi. Pirmais– stimulēt eksportu uz cietas valūtas valstīm jeb valstīm, kuras var maksāt par šo produkciju ar cietu valūtu, un otrais– lai šī cietā valūta atgrieztos mūsu bankās. Arī tas praktiski ir iespējams, dodot tik augstu bankas procentu, lai šis cilvēks vai firma būtu ieinteresēti noguldīt naudu mūsu bankā, nevis Zviedrijas bankā, kur maksātu mazāk. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds Felsa kungam. Pēc tam– Aizezera kungs.

A.Felss: Godātie kolēģi! Tik tiešām skumji šodien atkal secināt to, ka Lauksaimniecības komisija atkal no šī tribīnes liek visiem diskutēt par saimnieciskiem jautājumiem. Droši vien ne jau tikai lauksaimniekus skar un interesē šā jautājuma pozitīvs atrisinājums. Man radās dažas pārdomas sakarā ar to, ko šeit teica iepriekšējie runātāji. Dažām domām varētu piekrist, dažām varbūt arī nepiekrist.

Cienījamais bankas prezidents teica, ka liela darba apjoma dēļ nav iespējams dzēst savstarpējos parādus, tieši veicot konkrētās banku operācijas. Man ne sevišķi gribētos tam piekrist, jo vismaz rajonos ir vairāk vai mazāk skaidri zināms, kurš kuram ir parādā un kas ir šie uzņēmumi. Nav tālu jāmeklē, var pacelt jautājumu par gaļas kombinātiem, piena kombinātiem un tiešajiem piegādātājiem. Jautājumu par savstarpējo parādu dzēšanu vismaz daļēji var atrisināt. Nedomāju, ka citās sfērās būtu daudz kas sarežģītāks.

Par pārskaitījumiem. Pārskaitījumi tik tiešām fantastiski ilgi ceļo pa republiku– arī tiem uzņēmumiem, kuriem ir nauda, ar ko norēķināties. Tas prasa divas trīs nedēļas un pat ilgāku laiku. Bija patīkami dzirdēt, ka beidzot vismaz Pierīgā un Rīgas rajonā kaut kas tiek kārtots. Bet, cienījamā banka, jūs taču esat tik konservatīvs orgāns, ka nevarat iedarbināt savas struktūras, lai atrisinātu šo jautājumu visas republikas mērogā! Un vai tiešām pie šīs situācijas mēs esam nonākuši tikai pēdējo dienu vai nedēļu laikā? Manuprāt, reakcijai vajadzēja būt laikus un operatīvākai. Nedrīkstam taču mēs būt saistīti kaut kādos rāmjos, no kuriem nevaram atkāpties, lai vismaz saimnieciskajā jomā kaut ko izdarītu vai mainītu!

Tātad par inkasāciju. Izskanēja doma– būs tāda situācija, kad pats uzņēmējs vai vismaz viņa grāmatvedis ar čemodānu skries uz banku un nodos naudu. Ļoti labi, ka mums tāda situācija būs. Bet kad tā būs? Ja pēc pusgada vai gada, vai nebūs jau par vēlu? Tāpēc, kamēr šāda situācija tīri ekonomiski vēl nav radīta, acīmredzot mēs nedrīkstam atkāpties no noteikuma, ka inkasācija ir tikai valsts rokās. Lai tie būtu divi miljoni vai 20 miljoni, ko kāda firma pārņem, bet šobrīd, manuprāt, jābūt valsts monopoltiesībām uz inkasāciju.

Par tirdzniecību. Pareizi, tirdzniecība jāaktivizē, arī jāprivatizē. Bet interesanti, kā mēs to gribam darīt? Tik tiešām– kļūdains ir bijis lēmums, ar kuru mēs nodevām Rīgas pašvaldībai visus tirdzniecības uzņēmumus. Rīgā to ir vairāk nekā divi tūkstoši. Un tikai septiņi no tiem tirgojas ar gaļu. Man ir jautājums Rīgas tēviem. Vai tiešām viņiem neliekas, ka to ir par maz? Un pārējie uzņēmumi,– ar ko tie nodarbojas? Ar kādu tirdzniecību? Un cik tad galu galā ir privatizēts kopš tā laika, kad šie tirdzniecības uzņēmumi tika nodoti pašvaldību rīcībā? Lauksaimniecības komisijas sēdē mēs arī skatījām šo jautājumu, un cienījamais Stroda kungs nevarēja atbildēt, ar ko konkrēti nodarbojas Rīgas pilsētas Tirdzniecības pārvalde. Solījās atsūtīt atbildi rakstveidā. Līdz šim brīdim neesam tādu saņēmuši. Vismaz es domāju, ka tirgotājs, kas kaut nedaudz rēķina un domā, operatīvi cenšas reaģēt uz situāciju savos uzņēmumos– ja uzkrājas prece, viņš to pārdod lētāk. Pie mums šobrīd tas vēl nav vērojams. Varbūt privātbodēs, bet ne pašvaldību un patērētāju biedrību uzņēmumos. Es domāju, ka attiecīgajām amatpersonām vajadzētu iedarboties uz situāciju un mēģināt kaut nedaudz to mainīt.

Tagad par maksājumu kārtību. Kādreiz tik tiešām bija tāda kārtība, ka prioritāte maksājumu kārtošanā tika dota pārtikas produktu ražotājiem un pēc tam visiem pārējiem. Repšes kungs mums sola saglabāt šādu kārtību līdz 15.maijam. Cienījamie kolēģi! Laukos dzīve ar 15.maiju nebeigsies! Tas, ka šogad sēja varbūt beigsies 15.maijā, būs labi, bet dzīve turpināsies! Būs vēl arī jāpļauj, un līdz kulšanai, pasarg’ Dievs, cik ilgi jāgaida! Mums būs jādzīvo arī šajā starpposmā. Galu galā, ja ir krīze, tad ir jāizšķiras, kas ir svarīgāks– maize, gaļa, piens vai fufaika, vai drēbju skapis, kur to iekārt. Ja par to ir jāizšķiras, tad es tomēr esmu par pirmo variantu, jo, ja arī ir auksts, tad tas aukstums tomēr ir vieglāk pārciešams ar pilnu vēderu. Nezinu, kā jums, vismaz man tā ir.

Un vēl. Man nav saprotams, kādēļ šie lauksaimniecības maksājumi prioritārā kārtībā rada katastrofu visai republikai. Pēc maniem datiem, lauksaimniecības produkcija apgrozījumā sastāda tikai 12 procentus. Vai tad tas tik tiešām norok visu republiku? Es nedzirdēju tam pamatojumu, bankas prezidents konkrētus skaitļus nevarēja minēt. Varbūt viņam būs sīkāka informācija un viņš varēs arī pamatot. Tātad nav kredītresursu, nav naudas, ir globālas problēmas. Galu galā– mēs vairākus mēnešus no šīs tribīnes esam runājuši par to, ka ir jāizšķiras radikāli un kaut kas jāpārdod no tiem monstriem, kas mums ir, bet faktiski neko nedod republikas dzīvei. Nevar jau teikt, ka galīgi neko, bet vismaz nedod tādu atdevi, kādu mēs no tiem gaidām. Daudzi uzņēmumi it kā strādā republikai, bet es nezinu, kādai republikai tie vispār strādā. Strādā, lai strādātu, acīmredzot. Ja laukiem nevar pat kārtīgas dakšas vai kapli uztaisīt, tad man jājautā, ar ko gan tie nodarbojas? Manā skatījumā, šādiem uzņēmumiem ir jābankrotē. Un cauri! Vai arī tie jāpārdod personām, kas var ieviest industriālu tehnoloģiju un ražot to, ko mums vajag, maksāt nodokļus un nest kaut kādu reālu labumu mūsu valstij. Ja tas tā nav, tad tik tiešām bankai jāanalizē uzņēmumi šādā aspektā un jāļauj tiem secīgi citam aiz cita bankrotēt. Beidzot jāsāk ekonomiski domāt.

Vēl, manuprāt… Šodien atkal mēs runājām par to, ka vajag privatizēt. No 1990.gada 4.maija mēs šeit runājam par privatizāciju. Mēs runājam, ka vajag, vajag, bet nekad reāli pie tā ķērušies neesam. Tāpēc es aicinu vismaz pēc šīs krīzes situācijas, ja mēs no tās varēsim puslīdz sausu ādu iziet, sākt kaut ko reāli darīt. Un man ir lūgums cienījamai Ekonomikas komisijai un pārējām komisijām– kustināsim vismaz šos privatizācijas jautājumus ātrāk un ārpus kārtas! Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Aizezera kungam. Pēc tam– Ozola kungs.

J.Aizezers: Kolēģi, deputāti! Nenoliedzami šodien izskatāmais jautājums ir ārkārtīgi svarīgs un sarežģīts. Runājot par norēķinu kārtību, mēs jau ilgāku laiku redzam, ka republikā tā nav normāla. Es domāju, ka mums tomēr agri vai vēlu nāksies pārtraukt direktīvu iejaukšanos starp piegādātājiem un saņēmējiem vai pircējiem un pārdevējiem. Piegādātājiem un pārdevējiem, tieši slēdzot attiecīgus līgumus, pašiem ir jāvienojas par finansēšanas termiņiem un kārtību. Es domāju, mēs nevaram atstāt to sistēmu, kāda mums pašreiz ir,– kartotēku sistēmu. Un es pilnīgi piekrītu bankas prezidenta Repšes viedoklim par to, ka Latvijas Republikas teritorijā jāatceļ 1987.gada PSRS bankas instrukcija par to kārtību, kuru mēs šodien saucam par kartotēku. Piegādātājam vienojoties ar saņēmēju, tiek noteikti finansēšanas un maksāšanas termiņi un savstarpēji tie tiek arī ievēroti. Es arī uzskatu par nepareizu pieņemt kādu direktīvu lēmumu par iepriekšēju apmaksu. Par to visu vienosies piegādātājs un saņēmējs.

Tālāk– norēķini par lauksaimniecības produkciju. Es negribētu piekrist, ka tā ir tāda īpaša pretimnākšana lauksaimniekiem. Mēs labi saprotam: ja lauksaimnieki divus vai trīs mēnešus par savu piegādāto produkciju nav saņēmuši naudas līdzekļus un faktiski šī produkcija jau sen ir patērēta, tad ar šiem līdzekļiem tiek kreditēta rūpniecība un nekas cits. Liepājas rajonā vien lauksaimnieki nav saņēmuši naudu par nodoto un izlietoto produkciju gandrīz 50 miljonu rubļu apjomā. Pašreiz zemniekiem ir jāiegādājas degviela. Kredīta resursu nav, par piegādāto lauksaimniecības produkciju divus vai trīs mēnešus nauda nav saņemta, tātad veidojas jebkuram ražotājam neapskaužama situācija.

7.punktā ir fiksēts: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei ieviest izvedmuitas pagaidu tarifus un grozīt muitas noteikumus.” Es uzskatu, ka Ministru padome līdz šim ir pieņēmusi jau pietiekami daudz ne visai prātīgu lēmumu par muitas darbību. Kaut vai pašreiz spēkā esošie muitas noteikumi, kuri, manuprāt, ir stipri vien bezjēdzīgi. To var ilustrēt ar dažiem piemēriem. Ir fiksēts– ierodas Latvijā kāds iebraucējs, deklarācija der tikai trīs dienas. Bet ja iebraucējs šeit uzturas vairāk nekā trīs dienas, tad deklarācijai beidzies derīguma termiņš? Tāpat visi ierobežojumi, kas skar mūsu uzņēmējus. Muitas noteikumos fiksēts, ka mašīnā drīkst atrasties tikai tik daudz degvielas, cik ir standarta bākā un tā tālāk. Faktiski šie un arī pārējie noteikumi, kurus šeit varētu minēt, ir tāds zināms sociālisma recidīvs. Tāpēc man ir pamats teikt, ka mēs nevaram uzticēt Ministru padomei pieņemt šo lēmumu, bet tikai sagatavot muitas tarifus nodošanai Augstākajai padomei apstiprināšanai.

Un pēdējais. Par Krājbankas pakalpojumiem. Pašreiz Krājbanka apkalpo mūsu lauksaimniecības produkcijas piegādātājus, īpaši palīgsaimniecības, par pakalpojumu ņemot 6,5 procentus no pakalpojuma summas. Noformējot tikai divu liellopu pārdošanu, veicot tikai šo pakalpojumu, Krājbanka saņem 700 rubļus. Tas tomēr ir pārāk dārgs pakalpojums, jo 6,5 procenti tikai par viena finansiāla dokumenta noformēšanu, manuprāt, tiešām ir stipri par daudz. Tāpēc man ir priekšlikums papildināt lēmumu ar 11.punktu šādā redakcijā: “Par Krājbankas pakalpojumiem, apkalpojot lauksaimniecības produkcijas piegādātājus, iekasējama nodeva ne vairāk kā divu procentu apjomā no darījuma summas.”

Paldies, es uzskatu, ka šis punkts jāietver lēmumā un par to jābalso. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runā Ozola kungs. Pēc tam– Muciņa kungs.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Es gribētu pievērst jūsu uzmanību mūsu izskatāmā lēmuma projekta 12.punktam. Zināmā mērā es gribētu jūsu uzmanību saasināt uz šo punktu sakarā ar to, ka nākamais mūsu darba kārtības jautājums acīmredzot būs likumprojekts “Par Latvijas Banku”. Šeit mēs pilnīgi atklāti atzīstam, ka mums nav banku sistēmas reorganizācijas koncepcijas Latvijā. Tajā pašā laikā mums ir pirmajā lasījumā jau pieņemts likums “Par Latvijas Banku” un likums “Par bankām”. Tad nu es gribētu jautāt jums un arī sev: vai tad mēs šos divus likumus konceptuālā līmenī esam pieņēmuši bez Latvijas Bankas reorganizācijas koncepcijas? Jā, bet, ja šī koncepcija jau ir iestrādāta šajos divos likumos, tad rodas tāds jautājums: kad šie likumi būs pieņemti, ko tad mēs darīsim ar koncepciju, kuru komisija izstrādās? Un kādā nolūkā mēs to izstrādājam? Tas ir pārdomām, pirms pārejam pie nākamā darba kārtības jautājuma.

Tagad kopumā par šo lēmumu. Noteikti tas ir visnotaļ pozitīvi vērtējams un atbalstāms, tomēr– ar atsevišķiem papildinājumiem. Pirmais, par ko es gribētu runāt. Es pusdienas laikā konsultējos ar Labklājības ministrijas finansu speciālistiem, un viņos zināmas bažas izraisa jautājums par visām šīm normām attiecībā uz kartotēku un savstarpējo parādu likvidēšanu starp dažādiem uzņēmumiem, par tādas saimnieciskās darbības uzņēmumiem, kuri apkalpo sociālās sfēras objektus. Jo jāatzīstas, ka sociālā sfēra ir visiem šiem sevi apkalpojošajiem uzņēmumiem parādā. Mums pagaidām nav budžeta rezervju, lai šo jautājumu atrisinātu pozitīvi. Tas ir pirmais priekšlikums.

Otrs. Jautājums par inkasāciju. Varbūt ne tikai es, bet arī viens otrs no jums atceras pagājušajā nedēļā televīzijas pārraidē mūsu Centrālā universālveikala kasiera sniegto informāciju par to, ka inkasenti atsakās pieņemt skaidro naudu un kasieri ņem šo naudu līdzi uz mājām, riskējot ar to. Pēc tam sekoja Bergmaņa kunga komentārs par to, ka inkasentiem neesot attiecīgu somu, kur tik lielu naudas masu iesaiņot. Nu, man šķiet, ka šajā jomā mēs patiešām esam jau pārgājuši pāri visām robežām. Nevis kaut kādas tirgus ekonomikas attīstības vārdā, bet gan lai noņemtu jebkādas rūpes un atbildību no sevis, mēs cenšamies no saviem pienākumiem atbrīvoties, lai tikai mums nebūtu ne par ko jāatbild, un tajā pašā laikā zaudējam reālu uzraudzību un kontroli pār skaidrās naudas masas apriti, par situāciju republikā! Ne velti es uzdevu jautājumu Repšes kungam. Kāda tad ir bijusi Latvijas Bankas darbība pēc tam, kad marta vidū valdībai tika dots pirmais brīdinājuma signāls? Pēc tam 20.aprīlī atkārtots. Varbūt kāds ir iepazinies ar dokumenta pielikumiem, tur ir konkrēti priekšlikumi lēmumu projektiem un likumprojektiem par to, kā organizēt uzraudzību. Jā, uzraudzība banku sistēmā patiešām ir saistīta ar sociālistiskām saimniekošanas metodēm. Bet, piedodiet, kamēr esam šajā sociālisma sistēmas rubļa darbības zonā, nedrīkstam jaukt divas dažādas saimniekošanas metodes. Tad ir jāizšķiras par otru variantu– jāpāriet uz savu valūtu un jārada sava pilnīgi brīva naudas aprites sistēma, kuru nevar ietekmēt tie procesi, kas risinās aiz mūsu austrumu robežas.

Un vēl manī pārdomas izraisa tāds moments. Man šķiet, ka ļoti izdevīgi ir būt Augstākās padomes pakļautībā. Tās institūcijas, kuras ir mūsu pakļautībā, ne par ko neatbild un ne par ko neatskaitās. Es pārbaudīju un iepazinos ar likumu “Par bankām”, kas patlaban ir spēkā mūsu republikā. Likumā ir noteikts, ka Latvijas Bankai ir jāiesniedz gada pārskats un, ja nepieciešams, arī ceturkšņa pārskats Augstākajai padomei vai attiecīgai tās komisijai. Es gan neesmu dzirdējis, ka šis jautājums tiktu skatīts šādā kontekstā. Man būtu priekšlikums papildināt šo lēmuma projektu, uzdot Latvijas Bankai izpildīt likuma normu par pārskata sniegšanu Latvijas Republikas Augstākajai padomei, jo mani absolūti neapmierina tas, ka es tikai no neoficiāliem informācijas avotiem uzzinu, ka Latvijas teritorijā Latvijas Bankas kopīgi ar bankas nodaļām gūtā peļņa 1991.gadā ir 531 miljons un ka tieši pašas Latvijas Bankas peļņa ir 381 miljons. Es to nevaru droši apgalvot, jo šīs ziņas ir ņemtas no neoficiāliem informācijas avotiem. Es gribētu, lai mums pārskata formā tiek sniegta objektīva kopaina arī par kredītresursiem. Jūs piedodiet, bet mums nav absolūti nekādas informācijas par rūpniecības uzņēmumiem, valsts uzņēmumu kreditēšanas nosacījumiem un par nākotnes perspektīvām.

Es tomēr pastāvu uz to, lai mūsu lēmuma 12.punktā, kas paredz izveidot darba grupu banku reorganizācijas koncepcijas izstrādei, tiktu iekļauta arī neliela sadaļa par neatliekamiem pasākumiem, kas veicami mūsu finansiālās sistēmas stabilizācijai. Pretējā gadījumā šis haoss padziļināsies. Es gan neņemos spriest par to, kādi būs bankas priekšlikumi Naudas reformas komitejai. Es gribētu atzīmēt, ka pašreiz komiteja ir divu cilvēku sastāvā. Naudas reformas komitejas lēmums var radikāli izmainīt situāciju. Un tomēr, pat radikāli mainoties finansu sistēmai, banku reorganizācijas koncepcija ir jāizstrādā un jārealizē.

Lai nekavētu laiku nākamā jautājuma apspriešanai, es gribētu pateikt Birkava kungam: noņemu savu vakar izteikto priekšlikumu, ka likums “Par Latvijas Banku’” atkārtoti jāizskata pirmajā lasījumā. Es ierosinu nobalsot par otrā lasījuma apturēšanu, lai varētu atgriezties pie otrā lasījuma pēc tam, kad mēs būsim praktiski izstrādājuši reorganizācijas koncepciju un šo koncepciju akceptējuši Augstākajā padomē, tikai tad varēsim pabeigt šā likuma otro lasījumu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runās Muciņa kungs, pēc tam– Berķa kungs.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamo sēdes vadītāj! Godājamie deputāti! Šā lēmuma izstrādāšanā piedalījās tik daudz komisiju, ka acīmredzot Likumdošanas komisiju neuzskatīja par nepieciešamu pieaicināt, tādēļ es gandrīz vai no katra runātāja mutes dzirdu brīžiem pat fantastiskus paziņojumus, kuri pirmām kārtām absolūti neatbilst reālajai situācijai, otrām kārtām demonstrē bijušās PSRS banku likumdošanas nezināšanu. Trešām kārtām jāteic, ka šis lēmums ir pretrunā ar mūsu likumdošanas praksi un tajā būtu jāizdara dažas korekcijas.

Bet vispirms es gribētu runāt par dažām likumdošanas problēmām vispār šajā jomā, kuras, manuprāt, ir novedušas mūs tik smagā situācijā, kāda ir šodien. Man brīžiem liekas, ka kādam tas ir izdevīgi. Tā ir problēma par to PSRS likumu spēku un normatīvo aktu spēku, kuru vietā mēs neesam pieņēmuši savus likumus un kuri praktiski darbojas, jo pretējā gadījumā es varētu mierīgi teikt, ka ne dzelzceļš mums ripotu, ne lidmašīnas lidotu, ne kuģi brauktu, ja mēs paziņotu, ka Latvijā darbojas tikai Latvijas likumi un uz to pamata izstrādātie normatīvie akti. Diemžēl mums ir jāatzīst, un mans viedoklis būtiski atšķiras no mana godātā kolēģa advokāta Krastiņa kunga domām, ka šie PSRS likumi darbojas.

Tātad arī tie PSRS likumi, kuri attiecas uz banku darbību, kamēr mēs neesam neko citu pieņēmuši, darbojas. Un es lūdzu tos respektēt. Ja ir nepieciešams kādas soda naudas vai kādas nokavējuma naudas procentus grozīt, tad, lūdzu, tas jādara attiecīgā likumdošanas līmenī, teiksim, ja to ir pieņēmusi PSRS Ministru padome, tas jāgroza Ministru padomei; ja tas ir ar likumu noteikts, tad, lūdzu, iesniedziet priekšlikumus, un mēs šeit grozīsim šīs likmes, ja tas ir nepieciešams (tā, kā šajā lēmumā ir paredzēts un mēs šeit dzirdējām), noteiksim citu soda naudu procentu dienā. Es domāju, ka tas viss ir izdarāms. Bet nevajag mums šeit censties iestāstīt, ka nekas nedarbojas, nekas nav un tā tālāk. Ja reiz PSRS likumdošana paredzēja, ka valsts izdod naudu, tad pēc analoģijas jebkurš jurists jums izskaidros, ka arī mums ir centrālā banka un valdība, kas var noteikt un, manuprāt, arī pieprasīt, ka inkasācija ir bankas funkcija un tikai valsts inkasators var inkasēt naudu. Visas šīs debates par privātiem inkasatoriem ir pilnīgi liekas un šobrīd nepamatojas ne uz kādu likumdošanas aktu. Nekādi paziņojumi šeit nav jāpieņem.

Mani pārsteidz un rada izbrīnu gan prokuratūras, gan valdības vienaldzība, ja viņi kādām privātfirmām ļauj savākt naudu. Protams, tas ir vienīgais pārmetums, ko var teikt. Bet mūsu centrālā banka nav emitējusi šo rubli, taču likumdošanā pastāv analoģija, uz kuras pamata jebkurš jurists jums izskaidros, ka mūsu centrālajai bankai ir tiesības pieprasīt, lai visa skaidrā nauda vakaros, turklāt no pašvaldībām un valstij piederošajiem tirdzniecības un citiem skaidrās naudas ieņēmuma objektiem vakarā tiktu nodota. Protams, pavisam fantastiski ir dzirdēt par kaut kādām somām un tā tālāk. Es Repšes kungam sarunā personiski esmu par to teicis, bet viņš mani nezin kāpēc sūtīja pie savas galvenās grāmatvedes, taču šīs problēmas mums neizvirzījās pirmo dienu un neradās tikai šodien. Tas, ka nenotiek aprite starp bankas nodaļām, ieviešot starpbanku nodaļu un starprepublikānisko norēķinu sistēmu, mums jau bija zināms apmēram pirms pusgada, kad mēs starp bankām atvērām vienu kontu uz Krieviju un vienu kontu no Krievijas. Šīs problēmas jau parādījās. Bet nē, mēs gājām tālāk. Mēs ieviesām šo pašu sistēmu starp visām Latvijas Bankas nodaļām. Liepājā ir divas valsts bankas nodaļas; lai starp tām apgrozītos pārskaitījums, ir nepieciešamas apmēram 20 dienas. Piecas dienas pasts iet uz Rīgu, trīs dienas pārskaitījums “guļ” nez kādā pārskaitījuma centrā, kur neviens to nevar atrast, jo, teiksim, šodien Marija sēž pie tā skaitļotāja, rīt Anna, un neviens konkrēti nav atbildīgs, kur pārskaitījums ir pazudis, kāpēc tas nav zināms un tā tālāk. Vēl piecas dienas tas nāk atpakaļ. Tad beidzot sāka darboties saprāts, un visi atcerējās, ka mums ir saglabājies tāds stagnācijas laika pārpalikums, kā specpasts. Tam tad mēs uzdosim vadāt, paldies Dievam, līgumi ir saslēgti. Lai to saprastu, vajadzēja pāris mēnešu. Bet tagad mēs rakstām šajā lēmumā– trīs darba dienas. Nē, cienījamie deputāti, divas dienas un nevis darba dienas, bet kalendārās dienas. Par Rīgu, es domāju, šeit nerunāsim. Lai piecos, kad banka darbu beidz, līdz otras bankas darba dienas beigām ar kājiņām aiznes šos pārskaitījumus uz otro nodaļu, bet uz Liepāju un citām pilsētām, uz kurieni iet nakts vilcieni, tos ir iespējams nogādāt pa vienu nakti. Bet vajag gribēt, cienījamie valdības vadītāji.

Tas būtu attiecībā uz šo bankas pārskaitījumu paātrināšanu. Tas ir izdarāms, un šeit nav nekādu problēmu, vajag tikai gribēt.

Bet es tomēr šodien aicinu šķirt divas lietas. Pārskaitījumu apmaiņa ar Krieviju un pārskaitījumu apmaiņa ar maksātājiem Latvijas Republikas teritorijā. Šeit ļoti veikli tika operēts ar divām dažādām kategorijām, atsitot lauksaimnieku uzbrukumus no Ventspils. Repšes kungs izmantoja argumentus attiecībā uz starprepublikāniskajiem pārskaitījumiem. Mans priekšlikums ir tāds, ka 8., 9. un 10.punkts ir jāpapildina ar paskaidrojumu, ka šie noteikumi attiecas uz norēķiniem starp bankām Latvijas Republikas teritorijā. Tad visi šie argumenti, kas mums var draudēt no Krievijas, paši par sevi atkrīt. Ja ir nepieciešams palielināt šīs soda naudas, tad norēķinos ar Krieviju mums ir jāpanāk, lai tās tiktu palielinātas arī no Krievijas puses. Mēs nevaram, Krievijai smaidot, no mūsu klientiem ņemt 0,03 procentu nokavējuma dienas naudas vietā 0,1 procentu dienā.

Es vēlētos savam godātajam kolēģim Bojāram un arī Godmaņa kungam paskaidrot, ka šī kartotēka neprasa ne tiesas, ne arī kādus citus apstiprinājumus. Ja maksājuma uzdevums tiek akceptēts un netiek atteikts trīs dienu laikā no maksājuma, tad tas iegūst izpildraksta spēku. Tas ir tiesas spriedumam līdzvērtīgs. Bet es aicinātu Rūpniecības un enerģētikas ministriju padomāt, kādā veidā esam nonākuši tādā situācijā, ka Latvijas uzņēmums sūta projām Latvijai piederošu mantu, zinot, ka par to nesamaksās, bet valdība ar to samierinās. Vai tā nav sava veida ekonomiska diversija? Es domāju, ka visas šīs problēmas, kas ir Latvijā (banka var uzlikt noteikumus apmaksāt šos 10–12 procentus par gaļu, pienu un maizi), ir atrisināmas. Jo tās saistās tikai ar Latvijas Republikas iekšējiem norēķiniem. Jo, manuprāt, uz āru mums drusku citādi notiek šie norēķini.

Vēl daži vārdi par to, kādā veidā mēs risinām likumdošanas jautājumus šādās ekstremālās situācijās. Man rodas tāds iespaids, ka mēs cenšamies (es ļoti labi saprotu Grūbes kungu un lauksaimniekus) ar šādu spiedienu uz valdību it kā darīt tās darbu, bet reizē mazliet “saputrojam” likumdošanu. Es baidos, ka mēs varam nonākt pie tā, ka, tāpat kā citās valstīs, kāds šeit sāks prasīt ārkārtējas pilnvaras. Tāpēc es neredzu nekādu pamatu tam, lai 7.punktā uzdotu Ministru padomei ieviest izvedmuitas pagaidu tarifus. Ir laiks, Godmaņa kungs, vēlreiz likt galdā to pašu projektu par ievedmuitām un izvedmuitām, kas savā laikā figurēja, vismaz tika izdalīts Ekonomikas komisijā. Toreiz to nevarēja ieviest. Tad nāca pučs, bet man liekas, ka pēc puča ir pagājis vismaz pusgads. Robežas arī ir slēgtas. Ja uzskatām, ka mums nav nepieciešams šeit diskutēt par katru konkrētu ciparu, tad vienosimies. Ievedmuitas, kā es sapratu no iepriekšējās diskusijas, kas notika šajā zālē, mēs atcēlām un paziņojām, ka mums trūkst preču, tāpēc visu var vest iekšā. Tad mēs atcēlām tikai Ministru padomes lēmumu, bet nepieņēmām nekādu likuma aktu, ka nevar noteikt jaunas ievedmuitas. Mēs dzirdam un lasām, ka ārzemju alkoholam ir atkal uzliktas jaunas ievedmuitas, ņemot vērā Augstākās padomes lēmumu. Nāciet ar likumu, un diskutēsim šeit, nevis divi ministri sanāks kopā un kaut ko nospriedīs. Tas pats attiecas uz izvedmuitām. Dosim valdībai iespēju līdz 15 vai 20 procentiem noteikt pašai. Ja ir lielākas summas, piecas sešas pozīcijas mēs varam izlemt šajā zālē. Es vispār nesaprotu, ko nozīmē piebilde– pārskatīt muitas noteikumus. Es tādam formulējumam 7.punktā nevaru piekrist. Es iesniegšu savus rakstiskus priekšlikumus, esmu tos pamatojis un lūdzu ņemt tos vērā, jo arī lēmumam ir jābūt juridiski korektam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds Berķa kungam. Pēc tam runās deputāts Raimonds Krūmiņš.

A.Berķis: Es domāju, ka kaut ko vajag darīt, lai piespiestu Krieviju un Neatkarīgo Valstu Sadraudzību pildīt šos maksājumus. Cik es zinu, mēs esam iestājušies Starptautiskajā valūtas fondā, esam pievienojušies attiecīgajām konvencijām. Mēs esam iestājušies dažādās starptautiskās valūtas iestādēs, kurās ir iestājusies arī Krievija. Es domāju, ka mums ir jāiesniedz prasība starptautiskajā arbitrāžā un jālūdz, lai šie jautājumi tomēr tiktu kārtoti. Es saprotu, ka tas nedos kaut kādus tiešus rezultātus, es nezinu, vai tā var piespiest vai nevar piespiest. Bet tas vismaz parādīs starptautiskajai sabiedrībai, ar kādiem kompanjoniem, ar kādiem sabiedrotajiem viņiem ir darīšana, un varbūt tādā aplinkus ceļā tomēr piespiedīs Krieviju un citas bijušās savienotās republikas pildīt savas saistības ar mums.

Es domāju, ka mums šī situācija, kādā pašreiz esam nonākuši, šī krīze savā ziņā ir laba, jo tā piespiedīs mūs tomēr ātrāk izšķirties par laulības šķiršanu. Ja esam sistēma ar vienotu asinsriti, ja nauda ir katras valsts asinis, tad es saprotu, ka esam apmēram kaut kas līdzīgs Siāmas dvīņiem, kuriem tā asinsrite ir kopēja. Un, ja operācija netiek izdarīta, tad jau nevienam no šiem dvīņiem nav nekāda cita laulība iespējama, jo kas tā būs par laulību, ja viens dvīnis apprecēsies un raustīs otru dvīni līdzi.

Es domāju, ka šī situācija nāks par labu Latvijai. Tā piespiedīs Latvijas Banku kļūt tomēr par tādu banku, kādai tai ir jābūt. Piespiedīs būt par tādiem veikaliem, kādiem ir jābūt. Jo tā situācija, par kuru te runāja ar sašutumu, kad, lūk, banku cenšas apiet, ka rūpniecības uzņēmumi paši ražo, paši tirgo savu produkciju un paši izmaksā algu saviem strādniekiem, taču ir lieliska situācija, kura tomēr piespiedīs vai nu banku izpildīt savus pakalpojumus tā, lai uzņēmumam būtu izdevīgi iemaksāt kaut ko, vai arī uzņēmums tik tiešām tā rīkosies. Tas ir visloģiskākais ceļš.

Mani paziņas man stāstīja par to, kā tas ir noticis divdesmito gadu sākumā. Tā tas ir bijis, ka uzpircējs uzpērk lopus. Sūta uz tirgu, tur tos tūlīt iztirgo, vakarā iekasē naudu, pēc dažām dienām ar šo naudu dodas uz laukiem, lai atkal iepirktu lopus. Nekāda banka vidū nav vajadzīga. Tā tikai vēl trūkst, lai valdība vai banka šajā situācijā veiktu kaut kādus spaidu pasākumus, kaut kādus administratīvus pasākumus. Bija jālabojas pašai bankai. Ja tas nenotiks, tad, piemēram, laukos būs jāatgriežas pie pagasta lādes, kurā katrs ieliek kopēju naudu un no tās ņem, cik vajadzīgs, un liek atpakaļ, valsts iestāde vispār tiek ignorēta.

Tas pats attiecas uz veikaliem. Te jau mani kolēģi izteica sašutumu, ka tā ir vislielākā cūcība, ka Rīgā, visā Rīgā ir septiņi vai astoņi gaļas veikali un no tiem tikai kādi trīs pieder lauksaimniekiem. Tajā pašā laikā daudzu veikalu telpas stāv tukšas. Kur vēl tālāk var iet? Man ir Burtnieku pagasta zemnieku pieprasījums, kurā viņi lūdz ierādīt platību kādā no Rīgas jaunajiem rajoniem, lai viņi var ierīkot paši savu tirgu, paši celt paviljonus un paši būt noteicēji. Jo tā ir atkal otra nelaime, ka zemniekam Rīgas tirgū vairs nav ko meklēt, jo tur ir gaļas izcirtēju mafija, tur ir ratiņu stūmēju mafija, tur pat ir mafija, kas piedraud, par kādu cenu tev būs savu gaļu un sviestu tirgot. Kas to zina, vai pēc tam neseko naudas izspiešana, jo kas tik vispār tur nav salaists iekšā. Apmēram tāda ir tā situācija. Tā ka tik tiešām ir nepieciešams atrisināt šo jautājumu. To es iesniegšu kā papildinājumu 3.punktam– ierādīt zemi tirgus iekārtošanai kādā no jaunajiem rajoniem un ieviest kārtību tirgū. Es saprotu, ka tas būtu arī 4.punktā minēto prasību nodrošinājums: nodrošināt likuma “Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu” prasību ievērošanu tirdzniecībā. Manuprāt, tas ir labi, ka šis jautājums ir samilzis. Mums tas ir jāatrisina, ja nu negribam (paši jau nenomirsim), ka citi nomirtu badā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Krūmiņa kungam, pēc tam– Aleksejeva kungam.

R.Krūmiņš: Dāmas, kungi, cienījamie kolēģi! Man arī bija tas gods piedalīties darba grupā, kura izstrādāja šā lēmuma projektu, tāpēc es pilnībā atbalstu visas tās tēzes un tās normas, kas šajā dokumentā ir iestrādātas. Taču es vēl gribētu aizstāvēt vienu papildinājumu dokumentam, kuru jūs visi esat saņēmuši, tas ir 412.dokuments. Ir ierosinājums papildināt ar vienu punktu. Tas būtu papildu punkts, kas, manuprāt, iederētos aiz 4.punkta. Šo tekstu jūs varat izlasīt. Situācija šobrīd ir tāda, ka banka tā vai citādi, labprātīgi vai piespiedu kārtā ir vienojusies ar valdību, ka tomēr tiks saglabāti šie procenti kā regulējums. Šobrīd te jau par īstermiņa kredītu izmantošanu ir jāmaksā 20 procenti. Ilgtermiņa kredītus šobrīd saņemt nevar. Mēs zinām, ka banka šobrīd ir izsniegusi apmēram desmit miljardus rubļu kredītvērtību veidā, no kuriem apmēram kāds miljards ir ilgtermiņa kredīti, no kuriem savukārt lielāko daļu ir saņēmuši lauksaimnieki. Arī par šiem īstermiņa kredītiem banka pelna tīri pieklājīgu naudu.

Man nav precīzu datu, un man faktiski neizdevās “izspiest” ne no viena cilvēka, kura pienākums būtu zināt šo ciparu, cik tad īsti liela bija Latvijas Bankas peļņa pagājušajā gadā. Te kaut ko melš par 100 miljoniem, par 300 miljoniem, bet to, cik tur īsti bija, neviens precīzi pateikt nevarēja. Un tomēr šī peļņa acīmredzot ir, un tā nav maza peļņa. Parēķinot peļņu, kāda varētu būt šogad, ja procenta likme ir 20 un apjoms 10 miljardi, redzam, ka– ir divi miljardi bankas tīrais ieņēmums, no kura kaut kāda daļa būs peļņa. Šīs summas ir diezgan iespaidīgas, un šādos apstākļos, manuprāt, nevar būt runa vēl par kaut kādu papildu maksājumu ņemšanu sakarā ar bankas operāciju veikšanu.

Manā rīcībā ir dati, ka banka par skaidras naudas izsniegšanu ņem 15 rubļus no katra tūkstoša, bet par katru pārskaitījumu dokumentu vai, vienkārši izsakoties, par katru pieskaršanos norēķina kontam neatkarīgi no tā, vai nauda ienāk šajā kontā vai no šā konta kaut ko pārskaita, banka ņem 12 rubļus, netiek ņemts vērā arī tas, cik liela summa ir. Tas ir saistīts ar šo dokumentu pārsūtīšanu uz Rīgu, uz tā saukto norēķina centru. Tādējādi tos 12 rubļus samaksā gan tas, kurš šo pārskaitījumu izdara, gan tas, kurš to saņem. Tas bankai būtībā ir otrs ieņēmuma avots, neskaitot procentus. Iespējams, ka citur pasaulē ir šāda prakse. Taču tā būtībā ir ārkārtas prakse, lai izskaustu gandrīz vai ļaunprātīgu bankas darbības apgrūtināšanu. To lieto it kā soda sankciju, nevis kā ikdienišķu bankas darbības praksi. Un šī darbība acīmredzot būtu izskaužama.

Bez tam manā rīcībā ir ziņas, ka par katru pārskaitījumu ārpus Latvijas ņem 3 rubļus, tas varbūt nebūtu daudz, bet būtībā tā ir maksa par šo dokumentu noformēšanu. Turklāt banka atsakās pati maksāt par tiem pasta izdevumiem, kuri saistās ar pārskaitījumu nosūtīšanu, un tas man asociējas ar situāciju, ka mēs autobusa pieturā stāvētu un gaidītu autobusu katrs ar savu benzīna kannu, lai ar degvielas kannu mūs aizvestu tur, kur mums vajag. Šāda situācija ir izveidojusies ar bankām. Es darba grupā neuzstāju par šā priekšlikuma iekļaušanu, saprotot, ka bankai ir grūti. Būtībā Repšes kungs bija ļoti neapmierināts ar šādu priekšlikumu izvirzīšanu. Vakar man bija iespēja iepazīties ar jaunajiem krājbankas pakalpojumiem, kuri, jāteic, vienkārši ir fantastiski. Par algas pārskaitījumu, ko veic organizācija, ja tai noslēgts līgums, tiek iekasēti 3,5 procenti no šīs algas. Ja līgums nav noslēgts, tad iekasē apmēram 4–4,5 procentus, bet, ja organizācija pārskaita par kaut kādas lauksaimniecības produkcijas realizāciju vai par kaut kādu citu realizāciju, tad ņem 7–9 procentus no šīs summas. Ja pārskaita, piemēram, 1000 rubļus kādai privātpersonai par realizēto produkciju, tad tiek iekasēti 70–90 rubļi. Tāda ir situācija. Bet normāli bankai būtu jāpelna no starpības starp to, ko tā maksā par depozītiem, un to, ko saņem procentu veidā par kredītiem.

Apstākļos, kad mums situācija ar skaidro naudu ir ļoti sarežģīta, vistrakāk izskatās šī lieta ar skaidrās naudas izsniegšanu un tas, ka par to ņem 1,5 procentus, tātad būtībā tie ir 15 rubļi, un par inkasāciju ņem divus procentus. Banka faktiski ir padarījusi šo inkasācijas pārvaldi par patstāvīgu saimniecisku organizāciju, kura ir spiesta izdzīvot no šiem diviem procentiem, kas tiek ņemti par naudas inkasāciju. Bet arī tas nav normāli, jo normālos apstākļos banka ir ieinteresēta, lai ienāktu šī skaidrā nauda un lai uz tā rēķina banka varētu pelnīt sev procentus. Tāpēc situācijā, kad mums ar skaidrās naudas ieplūdināšanu bankā ir lielas problēmas, šāda prakse, kad vēl ir jāmaksā par to, ka nodod bankā naudu, atbaida pat tos klientus, kuri labprāt nodotu bankai naudu, rezultātā viņi atsakās no bankas pakalpojumiem un labprāt nodod skaidro naudu uzpircējiem, kuri par to maksā līdz 50 procentiem un pat vairāk. Normāli ir 10–15 procenti, bet atsevišķos gadījumos par skaidru naudu tiek maksāts līdz 50 procentiem. Šādā situācijā bankas līdzšinējā darbība ir uzskatāma ne par ko citu, kā vien par kaitniecību. Tā ir tīša kaitniecība. Bankai būtu jādzīvo no procentiem.

Īpaši es gribētu pievērst Apvienotās budžeta komisijas uzmanību tam, ka man ir ziņas par Aizkraukles rajonu. Rajona finansisti bija aprēķinājuši, ka bankas pakalpojumu apmaksāšanai tikai budžeta daļā attiecībā uz tām skaidrās naudas izmaksām, kas saistās ar algu budžeta iestādēs pirmajā pusgadā, ir nepieciešami divi miljoni.

Šāda situācija turpmāk nav pieļaujama, tāpēc šajā 416.dokumentā ir runa ne tikai par Latvijas Banku, bet arī par tām komercbankām, kurās šis valsts kapitāls ir noteicošais jeb dominējošais. Es pat nezinu, vai ir kāda komercbanka, kurā dominē tikai privātais kapitāls. Gan Rīgas komercbankā, gan citās tomēr dominē un pat absolūti dominē valsts kapitāls, varbūt daži procenti ir privātais kapitāls, tāpēc mēs pilnībā varam attiecināt arī uz tām šos pašus nosacījumus.

Attiecībā uz inkasāciju es tomēr negribētu piekrist kolēģiem, ka to vajadzētu valstij monopolizēt. Monopolizēt šo darbību vajadzētu bankām. Tikai bankas būtu tiesīgas veikt inkasāciju. Ja mēs aizliegsim komercbankām nodarboties ar inkasāciju, tad tās kā bankas normāli darboties nevarēs. Jo tie klienti (piemēram, Rīgas pašvaldības Tirdzniecības pārvalde vai kāds konkrēts veikals), kuri būs noslēguši vai atvēruši rēķinu komercbankā, nevarēs normāli veikt savu darbību. Ja šai bankai nebūs tiesības inkasēt naudu, klienti nevarēs ne algas izmaksāt, ne arī kādu citu darbību normāli veikt. Mēs esam paredzējuši, ka atbilstoši kārtībai, kādā darbojas bankas, vai tai kārtībai, kādā ir licencējama to darbība, Latvijas Banka dod licenci komercbankām un līdz ar to šīs bankas ir tiesīgas veikt inkasāciju. Te varētu būt runa par to, ka tiešām jāaizliedz inkasēt kādām citām organizācijām, bet bankām tomēr šādas tiesības ir jādod, jo pretējā gadījumā banka, kura veic tikai kaut kādu pārskaitījumu operācijas un darbības ar bezskaidru naudu, nav pilnvērtīga banka.

Tas galvenajos vilcienos būtu viss. Vēl es gribētu pateikt to, ko mani vēlētāji ierosināja. Varbūt šajā lēmumā jāiekļauj punkts par to, ka mums ir problēmas ar pasta sūtījumu saņemšanu no ārvalstīm. Ir personas, kuras saņem alimentus no ārvalstīm. Iespējams, ka ir jāierobežo maksimālā summa, kuru var saņemt pasta sūtījumu veidā, taču šie sūtījumi ir jāatjauno. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds Aleksejeva kungam. Pēc tam runās Stroganova kungs.

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi! Tas, ka mūsu valsts ir nonākusi sarežģītā finansiālā situācijā, šodien ir acīm redzams pilnīgi visiem. Es domāju, ka īpaši traģiski šodien ir tas, ka daudzos uzņēmumos nevar laikus izmaksāt darba algas, bet vairāk nekā 90 procentiem mūsu iedzīvotāju darba alga ir vienīgais eksistences avots. Es gribu jums atgādināt, ka stagnācijas laikā uzņēmuma direktoru padzina no darba, ja viņš nevarēja laikā nodrošināt algu izmaksu. Šodien neviens nav atbildīgs par to, ja alga aizkavējas nedēļu un vairāk. Un tāpēc tas, ka deputāti nolēmuši izskatīt finansiālo stāvokli valstī un pasākumus tā stabilizēšanai, ir ļoti slavējoši.

Taču rodas viens jautājums: kāpēc šīs problēmas izskatīšana notiek tikai šodien, kāpēc tās nebija gada sākumā, nebija pagājušā gada beigās, un kāpēc nu izrādās, ka arī šodien mēs neesam gatavi šo jautājumu apspriest, jo premjerministrs mums apliecināja, ka viņš savus priekšlikumus iesniegs apspriešanai tikai nākamajā nedēļā. Un man rodas vēl viens jautājums. Vai mēs vispār varam izskatīt pasākumus finansiālās situācijas stabilizēšanai, ja nav izskatīta ekonomikas stabilizēšanas programma? Man liekas, ka vispirms mums jāizstrādā ekonomikas stabilizēšanas pasākumi, un tikai tad varam runāt par finansēm. Pieiet problēmai otrādi– tas atgādina situāciju, kad cilvēks ar caurām galošām brien pa peļķi un ik pa brīdim slauka kājas dvielī, nevis uzvelk jaunas galošas. Es domāju, ka bez tādiem pasākumiem, bez pašas ekonomikas stabilizēšanas vispār mums nav par ko runāt. Izrādās, ka tas, par ko mēs lasām jau nevienu vien nedēļu, kā šodien teica premjerministrs, ir tāds pagaidu plāns, kuru viņš patiesībā vēl nav redzējis.

Tie ir daži, tā teikt, rādītāji, kāda ir mūsu attieksme pret šo jautājumu. Taču, ja mēs šodien tomēr runājam par finansēm, tad izteiksim vismaz savus vēlējumus un savas domas, kurus premjerministra kungs ņems vērā savos turpmākajos plānos.

Pirmais jautājums, man tā liekas, ka pats pirmais un principiālākais jautājums– mūsu savstarpējās attiecības ar Krieviju. Premjerministra kungs teica, ka mums jāpārorientējas un jāpagriežas pret Rietumiem. Iespējams, ļoti iespējams, taču vai mēs esam gatavi pagriezties uz Rietumu pusi vai neesam gatavi? Un vispār– vai mūs Rietumos gaida? Man liekas, ka tad, kad mēs sakām, ka no Rietumiem atbrauks labie onkuļi, ieguldīs šeit kapitālu, uzcels pie mums rūpnīcas, dabiski rodas jautājums: kādēļ? Vai tādēļ, lai pašiem Rietumiem radītu konkurenci? Vai labdarības nolūkā? Vai arī tādēļ, lai eksportētu mūsu nākamos Latvijas rubļus, kurus mēs gatavojamies sākt drukāt? Šodien mums pilnīgi skaidri sev jāpasaka, ka bez draudzīgām attiecībām ar Krieviju mūs gaida pilnīga ekonomiska izputēšana, un mēs nevarēsim pastāvēt nevienu dienu pēc tam, kad arī Krievija to sapratīs. Un tāpēc mums, manuprāt, jāorientējas uz labām kaimiņattiecībām ar Krieviju, nevis jāizvirza tai pretenzijas, jo Krievija mums šodien neko nav parādā, absolūti neko. Tai nav no mums jāpērk tas, ko tā negrib, bet ko Godmaņa kungs grib tai pārdot. Tā pirks tikai to, kas tai ir izdevīgi. Mums jāsaprot, ka neviens neko mums nav parādā, ka mēs esam patstāvīga valsts tāpat kā visas pārējās. Neviens mums nedos nekādas atlaides un ar labdarību nenodarbosies. Bet Krievija šodien var mūs uzturēt, un tā jau uztur ar to, ka dod kredītā kurināmo un elektroenerģiju, un ar to, ka dod darbu mūsu iedzīvotājiem, jo mūsu preces nekur nevienam, izņemot Krieviju, nav vajadzīgas.

Otrais jautājums par pagriešanos uz Rietumiem. Nezinu, saku to tā, kā saka valdība. Jebkura koncepcija, jebkurš plāns būtu jāizskata ar zīmuli un skaitļiem rokās. Ja mēs gribam pagriezties uz Rietumiem, tad mums reizē ar topošajiem Latvijas rubļiem vēl jābūt arī valūtai.

Tagad jautājums par budžeta sabalansētību, par kuru šeit ar tādu lepnumu runāja premjerministra kungs. Protams, tas ir ļoti labi, bet vai tik viennozīmīgi labi mūsu apstākļos, kad sagrūst veselības aizsardzība, tautas izglītība, kultūra, kad mūsu ļaudis nav paēduši– ar to es domāju ne tikai to, ko sabāžam kuņģī? Lūk, mazs skaitlis: lai cilvēks eksistētu, viņam diennaktī jāapēd 100 gramu olbaltumvielu, tajā skaitā 50 grami dzīvnieku olbaltumvielu. Vislētākais dzīvnieku olbaltums šodien ir pienā. Lai no piena iegūtu 50 gramus olbaltuma, dienā jāizdzer divi litri. Tas ir 25 rubļi dienā vai 750 rubļi mēnesī. Kam no mums tas iespējams? Lūk, tāpēc mums krājas produkcija, kurai nav noieta un kuru mēs kreditējam, algu maksājot papīrnaudas zīmēs. Lūk, no kurienes nāk visas mūsu nelaimes.

Tā kā mums ir maz laika, es gribu pakavēties tikai pie vienas Godmaņa kunga tēzes. Viņš teica, ka cenu pazemināšana ir direktoru rokās, bet atcerēsimies, kāda daļa no ražošanas ir privātuzņēmumi un kāda daļa ir valsts uzņēmumi, kas pakļauti Godmaņa kungam. Tad mēs saņemsim atbildi uz jautājumu, kam jānodarbojas ar cenu politiku. Un vai direktoram jāpazemina cena savai produkcijai, ja viņš nav pārliecināts, ka kaimiņš to nepaaugstinās? Tas ir valsts uzņēmums, Godmaņa kungs, un, kamēr jūs esat premjerministrs, kamēr jums pakļauta lielākā daļa republikas ekonomikas, jūs par to esat atbildīgs un šajā jautājumā jums jāizstrādā sava programma.

Un pēdējais– par bankrotu. Šodien daudzi ar patiku runāja par to, ka pavisam normāli ir uzņēmumam nonākt arī tādā finansiālā stāvoklī: ja nevar izturēt– lai bankrotē! Taču līdz šai dienai premjerministra kungs nav izstrādājis programmu bezdarba novēršanai. Bet vai tie cilvēki, kuri šajos uzņēmumos strādā, nav mūsu pilsoņi, nav mūsu iedzīvotāji? Kā gan mēs tā varam? Es saprotu, šeit ir arī tādi, kas saka: “Ne mūsējie”. Es saprotu, ka mūsu vidū ir arī tādi deputāti, kuriem šādi jautājumi neinteresē, viņus vairāk interesē medības, savu vecmāmiņu un vectētiņu īpašumu atgūšana. Taču vairākumam tomēr rūp savu iedzīvotāju labklājība, vismaz būtu jārūp. Es gribu šodien vēlreiz pārmest par to, ka tautai tiek draudēts ar opozīcijas briesmām. Es domāju, ka tagad tautai jāpasaka, ka mūsu valdība un parlamenta vairākums nav izstrādājis programmu nevienā jomā– ne veselības aizsardzības jomā, ne tautas izglītības jomā, ne ekonomikā, ne finansēs. Tāpēc šodien mums pilnīgi jāmaina sava attieksme un atbildība tautas priekšā./

Priekšsēdētājs: Vārds Stroganova kungam. Pēc tam izteiksies Kurdjumova kungs.

F.Stroganovs: */Cienījamie kolēģi! Jautājums par neatliekamiem pasākumiem tautsaimniecības finansu sistēmas stabilizēšanā un tās reorganizēšanā ir tā problēmas daļa, bez kuras atrisināšanas nevaram virzīties uz priekšu. Bet šo jautājumu mēs nevaram atrisināt, tā ir pilnīgi tukša saruna, analoga tai sarunai, kas naktī notiek starp vīru un sievu, kā viņi ārstēs savu bērnu, labi zinot, ka viņiem bērnu nebūs. Līdz tam laikam, kamēr nebūs atrisināta ekonomikas stabilizācijas problēma, finansu sistēmas stabilitātes nebūs. Kas tagad notiek ekonomikā? Es ne velti jautāju Repšes kungam par to naudu, kur tā ir palikusi un kas to izmanto. Jūs atceraties, ka pagājušā gada rudenī mēs no republikas budžeta paņēmām 370 miljonus rubļu graudu iepirkšanai no zemniekiem– iepirkuma cenu starpību. Šī nauda tika iedota. Man visu laiku nedod miera jautājums: kas kam kreditē? Banka lauksaimniecībai vai lauksaimniecība bankai? Un es jums pierādīšu ne to, ko stāstīja Latvijas Bankas prezidents, bet tieši pretējo. Rēķins ir vienkāršs.

Pagājušajā gadā tika iedalīta nauda lauksaimniecības produkcijas– graudu iepirkšanai ar cenu 78 kapeikas par kilogramu, sekojot Godmaņa kunga apgalvojumam no šīs tribīnes oktobrī. Atcerēsimies vai paņemsim stenogrammu! Viņš apgalvoja, ka šie līdzekļi– 370 miljoni rubļu– ir nepieciešami, lai nepaaugstinātu cenu mazumtirdzniecībā. Vai tā bija? Bija. Janvārī maizes cena tika pacelta 40 reizes! Kombinētā lopbarība, kas nepieciešama, lai zemnieki iegūtu bekonu un pienu, sadārdzinājās 20 reizes. Man rodas jautājums: kam palika šī starpība starp iepirkuma cenu un gatavās preces realizācijas cenu? Pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem šī starpība ir vismaz 800 miljoni rubļu. Es sev aprēķināju, bet precīzi lai izrēķina jūsu finansisti, Godmaņa kungs! Repšes kungs uz šo jautājumu man neatbildēja. Lūk, aprēķini!

Bankas prezidents kolēģim Kurdjumovam nevarēja atbildēt uz jautājumu, kāds Latvijas Bankai ir saldo. Tas ir pozitīvs– vairāk nekā 700 miljoni rubļu. Man liekas, ka te ir arī šie 370 miljoni, vai nu tīrā veidā, vai kā bankas peļņa. Tad kāpēc mēs šodien runājam, ka zemniekiem nevaram dot kredītus, jo nav līdzekļu? Mēs tos jau pērn iedalījām stabilizācijas fondā. Kāpēc tie ir no turienes izņemti? Un kāpēc, uz kāda pamata un ar kādām tiesībām šo naudu komandē bankas prezidents? Tas nozīmē, ka mēs laukus aplaupām divreiz. Pirmo reizi– nesamaksājot iepirkto graudu vērtību, un otrreiz– ņemot procentus par kredītiem. Un vēl trešo reizi, piemaksājot par saražoto produkciju. Lūk, tāpēc man jāsecina, ka valdība un valsts kopā turpina lauksaimniecības izputināšanas kampaņu, nevis stabilizē to. Kur tas novedīs? Novedīs pie nenovēršamas lauksaimniecības produkcijas cenu celšanās, pie ražošanas apjomu straujas samazināšanās, kam sekos deficīts un izejvielu bads rūpniecībā, kam savukārt sekos rūpnieciskās ražošanas sašaurināšanās. Bet tas nozīmē, ka finansu sistēmas stabilizēšanās nebūs, mēs turpināsim dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Lūk, pie tāda secinājuma nonākam.

Otrais punkts. Droši vien bankai ir izdevīgs nulles saldo, jo tad nekādi rēķini nav vajadzīgi, var vienkārši atbildēt, ka nav ne peļņas, ne zaudējumu, jo saldo ir nulle. Kāpēc? Tāpēc, ka nesaprotamu, man personīgi nesaprotamu iemeslu dēļ no bankas un valdības kontroles ir izslīdējusi tirdzniecība ar valūtu, arī inkasācija ir atdota privātās rokās. Un kāpēc pat izstrādātajā likumprojektā par banku projekta izstrādātāji pretojas, ka tajā būtu punkts par to, ka valsts budžetu apkalpo Latvijas Banka, bet spītīgi prasa, lai to atdotu komercbankām. Man nav saprotama šī loģika. Ja es esmu baņķieris un man atdod budžeta 10 miljardus, tad es tam, kas man to ir devis, gadā samaksāšu pusmiljardu, jo par šo stabilo kredītu pēc šodienas likmēm varu nopelnīt 3 miljardus gadā. Viņi tā arī dara. Tad man rodas jautājums: kas šajā lietā ir ieinteresēts? Kāpēc mēs atļaujam tā darīt?

Un pēdējais, ko es gribētu pieminēt,– tas ir cenu mehānisms. Kam ir izdevīgs, kuru labā ieviests šāds cenu mehānisms, kas būtībā valstij rada ne vienu vien simtu miljonu zaudējumu, jo tikai šo preču glabāšana noliktavās vien maksā vairāk nekā pati ražošana. Piemēram, degvīna un liķieru izstrādājumu cena 150 rubļi par pudeli. Man liekas, ja parēķinātu, tad iznāktu, ka valstij jau ir vairāk nekā 200 miljoni rubļu zaudējumu. Kāpēc tā notiek? Sarunājoties par šiem jautājumiem, es vienmēr gaidu skaidrojumu par šīs problēmas otro pusi. Man skaidro, ka mums nav iespēju emisionēt naudu. Tā tomēr ir tikai puspatiesība, jo šim jautājumam ir arī otra puse. Neviens nerunā par naudas apgrozības paātrināšanu. Panaceja nav naudas emisija, katrā valstī valdība pirmām kārtām risina naudas apgrozības paātrināšanas jautājumus. Tad emisija nav vajadzīga.

Lauksaimniekus mēģina apvainot, ka viņi ir lobisti un cīnās tikai par lauku labklājību. Tā nav taisnība. Mēs cenšamies stiprināt visu republikas ekonomiku, bet mūs negrib uzklausīt. Nestabilizējot lauksaimniecisko ražošanu, mēs nenostabilizēsim republikas ekonomiku kopumā, jo šodien tā ir galvenā nozare, jo caur to apgrozībā atgriežas 80 procenti skaidrās naudas, kas saņemta algās. Tā ir lauksaimniecība. Jo šodien mēs visi strādājam tikai vēderam, tikai vēderam.

Cienījamie kolēģi deputāti! Ja mēs to nesapratīsim un turpināsim iet politisko darboņu pavadā, mēs pazudināsim kā laukus, tā republiku. Paldies./

Priekšsēdētājs: Par procedūru izteiksies Kodoliņa kungs. Lūdzu.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Šeit ir izteikušies ļoti daudzi deputāti. Tie ir deputāti, kuriem vajadzēja aktīvi strādāt darba grupā un komisijas kopsēdēs, bet kuri tur nestrādāja, taču šeit atrod par vajadzīgu ielaisties garās tirādēs. Man ir priekšlikums pārtraukt debates. Ir iesniegti ļoti daudzi priekšlikumi. Tos šodien tik un tā nevaram izskatīt. Komisijām ir vēlreiz jāsanāk kopā un jāizskata šie priekšlikumi. Otrdien būtu jābalso pa punktiem, nevis jānodarbojas ar vispārējām debatēm. Es ierosinu pārtraukt debates un visiem rakstveidā iesniegt priekšlikumus par šo lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Debatēs vēl ir pieteikušies divi deputāti– Kurdjumovs un Zeiles kundze, bet saskaņā ar mūsu pašu nobalsoto darba kārtību pulksten 17.00 mēs klausīsimies ģenerālprokuroru un Čevera kungu. Tādēļ ierosinu nobalsot par Kodoliņa kunga priekšlikumu– pārtraukt debates. Komisijai jāizskata visi iesniegtie priekšlikumi, lai otrdien no rīta varētu par tiem balsot.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu, reģistrēsimies. Pēc tam, Kides kungs, es jums došu vārdu. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 72 deputāti. Kides kungs, jūs vēlējāties izteikties par procedūru? Es atvainojos, Preinberga kungs, tūdaļ.

E.Kide: Man bija priekšlikums vismaz dot vārdu Apvienotās budžeta komisijas priekšsēdētājai Zeiles kundzei, jo ļoti daudz repliku un iebildumu bija adresēts šai komisijai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: To, ko es gribēju teikt, jau pateica.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā papildināsim šo priekšlikumu, ka otrdien noklausīsimies, jo šodien to nepagūsim izdarīt. Mums pēc plāna tad ir jāatceļ iepriekšējais balsojums. Otrdien noklausīsimies Budžeta komisiju un pēc tam ķersimies pie… Zeiles kundze, jūs tagad gribat startēt? Bet ir pārtraukums. (Zālē troksnis.)

Kolēģi, ja jums nav iebildumu, tiešām noklausīsimies Zeiles kundzi un pieliksim punktu. Pirms Zeiles kundze sāk runāt, es lūdzu nobalsot par debašu pārtraukšanu pēc Zeiles kundzes uzstāšanās, jo pretējā gadījumā vienam deputātam mēs dodam vārdu, otram ne.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par debašu pārtraukšanu. Replika? (Zālē troksnis.) Kolēģi, bija divi priekšlikumi. Vai nu balsosim par debašu pārtraukšanu, vai vēl noklausīsimies Budžeta komisiju, respektīvi, Zeiles kundzi. Ir divi priekšlikumi, par kuriem mums jāizšķiras balsojot.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Man priekšlikums dāmām tomēr dot priekšroku, lai Zeiles kundze uzstājas, un pēc tam arī pārtraukt šā jautājuma izskatīšanu, jo piecos mums ir uzaicināti citi augstu stāvoši cilvēki.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, nevienam taču nav iebildumu pret Kurdjumova kunga uzstāšanos. Mēs vienkārši esam nonākuši laika deficītā. Lūk, tā ir tā lieta.

J.Bojārs: Citu iespēju mums nav, jo ir uzaicināti citi cilvēki.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Dīmaņa kungs!

S.Dīmanis: Kurdjumova uzstāšanās jau bija pieteikta, turklāt no frakcijas ir uzstājies tikai viens deputāts, tāpēc ļoti lūdzu dot viņam arī vārdu.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā mēs varam, Dīmaņa kungs, vienīgi likt jūsu priekšlikumu uz balsošanu. Bija divi balsojumi. Viens balsojums– pārtraukt debates, otrs balsojums– pārtraukt debates un dot vārdu Zeiles kundzei.

Lūdzu, Marjašas kundze!

S.Dīmanis: Atvainojiet mani…

R.Marjaša: Par balsošanas motīviem. Mēs te ilgi runājām… (Tālāk nerunā mikrofonā.)

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, jūs taču savu viedokli par to, vai pārtraukt debates vai ne, varēsit izpaust balsojot. Ja debates netiks pārtrauktas, Kurdjumova kungs runās.

Lūdzu balsošanas režīmu. Pirmais ir Kodoliņa kunga priekšlikums– pārtraukt debates. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Par debašu pārtraukšanu– 18, pret– 39, atturas– 8.

Otrs priekšlikums– dot vārdu Budžeta komisijas priekšsēdētājai Zeiles kundzei un pēc tam pārtraukt debates. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 17– par, 35– pret, 9– atturas. Debates tiek turpinātas. Ja deputāti ir ar mieru strādāt bez starpbrīža, mēs dosim vārdu Kurdjumova kungam un pēc tam Zeiles kundzei.

Lūdzu, Kurdjumova kungs, tribīnē!

L.Kurdjumovs: */Cienījamie kolēģi! Es pateicos par man dotajām tiesībām uzstāties jūsu priekšā, kaut gan es domāju, ka mana uzstāšanās jums nedos vēlamo apmierinājumu, jo es gatavos apsūdzēt mūsu Augstāko padomi, kurai man ir gods pašam piederēt. Bet sākumā es gribu atbildēt uz to “kāpēc?”, kuru uzdeva Stroganova kungs, un uz to “kāpēc?”, kuru šeit uzdeva mans kolēģis Raimonds Krūmiņa kungs.

Pirmais “kāpēc?” vai “kas?”. Divas augstu stāvošas personas, kas ir klāt šajā zālē, man deva pretrunīgu informāciju. Latvijas valsts bankas maksātspējas balansa pozitīvais saldo 1991.gadā ir no 570 līdz 870 miljoniem rubļu. Iespējams, ka patiesība ir kaut kur zelta viduspunktā. Otrais: kāpēc tā notiek? Kāpēc tas viss, kas notiek valdībā un banku struktūrās, būtībā ir atklāta finansiāla visatļautība. Vainīgi esam mēs un jūs, cienījamie deputātu kungi, tāpēc, ka šīs vissvarīgākās valsts varas un pārvaldes struktūras esam ievēlējuši, iecēluši un apstiprinājuši. Un tāpēc, ka mēs un jūs šo struktūru darbību esam atstājuši absolūti bez kontroles. Tāpēc šodien esam ieguvuši produktu, kas nav ēdams. Iedomājieties, kas notiktu, ja uz visiem Latvijas dzelzceļiem pēkšņi izslēgtu signalizāciju, tas ir, pārtrauktu satiksmes vadību. Cik Latvijā katru dienu notiktu katastrofu, adekvātu Veļikije Luku katastrofai! Mēs un jūs esam sagrāvuši kontroles struktūras, kontroles orgānus un rezultātā gribam, lai budžets, mūsu banku sistēma, mūsu banku konti pildītos ar naudu. Tas nav iespējams!

Piemērs. Visi bijušie padomju sociālistisko uzņēmumu vadītāji atceras, ka labajos vai nelabajos vecajos laikos bija tādi jēdzieni, kā kases limits vai kases plāns. Kur tie ir šodien? Šodien katrs uzņēmums, nerunājot nemaz par privātuzņēmējiem, savās kasēs var glabāt neierobežotu daudzumu skaidras naudas. Tāpēc nauda netiek nodota bankās, tāpēc bankām naudas trūkst, šo naudu nevar saņemt atpakaļ. Tas vēl nav viss– šā iemesla dēļ nedarbojas nodokļu sistēma. Mums nav pat deklarāciju– visvienkāršākās metodes, ko izmanto Rietumos. Mēs bankas priekšā neatskaitāmies par saviem ienākumiem un izdevumiem, tāpēc mums nav jāpierāda, ko savas darbības rezultātā esam ieguvuši, par ko mums jāmaksā nodokļi. To nedara komercstruktūras, no kurām mācās valsts iestādes. Arī tās šodien slēpj savu naudu. Citādi rīkojoties, nevar saviem darbiniekiem algu izmaksāt. Protams, Stroganova kungs, šī iemesla dēļ nav līdzekļu sociālajai sfērai! Nav nodokļu, nav peļņas, nav apgrozības. Kas vainīgs? Dabiski, ka mēs varam teikt: “Vainīga ir Finansu ministrija, vainīgs ir premjerministrs, vainīgs bankas prezidents”! Bet es saku: “Vainīga ir Augstākā padome!” Jo mēs, šīs struktūras veidojot, nepadomājām, ka par saviem “bērniem” esam atbildīgi, ka mums reizē bija jārada arī kontroles orgāni, kas uzraudzītu šīs lielāko tiesu nepieredzējušās struktūras. Un, iespējams, šodien tā nav viņu vaina, bet nelaime. Un turpmāk mums tiešām jādomā par to, ka biežāk jākontrolē un jāuzklausa. Mēs nepildām paši savus lēmumus.

Cienījamie deputātu kungi! Par lauksaimnieciskās ražošanas jautājumiem mēs pieņēmām lēmumu: katru otro nedēļu otrdienās noklausīties valdības atskaiti. Vai mēs viņus esam uzklausījuši? Bet šodien mēs runājam par… Nav laika? Laiks ir nauda, tāpēc jau mums nav naudas, ka mums nav laika. Šodien mēs runājam par to, ka mums sabrūk lauksaimnieciskā ražošana. Mēs un jūs esam vainīgi. Var būt, ka tā ir mūsu nelaime, bet mēs esam visaugstākais orgāns, mums nav kam pažēloties, mūsu pienākums ir atbildēt.

Tālāk. Tā saucamie tirdzniecības uzcenojumi līdz 25 procentiem. Man nesen bija tikšanās ar tirdzniecības struktūrām. Es jautāju: “Jums ir uzcenojumi līdz 25 procentiem. Kurš no jums ņem mazāk?”– “Vai mēs muļķi, ja varam ņemt 25 procentus?” Tiešām, kas gan vēlēsies pārdot lētāk.

Tālāk. Mani ļoti ieinteresēja viena publikācija “Dienā”, kas ir gandrīz vai valsts oficiozs. Pēdējā lappusē bija stāstīts, cik maksā biezpiens un citi produkti dažādos Rīgas veikalos. Vēl neprivatizētajos valsts Rīgas veikalos vienu un to pašu produktu cena ir dažāda. Varbūt dažāda kvalitāte? Varbūt dažādi ir ražošanas izdevumi? Varbūt vislētākie produkti ir vissliktākajos veikalos? Varbūt otrādi? Kas par to ir atbildīgs? Kur ir kvalitātes, tirdzniecības, finansu inspekcijas? Kā tās strādā, cik viņu atskaites esam dzirdējuši? Kas ir iesēdināts par iedzīvotāju un īpaši zemnieku apkrāpšanu? Nezinu. Pagaidām par to nav dzirdēts.

Tālāk. Par tā saukto kompjūteru tīklu. Es Repšes kungam tā vienkārši pajautāju, vai bankās eksistē kompjūteru tīkls. Jautāju tāpat, katram gadījumam, kaut zināju, ka tāda tīkla nav. Jā, šodien tāda tīkla vēl nav, ir kompjūteru centrs, viens visā republikā, kuram visi tie, kuri kārto rēķinus ārpus republikas, iesniedz savus dokumentus, un no turienes tie aizceļo pāri robežām. Repšes kungs, es jums apliecinu, ka mūsu it kā sliktajos telefonu kanālos biržas kompjūteru sistēma darbojas lieliski arī mūsu republikas iekšienē, kvalitatīvi darbojas. Tās noorganizēšanai nebija vajadzīgi ārzemju firmu izmēģinātāji, tās realizācijai nebija vajadzīga valūta, kuru noteikti pieprasīs Latvijas Banka savas sistēmas ieviešanai. Nekādu problēmu. Ja gribat pārliecināties, atbrauciet uz manu darbavietu: jebkurā sekundē tur jums dos informāciju no visām bijušās Padomju Savienības, tagad NVS biržām. Nav nekādu problēmu, nav vajadzīgi nekādi konkursi, lai Ludzas bankas kompjūteru saistītu ar kompjūteru Rīgas centrālajā norēķinu mezglā. Izdevumi, izņemot, protams, pašu kompjūteru iegādi, nav lielāki par 20 tūkstošiem rubļu par katru punktu, ieskaitot modema cenu. Tas, kas bankā darbojas šodien, ir bremzējošs faktors. Es nezinu, kādā mērā tas var uzlabot bankas prezidenta informētību, ja viņš tomēr nezina paša bankas darbības galvenos rādītājus.

Tālāk. Par banku likumu, kuru mēs vakar izskatījām. Šeit ir tāda frāze:/ “valdībai atvērtajos kontos Latvijas Bankā izdot no valsts budžeta un speciālos fonda līdzekļus un veic budžeta visus pārskaitījumus bez maksas” */(pielikums 12.pantam). Kāds milzu pakalpojums! Par to jau Stroganova kungs runāja. Ja bezmaksas, tad tas nozīmē, ka bankas izmaksas būs uz kāda tās klienta rēķina. Jeb vai mūsu banka ir filantrops? Vai tiešām jāsāk domāt par to, ka bankas jau konkurē par tiesībām apkalpot valsts budžetu? Tā ir visizdevīgākā un drošākā kapitāla izvietošanas sistēma. Bet mēs te runājam par to, ka banka veic pakalpojumu, izrādot gatavību savos rēķinos turēt republikas naudas līdzekļus.

Un pēdējais. Latvijas rubļa sakarā. Sakiet man, lūdzu, vai tagad uzņēmumiem būs divi rēķini? Viens– Krievijas, otrs– Latvijas rubļiem? Ja tie abi būs vienā rēķinā un piegādātājs pieprasīs uzziņu par stāvokli mūsu norēķinu kontā, ja mēs šo uzziņu dosim, ka ir divi miljoni un aizmirsīsim piebilst, ka tie ir Latvijas rubļi, tad mēs savu Krievijas kontraģentu būsim maldinājuši, jo viņš Latvijas rubļus nepieņems. Un vai ir nepieciešamība ieviest šos papīrīšus tikai iekšējiem norēķiniem? Uzņēmumu starpā vispār valūta nav ieviešama, var norēķinos ievērot savstarpējās pretenzijas. Un, ja šie Latvijas rubļi vajadzīgi tikai preču iegādei, tad taču jebkurai valūtai galvenais ir tās nodrošinājums ar precēm un iedzīvotāju pirktspēja. Ja nav nodrošinājuma– šīs valūtas nespēja kļūst acīm redzama, tā kļūst par Ukrainas kuponu, kuru agrāk bija grūti nopirkt, bet tagad visi pērk par 30 kapeikām. Zatuliviters nesen no turienes atbrauca. Vai mums jāatkārto svešas kļūdas? Iespējams, ka mēs beidzot kļūsim tik gudri, ka nepieļausim paši savas kļūdas un vismaz neatkārtosim citu kļūdas. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Zeiles kundzei.

V.Zeile: Cienītie deputāti, cienītie klātesošie! Divas trešdaļas no tā, ko gribēju pateikt, esmu atmetusi, jo to tajā vai citā runā ir pateicis tas vai cits deputāts vai runātājs.

Es gribēju pievērst jūsu uzmanību šādai visu kopējai lietai. Vai varam šodien atbildēt uz jautājumu, kas ir Latvijas Banka? Kas ir Einars Repše kā Latvijas Bankas prezidents, ko iecēlusi Augstākā padome pagājušā gada septembrī? Vai Latvijas Banka ir centrālā banka, kas vienlīdz regulē gan valsts banku, gan komercbankas? Vai šīs attiecības harmonizē šo darbību, ievērojot visas Latvijas Republikas intereses un tautsaimniecības intereses? Vai valsts banka ir no PSRS pārņemto nozaru banku funkciju veicēja un kas ir tās prezidents? Vai astoņu mēnešu bija par maz, lai izveidotu šīs institūcijas un sagatavotu attiecīgu likumdošanu? Vai Latvijas Banka veic vai neveic kontroles funkcijas? Vai Latvijas Banka, šobrīd šis duālistiskais, divdabīgais veidojums, ir formulējis savas funkcijas? Par ko tā īsti atbild? Šīs funkcijas nav noformulētas, un tāpēc arī Einars Repše ļoti veiksmīgi manipulēja, kad viņš vienā gadījumā atzina, ka Latvijas Banka to dara un ka tas tai ir jādara, bet otrā gadījumā teica, ka tai par to nav jāatbild. Par to visu ir atbildīga arī Augstākā padome un tās pastāvīgās komisijas, pirmām kārtām Ekonomikas komisija, kuras pārziņā ir arī banku lietas.

Kāds stāvoklis ir ar banku statistiku? Ļoti daudzi deputāti gribēja uzzināt būtībā ļoti svarīgo informāciju, taču bankas prezidents nevarēja dot atbildi. Tas viss ir tādēļ, ka mums nav banku statistikas. Kam ir jāveido šī banku statistika? Tā būtu valsts bankas un komercbankas statistika. Tās nav Valsts statistikas komitejā, un es saprotu, ka arī Latvijas Banka publiski neinformē sabiedrību. Un tāpēc uz ļoti daudziem jautājumiem mēs nesaņēmām atbildes.

Banka un tās rādītāji ir kā indikatori attiecībā uz visu mūsu republikas saimniecību un finansu situāciju. Un šajā sakarībā man ir divi konkrēti priekšlikumi.

Pirmais priekšlikums. Es esmu pret 12.punktu šādā formulējumā. Pieredze ir šāda: ja gribam kādu jautājumu nogremdēt un atlikt to uz nezināmu laiku, tad jāizveido komisijas, kuras sāks kaut ko darīt. Tāpēc 12.punktu piedāvāju formulēt tā: “Uzdot Latvijas Bankai (Einaram Repšem) un Ministru padomei (Ivaram Godmanim) līdz 1992.gada 1.jūnijam iesniegt Augstākajā padomē Latvijas Bankas reorganizācijas koncepciju un attiecīgus likumdošanas projektus. Līdz tam laikam apturēt likumprojektu “Par Latvijas Banku” un “Par bankām” izskatīšanu.”

Un vēl viens priekšlikums. Latvijas Bankai, es domāju, līdz 5.maijam vajadzētu iesniegt Augstākajā padomē pārskatu par Latvijas Bankas darbību no 1991.gada septembra līdz 1992.gada maijam, kā arī mums vajadzētu noklausīties Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes pārskatu par bankas darbību.

Un visbeidzot replika. Cienītais prezident Einar Repše! Es būtu slikta Apvienotās budžeta komisijas priekšsēdētāja un slikti būtu Budžeta komisijas locekļi, ja mēs neaizstāvētu Latvijas Republikas nodokļu maksātāju intereses, tāpat kā jūs aizstāvat Latvijas Bankas un komercbanku intereses. Šie nodokļi ir pietiekami lieli un arī smagi tajā daļā, kas attiecas uz valsts budžeta interesēm, un arī tajā daļā, kas pakārtota pašvaldību budžetu interesēm. Mēs vakar apspriedām likumu “Par Latvijas Banku”, un tas bija ļoti svētīgi, jo tu pats parādīji ļoti lielu operativitāti, un šodien no rīta jau 12.pants bija iesniegts citā formulējumā.

Noslēgumā gribētu jums visiem izteikt vēlējumu: mazāk skatīsimies viens otram acīs un izteiksim savstarpējus pārmetumus, bet vairāk skatīsimies vienā kopīgā virzienā ar vienu kopīgu mērķi– izvest Latviju no šīs krīzes situācijas, izmantojot visas nepieciešamās ekonomiskās, administratīvās un juridiskās metodes. Visupirms domāsim par Latvijas valsti kā neatkarīgu valsti, par Latviju kā neatkarīgu valsti un par visiem tās sabiedrības locekļiem, pakārtojot šīm interesēm šauru grupu intereses.

Priekšsēdētājs: Paldies. Černaja kungs, kādi ir jūsu priekšlikumi attiecībā uz dokumenta tālāko izskatīšanas gaitu?

R.Černajs: Ekonomikas komisijas viedoklis ir tāds: ņemot vērā, ka debatēs visi ir izteikušies un ir iesniegti arī rakstiski priekšlikumi (tos vēl var iesniegt arī rīt un parīt), pirmdien Ekonomikas komisija kopā ar Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisiju pulksten 10.00 izskatīs šos priekšlikumus un sagatavos lēmuma projektu. Ekonomikas komisija lūdz otrdien no rīta iekļaut šo lēmuma projektu darba kārtībā, lai varētu balsot pa punktiem, iztiekot bez debatēm.

Priekšsēdētājs: Vai ir nepieciešams balsot par iekļaušanu? Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Mums palika nenobalsots arī vakar otrajā lasījumā izskatītais likumprojekts “Par Latvijas Banku”. Kā mēs rīkosimies?

Priekšsēdētājs: Kolēģi, tā kā šie abi jautājumi ir saistīti, man ir priekšlikums skaidrības labad nobalsot par to, ka mēs otrdien turpinām šo jautājumu izskatīšanu tādā secībā, kādā šodien bija iecerēts.

Lai nebūtu nekādu domstarpību, lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 48– par, 1– pret, atturas– nav.

Paldies, kolēģi. Pēc desmit minūtēm, pulksten piecos, sāksim noklausīties ģenerālprokurora un iekšlietu ministra pārskatus.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas! Vārdu lūdz Freimaņa kungs.

J.Freimanis: Godājamais Birkava kungs. Man būtu ierosinājums. Varbūt par to vajadzētu nobalsot. Lai pēc tam, kad būs uzstājies Čevera kungs un Skrastiņa kungs, deputātiem dotu iespēju tomēr uzdot jautājumus un dažus vārdus pateikt. Jo jautājumi ir ļoti svarīgi, pārāk svarīgi, lai godājamais Čevera kungs šeit parādītos un pēc tam kā komēta nozustu. Man ir ierosinājums noteiktu laika sprīdi atvēlēt jautājumiem un debatēm.

Priekšsēdētājs: Paldies, Freimaņa kungs, bet tāda jau mūsu procedūra būs. Vispirms runās Skrastiņa kungs, tad Čevera kungs, un pēc tam deputāti viņiem uzdos jautājumus. Debates mēs parasti šajos jautājumos neatklājam.

Lūdzu Skrastiņa kungu tribīnē. Skrastiņa kungs, cik ilgu laiku jums vajadzēs?

J.Skrastiņš, Latvijas Republikas ģenerālprokurors: Es lūgtu pusstundu.

Priekšsēdētājs: 30 minūtes. Es gribētu precizēt, cik ilgam laikam ir plānots Čevera kunga ziņojums? Arī 30 minūtēm. Tātad 30 minūtes Skrastiņa kungam, 30 minūtes Čevera kungam un 30 minūtes jautājumiem.

Lūdzu, Skrastiņa kungs!

J.Skrastiņš: Cienījamie deputāti un klātesošie! Dāmas un kungi! Šā jautājuma ietveršana parlamenta visai saspringtajā darba kārtībā ir laba zīme un ļoti būtisks notikums. Nepieciešamība straujā tempā stiprināt valsts suverenitāti un drošību garantējošās institūcijas– Aizsardzības ministriju, Zemessardzi, Drošības dienestu–, atrisināt jautājumu par Krievijas armijas izvešanu, iekļaut Latviju kā pilntiesīgu starptautisko attiecību subjektu visās pasaules organizācijās un apritēs– šie jautājumi neapšaubāmi ir kļuvuši par prioritāriem virzieniem kopējā valsts politikā. Tāpēc to pasākumu komplekss, kuru nedaudz vienkāršoti mēs saucam par tiesisko reformu, šobrīd ir it kā atvirzījies otrā plāksnē. Arī Aizsardzības un iekšlietu komisija objektīvi ir spiesta pašlaik maksimālu uzmanību veltīt tieši armijas, robež­apsardzības un drošības jautājumiem. Līdz ar to šīs komisijas koordinējošā loma tiesisko un iekšlietu problēmu risināšanā neapšaubāmi ir mazinājusies. Tas neietekmē šauru praktisko sadarbību tiesu, prokuratūras un iekšlietu sistēmas ietvaros, bet reformu periodā ir ļoti būtiski, lai konceptuāli attīstības gaitu pārzinātu viens centrs. Šo uzdevumu agrāk ļoti sekmīgi veica šī komisija. Noziedzības problēmu izskatīšana parlamenta plenārsēdē var kļūt par stimulu, kas veicinās esošo iespēju mērķtiecīgu un koordinētu izmantošanu, kā arī dos jaunu impulsu reformas paātrināšanai un turpināšanai.

Noziedzības jautājums visos laikos un visās valstīs ir bijis ļoti aktuāls un ļoti komplicēts. Man ir zināms tikai viens liels domātājs un politiķis, kuram bija skaidra programma šajā jautājumā. Tas, kā jūs visi zināt, bija Ņikita Sergeja dēls Hruščovs, kurš mums apsolīja parādīt pēdējo noziedznieku. Pārējā pasaule, ko tagad pieņemts dēvēt par civilizēto, pārsvarā atzīst teoriju, ka noziedzība ir neizbēgama sociāla parādība, kuru nav iespējams apkarot, bet valstij jādara viss iespējamais, lai panāktu kontroli pār to. Pasaulslavenais franču kriminologs Lakasāns ir izteicis domu, ka katrai sabiedrībai ir tāda noziedzība, kādu tā ir pelnījusi.

Piecdesmit gados veicinātā ekonomiskā atpalicība ar nožēlojamu tautas nabadzību, totalitārā režīma valstisko varmācību, liekulības un baiļu kultivēšanu, dzelzs priekškaru un alkoholismu kā vienīgo izpriecu un atpūtas formu ir tas mantojums, ko Latvija ņem līdzi ceļā uz demokrātisku un tiesisku valsti ar atklātu sabiedrību un brīvu cilvēku. Strauji demonstrējot vienu politisko un ekonomisko sistēmu un cenšoties izveidot citu, visi sabiedriskie procesi ir nesalīdzināmi aktīvāki. Domāju, ka šo stāvokli var salīdzināt vienīgi ar evakuāciju– pārcelšanos, kas nekādi nav iedomājama bez zudumiem. Bet tā nav ne jūsu, ne mūsu vaina, tāds ir mūsu tautas liktenis, un no tā mums nav iespējams izvairīties. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, cik lielā mērā spēsim kontrolēt un vadīt šo evakuācijas procesu, kādi mūsu rīcībā ir līdzekļi zudumu novēršanai un mazināšanai un ko mēs spējam paņemt un izmantot no tās pieredzes, ko uzkrājuši citi.

Neapšaubāmi, ka zināmas nestabilitātes un haosa apstākļos noziedzība ir viens no destabilizējošiem un kaitējumu radošiem faktoriem. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka mēs pienācīgi nenovērtējam šo bīstamo parādību un iespējamo tās tālāko attīstību. Atļaujos pie teiktā piebilst, ka gandrīz visās pasaules valstīs pastāv speciāli valstiski veidojumi noziedzības pētīšanai. Zviedrijā un Dānijā darbojas nacionālās noziedzības profilakses padomes, Somijā ir noziedzības novēršanas un kontroles institūts, ASV ir gan Senāta, gan prezidenta komisijas, kas pēta organizēto noziedzību un narkonoziedzības. Daudzas valstis regulāri veic kopīgus pētījumus par noziedzību un cīņu pret tiem un gatavo regulārus ziņojumus Apvienoto Nāciju Organizācijā rekomendācijām. Kā mēs zinām, Latvijā noziedzība kā sociāla parādība no zinātniskā viedokļa vispār netiek pētīta. Vienīgo, kā es uzskatu, īsto zinātnieku kriminologu– Valdi Birkavu– ir nolaupījusi Augstākā padome, un līdz ar to kriminoloģiskais darbs būtībā Latvijā neturpinās. Tie apkopojumi, kurus izdara Prokuratūra un Iekšlietu ministrija, ir šauri praktiski un nevar pretendēt uz zinātnisku raksturu, jo neapzina šīs parādības savstarpējo sakarību ar citām parādībām sabiedrībā. Domāju, ka nākotnē kopīgi ar iekšlietu ministru un prokuroru šo problēmu vajadzētu risināt arī tieslietu, finansu, labklājības, kultūras un izglītības ministriem, varbūt tieši pēdējie trīs visbūtiskāk ietekmētu noziedzības saknes. Mums jāņem vērā reālā situācija un jādara viss, kas ir mūsu spēkos. Cenšoties ievērot to pieredzi, ko kolēģi ārzemēs ir guvuši, Prokuratūra veidoja savu, ja tā drīkst izteikties, politisku cīņu pret noziedzību, cenšoties saskaņot savu darbību ar tiem principiem, kas izteikti trīsdesmit vienas Eiropas un Ziemeļamerikas valsts ekspertu ziņojumā Apvienoto Nāciju Organizācijai.

Noziedzības izpētē katrā sabiedrībā pastāv trīs aspekti. Pirmkārt, noziedzības tendence, kas ietver noziegumu skaitliskos un kvalitatīvos rādītājus. Otrkārt, sabiedrības materiālie ieguldījumi cīņai pret noziedzību un ar to saistītie tiešie un netiešie izdevumi. Treškārt, noziedzības problēmas atspoguļojums masu informācijas līdzekļos. Lai arī šie trīs aspekti ir savstarpēji saistīti, autoritatīva zinātnieku komisija nonākusi pie atziņas, ka katra problēma attīstās pēc savām likumsakarībām un savas iekšējās loģikas un ārkārtēji maz viena otru ietekmē.

Minēto valstu pētījumi pierāda, ka nav tieši proporcionālas sakarības starp līdzekļiem un resursiem, kādi iedalīti cīņai pret noziedzību, un tiem rezultātiem, kādi tiek sasniegti. Taču nedrīkst uzskatīt, ka šādi ieguldījumi būtu izdarīti veltīgi. Piemēram, policijas patruļu palielināšana gandrīz neietekmē noziegumu skaitu sabiedriskās vietās, bet būtiski palielina pilsoņu drošības izjūtu, kas arī ir ļoti svarīgs faktors. Ieguldījumi sodu izcietušo sociālajā rehabilitācijā var būtiski neietekmēt recidīva līmeni, bet tas ir humāns pasākums, lai aizsargātu vienu no galvenajām riska grupām. Cietušā aizsardzības sistēmas pilnveidošana visās valstīs tiek uzskatīta par attaisnotu no humānisma apsvērumiem.

Otra svarīga atziņa, kas izteikta šajā ekspertu pētījumā, ir šāda: daudzi pozitīvi pasākumi cīņā pret noziedzību paliek nerealizēti, jo tiek gaidīts momentāns rezultāts, bet šo procesu ietekmēt ir iespējams tikai pakāpeniski, tāpēc ka nav tādu unikālu pasākumu, kuri varētu nekavējoties būtiski ietekmēt noziedzības tendences. Šī komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka vissaprātīgākā pieeja ir bāzēties uz atziņu, ka daudzu nebūtisku uzlabojumu summa var dot pozitīvu rezultātu un veidot pareizu politiku cīņai pret noziedzību.

Ļoti būtiska un svarīga ir atziņa, ka visas šīs valstis ir nonākušas pie secinājuma, ka cietumsodiem kā cīņas metodei jābūt ļoti ierobežotai. Pētījumi ir pierādījuši, ka bargi un lieli cietumsodi noziedzības tendenci parasti ietekmē negatīvi, taču sabiedriskā doma bieži vien piespiež rīkoties pretēji.

Izteiktie secinājumi nav manis izdomāti, bet radušies nopietnu pētījumu rezultātā un būtu ņemami vērā arī mūsu valstī noziedzības problēmas vērtēšanā un pasākumu izstrādāšanā cīņai pret noziedzību. Lai varētu runāt par vienu no pasākumiem– par nepieciešamajiem ieguldījumiem un masu informācijas līdzekļu iespējamo ietekmi, objektīvi jāpārzina reālais stāvoklis. Nevis sevis un jūsu nomierināšanai vai attaisnošanai, bet tikai problēmas izpratnes padziļināšanai došu nelielu ieskatu salīdzinājumā ar stāvokli Zviedrijā. Visi dati ņemti no Zviedrijas Nacionālās padomes oficiālā izdevuma un salīdzināti ar attiecīgām noziegumu grupām mūsu Kriminālkodeksā.

Lai statistiku atspoguļotu salīdzinoši, jāņem vērā, ka Zviedrijā ir aptuveni trīs reizes vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā. Salīdzināt kopējo noziedzības līmeni Zviedrijā un mūsu valstī nav iespējams, jo Zviedrijas soda likums būtiski atšķiras no Latvijas Kriminālkodeksa. Bet atsevišķas noziegumu grupas ir iespējams salīdzināt, lai gūtu zināmu priekšstatu. Zviedrijā gada laikā reģistrēti 38 tūkstoši vardarbīgu noziegumu, bet tikai 145 no tiem ir tīši noziegumi, kas izraisījuši cietušā nāvi, bet Latvijā 1991.gadā tādi tīši noziegumi bija 294, no tiem 230 ir slepkavības un 81– smagu miesas bojājumu nodarīšana, kas izraisījusi nāvi. Lūk, viena no problēmām, kas prasa risinājumu un rīcību. Jātiek skaidrībā, kāpēc pastāv tāda cietsirdības eskalācija un cilvēka dzīvības unikālās vērtības nonievāšana.

Būtiski mainījušies šo vardarbīgo nāvi izraisošo noziegumu rādītāji. Vēl samērā nesen 70–80 procentu no slepkavībām sastādīja tā dēvētās sadzīves slepkavības, kas izdarītas pēkšņi, situācijas ietekmē, un kas ir diezgan viegli atklājamas. Tad šobrīd aptuveni puse no slepkavībām ir ļoti kvalificētas un iepriekš plānotas, balstītas uz mantkārības vai seksuāliem pamatiem, nereti šīs slepkavības ir saistītas ar organizēto noziedzību, vērstas jau pret konkrētām personām, saistītas ar pēdu apzinātu likvidēšanu, šaujamieroču lietošanu, līķu slēpšanu un tamlīdzīgi.

Kopumā apzināties cietsirdīgo ieviržu cēloņus noziedznieku morālē ir ļoti sarežģīts jautājums, bet mūsu– mans un Čevera kunga uzdevums ir atbildēt par noziegumu atklāšanu. Pagājušajā gadā neatklātas palikušas vairāk nekā 50 tīšas slepkavības. Tas ir visaugstākais rādītājs vismaz pēdējos 30 gados. Atklāto slepkavību skaits ir 158, tas arī ir visaugstākais rādītājs mūsu apzinātajā periodā. Šo divu rādītāju salīdzināšana dod pamatu divām pilnīgi pretējām atziņām. Pirmkārt, abu iestāžu darbinieki ir izdarījuši vairāk nekā jebkad agrāk, un, otrkārt, abu iestāžu darba rezultāti slepkavību izmeklēšanā absolūti neapmierina sabiedrības vajadzības. Slepkavību pieaugums un to atklāšanas pazemināšanās iemesli, kā arī pasākumi, kurus nepieciešams veikt, ļoti sīki tika izskatīti vakar Prokuratūras kolēģijas sēdē, kurā piedalījās arī Iekšlietu ministrijas vadība. Tika pieņemts it kā sīku, taču būtisku pasākumu plāns. Par to ir informēta Aizsardzības un iekšlietu komisija, jo divi deputāti no šīs komisijas vakar piedalījās mūsu kolēģijas sēdē.

Latvijā sevišķi strauji pieaug mantiskie noziegumi, radot iespaidu, ka tieši šī sfēra ir tieši tā, kas uztrauc visvairāk. Pētot šo parādību salīdzinājumā ar Zviedriju, jākonstatē, ka tur šo noziegumu līmenis ir daudz augstāks, arī šo noziegumu pieaugums ir neticami straujš. Laika posmā no 1970. līdz 1990.gadam laupīšana ir pieaugusi vairāk nekā četras reizes. Gada laikā tiek izdarīti 89 uzbrukumi bankām un 65 uzbrukumi pastiem, no kuriem 108 gadījumos lietoti šaujamieroči. Tikai 21 procents no šiem noziegumiem tiek atklāts. Latvijā 1991.gadā ir izdarīti 448 laupīšanas uzbrukumi un 1797 atklātas zādzības (atklāti 27,4 procenti). To vidū ir tikai septiņi gadījumi, kad apzagtas uzņēmumu kases un divas krājiestādes.

Attīstītās valsts piemērs diemžēl ļauj prognozēt, ka pēc iekšējās valūtas stabilizēšanās šāda veida uzbrukumi pieaugs, tāpēc jau tagad jāizstrādā pilnvērtīga apsardzes sistēma un stereotipiska rīcība, kas jāveic policijai šādu uzbrukumu gadījumā. Zviedrijā reģistrētas 130000 zādzības ar iekļūšanu telpās, no kurām tikai 10 procenti ir atklāti, 60400 transportlīdzekļu zādzības un 149200 zādzības no transport­līdzekļiem (atklāti ir tikai 5 procenti). Rādītāji, kas raksturo zādzības Zviedrijā, ir daudzkārt augstāki nekā Latvijā un to atklāšanas procents kopumā ir zemāks. Visā Latvijā 1991.gadā ir reģistrēti 41929 noziegumi, kas ir tikai desmitā daļa no Zviedrijā reģistrētajām zādzībām. Ignorēt šādu informāciju būtu vieglprātīgi, tāpēc jābūt godīgiem un jāatzīst, ka no mantkārīgo noziegumu augšanas izvairīties neizdosies, un nekavējoties jāizstrādā pasākumi divos virzienos. Pirmkārt, kā maksimāli pretdarboties iepriekšminētajai tendencei ar sabiedriskās kārtības un kriminālās vajāšanas pasākumiem un, otrkārt, kā valstij aizsargāt savu pilsoņu– upuru intereses, arī materiālās intereses, jo visumā valstis uzņemas atbildību par nodarīto kaitējumu un to atlīdzību. Tas ļoti būtiski ietekmē iedzīvotāju noskaņojumu un pasargā no piespiesta valsts terora nežēlīgu sodu ieviešanā. Viens no veidiem, kā to nodrošināt, ir zināmas summas piedziņa no jebkuras personas, ko tiesā par noziegumiem, speciāla fonda izveidošanai zaudējumu atlīdzināšanai.

Varētu salīdzināt arī citas noziegumu grupas, bet tas būtu jādara kriminoloģijas dienestam. Minētie piemēri pierāda, ka mūsu problēma nav unikāla un nav emocionāli dramatizējama, tā ir ļoti paškritiski vērtējama, apzinoties, ka noziedzībai jāpievērš nevis epizodiska, bet pastāvīga uzmanība valsts politikas līmenī.

Prokuratūras un Iekšlietu ministrijas vadībai jāpanāk, lai katrs šo institūciju darbinieks godprātīgi izpildītu savus tiešos pienākumus, kā arī nepārtraukti jārūpējas par kadru sastāva kvalitatīvo uzlabošanu, jāizstrādā papildu pasākumi visupirms cīņai pret vardarbīgo noziedzību un jāinformē parlaments un valdība par stāvokli noziedzībā, lai panāktu visu institūciju koordinētu iesaistīšanos noziegumu profilaksē un atklāšanā.

Noziedzības raksturojums mūsdienās nav domājams bez organizētās noziedzības apzināšanas un analīzes. Šī parādība jau daudzus gadus ir vērojama pasaules praksē. No nacionālās nelaimes tā ir kļuvusi par internacionālu. Arī pie mums organizētā noziedzība ir profesionāla, tā ir saistīta ar darba dalīšanu, noziegumu plānošanu, noziedzības rīku vienreizēju lietošanu, atmaskošanas gadījumos cieš tikai zemākā līmeņa izpildītāji, bet organizēto grupu vadoņi dara visu iespējamo, lai pasargātu viņus no atbildības. Liecinieki un cietušie tiek uzpirkti un iebaidīti, sameklēti viltus liecinieki, sniegts atbalsts apcietināto ģimenēm un nodrošināta kvalitatīva juridiskā palīdzība apcietinātajiem. Savstarpējas atriebības gadījumos tiek maksāts arī cietušo ģimenēm, tāpēc pat nogalināto tuvi radinieki atsakās dot patiesas liecības, kā tas ir, piemēram, Kromaņa un Abakumova slepkavību lietās. Krāpšanas vai reketa upuri daudzos gadījumos tiesā atsakās no iepriekš sniegtajām liecībām, daudzi to dara jau izmeklēšanas sākumā, paskaidrojot, ka viņi baidās no atriebības. Šīs bailes ir reālas, un mūsu valsts ar savām institūcijām pagaidām nav gatava šo cilvēku aizsardzībai.

ASV, piemēram, pastāv speciāls Maršala dienests, kura vienīgais uzdevums ir aizsargāt cietušos un lieciniekus, kas ir iesaistīti organizēto noziedznieku lietu izmeklēšanā.

Kā patstāvīga problēma ir aplūkojama arī korupcija. 1991.gadā ir atklāti un saukti pie atbildības 32 kukuļņēmēji un 16 kukuļdevēji. Nevienu no mums šie skaitļi nevar maldināt, jo kā es, tā arī jūs labi zinām, ka korupcijas līmenis ir pietiekami atbaidošs. Mēs ar ministru šeit nedrīkstam runāt par tiem datiem, kas ir tikai operatīvi, bet Čevera kungs neļaus man samelot, ka esošie dati liecina par sistemātisku korupciju, kas skārusi dažādas valsts kalpotāju aprindas. Korupcijas, ekonomiski saimniecisko noziegumu un amatnoziegumu bāzei ir nepietiekams reformas tiesiskais nodrošinājums, iepriekšējo kaitīgo blakusapstākļu prognozēšanas trūkums un situāciju nemodelēšana.

Vakardienas kolēģijas sēdē mēs izanalizējām visas tās situācijas, kurās negodīgi cilvēki uz valsts kopējo interešu rēķina gūst savu personisko labumu. Īsi tās varētu uzskaitīt šādi: amatpersonas nesaimnieciska rīcība ar pārvaldāmo mantu, pret kuru tā neizturas kā pret savu; mantas izniekošana pašas amatpersonas materiālo stāvokli neietekmē, tāpēc nav izdevīgi ar to rīkoties, bet kādas trešās personas interesēs tas ir izdevīgi. Šie gadījumi izpaužas šādās formās: visu veidu valsts bankās tiek piešķirti kredīti, arī skaidrā naudā, bez garantijām, uz viltotu dokumentu pamata it kā valstiski svarīgiem mērķiem; aizdevumi tiek izsniegti privātuzņēmējiem, arī valsts un pašvaldību uzņēmumos, ar neizdevīgiem noteikumiem. Notiek neizdevīga uzņēmumu iznomāšana, tīši tiek ignorēts inflācijas process, neparedzot, ka par iznomāšanu tiks maksāta daļa no peļņas. Notiek fiktīvu līgumu slēgšana ar dažādām amatpersonām par teorētisku palīdzību, tādējādi maskējot kukuļus vai izšķērdēšanu; neizdevīga, par neatbilstoši zemām cenām valsts un pašvaldību mantas pārdošana, kas attiecas gan uz izejvielām, gan uz produkciju un tehniku; valsts un privātuzņēmumu tāda saplūšana, kas ļauj izdevumus segt no valsts uzņēmuma, bet peļņu novirzīt privātuzņēmumam. Amatpersonas vienu un to pašu darbu vienlaikus dara divos statusos– kā valsts vai pašvaldības amatpersonas un kā uzņēmuma pārstāvji, saņemot atlīdzību abās vietās.

Otrs jautājumu bloks attiecas uz privatizāciju par nereālām cenām, tīši radot priekšrocības atsevišķu personu grupām. Tipiskie veidi ir konkursu un izsoles apiešana, un otrs veids– privatizēšanai nepakļauto objektu privatizēšana.

Trešais svarīgākais pārkāpumu veids ir izvairīšanās no valsts un pašvaldību budžetiem paredzētajiem maksājumiem. Šis bloks sadalās divās apakšgrupās. Pirmkārt, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas. Ir apzinātas šādas formas: uzņēmējdarbība bez reģistrācijas; šajos gadījumos Finansu inspekcija nespēj šos uzņēmumus un to darbību kontrolēt, jo nekādas atskaites vispār netiek iesniegtas. Otrkārt, reģistrācijai tiek norādīta viltota adrese, kas arī izslēdz reālu Finansu inspekcijas kontroli pār šāda uzņēmuma darbību un tā finansiālo atskaiti. Ir konstatēti arī šādi pārkāpumi: vairāku kontu atvēršana dažādās bankās, kamēr Finansu inspekcija ir informēta tikai par vienu no šiem kontiem; izmantojot darījumus skaidrā naudā, šo darījumu nedokumentēšana un neietveršana atskaitē; izmantojot uzskaites reglamentācijas trūkumu un to, ka pirmdokumenti un stingrās uzskaites veidlapas daudzās vietās netiek lietotas, šo veidlapu iznīcināšana vai viltošana pēc darījuma pabeigšanas. Sevišķi raksturīgs šāds pārkāpums ir komisijas tirdzniecībā. Atskaitēs nepamatoti tiek palielināti izdevumi par transporta, reklāmas un citiem rēķiniem, jo nav noteikta vienota kārtība, kā šos izdevumus drīkst ieskaitīt izdevumos, aprēķinot peļņu. Trūkst ziņu par ārvalstīs noslēgtiem darījumiem un tur esošajiem kontiem sakarā ar to, ka nav noslēgtas starpvalstu vienošanās par savstarpēju palīdzību potenciālo nodokļu maksātāju apzināšanā un ziņu sniegšanā par viņiem.

Otra apakšgrupa ir izvairīšanās no nodevu maksāšanas vai šo nodevu samazināšana. Vistipiskākais veids ir faktisko darījuma apjomu samazināšana, pirmām kārtām tas ir vērojams pirkuma-pārdevuma, dāvinājuma un mantojuma gadījumos. Ir arī gadījumi, kad viens darījums tiek maskēts ar citu darījumu, piemēram, pirkuma-pārdevuma darījumu maskē ar pilnvaras izsniegšanu, un šādā gadījumā valsts pēc īpašuma formas maiņas nekādu atlīdzību nesaņem.

Kā ceturto grupu mēs izdalījām iekšējā tirgus aizsardzības interešu pārkāpšanu. Nepamatoti tiek izdotas licences stratēģiski svarīgu izejvielu un preču eksportam, eksports apiet muitu vai noris ar muitas līdzdalību. Kā atsevišķa problēma jāmin skaidrās naudas kustības nekontrolētība. Amerikas Savienotajās Valstīs, piemēram, par katru naudas summu, kas šķērso ASV robežu un ir līdz 10 tūkstošiem, tiek ziņots Finansu inspekcijai un tiek izdarīta atzīme muitas un sakaru dienestu dokumentos.

Piektā grupa ir saistīta ar to, ka vēl nav pilnīgi likvidētas daļēji fiksētas cenas, kā arī ar to, ka nav privatizēti tirdzniecības uzņēmumi. Līdz ar to prece, kam ir daļēji fiksēta cena, tiek pārdota privātuzņēmējiem un tiek realizēta par brīvām cenām. Tas varētu attiekties uz naftas produktiem. Plaši pārcenojot preces, veikalos cenu starpība vienkāršu manipulāciju rezultātā tiek novirzīta no veikala kases uz darbinieku kabatu.

Ar šo situāciju apzināšanu vien ir par maz, tāpēc mēs nolēmām, ka līdz 10.jūnijam katra šī situācija tiks izanalizēta no šādām pozīcijām: 1) kādi normatīvie akti šīs attiecības regulē; 2) kāds tajos iestrādāts aizsargmehānisms; 3) kāda atbildība paredzēta par to pārkāpšanu; 4)kādai kontrolējošai iestādei jāpārbauda likuma izpilde un jānodrošina saukšana pie atbildības; 5) kāpēc aizsargmehānisms nedarbojas; 6) kādi pasākumi un kam jāveic, lai šo mehānismu iedarbinātu, un kādi pamatprincipi un grozījumi būtu ietverami likumdošanas aktos.

Šāda analīze, protams, nav Prokuratūrai raksturīga darbība. Domāju, ka to nepārtraukti vajadzētu veikt Ekonomisko reformu ministrijai un šos aizsargmehānismus uzskatīt par reformu jomā izstrādāto likumdošanas aktu svarīgāko sastāvdaļu. Kā pratīsim, tā šo darbu mēs izdarīsim. Domāju, ka šī analīze varētu kļūt par Prokuratūras un valsts kontroles pirmo kopējo pasākumu, ja tiktu ievēlēts galvenais valsts kontrolieris.

Priekšsēdētājs: Kolēģi zālē, lūdzu, mazliet klusāk!

J.Skrastiņš: Cēloņus centīšos raksturot ļoti īsi un tēžveidīgi.

Pirmkārt, politiskās un ekonomiskās sistēmas nomaiņa, kas saistās ar ārkārtīgi dinamisku likumdošanas maiņu.

Otrkārt, jaunu attiecību ieviešana pirms tiesiskā nodrošinājuma ieviešanas. Tas nozīmē, ka izveidojas tādas attiecības, kurām nav valstiskās kontroles mehānisma. Visspilgtākais piemērs šai ziņā ir likumdošanas bloks par uzņēmējdarbību un nodokļiem. Šie likumi var darboties, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi: uzņēmumam ir vienota grāmatvedības uzskaite, kura nodrošina vienādu ienākumu, izdevumu un peļņas izpratni un nodokļu aprēķināšanu.
Otrkārt, pastāv tāds finansu dienests, kurš ir spējīgs šo uzskaiti regulāri kontrolēt, atklājot slēptās finansu operācijas un piedzenot valsts labā visu labprātīgi nesamaksāto. Treškārt, Finansu inspekcija spēj reāli sekot līdzi ienākumiem un konstatēt, ka persona tērē daudz vairāk, nekā ir deklarējusi, maksājot nodokļus un nodevas valstij.

Šim aspektam ir ārkārtīgi liela nozīme– ienākumu reālā kontrole piespiestu atmaksāt negodīgi iegūto naudu. Pašlaik nolaupīta, kukuļos saņemta un reketieru izspiesta, izkrāpta vai narkobiznesā un citādā noziedzīgā ceļā iegūta nauda absolūti brīvi un neslēpti tiek izmantota īpašuma iegādē un sadzīvē. Neviens nebrīnās, ka amatpersonas no stipri vidējas algas spēj iegādāties māju, auto, valūtas rezerves. Pasaules prakse cīņā ar parasto un sevišķi ar organizēto noziedzību sen ir pārgājusi uz to, ka izsekota tiek nauda un tā noved pie personas, kamēr mēs esam spiesti censties noķert kukuļņēmēju vai izlaupītāju pie rokas. Turklāt pasaule sen atzīst, ka viens no veidiem, kā cīnīties pret organizēto noziedzību, ir šīs organizētās grupas darbinieku saukšana pie kriminālatbildības par nodokļu nemaksāšanu.

Trešā cēloņu grupa ir tā, ka joprojām ir administratīvi sadalošo elementu augsts īpatsvars.

Ceturtā grupa ir tāda, ka kriminālo tiesvedību nodrošinošie dienesti ir nepietiekami un atpalikuši. Vispirmām kārtām šeit runāsim par revīzijas aparāta nepietiekamību. 1990.gadā resoru revidentu skaits tika samazināts uz pusi un 1991.gada februārī tika likvidēta Finansu ministrijas Kontroles un revīzijas pārvalde. Finansu inspekcijā palikuši tikai septiņi revidenti. Vienīgi pēc Prokuratūras kolēģijas atkārtotām vēstulēm 1992.gadā Finansu inspekcijā ir izveidota Revīzijas pārvalde, kurā paredzētas 20 štata vienības, kas šobrīd nokomplektētas ar septiņiem cilvēkiem. Rajonos šāda mehānisma nav. Tā ka revīzija kā viena no institūcijām, kas sekotu līdzi valsts mantas izsekošanai, šobrīd nedarbojas.

Tālāk. Nav grāmatvedības likumdošanas aktu. 1991.gada decembrī jūs šo jautājumu izskatījāt Augstākajā padomē un 1992.gada 7.aprīlī pieņēmāt lēmumu, kas ļauj cerēt, ka vienveidīga grāmatvedības uzskaite sāks darboties ar 1993.gada 1.janvāri. Projekta autore Andrejevas kundze pamatoti ir norādījusi, ka pašreizējā grāmatvedības uzskaites sistēmā nav reālas iespējas nodrošināt precīzu Latvijas Republikas saimnieciskās un finansiālās darbības jomā pieņemto likumu, lēmumu un citu normatīvo dokumentu prasību izpildi. Tas arī raksturo patieso stāvokli.

Ārkārtīgi būtisks bloks ir tiesu ekspertīžu atpalicība no pasaules standartiem par vairākiem gadu desmitiem. Šobrīd mums ir trīs ekspertīzes iestādes, kas pilnīgi aizņemtas ar konkrētu ekspertīžu izdarīšanu. Tām visām trūkst līdzekļu un iespēju darboties modernizēšanas un jaunu pētījumu ieviešanas jomā. Visspilgtāk atpalicību raksturo tiesu bioloģija. Praktiski ar asinīm mēs strādājam tikai pēc ABO sistēmas, un visus cilvēkus tādējādi sadalām četrās grupās. Atsevišķos gadījumos tiek lietota cita sistēma, kas katru grupu sadala vēl trīs daļās. Šādi gadījumi jau tiek uzskatīti par veiksmi un sasniegumu. Tajā pašā laikā pasaulē asinīm tiek noteikti 100–120 faktori, kas rezultātu tuvina identificējošam rezultātam. Līdztekus asins grupu pētījumiem visā pasaulē ievieš genodaktiloskopiju. Tā ļauj identificēt jebkura cilvēka izdalījumus. Lai normalizētu ekspertīžu stāvokli, 1992.gada 19.martā prokuratūra organizēja apspriedi ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja, tieslietu ministra un Valda Birkava piedalīšanos. Šobrīd kopīga grupa izstrādā tiesu ekspertīzes zinātniskās pētniecības institūta modeli. Kamēr tiesu medicīna ietilpst Labklājības ministrijas sistēmā, turpināsies tās nodrošināšana uz atlikuma principa pamata.

Vēl jāmin tiesu un izmeklēšanu apkalpojošā policijas dienesta neefektivitāte. Šobrīd vērojama nebijusi liecinieku, cietušo un apsūdzēto nedisciplinētība. Bet piespiedu līdzekļi, arī piespiedu atvešanas mehānismi nedarbojas, jo šīs darbības veic teritoriālie policijas iecirkņi, kas ir maz ieinteresēti cita rajona problēmās. Domāju, ka jāveido tiesas policija, kuras uzdevums būtu tikai šādu palīgfunkciju veikšana tiesas un izmeklēšanas interesēs.

Taču pats būtiskākais cēlonis un valsts mēroga problēma ir izmeklēšanas policijas kadru stāvoklis. Latvijas Republikas prokuratūrā no 113 izmeklētāju vietām vakantas ir 13, bet no 100 strādājošajiem izmeklētājiem 51 strādā mazāk par trim gadiem, savukārt no tiem 26 vēl ir studenti. Tāds pats stāvoklis ir Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamentā, kur no 512 izmeklētāju štata vietām vakantas ir 80 vietas jeb 15,6 procenti. Tikai 75 procentiem no šiem izmeklētājiem ir augstākā izglītība. Par policijas stāvokļa problēmām sīkāk, protams, runās iekšlietu ministrs, bet kopumā varu teikt, ka šajā sistēmā trūkst ap 1300 virsnieku un 1400 ierindnieku. Cēloņi ir sarežģīti un nav īsā laikā izanalizējami, bet pirmais ir tas, ka slodze visu laiku pieaug.

Otrkārt, pieprasījums pēc juristiem uzņēmējdarbībā ir ļoti augsts, pagaidām tur iespējams nopelnīt būtiski vairāk nekā valsts dienestā.

Treškārt, atpalicība ekspertīzēs, tehniskajā nodrošinājumā un automatizētajā uzskaites sistēmā rada bezcerību cīņā ar profesionālās noziedzības grupējumiem. Visbriesmīgākā no visām sajūtām, kādas var būt godīgam cilvēkam, ir sajūta, ka viņš nespēj veikt sev uzlikto pienākumu. Tas viss izraisa kadru aizplūšanu no mūsu izmeklēšanas iestādēm. Kadru stāvokli ietekmē arī reformas izglītībā, dzīvokļu tiesībās un citās sfērās. Saprotams, ka valsts sadales likvidēšana ir absolūti nepieciešams solis, taču valsts iestāžu kadru nodrošināšanas labā šobrīd līdz īsta darbaspēka tirgus ieviešanai ir jāveic kādi netradicionāli pasākumi. Prokuratūras kolēģija ir nolēmusi izpētīt iespējas slēgt līgumus… (Beigu signāls.)

Priekšsēdētājs: Skrastiņa kungs, cik jums vajadzētu laika, lai pabeigtu savu runu?

J.Skrastiņš: Apmēram piecas minūtes.

Priekšsēdētājs: Pabeidziet un tad…

J.Skrastiņš: Tādā gadījumā varbūt atļausiet pabeigt ar tiem priekšlikumiem, kurus, kā mēs uzskatījām, varētu risināt kopīgi. Runāšu vienīgi par to, kas nav atkarīgs tikai no mums, jo domāju, ka ar mūsu konkrētajām problēmām ir jātiek galā mums pašiem. Pirmkārt, lai cik grūts būtu valsts stāvoklis, jāizveido kriminoloģijas dienests– līdzīgs minētajam dienestam Zviedrijā un Dānijā, kas pētītu kriminoloģijas problēmas. Otrkārt, būtu ļoti vēlams, lai, ņemot vērā aizsardzības problēmu nozīmību un patstāvību, attiecīgā komisija tiktu sadalīta divās patstāvīgās komisijās un tiktu izveidota komisija, kas nodarbojas tikai ar iekšlietām un tiesu reformu. Treškārt, nepieciešams valsts atbalsts ekspertīzes glābšanai. Pirmais solis varētu būt iestāžu tieša finansēšana, kas ļautu sīki izanalizēt iespējas. Nepieciešams atbalstīt kadru jautājuma risināšanu. Sevišķi tas attiecas uz minētajiem līgumiem. Piektkārt, valdībai vajadzētu izveidot fondu prēmiju izmaksāšanai par palīdzību smagu noziegumu atklāšanas gadījumos. Tas varētu mainīt cilvēku attieksmi šajā jautājumā.

Sestkārt, obligāti jāpanāk, lai 1993.gadā tiešām sāktu darboties grāmatvedības vienotā uzskaites sistēma, uzdodot valdībai līdz tam laikam noteikt pagaidu sistēmu, kas nodrošinātu stingrās uzskaites veidlapu lietošanu. Kriminālkodekss ir jāpapildina ar pantu par kriminālatbildību par izvairīšanos no nodokļu un nodevu maksāšanas. Jāpanāk koordinācija kopīgu pasākumu veikšanai ar zemessardzi, robežsargiem, muitu, lai meklētu noziedzniekus un atrastu nozagto mantu. Jāatrisina jautājums par kontroli tirdzniecībā, jo arī privātā tirdzniecība būs jākontrolē no tirdzniecības noteikumu ievērošanas viedokļa, bet tirdzniecības inspekcija šobrīd ir likvidēta. Steidzīgi jāveido dienests, kura pienākums būtu garantēt liecinieku un cietušo drošību, steidzīgi jāatrisina jautājums par valsts drošības institūcijas izveidošanu un likumu pieņemšanu šajā jautājumā. Vilcināšanās dod iespēju veidot dažādus valdības un militarizētus formējumus, reāla to darbības izvērtēšana un atbildība kļūs iespējama vienīgi tad, kad būs nodrošināta informācijas vākšana legālā un operatīvā ceļā. Visbeidzot ir nepieciešams visdrīzākajā laikā uzdot Ārlietu ministrijai un Tieslietu ministrijai forsēt līgumu noslēgšanu par juridisko palīdzību un par noziedznieku izdošanu, cenšoties pievienoties Eiropas konvencijām šajos jautājumos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Čevera kungam, jautājumus uzdosim pēc tam.

Z.Čevers, iekšlietu ministrs: Cienījamie deputāti! Stājoties šodien jūsu priekšā, skaidri saprotu savu atbildību pret parlamentu, kas man uzticēja vadīt Latvijas Republikas Iekšlietu ministriju. Taču gribu teikt, ka ļoti labi apzinos šāsdienas iekšlietu sistēmas darba pārskata īpašo svarīgumu, un tāpēc nedrīkstu stāvokli sabiedrības drošības un noziegumu apkarošanas jomā kaut mazliet iztēlot cerīgāku, nekā tas ir patiesībā.

Situācija noziedzības jomā Latvijas Republikā joprojām pasliktinās, un apkarošana kļūst aizvien sarežģītāka. Pēdējos piecos gados republikā ik gadus tiek izdarīti 23–30 tūkstoši noziegumu. 1991.gadā to skaits sasniedza gandrīz 42 tūkstošus. Noziedzības līmenis, rēķinot uz 10000 iedzīvotāju, pēdējos piecos gados republikā izaudzis no 80 līdz 156 noziegumiem. Sevišķi nepatīkams ir apstāklis, ka republikā pieaudzis pret personu vērsto noziegumu skaits. Tā pieaugums absolūtos skaitļos ir šāds: 1990.gadā izdarītas 169 slepkavības, 1991.gadā– 213, smagi miesas bojājumi: attiecīgi 373 un 403, izvarošanas– 134 un 160. Otrs visai satraucošs fakts ir tas, ka pagājušogad tika atklāti tikai 35,8 procenti no visiem fiksētajiem noziegumiem. Par izdarītajiem noziegumiem pagājušajā gadā tika aizturēti 12709 noziedznieki, no kuriem katrs trešais jau agrāk izdarījis noziegumu.

Diemžēl iepriecinošāka aina nav bijusi arī 1992.gada pirmajā ceturksnī. Kopējais noziegumu skaits sasniedzis gandrīz 13000 un pieaudzis par 51 procentu. Salīdzinot ar pagājušā gada pirmo ceturksni, smago noziegumu skaits pieaudzis par 64 procentiem, šāds noziegumu skaita pieaugums ceturkšņa ietvaros fiksēts pirmo reizi pēdējos 10 gados. Pirmajā ceturksnī turpināja augt pret personu vērsto noziegumu skaits. Slepkavību skaits pieaudzis par 21 procentu, smagu miesas bojājumu skaits– par 51 procentu. No 56 slepkavībām atklātas 42. Noziegumu augšanas dinamiku kopumā turpina noteikt mantiskie noziegumi. Šā gada pirmajā ceturksnī nesamazinājās arī pusaudžu noziegumu skaits. Pusaudži izdarījuši katru piekto no atklātajiem noziegumiem, pusi no automašīnu zādzībām, trešdaļu no izvarošanām, dzīvokļu zādzībām, automašīnu zādzībām, pusi no ekonomiska rakstura noziegumiem un īpašuma izlaupīšanas gadījumiem.

Sakarā ar noziegumu skaita ievērojamu pieaugumu palielinājusies arī slodze uz vienu policijas darbinieku. Vidēji republikā katrās trīspadsmit minūtēs tiek izdarīts viens noziegums, katrās divās stundās– smags noziegums, ik pārdienas– slepkavība vai izvarošana, katrās piecās stundās– laupīšana, ik pēc 26 minūtēm– personīgā īpašuma zādzība. Tas nozīmē, ka katram izziņas darbiniekam vidēji pusotrās dienās jāatklāj un jānoformē viens noziegums, turklāt ar noteikumu, ka viņš strādā arī sestdienās un svētdienās. Policijas darbs ir kļuvis daudz bīstamāks. Pretošanās policijas darbiniekiem kļuvusi par ikdienas parādību. Bieži pretošanās saistīta ar gāzes, naža un šaujamieroču lietošanu. Pagājušajā gadā reģistrētas 43 šādas pretošanās. Turklāt četros gadījumos pret policijas darbinieku tika lietoti gāzes baloniņi, septiņas reizes– aukstie ieroči, astoņas reizes– šaujamie ieroči. Savukārt policija pagājušajā gadā bija spiesta 79 gadījumos likumīgi lietot ieroci. Šā gada pirmajā ceturksnī bruņotas pretošanās gadījumu skaits turpināja augts.

Organizētās noziedzības pārstāvji izmanto vispārējo noziegumu līmeņa kāpumu, lai destabilizētu ekonomiku, radītu neuzticību pret likumīgās valsts varas pārvaldes iestādēm un to darbiniekiem, kultivētu vardarbību, mēģinātu radīt iespaidu, ka valsts struktūras nespēj veikt savus pienākumus. Izdarītajiem noziegumiem arvien biežāk ir raksturīga sevišķa nežēlība, cinisms un profesionalitāte.

Sakarā ar iedzīvotāju dzīves līmeņa lejupslīdi un cilvēku dzīvei nepieciešamo produktu nepietiekamību strauji aug noziegumu skaits lauku apvidos. Par noziegumu upuriem aizvien biežāk kļūst lauku iedzīvotāji, it sevišķi viensētās dzīvojošie. Laukos no 1991.gadā izdarītājām 442 laupīšanām un atklātajām zādzībām gandrīz katrs piektais noziegums izdarīts pret cilvēkiem, kuri dzīvo viensētās. Turklāt 19 laupīšanas izdarītas tieši lauku viensētās. Šī tendence iegūst aizvien noturīgāku raksturu. Šā gada pirmajā ceturksnī lauku apvidos noziegumu līmenis pieaudzis par 76 procentiem.

Ekonomiskās sistēmas maiņa var radīt dažādus jaunus noziegumu veidus– mahinācijas biržās, viltus uzņēmējdarbības izveidošanu, dividenžu izlaupīšanu, nelikumīgas banku operācijas, ienākumu, arī valūtas ienākumu slēpšanu. Nolūkā izvairīties no nodokļu maksāšanas un citus. Aizvien biežāk tiek izdarīti noziegumi, kas izraisa nevis 10 vai 100 tūkstošus rubļu, bet gan miljoniem rubļu lielus zaudējumus.

Lūk, daži no šādiem piemēriem. Apvienība “Noma” pašreiz nostādīta bankrota priekšā, jo nespēj atdot saņemto kredītu 150 miljonu rubļu apmērā sakarā ar atsevišķu darbinieku nelikumīgām mahinācijām, kas saistītas ar valūtas iegādi. Atsevišķu muitas darbinieku nolaidības dēļ uz ārzemēm nelikumīgi tika izvesta nitroakrilskābe 1,8 miljonu dolāru vērtībā. Šā gada janvārī reketieri mēģināja izspiest no privātuzņēmēja 900000 rubļu. Pateicoties Informācijas departamenta laicīgai reakcijai, tika novērsts mēģinājums izvest no Latvijas stratēģiskās izejvielas par 10,5 miljoniem dolāru, kā arī citas firmas mēģinājums izvest uz ārzemēm 50000 tonnu ogļu koncentrāta.

Šādas noziegumu lavīnas apstākļos iekšlietu iestādēm ir jāapkaro noziegumi, vienlaikus pārgrupējot spēkus atbilstoši jaunajiem politiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Kā manis vadītās iekšlietu iestādes veic savus pienākumus, to acīmredzot šodien vērtēsit jūs, cienījamie deputāti. Man to darīt būtu nevietā. Gribu vienīgi uzsvērt, ka, neskatoties uz to, ka šā gada pirmajā ceturksnī nozieguma atklāšanas procents ir zems– 28 procenti salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo ceturksni, iekšlietu iestādes izmeklējušas par 226 noziegumiem vairāk.

Runājot par tādu sevišķi sāpīgu pilsētu kā Rīga, jāteic, ka 1991.gada izdarīto noziegumu skaits salīdzinājumā ar 1990.gadu ir pieaudzis par 17 procentiem. Īpašu satraukumu rada fakts, ka ielās izdarīto noziegumu skaits ir visai liels. Rīgā 1991.gadā tas bija 33 procentu līmenī, absolūtajos skaitļos Rīgā uz ielām pagājušogad tika izdarīti 5583 noziegumi. Tas viss mums lika 1992.gada pirmajā ceturksnī īpašu uzmanību pievērst policijas patruļdienestam. Izanalizējām stāvokli un 1992.gada 31.martā apspriedām jautājumu ministrijas kolēģijas sēdē. Rezultātā izdota pavēle par Rīgas Galvenās policijas pārvaldes uzdevumiem Kārtības policijas apakšvienību darba organizēšanā un patruļu posteņu vienotajā dislokācijas shēmā. Ar speciālu pavēli Iekšlietu ministrijas Atsevišķo policijas patruļdienesta bataljonu nododam Policijas departamenta operatīvā pakļautībā, lai īpaši varētu reaģēt uz radušos stāvokli Rīgā dienas laikā.

Zināma pagaidām ļoti trausla tendence Rīgā ir iezīmējusies. Tā, piemēram, Rīgā 1991.gada pirmajā ceturksnī izdarīto noziegumu īpatsvars visu noziegumu skaitā bija 37 procenti, bet 1992.gada pirmajā ceturksnī ir 33,3 procenti. Tas ir par 3,8 procentiem mazāk. To gan sakām bez īpaša optimisma, jo priekšā vēl ir ļoti liels darbs. Rīgas patruļdienesta štatos ir 399 cilvēki. Bet, pēc zinātniski pamatotiem datiem, šo štatu lielumam vajadzētu palielināties līdz 1000 cilvēkiem, kas ir nepieciešams pilsētai ar 1 miljonu iedzīvotāju. Vienotajā patruļdienesta dislokācijas sistēmā Rīgā esam iesaistījuši apvienību apsardzi, ceļu policiju un operatīvās reaģēšanas vienību, kurām ir citas pamatfunkcijas. Visu iepriekšminēto spēku 1992.gada pirmā ceturkšņa rādītāji ir šādi: atklāti noziegumi– 158, sastādīti administratīvie protokoli– 3200, pabeigta izmeklēšana– 107 gadījumos, novērsts sīkais huligānisms– 620 gadījumos, nogādāti atskurbtuvē– 2300 cilvēki, aizturēti 112 klaidoņi, aizturēti 300 kustības drošības noteikumu pārkāpēji.

Darba tālākas uzlabošanas un spēku pilnveidīgas pārgrupēšanas nolūkā Iekšlietu ministrijas štābs izstrādājis perspektīvu programmu. Tajā mēs esam uzskaitījuši visas galvenās problēmas, izstrādājuši konceptuālu pieeju šo problēmu atrisināšanai un nosprauduši konkrētus uzdevumus. Šo uzdevumu izpildē ievērots izpildes secības princips, kā arī ņemti vērā katra departamenta un dienesta pusgada darba plāni.

Viena no sāpīgākajām problēmām ir kadru komplektēšana, neskatoties uz mūsu pūliņiem un Tautas frontes aicinājumiem. Ar visu atbildību gribu ziņot, cienījamie deputāti, ka mums nav zināms neviens gadījums, kad mūsu kadru darbinieki un citi atbildīgie darbinieki būtu atteikušies pieņemt darbā latviešus, ja tie izturējuši fizisko un psiholoģisko pārbaudi. 1991.gadā mums izdevās pieņemt darbā 1331 latvieti, šā gada pirmajā ceturksnī– 441 latvieti. Kadru problēma saistīta ar hronisku, arvien pieaugošu kadru trūkumu visā sistēmā. Pašreiz virsnieku sastāvs nav nokomplektēts par 16 procentiem. Policijas departamentā trūkst 1295, Ieslodzījumu vietu departamentā– 643, izmeklēšanas departamentā– 70, Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamentā– 68, Rīgas Galvenajā policijas pārvaldē– 119 cilvēki. Lai pilnīgi nokomplektētos, trūkst 1300 dažādu specialitāšu virsnieku un 1500–1600 ierindnieku.

Mūsu iespējas kadru sagatavošanā šobrīd ir visai niecīgas. No Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas akadēmijas šā gada februārī saņemti 143 virsnieki ar augstāko izglītību. Visi ar latviešu valodas zināšanām. Latvieši– 85 procenti. Telpu un līdzekļu trūkuma dēļ Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas akadēmija 1992.gadā dienestam ierindas un jaunākā komandējošā sastāva amatos sagatavos aptuveni 200 kursantu. Līdz 1995.gadam akadēmiju ik gadus beigs 90 studenti ar augstāko izglītību, bet pēc 1995.gada– 1010 studenti. Plānojam Iekš­lietu ministrijas mācību centra filiāles atvēršanu Daugavpilī, lai varētu intensīvāk iesaistīt Latgales puišus. 1991.gada novembrī mācību centru “Kauguri” beidza 108 kursanti, kas sagatavoti darbam patruļdienestā par jaunākajiem iecirkņa inspektoriem. Šā gada 24.februārī mācības uzsāka 50 kursanti trijās grupās. Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamenta mācību centrs pašreiz apmāca 56 cilvēkus. Kadru nenokomplektētība negatīvi ietekmē apakšvienību vadītāju prasīgumu, kā arī disciplīnu.

Nelabvēlīga ir vesela virkne rādītāju, kas raksturo kadru kolektīvu. Iekšlietu sistēmā strādā 206 virsnieki, kas sasnieguši 50 gadu vecumu, 3043 darbinieki iekšlietu sistēmā strādā mazāk par diviem gadiem. Kā rāda atestācija, kas tika veikta pirms oficiālās ar Valodu likumu saistītās pārbaudes, latviešu valodu vāji vai pat ļoti vāji prot 21 procents personālsastāva, Ieslodzījuma vietu departamentā– 35 procenti. Tā kā likumdošanas akti mainās un nav attiecīgas apmācības sistēmas, vidējā un jaunākā posma darbinieku kvalifikācijas līmenis bieži vien krītas.

Manuprāt, lai sekmīgi izvērstu cīņu pret noziedzību, svarīga vieta ir jāierāda sadarbībai starp Aizsardzības ministriju, Zemessardzi, Drošības dienestu un Muitas departamentu. Drošības un kārtības jautājumos mūsu darbībā patstāvīgi rodas saskarsmes punkti. Tādēļ mēs šā gada februārī organizējām speciālu koordinācijas sanāksmi, ir parakstīta ar iepriekšminētajām iestādēm kopēja pavēle par sadarbību sevišķi smagu noziegumu, bruņotu uzbrukumu, teroristiskas darbības, stihisko nelaimju un dabas katastrofu gadījumos. Pašreiz ministrijas štābā esam radījuši koordinācijas darba grupu, lai speciālistu un ekspertu līmenī izstrādātu priekšlikumus par savstarpēju sadarbību, kuru ar šo resoru augstākās vadības akceptu varētu ieviest.

Protams, līdztekus esam sākuši ar šā gada pirmo ceturksni risināt arī sava dienesta darba koordinācijas problēmas. Sakarā ar policijas struktūras grozīšanu, pamatojoties uz likumu “Par policiju”, šā gada 31.martā kolēģijas sēdē izskatījām jautājumu par Kārtības policijas pilnveidošanu. Visi patruļdienesta posteņi Rīgā jau reāli funkcionē pēc vienotās dislokācijas sistēmas. Lai šos posteņus vadītu, Rīgas Galvenās policijas pārvaldes dežūrdaļā strādā dežūrējošais operators. Ar šā gada aprīli Rīgas Galvenajā policijas pārvaldē sargāšanas vienotās dislokācijas sistēmas ietvaros vajadzības gadījumā var iesaistīt 1448 cilvēkus un 107 automašīnas. Šajā sistēmā ārkārtējos gadījumos var iesaistīt arī ministrijas konvoja pulku, kurš ikdienā nodarbojas ar ieslodzījuma vietu apsardzi un arestēto personu konvojēšanu, kā arī atsevišķo policijas bataljonu un Rīgas Galvenās policijas pārvaldes speciālo uzdevumu vienību. Tās pamatbāze izveidota Gaujas ielā 15. Šā gada janvārī šajā objektā sākti rekonstrukcijas darbi 15,5 miljonu rubļu apmērā. Ar iepriekšminēto vienību komplektēšanu ir grūtības. Tā, piemēram, konvoja pulks ar personālsastāvu ir nokomplektēts tikai par 61 procentu, ar ierindas darbiniekiem– par 67 procentiem, ar virsnieku vietniekiem– par 58 procentiem, bet ar virsniekiem– par 34 procentiem. Divu virsnieku kategoriju vidū latviešu valodu prot tikai 35 procenti darbinieku. Pēc štatu saraksta konvoja pulkā jābūt 1500 cilvēkiem.

To nesaku sūdzoties, grūtības ir visur un pat lielākas. Taču materiāli tehniskās apgādes jautājums vienmēr ir bijis svarīgs sistēmas normālas funkcionēšanas nodrošināšanai. Policijas dienests pašreiz apgādāts ar ieročiem un individuālās aizsardzības līdzekļiem 70 procentu apmērā. Republikā ir 164 transportlīdzekļu vienības. Dežūrdienesta un patruļdienesta posteņiem ir tikai viena trešā daļa no vajadzīgā transporta. Vēl sliktāk ar transportlīdzekļiem ir ceļu policijas dienestam. Un, protams, visur ir degvielas deficīts. Bez ārzemju palīdzības modernu materiāltehnisko bāzi policijas iestādēs nespēsim radīt. Tādēļ šajā jomā 1991.gada pēdējā ceturksnī un šā gada pirmajā ceturksnī ir izrādītas zināmas iniciatīvas. 1992.gada 27.martā ministrijas pārstāvji parakstīja ar vācu firmas “AEG” pārstāvjiem protokolu par turpmāko sadarbību, kas paredz sākumā Rīgā, bet pēc tam visā republikā iekārtot daudzfunkcionālus kabinetus un policijas iestādēs un patruļmašīnās uzstādīt kombinētus sakaru līdzekļus. Firmas pārstāvji drīzumā ieradīsies Latvijā un veiks ministrijas sakaru sistēmas tehnisko ekspertīzi. Man izdevās noslēgt līgumu ar Vācijas Iekšlietu ministriju par trīs miljonu vācu marku izmantošanu policijas tehniskajam nodrošinājumam.

Sabrūkot stingri reglamentētai totalitārai ekonomikai un politiskajai sistēmai, veidojoties jaunai demokrātiskai Latvijas valstij, noziedznieki cenšas izmantot jebkuru esošu nepilnību valsts institūcijās. Pašreiz ekonomiskie un sociālie procesi bieži vien apsteidz likumdošanas procesu. Šo likumdošanas vakuumu nekavējoties izmanto nekaunīgi cilvēki– galvenokārt tā sauktās ēnu ekonomikas pārstāvji un kriminālnoziedznieki, it sevišķi no austrumiem. Jāņem vērā, ka, klātesot okupācijas armijai un tās robežsargiem, pašreiz tika nostiprinātas tādas jaunradītās valsts institūcijas kā Latvijas Republikas robežapsardzības un muitas dienests, kas pilnā mērā sāk apzināt valsts robežas.

Noziedznieki no NVS republikām izdara noziegumus Latvijā, pēc tam slēpjoties no soda. Līdzīga situācija ir ar noziedzniekiem no kaimiņvalstīm kā dienvidos, tā ziemeļos. Šajā jautājumā es varētu ziņot, ka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija ir noslēgusi desmit līgumus tiklab ar NVS valstīm, kā arī ar mūsu kaimiņiem– gan lietuviešiem, gan igauņiem. Palikuši nenoslēgti līgumi ar Krieviju, Ukrainu, Azerbaidžānu un Turkmēniju. Mēs skaidri apzināmies, ka, risinot tādas problēmas kā augsti kvalificētu nacionālo policijas kadru sagatavošana, novecojušās policijas speciālās tehnikas nomaiņa, ieroču, transporta un sakaru līdzekļu trūkums, moderna informācijas skaitļošanas centra radīšana, cīņa ar starptautisko narkobiznesu, it īpaši cīņa pret mākslas darbu un citu nacionālo bagātību izvešanu, bez starptautiskās sadarbības un palīdzības no Rietumiem šiem pasākumiem būs jātērē daudz laika un līdzekļu. Ar lietišķiem praktiskiem rezultātiem beidzās dažu policijas darbinieku vizīte 1992.gada 20.–23.martā Dānijā. Starptautiskās policijas asociācijas (tā apvieno 250 tūkstošus biedru) Dānijas sekcija rīkoja konferenci par Baltijas problēmām. Šajā konferencē piedalījās 26 Eiropas valstu pārstāvji.

Izmantojam visas iespējas, lai nodibinātu lietišķus kontaktus. Liela labvēlība apliecināta no Dānijas policijas iestāžu puses. Jau šogad profesionālo iemaņu paaugstināšanai uz Dāniju varēs doties 30 mūsu policijas kadri. Visus pārējos lietišķos kontaktus centīsimies paplašināt. Kā piemēru varu minēt attiecības ar Francijas iekšlietu iestādēm. 1991.gada decembrī Latvijā viesojās Francijas Iekšlietu ministrijas pārstāvji. Šīs vizītes rezultātā Francijas Iekšlietu ministrija apņēmās veikt Valdības apsardzes dienesta struktūras ekspertīzi, kā arī piedāvāja apmācīt mūsu policijas darbiniekus. Tas tika arī īstenots. Ir sākusies sadarbība ar Kanādas policijas iestādēm, kas ir apņēmušās mums iesniegt priekšlikumus par nacionālo policijas kadru sagatavošanu.

Mēs nekad neesam domājuši un nedomājam pavirši pildīt Valodu likuma prasības. Par to liecina fakts, ka jau pirms oficiālās pārbaudes veicām iekšlietu sistēmas darbinieku valodas prasmes pārbaudi, izdarot personālsastāva atestāciju. Pašreiz apakšvienībās turpina darboties valodas kursi.

Pēdējā laikā presē plaši tiek ziņots, ka Iekšlietu ministrijā pastāv korupcija un ka Iekšlietu ministrijas vadība pret to necīnās. 1991.gadā, iepriekšējās Iekšlietu ministrijas vadības laikā, dažādu objektīvu apstākļu dēļ strauji pieauga dienesta disciplīnas pārkāpumu, arī rupju pārkāpumu skaits. Faktiski netika veikta disciplināro pārkāpumu profilakse. Lai uzlabotu stāvokli personālsastāva vidū, iekšlietu iestādēs, it īpaši policijas iestādēs, izdarāmās reorganizācijas ietvaros šā gada janvārī tika izveidota ministrijas galvenā inspekcija. Personālsastāva inspekcijas struktūras izveidotas ministrijas departamentos un lielākajās apakšvienībās. Ministrijas galvenajai inspekcijai, kura ir nokomplektēta ar profesionāliem darbiniekiem, izmeklētājiem un operatīvajiem darbiniekiem, ir dotas plašas pilnvaras disciplināro pārkāpumu un likumpārkāpumu, korupcijas un ļaunprātību atklāšanā un izmeklēšanā Iekšlietu ministrijas sistēmā.

Trijos mēnešos, kopš izveidota inspekcija, tā izskatījusi materiālus par 44 dažāda rakstura pārkāpumiem. 23 gadījumos pārbaudi veica tieši inspekcijas darbinieki. Pārējos gadījumos materiāli tiks nosūtīti personālsastāva inspekcijas struktūrām. Pamatojoties uz pārbaužu rezultātiem, vesela virkne darbinieku atbrīvoti no darba Iekšlietu minis­trijā vai disciplināri sodīti. Disciplīnas analīze rāda, ka praktiski visos smagu pārkāpumu gadījumos, kad nozaudēti ieroči, darbinieks bijis darbā reibuma stāvoklī vai izdarījis noziegumu, vainīgais nekavējoties atbrīvots no darba iekšlietu iestādēs. Disciplinārās prakses analīze kopumā rāda, ka reāli pieaug prasīgums pret personālsastāvu. Tā kā iepriekšminēto iemeslu dēļ datu par disciplināro praksi 1990. un 1991.gadā nav, tad zināmu disciplināro praksi var izsekot tikai šā gada četros mēnešos.

Par nozieguma izdarīšanu janvārī aizturēti astoņi iekšlietu sistēmas darbinieki, februārī– septiņi, martā– astoņi, aprīlī– pieci. Kopā 28 darbinieki. Pret viņiem ierosinātas krimināllietas. Analīze rāda, ka pēdējos divos mēnešos pieaudzis ieroču lietošanas skaits. Tas izskaidrojams ar aizvien biežākajiem uzbrukumiem policistiem un pretošanos tiem. Martā un aprīlī pieaudzis arī ieroču nozaudēšanas gadījumu skaits. Turklāt aprīlī vērojama tendence lietot ieročus alkohola reibuma stāvoklī. Par visiem šiem gadījumiem pašreiz notiek dienesta izmeklēšana.

Nobeigumā atļaujiet izteikt dažus lūgumus cienījamiem deputātiem. Ļoti lūdzam jūs, tiekoties ar vēlētājiem, uzsvērt un izskaidrot likuma ievērošanas nozīmi. Palīdziet arī jūs ar savu autoritāti cīnīties pret zināmu nihilismu sabiedrībā attiecībā uz likuma izpildi. Gribam cerēt, ka jūs visur uzsvērsit, ka pašu valsts pilsoņu aktivitāte un vēlme dienēt policijā ļaus pilnīgi atrisināt jautājumu par to, lai policijā visur skanētu pareiza latviešu valoda. Lūdzam jūs īpašu uzmanību veltīt tam, lai laikus tiktu pieņemti likumdošanas akti, kuri reglamentē tiesību aizsardzības resora darbību. Uzskatām, ka vajadzētu izlīdzināt darba samaksas sistēmu visiem tiesību aizsardzības resora darbiniekiem. Es un manis vadītās iestādes esam gatavi uzklausīt jūsu domas un izpildīt visus jūsu vēlējumus.

Nobeigumā gribētu akcentēt domu, kas šodien izskanēja laikrakstā “Diena”,– par Iekšlietu ministrijas iespējamo provokāciju pret Krastiņa kungu. Gribētu pateikt, ka nedz Iekšlietu ministrija, nedz tās vadītāji nedz virsnieku kungi neko nav darījuši, lai tādā veidā parādītos informācija par Krastiņa kungu. Mēs nejaucamies politikā, tā ir deputātu kompetence. Mēs darbojamies likuma ietvaros, prokuratūras uzraudzībā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Es lūgtu Čevera kungu neaiziet, palikt šeit pat un arī Skrastiņa kungu lūgtu uzkavēties tribīnes tuvumā. Jautājumu uzdošanai ir pierakstījušies 10 deputāti. Pirmais jautājumu uzdod Preinberga kungs. Pēc tam Bojāra kungs. Es lūgtu arī precizēt, kam tieši jautājums tiek adresēts.

G.Preinbergs: Jautājums ministram Čeveram. Mēs apzināmies, ka situācija visā republikā ir ārkārtīgi sarežģīta, taču atļaušos runāt ne tikai kā Augstākās padomes, bet arī kā Jelgavas pilsētas deputāts.

Jautājumu par noziedzības līmeni Jelgavā, man liekas, jums nevajadzētu īpaši skaidrot, jūs ļoti labi zināt, cik augsts ir noziedzības līmenis. Situācija ir bezgala nepatīkama, un galvenais– nav absolūti nekādas atdeves no policijas puses. Es varu minēt kaut vai savu darba vietu– Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti. Ik mēnesi vismaz vienu vai divas reizes tiek izlaupītas garāžas, kabineti un tā tālāk. Man nav jāstāsta arī par to, cik maksā katrs mikroskops, cik– laboratorijas iekārtas, kuras vienkārši vandāliski salauza, cik gleznu nozaga un tā tālāk. Ir izdemolēts arī mans kabinets, Augstākās padomes deputāta kabinets. Tas notika nākamajā naktī pēc tam, kad izteicu savu viedokli radio pārraidē– es tajā faktiski nostājos pret noziedznieku priekšlaicīgu atbrīvošanu. Nākamajā naktī mans kabinets tika izdemolēts. Protams, policija atbrauca uz notikuma vietu tikai pēc četrām piecām stundām un, kā jūs jau teicāt un mēs te paši viens otrs minējām, sūdzējās par to, ka, lūk, mašīnas neesot, benzīna neesot un tā tālāk.

Mans jautājums šajā sakarībā: kā varēja gadīties tā, ka par Jelgavas pilsētas policijas priekšnieku tika apstiprināts Kaudzes kungs, ja Iekš­lietu ministrija zināja, ka tieši šis cilvēks bija iejaukts piešķirto divu automašīnu “Latvija” apmaiņā pret četriem žiguļiem, kurus savā starpā sadalīja milicijas virsnieki? Tas ir vienkārši absurds.

Vēl gribējās teikt dažus vārdus attiecībā uz 27.janvārī Jelgavā pazudušo Bauskas rajona iedzīvotāju Ēriku Arumu. Pilnīgs haoss un juceklis policijas dokumentos, melīgi un nepatiesi paskaidrojumi ne tikai uz maniem kā Augstākās padomes un Jelgavas deputāta jautājumiem, bet arī uz kolēģes Buķeles jautājumiem– gan Jelgavas, gan Bauskas policijā. Starp citu, par Bauskas policijas priekšnieku arī jums tika ziņots un lūgts viņu neapstiprināt. Jūs solījāt apdomāties, bet tik un tā šo cilvēku pieņēmāt darbā. Jautājums tika atrisināts, tikai pateicoties Skrastiņa kungam, kurš nodeva šo lietu Ogres prokuratūrai, ja nemaldos.

Nu, lūk, sakarā ar visiem šiem dramatiskajiem notikumiem, kas bijuši Jelgavā, es vēl gribētu pieminēt regulāros ziņojumus “Jelgavas Ziņotāja” rubrikā “Kriminālhronika”. Ja agrāk nedēļā tika aprakstīti trīs četri gadījumi, tad tagad ik nedēļu ceturtdaļā lapaspuses sīkā drukā tiek aprakstīti visi šie notikumi. Man gribētos zināt, kas tiek darīts, lai šo situāciju kaut cik uzlabotu. Jūs zināt, ka Jelgavā situācija ir īpaši smaga, jo skaidri redzams, ka Kaudzes vadītā policija diez vai saviem spēkiem tiks galā, šādā veidā strādājot.

Z.Čevers: Paldies. Es varu izteikt tikai nožēlu, ka jūsu darba kabinets ir izdemolēts pēc jūsu uzstāšanās. Tajā pašā laikā atbildēšu, ka tāpēc, lai Latvijas Republikā uzlabotu situāciju ielas noziegumu ziņā un palielinātu policijas darbinieku skaitu uz ielām dienas un vakara stundās, ar Ministru padomes lēmumu tika izveidots atsevišķais Iekš­lietu ministrijas policijas bataljons. Mēs plānojam uz jauniesaucamo rēķina palielināt to līdz 300 cilvēkiem. Izmantosim visas iespējas, ko mums dod šo darbinieku nosūtīšana komandējumos uz visiem Latvijas Republikas rajoniem, īpaši uz karstajiem punktiem. Es pilnīgi piekrītu, ka Jelgava ir viens no šiem karstajiem punktiem. Mēs esam gatavi uz to, bet gribētu akcentēt– jūs varat piekrist vai nepiekrist–, ka problēma ar benzīnu ir ļoti liela. Mums nākas šobrīd turēt un bartera veidā mainīt piecus mikroautobusus “Latvija”, lai iegādātos benzīnu policijai, lai policijas benzīna rezerves fonds būtu nodrošināts pilnīgi. Vēl janvārī divas nedēļas policija faktiski bija izolēta no darba Rīgā un atsevišķos lauku rajonos. Policijas mašīnām nebija nevienas piles benzīna. Jo zināt, ko nozīmē nakts policija un apsardze, kas apsargā dzīvokļus. Arī tā šīs dienas faktiski nestrādāja.

Tālāk– par Jelgavu un pārējām pilsētām, situācija kurās var neapmierināt klātesošos deputātus vai atsevišķas deputātu grupas. Es gribu atgādināt, ka pirms policijas priekšnieku iecelšanas amatos visas pašvaldības tika lūgtas izteikt savu viedokli par nākamajiem policijas priekšniekiem. Diemžēl šis jautājums netika izskatīts sesijā un mēs šos dokumentus nesaņēmām. Atvainojiet, ir likums par policiju un mums tas ir jāizpilda. Mēdz būt atsevišķi gadījumi, kad rajona izpildkomiteja pieņem vienu lēmumu, bet Tautas deputātu padome– citādu lēmumu par atsevišķu priekšnieku atcelšanu, kaut arī kolēģijas sēdē par to ir nobalsots. Tā ir bijis atsevišķos Rīgas rajonos, kur dažs labs priekšnieks divus trīs mēnešus pavadīja amatā. Tikai pateicoties Iekšlietu ministrijas uzstājībai, šie jautājumi tika izskatīti visaugstākajā līmenī.

Ja runājam par Jelgavu kā tādu, es varu pateikt tikai vienu. Mums republikā ir ļoti daudz rajonu, kuros neesam apmierināti kā ar vadītāju darbu, tā arī ar atsevišķu struktūrvienību vadītāju darbu. Mums ir bijuši gadījumi, kad sūtījām savas speciālās vienības aizturēt noziedzniekus, bet jau pirms tam ceļā bija devušās vietējās policijas mašīnas, lai brīdinātu mafijas cilvēkus. Ir arī tādi gadījumi, to es vēl un vēlreiz gribu atgādināt. Par visiem gadījumiem, kas saistīti ar atsevišķiem policijas darbinieku likumpārkāpumiem, momentāni tiek informēta Iekšlietu ministrijas galvenā inspekcija, un visi šie gadījumi tiek izmeklēti, un vainīgie saņem sodus. Piemēram, presē publicēti materiāli par Saldu, un es varu pateikt, ka šai sakarā notiek dienesta izmeklēšana. Visi materiāli tiks nodoti prokuratūrai, kura izlems, vai šos darbiniekus vajag saukt pie kriminālatbildības vai arī viņi nav vainīgi.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs. Pēc tam– Eglāja kungs.

J.Bojārs: Jā, cienījamais priekšsēdētāj, bet man būtu atsevišķi jautājumi gan Skrastiņa kungam, gan Čevera kungam…

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu.

J.Bojārs: Cienījamais Čevera kungs! Jūs droši vien zināt, ka savā laikā uz jūsu iestādi nosūtīja tā saukto partijas pastiprinājumu. Šie cilvēki parasti ieņēma augstus posteņus, un tā viņi tur sēdēja, kaut arī nebija profesionāļi un nekādas lielas jēgas no viņiem nebija. Pēc manā rīcībā esošajām ziņām, šie cilvēki vai daudzi no viņiem vēl joprojām strādā tur pie jums.

Tātad pirmais jautājums– kāds ir viņu liktenis? Otrais– ko jūs darāt sakarā ar nelikumīgām, respektīvi, Augstākās padomes ar likumu nesankcionētām, militārām organizācijām? Atklāti jāsaka, ka tādas ir un ka tiek veidotas bruņotas vienības. Ko jūs konkrēti darāt šajā sakarā?

Un trešais jautājums. Patlaban visā pasaulē, izņemot Krieviju– tur arī bija milzīgi protesti pret šo koncepciju–, tomēr speciālos dienestus atdala no policijas. Mēs pieņēmām lēmumu apvienot šos dienestus toreiz, kad tas politiski bija nepieciešams. Tas bija vēl pirms augusta, kā jūs zināt, tas bija Jundža priekšlikums. Vai jūs uzskatāt, ka arī šajos apstākļos speciālajiem dienestiem, tas ir, izlūkošanai un kontrizlūkošanai, vajadzētu būt Iekšlietu ministrijas sastāvā? Konceptuāls jautājums– par vai pret? Kā jūs uzskatāt?

Z.Čevers: Patiešām, iekšlietu sistēmā, sākot ar padomju varas pirmajiem gadiem, bija tāda prakse– sūtīt uz miliciju cilvēkus ar partijas un komjaunatnes rekomendācijām. Tāda situācija valstī pastāvēja, jo šīs divas lielās organizācijas bija ļoti daudzskaitlīgas un aptvēra vairākus simtus tūkstošu. Runājot par politdarbiniekiem, kas šodien ir vadošos amatos, varu pateikt, ka viens no tiem esmu es…

J.Bojārs: Es nedomāju jūs, kad jautāju.

Z.Čevers: Es atbildēšu. Tas nav noslēpums visiem klātesošajiem, jo, kad jūs mani ievēlējat, jūs to labi zinājāt. Atsevišķi darbinieki vēl strādā, bet lielākoties viņi aizgājuši prom politisku apsvērumu dēļ jau pēc janvāra un augusta notikumiem. Bet atsevišķi politiskie darbinieki augusta dienās atradās šeit, Augstākajā padomē.

Par nesankcionētām organizācijām. Tā ir atsevišķa tēma, par ko, es ceru, runāšu 5.maijā, kad izskatīs likumprojektu vai lēmuma projektu par Valsts drošības komitejas darbinieku izmantošanu. Man ir ko teikt, analizējot visas politiskās peripetijas, sākot ar 1987.gadu, ar to brīdi, kad tādas nesankcionētas organizācijas sāka veidoties Latvijā. Bija īpatnēji apstākļi šādu organizāciju veidošanā no pretējās puses.

J.Bojārs: Es runāju par abām pusēm.

Z.Čevers: Es mēģināšu pateikt. Domāju, ka tā ir ne tikai Iekšlietu ministrijas funkcija, tā ir problēma, kuru vajadzētu izskatīt Augstākajai padomei savā sēdē. Prokuratūra var pieņemt savu lēmumu, un Iekšlietu ministrija izpildīs to, ko jūs nolemsit.

Es arī pilnīgi piekrītu tam, ka šīs organizācijas darbojas apmēram tāpat, kā savā laikā darbojās strādnieku gvarde un Rubika vadītā “jaunā valdība”. Līdzīga situācija veidojas šobrīd. Tas var saasināt stāvokli, par to jūs paši varat labi spriest. To, ka Tautas fronte sašķelsies, es zināju jau novembrī vai decembrī. Bet par to visu es runāšu 5.datumā.

Par speciālajiem dienestiem. Es neuzskatu, ka speciālajiem dienestiem– izlūkošanai un pretizlūkošanai– jābūt Iekšlietu ministrijas sistēmā. Es uzskatu, ka šiem dienestiem patlaban jābūt ļoti spēcīgiem. Un jums jāizlemj, kura pakļautībā tie atradīsies. Situācija ir tāda: kad mēs radījām šo speciālo dienestu, no visas Krievijas un tuvākiem reģioniem tika pieaicināti spēcīgākie profesionālie kadri darbā pret mūsu speciālo dienestu. Bet tas ir jūsu kompetencē– lemt, kam pakļaut šo institūciju. Ticiet man, es nepretendēju uz to, lai visu pabīdītu zem sevis. Es nepretendēju uz Zemessardzi, kaut gan līdz 1940.gadam līdzīgas struktūras bija pakļautas iekšlietu ministram, nepretendēju arī uz robežapsardzību, kas tāpat ļoti daudzās valstīs ir pakļauta Iekšlietu ministrijai. Es uz daudz ko varu nepretendēt. Ja šim dienestam ir tik specifiski uzdevumi un ļoti sarežģīts darbs, lai Latvijas Republikas stabilizācijas posmā kāds no deputātiem uzņemas virsvadību! Mēs esam gatavi un izdarīsim visu iespējamo, ja būs nepieciešams, lai nostiprinātu šo dienestu arī ar saviem kadriem, ja dienesta vadītājs izteiks tādu vēlēšanos.

J.Bojārs: Paldies. Tagad es gribētu uzdot jautājumu Skrastiņa kungam. Cienījamais Skrastiņa kungs, pie manis bija nokļuvusi sūdzība. To rakstījis deputāts no kolhoza “Skaņaiskalns”. Tur ir vietējā padome un deputāti. Sūdzībā bija rakstīts, ka privatizācijas gaitā šajā kolhozā ir notikusi (tā tas deputāts uzstāj) izlaupīšana. Traktori ir novērtēti par dažiem simtiem, lopi– arī par dažiem simtiem. 30 gadu darba paja ir novērtēta par 13 tūkstošiem. Es vēstules kopiju nosūtīju jums, cerot, ka saņemšu juridisko novērtējumu, kurā būs pateikts, vai tā nav valsts un sabiedriskā īpašuma izlaupīšana un vai tā nav dienesta stāvokļa izmantošana. Tiek apvainota bijušā kolhoza vadība, jo tā tagad masveidā pērkot šīs 13 tūkstošu pajas. Es saņēmu ļoti interesantu atbildi. Tur nebija juridiskā vērtējuma, bet bija pateikts, ka viens no mūsu deputātiem ir nopircis šīs pajas par 400 tūkstošiem un tā, lūk, esot sagatavošanās privatizācijai. Atvainojiet, to es pats zinu. Man bija vajadzīgs vērtējums no kriminālista viedokļa– vai jūsu pārbaudes gaitā ir noskaidrojies izlaupīšanas un dienesta stāvokļa izmantošanas fakts. Lūk, kas mani interesēja. Man pret jums absolūti nekas nav, Skrastiņa kungs. Es šajā gadījumā domāju, ka laikam tas, kas gatavojis šo vēstuli, ir…

Priekšsēdētājs: Kolēģi, mēģināsim formulēt jautājumus īsāk un atbildes arī precīzāk!

Lūdzu, Skrastiņa kungs!

J.Skrastiņš: Šis jautājums neskar tikai “Skaņokalnu”. Tas skar būtībā lauksaimniecības…

J.Bojārs: Un pie reizes– cik krimināllietu ir ierosināts par izlaupīšanu un nodokļu nemaksāšanu? Vēl īsāk! Man viss.

J.Skrastiņš: Jautājumā par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju likumā ir skaidri noteikts, ka privatizācijas gaitā inventarizācijas vērtība tiek noteikta atbilstoši tai vērtībai, kāda tajā brīdī ir fiksēta saimniecības bilancē. Atbilstoši bilances vērtībai. Lai arī kādi būtu mani personiskie uzskati par to, var vai nevar pirkt par 329 rubļiem vieglo automašīnu un par trīs tūkstošiem automašīnu “Kamaz”, no likuma viedokļa šādā situācijā runāt par izlaupīšanu nav iespējams. Savā runā nepaspēju pateikt, bet es jau sen gribēju izteikt priekšlikumu par to, ka šīs pajas neapšaubāmi ir nepieciešams indeksēt un panākt, lai cenas būtu vienotas vispār, vienotas visā valstī. Ja kāds šīs pajas arī uzpērk, tad lai viņš maksā to, ko tās tiešām maksā. Varu jums viennozīmīgi pateikt, ka šobrīd paju atpirkšana atbilstoši inventarizācijas vērtībai ir normāla parādība privatizācijas procesā. Kriminālatbildības tur nav. Ja jūs jautājat, kāda ir atbildība par nodokļu nemaksāšanu, tad šāda panta Kriminālkodeksā nav. Dieva goda vārds es jums nevaru pateikt, cik lietas ir ierosinātas par izlaupīšanu, man tādas statistikas nav līdzi.

Priekšsēdētājs: Jautā Eglāja kungs, pēc tam Repšes kungs.

V.Eglājs: Man ir jautājums Čevera kungam. Mums valdība par visām ministrijām iesniedza tādus plānus– projektus. Šeit ir arī jūsu 25.februārī parakstīts Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas un tai pakļauto iestāžu perspektīvās attīstības plāns. Es tajā meklēju un neko neatradu par jūsu Informācijas departamentu, kas acīmredzot pašreiz ir kā tāda struktūrvienība. Kā jūs to izskaidrojat, kaut gan par citiem departamentiem te ir runāts daudz un plaši?

Z.Čevers: Es nezinu nevienu valsti pasaulē, kur, veidojot tādu dienestu, tiek gatavoti lieli plāni. Pats būtiskākais ir izveidot šādu dienestu no valstij uzticīgiem cilvēkiem, saņemt parlamenta un valdības uzdevumus. Galvenais uzdevums šobrīd ir cīnīties pret ekonomiskajām diversijām Latvijā, pret izlaupīšanu. Tādi fakti, par kuriem runāja Bojāra kungs, ticiet man, ir.

Otrs moments. Iekšlietu ministrijas pārstāvji vairākkārt ir bijuši Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijā, tāpat Aizsardzības un iekšlietu komisijas pārstāvji ir bijuši pie mums. Mēs bez slēpšanas esam stāstījuši, ko šis dienests dara, ar ko tas nodarbojas. Esam gatavi sniegt īpašu pārskatu par šīm struktūrām, ja jūs par to nobalsosiet. Ja jūs atsevišķi nolemsiet, kuri deputāti drīkst iepazīties ar tiem cilvēkiem, kas strādā ārējā izlūkošanā, tad mēs ar viņiem iepazīstināsim šo deputātu grupu, bet vēl neizveidoto dienestu klaji izģērbt, zinot, ka pret mums strādā kā no Austrumiem, tā arī no Rietumiem, to šobrīd uzskatu par nelietderīgu. Bet, ja jūs tā nolemsiet, tad mēs izģērbsimies.

V.Eglājs: Nē, izģērbties gan nebūtu obligāti.

Z.Čevers: Jūs vakar dzirdējāt televīzijā par 10 miljoniem dolāru apstādināšanu, es jums minēju vēl pāris piemēru. Varu teikt, ka tuvojas tas laiks, kad mēs nodosim materiālus prokuratūrai par atsevišķu banku mahinācijām un tā tālāk, un tā tālāk. Bet tas ir jautājums, ko lems prokuratūra un pēc tam tiesa. Es negribu par visām šīm lietām runāt, taču vēlreiz akcentēju, ka Iekšlietu un aizsardzības komisija ar šā departamenta darbību ir iepazīstināta.

Priekšsēdētājs: Jautā Repšas kungs, pēc tam– Felsa kungs.

R.Repša: Man ir divi īsi konkrēti jautājumi Skrastiņa kungam un pēc tam Čevera kungam. Skrastiņa kungs, savā laikā Krievijā pret bijušo omonieti Sergeju Parfjonovu tika pielietoti drošības līdzekļi, viņš tika arestēts un atvests uz Latviju. Apmēram pirms mēneša Latvijas laikrakstos bija intervija ar citu ļoti populāru omonieti Kuzmina kungu, kurš stāstīja par savu pašreizējo dzīvi Latvijā, par to, ka viņš pat ir iekārtojies darbā. Šo situāciju es nevaru izskaidrot vēlētājiem. Viens omonietis sēž, bet otrs staigā brīvībā. Vai jūs man nevarētu palīdzēt izskaidrot šo situāciju no prokurora viedokļa?

J.Skrastiņš: Centīšos. Katrā izmeklēšanā mērķa sasniegšanai ir sava taktika. Šīs taktikas nolūks ir iegūt vispareizāko un vispilnīgāko informāciju. Ja šis Kuzmins šobrīd neko ļaunu nav nodarījis, atrodas šeit, no mums nebēg, ir mums pieejams, pretēji tiem omoniešiem, kas atrodas Krievijā, tad uzskatu, ka šī taktika, kuru esam izvēlējušies, šobrīd ir sevi attaisnojusi. Jo tā informācija, ko no viņa esam ieguvuši, ir svarīga ne tikai mums, bet arī Lietuvas kolēģiem jautājumā par Medininku aizsardzību.

R.Repša: Tagad jautājums Čevera kungam. Jūs savā analīzē nepateicāt, manuprāt, ļoti būtisku skaitli. Cik procentus no noziegumiem, protams, no tiem, kurus izdodas atklāt un izmeklēt, izdara viesnoziedznieki no NVS valstīm? Vai vispār šobrīd tiek kaut kādā mērā kontrolēts tas cilvēku kontingents, kurš bez kādām vīzām pa dzelzceļu, pa gaisu ierodas Latvijā un brīvi izbrauc? Kas tiek darīts, lai mēs pārietu pamazām, uzreiz tas neizdosies, uz iebraukšanu no NVS valstīm ar vīzām? Kad šie vārti tiks pievērti?

Z.Čevers: Pilnīgi piekrītu, ka šos vārtus vajag taisīt ciet un noteikt iebraukšanu ar vīzām uz noteiktu termiņu, lai mūsu iestādes sāktu kontrolēt šo situāciju. Bet šis jautājums jāadresē parlamentam un Ārlietu ministrijai. Vēlreiz akcentēju, ka esam par tādu praksi.

Runājot par to, cik noziegumus izdara iebraucēji, varu teikt, ka procentuālā izteiksmē, es gan varu kļūdīties, tie varētu būt aptuveni 17 procenti. Tā ir viena no lielākajām problēmām, kas satrauc iekšlietu sistēmas darbiniekus, īpaši kriminālpoliciju. Tāpēc mēs slēdzam divpusējus līgumus ar NVS valstīm, kur šie noziedznieki paslēpjas. Līdz tam mēs šos noziedzniekus nevarējām atrast. Kaut ir arī atsevišķi piemēri, kad smagi noziegumi, arī Biķernieku ielā izdarītā slepkavība, ir atklāti un noziedznieki atrasti. Šobrīd ir noslēgti līgumi, kas mums dod iespēju iesaistīt citu valstu kriminālpoliciju šo noziedznieku meklēšanas procesā un saņemt informāciju no citām valstīm apmaiņas ceļā. Pagaidām tiek meklēti vairāk nekā 70 tādi noziedznieki, kas izdarījuši noziegumus pie mums Latvijā. Tas pats attiecas uz mūsu republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas izdara noziegumus citos rajonos.

Priekšsēdētājs: Jautā Felsa kungs, pēc tam– Ščipcova kungs.

Z.Čevers: Par vīzām es atbildēju. Ja jūs pieņemsiet tādu lēmumu, tad mēs kopīgi ar robežsargiem, muitu, policiju, zemessargiem nodrošināsim šo kontroli. It īpaši tad, ja runājam par patstāvīgām uzturēšanās vietām. Šobrīd mums ir atsevišķas viesnīcas, kuras pilnīgi okupējuši cilvēki no dienvidu republikām. Kaut arī es izjūtu cieņu pret dienvidu republiku pilsoņiem, bet viņi ir okupējuši šīs viesnīcas veselām ģimenēm. Mēs darbojamies tikai likuma ietvaros un nevaram viņus izdzīt, kaut, atklāti teikšu, dažreiz ļoti gribētos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Man par amatpersonām jautājums, ja drīkst. Čevera kungs, pašreiz situācija ir tāda, ka katrā pagastā ir savs policists. Šie policisti veic tās funkcijas, ko savā laikā veica iecirkņa inspektori. Praktiskajā darbā viņiem rodas daudz dažādu problēmu, rīkojoties to likumdošanas aktu ietvaros, kurus mēs esam pieņēmuši. Arī es jums savā laikā tiku iesniedzis vairākus priekšlikumus no šiem cilvēkiem, kas faktiski darbojas, kā saka, dabā. Vai ministrija ir sagatavojusi kādus priekšlikumus likumdošanas grozīšanai, kurus arī mēs šeit tuvākajā laikā ieraudzīsim?

Z.Čevers: Jā, viens no Iekšlietu ministrijas departamenta vadītājiem Pliča kungs izstrādā Kriminālprocesa kodeksa un Administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumus. Mēs strādājam. Par atsevišķām tēmām esam devuši savus priekšlikumus.

A.Felss: Paldies. Un Skrastiņa kungam jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Felss: Skrastiņa kungs, kā jūs vērtējat to, ka Augstākā padome savā likumdošanas darbībā daudzos likumos jums ir uzlikusi par pienākumu veikt dažādas uzraudzības, pārbaudes un kontroles funkcijas? Vai šīs blakusfunkcijas, ja par galveno uzskatām noziegumu atklāšanu un kriminogēno jautājumu risināšanu, jums nerada problēmas? Ja jums šo blakusfunkciju būtu mazāk, vai jūs varētu operatīvāk un labāk cīnīties ar kriminālnoziegumiem?

J.Skrastiņš: Domāju, ka šis jautājums ir ļoti sarežģīts un viennozīmīgi uz to nevar atbildēt. Prokuratūras funkcija principā ir kriminālvajāšana. Tā aptver policijas uzraudzīšanu, izmeklēšanas organizēšanu, apsūdzības izvirzīšanu un apsūdzības uzturēšanu tiesā. Tā būtu šī pamatfunkcija, kādu pasaulē pilda prokuratūra. Paralēli tai pasaulē prokuratūra parasti veic valdības interešu aizsardzību civiltiesiskajās attiecībās. Mūsu prokuratūra ir veidojusies citādi. Šobrīd ļoti plaša nozīme tās darbā ir arī tādai sfērai kā uzraudzība pār likumību soda izpildes vietās un vispārējā uzraudzība, kura ietver pašvaldību institūciju pieņemto normatīvo aktu likumības pārbaudi un pārējo likumu ievērošanas uzraudzību. Kaut gan kontrole principā nav prokuratūras funkcija. Prokuratūra ir nevis kontrolējoša, bet uzraugoša institūcija. Protams, jebkurš, kas būtu brīvāks un veltītu visu savu enerģiju un uzmanību vienai sfērai, sasniegtu labākus rezultātus. Tieši noziegumu atklāšana būtībā tomēr ir un paliek kriminālpolicijas prioritāte. Mums ir jāiet uz to, lai prokurori kļūtu par šīs kriminālpolicijas vadītājiem un šī kriminālpolicija veiktu visus pasākumus un informāciju sniegtu prokuratūrai tās juridiskai izvērtēšanai. Bet šobrīd es gluži vienkārši neredzu, kādā veidā prokuratūra varētu atbrīvoties no šīm blakusfunkcijām.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Pulkstenis ir 18.30, un jautātāju sarakstā vēl ir septiņi cilvēki. Freimaņa kungs ir ierosinājis pagarināt sēdi par pusstundu un, ja vajadzīgs, nobalsot. Es domāju, nekavēsim laiku ar balsošanu, bet turpināsim uzdot jautājumus. Nav iebildumu?

Jautā Ščipcova kungs, pēc tam– Kurdjumova kungs.

O.Ščipcovs: */Prokurora kungs! Man jums divi nelieli jautājumi. Senākā un jaunākā vēsture liecina par to, cik bīstama ir situācija, kad kādai nebūt kustībai vai partijai ir savi bruņoti formējumi. Tāpēc es, attīstot jautājumu, kuru jau uzdeva Bojāra kungs, gribētu jautāt: ko prokuratūra konkrēti jau dara un darīs, lai ierosinātu lietas pret tiem formējumiem, kas nav Augstākās padomes sankcionēti?/

J.Skrastiņš: Ja es pareizi saprotu, pirmām kārtām runa ir par aizsargu organizāciju un nacionālo gvardi, kuras ir publiski darījušas zināmu savu nostādni. Arī par kazakiem. Jautājumā par pirmajām divām organizācijām es savu viedokli esmu izteicis. Tiklīdz šīs vienības sāks bruņoties, tūlīt vispārējā kārtībā iestāsies kriminālatbildība par ieroču nelikumīgu nēsāšanu. Un, tiklīdz tās sniegs kaut vienu publisku paziņojumu vai manā rīcībā nonāks informācija, ka šīs vienības gatavojas bruņotā veidā gāzt pašreizējo valdību, tūdaļ tiks ierosināta krimināllieta par sazvērestību nolūkā vardarbīgi gāzt valdību. Bet es savā runā jau centos pateikt, ka šie jautājumi ir jārisina valsts drošības dienestam– vai nu tam, kas ir šobrīd, vai tam, ko jūs izveidosiet, bet dienestam, kurš ar operatīviem un visiem citiem saviem līdzekļiem sniegs informāciju par to, ka šīs vienības ir bruņotas. Šobrīd mums nav tādu ziņu, ka aizsargi vai nacionālā gvarde nelikumīgi bruņotos. Protams, es negribu slēpt, ka šajā virzienā darbs tiek veikts. Lai šobrīd paliek noslēpums, kāds darbs tiek veikts. Lai šos jautājumus noskaidrotu un pārbaudītu, darbs tiek veikts ar daudzu dienestu līdzdalību. Ja šāda informācija būs, neapšaubāmi tiks sauktas pie atbildības vai nu atsevišķas personas par ierosināšanu, vai organizācija, kura gatavojas vardarbībai.

O.Ščipcovs: */Un vēl neliels jautājums. Pirms astoņiem mēnešiem Augstākā padome izveidoja parlamentāro komisiju vairāku deputātu pretvalstiskās darbības izmeklēšanai. Rudenī Augstākās padomes Prezidijs noklausījās komisijas atskaiti. Tā apsolīja līdz 15.decembrim ziņot par sava darba rezultātiem. Komisija sava darba rezultātus saista ar prokuratūras darbību. Līdz šim laikam kaut kam ir izdevīgi turēt aizdomās zināmu grupu deputātu un šo jautājumu neatrisināt līdz galam, gaidot prokuratūras lēmumu. Vai jūs nevarētu paskaidrot, kad šis process beigsies, vai arī komisija pārtrauks savu darbību, vai arī būs kāds gala rezultāts?/

J.Skrastiņš: Par komisijas darbu nevaru atbildēt, tas acīmredzot jājautā kolēģim Līgotņa kungam. Kas attiecas uz mūsu sadarbību ar šo deputātu komisiju, tad no mūsu puses visi materiāli, kas mūsu rīcībā ir bijuši un kas skar šīs komisijas darbības jautājumu, šai komisijai ir darīti zināmi. Cik man zināms, tad komisija vismaz melnrakstā jau ir sagatavojusi šīs savas darbības rezultātus.

O.Ščipcovs: */Nē, jo komisija saka, ka tā nav spējīga turpināt savu darbu, norādot uz jums. Kad jums būs rezultāti?/

J.Skrastiņš: Varu pateikt tikai vienu, ka visu informāciju, kāda šobrīd ir mūsu rīcībā, mēs esam nodevuši komisijai. Un neesam saņēmuši no Līgotņa kunga nevienu pretenziju par to, ka viņiem traucētu darboties. Var būt, ka Līgotņa kungs pats uz šo jautājumu var atbildēt precīzāk.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kurdjumovs, gatavojas deputāts Freimanis.

L.Kurdjumovs: */Man ir pilnīgi vienalga, kas atbildēs uz manu jautājumu– ministrs vai ģenerālprokurors. Jautājums ir tāds. Ministra kunga ziņojumā izskanēja statistika par noziegumiem pret individuālajām zemnieku saimniecībām. Es iedrošinos prognozēt, ka šī statistika ir tikai ziediņi, salīdzinot ar tām odziņām, kas ienāksies šī gada novembrī un decembrī. Kādus pasākumus gatavojas veikt Iekšlietu ministrija un prokuratūra, ja vien tas nav noslēpums, lai aizsargātu individuālās zemnieku saimniecības šo draudošo notikumu priekšvakarā?/

J.Skrastiņš: Domāju, ka atbildēšu tikai daļēji. Uzskatu, ka tā daļa, ko es atbildēšu, nebūs slepens pasākums. Uzskatu, ka lauku apvidos ir pilnībā jāizmanto Zemessardzes iespējas. Tieši šai Zemessardzei, kas atrodas laukos, ir jāveic šīs nakts patrulēšanas un citi pasākumi. Par šādiem pasākumiem es ar Zemessardzes štāba priekšnieku Kristovska kungu personiski jau esmu runājis.

L.Kurdjumovs: */Es lūdzu mani atvainot, es gan domāju, ka vispareizākais būtu, ka viensētās,– bet līdz šodienai mums ir daudz tādu viensētu, piemēram, Rēzeknes rajonā, kur pat elektrības vēl nav,– ja vien iespējams, pirmām kārtām jāievelk telefoni vai arī individuālās mazjaudas radiostacijas tipa “LEN” sakariem ar milicijas punktiem rajonu centros. Nekādas patruļas neglābs individuāli viņu viensētā, vēl jo vairāk tāpēc, ka ministra kungs teica, ka viņa sistēmā ir cilvēki, kuri informē noziedzīgās struktūras par gaidāmajām ielenkšanām un citiem pasākumiem. Vajadzīgas citas metodes, vajadzīga valsts programma. Mani pārsteidz, ka līdz šim laikam šāda programma nav iesniegta Augstākajai padomei./

Priekšsēdētājs: Čevera kungs! Tikai ļoti īsi, jo te vēl gaida jautātāji.

Z.Čevers: Varu pilnīgi piekrist tam uztraukumam, tieši tāpat uztrauktos arī es, ja būtu viensētnieks. Vācijā es atrisināju jautājumu par tūkstoš rāciju iegādi, kuras ir izmantojusi policija Demokrātiskajā Vācijā. Šīm rācijām ir ļoti liela frekvence, tāpēc tās var savienot ne vien ar jebkuru policijas iecirkni, bet arī ar Rīgas centru. Tas būtu viens pasākums, domājot par laukiem. Tieši par tiem pašiem jautājumiem mēs vakar runājām kopējā Prokuratūras kolēģijas sēdē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Freimanis, gatavojas deputāts Bekasovs.

J.Freimanis: Man ir jautājums Čevera kungam, pareizāk sakot, divi mazi jautājumiņi. Čevera kungs, jūs ļoti labi zināt, kāda ir mūsu valsts oficiālā politika attiecībā uz Padomju armijas virsnieku iesaistīšanu darbā, pierakstīšanu Latvijā un tā tālāk. Bet tajā pašā laikā Augstākajā padomē cirkulē vesela rinda interesantu dokumentu. Es gribētu, lai jūs šiem dokumentiem dotu politisku novērtējumu. Vienā dokumentā jūs esat pieprasījis, lai 73 darbiniekiem, kas ir virsnieki PSRS Iekšlietu karaspēka daļās, dod attiecīgo pierakstu, tātad jūs gribat viņus, tā teikt, pie sevis naturalizēt. Godmaņa kungs 5.martā ir uzrakstījis rezolūciju– piekrītu. To jums ir paziņojis Važņa kungs, un pēc tam jūs dažādiem policijas pārvaldes priekšniekiem esat izsūtījis “raznarjadku”, es atvainojos, to neesat darījis jūs, to ir darījis godājamais Baltača kungs, par ko mums bija domstarpības, ka, lūk, esiet tik laipni, jo (citēju) “saskaņā ar to, ka Iekšlietu ministrijai nav iespējams nokomplektēt ar kadriem” un tā tālāk, un tā tālāk “no bijušajām karaspēka daļām tiek uzaicināti virsnieki darbam minētajos dienestos. Lūdzu izsniegt pases un pierakstīt iepriekšējā dzīvesvietā šādus darbiniekus”. Un tālāk seko uzvārdi. Lūdzu, paskaidrojiet un dodiet politisku novērtējumu šim dokumentam.

Z.Čevers: Pārtraukumā es ikvienu no jums varu iepazīstināt ar šiem 70 cilvēkiem, man tie saraksti ir, es nedomāju tos slēpt. Kad stājos amatā, visa republika atteicās strādāt policijā. Jūs atceraties, ka jūs sūtījāt deputātu komisijas, lai šos policistus nomierinātu un lai viņi strādātu. Tajā laikā cietumnieki staigāja pa jumtiem un jebkurš varēja brīvi iekļūt cietumā un ienest ieročus, alkoholu, narkotikas un visu pārējo. Toreiz viss oficieru sastāvs, arī latvieši, atteicās strādāt un izveidojās situācija, ka no Latvijas Republikas cietumiem varēja iziet visi tie slepkavnieki, laupītāji, zagļi… Ja jūs piekrītat Tautas frontei un Aizsardzības un iekšlietu komisijai, kura ir paziņojusi, ka no iekšlietu sistēmas, no Iekšlietu ministrijas jāizmet visi tie, kas ir strādājuši līdz 1990.gada maijam– vai nu tie ir latvieši vai krievu tautības cilvēki–, lai divus trīs gadus nebūtu policijas, un uzskatīt, ka cietumus varam atstāt bez profesionālas apsardzes, vēl jo īpaši, ja mums nav vietējo Aizkaukāza republiku pārstāvju, tad tas ir ļoti liels risks, jo tur darbinieki strādā bez maskām, viņi apsargā savus kaimiņus un dažreiz pat draugu draugus.

Un ir vēl otrs moments. Šiem cilvēkiem ir ģimenes šeit Latvijā, viņi ir apprecējušies un dzīvo Latvijā nevis vienu gadu, bet vairākus gadu desmitus. Vai jūs pieļaujat iespēju, ka es varētu stāvēt jūsu priekšā un teikt: atvainojiet, es nevienu nevaru likt cietumā tāpēc, ka tur neviens negrib iet strādāt, jo 60 procentus no savas dzīves pavadīt cietumā, ziniet, ne katrs izvēlēsies. Un mēs virsniekiem teicām– ja viņi tajā grūtajā brīdī būs uzticīgi Latvijas Republikai un neaizmuks, lai gan bija ieradušies emisāri no Maskavas, kas speciāli viņus sakurināja, lai viņi pamestu darbu un izietu ārpus cietuma sētām, man toreiz triju dienu laikā, kad no rīta līdz vakaram apbraukāju visas tās kolonijas, izdevās šo situāciju normalizēt, un šobrīd neviens cietumnieks nestaigā pa jumtiem un pat tie, kas izmūk, tiek aizturēti.

Ja jūs domājat citādi, tad es gribētu, lai patiešām šo jautājumu atsevišķi izskata Augstākā padome un anulē šo cilvēku pierakstu, lai gan viņi ir nodzīvojuši šeit ne vienu vien gadu. Es jums pateikšu atklāti, ka man citas izejas vienkārši nebija. Es jau teicu, cietumos ir pāri par 60 procentiem nekomplekts. Situācija ir tāda, ka cietumos naktīs iekšpusē atrodas pa vienam virsniekam. Tā ir Dieva laime, ka šo procesu, ko virza specdienests no Austrumiem, mums izdevās tik īsā laikā lokalizēt, lai gan tas prasīja lielas pūles, jo tika iesaistīti visi iespējamie spēki. Neņemiet ļaunā, es pilnīgi izprotu, ka to nedrīkst darīt un esmu pret to, tomēr uzskatu, ka tādā ekstremālā situācijā, kad veidojās slāvu biedrība un mēs decembrī divas nedēļas pēc kārtas katru dienu un nakti turējām 250 bruņotus kaujiniekus, gatavojoties iespējamām provokācijām (šīs provokācijas tieši tajā laikā notika arī cietumos), jādara viss iespējamais, un mēs tomēr to situāciju arī stabilizējām, neviens Rīgas iedzīvotājs to pat nejuta, tāpēc ka tie, kam vajadzēja to just, strādāja. Vai jūs gribat man to pārmest? Jūs, protams, varat to izdarīt.

J.Freimanis: Paldies, Čevera kungs. Jūs atbildējāt kā vīrs.

Un otrs jautājums, lai Čevera kungam noņemtu stresu. Jūs teicāt, ka esat zinājis, ka Latvijas Tautas fronte novembrī sašķelsies. Ražuka kungs to nezināja, kā jūs to zinājāt?

Z.Čevers: Ne visu, kas notiek mūsu sabiedriskajās organizācijās, var izjust no iekšpuses, jo pastāv ļoti liela iekšējā spriedze. Republikā šodien ir destabilizēta situācija tik tālu, ka mums jūk organizācijas, kas agrāk bija vienotas, kad visi stāvējām uz vienām barikādēm. Es zināju un informēju kā Godmani, tā arī Gorbunova kungu (to zināja arī Vectirāna kungs), ka daži augsta ranga oficieri pateica, ka februārī un martā */“viņi pārkodīs viens otram rīkles, un tad redzēsim...”/. Tā bija pirmā informācija par situācijas nestabilitāti, un to mēs saņēmām decembrī. Februārī un martā jūs varbūt manījāt lielāku Iekšlietu ministrijas aktivitāti uz ielām un naktīs, mēs pat ieročus neturējām savās noliktavās, tie atradās pastāvīgā kustībā. Ir arī atsevišķi citi gadījumi, par kuriem negribētu šobrīd runāt, jo mēs turpinām savu darbu, jo gribam nodot ļoti daudzus materiālus mūsu Ārlietu ministrijai, lai varētu tos iesniegt Krievijas Ārlietu ministrijai notu veidā. Tā situācija bija virzīta uz to, lai sašķeltu. Bet tas jau ir deputātu uzdevums– pārbaudīt šo politisko spriedzi un to, kāpēc tā ir radīta. Jūs zināt, ka daudz tur nevajag, par to liecina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas laikraksti un tās aktivitātes, kas ir bijušas Krievijā. Arī jūs it viegli balsojāt par ļoti daudziem jautājumiem, kas tika skaisti piemesti.

Jā, situācija ir ļoti sarežģīta. Es gribētu teikt, ka mani sāpina process, kas patlaban notiek. Tie tiek vadīti no ārpuses gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan arī Latvijā. Es ceru, ka zālē nav tādu cilvēku, kas par to šaubītos. Būtība ir cita. Vieni no sabiedrībā aktīviem cilvēkiem to dara speciāli, bet citi savas naivitātes dēļ. Un tāpēc mums ir nacionālā gvarde, kura oficiāli ir paziņojusi, ka gāzīs šo valdību un gāzīs arī jūs.

Manī lielu izbrīnu rada tas, ka parlaments nereaģē un nedod uzdevumu ierosināt krimināllietu. Vai jūs zināt, kādiem vārdiem viņi mūs visus ir apveltījuši? Tā ir slota. Agrāk tāda organizācija bija strādnieku gvarde, un tad bija cita nostādne. Šo organizāciju, šo nacionālo gvardi vada liels nacionālais patriots, bijušais milicijas seržants, kura postenis bija partijas Centrālās komitejas ēku durvis un kura pienākums bija “atdot godu” visiem vadošajiem partijas darbiniekiem. Tad, kad izveidojās Tautas fronte, viņš bija milicijā. Es biju tas, kas viņu izglāba, tobrīd pārceļot uz Rīgas pilsētas komjaunatnes komitejas Tautas fronti. Un tālab viņu toreiz neizmeta no milicijas. Viņš bija arī Beshļebņikova palīgs. Izdariet paši secinājumu. Es par saviem vārdiem varu atbildēt un ar daudziem citiem faktiem pierādīt. Bet uzskatu, ka beigu beigās tautai vajag apstāties un saprast, ka tuvojas vēlēšanas, un vēlēšanās, atvainojiet, cienījamie deputāti, mēs nevinnēsim, ja būs tāda šķelšanās komata un garumzīmes dēļ. Ja kādam nepatīk iekšlietu ministrs vai nepatīk kāds cits, nomainiet viņus, lieciet Bērziņu vai kādu citu. Atvainojiet par emocijām. Es gribēju iespējami pilnīgāk atbildēt uz šiem jautājumiem. Es esmu gatavs arī 5.datumā turpināt. Bet es vēlreiz gribu akcentēt, ka mēs nenodarbojamies ar to, lai izsekotu deputātus un viņus kompromitētu. Tā ir jūsu iekšējā kompetence. Nejauciet, lūdzu, iekšlietu sistēmas politikā. Savulaik to mēģināja izdarīt partija. Atcerieties pagājušā gada janvāri un augustu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Bekasovs, gatavojas deputāts Puzo, pēc tam– deputāts Panteļejevs.

M.Bekasovs: */Man ministra kungam ir divi jautājumi. Pirmais. Droši vien nevienam no deputātiem nav noslēpums, ka pēdējos sešos gados republikā pieaug noziedzība. Tā jau pieaugusi divas, trīs, bet dažās pozīcijās pat četras reizes. Kādus pasākumus veic Iekšlietu ministrija, lai uzlabotu noziegumu atklāšanu, lai palielinātu personālsastāvu tām struktūrām, kas nodarbojas ar noziegumu atklāšanu? Starp citu, arī šajā ceturksnī noziegumu pieaugums ir vairāk nekā 51 procents. Kādus pasākumus veic Iekšlietu ministrija, lai situāciju stabilizētu, pārtrauktu noziedzības eskalāciju un uzlabotu to atklāšanu?/

Z.Čevers: Es mēģināšu atbildēt. Pirmais jautājums ir par kadriem, kā tie spēj cīnīties pret noziedzību un tās saknēm. Lai kļūtu par labu kriminālpolicistu, vajag paiet pieciem gadiem pēc augstskolas beigšanas. Plus vēl otrs moments, kura dēļ par mums brīnās rietumvalstu speciālisti. Viņi brīnās, kā mums var būt tik augsts noziegumu atklāšanas līmenis, kas pārsniedz pat to, kas ir Lielbritānijā. Un Lielbritānijas policisti gandrīz bija izgājuši demonstrācijās, lai tiktu uzlabots viņu tehniskais līmenis. Londonā noziegumu atklāšanas procents ir zemāks nekā septiņi. Pie mums Rīgā– ap 17 procentiem, neskatoties uz to, ka mums nekā nav. Es atbildēšu, kas nepieciešams,– tie ir kadri, tehniskais nodrošinājums plus Finansu inspekcijas un tautas kontroles darbs, plus deputātu kontrole uz vietām. Katram jābūt saimniekam. Kad sāksim privatizāciju, mums tik daudz nezags no noliktavām, no veikaliem un no bērnudārziem, ja tad katrs savā vietā būs saimnieks. Es ceru, ka pie mums vairs neražos papīra durvis un tādas atslēgas, kuras vienkārši var atslēgt ar parastu naglu. Mēs nevaram atbildēt par visu, kas kustas un kas nekustas Latvijas teritorijā, bet tajā pašā laikā es pilnīgi piekrītu ģenerālprokuroram, kurš teica– tā ir mūsu kopīgā sāpe. Un tikai kopīgi mēs šos jautājumus varam atrisināt.

Otrs moments ir pats būtiskākais. Par to jautājums tika uzdots arī iepriekš. Mums jāsaprot, ka mazāk jāskraida pa Latvijas mežiem un pa tukšo jāskaita mašīnas, kuras pārvietojas vienā kopīgā darbā, stabilizējot republikas iekšējo drošību, jo destabilizēt Augstākās padomes un iekšlietu sistēmas darbu ir iespējams ar pāris diversiju aktiem ķīmiski bīstamajos objektos, tad mums nāksies evakuēt pusi Rīgas, bet mēs nezinām, uz kurieni. Es uzskatu, ka tieši tam mums jāpievērš lielāka uzmanība– kopīgā darba koordinācijai.

M.Bekasovs: */Paldies. Un otrais jautājums. Izejot no analīzes, kas man ir par šī gada pirmo ceturksni, es secinu, ka slikti tiek veikta citu dienestu personālsastāva apmācība. Es runāju ne par kriminālpoliciju, bet par citiem dienestiem, kas ir lielākā daļa policijas personālsastāva. Par noziegumu atklāšanas formām un metodēm, tajās tieši piedaloties, man jāsaka, ka noziedzība aug, bet tādu noziegumu skaits, kurus atklājusi, teiksim, ceļu policija, dežūrdaļas, kurām jābūt noziegumu vietās, samazinās. Tas nozīmē, ka viņi tiek slikti apmācīti, vāji iesaistīti noziegumu atklāšanā.

Sakarā ar to rodas jautājums: vai jūs nepieļaujat, ka noziedzība vispār var iziet no Iekšlietu ministrijas kontroles? Kādus pasākumus Iekšlietu ministrija plāno, lai tas nenotiktu?/

Z.Čevers: Es atbildēšu, ka Baltijas reģionā– Lietuvā, Igaunijā un Latvijā– noziedzības pieaugums ir apmēram vienāds, varbūt nedaudz zemāks tas ir Lietuvā, bet tas ir pateicoties viņu specuzdevumu vienības arestu darbībai, kas mūsu republikā netiek atbalstīta. Noziedzības līmenis visās NVS valstīs pieaug, tas viss ir saistīts gan ar mūsu ekonomisko sajukumu, gan likumdošanas krīzi un likumības ievērošanu visos līmeņos. Noziedzības līmenis pie mums augs.

Es negribu teikt, ka iekšlietu sistēma vienmēr paliks tik bezspēcīga. Es vispār negribētu akcentēt, ka iekšlietu sistēma strādās sliktāk. Ar skaitļiem varu pierādīt, ka tā strādā labāk nekā pagājušajā gadā. Pagājušajā gadā bija objektīvi iemesli, kāpēc tā ne vienmēr efektīvi varēja strādāt. Es negribētu piekrist tam, ka mēs neapmācām kadrus. Šeit mans liecinieks ir Izmeklēšanas departamenta priekšnieks Pliča kungs. Pagājušajā gadā īpašus kursus beidza praktiski visi iecirkņu inspektori, bet, atklāti sakot, mēs nesasniedzām maksimālu efektu. Šobrīd Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas akadēmijas pasniedzēji papildus savai darba slodzei apmāca iecirkņu inspektorus, jaunākos iecirkņu inspektorus, kā arī patruļas dienesta speciālistus un komandierus. Daļēji es jums piekrītu, bet varētu vēl ilgi runāt par to, kādas mums ir problēmas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Panteļejevs, gatavojas deputāts Muciņš.

A.Panteļejevs: Čevera kungs, viens jautājums, kas sastāv no divām daļām. Pirmā daļa– kā jūs īsumā komentētu Rīgas privātā sektora paš­aizsardzību, to, ka viņi pašlaik paši aizsargājas. Jūs to vērtējat pozitīvi vai negatīvi?

Šai pašā sakarā otrs jautājums: vai patiesībai atbilst informācija, ka Iekšlietu ministrijā ir apspriests jautājums par iespējamu apsardzes privatizāciju?

Z.Čevers: Privātuzņēmēji sāka veidot savu apsardzes sistēmu pēc tam, kad es darba apvienošanas kārtībā aizliedzu izmantot Latvijas Republikas policistus. Policistus– es uzsveru. Es aizliedzu policistiem strādāt privātajās struktūrās, izņemot tās organizācijas, kuras var uzskatīt par valstiskām– slimnīcas, autobāzes, vai arī tajās, kur ir runa par naudu.

Piemērs tam, kā viņi apsargā, ir viesnīca “Latvija” un viesnīca “Rīga”, kur ir izveidotas privātās struktūras. Apsardzei nav tiesību nēsāt ieročus un tā tālāk. Uzņēmēji izmanto vienu principu– tiek algoti bijušie sportisti, kuriem maksā divas un dažkārt pat trīs reizes vairāk, atsevišķos gadījumos piecas reizes vairāk, nekā maksā iekšlietu ministram, lai viņi strādātu un aizturētu pārkāpējus. Pēc tam viņi izsauc policiju un policija ierodas.

Ja runājam par apsardzi, es esmu par to, lai šīs apsardzes funkcijas pakāpeniski pārņemtu katrs uzņēmums, katrs privātuzņēmums attiecībā uz savu teritoriju. Patlaban apsardzes sistēma, kas ir Iekšlietu ministrijas rīcībā, neatbilst pasaules standartam, tā ir primitīvā līmenī. Iekšlietu ministrija ies uz to, lai šī vienība pakāpeniski atbrīvotos no tai neraksturīgām funkcijām. Līdz ar to atbrīvosies štata vietas. Darbiniekus varēs izmantot uz ielām, reālai cīņai pret noziedzību. Šo apsardzes organizāciju pakāpeniski vajadzētu privatizēt– tā, kā tas ir normālās valstīs. Šis process sāksies maijā, kad ieradīsies pārstāvji no firmas, kas ir viena no ietekmīgākajām Rietumvācijā. Tas būs pakāpenisks process, kas varbūt ilgs piecus vai pat desmit gadus.

Priekšsēdētājs: Deputāts Muciņš, un gatavojas deputāts Blumbergs.

L.Muciņš: Ministrs Jundzis teica, ka, iespējams, robeža būs slēgta tikai novembrī. Kam valdībā jūs esat šo jautājumu izvirzījis un teicis, ka jūsu vēlme būtu, lai šīs robežas tiktu slēgtas daudz agrāk neatkarīgi no tā, kāds ir Aizsardzības ministrijas viedoklis? Kāda ir valdības nostāja šajā sakarā?

Z.Čevers: Es neuzskatu, ka Jundža kunga viedoklis ir maksimāli attālināt to procesu, kad varētu slēgt robežas. Tam ir objektīvs iemesls, kas nav ne no Jundža atkarīgs, ne no valdības. Tā ir objektīvā realitāte. Paldies Dievam, ka zemessargi ir uzņēmušies šo grūto uzdevumu– stāvēt uz robežām, lai gan viņi līdz ar to tiks atrauti no darba. Jūs atceraties kāds uzbrukums tika vērsts pret Iekšlietu ministriju, kad pieņēmām savā apsardzībā mūsu kolonijas un cietumus, kad puišiem nebija ko ēst, viņiem nebija ko vilkt mugurā, nebija siltas veļas un nebija iespējams nomainīt gultas veļu. Toreiz tas bija bumbas sprādziens. Robežsargiem tā laikam ir viena no tām problēmām, kas ir ļoti sāpīga. Ne viss mums ir. Un arī Jundža kungam ne viss ir. Es viņam kā kolēģim varu izteikt visdziļāko līdzjūtību, jo mums vismaz kaut kas ir. Viņam viss jāsāk no nulles. Robežu pārņemšanai jābūt objektīvam procesam, bet, ja mēs tās pārņemsim tikai klaji ar fiziskās personas izstādīšanu, tad, manuprāt, tas ir izsmiekls. Mums jāpanāk, lai patiešām robeža būtu faktiski slēgta, lai robežpunktos kompjūteros būtu ievadīti to cilvēku uzvārdi, kuri bieži uzturas republikā, kuri nodarbojas ar spekulāciju, mahinācijām, kuri ir aizturēti un pret kuriem ir jau ierosinātas krimināllietas, lai viņi nevarētu ne iebraukt, ne izbraukt. Un tas jau ir nākamā pusgada budžeta jautājums. Tas nemaksā tik lēti, pat ja mēs gribētu atdot visus kompjūterus, kas mums ir, mēs nevarētu nodrošināt i piecus tādus kontroles punktus.

I.Godmanis: Es gribētu visaugsti godājamam Muciņa kungam paskaidrot valdības viedokli.

L.Muciņš: Ļoti patīkami, es biju domājis par vīzām, nevis par ekonomisko slēgšanu.

I.Godmanis: Tās lietas ir absolūti saistītas. Nav nozīmes runāt par vīzām, ja nevaram robežu nodrošināt fiziski. Pašreizējā situācija ir tāda, ka tiešām pamatdarbu robežu sargāšanā veic Zemessardze kopā ar robežsargiem un muitniekiem. Ir saistītas divas lietas: šiem izvedmuitas tarifiem jābūt kopā ar 30 procentiem no konfiscētā atskaitījuma muitas vajadzībām. Šie būs līdzekļi, no kuriem tiks samaksāts arī zemessardzei par to, ka viņi stāv. Patlaban tiek risināts jautājums, kā daļu līdzekļu no Aizsardzības ministrijas novirzīt Zemessardzei, jo tiešām vajag samaksāt par darbu. Es esmu skrupulozi iepazinies ar to, kāda izskatās shēma robežapsardzības organizācijā. Tā pamatā būt tā sauktā kordonshēma, kas bija līdz 1940.gadam. Tas nenozīmē, ka 10km pierobežas zonā burtiski ik pēc trim metriem stāv cilvēks. Patlaban šie te objekti, tas ir, kordoni un atbalsta punkti, gar visu robežu ir izvēlēti. To lielākā daļa jau ir saņemta no pašvaldībām. Remontam ir jāatvēl 40 miljoni, kurus mēs atradīsim. Bez tam šā gada laikā par 67 miljoniem tiks uzbūvēti četri lieli stacionāri punkti robežsargiem kopā ar muitām. Tie būs ceļi, pa kuriem pamatā tiks atļauts braukt smagajam transportam. Apmēram 45–50 vagoniņi (patlaban 30 jau ir) tika izbūvēti līdz trešajam ceturksnim. Pārējo stacionāru būvei vēl būs vajadzīgi līdzekļi.

No savas puses varu pateikt, ka otrā pusgada budžetā valdība iestāsies par divām prioritātēm– par enerģētiku un par aizsardzību. Diemžēl lauksaimniecībai vairs nebūs atvēlēta tāda prioritāte kā šajā pusgadā. Tas ir viss, ko varu pateikt.

L.Muciņš: Vēl viens mazs jautājums. Jūs teicāt par jukām un pretrunām likumdošanā. Vai jūs esat iesnieguši priekšlikumus valdībā, lai tā ar likumdošanas iniciatīvu norādītu uz to, par ko jūs runājat?

J.Bojārs: Tas ir procedūras jautājums.

L.Muciņš: Jūs pieminējāt jukas likumdošanā.

Z.Čevers: Bet man liekas, ka jūs paši to jūtat. Vai tad jūs nejūtat?

L.Muciņš: Jūs esat iesnieguši priekšlikumu? Kur jūs saskatāt šīs jukas?

Z.Čevers: Attiecībā uz atsevišķām tautsaimniecības nozarēm esam iesnieguši savus priekšlikumus, kā šīs tautsaimniecības nozares izvest no krīzes, pēc dažiem mēnešiem mēs iesniegsim pārējos. Konkrēts priekšlikums– esam gatavi brīdināt ļoti daudzus vadītājus no atsevišķiem kontaktiem ar ārzemju cilvēkiem, kas uzturas Latvijā un mēģina palīdzēt Latvijas ekonomiku izvest no strupceļa. Tādus brīdinājumus mēs esam devuši atsevišķiem ministriem, Rīgas pilsētas izpildkomitejai sakarā ar to, ka īsā laikā esam dabūjuši un no jebkuras pasaules valsts varam dabūt informāciju par šo cilvēku finansiālo stāvokli un viņu autoritāti tās valsts ekonomisko varasvīru aprindās. Tādus brīdinājumus esam devuši. Ļoti žēl, ka mums tas neizdodas vairāk, tāpēc ka šo darbu esam iesākuši tikai janvāra beigās.

I.Godmanis: Es gribēju papildināt, atbildot augsti godājamam deputātam Muciņa kungam, ka savā laikā valdība iesniedza veselu virkni likumdošanas grozījumu, kas saistījās gan ar sankcijām, gan ar sodu izmaiņām, kas attiecās ne tikai uz administratīviem pastiprinājumiem, bet arī uz grozījumiem Kriminālkodeksā, tajā skaitā uz muitu, it sevišķi uz atsevišķo nodaļu par konfiskācijām, noziedzīgi izmantojot transportlīdzekļus kontrabandā, un veselu virkni citu tirdzniecības noteikumu pārkāpumiem, par kases aparātu neizmantošanu. Man šis materiāls ir apmēram 20 lappušu biezumā. Augsti godājamā Likumdošanas jautājumu komisija, kuras loceklis ir augsti godājamais Muciņa kungs un arī augsti godājamais Bojāra kungs, ļoti ātri uzrakstīja atsauksmi, ka visi šie pasākumi absolūti nav vajadzīgi, jo jau esošā likumdošana pilnīgi apmierina visu to situāciju, kāda tā patlaban ir. Bez tam es konsultējos gan ar Birkava kungu, gan ar Endziņa kungu, kuri teica, ka man acīmredzot nāksies vēlreiz iesniegt jums, augsti godājamai komisijai. Varbūt pretarguments bija tāds, ka nav savākta statistika, cik tad galu galā caur muitu ar mašīnām ved pāri kontrabandu, tāpēc, lūdzu, šādus pasākumus neierosiniet, jo tie ir pārāk, tā teikt, smagi. Es domāju, ka tā notikumu attīstība diez vai parādītu to, ka šie mūsu priekšlikumi bija pārāk smagi un nevajadzīgi. Es tagad baidos, ka mums nāksies atkārtot savu lūgumu izskatīt tos Likumdošanas jautājumu komisijā. Ja tas neizdosies, mēs tos iesniegsim tieši parlamentā.

Priekšsēdētājs: Jautājumam vārds deputātam Blumbergam, bet par procedūru vēlas runāt deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Mēs acīmredzot drusku pārkāpjam šajā zālē pieņemto procedūru. Mums Augstākajā padomē ir priekšsēdētājs, mums ir priekšsēdētāja vietnieks un katram no pārējiem deputātiem, manuprāt, ir jāsēž savās vietās. Citādi mums būs tāpat kā vecajā Augstākajā padomē– priekšnieku vietas un padoto vietas. Es lūgtu turēties tomēr pie parlamentos pieņemtās procedūras.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Pilnībā piekrītot Bojāra kungam, tomēr domāju, ka šoreiz visai lietderīgi bija noklausīties, ko mūsu valdības priekšsēdētājs var paskaidrot šajā jautājumā. No procedūras viedokļa, tas bija milzīgs pārkāpums, bet no lietderības viedokļa, man liekas, tas bija pavisam normāli.

J.Bojārs: Es gribētu teikt, ka tas, ko valdība iesniedza Likumdošanas jautājumu komisijai, bija pilnīgā pretrunā ar spēkā esošo Kriminālprocesa kodeksu. Ja paskatāmies uz šo jautājumu no lietderības viedokļa, es esmu pilnīgi par to, ka policija varētu aktīvi piestrādāt pie mūsu reketieriem un konfiscēt sev par labu šīs elegantās un ātrās mašīnas. Es nezinu, kā jūs ar saviem vecajiem žigulīšiem tiekat viņiem līdzi. Man liekas, tas nav iespējams.

Z.Čevers: Tāpēc mēs arī nevaram…

J.Bojārs: Bet saprotiet, kriminālprocess ir kriminālprocess! Un šie priekšlikumi no Kriminālprocesa kodeksa viedokļa nav izstrādāti. Ja Skrastiņa kungs tiem piekrīt, tad es nezinu.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, tā nu galīgi vairs nebija procedūra. Lūdzu, deputāts Blumbergs. Jautājumu uzdošanu noslēdz deputāte Zeile.

O.Blumbergs: Pirmo manu jautājumu jau atrisināja Bojāra kungs. Tātad procedūra tagad tiek ievērota. Mans otrais jautājums adresēts Čevera kungam. Man nav īsti skaidrs. Izskanēja tāda dīvaina frāze: mēs neuzvarēsim vēlēšanās, ja nebūs pietiekami labā līmenī nostādīts iekšlietu institūciju darbs. Kas ir tie, kuriem būtu jāuzvar vēlēšanās un kuri to darīs ar iekšlietu dienestu palīdzību?

Z.Čevers: Atvainojiet, tā nebiju izteicies.

Priekšsēdētājs: Čevera kungs, bija gan tā. Stenogramma to arī var pierādīt.

Z.Čevers: Es gribu atvainoties cienītajiem deputātiem, jo Iekš­lietu ministrija nevienā valstī un arī mūsu Latvijas Republikas Iekš­lietu ministrija nepretendē uz to, lai kaut kādā veidā ietekmētu vēlēšanas, jo saskaņā ar likumu “Par policiju” mēs nedrīkstam sastāvēt nevienā politiskajā partijā. Es gribētu, lai jūs man piedotu un pieņemtu manu atvainošanos. Tas nebija tā domāts. Doma bija tāda, ka nedrīkst kašķēties un lamāties par sīkumiem un ka ļoti daudzas lietas vēl nav atrisinātas. Tā tas bija domāts. Neņemiet ļaunā, tiešām atvainojiet!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeile kā pēdējā uzdod jautājumu.

V.Zeile: Man šodien laimējās divreiz noslēgt debates. Tātad pirmais jautājums. Jūsu komentārs par to, kas izskan presē un arī dažās vēlētāju vēstulēs,– ka tiekot kavēta latviešu pieņemšana darbā policijā.

Z.Čevers: Jā, atsevišķi tādi gadījumi ir izskanējuši. Es esmu to dzirdējis rītos pa radio. Daži deputāti pie manis ir griezušies attiecībā uz atsevišķiem rajoniem. Tāda situācija ir bijusi. Mēs esam operatīvā ceļā to mēģinājuši noskaidrot. Tas izskaidrojams apmēram tā: cilvēks zvana un mēģina mūsu galvenajā inspekcijā noskaidrot, vai viņu pieņems vai nepieņems. Viņš krieviski un latviski izskaidro dažādas situācijas. Tikai vienā gadījumā bija līdzīga situācija, ka viņam atsaka pēc tam, kad viņš tika izsaukts uz Rīgu un tika precizēts štatu nekomplekts, bet izrādījās, ka tur nav nekomplekta.

Ja mēs negribētu latviešus pieņemt, kā tad rastos gandrīz 1400 cilvēku pagājušajā gadā un jau šā gada trijos mēnešos tie 400 cilvēki. Nevar uzņemt tos, kuri neiztur psiholoģisko un fizioloģisko pārbaudi. Nu kā lai viņu pieņem darbā, ja viņš nevar atšķirt kubiku no rubika. Nu nevar, vai viņš ir latvietis vai krievs. Ir atsevišķi fakti. Esmu gatavs publiski pateikt: ja ir tādi cilvēki republikā, kuriem atteikts tikai tāpēc, ka viņš ir latvietis, tad esmu ar mieru pats patērēt to nedēļu, pieņemt vienu vai vairākus cilvēkus un taisīt atsevišķas pārbaudes par katru konkrētu faktu. Bet nevar par patiesu uzskatīt apgalvojumu, ka tādi fakti ir tāpēc, ka tur sēž krievu cilvēks, kurš brīvi pārvalda latviešu valodu un kurš grib palikt savā amatā, jo, atvainojiet, šie cilvēki, kuri nav latvieši, vairāk turas pie saviem krēsliem, īpaši, ja viņi ir vairāk nekā 20 gadus nostrādājuši savā amatā un grib aiziet pensijā.

V.Zeile: Paldies. Un otrs jautājums. Kādi būtu tie preventīvie pasākumi, kurus mums vajadzētu realizēt, nežēlojot naudu, lai noziedzību nepieļautu.

Z.Čevers: Es uzskatu, ka maksimāli jānostiprina Finansu inspekcija un jānodrošina ar augstu algu, jāizveido atsevišķu deputātu kontrole pār atsevišķām sfērām, jo mums ir tādi reģioni (piemēram, Daugavpils), kur neizprotamu iemeslu dēļ ir lielas problēmas ar pārtikas apgādi. Ticiet man, nelīdzēs pat tas, ja mēs uz tādiem objektiem, kur izzog, pārzog un izlaupa, sūtīsim vairāk policistu, jo mēs nevaram fiziski to izdarīt. Saskaņā ar likumu “Par policiju” policijas darba nedēļa ir 40 stundas. Šobrīd mēs tās pārsniedzam. Vajag pārējās sfēras attīstīt un dot tiesības prokuratūrai un Iekšlietu ministrijai strādāt tā, lai zinātu, ka arī pēc trim gadiem tās strādās, lai gan nāks un aizies parlamenti un iekšlietu ministri. Bet šobrīd ir tāda situācija, ka uztraukums valda prokuratūras darbinieku un iekšlietu sistēmas darbinieku vidū, jo viņi nav droši par savu nākotni. Nav patīkami, ja katru dienu saka, ka izmetīs no darba. Viņi atradīs darbu citur, negaidot, kamēr viņus izmet. Bet vai viņi būs Latvijas patrioti? Viņi būs vienkārši apvainoti cilvēki. Pašreiz tieši viņi ķer tos noziedzniekus un riskē ar savu dzīvību. Blakus Iekšlietu ministrijai ir divi piemiņas akmeņi diviem tādiem puišiem, krievu tautības cilvēkiem. Viņi aizstāvējās ar ieročiem rokās. Augustā arī šeit, parlamentā, bija krievu tautības cilvēki. Mani neinteresē, vai viņš ir latvietis vai krievs, man ir svarīgi, ka viņš ir augstas klases profesionālis, kas kalpo Latvijai un cīnās pret tās ienaidniekiem– kā iekšējiem, tā ārējiem. Es uzskatu, ka mums vienkāršiem, cilvēciskiem vārdiem ir jāpateicas šiem cilvēkiem.

Priekšsēdētājs: Arī Skrastiņa kungs vēlas vēl runāt.

J.Skrastiņš: Es tomēr vēlējos pēc Zeiles kundzes jautājuma izvirzīt papildus vēl vienu problēmu kā dominējošo. Varbūt tas pietiekami skaidri neizskanēja manā ziņojumā, bet, ja mēs šobrīd kaut ko nedarīsim ar ekspertīzēm, ja šīs ekspertīzes joprojām paliks pagājušā gadsimta līmenī, tad visa mūsu cīņa ar moderno noziedzību pašreiz vienkārši nebūs iespējama, jo tie līdzekļi, kas bija derīgi 50. un 60.gados, šobrīd, lietoti pret šīm mafijas grupām, neko nelīdz. Tagad viņiem ir pavisam cita aizstāvības sistēma, šie noziedznieki ir pavisam citādi sagatavoti juridiskajā ziņā, viņiem ir mācību līdzekļi, kuros paredzēts, kā kurā situācijā rīkoties– kuros gadījumos atbildēt, kuros– neatbildēt un tā tālāk. Tikai zinātne un tehnika var šo jautājumu pagriezt citā virzienā, un šis institūts, tiesu medicīnas zinātnes attīstība ir pati prioritārākā līnija no visām. Pat tad, ja prokuratūrai tiek samazināti visi līdzekļi, šī līnija ir jāattīsta, ja vispār gribam ar noziedzību cīnīties.

Priekšsēdētājs: Paldies par atbildēm ģenerālprokurora un ministra kungam, paldies deputātiem par ilgo sēdēšanu. Plenārsēde beigusies. Rīt pulksten četros Prezidija sēde.

(Sēdes beigas)