Sarīkojumā piedalījās iepriekšējo gadu Spīdolas balvas laureāti, pašvaldību pārstāvji, kultūras un zinātnes darbinieki. Pēc muzikālā ievada apsveikuma vārdus teica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors profesors Voldemārs Strīķis savā akadēmiskajā runā pievērsa uzmanību tai, diemžēl lielākajai sabiedrības daļai, ko maz skārušas pēdējo desmit gadu ļoti būtiskās pārmaiņas. Profesors aicināja "rakt dziļāk", vairāk domāt par Latvijas lauku attīstību un atdot tiem piecdesmit gados uzkrājušos parādu.

Filozofijas doktors Igors Šuvajevs savā akadēmiskajā lekcijā ar ekskursiem tagadnes un nākotnes problēmās un atsaucēm uz Senekas, Cicerona, Platona un citu dižgaru mūžam jaunajām atziņām runāja par pilnvērtīgu dzīvi. Par spriegu dzīvi "šeit un tagad", par dzīves maksimalizēšanu. Tā bija saistoša saruna par esību, būtību, kurā nokļūstam domājot, paceļoties nevis virs pasaules, bet pāri pasaulei un paverot sev aptveres plašumu, bezgalīguma apjausmu. Diemžēl pazīstamais aicinājums "Domāt globāli, rīkoties lokāli!" bieži vien tiek pavērsts otrādi un cilvēks domā lokāli, bet darbojas globāli — tikai savās interesēs. Sevišķi vērtīgi bija pagātnes domātāju atgādinājumi visu darīt tā, it kā to darītu pēdējo reizi, iemācīties runāt ar sevi, jo — ja nav ko teikt sev, tad vēl jo mazāk būs ko sacīt citiem. Nedusmoties, mācīties mērenību, vingrināties rāmumā, atmest to, bez kā var iztikt. Neļaut dzīvei paiet kā sapnim, veidot sevi kā skulptūru, kā mākslas darbu, jo, kā māca Platons, ilgstošs miegs nenāk par labu ne miesai, ne dvēselei.

Ar Zentas Mauriņas brīnumjauko salīdzinājumu, ka citiem dāvāts prieks kā zelta putns allaž atgriežas pie sava dāvinātāja ar zelta olu knābī, sākās jauno laureātu apbalvošana.

Par mērķtiecīgu, izcili profesionālu darbību fotomākslā un par Latvijas mākslas pārliecinošo reprezentāciju 1999. gada Venēcijas biennālē Spīdolas balvu saņēma Inta Ruka. Darbu sērija "Mani lauku ļaudis", kas 1999. gadā tika parādīta Latvijas ekspozīcijā Venēcijas biennālē, tapusi apmēram divdesmit gadu laikā. Māksliniece fotografē dzimtā novada — Balvu rajona — lauku cilvēkus to ikdienas situācijās un ikdienas vidē. Tā ir savveida cilvēkarheoloģija, vizuālu individuālo vēstures stāstu antoloģija. Gadu gaitā dažs I.Rukas fotomākslas varonis no zīdaiņa kļuvis par pieaugušo, cits — jau aizsaulē. Sarežģīti un nereti sāpīgi ir šo mūža, gadalaiku, pasaules procesu ritumā iekļauto, dziļi personiskos fotogrāfijas mirkļos iemūžināto cilvēku likteņi. Tikpat sarežģīti, cik mūsu valsts, cik patrūcīgo Latgales lauku virzības līčloči šajā gadsimtā. I.Rukas fotoportreti ir būtiskas cilvēciskās esības zīmes, viņas dziļi izjusta versija par etnisko un globālo, par cilvēka stāvokli vispār.

Raksturojot fotomākslinieces radīto Latvijas lauku cilvēku portretu ciklu, Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis uzsvēra, ka Intas Rukas darbi, būdami vienkāršāki par vienkāršu, raduši tādu atsaucību gan pašu mājās, gan Itālijā tieši tāpēc, ka tajos ir cilvēks, jo "nekas tā neinteresē cilvēkus kā cilvēks pats". Un sena ķīniešu gudrība māca: "Ar ko gan jūra vienmēr ir pārāka par upēm? — Ar to, ka tā vienmēr ir zemāka par upēm."

Spīdolas balvu saņēma Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieki, kas Silvijas Šiško vadībā izveidojuši unikālu izdevumu — kopkatalogu "Seniespiedumi latviešu valodā 1525–1855". Ar to latviešu kultūras apritē ienācis jauns ceļvedis — pilnīgākais latviešu seno iespiedumu kopkatalogs. Šī publikācija vainago Nacionālās bibliotēkas grāmatpētnieku vairāku desmitu gadu neatlaidīgu, sīkstu darbu. Ir sasniegts zīmīgs robežpunkts latviešu grāmatas retrospektīvi bibliogrāfiskajā sistematizācijā vispilnīgākajā apjomā un jaunā kvalitātē sakopotas ziņas par latviešu senāko grāmatu izdevumiem. Jaunā izdevuma kvalitāti vairo arī bagātīgs palīgrādītāju un attēlu klāsts, moderni atturīgs mākslinieciskais noformējums. Ceļā uz šo virsotni veikts arī nozīmīgs latviešu grāmatas vēstures izpētes darbs, kas pielietojumu radis neskaitāmos zinātniskos un populāros rakstos un virknē zinātnisku monogrāfiju. Kopkataloga sastādītāji Silvijas Šiško vadībā un zinātniskais redaktors, izcilākais latviešu grāmatu vēstures pētnieks Aleksejs Apinis nu ieņēmuši goda vietu līdzās tādiem veikumiem kā Jāņa Misiņa "Latviešu rakstniecības rādītājs", Augusta Ģintera "Latvijas / latviešu zinātne un literatūra", Benjamiņa Jēgera "Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija" un vairākiem citiem latviešu grāmatas bibliogrāfiskiem izdevumiem. Vienlaikus latviešu bibliogrāfijas tradīcija ieguvusi jaunu — augstāku kvalitāti: neapšaubāmu profesionalitāti.

Kultūras fondam sadarbojoties ar Ekonomistu apvienību 2010, tiek piešķirta Spīdolas balva par ieguldījumu tautsaimnieciskās un ekonomiskās domas attīstībā. Par uzņēmējdarbības idejas iedzīvināšanu latviešu sabiedrībā un par grāmatu "Uzņēmību: Latviešu uzņēmējs pārmaiņu laikos" ekonomisko zinātņu doktors Ojārs Kehris balvu pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklim profesoram Gundaram Ķeniņam–Kingam.

Gundars Ķeniņš–Kings ieguvis trīs doktora grādus — Stanforda Universitātes filosofijas doktora grādu (Ph.D.) uzņēmumu vadības nozarē, Rīgas Tehniskās universitātes goda doktora grādu (Dr.h.c.) un Latvijas Zinātnes padomes piešķirto habilitētā ekonomikas doktora grādu (Dr. habil. oec.). Gundars Ķeniņš–Kings 25 gadus bijis Pacifika Luterāņu Universitātes (ASV) Uzņēmumu vadības skolas dekāns, darbojies arī Kalifornijas Valsts universitāšu sistēmā un bijis ASV federālās valdības kara aviācijas un kara flotes padomnieks. Pašlaik — partneris ieguldījumu firmā "Amber Associates". Grāmata "Uzņēmību: Latviešu uzņēmējs pārmaiņu laikos" ir novatoriska ekonomisko procesu skatījumā. Uzņēmējdarbība aplūkota dažādos aspektos — kā ekonomiska, sociāla un psiholoģiska parādība. Grāmatā aplūkota latviešu uzņēmējdarbības vēsturiskā pieredze no tās sākumiem līdz mūsdienu situācijai, ar skatījumu nākotnē, akcentējot pašlaik svarīgākās Latvijas ekonomiskās problēmas, kuras izvērtētas no starptautiskās prakses un teorijas viedokļa.

Sarīkojums, ko Vaira Vīķe-Freiberga pamatoti nosauca par lieliem kultūras svētkiem, izskanēja ar plašu koncertu. Ar saviem mākslas kolektīviem un teicamo pasākuma organizāciju Jelgava apliecināja sevi kā cienīgu kultūras galvaspilsētu, tāpat kā tas iepriekšējos gados bija izdevies Rīgai, Ventspilij, Alūksnei un Rēzeknei. Cēsis izteikušas gatavību sarīkot nākamos Spīdolas svētkus, kas notiks 2000. gada decembra otrajā svētdienā. Varbūt ka līdz tam laikam būsim bagātāki un atkal radīsies iespēja pasniegt Spīdolas balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore