Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Runa kampaņas "Par drošu bērnību" atklāšanā Rīgas pilī 2006.gada 12.oktobrī. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.10.2006., Nr. 165 (3533) https://vestnesis.lv/ta/id/145796

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Runa Latvijas biznesa līderu forumā "Izglīto. Aizsargā. Pelni." Rīgā 2006.gada 16.oktobrī:

Vēl šajā numurā

17.10.2006., Nr. 165 (3533)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Runa kampaņas “Par drošu bērnību” atklāšanā Rīgas pilī 2006.gada 12.oktobrī:

 

Godājamais ministra kungs [Bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks]!

Un godātie klātesošie!

Es ļoti priecājos par izdevību būt klāt šīs kampaņas atklāšanā, kuras mērķis ir nodrošināt Latvijā katram bērnam drošu bērnību. Tas ir sapnis un mērķis, bet mēs nedrīkstam to neizvirzīt un atstāt novārtā, jo, ja mēs to neizvirzīsim, tad lietas pašas par sevi nenotiks.

Bēdīgā situācija ir tāda, ka nevaram teikt, ka Latvijā katrs bērns, kurš piedzimst, var rēķināties ar drošu bērnību, tieši otrādi – to bērnu skaits, kam diemžēl, tīri statistiski ņemot un vērtējot, varbūtība, ka viņi piedzīvos vardarbību, ir pārlieku augsta. Šajā lietā es redzētu tieši konkrētu mērķi, ko Latvijai kā valstij vajadzētu uzstādīt – vispirms: lai mums būtu ļoti precīza statistika par vardarbības veidiem, izplatību, par mūsu pašreizējo rīcību un tās trūkumiem. Tad no gada gadā mēs varētu sekot un raudzīties, kur tas, ko mēs darām un kā reaģējam, ir adekvāti un pareizi, atbilst apstākļiem, bet kur acīm redzami lieli trūkumi un ir nepieciešami vēl lieli pūliņi un kādas izmaiņas tieši mūsu stratēģijā.

Es domāju, ka tas ir tieši valsts līmenī galvenais uzdevums ministrijai, kam ir uzticēts bērnu liktenis. Šai ministrijai ir koordinējošā loma un pienākums. Taču sava loma ir arī citām valsts iestādēm, tamdēļ priecājos, ka šīsdienas dalībnieku vidū ir tik daudz dažādu iestāžu un institūciju pārstāvju.

Pirmais, kur būtu valstij jāreaģē, – ja pret bērnu notiek klaja viņa cilvēktiesību pārkāpšana un ja pret viņu tiek izvērsta vai nu fiziska, vai seksuāla vardarbība. Tādos apstākļos bērns nav drošs savā ģimenē, zem sava jumta un viņam vajadzīgs patvērums. Ir nepieciešamas iestādes, tādas vietas, kur viņam patverties, pārgulēt, bet pēc tam ir vajadzīga arī rehabilitācija, palīdzība viņam pārdzīvot traumu, lai viņš varētu atveseļoties, atkopties, atgūt uzticību pasaulei un cilvēkiem, neierautos sevī, nekļūtu traumēts uz mūžu. Protams, valstij ir jābūt mehānismiem, kas palīdz tām ģimenēm, kur ir cerības mainīt apstākļus. Ir jāsniedz atbalsts, palīdzība šīm ģimenēm, lai tās mainītu savu attieksmi pret savu bērnu pašas. Varbūt ir jāiziet kāds terapijas kurss, ir dažādi citi mēri. Sliktākajā gadījumā vardarbīgi vecāki ir jāliek cietumā, un sabiedrībai jābūt gatavai to darīt. Tas, ka kāds ir laidis bērnu pasaulē, nav attaisnojums noziegumiem pret cilvēci, jo vardarbība pret bērniem būtībā ir noziegums pret cilvēci vārda vistiešākajā un burtiskajā nozīmē.

Ir nepieciešams arī ļoti liels audzināšanas darbs sabiedrībā, lai palīdzētu sabiedriskajai videi novērtēt un saprast tās ģimenes un riska situācijas, kurās vardarbība notiek, jo pārāk bieži tā notiek apslēpti un klusi. Bērns, kurš cieš un ir iebiedēts, varbūt būs pēdējais, kurš beidzot spēs par to sūdzēties. Mums ir jābūt izglītojošām kampaņām, lai ārsti, redzot zināma veida fiziskās traumas bērnam, kurš ievietots slimnīcā, neticētu dažādām pasaciņām par to, kā šis bērns jau atkārtoti – trešo, ceturto vai piekto reizi – ir ieguvis šādu vai citādu lūzumu, apdegumu vai zilumu. Ārstiem ir jābūt brīdinātiem, un viņi nedrīkst neskatīties patiesībai acīs, domājot, ka tā jau nevar būt, un ja tā būtu, tad nebūtu smuki par to runāt. Tas, kas nav smuki, ir bērns ar salauztiem locekļiem, traumētām smadzenēm, traumētu psihi. Redzēt to un saskatīt, tas ir smuki, tas ir tas, kas ir jādara, jo tas ir vismaz solis pareizajā virzienā.

Tie, par ko runāju, ir ekstrēmie, brutālie gadījumi. Ļoti grūti ir ar tiem, kas ir uz robežas – tā ir pelēkā zona. Mans vēlējums būtu visiem, kas ir iesaistīti bērnu aizsardzībā, domāt par šo pelēko zonu un to, kā to samazināt gadu laikā. Mans vēlējums būtu, lai gadu no gada šīs pelēkās zonas izplatība, šādu gadījumu skaits, kad bērns cieš varbūt ne no lauztiem kauliem un iedragātām smadzenēm, bet no emocionālas vardarbības, samazinātos.

Mums jāpievēršas arī tam apstāklim, ka ne jau ģimene ir vienīgā vieta, kur notiek vardarbība pret bērnu. Mazam bērnam tā tik tiešām ir tā vieta, kur tā notiek, bet tikko bērns sāk iet skolā, parādās skolas biedri, spēļu biedri, citi bērni spēļu laukumā, uz ielas, citās publiskās vietās. Latvijai šajā ziņā pēdējos gados ir vienkārši satriecoša statistika. Statistika, kur mēs redzam, ka arī bērns pret bērnu un pusaudzis pret pusaudzi uzvedas kā necilvēks, uzvedas ar cilvēka necienīgu attieksmi, ar zvēriski agresīvu rīcību un nostāju. Mums ir brutālas slepkavības gadījumi, kur bērns nogalina bērnu un pusaudzis pusaudzi. Mums arī diendienā pa visu Latviju, gan smalkos rajonos pilsētās, gan nabadzīgos lauku rajonos – absolūti visur – ir bērni, kuri diendienā cieš no vardarbības un brutalitātes vārdos, rīcībā un darbos no saviem skolasbiedriem un dažreiz no saviem skolotājiem. Arī tas notiek.

Mans dēls man ir bieži minējis: “Šodien atkal man gadījās,” viņš saka, “satriecošs piedzīvojums. Es braucu tramvajā un redzu, kā māte savu bērnu lamā neķītriem vārdiem, ilgstoši un būtībā par neko. Nosauc viņu visādos vārdos, nicina un publiski pazemo citu ļaužu priekšā, tāpēc, ka viņa steidzas, viņai ir slikta oma, ka viņa ir aizkavējusies – būtībā bez kāda iemesla.” Tad varat iedomāties, ko tas bērns pārdzīvo savās mājās, kas viņam ir jāpārdzīvo dienu no dienas. Un mans vēlējums būtu, lai Latvijā mēs nonāktu līdz tam brīdim, ka jebkur publiskajā telpā, kur mēs redzam kādu vecāku uzvedamies varmācīgi un brutāli pret savu bērnu, ka mēs pieklājīgi to cilvēku uzrunātu varbūt, viņa bērnam to nedzirdot, iečukstētu šim cilvēkam ausī: “Tā, mīļais, vai, mīļā, pret savu bērnu nevajadzētu attiekties, tas vienkārši nav cilvēciski.”

Gribētos redzēt pienākam to dienu, kad ļaudīm vismaz būs kauns publiski tā attiekties pret savu bērnu. Mūsu sabiedrībā tas tā ir pieņemts, ka bērns it kā nav cilvēks, ka uz viņu var izgāzt visas savas dusmas, stresu, slikto omu. Tas tā nedrīkstētu būt. Tai vajadzētu būt kauna lietai, ka ļaudīm pieņemts tā darīt, ka Viņiem ir jākaunas no citiem, ka viņi tā dara. Tikai jācer, ka viņi nepataupīs šo attieksmi un neveiks vardarbību mājās.

Ļoti bieži vardarbība ģimenē pāriet no paaudzes paaudzē. Vajadzīgs ir arī atbalsts tiem vecākiem, kam paaudzēs nav bijuši adekvāti vecāki, jo šādos gadījumos vardarbība ir vienīgais veids, kā cilvēks māk attiekties pret citiem. Paši bērnībā vardarbību saņēmuši, tajā brīdī, kad viņi kļūst par vecākiem, citādi nemaz nemāk – rīkojas tāpat, kā apgājās ar viņiem, kad viņi bija bērni. Tas ir tas traģiskākais, jo tas nozīmē, ka tiek veidots šāds vardarbīgu paaudžu cikls, un tas turpinās – par tēvu un māšu grēkiem ir jāmaksā vairākām paaudzēm.

Problēmu un jautājumu ir daudz. Vai ir iespējams, ko darīt? Visu ir iespējams darīt, absolūti visu no “a” līdz “z”, bet tas prasa apņemšanos, apziņu, ka tas ir nepieciešami un svarīgi, ka tā ir prioritāte. Tieši ar šo apziņu ir jāsāk, ar šo pārliecību, ka katram ir jāatceras, ka bērns ir vērtība, bērns ir cilvēks, bērnam ir tādas pašas tiesības kā pieaugušajam. Bērns nav puscilvēks vai ceturtdaļcilvēks tikai tāpēc, ka viņš eventuāli nav sasniedzis zināmu ķermeņa masu. Tā tas nedarbojas. Bērns jau no dzimšanas ir neatkarīga dzīva radība ar absolūti tām pašām tiesībām, kādas ir pieaugušajam. Bērnam nav tiesības piedalīties vēlēšanās, līdz zināmam vecumam precēties un vēl citas lietas, bet kā dzīva būtne ar tiesībām uz veselību, brīvību, cieņu un visu ko citu, tāds viņš ir jau kopš dzimšanas. Un tā ir tā apziņa, kas ir tautai jāizprot, kā arī tas, ka ir kauns, noziegums un grēks slikti apieties ar bērnu. Tas nav pieņemams. Tālāk ir visi citi mēri, par kuriem jūs katrs savā darba laukā paši zināt, kas darāms, kāds ceļš ejams. Atliek mums to konsekventi un sistemātiski īstenot, sadarbojoties visiem kopā koordinēti. Tas ir mūsu izaicinājums.

Es novēlu jums visiem, kas šeit esat, izturību, spēku, vienmēr atcerēties, ka tas, ko jūs darāt, kādam bērnam kaut kur kaut kad viņa dzīvē rada milzīgu nozīmi. Es domāju, ja kāds vienam bērnam kaut kad ir palīdzējis, tas jau ir ļoti daudz. Nenolaidiet rokas, ja jums šķiet, ka problēmas ir par daudz grūtas un ka tur neko nevar līdzēt. Vienmēr var līdzēt lielākā vai mazākā mērā. Katra palīdzība ir būtiska. Paldies jums par to. Novēlu jums izturību, spēku un pārliecināšanas spējas, runājot ar citiem – jūsu kolēģiem, vispārējo publiku. Es novēlu, lai šī kampaņa dotu rezultātus, lai šāda veida darbības turpinātos un kļūtu par tradīciju. Esmu pagodināta pasludināt šo kampaņu “Par drošu bērnību”, par drošību bērniem, šodien šeit, pilī, par atklātu!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!