Daidžests. Citu rakstītais

"Monreāla, Rīga... tā pati cīņa"

"L’Actualite"

— No.20, 99.12.15.

Jaunā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga gandrīz 40 gadu ir nodzīvojusi Kvebekā. Lai aizsargātu latviešu valodu, viņas valsts cenšas pieņemt "101."likumu.

Stāsts, kas ir pārāk patiess, lai būtu skaists.

1945.gadā septiņgadīga meitene un viņas vecāki bēg no Sarkanās armijas, kas iebrūk Latvijā. Tālāk ir bēgļu nometņu elle Polijā un Vācijā, tad Maroka un visbeidzot - Kanāda. Meitene kļūs liela un studēs Toronto, taisīs karjeru Monreālā. Kā daudzas citas. Taču pensijas gados viņa atgriežas savā dzimtenē un pēc dažiem mēnešiem, īpaši pēc tā netiecoties, kļūst par prezidenti.

Tikšanās ar prezidenti notiek Rīgas pilī, ko teitoņu bruņinieki cēluši 14.gadsimtā. Valsts vadītāja oficiālā rezidence kopš neatkarības iegūšanas 1918.gadā padomju laikos bija pārvērsta par "Pionieru pili". Tieši šeit sava četru gadu ilgā mandāta laikā dzīvos Vaira Vīķe-Freiberga ar savu vīru Imantu Freibergu, kas bija informātikas profesors Kvebekas universitātē Monreālā. Tomēr pirms šīs pils atslēgu pieņemšanas viņai nācās atteikties no kādas citas valsts: "Man nācās atteikties no Kanādas pilsonības," viņa stāsta, "kas bija diezgan sāpīgi, jo esmu pieķērusies Kanādai".

Viņa azīst, ka kļūt par valsts prezidenti nemaz nav bijis viņas plānos. "Daži man jau vairākus gadus teica, ka es varētu būt lieliska prezidente, ja Latvija būtu brīva. Šī ideja man nebija sveša. Taču man tas bija drīzāk kā joks".

Īpaši tuvs viņai ir saules simbols, kura atainojums rotaslietā piesprausts pie viņas kostīma. Latviešiem saule ir sieviešu dzimtē, mātes simbols, kas pārstāv atjaunošanos. Tāpat kā šis simbols, latvieši mainās, taču viņus drīzāk raksturo asa vēstures izjūta, traģiska pagātne, kas noteikusi viņu identitāti, tāpat kā latviešu valodas lomu (ārzemniekiem, kas vēlās iegūt Latvijas pilsonību, ir jānoliek eksāmens Latvijas vēsturē un latviešu valodā).

Vaira Vīķe-Freiberga visu dzīvi ir centusies šo traģisko tautas likteni darīt zināmu Rietumos. Vispirms Toronto, kurp viņas ģimene emigrēja 1945.gadā, tad Monreālā, kurp viņa pārcēlās 1961.gadā, lai studētu MakGila universitātē. "Padomju Savienība mums nolaupīja mūsu zemi", viņa stāsta. "Tās bija šausmas. Mani vecāki spēja aizbēgt, un viņi jutās atbildīgi par tiem, kam nebija dots, kā mums dzīvot demokrātiskā valstī: bija nepieciešams atgādināt šīs mocekļu tautas eksistenci".

Oficiālā padomju tēze, kurai ticēja daudzie ieceļotāji pēc Latvijas anektēšanas, bija tāda, ka Latvija esot lūgusi sevi pievienot PSRS. Taču Okupācijas muzejā var redzēt pavisam citu patiesību. Šeit atrodas liecības no gulagiem: pastkartes no koka mizām, koka karotes un citi sadzīves priekšmeti. Pat krievi, kas nāk apmeklēt muzeju, esot redzēti raudam. Taču bijuši arī gadījumi, kad jaunieši uzbrukuši gidei, kliegdami: "Meli! Meli!". Krievu jaunieši reizēm izjūt sevi kā diskriminācijas upurus Latvijā, un tieši šādi izpaužas viņu sajūtas. Kopš Latvija atguvusi savu neatkarību 1991.gadā, parlaments ir pieņēmis likumus, kas nostiprina nacionālo pašapziņu, reizēm uz krievu daudzskaitlīgās minoritātes rēķina. Padomju laika publiskā informācija divās valodās tagad sastopama tikai latviski. Parlaments nesen pieņēmis likumu, kas liek lietot latviešu valodu, kas ir mātes valoda 56% iedzīvotāju, darbā un publiskās sanāksmēs. Vaira Vīķe-Freiberga likumu tūlīt pat nosūtīja atpakaļ deputātiem.

Prezidente atzīst zināmas līdzības starp Latvijas valdības iniciatīvām un Kvebekas franču valodas hartu. "Ir vēlme padarīt latviešu valodu par valsts valodu, to aizstāvēt un veicināt tās lietošanu publiskajā sfērā," viņa piezīmē.

Latvijas izvēle līdzinās Kvebekas modelim tādējādi, ka tā veicina institucionālo vienvalodību un indivīdu bilingvismu. Tas apmierina vairākumu, kam krievu valoda bija jāmācās skolā, taču ne lielāko daļu krievvalodīgo iedzīvotāju. Lai viņus iedrošinātu, prezidente sākusi mācīties krievu valodu (viņa jau runā piecās valodās). Diemžēl, viņas sekmes viņu neapmierina. "Man ir lielisks pasniedzējs, taču man ir arvien mazāk laika sev pašai," viņa saka, "Man jāatrod kasetes, ko es varētu klausīties, kamēr tīru zobus!".

Viņas galvenais izaicinājums ir atrast līdzsvaru starp nacionālistu prasībām, kas dažreiz ir atriebības motivētas, un Rietumu prasībām, kas aizstāv minoritāšu tiesības. Eiropas Savienība piespieda Latvijas valdību mainīt savu likumu par pilsonību, lai varētu piešķirt Latvijas pilsonību nepilsoņu bērniem (tas ir, krievu bērniem).

Šī minoritāte, kas Rīgai devusi visslavenāko tās dēlu Mihailu Barišņikovu, jūtas apspiesta. Krievu armija izveda savas pēdējās bāzes 1994.gadā, trīs gadus pēc neatkarības atgūšanas. Taču lielākā daļa krievu izvēlējās palikt. Jo kopš 90.gadu sākuma Latvijas ekonomikas izaugsme ir ļoti ievērojama. Pēc Krievijas krīzes radītajiem zaudējumiem IKP atkal pieaug un nākošgad varētu sasniegt pat 4% . Bezdarba līmenis ir ap 10%.

Rīgā izaugsmes pēdas var manīt visur. Restorāni un modernas kafejnīcas aizstājušas padomju tipa iestādes.

Zinovijs Segals, Rīgas krievu drāmas teātra direktors, tomēr sūdzas par Latvijas administrācijas attieksmi valodas jomā. Krievu aktieriem ir jānokārto latviešu valodas eksāmens, jo viņi uzstājas publiski. "Es nevēlos liet eļļu ugunī. Mēs visi esam par Latvijas neatkarību, taču kontroles nav labākais paņēmiens, kā uzlabot attiecības starp abām kopienām".

Latvijas Universitātes krievu literatūras profesors Sergejs Daugovišs ir vienisprātis: "Latvietis izcelsies ar savu mākslu, kultūru, zinātni vai tirdzniecību, ne jau ar birokrātiju. Šī prakse atgādina padomju laikus. Tas ir atavisms."

Taču ne viens, ne otrs neapsūdz Vairu Vīķi-Freibergu, ko viņi ļoti ciena. Šī intelektuālā sieviete, ko "Wall Street Journal" nosaucis par "Ziemeļu Vaclavu Havelu", šķiet, ir iekarojusi pat savus politiskos pretiniekus.

Kārlis Leiškalns, deputāts, bijušais bārmenis, politologs un teologs, nebalsoja par Vairu Vīķi-Fribergu. Viņš skaidro, ka nav vēlējies sievieti par prezidenti: "Es domāju, ka prezidenta postenī jābūt politiķim, nevis psiholoģei vai folkloristei".

Un tomēr viņš piekrīt, ka pirmā Austrumeiropā ievēlētā prezidente sieviete tiek labi galā ar saviem uzdevumiem. Citi viņu slavē vēl vairāk: "Pavadījušai visu dzīvi Rietumos, demokrātija viņai ir asinīs," saka Olafs Brūveris. "viņa ir tolerances paraugs. Un viņa spēj padarīt mūsu sabiedrību harmoniskāku".

"Baltiešu vilšanās

par novēlotu sarunu sākumu"

"Dagens Industri"

— 99.12.10.

 

Brisele. Šodien Latvija un Lietuva saņems apstiprinājumu, ka nākamgad varēs sākt iestāšanās sarunas ar ES Komisiju un ka līdz ar to nokļūs tajā pašā sarunu grupā, kur jau atrodas Igaunija.

Līksmība par šo ES augstākā līmeņa lēmumu ir liela, tomēr biķerī būs arī zināms rūgtums, kad Baltijas valstu premjerministri šovakar piedalīsies svinīgajās pusdienās ar ES dalībvalstu premjeriem.

Kā norādīja ES Komisijas sarunu vadītājs Klauss van der Pass, konkrētās sarunas ar Latviju un Lietuvu sāksies ne ātrāk kā aprīlī.

Igaunija kopā ar pārējām piecām valstīm, kuras savas sarunas sāka 1998. gada martā, jau ir pabeigusi pusi sarunu nodaļu. Latvijai, Lietuvai un pārējām četrām kandidātvalstīm, kas atradās gaidīšanas pozīcijās, būs grūti panākt pirmo grupu, kas, kā paredzams, visu 31 sarunu nodaļu beigs izskatīt 2001. gadā. Tāpēc tām kandidātvalstīm, kas ir pacietīgi gaidījušas aizkuslisēs, katrs mēnesis liekas ļoti dārgs.

Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar teica: Latvija rēķinās, ka Eiropas Savienībā iestāsies 2005. gadā. ES Komisijas pēdējā ziņojumā par kandidātvalstīm Latvija saņēma ļoti lielu uzslavu par gūtajiem panākumiem. Lietuva pielāgošanās jomā Eiropas Savienībai ir nedaudz atpalikusi, tomēr uzskata, ka būs gatava vienlaikus ar Latviju.

Minētās sešas valstis, kuras savās iestāšanās sarunās jau ir veikušas pusi no distances, pauda vilšanos par Eiropas Savienības gausumu. Tās bija izvirzījušas 2003. gadu par savas iestāšanās ES mērķa datumu, taču ES Komisijas priekšsēdis Romano Prodi konstatēja, ka nākamā paplašināšanās varēs notikt ātrākais 2004. gadā.

Nākamā gada valdību konference vienosies par nepieciešamajām institucionālajām reformām Eiropas Savienībā, kurā būs 27 dalībvalstis. Šie lēmumi tiks pieņemti augstākā līmeņa sanāksmē nākamā gada decembrī. Šo lēmumu ratificēšana varētu ilgt divus gadus. Pēc tam paies vēl viens gads, kamēr tiks apstiprinātas jaunās dalībvalstis, un tas nozīmē, ka tās varēs iestāties ātrākais 2004. gada 1. janvārī.

Igaunija vēlas vienlaikus iestāties Eiropas Valūtas savienībā. Kā norādīja finansu ministrs Sīms Kallass, Igaunija 2003. gadā būs izpildījusi visas EVS konverģences prasības. Savukārt ECB vadītājs Vims Duisenbergs pieprasa, ka jaunajām eirovalstīm vispirms divu gadu laikā jākļūst par ES maiņas kursa ERM2 dalībniecēm.

Ula Helblūms

"6000 briļļu uz Latviju"

"Dalarnas Tidningar"

— 99.12.08.

Būrlenge. Būrlenges "Lions Club" saņēma lielu atsaucību uz aicinājumu vākt vecas brilles, ko sūtīs uz Latviju cilvēkiem, kuriem tās ir nepieciešamas.

Līdz šim jau ir savākts 5000 līdz 6000 briļļu, lai gan kopš projekta sākuma ir pagājis tikai nepilns mēnesis.

"Ārkārtīgi daudzi cilvēki savas nevajadzīgās brilles ir atdevuši septiņiem Būrlenges optikas veikaliem, no kurienes mēs tās pēc tam savācām", saka Birgers Blumkvists un Rūne Helmans, kuri strādā Lauvu klubā.

Briļļu vākšana sevišķi intensīva kļuva pēc tam, kad par to uzrakstīja avīzēs un vēl atkārtoti ziņoja vietējais radio.

Tomēr ne jau tikai iedzīvotāji vien ir dāvinājuši savas vecās brilles. Inšēnas uzņēmums Clas Ohlson AB ir uzdāvinājis ļoti daudz briļļu, un tas nozīmē, ka vākšana noris patiešām veiksmīgi.

"Jā, mums nebija ne jausmas, ka būs tik liela atsaucība. Tas ir pavisam negaidīti", sacīja abi projekta vadītāji.

Šie vairāk nekā 6000 briļļu vispirms tiks nosūtīti uz Stokholmu, kur Karolīniešu Institūta optiķi ir ļoti atsaucīgi apņēmušies noteikt briļļu dioptrijas. Pēc tam brilles būs sagatavotas nogādāšanai uz Latviju, kur tās bez jebkādiem starpniekiem saņems Rēzeknes slimnīcas acu nodaļa.

"Ar Liepājas Lauvu kluba palīdzību esam pārliecinājušies, ka mūsu palīdzības sūtījums nonāks tieši tiem, kam tas ir vajadzīgs", apliecināja Būrlenges Lions Club pārstāvji Birgers Blumkvists un Rūne Helmans.

Līdztekus Lauvu kluba kanāliem savāktās brilles uz Latviju tiks nogādātas arī ar čaklās Rapu ģimenes Fālunā un Īslingbijas Latvijas projekta starpniecību.

Dāgs Holmgrēns

"Sadraudzības pilsētā Bauskā "Rotary"

ieradās ar naudu mūzikai

"Dalarnas Tidningar"

— 99.11.18.

Hēdemūra. Hēdemūras "Rotary Club" ir uzdāvinājis vēl papildus 5000 kronu bērnu namam "Annele" Bauskā, Latvijā.

Jans Ulfbergs šo naudu personīgi pasniedza pašvaldības vadītājam Rihardam Melngailim ar nosacījumu, ka tā jāizlieto mūzikas instrumentu iegādei.

"Jūs varat apmeklēt bērnu namu un pārliecināties, ka nauda ir izmantota atbilstoši jūsu vēlmēm", Melngailis atbildēja un sirsnīgi pateicās.

Šoreiz Jans Ulfbergs Bauskā nebija ieradies tikai tādēļ, lai pasniegtu naudu bērnu namam. Viņš piedalījās arī delegācijā no Āvestas lazaretes, kurai jau ir ilggadēja sadarbība ar Bauskas slimnīcu. Delegācijas sastāvā bija arī Hēdemūras draudzes pārstāvis.

Bauska ir Hēdemūras sadraudzības pilsēta Latvijā. Starp abām pilsētām notiek visdažādākā sadarbība. Sevišķi tuva tā ir izveidojusies kopš 1992. gada starp abām slimnīcām.

Jans Ulfbergs vada šo Dienviddālarnas slimnīcas darbinieku grupu. Viņš ir arī Rotary biedrs un šādos gadījumos izmanto iespēju pasniegt nelielas naudas summas - šoreiz 5000 kronu. Tikpat daudz bērnu namam mūzikas instrumentu iegādei tika uzdāvināts maijā.

"Agrāk mēs palīdzējām ar naudu, lai uz Bausku varētu nogādāt ātrās palīdzības un ugunsdzēšanas mašīnas", Jans Ulfbergs informēja par Rotary devumu.

"Kandidātu sacensības"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.12.08.

Latvija vēlas panākt pirmo sešu ES kandidātu sasniegumus attiecībā uz iestāšanās sarunām.

Viņas rezidence atrodas plašā parkā Baltijas jūras krastā, tieši tur, kur savas vasaras brīvdienas mēdza pavadīt padomju premjers Kosigins. Kad šā gada jūnijā Vaira Vīķe-Freiberga arī sev par pārsteigumu no sarežģītajām partiju politiskajām spēlēm iznāca kā Latvijas prezidente, Jūrmalā, netālu no Rīgas viņa atrada jaunu mājvietu. Patiesi neparasti viņa tikai pirms astoņiem mēnešiem bija atgriezusies no tālās Kanādas, kur viņa kopš 1965.gada, būdama psiholoģijas profesore, pasniedza Monreālas universitātē, savā dzimtenē Baltijā. Viņas ģimene Otrā pasaules kara beigās, bēgot no padomju karaspēka, kas atkārtoti tuvojās, devās bēgļu gaitās, un tas toreiz sešgadīgajai Vairai nozīmēja vispirms latviešu skolas apmeklēšanu Lībekas bēgļu nometnē, vēlāk franču skolas apmeklējumu Kasablankā, iekāms viņa Kanādā atrada jaunu dzimteni.

Kas šai vairāku valodu pratējai, pasaules pazinējai prezidentei, pēc viņas pašas izteikumiem, ir sirdij sevišķi tuvs - tā ir gan ārējā, gan iekšējā Latvijas integrācija. Vīķe-Freiberga demonstrē gandrīz vienprātīgu visu šīs Baltijas republikas politiķu un partiju viedokli, sakot, ka viņas valstij ar vislielāko atdevi jācenšas panākt dalību NATO un ES. Tāpat kā Igaunija un Lietuva, arī šī Baltijas republika meklē ciešu iesaisti Eiropā, tāpat arī dalību transatlantiskajā partnerībā. Šajā sakarībā prezidente atgādināja, ka Latvijas karavīri dien Miera uzturēšanas spēku vienībā Bosnijā Dānijas komandatūras pakļautībā, savukārt Latvijas militārie policisti un ārsti savu pienākumu veic Kosovā.

Viņa nevēlas izrādīt patiesu izpratni par to - un arī šeit viņai pievienojas gan valdība, gan opozīcija, ka Baltijas iesaistīšanu NATO kaimiņos esošā Krievija neuzskata par iespējamu. Tieši baltiešiem lielākā pieredze ir attiecībās ar pagrimušās Padomju Savienības kodolu. Viņu pieredze rādot, ka nekas neatmaksājas labāk kā patstāvīga krievu neapmierinātības izpausmju un neaprēķināmības respektēšana.

Baltiešu vēlme iesaistīties Rietumos no latviešu viedokļa ir saprotama. Vēl joprojām latvieši savas valsts septiņās lielākajās pilsētās ir mazākumā. Tā kā tas ir reiz nežēlīgi piekoptās valsts pārkrievošanas rezultāts, kuru vēl līdz pat 1949.gadam raksturoja Latvijas pilsoņu deportācijas uz Sibīriju un Vidusāziju, tad neatkarīgā Latvija arī astoņus gadus pēc Padomju savienības sabrukuma savā iekšējā integrācijā nav īpaši pavirzījusies uz priekšu. Krievijas militārā klātbūtne Latvijā saskaņā ar līgumiem un noteikto laika termiņu šā gada vasarā gan beidzās. Tomēr Maskavas pilsētas Dome turpina tēlot šķietami neievēroto krievvalodīgo iedzīvotāju daļas interešu aizstāvi un mazajai republikai draud ar ekonomiskām sankcijām. Līdz ar to nevar vairs būt runas par sākumā šķietami stingro pilsonības piešķiršanas praksi. Kā saka Valsts prezidente, tad tā šajā laikā kļuvusi vājāka, nekā tā ir Amerikā. "Mēs gribam integrēt, nevis asimilēt".

Vīķe-Freiberga, raugoties uz izredzēm gūt panākumus, neslēpj savu skepsi . Vēl joprojām no visa divu ar pusi miljonu iedzīvotāju skaita aptuveni vienu ceturtdaļu sastāda tā sauktie nepilsoņi: nelatvieši, kuri parasti ir krievu izcelsmes un kuri izrāda niecīgu vai vispār neizrāda interesi par Latvijas pilsonību, tāpat arī nedomā par došanos atpakaļ uz vēl konfliktiem bagātāku un ekonomiskā ziņā nožēlojamāku savu senču zemi. Kā liek saprast Latvijas prezidente, tā tas vairs nevarot turpināties: šiem nepilsoņiem vajadzētu izšķirties par vai pret Latviju. Vīķe-Freiberga gan lolo cerības, ka šeit runa esot par paaudžu jautājumu un jaunākie, padomju pagātnes neietekmētie nelatvieši esot atvērti iekšējai integrācijai. Tomēr bažas viņā rada tas, ka astoņās krievu skolas valstī, kuras finansē Latvijas valsts, vēl joprojām atgriežas pie padomju laika mācību plāniem.

Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūta direktors un opozīcijā esošo sociāldemokrātu priekšsēdētājs Juris Bojārs to uztver ar lielāku neuzticību. Lai tieši nerunātu par piekto kolonnu, viņš zina stāstīt, ka Latvijā esot satraucoši augsts privāto drošības dienestu skaits, kas lielākoties sakomplektēti no krieviem, kuri atbilstošu izglītību ieguvuši bijušajā VDK vai agrāko padomju institūciju speciālajās vienībās. Pirmajā acumirklī sasprindzinājums nav pamanāms. Rīga, kas pēdējos gados līdzās modernizācijai piedzīvojusi arhitektoniski izdevušos savas kādreizējās Hanzas pilsētas tradīciju renesansi, rada darījumu pilsētas iespaidu. Kaut arī ir veltīgi meklēt uzrakstus krievu valodā, tomēr pārsvarā dominē iespaids par samērā ciešamu abu tautu kopā vai vismaz līdzās pastāvēšanu. Baltijas metropole savā rosībā šķiet pilnībā apliecinām valdības vadītāja Andra Šķēles un viņa temperamentīgā ārlietu ministra Induļa Bērziņa apgalvojumus, ka Latvija esot uz pareizā ceļa būt gatavai pievienoties ES. Ne bez lepnuma viņi uzsver, ka viņu valsts 63% savas ārējās tirdzniecības realizē ar ES dalībvalstīm, turklāt Vācija ar 16% daļu atrodas priekšgalā, savukārt preču apmaiņa ar Krieviju esot samazinājusies līdz 8%. Enerģētikas apgādes uzņēmumu un Latvijas kuģniecības privatizācija gan nav notikusi. Tomēr, kas attiecas uz investīciju klimatu, naudas vērtības stabilitāti un tiesību normu piemērošanu Eiropas standartiem, tad Latvija, pēc ārvalstu novērotāju domām, var mēroties spēkiem ar sešām līdzšinējām un nākamajām ES iestāšanās kandidātēm. Vēl vairāk: cik lielā mērā Latvija, pēc sava ārlietu ministra netiešiem norādījumiem, jūtas nepatīkami būt tā saucamās otrās kandidātvalstu grupas dalībniecei sabiedrībā, piemēram, ar Bulgāriju un Rumāniju, tikpat lielā mērā tā grib veltīt visu savu godkāri, lai panāktu pirmās grupas valstis un lai galvenokārt kaimiņos esošajiem, no Somijas puses ilgstoši atbalstītajiem igauņiem parādītu, ka viņi, latvieši, esot tā paša mēroga.

Tikpat rosīgais un iznesīgais Igaunijas prezidents Lenarts Meri tagad Latvijas prezidentē Vīķē-Freibergā, kas papildus pārzina psiholoģijas zinātnes metodes, nešaubīgi atradis sev līdzvērtīgu baltiešu interešu aizstāvi Eiropā.

Verners Adams

"Latvijas grib pavilkt skaidru svītru

zem krievu pagātnes"

"Die Presse"

— 99.12.10.

Līdzdalība ES pēc pieciem gadiem, tāds ir Latvijas ambiciozais mērķis. Svarīgākais iestāšanās arguments: drošība.

Kopenhāgena. Oficiālā ES uzaicinājuma vēl nav, taču Rīgā jau ir sastādīta sarunu delegācija, kas sastāv no 19 cilvēkiem. Baltieši nevēlas zaudēt laiku, ja Latvija Helsinkos tiktu uzņemta kandidātvalstu grupā. "Ar mūsu mājasdarbiem mēs būsim gatavi līdz janvāra vidum," domā Latvijas Ārlietu ministrijas politikās direkcijas vadītājs Andris Ķesteris. "Līdz 2003. gadam sarunas būs pabeigtas," saka ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, un divus gadus vēlāk Latvija jau vēlas būt ES dalībvalsts.

Latvieši lepojas ar to, ka tiks novērtēti tikai pēc nopelniem. "Vienādas izredzes visiem, "aicina Bērziņš, "nekāda sadalījuma grupās." Latvija nevēlas gaidīt vienā līgā ar Rumāniju un Bulgāriju un nevēlas, ka pret to vienā Baltijas grupā izturētos tāpat kā pret Lietuvu, ko uzskata par atpalikušu. "Mēs gribam tikpat ātri vizīties uz priekšu kā pirmā grupa, vai pat ātrāk," saka Ķesteris un norāda uz to, ka Polijai un Ungārijai ar lauksaimniecību ir daudz lielākas problēmas nekā latviešiem un ka Latvijas privatizācija uz priekšu virzās labāk nekā Čehijas. ES Komisija slavē, ka Latvijā tagad ir funkcionējoša tirgus ekonomika. Tomēr nabadzības tendence joprojām ir spēcīga. Ienākumi uz vienu iedzīvotāju sasniedz 26% no vidējiem ienākumiem ES, un līdz ar to latvieši atrodas pēdējā vietā starp visām kandidātvalstīm. Trūkst arī pieņemama ierēdņu aparāta, pirmām kārtām muitas un nodokļu, - kritizē Komisija. Te klāt nāk arī vēl krievu minoritātes jautājums. Apmēram ceturtajai daļai iedzīvotāju - 600 tūkstošiem - joprojām nav pilsonības. Tomēr svarīgākais arguments iedzīvotājiem nav cerības uz subsīdijām, bet drošība. Vēl ir dzīvas atmiņas par padomju okupāciju. Iestāšanās ES baltiešus galīgi izvestu no Krievijas ietekmes sfēras. "Mēs ES vēlamies piešķirt augstāko prioritāti kopējās aizsardzības izveidošanai ," paziņoja Ķesteris.

Haness Gamilšegs

"Lietuvas klupšanas akmens"

"Die Presse"

— 99.12.10.

AES tiek uzskatīta par risku drošībai, tomēr valstij tā ir nepieciešama.

Kopenhāgena. ES Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanu ir izvirzījusi kā priekšnoteikumu Lietuvas uzņemšanai Savienībā. Lietuva šo prasību ir akceptējusi sakostiem zobiem, taču ar saviem spēkiem vien tā to izpildīt nespēj. "Viena (no diviem) Ignalinas reaktora slēgšana izmaksās 2,5 miljardus eiro," saka ministru prezidents Audris Kubilis. "Mūsu kopējais budžets sasniedz 2,5 miljardus eiro. Tas ir skaidrs, ka mēs vieni paši ar šo uzdevumu galā netiksim." Ignalina ar tās abiem reaktoriem ir pasaules lielākā atomelektrostacija. Un kaut arī pēdējos gados zviedru eksperti Černobiļas tipa reaktorus ir uzlabojuši, ES tomēr tos uzskata par potenciāli bīstamiem. Ar Ignalinu nekādas ES, pēc lietuviešu iekārtu apmeklējuma paziņoja kādreizējā apkārtējās vides komisāre Rita Bjeregarde. Taču elektrostacija ir arī svarīgākā darba devēja Lietuvas ziemeļaustrumu provincē, un atomenerģija, kas tur tiek ražota, nosedz 80% no Lietuvai nepieciešamā elektroenerģijas apjoma un ir eksporta nozare, kas ar elektroenerģiju apgādā arī Latviju un Baltkrieviju. Tādējādi prasība slēgt vēl padomju laikā ekspluatācijā nodotās iekārtas sastopas ar lielu pretestību un ir novedusi līdz pārmetumam, ka ES vienīgi grib tikt vaļā no lētā strāvas ražotāja un konkurenta enerģijas trigū. ES skatījumā Lietuva ekonomiski atodas aiz abām pārējām Baltijas valstīm. Tomēr Brisele slavē tiesību sistēmas reformas un lauksaimniecību, kā arī atzīst Lietuvas progresu tirgus ekonomikā. Taču budžeta deficīts ir milzīgs, tirdzniecības bilance ir izteikti negatīva. Ir jāturpina arī cīņa pret korupciju.

"Zviedrija mācīs baltiešiem

aizkavēt Krievijas uzbrukumu"

"Svenska Dagbladet"

— 99.12.08.

Šodien Kaliksā ieradīsies trīs augstākie Baltijas valstu bruņoto spēku vadītāji. Viņi tur mācīsies, kā veidot drošības zonu, kam jāaizkavē iespējamais Krievijas uzbrukums.

Zviedrija vairākus gadus uz Baltijas valstīm ir eksportējusi vecākus ieročus, radaru sistēmas, kuģus un satiksmes līdzekļus, kā arī apmācību starptautisku uzdevumu veikšanai. Tagad ir pienācis laiks progresīvākai militārai palīdzībai.

Uzdevums, ko nolēmusi veikt Zviedrijas valdība un ko vada Aizsardzības ministrijas ģenerāldirektors Nils Jildēns, ir demonstrēt izsmalcināto buferzonu, ko Zviedrija gadu desmitu laikā ir izbūvējusi valsts ziemeļdaļā pie robežas ar Somiju.

"Šis apmeklējums ir posms no plašākas aizsardzības koncepcijas, ko Zviedrija attīsta Baltijas valstu vajadzībām. Baltieši arī varēs apgūt, kā ir jāveic aizkavēšanas karš", Nils Jildēns stāstīja.

Trīs bruņoto spēku vadītāji, kas apmeklēs minēto robežzonu, ir brigādes ģenerālis no Lietuvas J. Kronkaitis, pulkvedis Raimonds Graube no Latvijas un virsleitnants Ārne Ermuss no Igaunijas. Katram līdzi dosies arī divi kapteiņi. Somiju pārstāvēs ģenerālmajors Penti Lehtimeki.

Zviedrijas aizsardzības plānošanā ir iekļauts: ja Krievija gadījuma pēc uzbruktu Zviedrijai, obligāti ir jāaptur invāzija pāri valsts robežai ziemeļos. Padomju Krievijas plānos bija un vēl aizvien ir militārā stratēģija, kuras mērķis - ziemeļos nošķirt Somiju no Zviedrijas, tādējādi nodrošinot svarīgo Kolas pussalu.

Daudzus gadus Zviedrijas buferzonas saturs bija slepens, un dažas tās daļas tādas ir vēl joprojām. Robežzona starp Tūrneo un Pajalu arī miera laikā ir labi sagatavota, tomēr dažas sastāvdaļas pēc Padomju Savienības sabrukuma ir likvidētas.

Ja draudētu uzbrukums pāri valsts robežai, sāktos vesela virkne zviedru un somu pasākumu, kuru mērķis būtu aizkavēt vai pat nepieļaut sauszemes invāziju. Tiktu spridzināti ceļi un tilti, mīnēti lieli apgabali un aizkavēšanas karam mobilizētas vietējās zemessardzes vienības, lai krīzes rajonā paspētu ierasties spēcīgākas armijas daļas.

Neatkarīgās valstis Igaunija, Latvija un Lietuva pakāpeniski veido savus bruņotos spēkus un drošības sistēmas. Šīm valstīm vienīgā iedomājamā ienaidniece ir Krievija, un bailes no krieviem lielā mērā ir saglabājušās.

Baltijas valstīs pēdējā laikā ir aktualizējies jautājums, kā lai aizsargā savus robežapgabalus, lai eventuālie tanki nevarētu gluži vienkārši iebraukt. Bailes rada Ungārijas 1956. gada un Čehoslovākijas 1968. gada notikumi.

"Ja bruņoto spēku vadītāji būs ieinteresēti, tad varētu būt runa par konkrētāku izglītošanu līdzīgu zonu celtniecībai Baltijas valstīs", stāstīja Kaliksas reģiona robežapsardzes spēku priekšnieks pulkvedis Bū Hultīns.

Zviedrijas valdība ir iecēlusi ģenerālleitnantus Svenu Oki Jansonu un Laršu G. Personu par Lietuvas un Latvijas militārajiem padomdevējiem. Igaunijai palīdz Penti Lehtimeki. Kaliksas reģionā rīkotajos demonstrējumos piedalīsies arī Bruņoto spēku pētniecības institūta pārstāvji.

Sūne Ulofsons

"Baltijas valstis aizvien svarīgākas

Zviedrijas tirdzniecībai"

"Dagens Industri"

— 99.12.09.

Vācija un pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis vēl aizvien ir svarīgākās Zviedrijas tirdzniecības partneres.

To nozīme pēdējos gados tomēr ir samazinājusies un aizvien lielāku nozīmi sāk ieņemt jauni tirgi visapkārt Baltijas jūrai.

Baltijas valstis pēdējos gados ir ievērojami pārorientējušās un tagad raugās uz Rietumiem ar savu eksportu, kas agrāk lielākoties gāja tikai uz Krieviju. Tas redzams jaunā pētījumā par tirdzniecību Baltijas jūras reģionā, ko ir izstrādājis Föreningssparbanken ekonomikas sekretariāts.

Zviedrijas eksporta tirgus ir lielākoties koncentrēts Baltijas jūras reģiona valstīs, un, jo tālāk tirgus atrodas no Zviedrijas robežām, jo tā nozīme mazinās. Dānijā, Somijā, Latvijā un Igaunijā Zviedrija ir otrs lielākais tirgus, un Norvēģijas uzņēmumiem Zviedrijai ir trešais lielākais tirgus.

Tomēr arī šajās valstīs pastāv lielas atšķirības. Vairāk nekā piektā daļa no Igaunijas eksporta nonāk Zviedrijā, kamēr Dānijas, Somijas un Latvijas eksporta īpatsvars ir uz pusi mazāks.

Igaunija un Latvija ātrāk par pārējām Austrumeiropas valstīm ir pārorientējušās uz darījumiem ar ES, un apmēram 2/3 no to eksporta šobrīd iet uz ES dalībvalstīm. Lietuvas ekonomikas pārorientēšanās ir notikusi nedaudz lēnāk.

Imports no Baltijas jūras reģiona valstīm veido 40% no Zviedrijas importa. Atšķirības tomēr ir lielas, un lielākā importa daļa no Latvijas un Igaunijas ir izejvielas, kokmateriāli un minerālvielas, kamēr 57% importa no Vācijas ir mašīnas un transporta līdzekļi.

Kas attiecas uz importu no Zviedrijas, tad mēs esam otrs svarīgākais tirdzniecības partneris Norvēģijai, Dānijai, Somijai un Igaunijai. Latvijā un Lietuvā Zviedrijas imports ir tikai 9. vietā.

Hanss-Inge Ulsons

"Krievija un Baltkrievija jaunajā

gadsimtā ieiet vienotā savienībā"

"Ņezavisimaja Gazeta"

— 99.12.09.

Reakcija uz Līguma parakstīšanu par Savienotas valsts izveidošanu parādījusi, ka Krievijas feredācijas subjektu vadītāji Šaimijevs, Rahimovs un Auševs ir gatavi sagraut valsti, lai apmierinātu personiskās ambīcijas.

Iespējams, 8. decembris ieies ne tikai divu valstu vēsturē, kuras uz šo mērķi gājušas pēdējos trīs gadus, ne tikai NVS vēsturē (kas ir iezīmēta ne tikdaudz ar integrācijas procesiem, cik ar skandāliem, demaršiem un principu "pret kuru mēs draudzēsimies"), bet arī "jaunās Eiropas" vēsturē. Krievija un Baltkrievija ir sākušas veidot Savienoto valsti, un tām ir visas iespējas savā veidā izlikt Eiropas pasjansu un ievērojami mainīt spēku ģeopolitisko izkārtojumu. Būtībā Krievija un Baltkrievija ir izlēmušas veikt vēsturē bezprecedenta eksperimentu, un no tā, cik dzīvotspējīga un darbīga būs jaunā valsts, daudz ir atkarīgs gan Baltkrievijā, gan Krievijā, gan apkārtējā pasaulē. Nākamajam solim ir jābūt Līguma parakstīšanai par Savienoto valsti, ko, pēc Aleksandra Lukašenko sacītā, gaida mūsu tautas.

Vēsture dažreiz tiek veidota diezgan ikdienišķi: apmēram stundu pirms Līguma parakstīšanas divi prezidenti satikās, lai aci pret aci parunātos, turklāt Boriss Jeļcins rokasspiediena laikā daudznozīmīgi teica: "Uz mūžiem!" Pēc Krievijas prezidenta vērtējuma, dokuments ir izstrādāts diezgan labi, tā kā "neviena pele neizskries cauri". Pēc tam notika Krievijas un Baltkrievijas Savienības Augstākās Padomes sēde, kurā Boriss Jeļcins atzīmēja, ka lēmums par Savienotās valsts izveidošanu "nobriedis objektīvi un nodrošina abu valstu virzību pasaules integrācijas tendenču garā". Krievijas prezidents, it kā atbildot uz Līguma pretinieku jautājumiem vakardienas notikumam iepriekš veltītās diskusijās (jau šodien ir skaidrs, ka tās turpināsies diezgan vētraini gan Krievijā, gan Baltkrievijā, kā arī aiz to robežām), uzsvēra, ka divu brāļu tautu apvienošanās notiek "uz brīvprātības un vienlīdzības pamatiem" un vienlaikus ar Līguma par Savienotās valsts izveidošanu Kremlī tiks parakstīta integrācijas programma, kurā ierakstīti Krievijas un Baltkrievijas vienotas ekonomiskās telpas mehānismi un formas. Krievijas prezidents uzsvēra, ka krievu un baltkrievu savienība jaunā kvalitātē ir aicināta nodrošināt maksimāli labvēlīgus apstākļus cilvēku dzīves līmeņa paaugstināšanai (kā zināms, šodien šis ir būtisks jautājums kā Krievijai, tā Baltkrievijai).

Šī pati tēze - "cilvēkiem" - izskanēja Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko runā, atzīmējot, ka jau šodien Savienības pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības uz izglītību, pārvietošanos, darbā iekārtošanos. Pēc viņa domām, Līguma parakstīšanai par labu runāja arī ekonomiskie priekšnoteikumi - piemēram, pēdējos divos gados tirdzniecības apgrozījums valstu starpā pieaudzis par 150 %. Aleksandrs Lukašenko uzsvēra, ka jaunais posms krievu un baltkrievu attiecību attīstībā ļaus Krievijai un Baltkrievijai cieši sadarboties drošības un starptautiskās jomās un piemērs tādai sadarbībai - vienotā pozīcija nesenajā EDSO sanāksmē Stambulā. Uzsverot, ka abas valstis uz trešās tūkstošgades sliekšņa sper svarīgu vēsturisku soli savā nākotnē, Baltkrievijas prezidents tajā pašā laikā atzīmēja, ka Savienotās valsts veidošanās nebūs vienkārša lieta un ne vienreiz vien būs "lauciņš kritiķiem".

Aleksandrs Grigorjevičs it kā ūdenī būtu skatījies: jau 8. decembrī uz vissvarīgākā vēsturiskā dokumenta parakstīšanu visai atšķirīgi reaģēja politiķi, kustību līderi gan Krievijā, gan Baltkrievijā: Minskā notika neliels BTF pārstāvju mītiņš, kurā to organizētāji centās runāt visas baltkrievu tautas vārdā, apmēram tajā pašā laikā "Labējo spēku savienības" aktīvisti organizēja nesankcionētu piketu pie Baltkrievijas vēstniecības Maskavā pret savienības Līguma parakstīšanu; diezgan atšķirīgi vakardienas notikumu novērtēja daži krievu politiķi un vairāku nacionālo republiku līderi, turklāt šis skats uz krievu - baltkrievu attiecību attīstību faktiski sašķeļ politisko bloku politisko vienotību.

Līguma pretinieki acīmredzot pretosies tam arī tālāk, taču kā aukstu dušu gribētos viņiem atgādināt KF prezidenta vārdus, ko tas teica parakstīšanas ceremonijā. "21. gadsimtā mūsu valstis iesoļo jaunā kvalitātē... Mēs nevadāmies no jebkādiem politiskiem konjunktūras apsvērumiem. Savienotā valsts tiek radīta uz suverenitātes dalībvalstu neatkarības pamatiem un nav vērsta ne pret vienu, pat ne pret Klintonu", atļāvās pajokot Krievijas prezidents.

Divu valstu prezidentu dokumentu parakstīšanas ceremonija Kremļa Georgija zālē un Borisa Jeļcina un Aleksandra Lukašenko stingrie rokasspiedieni pielika pārliecinošu punktu Līguma sagatavošanas vētrainajai priekšvēsturei. Nav tik svarīgi, ka Līgums, kā par to ne vienreiz vien rakstīja "ŅG", ir nepilnīgs (kur jūs esat redzējuši klasiski pilnīgus dokumentus? Ja nu tikai uz papirusiem …), nav tik svarīgi, vai Boriss Jeļcins ir pagarinājis savas prezidenta pilnvaras, nav tik svarīgi arī citi "blakus" apstākļi – svarīgi, ka jaunajā gadsimtā Krievija kā lielvalsts "ir pagarinājusi" savas pilnvaras Eiropā un NVS ietvaros. Tiek pārkāpta sabrukuma inerce, kam pamati tika likti tieši pirms astoņiem gadiem Belovežā.

Līguma ratifikācija notiks 13. decembrī. Vakar tieši šajā datumā tika noteikta Valsts domes ārkārtas sēde. Tā sāksies pulksten 11 un turpināsies, kā domāja apakšpalātas priekšsēdētājs Genādijs Seļezņevs, ne vairāk kā divas stundas. Tāda optimistiska spīkera prognoze, kā šķiet, ir pilnībā attaisnojama – krievu un baltkrievu savienībai pretinieku praktiski nav. Pat frakcija "Jabloko" izskatās gatava atkāpties no savas iepriekšējās stingrās pozīcijas.

Starp citu, atzīmēsim, ka pirmdienas pasākums, bez šaubām, būs labs pirmsvēlēšanu gājiens. Pēc dažām ziņām, vakardienas Valsts domes Padomes lēmumu, kas noteica ārkārtas sēdes datumu, diezgan ievērojami iespaidoja minētais aspekts. Kā sapratuši dažās – vispirms jau kreisajās – frakcijās, 13. decembrī valstī nenotiks nekas svarīgs, tāpēc Valsts Domes ārkārtas sēde tiks izgaismota pilnībā.

Starp citu, iespējams, ka tieši priekšvēlēšanu apsvērumu dēļ kreisie kategoriski atteikušies iekļaut dienaskārtībā START – 2 līguma ratifikāciju, ko uzstāja aizsardzības ministrs Igors Sergejevs un Drošības padomes sekretārs Sergejs Ivanovs, apmeklējot apakšpalātas Padomi. Formāli vairums frakciju atbalstīja ratifikācijas jautājumu. Sākotnēji viņi – spīkera un lauksaimnieku pārstāvja prombūtnē – nosprieda, ka minēto līgumu apspriedīs pēc krievu un baltkrievu, bet pēc tam atjēdzās un nolēma, ka nepieciešama vēl viena sanāksme. Tā notiks pirmdienas rītā, pēc visu Domes frakciju un grupu sanāksmēm, un tās rezultāts būs prognoze START –2 ratifikācijai. Ja apakšpalātas Padome šo līgumu iekļaus dienaskārtībā, tātad tā atbalstītāju skaits pieaug. Tomēr vakar Genādijs Zjuganovs paziņoja, ka "situācija pasaulē ir tāda, ka nav jēgas izskatīt šo līgumu pašlaik", bet vicespīkers Sergejs Baburins mēģinājumu izvilkt START – 2 ratifikāciju "paklusām" nosauca par "noziedzīgu".

Savienības līguma parakstīšana negaidot radījis diezgan asu reakciju no vairāku Krievijas reģionu līderu puses. Ingušijas prezidentu Ruslanu Auševu apvainoja tas, ka neviens nepainteresējās, kādas ir nacionālo mazākumtautību domas par šo līgumu. Viņš uzskata, ka, iespējams, tā parakstīšana ir pretrunā virknei Konstitūcijas paragrāfu. "Man personīgi ir noraidoša attieksme pret šo savienību. Un vispār rodas iespaids, ka šī jaunā valsts tiek izveidota konrētām personībām un tai ir tīri politiski mērķi", - paziņoja Ingušijas prezidents. Baškīrijas prezidents Murtaza Rahimovs līgumu par krievu un baltkrievu valsts izveidošanu nosauca par "nenopietnu": "Ja mēs gribam apvienoties, nav noteikti jāparaksta līgums un jārada jauna valsts".

Stingrāku pozīciju ir ieņēmis Tatarstānas prezidents Mintimers Šaimijevs. Viņš paziņoja, ka Krievijas un Baltkrievijas apvienošanās gadījumā viņa republika centīsies panākt sava statusa paaugstināšanos. Šaimijevs nesāka precizēt, kādu līmeni tai vajadzētu sasniegt, tomēr šeit ir tikai viens variants - suverēnas republikas izveidošana. Būtībā tas nozīmē valsts federatīvās pārvaldes izmaiņas un nopietnas konstitucionālās iekārtas korekcijas. Ievērosim, ka pēdējo vakar Kremlī parakstītais līgums vispār neparedz.

Izveidojusies paradoksāla situācija: kārtējais integrācijas sānsolis kļuvis par iemeslu separātisku noskaņojumu sprādzienam. Turklāt tieši par iemeslu, nevis cēloni: vairāku nacionālo republiku vadītāji jau sen tieši vai netieši ir izteikuši savu neapmierinātību ar to pilnvaru daļu un to suverenitātes apjomu, kas piešķirts šiem reģioniem. Nav nekā pārsteidzoša - šīs neapmierinātības izteikšana tiešām ir diezgan iedarbīgs instruments, lai sasniegtu personīgus mērķus, turklāt diez vai kāds patiešām nopietni nolēmis iegūt suverenitāti. Dīvaini ir tas, ka visi šie asie izteikumi izskanējuši tikai līguma parakstīšanas dienā, tad, kad vairs neko nevar mainīt. Gan Šaimijevam, gan Auševam ir pietiekami nopietna ietekme, lai šā principiāli svarīgā dokumenta apspriešanas stadijā viņu pozīcija tiktu uzklausīta. Visticamāk, ka viņiem neizdotos panākt jebkādas nopietnas izmaiņas, tomēr tādā gadījumā automātiski tiktu atcelta vismaz viena no reģionālo līderu izteiktajām pretenzijām, ka viņiem nav zināms līguma gala variants. Kas, piemetināsim iekavās, pieejams visiem interesentiem.

Tomēr vakardienas paziņojumi visdrīzāk ir saistīti ar priekšvēlēsanu situāciju, nevis vairāku republiku tiešiem centieniem pēc lielākas patstāvības. Visi asāku paziņojumu autori ir arī "Tēvzeme - visa Krievija" biedri, un šis bloks pēdējā laikā ieņem tieši opozicionāru pozīciju. Tie laiki, kad reģionu līderi visādi mēģināja demonstrēt savu lojalitāti pastāvošajai varai, ir pagājuši, un tagad viņi ir spiesti spēlēt līdzi tiem, ko uzskata par uzvarētājiem nākamajās vēlēšanās - kā parlamenta, tā prezidenta. Nav nejaušība, ka Mintimers Šaimijevs ir nolēmis savā asajā līguma kritikā ļaut skanēt arī kādai konstruktīvai domai: "Es uzskatu, ka šis līgums ir jāpieņem jaunajam Krievijas prezidentam un jaunajam Valsts domes sastāvam. Tad mums būtu laiks apstrādāt līguma tekstu, kas reāli darbotos, nevis būtu tikai deklarācija".

Visdrīzāk, reģionālie līderi nekavēsies atkārtot savus paziņojumus Federācijas padomes sēdē, kas būs veltīta līguma ratifikācijai. Un šādā gadījumā TVK līderim Jurijam Lužkovam parādīsies iespēja uzstāties izdevīgajā miera veidotāja lomā, kas spējīgs glābt valsts vienotību. Tomēr, ja varam iedomāties, ka TVK iegūs cerētos rezultātus 19. decembra vēlēšanās, rodas jautājums, kā tieši Jurijs Lužkovs un Jevgeņijs Primakovs ir nolēmuši norēķināties ar saviem draugiem - separātistiem Šaimijevu, Rahimovu un Auševu? Vai tikai ne ar Krievijas teritoriālo nedalāmību?

Natālija Airapetova

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

— 99.11.23. – 99.12.09.

Ārpolitika

L. Kučmas pirmās vizītes

No 5. līdz 8. decembrim Ukrainas prezidents Leonīdam Kučma veic vizītes Briselē, Maskavā, Parīzē un Vašingtonā.

Tiekoties ar Eiropas Komisijas vadītāju Romano Prodi, L. Kučma paziņoja, ka Ukraina ir izvēlējusies ceļu uz Eiropu, un izklāstīja savu reformu programmu. Pēc L. Kučmas domām, valdībai tuvākajā laikā nāksies spert visai nepopulārus soļus, kas nebūs iespējami bez likumdevēju atbalsta. Tika apspriestas arī iespējas iesaistīt Ukrainu 5. Eiropas transporta koridorā.

Nākamajā dienā Maskavā L. Kučma tikās ar Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu, KF premjerministru Vladimiru Putinu. B.Jeļcins ļoti silti sveica Ukrainas prezidentu. Īsas sarunas laikā abi līderi apstiprināja gatavību sadarboties abām valstīm prioritārajā jautājumā – lidmašīnu An-70, Tu–334, An–140 kopražošanā. Ukrainas prezidents uzskata, ka Krievija ir un paliks par Ukrainas galveno ekonomisko partneri. Tiesa gan, viņu uztrauc preču apgrozījuma samazināšanās tendence (pēdējā gadā par 20%), taču L.Kučma ir apņēmies darīt visu, lai atdzīvinātu abu valstu ekonomiskās attiecības.

V. Putins informēja Ukrainas prezidentu, ka Krievija ir sākusi savu ieroču izvešanu no Piedņestras reģiona. Ukrainai tas ir svarīgi, jo tā ir viena no Piedņestras problēmas noregulēšanas starpniekiem. Abas puses principiāli vienojās par Ukrainas parādu restrukturizāciju. Ukrainas parādi, kas nesen saruka, atdodot Krievijai vairākus stratēģiskos bumbvedējus, tomēr pašlaik sasniedz $500 mln. Tuvākajā laikā sāksies konkrētas sarunas. Krievijas puse ir arī apsolījusi paātrināt bijušās PSRS ārzemju īpašuma daļas atgriešanu Ukrainai.

Pabeidzis dažas stundas ilgušo vizīti Maskavā, L. Kučma startēja uz Parīzi, lai dotos tālāk uz Vašingtonu.

Parīzē L. Kučma tikās ar Francijas prezidentu Žaku Širaku un apsprieda jautājumus, saistītus ar Ukrainas integrāciju ES, Ukrainas un Francijas politiskās un ekonomiskās sadarbības jautājumus, situāciju Balkānos, Piedņestrā un Ziemeļkaukāzā. Kā paziņojis Ž. Širaks, ES stratēģija attiecībā uz Ukrainu, kas tiks pieņemta Helsinku sanāksmē, būs politisks signāls, kas liecinās par to, ka ES plāno paplašināt attiecības ar Ukrainu. Ar franču biznesa aprindu pārstāvjiem tika panākta vienošanās par Ukrainas – Francijas foruma izveidi, kas apvienos ne tikai abu valstu politiķus, bet arī finansistus, uzņēmējus, rūpniekus. Par foruma vadītāju no Francijas puses ir iecelts Francijas Nacionālās bankas vadītājs Žans Klods Trišē. Janvāra sākumā ieplānota Ž. K. Trišē vizīte Kijevā.

Ukrainas prezidents piedalīsies Ukrainas un ASV starpvalstu komisijas "Kučma – Gors" sēdē, kas notiks ASV. Sēdes laikā plānots izskatīt ASV un Ukrainas stratēģiskās partnerības realizāciju un plānot turpmākos pasākumus. Ieplānota arī Ukrainas prezidenta tikšanās ar ASV prezidentu Bilu Klintonu, kuras laikā tiks apspriesti Eiropas drošības un abu valstu sadarbības jautājumi ANO Drošības padomē.

Prese ironizē par Ukrainas ārpolitikas īpatnējiem vektoriem. ("Segodņa", "Stoļičnije novosti", "Deņ", 25.novembrī, 7., 8.decembrī) .

Eiropas parlaments neatbalsta

ideju par ES asociētas dalībvalsts

statusa piešķiršanu Ukrainai

Ukrainas–ES Starpparlamentārās sadarbības komitejas otrās sēdes laikā Ukraina pauda savu ieinteresētību integrēties ES. Šādu ieinteresētību diskusiju laikā demonstrējuši AP priekšsēdētāja vietnieks Ādams Martiņuks, ārlietu ministrs Boriss Tarasjuks, Ukrainas–ES Starpparlamentārās sadarbības komitejas līdzpriekšsēdētājs Ivans Musijenko, parlamenta frakciju, ministriju un resoru pārstāvji.

Tikšanās laikā Ā. Martiņuks atgādinājis par ES saistībām sniegt palīdzību Černobiļas AES slēgšanā. Somijas vēstnieks Ukrainā Marti Isoaro apstiprinājis, ka ES atbalstīs kompensējošu enerģētisko bloku izveidi Hmeļņickā un Rivnē.

I. Musijenko uzsvēra, ka ES palīdzība nepieciešama arī Ukrainas parlamentam likumdošanas izveides gaitā, lai AP pieņemtie likumi atbilstu Eiropas standartiem. Musijenko aicināja padomāt arī par iespēju atzīt Ukrainu par valsti ar tirgus ekonomiku, jo tas ļautu izvairīties no antidempinga procesiem un radītu labvēlīgus apstākļus kredītu piešķiršanai.

Kā diskusiju laikā izteicās ārlietu ministrs Boriss Tarasjuks, Kijeva gaida "politisku signālu", kas dotu jaunu impulsu Ukrainas centieniem integrēties Eiropā, proti, lai ES vispārējā stratēģijā būtu fiksētas Ukrainas tiesības uz pievienošanos tai nākotnē. Savukārt, Starpparlamentārās sadarbības komitejas līdzpriekšsēdētājs no ES puses Jans Marinus Virsma šeit neredz problēmu, jo jebkurai Eiropas valstij ir tiesības nākotnē kļūt par ES dalībvalsti.

Tomēr, kā paziņoja viesi, vairākums Eiropas parlamenta deputātu pagaidām neatbalsta ideju par ES asociētas dalībvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, kā arī piesardzīgi un pat aizspriedumaini izturas pret turpmāko attiecību līmeņa noteikšanu ar Ukrainu. Pēc J. Virsmas teiktā, Komitejas dalībnieki iestāsies par to, lai Eiropas Parlaments ieņemtu noteiktu pozīciju attiecībā pret Ukrainu. Pēc viņa vārdiem, daudzi uzskata, ka Ukrainai jābūt par bufervalsti starp Eiropas Savienību un Krievijas Federāciju. Taču pats J. Virsma ir pārliecināts, ka Ukraina ir ļoti svarīga Eiropas valsts un tai jākļūst nevis par bufervalsti, bet gan par tiltu starp ES un KF. ("Golos Ukrajini", "Segodņa",25., 27.novebrī) .

Par gaidāmo NATO

ģenerālsekretāra vizīti Ukrainā

Kā preses konferencē paziņojis NATO preses sekretārs R. Balmforts, 2000.gada sākumā vizītē Ukrainā ieradīsies NATO ģenerālsekretārs lords Džordžs Robertsons. Šī būs pirmā lorda Robertsona vizīte Ukrainā NATO ģenerālsekretāra amatā. Džordžs Robertsons jau trīs reizes ir viesojies Kijevā kā Lielbritānijas aizsardzības ministrs.16. decembrī notiks Ukrainas – NATO Komisijas sēde ārlietu ministru līmenī. Tikšanās galvenā tēma ir Ukrainas un alianses savstarpējās politiskās attiecības. ("Golos Ukrajini", "Segodņa", 26.novebrī) .

Ukraina un ASV vienojušās

par militāro sadarbību 2000.gadā

Divpusējās darba grupas un Ukrainas–ASV starpvaldību komisijas "Kučma – Gors" Drošības jautājumu komitejas sarunas ir vainagojušās ar abu valstu militāro kontaktu programmas un militārās sadarbības plāna 2000.gadam parakstīšanu. Tika izskatīti jautājumi par sadarbības attīstības perspektīvām militārās medicīnas jomā, kā arī militāro resursu vadīšanas rezultāti. Sarunu partneri apsprieda vēl arī militāri ekonomiskās sadarbības attīstības perspektīvas, sadarbību informācijas un sakaru jomā. Gaidāms, ka decembra sākumā Ukraina un ASV parakstīs vienošanās "Par militāri tehnisko palīdzību", "Par militāri tehnisko sadarbību", "Par sadarbību militārās medicīnas jomā". ("Deņ", 24.novebrī) .

Melnās jūras valstis veidos

"Black See Force"

Sešas melnās jūras valstis vēlas izveidot kopējus jūras spēkus. 6. decembrī Stambulā sākās sarunas šajā jautājumā. Sarunu dalībnieki ir Turcija, Krievija, Gruzija, Bulgārija, Rumānija un Ukraina. Sarunu iniciatore ir Turcija. Kopējā jūras spēku vienība sauksies "Black See Force" un tās sastāvā būs 4-6 krasta apsardzes kuģi. Šīs vienības komandieris tiks iecelts uz gadu, piemērojot rotācijas principu.

Šis būs jau trešais Ukrainas un ārvalstu militārais kopizveidojums. Pašlaik Ukrainai ar Poliju ir kopējs miera spēku bataljons, bet ar Ungāriju un Rumāniju – ārkārtējo situāciju bataljons. ("Deņ", 7.decembrī) .

 

Iekšpolitika

Ukrainas pilsoņi varēs iegūt

zemi privātīpašumā

Ukrainas prezidents Leonīds Kučma parakstījis dekrētu "Par neatliekamiem pasākumiem reformu paātrināšanai ekonomikas agrārajā sektorā". Saskaņā ar šo dokumentu Ukrainas pilsoņi varēs iegūt zemi privātīpašumā. Kolektīvie lauksaimniecības uzņēmumi tiks likvidēti. Visiem šo saimniecību dalībniekiem ir tiesības brīvprātīgi izstāties no tām, saņemot zemes un īpašumu pajas, uz kuru pamata būs iespējams veidot privātuzņēmumus, zemnieku saimniecības, lauksaimniecības kooperatīvus.

Uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām, kas izmanto zemi lauksaimnieciskām vajadzībām, būs jāslēdz paju zemes un īpašuma nomas līgums ar tās īpašniekiem ar apmaksu naturālā vai naudas veidā.

Zemi varēs brīvi iegādāties un pārdot, ieķīlāt un nomāt. Saskaņā ar dekrētu, ārzemniekiem pirkt zemi nav atļauts, taču atļauts to nomāt uz laiku ne ilgāku par 50 gadiem. Valdībai un vietējās izpildvaras institūcijām līdz 2000.gada aprīlim ir jāveic lauksaimniecības uzņēmumu reformēšana. Dekrēts nākamgad paredz agrārā tirgus infrastruktūras (preču biržu, vairumtirdzniecības tirgu agrotirdzniecības namu, izsoļu, gadatirgu) izveides paātrināšanu. ("Fakti un komentāri", 7.decembrī) .

Zaudētāji apšauba

vēlēšanu rezultātus

Ukrainas komunistiskās partijas līderis P. Simoņenko, kas zaudēja valsts prezidenta vēlēšanās, iesniedzis Ukrainas Augstākajā tiesā prasību, kurā pieprasa atdzīt par nederīgu Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par vēlēšanu rezultātiem, kā arī griezies pie AP pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos. Komunistu līderis uzskata, ka prezidenta vēlēšanu otrā kārta notikusi "ar daudzkārtējiem konstitucionālo tiesību, cilvēka un pilsoņa tiesību, eksistējošās likumdošanas pārkāpumiem, kas ietekmējuši vēlēšanu rezultātus". Augstākā tiesa šo prasību ir noraidījusi. Pēc neveiksmes vēlēšanās P.Simoņenko neatcels no partijas līdera posteņa. Viens no galvenajiem UKP ideologiem G. Krjučkovs paziņojis, ka nevar vainot līderi, kuru prezidenta vēlēšanās ir atbalstījuši 40% no Ukrainas iedzīvotājiem.

Līdzīgas prasības iesnieguši un to noraidījumu saņēmuši arī A. Morozs un J. Karmazins. ("Golos Ukrajini", "Fakti un komentāri", 26., 27.novembrī, 4.decembrī) .

V. Ļitvins norīkots

par Ukrainas prezidenta administrācijas vadītāju

Par Ukrainas prezidenta administrācijas vadītāju Leonīds Kučma iecēlis Vladimiru Ļitvinu, kas agrāk bija prezidenta pirmais padomnieks. Vladimirs Ļitvins dzimis 1956.gadā, vēstures zinātņu doktors, no 1994.gada strādājis par Ukrainas prezidenta padomnieku, no 1995. līdz 1996. gadam – par prezidenta administrācijas vadītāja vietnieku, no 1996. gada – par prezidenta pirmo padomnieku.

Bijušais prezidenta administrācijas vadītājs Nikolajs Biloblockis norīkots par Ukrainas Ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Krievijā. ("Golos Ukrajini", 24.novembrī) .

Par Ukrainas militārajām struktūrām

Prezidents nolēmis optimizēt valsts spēka struktūras. Faktiski paredzēta visu militāro struktūru reformēšana. Pašlaik visu spēka institūciju personālsastāvs kopumā ir aptuveni viens miljons cilvēku. Likumdošana nosaka sastāvu un skaitliskus ierobežojumus lielākajai daļai no šīm institūcijām, taču Drošības dienests un Nacionālā gvarde joprojām ir izņēmums.

Likums nosaka, ka Bruņotajos spēkos var būt ne vairāk par 320 tūkstošiem militārpersonu un 100 tūkstošiem civilpersonu. Tāpat valsts ir noteikusi kopējo skaitu Civilās aizsardzības spēkiem - 10 218 cilvēku, tai skaitā 9550 militārpersonas. Likumdošanu noteikts, ka Ukrainas Iekšlietu ministrijas pakļautībā var atrasties 420 tūkstoši cilvēku. ("Deņ", 25.novembrī)

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

.