Karā un gūstā līdzās vīriem

jaunekļa 1944., 1945.

un 1946. gada

dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Turpinājums. Sākums "LV" nr.355, 28.10.1999., nr.356/357, 29.10.1999., nr.366/367, 5.11.1999., nr.370/371, 10.11.1999., nr.372/373, 11.11.1999., nr.374/377, 12.11.1999. nr.386/387, 23.11.1999., nr.390/391, 25.11.1999., nr.394/396, 30.11.1999., nr.397/398, 1.12.1999., nr.399, 2.12.1999., nr.400/403, 3.12.1999., nr.406/407, 8.12.1999., nr.408/409, 9.12.1999., nr.410/411, 10.12.1999.

Fiļi, 1946.gada 30.aprīlis

Otrajās Lieldienās man tomēr iznāca svētki, no rīta aizgājis uz darba vietu, saņēmu pirmo vēstuli no Dzimtenes — māsas sūtītu grāmatu, dāvanu Lieldienās. Tas bija negaidīts, patīkams pārsteigums. Sūtījums bija gājis ļoti ātri, trijās dienās no Rīgas līdz Maskavai. Grāmatā bija desmit rubļi un aploksne, vēstules nebija. Tajā dienā es biju laimīgākais un apskaužamākais cilvēks brigādē. Paliku arvien vēl neziņā par piederīgiem, bet pēc pāris dienām sagaidīju arī vēstuli. Tā vēstīja vairāk skumjas nekā priecīgas vēstis, tomēr skaidrību un patiesību. Pēc grāmatas saņemšanas izsūtīju vēl vienu vēstuli, jo tad jau zināju māsas adresi. Šīs vēstis no Dzimtenes uzmudināja notrulināto dzīvotgribu, ir atkal ko domāt un sapņot. Zinu, ka ir vēl pasaulē cilvēki, kuri mani gaida un domā par mani.

Sakarā ar pirmā maija svētkiem pagājušajā svētdienā mums bija darbdiena. Strādājām tajā pašā darba vietā. Vakar, turpat strādājot, gadījās sliktāk, uz kājas uzkrita smaga dzelzs stanga un sasita īkšķi. Pēcpusdienā ārsts atbrīvoja no darba, kādu laiku būs jāklibo. Šodien ārpus nometnes darbā neejam, strādājam tīrīšanas un spodrināšanas darbos. Tak še nometnē neliek mieru un notrenkā vēl vairāk nekā darba vietā. Pagājušajā naktī mums potēja bakas, gājām pirtī un atutošanā, šodien jābūt tīriem, skūtiem un apcirptiem, salāpītām drēbēm, izmazgātai veļai. Brigadierim deva pavēli, lai uz pirmo maiju tiktu izdotas sienas avīzes. Brigadieri nozīmēja tālāk atsevišķus cilvēkus rakstīt par zināmiem tematiem un uztaisīt sienas avīzi, jo nevienam pašam to darīt nepatīk. Mani arī nozīmēja vienu rakstu uzrakstīt. Lai arī cik nepatīkami bija pie tāda, tagad neparasta, darba ķerties, kad nevarēja vaļā tikt, uzrakstīju arī kaut ko. Šodien apmākusies diena, mazliet līst. Šovakar mūs vēl vairāk atvieglinās no mantām — noņems puloverus. Tagad gan laikam dabūsim drebināties, jo drīkst būt tikai krekls un svārki.

Fiļi, 1946.gada 2.maijs

Trīsdesmitā aprīļa pēcpusdienā arī mūsu nometnē sāka atzīmēt svētkus. Runāja nometnes vadības vīri. Mēs esam kara gūstekņi, savas dzimtenes atkritēji un gribam atgriezties tajā. Mums ir jāstrādā savas dzimtenes saimniecības uzbūves darbā. Tālākais viņu runās bija procenti un atkal procenti. Beidzamajā laikā tie ir virs simta, bet tiem ir jābūt virs simt piecdesmit. Par darbu viņi rēķina, ka mums atmaksājuši ar to, atgādināja vēlreiz, ka mēs esam saņēmuši matračus, segas, spilvenus un spilvendrānas. Labākos strādniekus apbalvoja, izsniedzot pa tabakas pakai un papirosu paciņai, kas bija pirkti, iepriekš savācot naudu no visiem, kuri vēlētos iegādāties papirosus. Par atlaišanu vairs neminēja ne vārda, tikai darbs un vēlreiz darbs. Vakarā nometnē parādījās arī pats komandants un izgāja cauri nometnei. Viens, nelaimīgais, no mūsu brigādes bija krāsni iekurinājis, par to visa brigāde krita nežēlastībā, cauru nakti un dienu bija jāstāv sardzēs pie krāsnīm, jātīra telpas. Ar to mums svētku brīvo laiku izjauca. Arī pārējie tika trenkāti cauru dienu, telpās uzturēties nedrīkst, piecas reizes dienā stāšanās, skaitīšana, apģērba apskate, un atkal tas pats no gala sākās šorīt. Mums par maz disciplīnas esot, tai jābūt tādai kā sarkanarmijā, mēs esot nolaidīgi bez pamata, jo mums esot doti normālas dzīves apstākļi. Kā papildinājumu svētkiem pusdienās klāt dabūjām biezputru. Vakarā pa logu redzējām, ka virs Maskavas šāva raķetes čupām un rībēja salūti.

Tādi svētki, kad cauru dienu trenkā apkārt, drīzi apnīkst. Rītdien iesim atkal darbā, tad vismaz diena mierīgāka un ātrāk paiet. Šeit ir savāds paradums svētkos: uz visiem stūriem posteņi un bruņoti sargi, pat uz māju jumtiem. Tā ir mūsu nometnē, tāpat redzams ārpusē.

Brīvajā laikā rakstīšu atkal vēstules, lai varētu gaidīt un saņemt atbildes. Šī pirmā vēstule ir tik daudz devusi manai gūstekņa dzīvei. Tāpat katra saņemtā vēstule nesīs pārmaiņu un dos ilgam laikam saturu manām domām. Domas ir vienīgās, kas mums vēl nav aizliegts un atņemts.

Manai Lieldienās dāvātajai grāmatai "Cīrulis" nebija lemts še ilgi būt. Es to izlasīju, vēl kāds, un vienam lasot aizvakar krievi to noņēma. Tā bija vienīgā latviešu grāmata nometnē. Šīs bija siltas, īstas maija dienas. Varēja jau aizvējā noģērbt kreklu un sauļoties. Šodien pirmo reizi salutēja pērkons un nāca krusa ar lietu.

Fiļi, 1946.gada 5.maijs

Pēc pirmā pērkona uznāca vēsākas dienas. Tagad, puspliki izģērbti, visi dabū kārtīgi izsalties. Mani ārsts ir pagaidām atbrīvojis no darba sasistā kreisās kājas īkšķa dēļ. Es pa nometni tīru telpas un vēl šo to daru, vismaz šīs vēsās dienas nav ārā jāsalst. Svētki ir nosvinēti, to iespaidu dabū just vēl tagad, rītos vairs nedod biezputru ar papildu maizi un cukuru, to laikam rēķina svētkos noēstu. Otrajā maijā uzrakstīto vēstuli viens vakar darba vietā nodeva iemešanai pastkastītē. Mana brigāde darba vietu tagad mainījusi, būs grūtāk atbildi saņemt. Pirms divām nedēļām mūsu nometnē bija ievests viens "tautas vācietis". Viņš februārī atlaists no kādas gūstekņu nometnes un ievietots noteiktā darba vietā. Reiz sadomājis atbraukt uz Maskavu un piedzerties, tur saņemts ciet un ievietots mūsu nometnē. Vakar negaidot tam izdeva virtuvē ceļamaizi, un viņš viens pats izgāja caur nometnes vārtiem. Mūsu nometnes virsnieki ar zilajām cepurēm katru dienu strādā, kārtojot mūsu anketas, citādi nekas vairs netiek ne runāts, ne minēts. Šodien tomēr svētdiena, domāta lāpīšanās un apkopšanās.

Fiļi, 1946.gada 19.maijs

Ilgāku laiku neesmu še vairs neko piezīmējis un ar šo domāju izbeigt pavisam. Darbā dienas ātri paiet, pēc darba fabrikā vakaros vēl pāris stundas jānostrādā nometnē. Brīva laika atliek ļoti maz, pēc karstās dienas ir nogurums un gulētiešana iznāk stipri vēlu. Nekas svarīgs mūsu nometnē nav mainījies, uzturs ir mazliet labāks, ar to tagad var dzīvot. No mums prasa ik dienas arvien stingrāku disciplīnu un augstākus procentus darbā, bet mēs nedrīkstam ne prasīt, ne jautāt. Mani arī kādu dienu nopratināja un uzrakstīja protokolu. Varam tikai cerēt un gaidīt. Miesīgi esmu kļuvis spēcīgāks, tāpat arī garīgi, esmu saņēmis no Dzimtenes vēl vienu vēstuli un grāmatas. Tagad varēšu arī pats vairāk vēstules rakstīt. Par manu dzīvi šeit nav ko rakstīt, bez tam šīs piezīmes var arī kurā katrā laikā krist krievu nagos. Dzīvē, kurai būs vairāk satura, nebūs vajadzības un laika piezīmes rakstīt, Dzimtenē atgriezies, nekad neesmu domājis tās rakstīt.

Ja bezdarbs un garlaicība nenāks vairs priekšā, — nerakstīšu vairs.

Daži dienasgrāmatā neaprakstīti atmiņu fragmenti

Kara beigu posmā nebija iespējams visu pierakstīt. Savukārt, atrodoties gūstā, bija bīstami aprakstīt visu tur notiekošo. Tādēļ — noslēguma vietā — piedāvāju saglabājušos atmiņu fragmentus.

Tas bija 1945.gada 1.maijā. Berlīnes radio ziņoja, ka Hitlers kritis ielu cīņās. Mans pēdējais uzdevums šajā dienestā bija nakts patruļa Hāfelbergas ielās kopā ar vācieti, vecāku par 50 gadiem. Staigājām pa tumšajām ielām. Vācietis runāja par postu, ko Hitlers nodarījis vācu tautai. Teica, ka ar savu dzīvību viņš nevar samaksāt par miljoniem kritušo karavīru un bombardēšanās nogalināto civiliedzīvotāju. Kāds seržants naktī mūs kontrolēja. Sarāja, ka neesam pietiekami modri.

Šajā cilvēku un vērtību iznīcināšanas laikā bija arī kas skaists, ko atcerēties, — cilvēku savstarpējās attiecības.

Zēni sēdēja pie šķūņa — mūsu mītnes Hāfelbergā. Blakus apsēdās noguruši vecie karavīri. Kareivis jautāja zēnam, kur viņa mājas un vecāki. Zēns bija rīdzinieks. Viņam nebija ne māju, ne vecāku — viņi aizvesti uz Sibīriju 1941.gadā. Kamēr pasts darbojies, kareivim sieva rakstījusi, ka viņu māja pie Drēzdenes neesot sabombardēta. Aicināja zēnu pieņemt viņa uzvārdu un kļūt par dēlu, jo viņiem bērnu neesot, bet dzirdēts, ka tos, kas jaunāki par 17 un vecāki par 45 gadiem, amerikāņi tūlīt atbrīvojot no gūsta. Karavīrs ieteica zēnam iegaumēt viņa adresi — gadījumam, ja viņus izšķir. Abi piecēlās un aizgāja Elbas virzienā.

2.maijā mums nolasīja ģenerāļa Frūnera pavēli par padošanos amerikāņu gūstā 1945.gada 3.maijā. Padošanās noteikumi saskaņoti ar amerikāņiem. Ieroči jāatstāj šajā Elbas krastā. Uz otru krastu jāpārceļas un gūstā jāpadodas organizēti, pa karaspēka daļām. Divas brīvprātīgo rotas tikmēr noturēs krievus pie Hāfeles upes.

Dienas beigās atstājām Hāfelbergu. Tiklīdz pārgājām pār Hāfeles tiltu, to uzspridzināja. Pilsētā ienāca krievu tanki. Vēlāk redzēju, ka pilsētā uzspridzināja kādas fabrikas lielo ķieģeļu skursteni.

Daži kareivji raka bedres turpat Hāfeles krastā. Garāmgājējiem viņi paskaidroja, ka esot karojuši piecus gadus un gūstā nepadošoties. Bedres šoreiz rokot dziļākas, jo tajās arī palikšot.

Nonācis Elbas tuvumā, vakara krēslā kopā ar dažiem zēniem apgūlos krūmos. Naktī mūs uzmodināja lielgabala šāvieni. Vācieši blakus krūmos atvilkuši lielgabalu un apšauda Hāfelbergu. No šāvieniem pilsētā izcēlās ugunsgrēks. Tomēr krievi neatbildēja. Provokācija neizdevās. Krievi nešāva amerikāņu virzienā.

3.maija rītā Elbas krastā liela drūzma. Daža nomesto ieroču kaudze atgādina siena kaudzi. Ieroči krājušies jau no iepriekšējām dienām. Daži atnāk, sameklē vēlamo "kaulu zāģi" un aiziet Hāfeles virzienā. Visi gaida amerikāņu apsolītos kuģīšus, kuri pārcels uz Elbas kreiso krastu.

Vairākas reizes no Elbas kreisā krasta ar laivām atīrās amerikāņu sapieri. Viņi izrādījās poļi. Ja kāds varēja dot dārgu pulksteni vai pistoli, kas pārcēlājiem patika, to laivā aizveda pie amerikāņiem. Atnāca viens no mūsu zēniem, ar kuru turējāmies kopā. Aicināja iet pie sapieriem. Viņš bija no Rēzeknes un prata poļu valodu. Sarunājis, ka sapieri mūs abus uzņems laivā. Atbildēju, ka nav ko steigties ar padošanos gūstā. Turklāt mums ir pavēlēts padoties organizēti — karaspēka daļām. Gūsta kritiskos brīžos atcerējos šo neloģisko atteikumu. Pēc daudziem gadiem to sapratu citādi. Tas bija pareizs mana likteņa lēmums. Man vieta bija austrumu pusē, Dzimtenē.

Kāda krievu lidmašīna zemu pārlidoja šo neapbruņoto cilvēku jūkli Elbas krastā. Lidotājam sagribējās izšaut vienu kārtu no lielkalibra ložmetēja. Turpat redzēju, kā vienam sēdošam kareivim šāviņi sadragāja abas kājas.

Ja atbrauca kāds automobilis, tam veikli nomontēja visus riteņus, izņēma kameras, piesūknēja, un 4–5 peldētāji, cīnoties ar stipro straumi un auksto ūdeni, peldēja uz otru krastu. Citi to pašu mēģināja ar dēļu gabaliem.

Ap pusdienas laiku ieradās divi upes kuģīši. Vācieši, būdami disciplinēta tauta, nostājās kārtīgās rindās pa trim, un sākās iekāpšana. Kad pirmais kuģītis bija pilns, piestāja otrs. Daudzi kļuva nervozi, jo tālskatī otrā krastā pie amerikāņiem ieraudzīja krievu virsniekus. Kuģītis vēl nebija pilns, kad nāca pavēle pacelt trapu. Netālu no trapa stāvēju rindā ar dažiem zēniem. Viens no maniem draugiem, Cēsu arodskolnieks, kas Jēnā bija iedraudzējies ar vācu meiteni, devās pa ūdeni pie trapa no sāniem un pēdējā brīdī nokļuva uz kuģīša. Kuģītis attālinājās. Savu Jēnas draugu pēdējo rezi redzēju uz kuģīša klāja — novilcis zābakus, izgrieza slapjās zeķes. To arī atcerējos gūsta kritiskajos brīžos, ka nedrīkst būt pašpaļāvīgs un tūļīgs.

Tomēr savam liktenim nevar izbēgt arī veiklais. Pēc desmit gadiem draugs ienāca manā darbavietā savas iestādes uzdevumā. Kad durvis bija aizvērtas, pastāstīja, ka pēc pāris gūsta mēnešiem amerikāņi viņu izdevuši krieviem.

Drīz pēc kuģīša aiziešanas krievi bija klāt. Pirmais, ko dzirdējām no viņiem, — meli. Kāds virsnieks, uzkāpis uz mucas, paziņoja, ka karš beidzies, lai visi dodas uz aizmuguri. Tur gaidot automobiļi, kuri aizvedīšot visus uz mājām — uz Berlīni, Drēzdeni. Tik saltiem meliem neviens neticēja. Vācieši rādīja, ka mājas esot Elbas otrā pusē. Tad krievs sāka runāt ticamāku valodu. Hāfelbergas komandants pavēlējis pusstundas laikā atiet no Elbas. Ja neatiešot, tad pavēlēts apšaudīt ar artilēriju. Daži ierosināja neatiet, kamēr sāks šaut. Artilērija nesāka šaut. Krievu kareivji izvērsās ķēdē. Aplenca gūstekņus, urkšķēdami: "Urr, urr" (Uhr — pulkstenis). Bikstīja ar durkļiem. Rāva pulksteņus no rokām un kabatām un no pirkstiem — laulības gredzenus.

Sanācām kopā septiņi Rātenovas baterijas zēni. Gājām Zandovas virzienā, jo tilts uz Hāfelbergu bija uzspridzināts. Zandovu sagrāvusi amerikāņu artilērija. Palikušas nedaudzas mājas. Pretī nāca poļu divīzija. Mūsu vidū bija zēns, kurš saprata viņu valodu. Teikuši, lai mēs izejam no pilsētas, tur mūs nošaušot. Nedaudz pagājuši, ieraudzījām grāvī vienu vācieti, tikko nošautu. Atgriezāmies pilsētā. Kad bija jau kādi piecdesmit gūstekņu, viens poļu virsnieks norīkoja kareivjus vest mūs uz savākšanas vietu. Tā bija vientuļa divstāvu lauku māja ceļa malā. Pagalmu apjoza pusotru metru augsta mūra sēta ar vārtiem — tā bija neliela gūstekņu nometne.

Karš visiem nebija beidzies. Daudzi to turpināja bez frontes. Aiz mūra sētas mums bija izdevīgas pozīcijas. Pāri sētai varēja vērot, kas notiek ārpusē, bet šaušanas gadījumā — pietupties.

Apmēram 300 metru attālumā trīs karavīri gāja pāri laukam, nesot patšauteni. Poļi tos apšaudīja. Lodes izsita zemes pikas. Taču gājēji vienaldzīgi turpināja ceļu uz nākamo mežu. Vēlāk no nometnei tuvākā meža kāds raidīja mūsu virzienā vairākas patšauteņu kārtas. Poļu sargam pie vārtiem sašāva augšstilbu. Netālu mežmalā stāvēja vieglais auto. Poļi mudināja gūstekņus aiziet un atbraukt to. Neviens nevēlējās to darīt. Arī poļi to nedarīja. Auto varēja būt mīnēts vai varbūt kāds mežā ar mašīnpistoli gaidīja automobiļa kārotājus.

Pēc dažām stundām ceļu aizpildīja liela poļu karaspēka daļa. Viņi gāja Elbas virzienā pa šauro, līkumaino ceļu slēgtā ierindā pa trim, nesot smagas vecmodīgas krievu prettanku šautenes ar 2–3 m gariem stobriem. Pēkšņi uz ceļa izcēlās apjukums. Pa ceļu pretējā virzienā brauca vieglais auto ar atvērtu jumtu. Tajā — četri augstāki vācu virsnieki uniformās un cepurēm galvās. Viens pie stūres, bet otrs, kājās piecēlies, no viena metra attāluma ar mašīnpistoli "pļauj" brīvās poļu rindas, divi savukārt tajā laikā nomaina patronu aptveres. Nometnes sargs, tos laikus ieraudzījis, veikli atbalstīja šauteni uz sētas un izšāva no aizmugures. Likās, ka trāpīja. Virsnieks, kurš tajā brīdī šāva, saķēra galvu un apsēdās. Turpat bija asāks ceļa līkums. Auto "aizgāja" pāri grāvim pa lauku. Dienasgrāmatā šo gadījumu atzīmēju ar vienu teikumu: "Vācu virsnieku amoka brauciens." Diemžēl daudzi, kas kara pēdējās dienās nolēma izbeigt dzīvi uz šīs zemes, centās paraut sev līdzi pēc iespējas lielāku skaitu citu karavīru, kuri vēlējās dzīvot.

No 6.līdz 10.maijam — piecas dienas — veicām pārgājienu no gūstekņu savākšanas sētas pie Zandovas caur Berlīnes ziemeļu priekšpilsētu un Bernavu uz Bīzentāles nometni — apmēram 150 kilometru. Tur sāku rakstīt gūstekņa piezīmes. Nogājām 30–40 kilometru dienā. Pārtiku neizsniedza. Elbas krastā no kāda armijas apgādes kravas auto biju paņēmis 10 kārbiņas dāņu ražojuma kondensētā piena. Pēc dienas pārgājiena izsūcu pa vienai kārbiņai. Tā daļēji atjaunoju spēkus nākamajam pārgājienam. Lielākajai daļai gūstekņu nebija nekādas pārtikas.

Starp gūstekņiem bija sievietes — sanitāres, medicīnas māsas, sakarnieces. Pārgājienos pēc katrām divām stundām bija desmit minūšu pārtraukums "tekošo" darīšanu nokārtošanai un atpūtai. Nedrīkstēja atiet tālāk par ceļa grāvmalu. Nācās konstatēt, ka kautrība starp vīriešiem un sievietēm tādos gadījumos ir relatīvs jēdziens.

Pēdējā vakarā, pirms Bīzentāles, nometnes gūstekņu sargs, poļu kareivis, teica sievietēm, ka šajā naktī atļaušot "aizbēgt", rīt gūstekņus nodošot krieviem. Sievietes atteicās. Nav kur bēgt. Tiklīdz aiziešot no gūstekņiem, krievi viņas izvarošot.

Kādā no pārgājieniem starp Bīzentāli un Vrīceni apstājāmies atpūtai. Blakus bija apstājušies kazaku jātnieki. Uz zirgiem bija arī piecas skaistas vācu meitenes. Dzirdēju mūsu sarga un kazaka sarunu. Kāpēc viņiem tās vācu meitenes? Tās smukākās viņi paņemot līdzi arī nākamajām naktīm. Protams, ar tām visiem nepietiekot. Viņiem esot leitnants — sieviete. Kad apstājoties uz naktsmītni nākamā ciemā, viņa sasauc visas sievietes un nostāda ierindā. Pati izdarot pārbaudi, nevainīgās meitenes atbrīvojot, pārējās sievietes tad esot prostitūtas, tās nododot viņu rīcībā uz visu nakti. Dzirdot šo sarunu un redzot sagūstītās meitenes un netīros aziātiskos kazaku ģīmjus, kļuva nelabi. Taču tas bija jāpārvar un jāsavaldās.

Bija jāmācās savaldīties arī tad, kad kāds gūstekņu sargs, krieviņš tādā pašā vecumā kā es, bet apbruņots, izklaidējoties spārdīja gūstekņus. Arī mani. Domāju — vai tas maz ir cilvēks, kam sagādā prieku spārdīt citus ar kājām. Vai viņš nav sliktāks pat par dzīvnieku? Nomierinājos un savaldījos.

10. jūnijā dienasgrāmatā atzīmēju, ka pārgājienā no Bīzentāles uz Vrīceni viens no diviem tūkstošiem mēģināja bēgt. Apstāšanās laikā noslēpās rudzos. Lauks atradās ceļam blakus. Nezinu, kā sargi to varēja pamanīt. Izziņoja trauksmi. Visus noguldīja. Bēgli rudzos sameklēja sargu suņi. Tas bija vīrs ap piecdesmit. Desmit kilometru no šī ceļa bija viņa mājas, sieva un bērni. Ar zobena neaso pusi sargs sita viņam pa galvu. Āda sadalījās, seja noplūda asinīm. Bēglis pagrieza muguru un lūdza nošaut. Pat lodi viņam neuzdāvināja! Piesēja auklā aiz zirga un rāva līdzi. Vīrs lūdza dzert. Neatļāva. Biju dzirdējis, ka kaķim ir sīksta dzīvība, taču dažreiz tāda ir arī cilvēkam.

19. maijā dienasgrāmatā ierakstīts par kritisko brīdi pie Vrīcenes nometnes, kurā mūs neuzņēma. Dzirdēju, kā kapteinis, ebrejs, pavēlēja seržantam, krievam, mūs skriešus dzīt pa mežu Bīzentāles virzienā. Tos, kas atpaliks, nošaut. Tālu taču mēs nepaskriešot. Seržants atbildēja, kā armijā noteikts, — tieši tā izpildīs. Tajā brīdī sēdēju zem koka. Pēkšņi manī pamodās izdzīvošanas instinkts. Pasauli ieraudzīju vēl neredzētās krāsās. Cik skaista ir saule! Vējā viļņojās labības lauki. Ceļmalās plauka ābeles. Vienu mirkli ar visu enerģiju raidīju izmisīgu domu: "Ja nu Dievs ir, vai nepalīdzēs!?" Pie tik skaistas pasaules ir vērts turēties. Grūtības un nepatikšanas ir nenozīmīgi sīkumi, tāpat materiālajām vērtībām nav nozīmes. Bet kaila dzīvība ir vērtība, par to vērts cīnīties. Iztukšoju mugursomu. Drēbes un citas mantas noliku aiz koka, lai būtu vieglāk skriet. Dažās minūtēs kā kinofilmā redzēju visu iepriekšējo dzīvi. Esmu bijis kūtrs. Daudz lasīju. Maz piedalījos dažādos pasākumos — kā labos, tā sliktos — kopā ar skolas biedriem. Atcerējos atteikšanos no sapieru laivas un mierīgo stāvēšanu pie Elbas kuģīša, kur draugs, kaut pa ūdeni, tomēr tika uz trapa. Bija skaidrs, kā vajadzētu dzīvot. Ja šoreiz izdzīvošu, cik vien intensīvi var, visur piedalīšos. Kā nomirt, nezaudējot cilvēka cieņu? Ja nav citas iespējas, tad bēgt — ja ir kaut mazākās izredzes. Ja nav izredžu, — nomirt, uzbrūkot ar kailām rokām, tāpat kā ievainotie zvēri. Tikai neļaut gļēvi sevi nošaut.

Īsais brīdis pie Vrīcenes ietekmēja visu manu turpmāko dzīvi. Kļuvu optimists. Mīlēju šo pasauli un cilvēkus. Ja gadījās neveiksmes vai nepatikšanas, atcerējos, kādās krāsās tajos mirkļos ieraudzīju pasauli. Nepatikšanas un kļūdīšanās ir neatņemama dzīves daļa. Jālabo, ja kas labojams. Ja nav labojams, — kļūdas neatkārtot, taču neskumt. Dzīvoju ļoti intensīvi, maz gulēju. Vēlāk, kad labi krievu cilvēki palīdzēja nelegāli uzņemt sakarus ar Dzimteni, rakstīju māsai, ka vēlos izdzīvot, lai dzīvotu, pārvarot visas dzīves grūtības un raizes.

Toreiz nezināju to, ko uzzināju 50 gadu vecumā, — ka nāves nav, ir tikai šīs zemes ķermeņa atstāšana. Ja zinātu, nevarētu tik izmisīgi turēties pie šīs zemes un to iemīlēt.

Tajā dienā pie Vrīcenes sākām skriet, kā bija pavēlēts. Kapteinis iesēdās automobilī un aizbrauca. Kad meža ceļā auto pazuda aiz līkuma, seržants sāka iet soļos. Viņš bija apmēram 40 gadus vecs. Varbūt jaunībā cariskās Krievijas laikā reliģiozi audzināts? Teica, ka četrus gadus karojis, trīs reizes ievainots, taču nevienu neapbruņotu neesot nošāvis. Nedarīšot to arī šoreiz. Varbūt iedomājās, ka Bīzentāles nometnē ir augstāka priekšniecība par šo kapteini. Tā atgriezāmies Bīzentālē.

Ap 10. jūniju vēlreiz gājām uz Vrīcenes nometni un vienā nākamajā dienā 40 kilometrus atpakaļ. Kad trešo reizi mūs gribēja sūtīt šajā pārgājienā, izdevās noprotestēt un izvairīties.

Tajā laikā meža ceļu malās kritušie vācieši vēl nebija aprakti. Zirgi un citi beigtie mājlopi uzpūsti kā bumbas, kājām gaisā, mušu baru apsēsti. Karavīri gulēja ceļmalās kā mumizējušies karstajā saulē. Noputējuši no daudzo garāmgājēju saceltajiem putekļiem. Dažiem ievainotajiem biedri segu palikuši apakšā. Tie nebija granātu saplosīti, bet miruši no lodēm. Kādā mežā krievi bija tiem izčamdījuši kabatas, apzaguši miroņus un rokās ielikuši zobu birstītes. Skumji noskatīties.

Jēnā 1944. gada decembrī, apmeklējot kinoteātri, nedēļas apskatā pirms filmas rādīja, kā vācieši un angļi Barselonā apmainās ar karagūstekņiem. Angļi bija sagūstīti Francijā 1940. gadā. Vācieši sagūstīti Ziemeļāfrikā 1943. gadā. Komentētājs atzīmēja, ka pēc īsas atpūtas viņi dosies uz fronti. Protams, viņus nosūtīja uz austrumu fronti.

Landsbergas gūstekņu nometnē ar dažiem satikāmies. Viņi stāstīja par apstākļiem angļu gūstā Āfrikā. Dažas reizes redzēju, ka karavīrs, kas sēdēja uz sola, pēkšņi nogūlās uz zemes, klabināja zobus, mētāja rokas un kājas. Domāju — kāpēc viņš nesavalda savus locekļus? Kāds ārsts secināja, ka tā esot malārijas drudža lēkme.

Kādā ļoti karstā dienā jūlija beigās, kad vienīgais apģērbs bija peldbikses, pēkšņi sajutu vēsumu. Gāju savas barakas virzienā. Kļuva auksti. Skrēju. Paguvu nokļūt guļasvietā un apsegties, bet nelīdzēja. Arī es nevarēju savaldīt locekļus. Drīz drudzis norima. Iestājās ugunīgs karstums. Neparastas sajūtas. Locekļi kļuva sveši, it kā paralizēti. Kaut kā pateicu kādam, lai samērcē manu dvieli un uzliek uz galvas. Nobijos, ka smadzenes neizturēs karstumu. Ja zaudēšu prātu, tad arī pašnāvību nevarēšu izdarīt. Nebiju aizmirsis Bīzentāles nometni. Tur prātu zaudējušos ievietoja policijas kazarmu suņu audzētavas būros — kā zvērudārzā. Pēc dažām stundām pamodos. Ar pūlēm izgāju no barakas. Saule kā agrāk spīdēja pie debesīm.

Aizceļojām ziemeļu virzienā. Drudža lēkmes neatkārtojās. Bija notikusi pašizārstēšanās. Skolā biju dzirdējis, ka malārijas drudzi izplata tikai Āfrikas odi. Vēlāk kādā medicīnas grāmatā lasīju, ka arī mūsu pašu odi pilda šo uzdevumu.

Turpinājums — seko

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors