Mutiskā tulkošana un latviešu valoda

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijā attīstījusies jauna profesija jeb niša — mutiskā tulkošana. Tās veicējs ir tulks atšķirībā no rakstiskā tulkojuma veicēja — tulkotāja.

Spēju atpazīt atšķirību starp tulku un tulkotāju sarežģī arī tas, ka Latvijā nereti viens cilvēks piekopj abus amatus. Darba dalīšana un specializācija pie mums vēl nav sasniegusi tādu līmeni kā Rietumos. Iespējams, ka vairumam cilvēku šī nianse nav zināma vai šķiet nebūtiska, tāpēc vēlētos mazliet dziļāk ielūkoties šīs profesijas noslēpumos.

Līdz 90. gadiem mutiskās tulkošanas izplatība Latvijā bija ļoti ierobežota, jo latviešu — krievu valodas saziņā tulkojums parasti nebija vajadzīgs, bet dzīvā saskarsme ar ārzemniekiem bija reta. Ar mutisko tulkošanu dažreiz nodarbojās"Intūrista" gidi, ļoti reti notika kāda starptautiska konference, kurā bija nodrošināts tulkojums.

Atmoda, Tautas fronte, neatkarības procesi piesaistīja ārzemnieku interesi, un arī latviešu valodas kā valsts valodas statusa atgūšana nozīmēja, ka saziņā arvien vairāk radās nepieciešamība pēc tulkiem. Latvijai atgūstot neatkarību, attīstoties attiecībām ar citām valstīm, ieplūstot ārzemju kapitālam, veidojoties kopuzņēmumiem, tulki ieguva sev normālā sabiedrībā ierasto vietu. Jāņem vērā, ka 90. gadu vidū starptautiskās saziņas " lingua franca " — angļu valoda — Latvijā vēl nebija apgūta pietiekamā līmenī, lai netraucēti varētu kontaktēties un risināt sarunas. Patlaban mutiskās tulkošanas tirgus Latvijā ir stabilizējies. Tajā izteikti dominē angļu valoda, paretam tiek izmantota arī vācu, zviedru, franču un citas valodas. Domājams, ka ar laiku varētu parādīties nepieciešamība arī pēc krievu valodas mutiskā tulkojuma, jo iedzīvotāju valodu zināšanā novērojama ievērojama pārbīde, proti, strauji pieaug angļu valodas kā otrās valodas zināšanas un rūk krievu valodas zināšanas latviešiem. Vislielākās izmaiņas tomēr varētu radīt Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, jo tad pēkšņi darbam Eiropas institūcijās būtu nepieciešams 50-100 augsti kvalificētu tulku. Kā rāda tādu visai līdzīgu valstu kā Zviedrijas un it īpaši Somijas iestāšanās pieredze, uz laiku tiek sagrauts vietējais tulkošanas tirgus un arī Briseles vajadzības ilgāku laiku paliek neapmierinātas.

Pastāv vairāki mutiskā tulkojuma veidi.

Sinhronā tulkošana. Tulki (parasti 2 vai pat 3) sēž izolētā kabīnē un austiņās klausās oriģinālvalodu un ar pāris sekunžu nobīdi to tulko tulkojumvalodā. Daudzvalodu konferencēs kabīnē sēdošie tulko tikai vienā valodā, citā kabīnē sēdošie — atkal citā. Sinhronā tulkošana sniedz lielu laika ekonomiju, un kvalificēti tulki visai precīzi atveido teikto. Šim tulkošanas veidam ir vajadzīga visai sarežģīta un padārga tehnika, taču tā Latvijā ir pieejama (gan pārvietojamā, gan stacionārā), un domājams, ka pēc Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas sanāksmes Rīgā maijā situācija šai ziņā būs vēl labāka.

Secīgā tulkošana ( consecutive ), kad tulks noklausās vienā valodā teikto un "pārceļ" to otrā. Pie mums vēl ierasta tulkošana pa teikumam vai 2–3 teikumiem. Rietumos biežāk (taču ne vienmēr) praktizē visai garus runas fragmentus — 5–10 un pat 20 minūtes. Protams, tik garu tekstu atcerēties var tikai retais, tāpēc oriģinālrunas laikā tulks izdara piezīmes, pēc kurām stāstījums tiek rekonstruēts tulkojumvalodā.

Čuksttulkošana ( chuchotage — termins no ķīniešu valodas). Tulks sēž blakus vienam vai pāris delegātiem un praktiski sinhroni "čukst tiem ausī" pārtulkoto tekstu.

Kontakttulkošana ( liaison/community interpreting ) — secīgās tulkošanas paveids ar tulka aktīvāku iejaukšanos saziņas procesā, piemēram, tulkojot operācijas laikā, apmācot valodā bēgļus, strādājot lidmašīnas katastrofas vietā, vadājot viesu delegāciju. Šeit tulkam jāuzņemas mazliet aktīvāka ekstralingvistiskā loma.

Mutiskās tulkošanas prasmju izveidošanai nepieciešama gan laba izglītība, gan pietiekama pieredze. Pasaulē pastāv atzītas tulku skolas Ženēvā, Parīzē, Vīnē, Londonā, Germersheimā u.c. Arī Latvijas Universitātē, Svešvalodu fakultātē, kopš 1992. gada pastāv augstākā līmeņa maģistratūras programma tulkošanā angļu – latviešu un angļu – dāņu – latviešu variantos un kopš 1999. gada — arī vācu – latviešu programma. Ar 1997. gadu arī Ventspils Augstskolā pastiprināti māca mutisko tulkošanu profesionālās (bakalaura) programmas ietvaros.

Mutiskais tulkojums un Eiropas Savienība (ES)

ES pamatdokumentos ir atsauce uz to, ka katras dalībvalsts valsts valoda ir ES oficiālā valoda un tātad tās pārstāvjiem ir demokrātiskā tiesība gan uzstāties savas valsts valodā, gan saprast, par ko ir runa. To nodrošina visu Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas un citu organizāciju oficiālo sēžu sinhronā tulkošana. Runātāji apzinās, ka tulkojums daudzos gadījumos ir daudz svarīgāks nekā oriģināls (ko bieži klausās tikai pāris cilvēku), un tāpēc parasti ievēro mērenu runas stilu, kas ļauj veikt kvalitatīvu tulkojumu. Pieredzējuši runātāji saprot, ka par runas kvalitāti tiks spriests pēc tās tulkojuma, un tāpēc ir bezjēdzīgi censties iespiest 5 vai 10 minūtēs pēc iespējas vairāk informācijas un to, galvu nepacēlušam, nolasīt trakā ātrumā. Zaudējumi šādam stilam būs lielāki nekā ieguvumi.

ES galvenokārt tiek praktizēta tulkošana tikai dzimtajā valodā — tulks parasti tulko no divām vai vairākām valodām tikai savā dzimtajā valodā. Tas nozīmē, ka sēdēs katrai valodai ir sava tulku kabīne un tajā, piemēram, angļu kabīnē, sēdošie trīs tulki parasti spēj nosegt 11 pašreizējās valodas — var tieši tulkot no visām darba valodām. Gadījumā, ja kādu no valodām neviens no tulkiem nepārvalda, tiek tulkots no kādas starpniekvalodas.

Pastāv arī otrs modelis: viena vai divas valodas tiek ņemtas kā starpniekvalodas un, piemēram, somu runa tiek tulkota angliski un no tās savukārt — visās citās valodās. Šādā (daudzās situācijās ekonomiskākā) risinājumā parādās vairākas problēmas. Pirmkārt, starpniekvaloda it kā atrodas prestižākā statusā. Otrkārt, divkārtējā tulkojumā zūd vairāk informācijas, un, treškārt, laika ziņā notiek nobīde, kas var radīt visai lielas problēmas. Piemēram, strauji balsojot par kāda dokumenta pieņemšanu pa punktiem, sēdes vadītājs soms sauc "par, pret, atturas", taču, kamēr tulkojums caur angļu valodu aiziet līdz trešajai valodai,vadītājs somiski jau pārgājis pie balsošanas par nākamo punktu. Taču, ES paplašinoties, acīmredzot šis variants uzvarēs, jo trim tulkiem nav iespējams nosegt vairāk valodu, bet pulcināt katrā konferencē 20 tulkus katrai darba valodai būtu pārāk dārgi.

Starpniekvalodas pastāvēšana arī zināmā mērā ietekmē tulku runas stilu. Tā kā pirmā tulka valoda funkcionē kā izejmateriāls otram tulkam, vēlams, lai šis materiāls būtu iespējami skaidrāks un loģiskāks. Ja jāizšķiras starp formas precizitāti un vieglāku uztveramību, priekšroka tiks dota pēdējai. Šajā jomā dažreiz parādās pretrunas starp Austrumeiropai raksturīgo (ieaudzināto un gaidīto) vēlmi pēc lielākas formālas līdzības oriģinālā un tulkojumā un Rietumeiropā praktizēto jēgas, pamatdomas un elegances saglabāšanu. Jāsaka arī, ka, klausoties, piemēram, lietuviešu uzstāšanos, kas caur franču valodu tiek tulkota angļu valodā un pēc tam latviski (dubultstarpniecība), dažreiz rodas sajūta, ka no oriģināla pāri palikusi tikai skaista forma un pamatdoma.

Iespējams, ES būs jāmaina arī prakse, ka tulkojums notiek tikai dzimtajā valodā. Jau tagad sarunās ar ES latviešu (un citu jauno valstu) tulki tulko abos virzienos. Somu kolēģi joprojām nodrošina tulkojumu arī no somu valodas. Maz ticams, ka samērā īsā laikā izdosies atrast pietiekami daudz ārzemnieku, kas būs tik perfekti apguvuši latviešu valodu, lai spētu izpildīt šīs funkcijas.

Tulkojums un valoda

Runājot par mutiskās tulkošanas valodiskajiem aspektiem, jāatzīst, ka jebkurš mutiskais tulkojums ir nekvalitatīvāks nekā kvalitatīvs rakstiskais tulkojums. To galvenokārt nosaka laika faktors. Rakstiski tulkojot normālos apstākļos, tulkotājam ir pieejamas dažādas vārdnīcas, viņš var kontaktēties ar speciālistiem, tekstu autoriem, dienām ilgi pārdomāt radušās problēmas, slīpēt izteiksmi utt.

Mutiskajā tulkojumā tas viss nav iespējams. Sinhronajā tulkošanā pārdomām, resp., reakcijai var atvēlēt varbūt tikai sekundi, jo runas plūsma ir nepārtraukta.

Ātrums nosaka vairākas runas veida maiņas un kļūdas.

Sinhronajā tulkošanā tiek zaudēta zināma daļa informācijas. Arī garajā secīgajā tulkošanā tiek apzināti veikta teksta saspiešana par 25-30%. Tulkojumā parādās neprecizitātes — garākos teikumos tulks nereti var zaudēt kontroli pār saikļiem, saskaņojumu, galotnēm.

Iepējama oriģinālvalodas interference tīri skaniskajā runas noformējumā, arī normālas valodas intonācijas izmaiņas, t.s. tulka intonācija, paužu izkārtojuma maiņa sakarā ar atšķirīgām teikumu struktūrām, neziņa par to, kas sekos. Nereti tulkojumā parādās izlīdzinoši monotona pieskaņa, jo tulka uzdevums nav atveidot, piemēram, ātru un histērisku vai lēnu un āķīgu runas stilu, bet gan to "normalizēt" (sevišķi starpniekvalodu tulkojumā).

Runājot par interferenci, nozīme ir arī valodai, no kuras tiek tulkots. Ap 90 % mutiskā tulkojuma Latvijā nāk no angļu valodas, tātad šī interference ir papildinājums vispārējai angļu valodas interferencei, ko novērojam jau tagad. Daudz mazāk tiek tulkots no vācu valodas, kur arī ir savas īpatnības, piemēram, ilgāka tulka kavēšanās, lai noskaidrotu darbības vārda nozīmi, kas vācu valodā bieži vien parādās tikai teikuma beigās. Laba intuīcija šo situāciju var uzlabot, taču šeit slēpjas arī zināms risks.

Nenovēršami rodas situācijas, kad tulks saduras ar nezināmo, piemēram, terminu, ko var saprast, bet nevar pārtulkot. Tāpēc tulkojumam ir tendence balstīties uz sacītā jēgu, nevis absolūtu precizitāti. Ir neizbēgami zaudējumi, nespējot sekundes desmitdaļas laikā izkalkulēt dažādas vārdu spēles, slēptas domas, retoriskas figūras, metaforas, izteiksmes nianses, nesvarīgas novirzes.

Tomēr vislielākā tulkojuma un valodas mijiedarbība ir terminoloģijā. Nereti sarunu laikā parādās jauni termini, ko tulks nepārvalda. Tiek lietots tā sauktais ātrais variants — visbiežāk latviešu valodā tiek veidots aizguvums, dažreiz kalks. Skaidrojošo tulkojumu jaunam terminam lietot neļauj laika ierobežojumi, labākajā gadījumā to var izmantot vienreiz, pēc tam lietojot kādu īsāku variantu.

Tulki bieži kontaktējas ar Latvijas puses pārstāvjiem. Pēc šāda tulkojuma tiek mēģināts noskaidrot, vai šāds termins ir pieņemams. Bieži delegāti paši nezina latviešu terminu, bet, zinot latīnisko sakņu nozīmi, gatavi pieņemt aizguvumu. Nākamajās sarunās šis bieži vien neveiklais veidojums jau tiek lietots kā akceptēts termins un iestrādāts valodā. Delegāti to lieto savās runās, un tulki (tie paši vai citi) to pieņem kā akceptētu.

Tajā pašā laika, iespējams, Latvijā pie šī jautājuma strādā citi cilvēki, kas veido citus terminus. Tā rezultātā (ņemot vērā, ka vārdus producē arī rakstiskie tulki) izveidojas bezgala daudz variantu vienam angļu terminam, piemēram, regulation — nolikums, noteikums, nosacījums, regula, regulācija, priekšraksts, rīkojums, likums, un tikai ar laiku izdodas vienoties par vislabāko. To, tiesa, neizlemj tulki, bet gan Tulkošanas un terminoloģijas centrs vai Terminoloģijas komisija. Labāka sadarbība un straujāka problēmu risināšana starp šīm institūcijām, specālistiem un tulkiem varētu atvieglot gan tulku stāvokli, gan uzlabot latviešu valodas tulkojuma kvalitāti. Šo mērķu labad martā Latvijā notiks ES rīkots informatīvais seminārs, kas ļaus tieši nozaru speciālistiem un valdības pārstāvjiem saprast mutiskās tulkošanas mehānisma īpatnības, kas būtu jāņem vērā darbā Eiropas Savienībā.