Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

"Kultūra neatkarīgai tautai ir pati tās dzīvības elpa"

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs, rektora kungs, ministres kundze, svētku viesi!

Es vēlos apsveikt visus Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvas laureātus tiešām no sirds par viņu darba izcilību! Es esmu par jūsu sasniegumiem lepna, mūsu tauta un valsts var būt par jūsu sasniegumiem lepna. Es vēlētos pateikties arī Latvijas Kultūras fondam par tā ārkārtīgi vērtīgo ieguldījumu Latvijas kultūras atbalstīšanā šos grūtos gadus kopš neatkarības atjaunošanas, kad kultūrai ir bijis ļoti straujā tempā jāpārorientējas no totalitāras valsts subsidētas kultūras attīstības uz neatkarīgas, demokrātiskas, bet bieži vien savos resursos ierobežotas valsts sistēmu. Un tā nu diemžēl ir iznācis, ka tik ilgi lolotā un cerētā brīvība daudziem, bieži vien kultūras darbiniekiem, ir radījusi vilšanos, jo nīstā totalitārā sistēma tomēr sev par balstu un sev par godu bija tai ziņā gudra un tālredzīga, saprotot, ka kultūrā un zinātnē valstij vajag ieguldīt līdzekļus, ka tā ir valstiski nozīmīga lieta.

Mūsu jaunā demokrātiskā Latvija vēl meklē savu ceļu uz atbalsta formām, kas ļautu attīstīties mūsu nacionālajai kultūrai ar pietiekamu un cienījamu visas valsts un sabiedrības materiālo atbalstu. Un mēs vēl gaidām, lai pilnam izveidotos tā apziņa, ka kultūra nav vaļasprieks, ka kultūra nav lieka greznība, bet kultūra ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Tā neatkarīgai tautai ir pati tās dzīvības elpa. Mēs nevaram domāt par kultūru kā ko tādu, pie kā ķersimies kādreiz, kad būsim visu citu nokārtojuši. Kultūra nav kaut kas, ko darīsim aiz gara laika, kad būsim visu citu padarījuši.

Kultūra ir neatdalāma daļa no civilizētas valsts, un kā tādai tai jāsaņem atbalsts valstiskā mērogā. Protams, rodas jautājums, kā to vislabāk darīt. Latvijas Kultūras fondam ir bijusi ļoti nozīmīga loma, un ļoti daudzās demokrātiskās valstīs tieši šāda forma ļāvusi paredzēt un garantēt pietiekamus līdzekļus gan mākslas, gan zinātnes, gan dažādu kultūras pasākumu atbalstam, tajā pašā laikā nepakļaujot tos politiskam diktātam, politiskai konjunktūrai, iegribām un spiedienam.

Divas dažādas lietas: atbalsts, no vienas puses, un pilnīga brīvība, no otras. Un kamdēļ atbalsts? Ne tikai, kā jau teicu, kultūrai kā valsts prestiža nodrošinātājai, kā tas bijis totalitārā padomju režīmā, kā tas ir bijis ilgus gadsimtus Eiropas monarhijās. Nākotnē mums ir jādomā par kultūru kā daļu no modernās aprites. Kultūra ir daudzdimensionāla, ieskaitot tās komerciālo, saimniecisko aspektu, ieskaitot arī tādus apstākļus, ka kultūra var būt prece un ienākumu avots ne tikai pašam indivīdam — kultūras objekta radītājam, bet arī visai nācijai un valstij.

Interesanti, ka Amerikas Savienotās Valstis, viena no bagātākajām zemēm pasaulē, tieši ar kultūras un intelektuālo produktu eksportu ieņem dominējošu vietu pasaules tirgos. Te, Eiropā, stāvot vārtiem vaļā, lai paplašinātu Eiropas Savienības dalībvalstu skaitu, norit diezgan asas debates par to, kādu mēs redzēsim kultūras un tās produktu lomu šajā jaunajā Eiropā. Pašlaik ir vērojama ļoti nomācoša globalizācijas tendence, kur kultūrprece, masveidā ražota un ar ārkārtīgi spēcīgu reklāmu izplatīta, iekaro pasauli kā diezgan vājas kvalitātes grāmata, mūzika, filma vai kas cits. Tā dominē arvien lielākā skaitā pasaules valstu, un lēnām tīri komerciālā konkurences veidā izstumj no kultūrpreču tirgus vietējo produktu. Šim procesam nav tikai saimnieciskas sekas, tam ir arī garīgas sekas. Tās ir sekas, kas katrai nācijai rada problēmas savas garīgās sejas, savas nacionālās īpatnības saglabāšanā.

Latviešiem kā mazai tautai nākamā gadsimta sākums nāk ar izaicinājumu. Mēs pievienosimies Eiropai, mēs pievienosimies šai tautu kopībai, kur jau ir sava "acqui communautaire". Tas nozīmē vērtību un principu kopumu, par ko visi ir vienojušies un kas ir iekļauts likumdošanā, ko garantē juridiska bāze. Mums, pievienojoties Eiropas Savienībai, būs jārespektē šis "acqui communautaire", un man šķiet, ka mums nav jāraizējas, jo šie pamatprincipi nevarētu mums nekādas grūtības radīt. Tie ir principi par demokrātiju, par izteiksmes brīvību, par pulcēšanās brīvību, par indivīda tiesībām. Es domāju, mums nevienam pret tiem nebūtu ko iebilst. Bet šie principi neko nesaka par labu vai sliktu gaumi, par to, kas ir augstvērtīgs vai mazāk vērtīgs. Tas paliek pašu ziņā.

Ja mēs vēlamies savu kultūru ar savu seju un līdzību, kaut ko, ko mēs varētu uzskatīt par mūsu dvēseles izpausmi, kaut ko tādu, ar ko mēs varētu doties Eiropā un pasaulē un teikt — lūk, te ir mūsu vizītkarte, tad mums ļoti intensīvi jādomā par to, kādu mēs vēlamies savu kultūru veidot. Lai to veidotu, ir nepieciešams visas sabiedrības atbalsts, ir nepieciešams materiāls un morāls atbalsts. Es ļoti priecājos, ka tieši šādu atbalstu mūsu izcilākajiem zinātniekiem un kultūras darbiniekiem spēj sniegt Kultūras fonds. Es novēlu visiem kultūras darbiniekiem ar uzņēmību turpināt šo darbu savā laukā un tiem, kas nodarbojas ar kultūras atbalstīšanu, arvien labākas sekmes, piesaistot arvien jaunus līdzekļus latviskās kultūras atbalstīšanai.

Valsts prezidentes uzruna Kultūras fonda Spīdolas balvas pasniegšanas ceremonijā Jelgavā 1999.gada 12.decembrī