• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vai mēs esam tādi, kādus sevi domājam esam?. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.12.1999., Nr. 412/415 https://www.vestnesis.lv/ta/id/14564

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Viss par teātri un kino - zinātniski, atraktīvi, skaisti

Vēl šajā numurā

14.12.1999., Nr. 412/415

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dr.phil. Igors Šuvajevs

Vai mēs esam tādi, kādus sevi domājam esam?

Jautājums prasīt prasās pēc precizējuma. Es negrasos uzņemties nez kāda eksperta lomu, nosakot, vai esam tādi, kādus sevi domājam esam. Īstenībā jautājums ir domāts citādi, tikai tad gramatiski to ir gandrīz neiespējami pateikt pareizi. Vai mēs esam tie, kas domājam sevi esam? Šāds jautājums paredz, ka cilvēks ir tikai tad, ja viņš domā. Esamībā, būtībā nokļūst domājot. Vai mēs esam? Tas nozīmē, ka jautājums ir nevis par to, ko un kā mēs domājam, bet gan par to, vai vispār esam. Tūdaļ pat iespējams iebilst — kā, mēs taču esam, paskaties taču! Jā, taču runa ir par domājošu būšanu. Tieši par to arī ir mans jautājums. Taču atbildēt uz šo jautājumu es ļaušu katram pašam. Es tikai minēšu filosofijā izsenis praktizētus vingrinājumus, kas saistīti ar domāšanu un savas stājas izkopšanu. Domāju, ka šāds risinājums ir jēdzīgāks, jo tā katrs pats var izveidot savu spriedumu.

Sāksim ar pacelšanos pāri pasaulei. Šāda pacelšanās nodrošina atvērsto skatījumu, proti, tā ļauj domāt konkrēti, nevis abstrakti. Redzēt, teiksim, galdā tikai galdu nozīmē domāt abstrakti. Atvērstais skatījums ļauj galdā redzēt arī meža šalkas, nocirsto koku, meistara darbu, galda pagatavošanā izlietos sviedrus. Paceļas nevis virs pasaules, bet gan pāri pasaulei, lai visu aptvertu, lai, kā saka Platons, "izstaigātu visas debesis". Pamēģiniet apstaigāt debesis! Tāpēc dažkārt tiek runāts, ka tie filosofi jau pa mākoņiem vien lidinoties. Taču šāda "lidošana" ļauj skatīt visu kopumā. Šāda pacelšanās ir plašuma iegūšana. Marks Aurēlijs saka: "Cik lielu plašumu tu sev iegūsi, lai aptvertu ar prātu pasauli, savu dzīves laiku un padomātu, cik strauji mainās katras lietas kāda daļa un cik atvērts plašums ir bezgalībai." Šis plašums ir bezgalīguma aptveršana, turklāt šī aptveršana neļauj gūt pārsvaru pārejošam.

Šāda pacelšanās ir horizonta vai, kā agrāk teica, redzes aploka paplašināšana. Cilvēks iziet no sev ierastā aploka. Turklāt šajā vingrinājumā mācās redzēt to, kas ir, nevis to, kas šķiet esam. Marks Aurēlijs raksta, ka barību vajag priekšstatīt kā zivs, putna vai cūkas līķi, ka "pārošanās ir iekšējo orgānu berze un gļotu atdalīšanās, ko pavada trīsas", jo šādi iespējams redzēt, kādas ir tās lietas. "Tieši tādā pašā veidā vajag rīkoties arī attiecībā uz dzīvi kopumā, un tur, kur lietas šķiet uzmanības vērtas, tās vajag atkailināt un saskatīt to lētumu, un atmest nostāstus, kas ceļ to diženumu." Šāds skatījums ir skaudrs norēķins, tiesa, kurā tiek piespriesta īstā "vērtība". Tas attiecas arī uz sevi pašu. Māris Čaklais raksta: "Maziņš biju, neredzēju.../ Valodiņa, ai visa sedzēja! / Meli. Liels tu bijis. / Liels biji, un visu redzēji..." Vai tikai neesam pārāk pieklājīgi? Vai tikai izmisīgi necenšamies neredzēt un nedomāt? Teiksim, cilvēks nodarbojas ar pašu "prastāko" zagšanu, bet tiek dēvēts par valsts pārvaldnieku vai pilsētas mēru. Esošo vajag "skatīt kailu" un, kā saka Aurēlijs, "pareizi nosaukt īstajā vārdā gan visu kopā, gan arī atsevišķās daļas". Pacelšanās pāri pasaulei ir arī ievingrināšanās parrēsiskumā, tiešā un atklātā valodā. Tiek daudzināta mīlestība, bet padomā ir tikai berzēšanās, kuru vēl nosauc par erotisku, toties patiešām erotisko nodēvē par pornogrāfisko.

Pacelšanās pāri pasaulei ir ceļojums. Cicerons stāsta par ceļojumu uz Piena ceļu. Šis ceļojums ļauj paskatīties "no augšas" un redzēt, cik īstenībā viss ir niecīgs un smieklīgs. Cilvēki dzīvo uz niecīga zemes pleķīša, bet iedomājas, ka tā ir visa pasaule, ka visai pasaulei ir nozīmīgas viņu problēmas. Antīkajā pasaulē tiek veikti ceļojumi uz dažādiem debesu spīdekļiem. Nu, teiksim, Roma ir varena un plaša, bet, paceļoties kosmosā, redzams, cik tā niecīga. Muļķi, protams, var censties pēc tās paplašināšanas, lai tā sniegtos līdz Piena ceļam. Gudrākie kļūs pieticīgāki, atzīs arī citus, ar kuriem būtu vēlams dzīvot mierā. Šādā ceļojumā var iegūt distanci, kļūt skeptisks attiecībā pret savu lielumu un dižumu. Teiksim, mūsdienās, ja dosities līdzīgā ceļojumā, drīz vien atklāsit, ka visa Eiropa ir sava veida Āzijas pussala. Latviju būs visai grūti pamanīt. Taču tur ir tipi, kuriem visa pasaule, redzes aploks beidzas ap viņu degungalu. Var teikt, ka pacelšanās pāri pasaulei nodrošina globālu domāšanu. Mūsdienās populārs ir lozungs: "Think globally — act locally." Domāt — globāli, rīkoties — lokāli. Taču, skandējot šo saukli, īstenībā nereti rīkojas pretēji, t.i., domā — lokāli, bet rīkojas — globāli, ar vērienu. Savā labā, protams. Tiesa, ne vienmēr šādi globālisti prot pareizi izteikties angliski, tāpēc domāšanas vietā gadās pateikt "slīkšana". Un tā ir zīmīga pārteikšanās, jo šāda domāšana parasti ir slīkšana savās iedomās.

Pacelšanās pāri pasaulei ir distances izveidošana, tā ļauj "no malas" paskatīties pašam uz sevi. Tādējādi var apzināties savu niecīgumu un to, ka neesi dievs. Niecīguma atzīšana nepavisam neparedz nezkādu tur pesimismu vai to, ka vajadzīgs kāds aizgādnis. Tā ir pašrelativēšana. Šī pašrelativēšana ir nevis paššaustīšanās, bet gan tiesas spriešana. Seneka raksta: "Pildi vispirms apsūdzētāja pienākumus, tad tiesneša, visbeidzot — aizstāvja." Cilvēks tiek skaidrībā pats ar sevi un saprot, ka bez viņa dzīvo arī citi cilvēki.

Ceļojums kosmosā sajūdzas ar jūrasceļojumu. Ceļojums jūrā tiek attiecināts uz cilvēka eksistenci. Šādā ceļojumā atklājas jauni horizonti, taču tajā var piedzīvot arī vētru, katastrofu. Ļoti pat ticams, ka ceļojumā piedzīvos katastrofu. Tāpēc vērts pārdomāt to, ko ņemt ceļojumā līdzi, lai izglābtos, kā dzīvot, kā veidot dzīvi pēc katastrofas, ja protams, izdosies izglābties. Šis vingrinājums var būt imaginārs, to var "risināt prātā". Taču tas var būt arī fizisks vingrinājums, fiziska došanās jūrasbraucienā. Šādi tiek gūta pieredze, ko var nosaukt par fizisku pieredzi. Šāds ceļojums nodrošina arī perspektīvu maiņu. Atrodoties svešumā, tiek gūta pieredze, kas ļauj paskatīties citādi uz pašmāju dzīvi. Pati atrašanās svešumā ir vingrinājums. Dažreiz der pabūt svešumā, lai patiešām redzētu to, kas notiek pašu mājās.

Viens no vingrinājumiem ir attiecību izveidošana pašam ar sevi. Var pat teikt, ka tas ir veselu vingrinājumu komplekss. Sāksim ar pašnovērojumu. Šis vingrinājums paredz redzēt sevi tādu, kāds esi, nevis tādu, kādu sevi iedomājas vai kā novērtē citi. Šādi kļūst redzami gandrīz vai taustāmi trūkumi, kurus nu ir iespējams novērst. Pašnovērošana ļauj pazīt sevi, turklāt pazīt visdažādākajās dzīves situācijās. Tā ir nevis pasivitāte, bet gan aktivitāte, sniedzot norēķinu, kas tiek paturēts prātā. Var teikt, ka tā ir apzināti dzīvota dzīve , mazinot vai novēršot neapzināto. Platons, piemēram, arī došanos pie miega skata kā vingrinājumu. Šis vingrinājums neļauj sapņos parādīties nepiedienīgām iekārēm vai vēlmēm. Šis vingrinājums ir sevis savešana kārtībā arī sapnī jeb maksimālas apzinātības nodrošināšana. Platons uzsver, ka ilgstošs miegs nenāk par labu nedz miesai, nedz dvēselei. Rūpējoties par savas dzīves un sajēgas izmantošanu, vajag vairāk laika pavadīt nomodā, protams, nekaitējot veselībai. Runa ir par nomoda dzīvi, apzinātu dzīvi, tas nozīmē — neļauties nomoda sapņiem, neļaut dzīvei paiet kā sapnī.

Attiecībās ar sevi var ievingrināties līdzsvarotībā. Tas nozīmē — nodrošināt rāmumu un mērenību , neļaut "izsist sevi no sliedēm". Šis vingrinājums ir sevis paša terapija. Vienlaikus tā ir arī citu terapija. Senekam, piemēram, ir traktāts "Par dusmām". Tas ir ne tikai par dusmām, bet arī par to dziedināšanu; lasot šo darbu, iemācās neļauties dusmām. Rāmuma atgriešanās mūsu dzīvē tiešām būtu vēlama, taču pats par sevi rāmums neatgriežas. Kņada, steiga, nodarbinātība jeb pašokupētība — mūsdienās par to sūkstās un laikam tāpēc arī aizmirst ievingrināties rāmumā. Rāmums ir līdzsvarota vērība pret notiekošo un pašvaras saglabāšana. Savulaik šāds rāmums tiek saistīts ar valdnieku vai, izsakoties moderni, politiķi. Viņš nedrīkst ļauties dusmām, savai "patoloģijai", tas nozīmē, ka viņš nedrīkst ļauties arī nepārdomātiem izteikumiem, proti, bezjēdzību gvelšanai. Ievingrinoties līdzsvarotībā, var būt rāms visās dzīves vētrās. Rāms cilvēks nav sīkumains. Vajag ievingrināties tādā eksistencē, ko neraksturo sīkumainība — dvēseles ļaunākais ienaidnieks. Cilvēks novērš sīkmanību un tādējādi skata veselo, skata visu kopumā. Viņam, kā senāk mēdza teikt, ir liela dvēsele, viņš ir augstsirdīgs.

Ievingrināšanās rāmumā un mērenībā ir arī ievingrināšanās nabadzībā. Vārds "nabadzība" ir apaudzis ar dažādu nozīmju kārtām, tāpēc labāk runāsim par ievingrināšanos pieticībā un vienkāršībā . Lai dzīvotu, nav vajadzīga nezkāda greznība un bagātība. Ievingrināšanās pieticībā ir liekā atmešana; tiek atmests tas, bez kā principā var iztikt. Pat vairāk — liekā atmešana var darīt laimīgu, nodrošināt labu un skaistu dzīvi. Šāda ievingrināšanās gan var būt šķietamība, kā liecina Seneka, proti, bagātnieki noteic zināmas dienas, kad atsakās no zelta un sudraba traukiem, ieturas no māla bļodām, sēžot uz zemes. Tā ir pielīdzināšanās nabadzībai, turpinot kultivēt savu izlutinātību. Turpretī ar pieticīgo, vienkāršo cilvēku ir citādi. Seneka raksta: "Kad viņam jādodas jūras braucienā, ostā nav nekādas kņadas, nedz drūzmas krastā, pavadot šo vienu cilvēku, un ap viņu nestāv vesels pulks vergu, kuru paēdināšanai vajadzētu cerēt uz labu ražu aizjūras zemēs." Ievingrināšanās pieticībā ir pašpietiekamības nodrošināšana.

Attiecības ar sevi, savu patību paredz, ka cilvēks vienmēr patur sevi vērā. To var izdarīt rakstot. Rakstīšana ir vingrināšanās. Minēšu uzskatāmāko piemēru, proti, Marku Aurēliju. Viņš raksta sev, viņš nepavisam nepopularizē noteiktus uzskatus un nenodarbojas ar to iztirzāšanu. Viņa darbs saucas "Pašam sev" ( "Ta eis heauton" ). Var pateikt "ta eis meauton", man pašam. Taču ne šādā nozīmē raksta Marks Aurēlijs. Viņš eksponē sevi, lai varētu koriģēt savu dzīvi, lai to varētu labāk veidot. Un šis "pašam sev" ļauj vingrināties arī citiem. Dekarts savās meditācijās izmanto vietniekvārdu "es", taču ar šo "es" ir domāts lasītājs. Lasošais vingrinās . Mūsdienās laikam būtu labāk, ja iztiktu bez "es" — pārāk daudz tas tiek skandināts, bet, ieskatoties vērīgāk, nekāda "es" nav. Drīzāk jau ir vis–es, nekādība. Runa ir par tiem, kas neprot būt paši, kaut arī iedomājas, ka ir personības un nezkas vēl. Savā iedomībā viņi nepamana, ka ir noteiktu viedokļu vai norišu marionetes. Nepatīgums tiek aizstāts ar "es", "personības" kultu vai kādu citu sadomātu elkdievību.

Pašuzturēšanā iekļaujas sarunas pašam ar sevi . Epiktēts uzsver, ka vajag prast sarunāties ar sevi, lai nerastos grūtības dzīvot savu dzīvi, lai pārdomātu savas attiecības ar citiem, lai redzētu savu attieksmi pret apkārtējo un to visu varētu izlabot. Iemācoties runāt ar sevi, vienlaikus iemācās runāt ar citiem. Ja nav ko teikt sev pašam, tad vēl jo mazāk ir ko teikt citiem. Saruna ir dialogs, t.i., caur runu veido attiecības ar sevi un citiem. Saruna ar citiem ir vingrinājums, izkopjot spriestspēju. Sarunas ar sevi ir gan rīta pārdomas, gan vakara atskaites. Teiksim, Epiktēts jau no paša rīta ieteic pārdomāt, t.i., atbildēt uz jautājumu "Kas es esmu?". Vai es esmu miesa, manta, slava, amats? Kas es pats esmu? Es esmu cilvēks. Bet ko nozīmē būt cilvēkam? Būt miesai vai amatam nav cilvēka būšana. Tāpēc vajag tieši un skaidri atzīties: es neesmu cilvēks, jo esmu tikai miesa, manta, slava vai amats. Esmu vīrietis. Esmu sieviete. Ko tas nozīmē? Ko līdz kļūt par sievieti vai vīrieti, ja nav cilvēka? Ko nozīmē būt cilvēkam?

Bet nu apskatīsim vingrinājumu kompleksu, ko var dēvēt par sagatavošanos pārbaudījumam jeb praemeditatio futuri mali, ievingrināšanos gaidāmajam ļaunumam. Dzīvē iespējami dažādi pavērsieni vai atgadījumi, taču cilvēks jau ir tam sagatavojies, viņu nekas nevar pārsteigt. Viņš dodas uz priekšu, kaut arī jūrā sagaidāma vētra un bojāeja. Viņš ir pārdomājis iespējamos ļaunumus un nostiprinājies sevī, viņš ir izveidojis sevī akropoli, kā mēdza teikt senāk. Viņš ir gatavs visam un droši dodas pretim briesmām, jo prot sevi sargāt un paciest likteņa triecienus. Tā nav rīcība, ko īsteno pēc principa "par spīti". Cilvēks rīkojas, neraugoties ne uz ko, tā ir uzdrošināšanās būt. Sagatavošanās pārbaudījumam sajūdzas ar praemeditatio mortis . Runa ir par sagatavošanos nāvei vai ievingrināšanos nomiršanā. Vai tiešām tas ir tik svarīgi?

Cilvēks piedzimst tikai vienu reizi. Viņš dzīvo tikai vienu dzīvi. Runa ir par cilvēka būt. Un būt , kā uzsver Aristotelis, nozīmē "just vai domāt", bet jušana ir baudīšana. Taču parasti cilvēks neprot nedz domāt, nedz baudīt, t.i., neprot dzīvot. Cilvēks nedzīvo savu tagadējo dzīvi. Viņš tikai gatavojas dzīvot, it kā būtu vēl kāda dzīve, it kā dzimtu vēl otrreiz. Tā ir dubultošana. Marks Aurēlijs uzsver: "Atceries, ka ikviens dzīvo tikai tagadnē un šajā brīdī." Nav jēgas dzīvi atlikt uz nākotni, tad cilvēks dzīvo atliktu dzīvi. Nav jēgas dzīvi pārlikt pagātnē, tā ir pārlikta dzīve. Dzīve, būt ir tikai šeit un tagad. Ja iestrādāta šī atziņa, tad nenāk par ļaunu to sajūgt ar gatavību jebkurā brīdī aiziet. Šī gatavība aiziet nozīmē darīt visu tā, it kā to darītu pēdējo reizi mūžā. Nav taču nekādas garantijas, ka vēl būs iespēja kaut ko darīt. Runa ir par spriegu dzīvi, kas norisinās šeit un tagad, kas tiek īstenota tā, ka nevajag nedz pielikt ko, nedz arī atņemt. Tā ir dzīves maksimalizēšana. Marks Aurēlijs raksta "Redzi, cik maz vajag apgūt, lai dzīves plūdums būtu mierīgs un līdzinātos dievu dzīvei." Ja cilvēks gatavs jebkurā brīdī aiziet, tad viņš prot dzīvot šeit un tagad, viņš ir pilnīgi tagadnē. Turklāt viņš prot baudīt un priecāties. Seneka uzsver: "Ja dievs mums piešķirs vēl rītdienu, pieņemsim to ar prieku. Kas sagaida rītdienu bez satraukuma, ir vislaimīgākais cilvēks un droši pieder pats sev. Katrs, kas var teikt: "Esmu mūžu nodzīvojis," — ik dienas mostas jaunam ieguvumam." Praemeditatio mortis ir ievingrināšanās īstā, pilnasinīgā dzīvē, tā ir nokļūšana būt režīmā.

Montēņs raksta: "Es neko šodien neesmu paveicis. Kā, vai tad tu nedzīvoji? Vienkārši dzīvot — ne tikai pats svarīgākais, bet arī slavenākais tavs darbs." Dzīvojot cilvēks no sevis veido, kā senāk mēdza teikt, skulptūru, proti, mākslas darbu. Cilvēks vingrinās, lai viņa dzīve būtu mākslas darbs. Arī attiecības ar citiem tiek veidotas kā mākslas darbs. Pastāv tikai jautājums, vai esam to sapratuši, vai esam līdz tam aizdomājušies? Vai esam šodien dzīvojuši?

Akadēmiskā runa Spīdolas balvas pasniegšanas ceremonijā Jelgavā 1999.gada 12.decembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!