Viss par teātri un kino — zinātniski, atraktīvi, skaisti

Apgāda "Preses nams" sērijā "Latvija un latvieši" iznācis enciklopēdijas "Teātris un kino biogrāfijās" pirmais sējums. Tā 464 lappusēs — Latvijas aktieru, režisoru, operatoru, scenogrāfu, teātra un kino zinātnieku, komponistu, kostīmu mākslinieku un citu ar skatuves un ekrāna mākslu saistītu personu biogrāfijas. Un pāri par astoņiem simtiem fotoattēlu, kas dažkārt ietilpīgāk nekā rakstītais vārds atklāj aktieru, režisoru un mākslinieku radošo būtību. Pirmajā grāmatā ievietoti šķirkļi no A līdz J (Anna Ābele — Sergejs Južins).

Tā ir ne tikai grāmata par teātri, tā pati ir atraktīvi koša un negaidītu atklājumu pilna. Te pirmo reizi vienkop redzama visa Latvijas teātra un kino mākslas aina: autoru redzeslokā ir dramatisko, leļļu, operetes, radio un televīzijas teātra, mākslas, dokumentālo un animācijas filmu mākslinieki. Nav aizmirsti arī tie profesionālie aktieri un režisori, kas pēc Otrā pasaules kara darbojušies trimdas teātrī, un mākslas cilvēki, kuru likteņi traģiski noslēgušies izsūtījumā.

Izdevuma zinātniskā redaktore ir mākslas doktore Lilija Dzene, kuras monogrāfijās par daudziem izciliem latviešu teātra māksliniekiem aktieru daiļrades dziļa izpratne un zinātnisks analītiskums apvienojies ar spilgtu tēlainību un esejisku dziļumu. Pēdējos divus gadus jebkura saruna ar viņu bija aizvedusi pie topošās enciklopēdijas, tāpēc gluži dabiski šķita lūgt viņu pastāstīt lasītājiem par iznākušo pirmo grāmatu. Taču šoreiz Lilija Dzene nekādai intervijai nepiekrita: "Vislielākie nopelni pie grāmatas ir Mārai Niedrai. Viņa ir mūsu darba grupas vadītāja un galvenā redaktore. Viņa vienīgā ne mirkli nezaudēja ticību, ka tāds izdevums vispār ir iespējams, un neļāva mums grūtos brīžos atmest visam ar roku. Ar Māras lielo neatlaidību un milzīgo pieredzi esam tik tālu tikuši, ka pirmā grāmata iznākusi un top nākamie sējumi. Viņa arī vislabāk var par visu to pastāstīt."

Izdevuma sastādītāja un galvenā redaktore Māra Niedra sarunai arī piekrita.

— Kā jums radās drosme ķerties pie tik liela darba un kas deva paļāvību, ka grāmata tiešām iznāks?

— Mani uz šo darbu aicināja apgāda "Preses nams" vadītāja Māra Caune. Iestrādes bija veidojušās divdesmit septiņos darba gados izdevniecībā "Latvijas enciklopēdija". Kad izdevniecību likvidēja, es savus katalogus ņēmu līdzi, neļāvu aiziet pazušanā. Lielas grūtības bija ar fotomateriāliem. Grāmatā izmantoti Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja, Rīgas Kino muzeja, Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūta, žurnālu un laikrakstu redakciju, Latvijas Teātra darbinieku savienības un pašu teātru arhīvu fotomateriāli, kā arī fotogrāfijas no mākslinieku un rakstu autoru personiskajām kolekcijām. Kas deva drosmi? Tie cilvēki, kas bija gatavi ķerties pie grāmatas veidošanas. Fantastisku drošības sajūtu sagādāja Lilijas Dzenes klātbūtne. Viņas plašās zināšanas un apbrīnojamā intuīcija pilnīgi garantē mūsu darba zinātnisko stabilitāti. Viņa ir arī daudzu rakstu autore. Pavisam šajā sējumā ir 52 autori. Katram no viņiem pienākas liela pateicība. It sevišķi būtu jāmin akadēmiķis Viktors Hausmanis, kas ir arī mūsu zinātniskais konsultants, Liepājas teātra veterāns Zigurds Akmentiņš, teātra zinātnieces Biruta Gudriķe un Tatjana Vlasova un mākslas zinātnieks profesors Oļģerts Grāvītis.

Par to, ka grāmata ir tik skaista un savā veidolā mūsdienīga, jāpateicas mūsu māksliniekam Aleksandram Busem, fotogrāfam Jānim Deinatam un datormaketētājam Dzintaram Bielem. Ar labu vārdu jāmin redaktori Evita Sniedze, Asnate Baņģiere un Miks Niedra (viņš gan ir mans dēls, tomēr nevaru nepateikt, ka savā pieticīgajā jaunākā redaktora amatā viņš tiešām paveica ļoti daudz), bibliogrāfe Irina Kleina, korektore Alīda Āva un tehniskā redaktore Astrīda Golde. Kinomākslas laukā mūsu zinātniskā konsultante bija Inga Pērkone. Turpmākajā darbā talkā nāks arī pazīstamā kinokritiķe Silvija Līce.

— Enciklopēdija iecerēta trīs sējumos. Ko atradīsim nākamajos divos?

— Otrajā sējumā tāpat būs bagātīgi ilustrēti biogrāfiskie raksti. Trešajā daļā pēc biogrāfiju daļas tiks publicēti rādītāji un pielikumi ar ziņām par latviešu dramaturgiem, lugu pirmiestudējumiem, teātriem, filmām un tamlīdzīgi. Katrā ziņā jāuzsver, ka šī enciklopēdija joprojām ir tapšanas stadijā — to iespējams papildināt, precizēt un ieviest arī jaunus šķirkļus.

— Kādus pārsteigumus jums pašai sagādājis šis lielais darbs vairāku gadu garumā? Un kā tas īsti sākās, kā jums pašai radās lielā interese par teātri, ko varētu saukt arī par teātra mīlestību?

— Sākumi droši vien meklējami manā dzimtajā pusē un Saldus vidusskolā. Pat jau Cieceres pamatskolā, kur mana skolotāja bija Marta Rudzīte. Ne pazīstamā valodniece akadēmiķe Marta Rudzīte, bet tikpat liela sava darba entuziaste, starp citu, grāmatnieka un novadpētnieka Valdemāra Ancīša sievasmāte. Mēs skolā spēlējām arī Ancīša ludziņu "Lietus vīriņš", no kuras man palikušas ļoti labas atmiņas. Vēlāk man bija fantastiski literatūras skolotāji Dzidra un Kārlis Cīruļi. Mēs, skolēni, dziedājām, dejojām un spēlējām teātri kopā ar saviem audzinātājiem. Dramatisko kolektīvu vadīja režisore Klāra Freimane, tāda īsta veco laiku aktrise, šarmanta dāma. Iestudējām arī Gunāra Priedes "Vikas pirmo balli". Man tika galvenā loma, kaut gan mēs toreiz bijām daudzas konkurentes. Mana skolas biedrene Aina Gaile, piemēram, jau toreiz daudz mērķtiecīgāk domāja par dramatisko mākslu. Tagad mēs viņu pazīstam kā Liepājas teātra aktrisi Ainu Jaunzemi, un par viņu var izlasīt arī mūsu enciklopēdijā. Es aizgāju uz Vēstures un filoloģijas fakultāti. Visu studiju laiku dejoju universitātes Tautas deju ansamblī "Dancis". Pēc beigšanas atgriezos Saldū, mācīju bērniem latviešu valodu un literatūru. Dejoju ansamblī "Kursa", rosīgi nodevos sabiedriskajam darbam. Tomēr visus spēkus paņēma skola. Ne jau velti daudzām skolotājām nav ģimenes. Atrast pareizo līdzsvaru starp skolas darbu un ģimeni, bērnu audzināšanu nemaz nav viegli. Man ir ļoti laimējies ar labu vīru, un mūsu lielākā veiksme ir mūsu divi dēli. Pavisam atklāti sakot, es toreiz Saldū gan darīju savu skolotājas darbu pēc labākās sirdsapziņas, bet domas traucās atpakaļ uz Rīgu. Studiju gados iepazītā galvaspilsētas kultūras vide ar teātriem un koncertdzīvi bija pārāk vilinoša. Tā arī 1969. gadā atgriezos Rīgā un nonācu apgādā "Latvijas enciklopēdija". Sākumā biju mašīnrakstītāja, tad jaunākā redaktore — un tā līdz teātra un kino daļas galvenajai redaktorei.

Bet, ja par pārsteiguma momentiem, tad tie bija vismaz divi. Vispirms jau tā ārkārtīgi bagātā teātra un kino dzīves aina, kas "nāca ārā" no kartītēm un katalogiem. Mūsu profesionālajam teātrim taču tikai mazliet vairāk par 130 gadiem, un kinomāksla ir vēl jaunāka. Bet cik daudz spilgtu personību, cik plaša panorāma! Un otrs pārsteigums — autoru kolektīva lielais entuziasms, uzticība. Bija taču brīži, kad uz grāmatas iznākšanu nebija gandrīz nekādu reālu izredžu. Labi, ka bija tāds apņēmīgs cilvēks kā apgāda "Preses nams" vadītāja Māra Caune, kas pārņēma savā ziņā enciklopēdiju izdošanu, jo bez materiāla pamata nekas nebūtu izdarāms.

— Jūs vairākkārt minējāt auglīgos darba gadus apgādā "Latvijas enciklopēdija". Kas ir tas galvenais, ko no tiem esat saņēmusi mantojmā?

Dace Akmentiņa — Mirdza Aspazijas "Vaidelote". 1894; Gunārs Cilinskis — Uldis Raiņa lugā "Pūt, vējiņi!". 1968

— Apgādā strādāja daudzi sava darba lietpratēji, īsti profesionāļi. Par savu skolotāju uzskatu Ivaru Riekstiņu. Viņš iemācīja cienīt faktu, precizitāti visās lietās. Enciklopēdijas raksta izjušana jau nāk tikai ar gadiem. Turklāt jāņem vērā, ka mums taču toreiz nebija datoru. (Tagad gan, strādājot pie šīs grāmatas, mums tāpat nebija datoru, bet dažkārt nebija pat rakstāmmašīnas.) Mūsu galvenā bagātība bijusi un ir zinoši gudri prāti visās nozarēs. "Latvijas enciklopēdijā" bija izveidota liela kontroles mašinērija — darbojās visu nozaru zinātniskās redakcijas, literārās kontroles redakcija, zinātniskās kontroles un šķirkļu redakcija, ilustrāciju un kartogrāfijas redakcija. No to darbības principiem daudz ko labu varēja pārņemt.

— Jūs minējāt fotomateriālu vākšanas grūtības. Kādi sarežģījumi vēl bija?

— Labs pamats mūsu darbam neapšaubāmi ir Kārļa Kundziņa grāmatas "Latviešu teātra repertuārs līdz 1940. gadam", "Latviešu teātra hronika" (1901–1908) un it sevišķi "Latviešu teātra vēsture" divos sējumos, kuros pirmo reizi tika sniegts sistemātisks latviešu teātra vēstures izklāsts no pirmajām izrādēm līdz 1940. gadam. Lielas grūtības mums radās sakarā ar to, ka par laiku no 1908. līdz 1945. gadam nebija teātra hronikas. Samērā tumša lieta bija palikusi Latgales teātra darbības hronika. Liels atspaids bija fantastiskās bagātības, kas savāktas mūsu Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejā. Un vēlreiz jāatkārto, ka šīs enciklopēdijas iznākšana ir iespējama tikai ar ļoti, ļoti daudzu cilvēku lielo atsaucību, sapratni un darbu.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore