Runa Vēsturnieku komisijas konferencē “Latvija un Austrumeiropa. 20. gadsimta 60.–80. gadi” Latvijas Kara muzejā 10.oktobrī:

Augsti godājamie Vēsturnieku komisijas dalībnieki!
Ekselences, dāmas un kungi!
Es apsveicu mūsu Vēsturnieku komisiju un visus konferences dalībniekus ar šo gadskārtējo konferenci, kas kļuvusi par ļoti jauku tradīciju un palīdz risināt ļoti daudzos mums tik nozīmīgās vēstures jautājumus.
Es priecājos par to, ka šogad Vēsturnieku komisija ir izgājusi ārpus tiem striktajiem rāmjiem, kādi tai sākotnēji bija noteikti, un pieskārusies laikposmam, kas iesniedzas nu jau vairs ne tik senā pagātnē. 60.–80. gadi – tie ir gadi, kas daudziem no klātesošajiem vēl ir spilgtā personiskā atmiņā. Dažiem tie bija viņu jaunības gadi, ko viņi atceras ar prieku tāpēc, ka tad viņi bija vēl jauni un skaisti, citiem tie bija studiju gadi, tie gadi, kuros veidojās viņu domāšana, kuros viņus iespaidoja viņu skolotāji, tajā skaitā tobrīd valdošā ideoloģija. Tagad ir iespējas atskatīties uz šiem gadiem bez ideoloģijas žņaugiem, no cita redzesloka, ar citu, plašāku skatu.
Es ļoti vēlētos redzēt, ka ne tikai vēsturnieki, bet arī citu akadēmisko disciplīnu pārstāvji pievērstos šim periodam, jo būtu vērtīgi to apskatīt ne tikai no profesionālā vēsturnieku viedokļa, bet arī no citu sabiedrisko zinātņu – socioloģijas, politoloģijas, arī literatūras, psiholoģijas – viedokļa. Daļēji tas šajā konferencē tiek aizsākts. Tas ir darbs, ko ilgus gadus Rietumos darīja Baltu studiju apvienība un līdzīgas organizācijas – raudzīties uz kādu periodu kompleksi, interdisciplināri, ņemot palīgā arī citu jomu speciālistus.

[Tālāk Valsts prezidente runu turpina angļu valodā].

Dārgie Latvijas Vēsturnieku komisijas draugi!
Ekselences!
Dāmas un kungi!
Es jūs sveicu šajā ikgadējā Latvijas Vēsturnieku komisijas konferencē!
Šis ir nozīmīgs pasākums. Mēs mēģinām atskatīties uz ļoti sarežģītiem un bieži sāpīgiem Latvijas vēstures periodiem ar objektivitāti, kuru sniedz gan laika distance, gan dažādu zinātnieku viedokļu apkopojums, un tos ir pauduši zinātnieki no dažādām valstīm, kas, cerams, ir brīvi no ideoloģiskiem uzslāņojumiem, kādus cilvēku prātos rada totalitāra sistēma.
Kā jau minēju, 20.gadsimta sešdesmitie un astoņdesmitie gadi nav tālu pagātnē. Daudzi no jums, kas šeit pulcējušies, tos atminas. Tas ir interesants laiks. Tas bija pārmaiņu laiks Rietumos. Šajā laikā notika pārmaiņas arī Latvijā un trijās Baltijas valstīs un visā Austrumeiropā. Taču šīs izmaiņas nebija identiskas. Tās norisinājās atšķirīgi. Šī iemesla dēļ es īpaši priecājos redzēt šajā konferencē dalībniekus no kaimiņvalsts Lietuvas, kas ir viena no Baltijas valstīm, taču tur apstākļi bija citādi nekā Latvijā. Ir ļoti vērtīgi salīdzināt, kā viens un tas pats laikmets, tie paši vispārējie apstākļi, gan politiskie un ideoloģiskie, ekonomiskie, kādu atšķirīgu ietekmi tie var būt atstājuši uz divām kaimiņvalstīm. Šeit piedalās vēsturnieki no Ukrainas. Atkal – tā pati padomju sistēma, taču cita tauta un citi apstākļi. Arī to ir ļoti vērtīgi salīdzināt.
Sešdesmitie un astoņdesmitie gadi sekoja pēc Staļina nāves un pēc visbrutālākā un asiņainākā perioda beigām padomju vēsturē. Bet tas nenozīmē, ka šīs desmitgades bija mazāk totalitāras vai mazāk varmācīgas, pat ja tās, kā man šķiet, paņēma mazāk cilvēku dzīvību un nodarīja mazāk brutālu ciešanu.
Padomju Savienībā brieda pārmaiņas. Tās bija ļoti pakāpeniskas, brīžiem tās bija gandrīz nemanāmas tiem, kas tās piedzīvoja. Tomēr sistēmā notika pārmaiņas un dažas no tām, kas skāra Latviju, daudzējādā ziņā padarīja stāvokli vēl sliktāku, neskatoties uz to, ka Staļina nāve raisīja cerību, ka atvieglināsies padomju sistēmas jūgs. Mērķtiecīgas un pārmērīgas Latvijas industrializācijas process kopā ar krievvalodīgo iedzīvotāju pieplūdumu un apzinātu demogrāfiskās un sociālās vides rusifikāciju atstāja ietekmi uz Latvijas kultūru un latviešu tautu, un tā bija tik liela, ka veicināja neatkarības kustības izveidošanos astoņdesmito gadu beigās.
Konference, kas šodien tiek atklāta, pievērsīsies minētajam pārmaiņu periodam. Es vēlu veiksmi konferences dalībniekiem! Es jūs visus aicinu ne tikai pievērsties jūsu pašu pētījumu tēmām, bet iedrošināt studentus, kas ir ap jums, atklāt jaunas tēmas. Ir daudz tādu tēmu, kuras būtu jāpēta. Ļaudīm, kas vēlas atbalstīt jaunatni, es saku, ka stipendijas vēstures doktorantiem un pat maģistrantiem būtu tālredzīga investīcija.
Latvijā pastāv atšķirīgi viedokļi par to, vai vēsture – Latvijas vēsture – būtu jāmāca kā atsevišķs priekšmets, nevis kā daļa no pasaules vēstures. Šī konference, kā man liekas, lūkojas uz Latviju Austrumeiropas kontekstā. Viss, kas notiek kādā valstī, protams, ir skatāms plašākā kontekstā. Es domāju, ka tā ir šīs konferences priekšrocība, ka tā runās gan par galveno, gan par fonu. Lai kāds arī būtu veids, kādā skolēniem tiek mācīta vēsture, galvenais ir tas, ka tā viņiem ir jāmācās. Viņiem ir jāzina savas valsts vēsture. Un viņiem tā ir jāzina sīkāk nekā citu valstu iedzīvotājiem. Protams, neviena valsts nedzīvo izolēti no citiem. Un tas, kas notiek vienā valstī, ir jāskata plašākā kontekstā. Tas ir sevišķi svarīgi vēsturiskā aspektā, jo notikumi, kas ir skāruši mūsu kontinentu, nekad nav ietekmējuši tikai vienu valsti, bet atstājuši ietekmi uz daudzām citām.
Es sveicu jūs visus, un es sveicu dalībniekus!
Paldies jums par to darbu, ko jūs darāt! Vēsturei tas ir svarīgi. Tas ir svarīgi tiem cilvēkiem, kuru dzīvesstāstus jūs pētāt. Un tas ir īpaši nozīmīgi nākamajām paaudzēm, jo, protams, vēstures vissvarīgākā mācība ir šāda: mēs vēlamies no tās paturēt to, kas ir vērtīgs, kas ir pašapstiprinošs, kas dod mums cerību un ticību, taču mēs vēlamies atstāt pagātnē tās lielās kļūdas un netaisnības, kuras vēsture ir pieļāvusi. Es domāju, ka vēsture dod mums perspektīvu skatīties nākotnē ar lielāku optimismu un lielāku drosmi. Šajā ziņā es izsaku pateicību visiem vēsturniekiem, kuri veic darbu, kas ir ne tikai akadēmisks, bet arī ārkārtīgi svarīgs sociālā aspektā. Mani vislabākie novēlējumi jums visiem!

“LV” (Ivonna Štrauhmane)

neoficiāls tulkojums no angļu valodas