ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 5.maija sēdes stenogramma
Rīta sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.10.2006., Nr. 166 https://www.vestnesis.lv/ta/id/145849
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
1992.gada 5.maija sēdes stenogramma
Rīta sēdē
Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.
Priekšsēdētājs: Labrīt, cienījamie kolēģi! Sāksim darbu! Reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrēties! Rezultātu! Reģistrējušies 117 deputāti.
Par plenārsēžu darba kārtību. Lūdzu, vispirms par svītrojumiem.
Škapara kungs, lūdzu!
J.Škapars: Attiecībā uz darba kārtību ir šāds lūgums: ņemot vērā to, ka pirms Radio un televīzijas likuma ir vairāki citi normatīvie akti, kas prasīs acīmredzot diezgan daudz laika, un tā kā mums ir trešais šā likuma lasījums, ir priekšlikums pārcelt šo likumu par radio un televīziju uz rītdienas rīta sēdi. Katrā ziņā kā pirmo jautājumu, bet, ja tas nebūtu iespējams, tad pēc amatpersonu apstiprināšanas.
Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, kādi ir priekšlikumi par svītrojumiem? Krastiņa kungs, lūdzu!
E.Krastiņš: Komisijas vārdā es lūgtu svītrot no 6.maija darba kārtības 26.punktu – likumprojektu “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par ārvalstnieku ieguldījumiem Latvijas Republikā””, jo šim likumam ir nepieciešama papildu ekspertīze. Tādējādi mēs to iesniegsim vēlāk.
Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kādi svītrojumi? Berķa kungs, lūdzu!
A.Berķis: Man nav par svītrojumu. Es gribētu atgādināt godājamiem deputātiem, ka man šodien ir vajadzīga skaidra atbilde, kurš piektdien piedalīsies meža stādīšanā.
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, tas nav darba kārtības jautājums…
A.Berķis: Pulksten 8.00 pie Augstākās padomes būs autobusi, jāņem līdzi pārtikas groziņš. Brauksim līdz Olaines mežniecībai, strādāsim līdz pulksten 15.00, pēc tam visiem…
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, paldies, bet tas šodien uz darba kārtību tiešām neattiecas.
Ja par svītrojumiem vairāk priekšlikumu nav, tad, lūdzu, balsosim par Škapara kunga priekšlikumu… Par to varam tagad arī nebalsot, par to nobalsosim tad, kad balsosim par visu darba kārtību kopumā.
Krastiņa kunga priekšlikums – svītrot 26.darba kārtības punktu. Vai nevienam nav nekādu iebildumu? Tad nebalsosim.
Černaja kungs, lūdzu!
R.Černajs: Es no Ekonomikas komisijas. Lūdzu apmainīt darba kārtībā vietām pirmo un otro punktu. Un pirmo skatīt jautājumu par neatliekamiem pasākumiem finansiālā stāvokļa stabilizācijai.
Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Seiksta kungs!
A.Seiksts: Cienījamie kolēģi, man atkal ir tradicionālais lūgums: ja nav iebildumu, tad 19.jautājumam rītdien lūdzu norādīt konkrētu laiku, jo tas atkal ir saistīts ar cilvēku pieaicināšanu. Ja varētu, tad lūdzu to skatīt trijos pēcpusdienā.
Priekšsēdētājs: Tad pulksten 15.00? Paldies.
Lūdzu, Godmaņa kungs!
I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Es jau vakar lūdzu vairākuma frakciju par to, lai mēs varētu izskatīt jautājumu par neatliekamo stabilizācijas programmu nākamnedēļ abas dienas. Mēs ceturtdien izsniegsim materiālu uz rokas, lai deputāti varētu to izstudēt un ceturtdien apspriest komisijās. Un tad varētu šo jautājumu izskatīt. Man būtu lūgums šoreiz atbalstīt…
Priekšsēdētājs: Tātad 27.darba kārtības punktam jums būtu konkrēts laiks…
I.Godmanis: Jā, to varētu skatīt otrdien dienas sākumā. Tad mēs varētu sākt.
Priekšsēdētājs: Kolēģi, vispirms mums ir jābalso par Černaja kunga priekšlikumu – samainīt vietām darba kārtības pirmo un otro jautājumu, jo mums tie ir iebalsoti vienā laikā.
Tātad lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par to, lai neatliekamos finansiālā stāvokļa stabilizācijas pasākumus izskatītu pirmos un pēc tam skatītu jautājumu par dienestu Latvijas Republikas tiesībsargāšanas iestādēs.
Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 91, 6 – pret, atturas – 6.
Otrs balsojums tātad būs par visiem tiem papildinājumiem un grozījumiem, kuri tika izteikti par plenārsēžu darba kārtību kopumā, ieskaitot Seiksta kunga lūgumu par pulksten 15.00.
Lūdzu, Cilinska kungs, vai jums ir vēl kāds papildinājums?
E.Cilinskis: Es šoreiz iebilstu pret šo Seiksta kunga papildinājumu, jo…
Priekšsēdētājs: Tad balsosim atsevišķi.
E.Cilinskis: …jā, jo ir divi ļoti svarīgi lēmumi, kurus mēs nepabeigsim, un nebūtu labi, ja mēs tos pārtrauktu apspriest. Ja Seiksta kunga piedāvājumu liktu kā trešo, tad vēl tā varētu būt, bet pārtraukt šoreiz nebūtu pareizi.
Priekšsēdētājs: Paldies, tad balsosim atsevišķi. Bojāra kungs, lūdzu!
J.Bojārs: Man būtu priekšlikums par aiznākamās nedēļas darba kārtību, lai tajā iebalsotu ļoti svarīgu jautājumu. Ja es drīkstu, tad pateikšu to tagad, bet, ja ne, tad drusku vēlāk, pēc valdības.
Priekšsēdētājs: Vai jums ir konkrēts rakstisks priekšlikums?
J.Bojārs: Tas ir ļoti viegli saprotams – elementārā līmenī.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, nosauciet!
J.Bojārs: Priekšlikums ir šāds: pēc nākamās nedēļas, kas būs veltīta tautsaimniecības stabilizācijas programmai, kā atsevišķu darba kārtības jautājumu vajadzētu iebalsot Latvijas ārpolitikas koncepciju. Mēs jau vairāk nekā divus gadus dzīvojam bez tās. Tā joprojām nav izskatīta šajā zālē.
Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, vai jūs varētu nosaukt datumu, lūdzu?
J.Bojārs: Jebkurā datumā pēc šīs valdības nedēļas. Pēc nākamās nedēļas.
Priekšsēdētājs: Tad 19.maijā?
J.Bojārs: Jā. To vajadzētu iekļaut kā atsevišķu darba kārtības programmu, kapitāli izspriest un ļaut visiem deputātiem, kuri to vēlas, uzstāties.
Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad vispirms balsosim par Seiksta kunga priekšlikumu. Seiksta kungs ierosināja jautājumu par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām izskatīt rīt pulksten 15.00.
Lūdzu, Seiksta kungs!
A.Seiksts: Cienījamie kolēģi, man absolūti nav nekādu pretenziju pret to, lai būtu konkrēts laiks. Vienīgi būtu ļoti labi, ja es varētu darba grupai un ieinteresētajiem cilvēkiem pateikt, ka rīt tas noteikti tiks apspriests. Viņi varētu arī pagaidīt. Vienīgi būtu ļoti slikti, ja tas būtu gatavots uz rītdienu, bet pēc tam vispār izkristu.
Priekšsēdētājs: Seiksta kungs, vai jūs pastāvat uz balsojumu? Es jums ieteiktu pie šā jautājuma atgriezties rīt no rīta.
A.Seiksts: Labi! Paldies.
Priekšsēdētājs: Silāra kungs, lūdzu!
I.Silārs: Šajā sakarībā es gribu teikt, ka mums jau ir laba iedibināta prakse, kura ir atspoguļota arī šīsdienas darba kārtībā, ka apspriestie, bet nenobalsotie likumprojekti trešajā lasījumā vienmēr notiek otrdienās no pulksten 13.00 līdz attiecīgajam laikam.
Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Tātad vispirms ir balsojums par darba kārtību kopumā, pēc tam par Bojāra kunga priekšlikumu – par Latvijas ārpolitikas koncepciju.
Vispirms balsosim par plenārsēžu kopējo kārtību. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. 96 – par, 3 – pret, 5 – atturas.
Škapara kungs, jūsu jautājums ir ietverts! Lūdzu, Silāra kungs!
I.Silārs: Es gan ierosinātu lemt par ārpolitikas koncepcijas iekļaušanu konkrētā dienā tikai tad, kad šī koncepcija mums tiks izdalīta. Tad varēsim ar to iepazīties un arī lemsim, kad mēs to varēsim izskatīt. Ja tādu dokumentu vēl nav, kā varam konkrēti…
Priekšsēdētājs: Paldies. Izšķirsim šo jautājumu balsojot. Bojāra kungs, lūdzu!
J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Valdības iesniegtajā biezajā paketē ir arī ārpolitikas koncepcija. Tā ir daudz labāka nekā iepriekšējā ārpolitikas koncepcija, kuru mums izdalīja pagājušajā gadā. Mēs to varētu ņemt par pamatu apspriešanai, bet pēc tam otru koncepciju varētu iesniegt mūsu komisija. Tā ka es nedomāju, ka mums vēl vajadzētu šim jautājumam tērēt laiku, ņemot vērā to, ka mums ir iespēja divas nedēļas sagatavoties… Es domāju, ka to nevar atlikt.
Priekšsēdētājs: Paldies. Freimaņa kungs, lūdzu!
J.Freimanis: Es savukārt iebilstu pret šo balsojumu vispār, jo mēs tādā veidā katrs varam izdomāt septiņus darba kārtības punktus trīs mēnešus uz priekšu. Kad šī ārpolitikas koncepcija būs gatava, Ārlietu komisija to izskatīs, Bojāra kungs, un nekas nenotiks! Es iebilstu pret balsojumu!
Priekšsēdētājs: Paldies, Freimaņa kungs! Dobeļa kungs, lūdzu!
J.Dobelis: Runājot par konkrētiem datumiem, es vispār ieteiktu atturēties no tādas prakses, jo dzīve ir pierādījusi, ka mēs ļoti bieži pieņemam šādus lēmumus bez vajadzības, bet šajā datumā mēs nevaram to visu apspriest.
Priekšsēdētājs: Paldies. Bojāra kungs, vai jūs uzstājat par balsojumu?
J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, es vēlreiz atgādinu, ka neuzstāju par konkrētu datumu. Es uzstāju uz to, ka tuvākajā laikā šis jautājums ir ļoti nopietni jāizskata, jo mēs divus gadus dzīvojam bez ārpolitikas koncepcijas. Tas vispār nav pieļaujams.
Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, balsošanai tiek likts jautājums, ka pēc tam, kad būs izskatīta Latvijas Republikas tautsaimniecības stabilizācijas neatliekamo pasākumu programma, iekļaut darba kārtībā jautājumu par Latvijas ārpolitiku.
J.Bojārs: Jā! Un lai Prezidijs izskata, kad to darīt, bet šis jautājums ir jāizskata tuvākajā laikā kā atsevišķs darba kārtības punkts.
Priekšsēdētājs: Tas gan ir ļoti vispārīgi… Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Bojāra kunga priekšlikumu. Atvainojos! Vēlreiz, lūdzu, reģistrēsimies. Reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrēties. Rezultātu! Ir 118 deputāti!
Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Bojāra kunga priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. 64 – par, 5 – pret, 27 – atturas. Paldies. Lēmums ir pieņemts.
Sākam izskatīt darba kārtības… Lūdzu, Silāra kungs!
I.Silārs: Es tomēr ieteiktu ņemt vērā deputāta Godmaņa lūgumu un konkrēti šoreiz nobalsot… Te tiek piedāvāts konkrēts laiks, lai par to būtu plenārsēdes lēmums.
Priekšsēdētājs: Paldies, Silāra kungs! Tātad balsosim arī par Godmaņa kunga priekšlikumu – ietvert tautsaimniecības stabilizācijas neatliekamo pasākumu programmu nākamās nedēļas darba kārtībā otrdien. Vai vajag minēt arī konkrētu laiku, Godmaņa kungs? Desmitos? Tātad otrdien pulksten 10.00. Citu balsojumu par šo laiku mums vēl nav bijis.
Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Godmaņa kunga priekšlikumu. Rezultātu! 104 – par, 1 – pret, 3 – atturas.
Tātad sāksim izskatīt darba kārtības pirmo jautājumu – par neatliekamiem pasākumiem finansiālā stāvokļa stabilizācijai. Černaja kungs, lūdzu tribīnē!
Škapara kungs vēl grib ko teikt, lūdzu!
J.Škapars: Es vēlreiz gribētu atgādināt. Es lūdzu izskatīt jautājumu par Radio komiteju, lai pārceltu šo jautājumu uz rītdienas darba kārtību kā pirmo.
Priekšsēdētājs: Škapara kungs, mēs iebalsojām jūsu jautājumu tā, kā jūs vēlējāties.
Lūdzu, Černaja kungs!
R.Černajs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jūsu izskatīšanai ir iesniegts 436.dokuments, ko sagatavojusi Ekonomikas un Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija. Priekšlikumi ir apkopoti 437.dokumentā. Bez tam būtu labi, ja jums būtu arī 412.dokuments (tas ir iepriekšējais lēmums) un 413.dokuments (tas ir Finansu inspekcijas iesniegums).
Komisija apkopoja visus šos iesniegumus. Tagad es iesaku šādu procedūru, lai mēs varētu balsot par šo lēmuma projektu pa punktiem. Komisijas tomēr noraidīja tos jautājumus, kuri neattiecas uz šo lēmuma projektu, jo debatēs daudzi deputāti runāja par svarīgiem jautājumiem. Bet tie diemžēl iziet ārpus šā lēmuma “rāmjiem”. Un, lai gan tie skar ļoti svarīgas tautsaimniecības nozares, taču vienā lēmumā tomēr nevarēsim izskatīt visu ekonomisko reformu. Tāpēc es lūgtu tagad, kad balsosim par šiem punktiem, tomēr stingri turēties pie šā lēmuma un runāt tikai par šiem neatliekamajiem pasākumiem. Protams, katra uztverē šie neatliekamie pasākumi var būt dažādi. Balsosim tikai par šiem rakstiskajiem priekšlikumiem.
Priekšsēdētājs: Černaja kungs, vai par pamatu ir ņemts 436.dokuments?
R.Černajs: Labojumi ir lasāmi 437.dokumentā.
Priekšsēdētājs: Tātad labojumi ir 437.dokumentā.
R.Černajs: Būs arī labojumi no 413.dokumenta. Te vienkārši ir tehniska kļūme, bet komisija pieņēma no 413.dokumenta divus punktus, kuri būtu jāietver šajā mūsu izskatāmajā lēmuma projektā, lai varētu redzēt, kā tas kopumā izskatās.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, 1.punkts!
R.Černajs: 1.punkts. Komisija iesaka no vecā 412.dokumenta 1.punktu izslēgt, kāds tas tur bija. Praktiski tas ir pārstrādāts un ietverts jaunajā dokumentā kā 12. un 13.punkts.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!
G.Grūbe: Par 1.punktu. Es lūdzu kolēģus paskatīties arī 412.dokumentu. Šeit, jaunajā 436.dokumentā, 1.punkts ir šā 412.dokumenta 2.punkts. Šeit tika piedāvāta tāda redakcija, ka aiz vārdiem: “līdz 1992.gada 1.jūnijam izanalizēt klientu maksātspēju”, un tālāk bija: “likvidēt klientu savstarpējos parādus”. Pēc Edmunda Krastiņa priekšlikuma komisija gan izslēdza šo palīgteikumu un iekļāva tekstu, kas ļautu banku klientiem pēc vienošanās veikt savstarpēju parādu ieskaiti, bet uzskatu, ka tas ir nepietiekami. Tāpēc lūdzu atgriezties pie šīs redakcijas tāda teksta, ka aiz vārda “maksātspēja” varētu iekļaut palīgteikumu: “likvidēt klientu savstarpējos parādus”, un tālāk tekstā: “atļaujot banku klientiem pēc savstarpējās vienošanās veikt šo parādu ieskaiti”. Taču precīzi šajā punktā vajadzētu atstāt “likvidēt klientu savstarpējos parādus”. Motivācija. Ja šāda ieraksta nebūs, praktiski savstarpējie parādi Latvijas Republikā netiks likvidēti, jo gan banku iestādēm, gan arī atsevišķiem banku klientiem ir izdevīgi, lai šādi parādi arvien paliktu.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, vai jūs gribētu nobalsot par šo iestarpinājumu?
G.Grūbe: Jā.
Priekšsēdētājs: Paldies.
R.Černajs: Pirmkārt, mums ir jātiek skaidrībā par vecās redakcijas 1.punktu, kas bija, kad tas tika pārcelts uz 13.punktu. Ja nav iebildumu, mēs varam pāriet…
Priekšsēdētājs: Černaja kungs, vispirms balsosim par šo iestarpinājumu!
R.Černajs: Vispirms mums ir jābalso par 437.dokumenta 1.punktu no vecā 412.dokumenta, kurš ir iestrādāts 13.punktā. Ekonomikas komisijas lēmums ir to pieņemt. Ja nav iebildumu, tad varam tālāk skatīt šo iestarpinājumu.
Priekšsēdētājs: Tas ir pieņemts, par to mums nav jābalso. Tātad, godātie kolēģi, balsosim par Grūbes kunga priekšlikumu – 1.punktā aiz vārda “maksātspēju” iestrādāt tekstu: “likvidēt klientu savstarpējos parādus”.
Lūdzu, Bojāra kungs!
J.Bojārs: Atvainojiet, cienījamie kolēģi! Es, būdams jurists, esmu spiests teikt, ka tas pilnīgi nav iespējams. Kā tā – likvidēt parādus? Ja, piemēram, Grūbes kungs būtu man parādā, tad es varu piekāpties viņa priekšā, bet “likvidēt parādus” – tāda koncepcija pasaulē vispār nepastāv.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!
G.Grūbe: Es saprotu, ka Bojāra kungu tas uztrauc, un arī es domāju, ka daudzus klātesošos šāds palīgteikums uztrauc. Turklāt ne bez pamata. Taču es tomēr lūgtu par šo priekšlikumu balsot.
Priekšsēdētājs: Varbūt juridiski pareizāk būtu teikt: “savstarpēji dzēst”? Lūdzu, Černaja kungs!
R.Černajs: Praktiski šeit
1.punktā jau ir abu komisiju kopīgs lēmums, ka varētu atļaut
banku klientiem pēc vienošanās veikt
savstarpējo parādu ieskaiti. Katrā ziņā banka nevar uzņem-
ties šo…
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!
J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Termins “savstarpējā ieskaite” juridiski ir absolūti korekts. Es aicinu palikt pie tā. Tas juridiski ir absolūti korekts.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!
G.Grūbe: Es vēlreiz lūdzu balsot tādā redakcijā! Bez šaubām, ja tas ir nepieciešams, redakcionāli var mainīt vārdiņu, bet ir jālikvidē šāda parādu sistēma. Kolēģi, kuri uzskata, ka paši klienti savā starpā to likvidēs, vienkārši maldina deputātus, jo šāda sistēma ir izveidojusies, pamatojoties uz PSRS banku instrukcijām. Tā ir izdevīga visiem klientiem un arī atsevišķām komercbankām, kā arī atsevišķiem deputātiem šeit, zālē. Tāpēc mana prasība tomēr ir precīzi balsot par šādu terminu, kā arī uzdot Latvijas Bankai uzturēt šādas prasības, lai tiktu likvidēti šie parādi, jo savstarpēja darbība klientu starpā nenotiek.
Priekšsēdētājs: Paldies. Plotnieka kungs, lūdzu!
A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Es aicinātu tomēr balsot par kaut ko konkrētu. Šobrīd Grūbes kungs mums piedāvā vienu, otru un trešo formulu, un, godīgi sakot, nevienam šeit, zālē, nav īsti skaidrs, ko viņš grib panākt. Neviens nevar likvidēt parādus! Parādus var nomaksāt vai arī parādus var nemaksāt un bankrotēt. Jā, bankas var veikt savstarpēju ieskaiti, bet tad tā ir cita procedūra. Taču nevar ierakstīt šādu formulu, jo ar to mēs faktiski vienā momentā Latvijas tautsaimniecību padarām pilnīgi nevadāmu, rodas haoss. Tad lūdzu, Grūbes kungs, dodiet formulu! Mēs to pavairosim, izdalīsim deputātiem un tad balsosim.
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!
E.Krastiņš: Žēl, ka šeit nav Latvijas Bankas prezidenta, jo Latvijas Bankas prezidents ļoti iebilda pret šādu formulējumu, kādu piedāvā Grūbes kungs. Arī praktiski tas nav iespējams. Tad ir jāveic ārkārtīgi plaša un dziļa analīze, lai izsekotu visiem šiem savstarpējiem parādiem. To efektīvi varēs veikt tikai tie uzņēmumi un uzņēmēji, kuri paši ir ieinteresēti šos savstarpējos parādus nokārtot. Un mums viņiem tas jāatļauj darīt, jo pašreizējā kartotēku sistēma neļauj veikt šādu savstarpējo parādu ieskaiti. Tāpēc mums ir jādod iespēja uzņēmējiem pašiem šos savstarpējos parādus atrast un savstarpēji nokārtot. Tāpēc es neieteiktu kolēģiem šeit iekļaut kaut kādas radikālas, taču nerealizējamas frāzes, kuras var novest pie vēl lielāka haosa banku saimniecībā.
Priekšsēdētājs: Bula kungs, lūdzu!
A.Buls: Ja šeit ir jautājums par tā saukto avizo grāmatvedības principu, tad ir pareizi jāformulē šā principa norma. Šajā normā stāv rakstīts, ka tā ir savstarpējo parādu dzēšana. Ja šoreiz ir runa par to, tad tai jābūt arī lēmumā formulētai.
Priekšsēdētājs: Paldies. Godmaņa kungs, lūdzu!
I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es šinī ziņā pārstāvu – teikšu atklāti – Krastiņa kunga viedokli. Virspusēji skatoties, protams, reāli varētu būt tāda doma, ka Latvijas Banka var to izdarīt. Bet ir divi momenti, kāpēc bankai tas nav izdarāms.
Pirmkārt, ir vajadzīgi kredītu papildu resursi.
Otrkārt, šī savstarpējā ieskaite nebūt nav tik triviāla, jo daudzi uzņēmumi dažreiz pat ir ieinteresēti realizēt produkciju un nesaņemt naudu, ja viņiem to ieskaita realizācijā. Tas faktiski no abām pusēm tiek realizēts, un tad nav nemaz tik vienkārši, ka šie uzņēmumi būtu ar mieru nolīdzināt “apļveida” parādus. Es domāju, ka vajadzētu pieņemt kaut kādu kompromisa formu. Normāli, protams, būtu tā, ka katrs atrod, kas pa apli ir parādā viens otram, tas ir, ka paši uzņēmēji tiek aicināti, lūk, šos savstarpējos parādus likvidēt. Latvijas Bankai kā kompromisa formu vajadzētu stimulēt, lai maksimāli atbalstītu šo procesu. Piemēram, rūpniecības sistēmā to dara, pie ministrijas izveidojot savu norēķinu centru. Lauksaimniecībā to ir grūtāk izdarīt, jo ir daudz konkurējošu ražotāju.
Gribētos šeit atrast kaut kādu kompromisa formu, jo, es domāju, pareizi būtu iet pa vidusceļu, jo uzspiest bankai meklēt visus parādniekus, kuri ir “pa apli” parādā… Es domāju, ka viņi vienkārši tehniski to neizdarīs, un, kā man rāda rūpniecības nozares, tur var pa nozarēm atrast, kādi šie parādi ir, un tad var iet pie bankas un šo jautājumu risināt. Es domāju, ka normāli būtu, ja mēs stimulētu, ka parādnieki paši meklē cits citu, lai šie “apļveida” parādi tiek likvidēti. Un bankai varētu uzdot, lai tā šinī gadījumā maksimāli šo situāciju atbalsta. Es piedāvāju kompromisa variantu.
Priekšsēdētājs: Grūtupa kungs, lūdzu!
A.Grūtups: Civilkodekss un Civillikums paredz savstarpējo parādu un savstarpējo saistību ieskaiti. Tas ir pilnīgi skaidrs civiltiesisks jēdziens. Jebkurš cits sadzīvisks termins radīs tikai jukas. Ja tas atbilst Civilkodeksam, tad es nesaskatu iemeslu, kāpēc vajadzētu mainīt. Lēmumam ir jāatbilst likumam, nevis otrādi.
Priekšsēdētājs: Paldies. Grūbes kungs paliek pie sava uzskata. Vienīgais rakstiskais dokuments, kurā šis formulējums ir dots, ir iepriekšējā reizē izsniegtais 412.lēmuma projekts, kur ir lasāms šis formulējums: “likvidēt klientu savstarpējos parādus”. Lūdzu balsošanas režīmu.
R.Černajs: Balsošana būs tikai par šā 1.punkta pirmo rindkopu.
Priekšsēdētājs: Tikai par šo iestarpinājumu. Šobrīd, kolēģi, balsosim par Grūbes kunga priekšlikumu – papildināt 1.punkta otro rindu ar vārdiem: “likvidēt klientu savstarpējos parādus”.
Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. 43 – par, 21 – pret, 33 – atturas. Lēmums nav pieņemts. Grūbes kungs, paldies!
Tagad balsosim par 1.punkta pirmo daļu kopumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. 68 – par, 3 – pret, 10 – atturas. Pieņemts.
1.punkta otrā daļa.
R.Černajs: Par 1.punkta otro daļu ir deputāta Felsa priekšlikums, kas priekšlikumos lasāms kā 2.punkts. Komisija tomēr liek priekšā nevis tikai “uzdot Latvijas Bankai pārņemt inkasāciju”, bet darīt to likumā noteiktajā kārtībā, – ka ar inkasāciju un naudas uzpirkšanu var nodarboties tikai tās fiziskās vai juridiskās personas, kam ir bankas izdota licence.
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, lūdzu!
R.Krūmiņš: Es aicinātu kolēģus apdomāt, vai šinī tekstā vēl ir nepieciešami vārdi: “vai personas, kurām ir Latvijas Bankas izsniegta licence”. Es kategoriski neuzstāju, ka tie būtu jāsvītro, bet gribētu tomēr dzirdēt argumentus, kāpēc ir nepieciešami šie vārdi. Varbūt kāds to var pateikt? Man šķiet, ka pietiktu ar to, ka bankas veic inkasāciju un šo uzpirkšanu, bet pret citiem tiešām varētu piemērot sankcijas par neatļautas uzņēmējdarbības veikšanu, jo būtībā licences šobrīd tiek izsniegtas bankai, taču atkal būs jauna licencēšanas kārtība un atkal bankām vajadzēs šīs licences saņemt.
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!
E.Krastiņš: Ja vispār pieņem šo 1.punkta otro daļu, kas, protams, ir zināmā pretrunā ar mūsu likumu “Par uzņēmējdarbību”, kurā vienīgajā ir noteikta šī kārtība, kādā uzņēmējdarbība ir aizliegta vai kurai ir nepieciešama licence, tad šeit noteikti ir jābūt šim ierakstam – “kurām ir Latvijas Bankas izsniegta licence”. Jo šādā redakcijā 1.punkta otrā daļa attiecas arī uz visu konvertējamās valūtas apgrozību, proti, uz šo dolāru iepirkšanu, marku iepirkšanu, kas mums ar likumu ir atļauta un kur mēs negatavojamies izdarīt kaut kādas pārmaiņas. Pie tam šeit, protams, ir vēl diezgan sarežģīts jautājums par biržām, kurās arī notiek valūtas pirkšanas un pārdošanas operācijas. Tāpēc es noteikti uzstāju: ja šī otrā daļa paliek, tad tur ir jābūt tādam tekstam, kāds tas ir.
Priekšsēdētājs: Paldies.
R.Krūmiņš: Tādā gadījumā te varbūt arī ir jāpaskaidro, ka Latvijas Republikā šobrīd oficiāli lietojamās skaidrās naudas inkasācija… Mēs vakar arī komisijas sēdē apspriedām, ka šai normai tiešām nevajadzētu attiekties, teiksim, uz citu valstu valūtas inkasāciju. Šeit būtu lietderīgi veikt vai nu Latvijas Republikā oficiāli lietotās skaidrās naudas inkasāciju vai uzpirkšanu… Varētu ierakstīt šādu papildinājumu. Lai gan man nav rakstiska iesnieguma, bet tā doma principā ir ļoti vienkārša un skaidra. Man būtu priekšlikums par to balsot.
Priekšsēdētājs: Balsot? Lūdzu, Godmaņa kungs!
R.Černajs: Balsot var tikai par rakstisku priekšlikumu. Un tomēr jābalso… Tam ir jāatbilst mūsu likumam “Par uzņēmējdarbību”. Praktiski šeit jau ir atkārtotas šā likuma normas.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs!
I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Te, protams, acīmredzot ir jāievēro kaut kāda likumdošanas pēctecība, bet situācija, ka inkasācija var būt arī valūtā, ir ļoti normāla parādība, piemēram, Igaunijā, kur kuģniecība un tās organizācijas, kas pelna naudu un saņem algu valūtā, arī sociālo nodokli un ienākuma nodokli maksā valūtā. Un tas, ka šo naudu inkasē valsts iestādes, manuprāt, būtu ļoti normāli. Tā ka es nebūt nedomāju, ka arī šo naudu vajadzētu atstāt tikai, tā teikt, privātpersonām. Jautājums ir tikai tāds, ka mums laikam vēl nav pieņemts likums par valūtas maksājumiem no sociālā nodokļa. Un tāpēc te ir zināma problēma. Varbūt tādā gadījumā pēc tam tas būs jāmaina.
Priekšsēdētājs: Paldies. Krūmiņa kungs, lūdzu!
R.Krūmiņš: Šeit mums galvenās problēmas tomēr šobrīd ir ar Latvijas Republikā oficiāli lietojamās naudas, skaidrās naudas, savākšanu, un tāpēc mums šinī lēmumā varbūt nevajadzētu pieskarties tām problēmām, kuras rodas, teiksim, ar valūtas inkasāciju un tamlīdzīgi. Tāpēc varbūt tiešām šo atrunu vajadzētu ielikt. Taču, kā jau Edmunds Krastiņš teica, ja mēs pieņemam šo 2.punktu, tad attiecīgi šādām normām ir jāatspoguļojas arī likumā “Par uzņēmējdarbību” un tās ir jāiestrādā kā papildinājumi par to, ka šī uzņēmējdarbība, lai veiktu naudas inkasāciju, ir licencējama.
Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi! Citu priekšlikumu nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 1.punkta otro daļu. Lūdzu rezultātu. 64 – par, 2 – pret, 15 – atturas. Pieņemts.
Lūdzu, 2.punkts.
R.Černajs: 2.punkts ir bez izmaiņām, jo papildinājumos 3.punkts ir deputāta Berķa iesniegums. Komisijā tas tika izdiskutēts, un Berķa kungs savu priekšlikumu vairs neuztur spēkā.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Mucenieka kungs!
V.Mucenieks: Šeit ir teikts: “uzdot privatizēt”, turklāt nepilnu divu mēnešu laikā. Reāli tas iznāk, ka apmēram 1,5 mēnešu laikā ir jāprivatizē 15 procenti no šiem sadzīves pakalpojumu, ēdināšanas un tirdzniecības uzņēmumiem.
Attiecībā uz privatizēšanu jāteic, ka atšķirībā no nacionalizēšanas un kolektivizēšanas to nevar izdarīt piespiedu kārtā. Angļiem ir tāds sakāmvārds, ka var pievest zirgu pie ūdens, bet nevar piespiest viņu dzert. Un tāpēc gribu jautāt: vai šeit nevajag lietot citu formulējumu, nevis “uzdot privatizēt”? Ja es negribu un neņemu, tad kā mani var piespiest?
R.Černajs: Jā, par to mēs jau diskutējām iepriekšējā plenārsēdē, un šis jautājums saistījās ar Rīgas pašvaldību, kur praktiski mēs pašvaldību rīcībā nodevām valsts uzņēmumus ar nolūku, ka šādā veidā tiks veicināts privatizācijas process. Praktiski mēs esam ieguvuši pretēju rezultātu, jo pašvaldības to tagad pasludina par savu īpašumu un nedomā ne par kādu privatizāciju. Tāpēc šajā gadījumā mums šoreiz ir nepieciešama šī administrēšana.
V.Mucenieks: Paldies, man ir skaidrs! Taču vispār es esmu kaut vai par 100 procentu privatizāciju, es neesmu pret to. Paldies.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs!
I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es ļoti aicinātu atbalstīt šo normu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, 2.punkts ir viennozīmīgi saistīts ar 3.punktu, jo, 3.punktā atceļot ierobežojošos lēmumus uz tirdzniecības atlaidēm, ir ārkārtīgi svarīgi, lai tajā brīdī vai vismaz tajā laikposmā, kad šīs atlaides tiek atbrīvotas – kā zināms, tās ir no 0–25 procentiem nepārtikas precēm, līdz 20 procentiem – pienam, 15 procenti – gaļai un 4 procenti – alkoholam –, efektīvi darbotos atlaides. Ir vismaz jādemonopolizē tirdzniecība. Un te, protams, ir problēma ar tirdzniecību Rīgā. Tā ir stipri monopolizēta, un līdz ar to vajadzētu uzsākt šo privatizācijas procesu.
Otrkārt. Patlaban nav likuma, kas traucētu šo privatizāciju realizēt. Likums šeit ir pieņemts, un šo likumu var realizēt, protams, ņemot vērā normas, ka veikals neatrodas mājā, kurai ir bijušais īpašnieks, un tā tālāk.
Treškārt. Mehānisms, lai mēs varētu to praktiski realizēt, protams, ir Antimonopola komitejas darbība Ekonomisko reformu ministrijā, kas ir vienīgais tiesiskais līdzeklis, ar kuru valdība varēs iespaidot šo privatizācijas procesu, jo vajadzēs pasludināt, ka tirdzniecība Rīgā ir monopolizēta lieta.
Un pēdējais. Valdība ar 171.lēmumu nodeva tirdzniecības tīklu pašvaldību rokās ar vienu ideju – ka pašvaldības izveidos privatizācijas komisijas un sāks šo veikalu privatizāciju. Tā efektīvi noris Ventspilī, tā efektīvi notiek Daugavpilī, turpretī Rīgā diemžēl ir citāda situācija. Tika izveidota privatizācijas komisija, pēc tam to likvidēja, un padome uzdeva Prezidijam, tas ir, aparāta darbiniekiem, uzsākt tagad šīs koncepcijas izstrādi. Tas vilksies, manuprāt, pietiekami ilgi, tāpēc es baidos, ka tur ir faktiski gandrīz vai speciāli vērsta politika, lai nepieļautu šo privatizāciju. Tāpēc arī ir šī norma, un, kaut arī tā ir uzdodoša, es domāju, tā šeit tomēr ir jāietver.
Attiecībā uz procentiem es domāju, ka, protams, te varētu rakstīt arī 100 procentus, bet reāli, manuprāt, šie procenti… Šeit komisija tos ir ļoti normāli atspoguļojusi.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Cilinska kungs!
E.Cilinskis: Protams, mēs varam arī šo punktu atstāt un cerēt, ka ar tādu lēmumu, kāds tas bija savā laikā par vienlaidus kolektivizāciju, tagad notiks vienlaidus privatizācija. Tā ka te nav sevišķas problēmas. Bet tajā, ko Godmaņa kungs teica par Rīgas pilsētu, ir liela patiesība, un arī es jūtu, ka tur situācija ir tāda, ka tā lieta tiek mākslīgi bremzēta.
Ņemot vērā arī šo pretrunu starp rajonu pašvaldībām un Rīgas pilsētas pašvaldību, es šinī gadījumā šobrīd redzu tādu vienīgo iespēju, ka Rīgas pilsētas pašvaldības Īpašuma privatizācijas komisiju apstiprina Augstākā padome ar savu lēmumu. Un tādēļ tas varbūt nav šā lēmuma uzdevums. Tāpēc es aicinātu Ekonomikas komisiju par to turpmāk padomāt. Paldies.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūtupa kungs!
A.Grūtups: Arī es atbalstu 2.punktu pēc būtības. Man ir tikai pretenzijas pret šiem procentiem un šo vārdu “platības”. Vai nav iespējams, mainot šos procentus, ierakstīt un palikt pie “uzņēmumiem”? Es baidos, ka šāds ieraksts praksē varētu nonākt konfliktā ar jau pieņemtajiem denacionalizācijas likumiem, jo ierēdņi to izpratīs burtiski un sāks privatizēt straujā tempā tādas platības, kuras viņiem faktiski nav nekādu tiesību privatizēt. Viņi var privatizēt uzņēmumu. Tāpēc man būtu lūgums šīs “platības” svītrot. Es vados pēc tās pieredzes, kas ir manā rīcībā, un no pašreizējās likuma izpratnes. Šīs “platības” vajag svītrot, jo privatizē uzņēmumus, nevis platības. Ja mēs kādreiz ieviesām tādu uzskaites vienību kā “platības”, tad varu teikt, ka tā ir tīri sociālistiska uzskaites vienība.
Priekšsēdētājs: Paldies. Albertiņas kundze, lūdzu!
S.Albertiņa: Godātie kolēģi, es gribētu jums darīt zināmu, ka šeit mēs esam sadūrušies ar vienu ļoti interesantu jautājumu – pašvaldības pēdējā laikā sāk pārvērsties par saimnieciskām organizācijām. Tātad par īpašām organizācijām, kas nodarbojas ar saimniecisko darbību. Mani ļoti interesē, cik tad īsti šo veikalu pieder pašvaldībai Rīgas pilsētā? Un tad man Tverijona kungs atbildēja, ka ir 2000 veikalu. Tā ka, es uzskatu, no šiem diviem tūkstošiem 15 procenti būtu tikai 300 veikali. Tas ir ļoti nedaudz. 1700 veikalu joprojām turpina palikt to īpašumā. Šeit ir kaut kas jādara, turklāt nekavējoties, jo tālāk tas vairs nevar turpināties. Mums savā laikā bija patērētāju savienības monopols, turpretī tagad mums ir pašvaldību monopols, bet monopols viens no otra būtībā neatšķiras. Paldies.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!
G.Grūbe: Cienījamie kolēģi, es saprotu tā, ka šodien ir vēlēšanās no šā lēmuma visus būtiskākos momentus izsvītrot. To es sapratu, apspriežot 1.punktu, un arī tagad, runājot par 2.punktu, lai gan pavīd dažāda motivācija par to, ko vajadzētu svītrot.
Par “platībām” runājot, es nevarētu piekrist Grūtupa kungam, jo ir pietiekami daudz arī platību, kuras nebūt nav saistāmas ar bijušajiem īpašumiem. Arī 15 procenti vai 35 procenti – tā ir tikai viena trešdaļa no Rīgas tirdzniecības uzņēmumiem, kuri varētu būt uzbūvēti un iekārtoti arī jaunajos namos, un tā tālāk. Tātad šeit problēmas nav, un es lūdzu par šādu redakciju balsot un atbalstīt to.
Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Grūtupa kungs!
A.Grūtups: Man būtu lūgums balsot par vārda “platības” izsvītrošanu.
Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, kolēģi, par 2.punktu mums ir Grūtupa kunga priekšlikums – svītrot no tā vārdu “platības”. Tad paliktu “uzņēmumi”, nevis “platības”.
Balsosim par Grūtupa kunga priekšlikumu – svītrot vārdu “platības” un acīmredzot izmainīt vārdam arī galotni. Nāksies redakcionāli mainīt. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! Par svītrošanu – 46, pret – 5, atturas – 21. Tātad vārds “platība” ir svītrots.
Tagad balsosim par 2.punkta redakciju kopumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par – 68, pret – 1, atturas – 6.
3.punkts.
R.Černajs: Par 3.punktu priekšlikumu nav.
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, lūdzu!
R.Krūmiņš: Man šķiet, te ir ieviesusies neliela neprecizitāte. Tur pareizais teksts būtu: “Par tirdzniecības atlaižu piecenojumu un uzcenojumu.” Man šķiet, ka tā tur būtu pareizi.
Priekšsēdētājs: Lūgsim valodniekiem to savest kārtībā.
R.Krūmiņš: Tas ir redakcionāli, jo tur bija trīs lietas.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!
J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, ja mēs nobalsosim tā, ka 3.punkta pirmā daļa ir tāda, kā mūsu tekstā, tad mēs pielaidīsim ļoti lielu pretrunu. Pirms tam mūsu premjers skaidri un gaiši pateica savu konstatāciju, ka mūsu tirdzniecība Rīgas pilsētā ir monopolizēta. Un šajā ziņā es viņam pilnīgi piekrītu. Ja mēs monopolizācijas apstākļos valdībai kavēsim iespēju ierobežot uzcenojumus, tad tirdzniecības mafija mūs vienkārši nožņaugs. Vēlreiz uzsveru – ja mēs pieņemam, ka tirdzniecība ir monopolizēta, un tā ir monopolizēta, kā to apgalvoja arī premjers… Tāpēc es liktu priekšā atstāt šo otro daļu, kas, manuprāt, 3.punktā ir ļoti labi formulēta, bet pirmo daļu svītrot, lai tomēr mazinātu šo sitienu pa iedzīvotāju kabatām. Tātad es aicinu balsot pret pirmo daļu, bet otro daļu atstāt.
Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs!
Z.Ziediņš: Pirmo reizi dzīvē man jāpiekrīt Demokrātiskās partijas līderim. Arī es domāju, ka šajā totāli monopolizētajā tirdzniecības sistēmā, kur neko nevar izdarīt ne parlaments, ne attiecīgās komisijas, ne citas institūcijas, ir jāvēršas ar ierobežojumiem attiecībā uz piecenojumu valsts un tā sauktajiem Patērētāju biedrību savienības veikaliem, atļaujot šos uzcenojumus brīvi uzlikt privatizētajos tirdzniecības uzņēmumos.
Tātad 3.punktam ir jāattiecas uz tiem uzņēmumiem, kuri ietilpst šajos 35 procentos. Tas te nav pateikts. Tāpēc es ierosinu pēc komata papildināt pirmo teikumu ar vārdiem: “privatizētajos tirdzniecības uzņēmumos”. Tad būtu precīzi, jo pretējā gadījumā ne ar patērētājiem, ne ar valsts veikaliem mēs galā netiksim.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zeiles kundze!
V.Zeile: Es gribētu vērst deputātu uzmanību uz to, ka arī no Latvijas Republikas Valsts galvenās finansu inspekcijas ir saņemts priekšlikums svītrot lēmuma projekta 4.punkta pirmo teikumu, jo saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem tirdzniecības četru procentu atlaides ir tikai liķieriem un Rīgas melnajam balzamam, bet mācību grāmatām – 25 procenti. Arī viņi saka – ja runa ir par tirdzniecības piecenojumu līdz šiem 25 procentiem, kādi mums tie pašlaik ir, tad šī maiņa attiecībā uz prioritāti cenas noteikšanā no ražotājiem un importētājiem nonāks tirdzniecības rokās un radīs mazumtirdzniecības cenu paaugstinājumu. Tā ka pēc būtības arī es pievienojos tam, ko teica Ziediņa kungs, ka tas varētu attiekties tikai uz tām tirdzniecības organizācijām, kuras ir privatizētas, – uz privātveikaliem, jo tie būs ieinteresēti samazināt ražošanas un tirdzniecības izmaksas. Taču, ja ir valsts monopols, tad tas noteikti izraisīs cenu paaugstinājumu.
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs!
E.Krastiņš: Pēc šiem trim oponentiem es aizstāvēšu pretējo viedokli – par brīvas tirgus ekonomikas veidošanu, nemaz nerunājot par tādiem maznozīmīgiem faktoriem, kādi ir Rietumu ekspertu atzinumi, kas pieprasa atcelt visus šos uzcenojumus, piecenojumus un atlaižu ierobežojumus. Šeit ir tīri ekonomiski apsvērumi. Es runāju ar Finansu inspekcijas pārstāvjiem, un arī viņiem nācās man piekrist. Vienota 4 procentu atlaide alkoholiskajiem dzērieniem nenodrošina šo dzērienu rentablu tirdzniecību Daugavpilī, Liepājā vai Ludzā. Tie jāved simtiem kilometru no Rīgas, un ar šiem 4 procentiem nepietiek pat transporta izdevumu segšanai. Līdz ar to valsts jau reāli zaudē šo akcīzes nodokļa summu, ko varētu iegūt, dzērienus realizējot attālākajos Latvijas novados. Tātad šāda fiksēta un vienota atlaižu un piecenojumu procentu sistēma neatbilst reālajam ekonomiskajam stāvoklim tāpēc, ka transporta izdevumi sastāda aizvien lielākas izmaksas. Un ir jārēķinās ar to, ka Latvijā precēm būs dažādas cenas un šie piecenojuma apmēri variēsies. Un tāpēc mēs nevaram atstāt šādu absurdu sistēmu, kas aizkavēs tirdzniecības pārveidošanos un strukturēšanos. Mums nenotiks arī privāttirdzniecības sistēmas attīstība, ja šie piecenojumi un uzcenojumi būs fiksēti.
Turklāt patlaban ir pavisam cits stāvoklis, jo, pastāvot jau pašreizējiem fiksētajiem uzcenojumiem, tirdzniecības uzņēmumi netiek galā ar produkcijas realizāciju. Veidojas tirdzniecības apgrozījuma samazināšanās. Līdz ar to samazinās valsts kasē iemaksājamie nodokļi. Palēninās arī skaidrās naudas apgrozījums, un tie visi ir faktori, kas liek iekļaut šādu punktu, protams, nosakot, ka attiecīgo piecenojumu un uzcenojumu ierobežojumus noteiks uzņēmuma īpašnieks. Tātad, teiksim, Rīgā tā būs Rīgas pašvaldība, kurai būs jāizlemj šie jautājumi, cik lielus uzcenojumus un atlaides noteikt Rīgas pilsētā, plus vēl piekrītot visiem šiem faktoriem par monopolstāvokli.
Šeit ir iekļauta arī otrā daļa, lai beidzot iedarbinātu mūsu pašu pieņemto likumu par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu. Tur ir noteiktas civilizētas normas, kā regulēt visu šo monopolu darbību. Tāpēc aicinu deputātus atbalstīt šā punkta redakciju.
Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs!
A.Kodoliņš: Daļēji to, ko es gribēju teikt, jau pateica deputāts Krastiņš. Un tomēr, deputāti, padomāsim un paskatīsimies, kas reāli notiek. Ir taču tāda situācija, ka tirdzniecības uzņēmumi, kas ir monopolizēti, pastāvot fiksētai tirdzniecības atlaidei vai uzcenojumam, ir ieinteresēti iegādāties un savos veikalos turēt dārgu preci tāpēc, ka ir piecenojumu procents. To mēs ļoti spilgti redzējām tad, kad pārtikas produktiem ieviesām brīvās cenas. Veikali bija ieinteresēti iegādāties nevis lēto sviestu, bet, tieši pretēji, meklēja dārgo sviestu. Un beigu beigās, pastāvot monopolizētai sistēmai, veidojas absurda situācija, ka nevis lētākā prece iegūst noietu, bet tieši dārgākā.
Un otra lieta. Tiešām ir parādījies tāds simptomātisks moments, ka veikalos trūkst preču tāpēc, ka, pastāvot fiksētam piecenojumam, nav izdevīgi tās vest uz šo veikalu. Pašlaik ir tāda situācija, ka ir apstājies “Latvijas balzams”, jo viņi nespēj realizēt alkoholiskos dzērienus, bet tajā pašā laikā šo alkoholisko dzērienu nav. Ir tikai brīvi pārdodamie importa dzērieni. Un līdz ar to valsts kasei aiziet garām milzīgas summas. Tā ka, es uzskatu, šis pants ir jāpieņem tieši tādā redakcijā, apvienojot šīs abas daļas, bet monopolizāciju un tirdzniecību atlaižot brīvībā.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs!
G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Es aicinu atbalstīt šā punkta redakciju tieši tādu, kāda tā ir uzrakstīta, jo lauksaimniekiem daudzos gadījumos ir grūti piekrist tirdzniecības monopolam un arī šādai darbībai, kas nereti arī pret ražotājiem izpaužas nekorekti. Ja netiks realizēta šā 3.punkta pirmā un arī otrā daļa, tad mēs pie normālas tirdzniecības nekad netiksim.
Šeit ir ierakstīts, ka uzņēmumu īpašnieki varēs noteikt šīs atlaides, un tad arī atbildība, piemēram, Rīgas pilsētā, Daugavpilī vai Ogres rajonā būs jāuzņemas tieši šiem īpašniekiem, arī tad, ja tās būs pašvaldības vai Patērētāju biedrību savienība. Tad mēs beidzot redzēsim, kā kurš īpašnieks rīkojas ar šīm tirdzniecības atlaidēm, un arī to, kādā veidā mums tālāk būtu jāiedarbojas. Taču, turot sastingumā šo procesu, mēs praktiski panākam pretēju reakciju. Tāpēc lūdzu atbalstīt gan 3.punkta pirmo daļu, gan arī otro daļu.
Priekšsēdētājs: Bojāra kungs!
J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Preces guļ noliktavās tāpēc, ka tās tur šajās noliktavās, lai vēl augstāk “uzrautu” cenu. Un tās bieži vien ir grūti pārdot tāpēc, ka tās ir sasniegušas, lūk, šo “atsitiena” cenu, kā Godmaņa kungs mēdz teikt. Tātad cena ir tik augsta, ka iedzīvotāji vienkārši preci nepērk.
Tālāk. Es gribu teikt, mūsu cienījamā Ekonomikas komisija, ka par vienošanos, respektīvi, par mazumtirdzniecības cenas vienošanos starp ražotāju un vairumtirgotāju, atvainojiet, brīvā tirgus ekonomikas valstīs saņem kriminālsodu. Ražotājs un vairumtirgotājs nedrīkst vienoties par mazumtirdzniecības cenu. Tas ir aizliegts. Tā darbojas tieši mafija. Tāpēc es lieku priekšā, cienījamie kolēģi, atbalstīt mūsu cienījamo Zeiles kundzi un to punkta redakciju, kuru arī Ziediņa kungs lika priekšā. Šos uzcenojumus un piecenojumus varētu neattiecināt uz šiem privatizētajiem veikaliem, bet attiecībā uz valsts vairumtirdzniecību obligāti šis 3.punkts būtu jāstrīpo. Tātad es esmu par to, lai strīpotu 3.punkta pirmo daļu.
Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, vai punktu vajag svītrot vai papildināt ar šiem privatizētajiem tirdzniecības uzņēmumiem?
J.Bojārs: Es varētu balsot gan par to, gan par to.
Priekšsēdētājs: Vai jūs pieprasāt balsojumu par svītrošanu?
J.Bojārs: Jā! Tātad pirmais: es lūdzu balsot par šīs daļas strīpošanu, bet, ja tā tiek iebalsota tāda, kāda tā ir, tad svītrot visu. Ja to papildina tā, kā liek priekšā Zeiles kundze, tad arī es esmu par šādu papildināšanu kā mazāko ļaunumu. Es esmu par mazāko ļaunumu, cienījamie kolēģi!
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, lūdzu!
R.Krūmiņš: Pirmkārt, es gribētu pilnībā atbalstīt šo redakciju, kāda šeit ir iesniegta 3.punktam, taču ar vienu nelielu piebildi. Šī 3.punkta pirmās daļas redakcija pieļauj iespēju, ka Ministru padome pēc diviem vai trim gadiem varētu atcelt šos savus lēmumus. Un tāpēc man būtu priekšlikums aiz vārdiem “Ministru padomei” pirmajā daļā rakstīt: “nekavējoties”, tātad iestarpināt šo vārdu, un, ja, teiksim, deputāti piekrīt, tad vispār nebalsot, bet, ja viņi nepiekrīt, tad būtu jābalso par šo redakciju. Tātad vajadzētu ierakstīt vārdu “nekavējoties”.
Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, lūdzu!
I.Godmanis: Es gribētu skaidri un gaiši pateikt, kādas tam būs sekas. Protams, Starptautiskā valūtas fonda ieteikums ir tāds, taču tam ir divi argumenti.
Pirmkārt, patlaban reālā pirktspēja ir tāda, ka faktiski preces nopirkt ir grūti, un tas, ka veikalos to nav, ir tāpēc, ka praktiski veikaliem nav attiecīgā kredīta, uz kā cilvēks var iegādāties šīs preces.
Tomēr problēma būs cita. Tīri teorētiski runājot, jāteic, ka tad, ja atlaiž šos piecenojumus un uzcenojumus, faktiski, uzliekot atbildību pašiem uzņēmumu īpašniekiem, katrā ziņā būs noteikts arī kaut kāds sadalījums. Taču, pastāvot šādai pirktspējai, kāda tā ir tagad, viņi noteikti nebūs spējīgi uzturēt šo cenu lēcienu. Ja mēs speram šo soli, tad valdībai automātiski nāksies izvērtēt šo cenu indeksa kāpumu, kuru mēs ieraudzīsim kā rezultējošo no visām šīm cenām, kas veidosies līdz ar jaunajiem piecenojumiem. Es domāju, ka mums ir jābūt ārkārtīgi sagatavotiem pašam sliktākajam variantam, ka visi raus augšā, cik nu kurš varēs, un tad mēģinās ar laiku piespiedu kārtā laist uz leju.
Tādā gadījumā parlamentam ir jānobalso pilnīga atbildība par to, ka tad valdība būs spiesta nākt klajā, protams, ar algu paaugstinājumu, jo cilvēkiem būs jāceļ pirktspēja. Tā būs inflācijas spirāle. Attaisnot šo rīcību varbūt var daļēji ar to, ka tā ir sagatavošanās demonopolizācijai vai privatizācijai, lai šie potenciālie veikalu pircēji apmēram redz, vai šis veikals var izturēt ar tādu uzcenojumu un vai, pastāvot šādam uzcenojumam, ir vērts šo veikalu pirkt. Varbūt nav? No patērētāju viedokļa šis solis ir ļoti bīstams, tāpēc automātiski lūgšu parlamenta deputātus saprast, ka tad, ja atcelsim šo ierobežojumu, nākamais lēmums (uzreiz pēc nākamā cenu indeksa izskatīšanas) būs algu paaugstinājums, kas, protams, izsauks nākamo inflācijas apli.
Lai nu tā būtu, ja šajā dotajā brīdī cits ceļš mums nav ejams, jo mums lauksaimniecībā ir šī “iesaldētā” situācija, kas praktiski jau ir kļuvusi neizturama. Taču šīs divas lietas ir pilnīgi saistītas. Ja pieņem to variantu, ka tikai tie, kuri privatizē… Protams, tas būtu pakāpenisks process un tas zināmā mērā stimulētu. Es personīgi iestātos par šo pakāpenisko variantu, jo domāju, ka asi pagriezieni ekonomikā ir samērā bīstami. Taču, ja nu parlaments tomēr nobalso par otro variantu, tad ir jābūt skaidrībai, ka automātiski cilvēkiem būs jāceļ augšā alga, jo, protams, to cenu “sitienu”, kas it sevišķi skars pārtikas produktus, ar pašreizējām algām izturēt būs neiespējami.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!
G.Grūbe: Es kategoriski iebilstu pret šādu terminu “nekavējoties” un tā iekļaušanu šajā punktā, jo pašreizējā redakcija pieļauj valdībai šo procesu veikt pakāpeniski. Tas ir viens.
Otrs. Atbildot uz Bojāra kunga repliku par to, ka stāv šīs preces. Tās tieši tāpēc var stāvēt, Bojāra kungs, ka jūs 1.punktā kategoriski iebildāt, ka ir jālikvidē savstarpējie parādi. Tāpēc šīs preces var stāvēt šajās noliktavās, jo bāzes ir parādā bankām pilnīgi un galīgi, un bāzes šos parādus var nesegt. Un tieši tāpēc var turpināties šī situācija.
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs!
R.Krūmiņš: Es arī gribētu papildināt to, ko teicu, – par “nekavējoties”. To varētu attiecināt arī uz privatizētajiem uzņēmumiem. Tātad es atbalstu tēzi par šiem privatizētajiem uzņēmumiem. Un tādā redakcijā šo “nekavējoties” varētu likt iekšā.
Priekšsēdētājs: Paldies. Eglāja kungs!
V.Eglājs: Es gribētu atgādināt, ka, lai tirdzniecība noritētu normāli, ir svarīgi, kam prece pieder. Un, ja valsts veikalā tā pieder valstij, tad veikalniekam nevar atļaut to pārdot, kā viņam patīk. Un es pilnīgi piekrītu tam, ko teica iepriekšējais runātājs, – ka šādu brīvību var dot tikai privatizētajiem veikaliem.
Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs!
A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Faktiski runa šajā gadījumā nav vis par kādām juridiskām finesītēm, bet ir par vienu vai otru konkrētu rīcības variantu. Ja pieņemam 1.punktu tādu, kāds tas ir piedāvāts, tas nozīmē, ka parlaments ir nobalsojis par totālu cenu celšanu. Un tad mēs varbūt arī ierakstīsim to, jo tā būs totāla cenu paaugstināšana un dzīves līmeņa krišanās. Un mēs visi par to atbildēsim. Tāpēc to var attiecināt tikai uz privatizētajiem uzņēmumiem. Lai tie mācās konkurēt viens ar otru. Tāpēc es ierosinātu nobalsot par šo panta daļu, papildinot to ar privatizētajiem uzņēmumiem, un tad šo strīdu beigt.
Priekšsēdētājs: Stroganova kungs!
F.Stroganovs: ?/Šajā lēmumā mēs nonākam laika trūkumā, kuru nepārvarēsim, jo dokumentā ekonomisku problēmu mēģinām atrisināt tikai sadales sistēmā. Tirdzniecība nav vainīga, ar šiem procentiem mēs nenoregulēsim tirgotāja un pircēja attiecības, jo tirdzniecība ar šiem 15–20 procentiem, kad pašreizējā cenu sistēmā, maksājot par izejvielām, kurināmo, energonesējiem un nodokļus, tā tiek nolikta situācijā, kad tai jācieš zaudējumi. Šodien tas jau ir apstiprinājies. Tai nav apgrozības fondu, no kuriem varētu iegādāties nepieciešamo preču rezervi. Tāpēc ne procentus mums šodien vajadzētu izskatīt, bet valsts palīdzību piegādēs par fiksētām izejvielu cenām, atbrīvošanu no nodokļiem vai nodokļu atlaides. Tas sekmētu cenu pazemināšanos. Ar šādiem procentiem tirdzniecība aizies bojā, jo procenti visai republikai būs vienādi. Rīgā šos procentus varbūt arī piecietīs. Bet pamēģiniet preci no Rīgas bāzes aizvest uz Ludzu – izmaksas strauji celsies. Sestdien es runāju sava rajona Patērētāju biedrību savienībā. Jau šodien viņi cieš zaudējumus, nevar izmaksāt algas. Veidojas paradoksāla situācija.
Mums jāmaina sava attieksme pret tirdzniecību kopumā. Tikai tad kaut ko panāksim!/
Priekšsēdētājs: Siliņa kungs!
E.Siliņš, finansu ministrs: Cienījamie deputāti! Tātad par 3.punkta pirmo sadaļu. Es domāju, ka šeit jau premjers ļoti pamatoti un pamatīgi pateica, kas ir gaidāms, ja pieņemsim šādu 3.punkta pirmo daļu. Taču vienlaikus jāsaka arī tas, ka Starptautiskais valūtas fonds kategoriski prasa, lai šī norma tiktu atcelta. Ja šodien balsojam par šīs normas atcelšanu, kā šeit ir ierakstīts, tad acīmredzot mums ir diezgan nopietni jāpiestrādā pie pašas domas, kas šeit ir pateikta.
Tātad te ir pateikta viena doma, ka uzņēmumu īpašniekiem tiek atļauts noteikt tirdzniecības atlaides. Tātad tirgojošā organizācija saņem kaut kādu zināmu atlaidi par zināmu preču klāstu, ko viņi izmanto savu izdevumu segšanai. Tātad mēs it kā šo daļu atceļam.
Tad sakām, ka varam noteikt brīvus tirdzniecības piecenojumus un uzcenojumus. Pirmkārt, tas ir viens un tas pats jēdziens. Tātad mums ir jāvienojas par vienu no tiem – vai nu par tirdzniecības uzcenojumu, vai par piecenojumu. Jo abu tādu nav. Ir tikai viens. Parasti tautā tas tiek saukts par tirdzniecības uzcenojumu, laikam latviskāk un pareizāk būtu saukt par tirdzniecības piecenojumu. Tad tā arī ir tā daļa, kas paliek tirdzniecības organizācijas rīcībā. Un tad, lūk, rodas jautājums: vai ir jēga vispār saglabāt tirdzniecības atlaides kā tādas? Ko tās vairs dos? Jo par vienu un to pašu preci tirdzniecības organizācija saņems gan atlaidi no ražotāja, gan arī noteiks savu piecenojumu. Līdz ar to tādai kategorijai kā tirdzniecības atlaide acīmredzot jāpazūd vispār un ir jāpaliek tikai tirdzniecības piecenojumam, ko var brīvi noteikt tirdzniecības organizācija. Taču ar piebildi, ka, lūk, šāda tirdzniecības uzcenojuma jeb piecenojuma brīva noteikšana, bez šaubām, novedīs pie preču cenas paaugstināšanās.
Šodien šā piecenojuma norma ir 20 līdz 25 procenti, bet ir grūti atrast tādu preču grupu un tādu tirgojošo organizāciju, kas nepiemēro visus šos 25 procentus, nevis 10 procentus, nevis 5 procentus, nevis 3 procentus, izņemot varbūt atsevišķas preču grupas. Par to ir jāpadomā, pieņemot šo lēmumu. Paldies.
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!
E.Krastiņš: Protams, ja cienītie juristi no DDP kārtīgi izlasītu šo 3.punktu, tad te jau būtu redzams, ka patiesībā šī neierobežotā brīvā piecenojuma noteikšana ir atļauta tikai privātajiem uzņēmumiem, jo gan valsts uzņēmumiem, proti, vairumtirdzniecības bāzēm, gan pašvaldību veikaliem, tiem, kas ir Rīgā un citās republikas pilsētās, ir paredzēts, ka šo tirdzniecības piecenojumu noteiks uzņēmumu īpašnieki – tātad vai nu pašvaldības, vai valsts, proti, Ministru padome. Un, ja mēs te vienkārši ierakstīsim “privatizētajiem tirdzniecības uzņēmumiem”, tad rodas jautājums: ko īsti darīt ar dažu lauksaimniecības uzņēmumu veikaliem, kas taču arī tagad jau ir privāti? Un kas tad ir Patērētāju savienība – vai tā ir valsts īpašums vai pašvaldību īpašums? Laikam gan tā tomēr ir privātorganizācija. Bojāra kungs no vietas izsaucās, ka tas esot kooperatīvs. Protams, arī tas ir privātīpašnieka privātlīdzekļu apvienojums. Tātad privāta organizācija. Un līdz ar to šajā 3.punktā tas jau ir tieši pateikts, ka privātajiem uzņēmumiem ir atļauts brīvi noteikt savus piecenojumus. Un es nemaz nešaubos, ka mums arī pašvaldībām ir jādod šī iespēja noteikt savus piecenojumus. Jūs jau dzirdējāt, ko teica kolēģis Stroganovs, – situācija var izveidoties katastrofāla, jo attālākajos Latvijas rajonos vispār var notikt tirdzniecības uzņēmumu totāls bankrots, jo tie vairs nespēj segt savas ražošanas izmaksas ar tiem ieņēmumiem, ko pieļauj šī 25 procentu atlaide. Šī 25 procentu atlaide ir labvēlīga tirdzniecības režīma noteikšanā Rīgai, nevis attālākajiem Latvijas rajoniem. Un mums ir jārēķinās ar reālo ekonomisko situāciju, nevis ar tirdzniecību graujošiem ierobežojumiem, radot tautai kaut kādu maldīgu priekšstatu par utopiskā sociālisma ideju īstenošanu.
Priekšsēdētājs: Bojāra kungs!
J.Bojārs: Atvainojiet, Krastiņa kungs, pienu ražo tieši attālākajos republikas rajonos, nevis Rīgā…
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Man ir tikai divi priekšlikumi, kuri ir liekami uz balsošanu. Viens – svītrot 3.punkta pirmo daļu. Ziediņa kungs gan ir iesniedzis priekšlikumu papildināt pirmo teikumu pēc komata ar vārdiem “privatizētajos tirdzniecības uzņēmumos”, bet deputātiem rakstiski nav šāda iesnieguma. Tātad mums ir jāizšķiras, vai mēs varam par to balsot.
Lūdzu, Bojāra kungs!
J.Bojārs: Es šoreiz piekāpjos par labu Ziediņa kungam. Tātad paliek viens balsojums. Ir redakcijas komisijas un ir Ziediņa variants…
Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Es gribētu, lai tomēr tiek precizēts, vai deputāti piekrīt, ka mēs papildinām šā panta pirmo daļu ar vārdiem “privatizētajos tirdzniecības uzņēmumos”, kurus Ziediņa kungs ierosina ierakstīt 3.punkta otrajā rindā pēc komata.
R.Černajs: Praktiski šāds papildinājums ir neloģisks, jo to jau paredz lēmuma teksts. Tā ka es aicinātu deputātus tomēr balsot par to, kas ir teikts lēmumā. Visas šīs garās debates un uzstāšanās par šo jautājumu… Faktiski visi šie punkti lēmumā ir jau paredzēti. Taču, ja mēs cīnīsimies pret šīm atlaidēm un piecenojumiem, tad mums veikalos visu laiku desa būs par 200 rubļiem kilogramā, jo par to var dabūt lielāku peļņu nekā tad, ja desa maksā 60 rubļu. Tad kilograms ir jāpārdod divas reizes, lai dabūtu to pašu peļņu. Tāda ir šī būtība.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Tādējādi deputātos vienprātības par šiem trim vārdiem nav, tie ir rakstiski iesniegti, bet nav izdalīti deputātiem. Bojāra kungs savu priekšlikumu par svītrošanu noņēma. Līdz ar to es lieku uz balsojumu 3.punkta pirmo daļu.
Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 3.punkta pirmo daļu. Lūdzu balsot! Rezultātu! Par – 48, pret – 10, atturas – 20.
Balsosim par 3.punkta otro daļu. Balsosim atsevišķi pa daļām.
R.Černajs: Kopā…
Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 3.punkta otro daļu. Rezultātu! 68 – par, 1 – pret, 8 atturas. Pieņemts.
4.punkts.
R.Černajs: Par 4.punktu ir deputātu Krūmiņa, Endeles un Rāznas priekšlikums, kas ir pieņemts daļēji. Tātad runa ir par 4.punkta pirmās daļas redakciju. Priekšlikumā tas būtu līdz vārdam “klientiem”.
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, lūdzu!
R.Krūmiņš: Vakar komisijā man izdevās tikai daļēji pārliecināt kolēģus par to, ka šis punkts būtu iekļaujams. Es, protams, atbalstu to, kas ir iekļauts, taču papildus paliek vēl viena problēma. Vakar komisijas sēdē piedalījās arī Strautiņa kungs, kurš iepriekš bija šo problēmu izvirzījis, bet tā tomēr neatspoguļojās. Un vakar mēs būtībā to, atklāti sakot, mazliet piemirsām. Tas ir jautājums par šīs skaidrās naudas inkasāciju un par to, ka šī nauda tiek inkasēta tātad uz norēķinu konta. Norēķinu kontā tā parādās tikai pēc nedēļas vai pat vēl pēc ilgāka laika. Un šādā veidā faktiski izveidojas kredītresursi skaidrā naudā bankai vai citām iestādēm, kuri var tikt izmantoti, es negribu teikt, ļaunprātīgi, bet tomēr, teiksim, bez maksas un turklāt skaidrā naudā. Taču galvenais ir tas, ka šī parādība būtībā kavē arī visu šo norēķinu procedūru. Visvairāk šinī situācijā cieš tieši tirdzniecības uzņēmumi, kuri nevar laikus atmaksāt savus īstermiņa kredītus, cieš arī citi klienti, kuri nevar savukārt saņemt šos īstermiņa kredītus tirdzniecības turpmākajai paplašināšanai; it sevišķi šajos inflācijas apstākļos tad nemitīgi aug preču cenas un tātad pieaug arī nepieciešamība pēc šiem īstermiņa kredītiem.
Tāpēc man šķiet, ka mēs tomēr būtu īsti konsekventi un sasniegtu maksimālo efektu, pirmkārt, ar to, ka realizētu un ieliktu tekstā šo normu, kas bankai liek atcelt maksājumus par inkasāciju, jo šobrīd banka kategoriski pastāv uz to, ka šai Inkasācijas pārvaldei tomēr ir jābūt it kā patstāvīgai iestādei, kura pati pelna naudu. Taču šādā situācijā, kad tiešām skaidrā nauda ir kļuvusi par deficītu, diez vai mēs varam pieļaut, ka šo maksu ņem no klienta – no tā, no kura tiek iekasēta nauda. Banka tomēr ir tā iestāde, kuras funkcijās ietilpst klientiem skaidrās naudas izmaksāšanas nodrošināšana. Un tātad arī tās interesēs būtu normāli šo naudu iekasēt un saņemt divus procentus, ko šobrīd Inkasācijas pārvalde ņem par skaidrās naudas inkasāciju no klienta. Un šos divus procentus Inkasācijas pārvaldei tad maksātu banka, nevis klienti. Tas tomēr nodrošinātu, ka šī skaidrā nauda ienāktu kaut vai no tiem klientiem, kuri vienkārši šobrīd negrib neko zaudēt. Viņi atdod, teiksim, šo naudu citām inkasējošām iestādēm par maksu. Un tas, ka mēs šinī dokumentā ierakstījām to, ka šī inkasācija ir aizliegta citām struktūrām, vēl nebūt nenozīmē, ka tā nenotiks. Ne jau momentā mēs spēsim to realizēt.
Tāpēc man būtu priekšlikums šā dokumenta 4.punkta pirmās daļas tekstu tomēr turpināt ar vārdiem: “atcelt maksājumus par inkasāciju” un papildināt tekstu vēl ar priekšlikumu, kurš šobrīd, man šķiet, tiek pavairots kancelejā vai šobrīd ir jau saņemts, ka “nodrošināt inkasēto summu ieskaitīšanu klienta norēķinu kontos divu diennakšu laikā un noteikt, ka bankas maksā klientam soda naudu par katru nokavēto dienu viena procenta apmērā no inkasētās summas”. Tas tomēr nodrošinātu to, ka mēs ar šo Augstākās padomes lēmumu sasniegtu maksimālu rezultātu. Šobrīd maksa par skaidras naudas izsniegšanu bija 1,5 procenti plus vēl divi procenti, ko klients zaudē, ja viņš nodod caur Inkasācijas pārvaldi, tas ir, 3,5 procenti. Mēs ar šo lēmumu tādā redakcijā, kādā tas šobrīd ir, 1,5 procentus it kā noņemtu, bet, ja mēs arī atceltu šo maksājumu par inkasāciju, tad jau praktiski viss šis zaudējums klientam būtu noņemts, un tas tomēr veicinātu skaidrās naudas ieplūšanu bankā. Tāds būtu mans piedāvājums.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Tātad vispirms balsosim par 4.punkta pirmo daļu, bet pēc tam par Krūmiņa kunga papildinājumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsosim. Rezultātu! Par – 63, pret – 1, atturas – 8.
Tālāk jābalso par Krūmiņa kunga papildinājumu, kuru tikko izsniedza. Lūdzu, balsosim par Krūmiņa kunga papildinājumu. Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu. 40 – par, 13 – pret, 18 – atturas. Krūmiņa kunga labojums ir pieņemts.
Lūdzu, Godmaņa kungs!
I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Lai gan ir jau nobalsots, es tagad nesaprotu vienu lietu: kā banka segs tos izdevumus, kurus tā ir spiesta izdot, lai inkasētu? Tas ir darbs, kas ir jāatmaksā. Turklāt tas ir darbietilpīgs, un tur ir nauda. No tā teksta, ko mēs pieņēmām, iznāk tā, ka bankai tas jādara par velti. Ja tas notiek saistībā ar budžetu, tad tā lieta man ir skaidra. Tāda prakse ir. Vai nu tas ir uz depozītu rēķina, ka tā nauda, ko ieskaita no depozīta… bet no depozīta ir jāmaksā bankai, klientam.
Man nav skaidra viena lieta: kā banka, pēc savas idejas būdama nebankrotējoša iestāde, kā tā atradīs līdzekļus, lai šo inkasāciju segtu? Jo, saprotiet, tā nauda, ko tā savāks un ieliks savā kontā… Pēc idejas tai par šo depozītu būs jāmaksā klientam. Ja nu vienīgi tā paspēs šo naudu kā kredītresursu aizdot citam ar lielāku procentu, tad no procentu starpības attiecībā uz depozītu varēs atrast līdzekļus, lai to segtu. Es gribētu par šo jautājumu dzirdēt, citādi mēs varētu banku nostādīt tādā stāvoklī, ka tai piespiežam veikt operācijas… kas nozīmē, tā teikt, pilnīgi zaudēt. Varbūt kāds man var paskaidrot šo situāciju. Es baidos, ka tur var pilnīgi tikt pārtraukta inkasācija kā tāda. Tā ir viena problēma.
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs!
R.Krūmiņš: Šobrīd inkasācijas pārvaldes ir tiešā bankas pakļautībā, taču faktiski ir patstāvīgs uzņēmums. Teiksim, ja tagad tiek pieņemts šis dokuments, bankai ir jāizlemj, vai nu maksāt tieši bankas darbiniekiem, tas ir, šiem inkasācijas darbiniekiem algu par to darbu, ko viņi veic, un būtībā likvidēt Inkasācijas pārvaldi kā patstāvīgu uzņēmumu, vai atrast kaut kādu citu formu. Varbūt varētu maksāt šos pašus vai arī kaut kādus citus procentus inkasācijai, būtībā, teiksim, kā savas ražošanas izmaksas, kuras nodrošinātu tai skaidrās naudas inkasāciju. Taču faktiski es gribēju pateikt to, ka tas, par ko jau nobalsojām, tas ir tiešā sakarībā ar to papildinājumu, kurš ir izsniegts kopējā papildinājumu jeb labojumu sarakstā, un tur ir noteikts, ka vajag atcelt maksājumus par inkasāciju. Tātad tam arī ir jābūt kopā ar papildinājumu, par kuru mēs tikko nobalsojām. Arī tam ir jābūt. Es nezinu, vai tur ir vajadzīgs speciāls balsojums, jo pretējā gadījumā būs mazliet neloģiski.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!
G.Grūbe: Tātad es gribētu precizēt, par ko pašreiz esam nobalsojuši. 4.punkta pirmajā daļā, kas ir 436.dokumentā, mēs esam nobalsojuši par to, ko piedāvā Krūmiņa kungs, kā atsevišķu dokumentu. Šeit gan nav numura, bet ir vienkārši teikts: “kā arī nodrošināt, inkasēto summu ieskaitot”, un tālāk kā tekstā. Tātad par inkasācijas maksāšanu mēs šobrīd vēl neesam nobalsojuši, un tas ir jāliek atsevišķi uz balsošanu.
Par balsošanas motīviem. Es uzskatu, ka par šo jautājumu nav pareizi šobrīd balsot, jo arī komisijā tika izskatīts šis jautājums, kāds varētu būt maksājums par inkasāciju, taču atbalstu tas apvienotajās komisijās neguva, jo mēs uzskatījām, ka šis jautājums ir jāpēta tālāk, un praktiski tas ir nepieciešams. Kā tad to var izskatīt, kas 13.punktā ir paredzēts, ja 26.maijā Repšes kungs sniegs pārskatu? Tikai pēc tam varētu izskatīt šo jautājumu par inkasācijas maksājumu atcelšanu vai neatcelšanu. Tāpēc es šobrīd neatbalstītu Krūmiņa kunga iesniegumu par inkasācijas maksājumu atcelšanu.
Priekšsēdētājs: Paldies. Repšes kungs!
E.Repše, Latvijas Bankas prezidents: Paldies Grūbes kungam! Arī es gribētu lūgt šinī gadījumā neatbalstīt Krūmiņa kunga priekšlikumus, kurus komisija ir noraidījusi. Mēs, rīkojoties neuzmanīgi, varam paralizēt inkasācijas darbu vispār. Rīgas pilsētā mums inkasācija tik tiešām ir pakļauta centrālajai bankai, bet rajonos tā ir pakļauta Latvijas Bankas nodaļām, par kurām iesniegsim atbilstošu koncepciju, kā tās ar laiku tiek privatizētas vai reorganizētas saskaņā ar vispārējo kārtību, kā tas šeit arī lēmumā ir paredzēts. Tāpēc šis jautājums tika komisijā ļoti rūpīgi izdiskutēts. Es lūgtu patlaban neuzmanīgi šeit nerīkoties. Inkasācijai arī ir savi izdevumi, turklāt tā brauc ar veciem, sagrabējušiem automobiļiem, tai ir jāiegādājas ieroči, patronas, tātad tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu šo inkasācijas darbu. Ņemsim vērā arī to, ka mums nepastāv tādas parādības kā bezmaksas pakalpojumi. Atcerieties, cik ilgi esam mocījušies ar it kā bezmaksas medicīnu un tā tālāk, un tomēr netiešā veidā tiek samaksāts un pārmaksāts.
Visbeidzot. Nevajag domāt, ka tādā veidā varēs pamodināt klientu vēlēšanos nodot naudu oficiālajai inkasācijai, nevis kreisajiem uzpircējiem. Jo kreisie uzpircēji piedāvā spekulatīvi augstu cenu, viņi piemaksā par inkasēto naudu spekulatīvi. Protams, tādu ceļu banka nekādā gadījumā nevar iet. Un šo jautājumu atrisinās šis lēmuma projekts, kurā tiek aizliegts visādām citādām personām un uzņēmējsabiedrībām, izņemot bankas un tādas, kurām ir bankas izsniegta licence, nodarboties ar skaidrās naudas inkasāciju un uzpirkšanu. Šo problēmu atrisinās atbilstošais lēmuma punkts. Paldies.
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, lūdzu!
R.Krūmiņš: Jā. Es tam varētu pilnībā piekrist un nebūt netaisos kaut kādā veidā apdraudēt šīs inkasācijas pārvaldes vai, teiksim, inkasentu darbības lietderību, arī viņu vēlēšanos nopelnīt un saņemt normālu atalgojumu. Taču šis jautājums nav par to. Jautājums ir par to, kam ir jāmaksā par šo inkasēto naudu. Banka ir iestāde, kurai ir jānodrošina savu klientu vajadzību apmierināšana ar skaidro naudu. Mums šobrīd ir tāda kārtība, ka tikai algas praktiski tiek izmaksātas skaidrā naudā. Nav pat tādas situācijas, kāda ir pasaulē, ka jebkuru summu jūs varat saņemt skaidrā naudā. Taču šobrīd situācija ir tāda, ka mēs spiežam klientiem vēl maksāt par to, ka viņš šādos, teiksim, ļoti asos skaidrās naudas deficīta apstākļos nodod savu skaidro naudu. Un šā priekšlikuma īstenošanas gadījumā bankai būtu jāmaksā par šo skaidrās naudas inkasāciju. Un tas būtu tāds pats kā jebkuras citas normālas bankas vai saimnieciskā uzņēmuma veids.
Šinī gadījumā situāciju vēl jo vairāk saasina tas, ka būtībā banka ir ļoti dziļi ielīdusi šajos norēķinu kontos, jā, norēķinu kontu atlikumos, kurus tā būtībā izmanto kā depozītus, saņemot maksu par kredītiem, ko tā izsniedz uz šo norēķinu kontu atlikuma rēķina, bet faktiski nekādu depozītu maksu tā nemaksā par to. Tādā veidā daudzos gadījumos klients būtībā savu naudu nevar izņemt tikai tāpēc, ka bankai korespondējošajā kontā nekāda atlikuma nav, kaut gan viņam, teiksim, norēķinu kontā šī nauda ir, taču banka šo viņa naudu ir izdevusi citam kā kredītresursu. Un šādā situācijā vēl papildus bankai atļaut pelnīt uz tā rēķina, ka tai bez maksas nodod šo skaidro naudu Inkasācijas pārvalde, manuprāt, ir nelietderīgi un nepareizi. Un šinī situācijā, ja būsim atcēluši tikai 1,5 procentus no tā, ko klients zaudē, nododot skaidro naudu, tad tas tomēr pilnā mērā nebūs šo problēmu atrisinājis.
Mums ir iespēja par visiem šiem 3,5 procentiem šo situāciju glābt, ja tā varētu teikt.
Priekšsēdētājs: Silāra kungs, lūdzu!
I.Silārs: Es gan domāju, ka banka, inkasējot naudu, nodrošina šīs naudas saglabāšanu. Un šā soda naudas procenta iekasēšana ir loģiska tikai tad, kad tas, kurš ir uzņēmies saistību, kuram tiek maksāts par darba izpildi, neveic savu pienākumu. Tātad pareizi, manuprāt, ir tā, kā ir bijis līdz šim, ka par inkasēšanu, par šo naudas savākšanu un nogādāšanu drošībā tiek maksāts, bet par šā inkasācijas darba nepildīšanu pienākas sods. Un viss ir savā vietā. Paldies.
Priekšsēdētājs: Muciņa kungs!
L.Muciņš: Noklausoties bankas prezidentu Repši, man vispār rada lielu izbrīnu šī problēma. Savā laikā inkasācija kā atsevišķi uzņēmumi no bankas juridiski tika nodalīti citu apsvērumu dēļ, nevis tāpēc, lai šodien no klientiem par skaidrās naudas iekasēšanu saņemtu kaut kādu papildu samaksu. Ja kādreiz tam visam bija kaut kāds pamatojums, kādēļ to darīja, tad šodien tas ir jāizlabo un jāatgriež atpakaļ iepriekšējā kārtība, nevis jāstāsta par to, cik sagrabējušas ir mašīnas un cik dārgi maksā pistoles un patronas. Banka ir uzņēmums! Un, ja Latvijas Banka izsniedz licences vēl kādam nodarboties ar bankas darbību, tad tas nozīmē, ka tā izsniedz licenci nodarboties ar šo darbību vispār, nevis tikai par to, kas nes peļņu. Tātad tā ļauj ne tikai aizdot un pelnīt, bet arī visu pārējo – iekasēt skaidro naudu, glabāt šo skaidro naudu un atbildēt par šīs skaidrās naudas glabāšanu.
Tādējādi es šeit visā pilnībā atbalstu Krūmiņa kungu un aicinu rīkoties tā, lai uzņēmumam neviena kapeika nebūtu jāmaksā par to, ka tas skaidro naudu nodod atpakaļ bankai, ja tās ir valsts intereses. Un šeit mēs pārstāvam kaut kādas sabiedrības intereses kopumā. Skaidrajai naudai ir jābūt, tātad nekādu maksu par to nedrīkst ņemt. Bankai inkasācijas problēmas ir jārisina no tās peļņas, kas rodas un paliek tās rīcībā par īstermiņa un ilgtermiņa aizdevumu procentiem. Ja gribat zināt, tad šobrīd lielākais noslēpums bankas darbinieku vidū ir viņu algu summas un prēmijas, kuras viņi ir saņēmuši par darba rezultātiem. Un neviena banka, kurai vajadzēja varbūt nopublicēt savus peļņas rādītājus par pagājušo gadu, to vēl šobrīd nav izdarījusi. Tas ir fantastiski, ko bankas darbinieki šodien saņem skaidrā naudā gan kā algu, gan prēmijas.
Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs!
A.Kodoliņš: Es aizstāvētu to viedokli, ka nevajadzētu tomēr atcelt šo maksu par inkasāciju. Redziet, kas par lietu! Šī inkasācija, kas notiek paralēli bankām, notiek tāpēc, lai iegūtu skaidro naudu, tāpēc ka skaidrajai naudai ir cits kurss nekā neskaidrajai naudai. Tātad, lai iegūtu līdzekli, ar kuru var spekulēt. Ja atceļam maksu par inkasāciju, tad mēs banku arī netieši spiežam spekulēt ar skaidro naudu. Mēs taču nupat šajā lēmumā ielikām svarīgu punktu, ka nevar ļaut bankai ņemt maksu par to, ka tā dod skaidro naudu. Tātad mēs jau esam uzdevuši bankai veikt šo skaidrās naudas piegādātājas funkciju. Taču tagad tai gribam traucēt iekasēt šo skaidro naudu, tātad nodrošināt šo procentu iekasēšanas procesu. Es tomēr uzskatu, ka tad, ja esam iebalsojuši šo papildinājumu, manuprāt, nekādā gadījumā nevajadzētu atcelt šo maksājumu par skaidrās naudas inkasāciju, jo šinī gadījumā mēs rīkotos nekorekti, iedzenot banku no abām pusēm stūrī.
Priekšsēdētājs: Repšes kungs, lūdzu!
E.Repše: Attiecībā uz komisijas viedokli es varētu deputātus tikai aicināt ieklausīties, jo cilvēki ir strādājuši un izdomājuši.
Attiecībā uz Muciņa kunga emocijām šeit, lai arī viņš dažkārt ir pārmetis man zināmas centralizācijas tieksmes gan par citiem jautājumiem, bet ne par banku, varu tikai teikt, ka viņš pats ir centralizācijas upuris. Muciņa kungs, banka ir atsevišķs uzņēmums, arī inkasācija ir atsevišķs uzņēmums un arī klients ir atsevišķs uzņēmums. Banka beidzas ar savu kasi. Bankas uzdevums nav skraidīt pa pasauli un gaidīt, vai tikai kāds negrib šobrīd nodot savu naudu bankā. Klienta pienākums ir savu naudu nodot glabāšanā bankā, uzlikt uz konta vai darīt ko citu. Ja klients griežas pēc inkasācijas organizācijas pakalpojuma, kuras citās valstīs ir vai nu privātas, vai tādu vispār nav, tad tādā gadījumā, dabīgi, klients maksā. Nejauksim šeit dažādas lietas vienā katlā! Tādējādi mēs nekādas reformas un reorganizāciju neizdarīsim.
Priekšsēdētājs: Pirms pārtraukuma vārds Dobeļa kungam.
J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Man paziņojums paredzēts īsai atpūtai. Pirms jūs pēc pārtraukuma turpināt šo diskusiju, pēc Berķa kunga lūguma es sniegšu pavisam īsu informāciju par šo meža stādīšanu: jums šodien ir jāpasaka, kuri vēlas tajā piedalīties, taču šis pasākums nav saistīts ar Otrā pasaules kara beigām, lai gan šis pasākums notiek 8.maijā. Pulksten 8.00 no rīta pie Augstākās padomes vārtiem būs autobuss. Kam tas ir iespējams, līdzi jāņem lāpsta un arī pārtikas groziņš. Brauciens būs uz Olaines mežniecību, strādāsim līdz pulksten 15.00. Pēc tam būs izkurināta pirts, kur varēs nomazgāties un iztukšot pārtikas groziņu. Pēc tam ceļš uz mājām. Paldies.
Priekšsēdētājs: Sekos pārtraukums.
(Pārtraukums)
Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.
Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, turpinām darbu! Lūdzu, Černaja kungs, tribīnē!
Vārds Krūmiņa kungam.
R.Krūmiņš: Papildu pārdomas par to, ko šeit citi kolēģi teica par šo problēmu – par naudas inkasāciju. Man tomēr būtu lūgums atbalstīt šo priekšlikumu, ka ir jāatceļ maksājumi, kurus ietur no klientiem. Un tas būtu jāietver 4.punktā (tas 437.dokumentā), kur ir priekšlikumi par 4.punktu, kuri rāda, ka vajadzētu atcelt maksājumus par inkasāciju. To te varētu atbalstīt, un te pamatojums ir tāds, ka normālā valstī klients pats ir ieinteresēts nest uz banku savu naudu, jo tiešām ir tāda situācija, ka banka nodrošina klientu ieinteresētību. Ja kāds sniedz pakalpojumus, tad var ņemt arī šo maksājumu. Taču, ja mums šobrīd valsts politikas līmenī ir jārisina jautājums par to, lai nodrošinātu naudas savākšanu kaut vai šo algu izmaksām, tad mums šobrīd nav pieļaujama situācija, ka banka gūst milzīgu peļņu, bet tajā pašā laikā tā neveic nekādus maksājumus par naudas inkasāciju. Jūs paši varat pašlaik apmēram lēst bankas ieņēmumus – ja kredīta portfelis, teiksim, bankai šobrīd ir 10 miljardi, tad, ņemot procentu likmi, kas ir 20 procentu apmērā… Jūs tad parēķiniet, cik liels tai aptuveni ir ieņēmums – tātad 2 miljardi. Šīs izmaksas, es domāju, tā var atļauties milzīgas, un, kā jau teica Muciņa kungs, šobrīd bankai tiešām lielākais noslēpums ir darba algas.
Priekšsēdētājs: Kurdjumova kungs, lūdzu!
L.Kurdjumovs: ?/Černaja kungs! Man jums ir jautājums. Vai mums ir paredzēts Augstākajā padomē izskatīt jautājumu par bankas apkopēju atalgojumu un tam nepieciešamajiem līdzekļiem? Es saprotu, ka nav. Jūs man paskaidrojiet: kāda starpība ir man, klientam, kādā veidā tiek tērēti bankas izdevumi iekšējā struktūrā, tajā skaitā arī inkasācijā? Ar ko inkasators, no klienta redzesviedokļa, atšķiras no apkopējas? Vai Augstākajai padomei pienākas, pieklājīgi sakot, nodarboties ar bankas funkcionēšanas procedūras jautājumiem? Tā nav klientu darīšana. Viņa lieta – ielikt naudu bankā, bet kā banka organizē bankas funkcionālo izdevumu struktūru – tā nav mana darīšana. Esmu pārliecināts, ka šajā gadījumā inkasatora uzturēšana un viņa pakalpojumu apmaksa ne ar ko neatšķiras no jebkuras bankas apkopējas uzturēšanas. Es domāju, ka šis jautājums vispār jānoņem no darba kārtības un nav jāizskata. Mēs esam ieciklējušies kaut kādos funkcionālos procedūras jautājumos, kuriem vispār nav tiesību būt apspriestiem Augstākajā padomē. Mēs trešo dienu nodarbojamies diezin ar ko./
R.Černajs: Deputāti ir izteikuši savu viedokli. Komisijas lēmums ir tomēr šos maksājumus par inkasāciju neatcelt, tāds priekšlikums ir arī no frakcijas puses, bet tajā pašā laikā mēs nenoraidām jautājumu par to, ka tāda problēma patiešām pastāv. Mēs arī komisijā par to diskutējām, un šis jautājums varētu tikt izskatīts pēc tam, kad bankas prezidents 26.maijā būs sniedzis atskaiti par bankas darbību un arī tās attīstības koncepciju. Un tad šos jautājumus varēsim skatīt. Pašreiz pieņemt administratīvu lēmumu tik tiešām būtu ļoti bīstami.
Attiecībā uz Kurdjumova kunga jautājumu varu informēt, ka Inkasācijas pārvalde ir atsevišķa saimnieciska organizācija, nevis bankas struktūrvienība.
Priekšsēdētājs: Vai Krūmiņa kungs pastāv uz balsojumu? Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultātu! Reģistrējušies 76 deputāti.
Balsosim par Krūmiņa kunga ierosinājumu, ko komisija ir noraidījusi 437.dokumentā. Priekšlikums bija šāds: papildināt 4.punkta pirmo daļu aiz vārda “klientiem” ar šādu tekstu: “atcelt maksājumus par inkasāciju”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par – 25, pret – 13, atturas – 19. Nav pieņemts,
Balsosim par 4.punkta otro daļu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. 33 – par, 3 – pret, atturas – 14.
5.punkts.
R.Černajs: Par 4.punktu vēl ir…
Priekšsēdētājs: Jā, es atvainojos…
R.Černajs: 4.punktā pieņēmām vienu deputāta Aizezera priekšlikumu, bet labojumos ir 11.punkts, kur ir deputāta Aizezera priekšlikums: par krājbankas pakalpojumiem noteikt 2 procentus. Tas nav pieņemts.
Priekšsēdētājs: Vai Aizezera kungs uzstāj par balsojumu? Paldies.
5.punkts.
R.Černajs: 5.punktā ir viens papildinājums.
Priekšsēdētājs: Vai tas ir Aizezera kunga papildinājums?
R.Černajs: Jā, 443.dokumentā Aizezera kunga papildinājumu komisija nav skatījusi, bet tajā pašā momentā, kad mēs bankai atceļam kredītlikmes, mēs nevaram atkal noteikt kaut kādas citas kredītlikmes zemnieku saimniecībām. Mums Augstākajā padomē jau ir tāda prakse, ka mēs tādā gadījumā ar budžeta starpniecību vai kā citādi varam šo kredīta procentu starpību dzēst, taču tad vajag noteikt speciālas likmes… Es domāju, ka Augstākā padome nevarētu bankai to uzlikt. Mēs nevaram ar vienu roku atlaist, bet ar otru roku atkal uzlikt citas.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Aizezera kungs!
J.Aizezers: Kolēģi deputāti! Nodokļi un bankas aizdevumu likmes ir viena no valsts ekonomikas virzības svirām, un, ja šodien uzskatām, ka ir aktuāla lauksaimniecība, ka ir jāattīsta zemnieku saimniecības… Kā jūs zināt, it īpaši pastāvot tagadējām degvielas cenām, laukos praktiski darbība notiek uz kredīta, un es domāju, ka šeit tieši valstij, ņemot vērā lauku aktualitāti, ir jāpatur šī svira savās rokās. Un tāpēc es tomēr pastāvu uz balsojumu par to, ka 5.punktu vajadzētu papildināt ar manu priekšlikumu. Es pat domāju, ka Augstākā padome, ka mēs varbūt uzdosim Ministru padomei noteikt šīs īstermiņa kredītu aizdevuma likmes, jo ilgtermiņa kredītiem likme mums ir jau noteikta, ja nemaldos, 7 procentu apjomā. Tomēr es pastāvu uz balsojumu, jo šeit ir aktuāla lauku attīstības politika.
Priekšsēdētājs: Aizezera kungs, lūdzu, precizējiet: Augstākā padome vai Ministru padome?
J.Aizezers: Man būtu priekšlikums, ka Augstākā padome.
Priekšsēdētājs: Paldies. Repšes kungs, lūdzu!
E.Repše: Vispirms es pēc būtības protestēju pret tādu darba stilu, ka šādi nopietni ekonomikas jautājumi, pat tad, ja tie ir izteikti tikai septiņos vārdos, tiek ietverti plenārsēdē, iepriekš neapspriežot tos komisijā. Tas nav pieņemami!
Tālāk par pašu jautājuma būtību. Ja tomēr rīkojamies atbilstoši Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijām, atbilstoši Ekonomikas komisijā apspriestajiem un jau pirmajā lasījumā pieņemtajiem likumiem par Latvijas Banku un par Latvijas Bankas sistēmu, kurā par konceptuāliem elementiem jau ir nobalsots, tad ejam uz banku sistēmu, kur būtu valsts banka, centrālā banka, emisijas banka un komercbanka. Komercbankas, tiesa gan, varēs būt vai nu valsts komercbankas, vai privātas komercbankas, taču nevienai komercbankai nedrīkst norādīt, kā tai veidot savas kredīta procentu likmes. To var darīt tikai banka, es teiktu, bankas īpašnieks. Valsts komercbankām varbūt būtu pieļaujams tas, ka valsts komercbankas politikas statūtus apstiprina valde – acīmredzot Ministru padome. Tur varbūt Ministru padomei būs kādas manevra iespējas, bet ne citādi. Mēs šobrīd nevaram sākt diktēt vienai noteiktai tautsaimniecības nozarei ierobežotas kredīta procentu likmes. Te uzreiz parādās jautājums – kā jau Černaja kungs teica –, kas kompensēs starpību? Kas to darīs? Mēs jau te salīdzinošu analoģiju šodien varam pieņemt… Varam pieņemt likumu, varam pieņemt konstitucionālu likumu, ka sviestam ir atkal jāmaksā, teiksim, 60 kapeikas par paciņu, bet tādā gadījumā jums nevienā veikalā šā sviesta vienkārši nebūs. Taču šeit jūs riskējat ar tādu pārsteidzīgu lēmumu un gribat panākt tieši to pašu reakciju. Ja reiz bankām būs aizliegts dot normālus kredītus lauksaimniecībai, tad tādā gadījumā banka izvairīsies dot kredītus lauksaimniecībai vispār. Tad lauksaimnieki varēs griezties pie mūsu jau tā ļoti ierobežotā budžeta. Paldies.
Priekšsēdētājs: Zeiles kundze, lūdzu!
V.Zeile: Es šajā jautājumā gribētu pilnīgi atbalstīt prezidentu Einaru Repši un lūgt visiem deputātiem ņemt vērā: ja gribēsim noteikt diferencētu kreditēšanas politiku, tad tikai tādā veidā, ka starpību starp brīvo kredīta procentu likmi un to, kurus mēs, teiksim, uzskatīsim par nepieciešamu dot tai vai citai nozarei… Šeit nav runa tikai par lauksaimniecību. Tādas prioritātes varētu būt arī citām nozarēm. Šeit nu gan šī kredīta procentu likmju starpība būs jāsedz no Latvijas valsts budžeta, vai arī es pieļauju iespēju, ka to varētu darīt arī pašvaldības savām saimnieciskajām organizācijām no pašvaldību budžeta. Taču, ja Augstākā padome diktē kreditēšanas likmes – tas nu nekādā ziņā nesaistās ar mūsu pāriešanu uz brīvā tirgus ekonomikas principiem.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!
G.Grūbe: Lai cik simpātisks man būtu tieši Aizezera kunga piedāvātais variants, es tomēr uzskatu, ka to atbalstīt šajā lēmumā un šajā kontekstā mēs vienkārši nevaram, jo patiešām arī lēmumā, kas ir noteikts par ilgtermiņa kredītiem, mēs esam paredzējuši, ka ir šāda kārtība – par reālo procentu un 7 procentiem, kas noteikti ilgtermiņa kredītiem un ko tātad sedz no budžeta. Tas šajā lēmumā ir skaidri un gaiši minēts. Tāpēc, ja Aizezera kungam nekas nav pretī, tad varētu būt jautājums, ka mēs – Budžeta, Ekonomikas un Lauksaimniecības komisija – kopā izskatām šā lēmuma labojumus, kas bija noteikti par zemnieku saimniecību kredītu nodrošināšanu. Tur gan ir runa par ilgtermiņa, bet var gadīties, ka mēs piekrītam arī par īstermiņa… Taču šajā lēmumā praktiski šādu normu tomēr nevar ietvert, jo tas ir pret šā lēmuma būtību.
Priekšsēdētājs: Aizezera kungs, lūdzu!
J.Aizezers: Kolēģi deputāti! Mēs ar šo papildinājumu taču nediktējam likmes, bet atstājam to kā būtisku sviru vai nu parlamenta, vai valdības rokās aktuālās ekonomikas sektora regulēšanai. Tāpēc es uzstāju tomēr par balsošanu.
Priekšsēdētājs: Zaščerinska kungs, lūdzu!
J.Zaščerinskis: Principā piekrītot domai, ka zemnieki būtu jāatbalsta, es tomēr domāju, ka šinī gadījumā būtu jāmeklē cits risinājums, jo tik un tā mums kredīta samazinājuma procents būs jāceļ no valsts budžeta, un tad liekas, ka loģiskāk būtu budžetā atrastos līdzekļus novirzīt izsniegto kredītu dzēšanai uz noteiktiem noteikumiem, nevis kredīta procentu likmes samazināšanai.
Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, lūdzu!
I.Godmanis: Es te gribētu, cienījamie deputāti, teikt, ka ir divas likmes… Ir valsts banka, kas nosaka likmi, izejot no valsts finansiālās situācijas, par ko tā aizdod naudu komercbankas struktūrām, otrajam līmenim. Tā jau ir valsts politika, un tur tiešām arī parlaments var prasīt no bankas, lai tā sniedz, teiksim, pārskatu, kāpēc tā tādu likmju politiku ir virzījusi, un tā tālāk.
Savukārt tajā otrajā līmenī, kad tā nauda nonāk līdz komercbankai – vienalga, vai tās ir valsts komercbankas vai privātās –, tur tiešām ir jābūt tīram tirgus variantam, jo citādi komercbankas, valsts bankas, nespēs konkurēt ar pārējām. Protams, arī šeit reāli pārdzīvosim grūtības sākuma periodā, kad nošķirs šo komercdarbību nost, lūk, šīs banku nodaļas, kuras perspektīvā darbosies kā valsts komercbankas. Mēs pārdzīvosim efektu, ka sākumā tiks “uzrauti” uz augšu šie kredīta procenti. Tie tagad ir no 70 līdz pat 100 procentiem atsevišķās privātās komercbankās, un sākuma periods, protams, būs grūts, bet tas ir “jāpārslimo”, un tur neko nevar darīt.
Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, vispirms balsosim par šo 5.punkta redakciju, bet pēc tam par Aizezera kunga papildinājumu.
Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 5.punktu. Viena balss papildus “par”. Rezultātu! Par – 48, 1 – pret, atturas – 8.
Lūdzu, Černaja kungs!
R.Černajs: Atbalstu Aizezera kunga priekšlikumu konceptuāli, ka patiešām mums ir jārūpējas par zemnieku saimniecību kredītresursiem. Tomēr tas ir rakstīts jau pašā Aizezera priekšlikumā. Taču ir īpašs Augstākās padomes lēmums, kur mēs to regulēsim. Tas nebūtu šajā lēmumā iekļaujams. Nepieciešamības gadījumā pieņemsim Augstākās padomes lēmumu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 443.dokumentu – Aizezera kunga priekšlikums. Lūdzu, balsosim. Divas balsis papildus “pret”. Rezultātu! Viena papildus “par”. 12 – par, 19 – pret, 22 – atturas. Nav pieņemts.
Lūdzu, 6.punkts.
R.Černajs: Par 6.punktu nav priekšlikumu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Godmaņa kungs, lūdzu!
I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Man būtu lūgums 20.maija vietā ierakstīt 1.jūniju. Tad man ir lielākas garantijas tam, ka to tiešām izdarīs šajā laikā. Šodien ir jau 5.maijs, tāpēc 10 dienas ir par īsu laiks. Tas varētu būt 1.jūnijs, un tad es varētu prasīt, lai to izdara tiešām laikus.
Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim par 6.punktu ar Godmaņa kunga papildinājumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Divas balsis papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 57 – par, 1 – pret, atturas – 5. Pieņemts.
7.punkts.
R.Černajs: Nav priekšlikumu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Karlsona kungs!
J.Karlsons: Cienījamie deputāti! 412.dokumentā, lai savestu kārtībā muitas tarifus, bija formulēts par izvedmuitas pagaidu tarifu noteikumu izveidošanu. Šinī dokumentā ir ietverts arī par ievedmuitu. Es negribētu, lai Augstākajai padomei varētu pārmest kādas ļoti nepareizas, agrāk nepareizas, politikas piekopšanu – pilnīgu ievedmuitas nolikumu ieviešanu un tā tālāk. Ja ir nepieciešama ievedmuita atsevišķiem ražojumiem, tad tā ir Ministru padomes prerogatīva un viņa to tāpat var darīt. Tādēļ es ierosinātu saasināt uzmanību tikai uz izvedmuitas pagaidu tarifu sakārtošanu, kas atceļ licencēšanas jautājumus un tā tālāk, un svītrot vārdus “ievedmuitas un”.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Godmaņa kungs!
I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Attiecībā uz ievedmuitu, protams, klasiskajā variantā tas tagad realizējas attiecībā uz alkoholu. Un es pieļauju, ka tālāk šī situācija parādīsies arī atsevišķiem pārtikas produktiem. Tāpēc domāju, ka tad, ja mēs pilnīgi izņemsim ārā ievedmuitu… Mēs gatavojamies darīt arī to…
Es šeit uzstājos vienkārši ar lūgumu. Mēs tagad esam trīs reizes skatījuši Ministru padomes tarifu lēmumu. Tas ir izstrādāts, tarifi ir noteikti. Ir noteikts, ka būs tarifu padome, kuru acīmredzot vadīs ārējās tirdzniecības ministrs. Par nozari atbildīgās ministrijas faktiski būs tās, kurām ir uzdots sekot un dot priekšlikumus tarifu padomei, kā operatīvi mainīt šos tarifu procentus atsevišķās situācijās. Problēma ir vēl vienā apstāklī. Mēs tehniski ar banku esam vienojušies, ka viņi pieņems šos muitas tarifa maksājumus.
Un vēl beidzamā problēma Muitas departamentam bija blanku nodrukāšana, lai varētu visas preces… tās preces, kas netiek tarificētas, lai arī tās varētu uzskaitīt muitā. Man ir šāds lūgums: mums tur paliek vēl divi saistīti jautājumi ar tarifiem, īpaši attiecībā uz muitu – par tiesībām muitai izmantot konfiscētās mantas un tā tālāk. Mēs pie labākās gribas visu to situāciju varam iedarbināt ar 1.jūniju. Ja šeit ar 10.maiju mums uzdod, tad mani ļoti uztrauc tas, ka mums varētu izveidoties “logs”, jo mums šī sistēma pārtrauc strādāt, bet jauno sistēmu reāli palaidīsim no 1.jūnija. Ļoti negribētos, ka šis “logs” rastos, jo tad zaudēsim, pirmkārt, informāciju, ko ved ārā un ko ved iekšā, un plus vēl zaudēsim tīri finansiāli kā valsts. Man būtu lūgums, ja var, šeit nedaudz izmainīt termiņu. Šeit nav jautājuma par to, ka mēs stiepjam laiku, jo mums lēmumi ir gatavi, bet tas ir tīri tehniskās sagatavošanās etaps. Vairāk nekā cita tur nav.
Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, lūdzu, miniet precīzāk par termiņu!
I.Godmanis: 7.punktā ir rakstīts: “atcelt ar 10.maiju”. Man ir priekšlikums ierakstīt: “ar 1.jūniju”.
Priekšsēdētājs: Muciņa kungs!
L.Muciņš: Man ir tāda sajūta, ka neesmu uzstājies debatēs un viss, ko esmu teicis gan par likumiem, gan par pārējo, ir nevajadzīgs un lieks. Ja, teiksim, Ivars Godmanis būtu Kārlis Ulmanis un būtu laiks pēc 1934.gada 15.maija notikuma, tad mēs būtu padzīti, jo tas viss, ko Godmaņa kungs saka, ir pareizi. Bet diemžēl parlaments ir šeit, tas vēl pagaidām nav padzīts, un Ministru padome vēl nav saņēmusi savās rokās likumdevējas funkcijas. Tādēļ saskaņā ar 18.pantu Muitas kodeksā ir jāievēro attiecīgi likumi. Ja mēs uzdodam iesniegt likumprojektu par muitas nodokli, tad varam minimāli atļauties iet pretī valdībai un šeit līdz 1.jūnijam atļaut noteikt izvedmuitas pagaidu tarifus, kā tas bija pirmajā projektā. Nevis tā, ka šeit Godmaņa kungs nāk ar priekšlikumu, teiksim, ka būs kāds mistisks likums par muitas nodokli, kurā visi tarifi būs nodoti Ministru padomei.
Es pagājušajā reizē jau izteicos, ka ievedmuitas tarifus Augstākā padome jau ir kopumā atcēlusi. Un tas, ko izdarīja divi ministri, ir pretlikumīgi. Tādēļ es tāpat kā kolēģis, kas izteicās pirmīt, un arī saskaņā ar pirmo projektu aicinu svēti svītrot šos trīs vārdus “ieviest ievedmuitas un…”. Un arī pēdējie četri vārdi: “un grozīt muitas noteikumus” ir jāsvītro, jo likums neļauj izdot šādus muitas noteikumus. Tātad man ir aicinājums svītrot. Un, ja kāds šeit grib atnākt no valdības un pateikt, ka viss ir tukšs un mēs uzliksim 500–600 procentus ārzemju alkoholam, tad lai viņš nāk, un šeit diskutēsim par šo jautājumu, nevis rīkosimies kabineta klusumā tāpat kā senajos laikos, kad, lai glābtu kasi, cēla un cēla šo alkohola cenu līdz bezgalībai, bet tad, kad aptvēra, ka vairs nepērk, tad sākās šīs problēmas, un atkal mēģina ar mūsu rokām tagad apstiprināt to, ko Ministru padome ir izdarījusi.
Man ir aicinājums svītrot šos ievedmuitas noteikumus un beigās grozīt arī muitas noteikumus, atstājot Ministru padomei iespēju līdz likuma “Par muitas nodokli” iesniegšanai un pieņemšanai noteikt tikai izvedmuitas pagaidu tarifus. Paldies.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs!
G.Grūbe: Man gan jāatvainojas Muciņa kungam, jo mēs rakstiski viņa priekšlikumus komisijā neesam redzējuši. Mēs zinām viņa teikto debatēs, bet rakstiski konkrētu juridiski noformētu priekšlikumu vai arī vienkārši rakstiski noformētu priekšlikumu apvienotajās komisijās neredzējām. Es noņemu pārmetumus komisijām, ka tās nav ievērojušas Muciņa kunga priekšlikumus. Mēs vienkārši nevarējām konkrētajā tekstā tos redzēt. Tas ir viens jautājums.
Otrs. Es tomēr lūgtu cienījamos deputātus neatbalstīt premjera kunga priekšlikumu par šā termiņa pārcelšanu uz 1.jūniju. Es domāju, mēs jau tāpat esam apsprieduši šo jautājumu ilgāku laiku, un 10.maijs vismaz sākuma periodā, kad sastādījām šo projektu, bija galīgais termiņš, par kuru spējām vienoties. Tā ka, lūdzu, ja šāds termiņa pārcēlums ir vajadzīgs un Godmaņa kungs uzstāj balsot atsevišķi tieši par šo termiņu… Taču es atbalstu tikai šo komisiju piedāvāto laiku – 10.maiju.
Es turpmāk uzstāju arī par to un lūdzu balsot atsevišķi par ievedmuitas tarifiem, kaut arī tie ir pagaidu tarifi un arī turpmāk Latvijas Republikā tādi būs nepieciešami. Jo jautājums tomēr par lauksaimniecības produkcijas ražošanu ir ļoti ass, un mēs paredzam, visu laiku liekam lauksaimniekiem pārdot produkciju zem pašizmaksas, un ne tikai lauksaimnieku vainas dēļ. Bet vēl arī papildu produkciju, un tādējādi praktiski vispār varam nogremdēt šādu ražošanu. Es saprotu, ka atsevišķām sfērām ir prioritāte, tādi priekšlikumi ir, un tos arī paturēs. Tāpēc esmu kategoriski pret šādu iespēju, ka ievedmuitas tarifi Latvijā vispār neeksistēs.
Un visbeidzot es uzstāju par to, lai šī trešā daļa paliktu tieši šādā redakcijā – ka Ministru padomei līdz 20.maijam ir jāiesniedz likumprojekts “Par muitas nodokli”, jo jautājumā par to, kāds teksts būs iekšā, Muciņa kungs, to mēs vēl tikai redzēsim. Kad būs iesniegts, tad skatīsimies, kāds būs šis teksts.
Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs!
A.Kodoliņš: Es arī aicinu deputātus pieņemt doto punktu tieši tādā redakcijā, kādā tas ir uzrakstīts. Varētu diskutēt vienīgi par datumu. Es tomēr šeit domāju, ka varētu būt runa apmēram par 25. vai 26.maiju, jo, manuprāt, šos tehniskos darbus varētu pasteidzināt.
Otra lieta. Es noteikti iestājos par to, ka vajag atstāt šos ievedmuitas tarifus un arī muitas noteikumus. Lieta tāda, ka šie ievedmuitas tarifi mums tiešām ir nepieciešami. Šiem noteikumiem ir jābūt. Mūsu Muitas kodekss pārāk neargumentē šo lietu, lai būtu precīzi pateikts, kāda persona ko drīkst ievest un kādā daudzumā, kā arī to, kā kurā gadījumā ir jārīkojas. Šeit ir vienkārši runa par normatīvo aktu, kas, bez šaubām, nav pretrunā ar likumdošanu. Tāpēc es tomēr aicinātu balsot tieši par šādu redakciju.
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs!
E.Krastiņš: Es arī varētu atbalstīt šo redakciju, tomēr gribu vērst kolēģu un arī valdības pārstāvju uzmanību uz to, ka šeit ir arī prasība grozīt muitas noteikumus, kurus Ekonomikas komisija un citas komisijas kopsēdē uzskatīja par neatbilstošiem pašreizējai situācijai. Vairs nevar aizsegties ar lozungiem par Latvijas izlaupīšanu. Ir jārīkojas atbilstoši veselajam saprātam. Tā informācija, kas pienāk no cilvēkiem, kuri izbrauc no Latvijas, liecina, ka pašreizējie muitas noteikumi ir vienkārši absurdi un neatbilst pašreizējai ekonomiskajai situācijai Latvijā, nemaz nerunājot par ārzemnieku izbrīnu, kuri ir pārsteigti, ka pašreizējā Latvijas muita rīkojas absurdāk nekā bijusī PSRS muita attiecībā pret privātpersonām.
Priekšsēdētājs: Silāra kungs!
I.Silārs: Es domāju, ka būtu gluži loģiski, ja mēs pirmajā daļā kaut ko uzdodam atcelt, tad trešajā daļā paredzam noteikt likuma iesniegšanu, taču starp šo atcelšanu un likuma pieņemšanu nedrīkst būt pārrāvums. Tur ir jābūt noteikumam, kā rīkoties šajā starplaikā, ja noteiktais datums par likuma iesniegšanu vēl nenosaka, kad šis likums stāsies spēkā. Līdz ar to es domāju, ka bez šīs otrās daļas vispār nevar iztikt. Tikai šajā otrajā daļā aiz vārdiem: “Uzdot Ministru padomei” vajag papildināt ar vārdiem: “līdz likuma “Par muitas nodokli” pieņemšanai”. Jo par šiem pagaidu noteikumiem ir jābūt noteiktam, kad tie pārstāj būt spēkā. Tie pārstās būt spēkā tad, kad būs likums, par kuru mēs varēsim strīdēties, kam ir jābūt un kam nav jābūt – kādām precēm un kādiem priekšmetiem ir jābūt ievedmuitai un kādiem nav jābūt.
Papildinot tikko deputāta Edmunda
Krastiņa izteikumus par kārtību, varu teikt, ka, protams, ir
jāievieš normāla kārtība. Es vakar iegāju mākslas priekšmetu
antikvariātā un redzēju, ka ārzemnieki pērk svētbildes un senus
antīkus priekšmetus. Bez tam zinu, ka ārzemnieku izvedamo mantību
ļoti pavirši pārbauda.
To saku pēc paša pieredzētā, bet tāda kārtība nedrīkst būt. Un,
ja kāds sūdzas, tad sūdzas pavisam par kaut ko citu. Neviens vēl
nav sūdzējies par to, ka viņu pārbauda vai par to priekšmetu
izvešanas aizliegšanu, kas visā pasaulē nav pieļauta.
Priekšsēdētājs: Geidāna kungs!
I.Geidāns: Cienījamie kolēģi! Man ir liels prieks dzirdēt, ka daudzas jūsu runas saskan ar manām domām un ka šī mākslīgā atrautība no šīs auditorijas nav nākusi par sliktu. Mūsu domas sakrīt. Es pieņemtu visus izteiktos priekšlikumus, arī Silāra kunga, par to, ko vajadzētu ielikt 7.punkta otrajā rindkopā: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei līdz likuma “Par muitas nodokli” pieņemšanai…”
Arī otro rindkopu varētu papildināt ar tekstu, ko piedāvāja Edmunds Krastiņš, ka “atbilstoši pašreizējai ekonomiskajai situācijai”, jo tā visu laiku ir mainīga. Tas ir pilnīgi pieņemami.
Es esmu pateicīgs kolēģiem, kuri piekrīt arī variantam, ka šo termiņu – 10.maiju – varētu pārcelt uz 1.jūniju, jo fiziski nav iespējams nodrukāt deklarāciju.
Jūs saprotiet – tam visam jēga ir tad, ja kārtojam uzskaiti, bet, ja šo uzskaiti nekārtojam, tad tam nav jēgas. Tad pagaidām vajag atstāt veco kārtību, vismaz licenču ziņā. Tāpēc lūgtu atbalstīt šo mūsu cienījamā premjera lūgumu par 7.punktu, ka: “atcelt ar 1992.gada 1.jūniju”.
Tātad mēs piekrītam iekļaut tās izmaiņas, kuras ieteica Silāra kungs un Edmunds Krastiņa kungs. Varbūt tādā sakarībā jūs pieņemtu tādu variantu, ka trešo rindkopu mēs paceļam uz augšu kā otro. Tātad: “1. Uzdot iesniegt likumprojektu…” Un trešā rindkopa būtu par to, ka līdz tā pieņemšanai, un tad ieviest tarifus. Liels paldies, kolēģi, par atbalstu!
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs!
R.Krūmiņš: Es arī gribētu atbalstīt šo komisijas viedokli par termiņu, tas ir, par 10.maiju, jo atminos, ka aizpagājušajā komisijas sēdē pirms nedēļas Godmaņa kungs principā piekrita šim termiņam. Un viņš solīja, ka viss šis jautājums tiks sakārtots līdz 10.maijam. Un mēs, manuprāt, nevaram paļauties uz šādiem bezgalīgiem valdības solījumiem un faktiski uz neizdarību, kura seko šiem solījumiem.
Taču attiecībā uz ievedmuitas tarifiem es pilnībā atbalstu Muciņa kunga viedokli, jo šobrīd tā problēma faktiski skar alkoholu. Un šeit problēma nav tik daudz saistīta ar muitas tarifiem, cik tā ir saistīta ar akcīzes nodokļa iekasēšanu. Šeit būtu tieši jāatrisina jautājums par akcīzes nodokļa iekasēšanu par ievestajiem alkoholiskajiem dzērieniem, nevis par muitas tarifiem. Un, tā kā ar citām precēm šī problēma šobrīd vēl nav aktuāla, tad varam mierīgi gaidīt līdz tam laikam, kamēr tiks pieņemts likums “Par muitas nodokli”, kurā šī problēma būtu atrunāta. Iespējams, ka tad jau būs skaidrs, kādi tarifi un cik lieli ir jāpieņem tieši ievedmuitai. Tāpēc man būtu priekšlikums svītrot vārdus “ievedmuitas un”.
Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs, lūdzu!
Z.Ziediņš: Man ir divi jautājumi referentam. Pirmais jautājums – lūdzu, precīzi definējiet, kas ir fiziskā persona? Vai individuālais uzņēmums – viena īpašnieka uzņēmums, tajā skaitā zemnieka saimniecība, – ir fiziskā persona vai juridiskā persona?
Un otrs jautājums šajā pašā sakarā – vai Latvijas Republikā ir reglamentēts, kāds preču apjoms naudas izteiksmē var piederēt vienai fiziskai personai, jo pretējā gadījumā, kā jūs saprotat, nekas taču netraucēs man nopirkt 10 vagonus ar kaut kādiem apaviem vai ar ko citu un vienkārši ņemt un izvest. Kā jūs šeit atdalīsit šo fiziskās personas izvedumu no juridiskās personas izveduma? Vai jūs esat to paanalizējuši un pamodelējuši, kā tas veidosies, ja es, piemēram, 11.maijā kā privātīpašnieks nopirkšu 10 vagonus ar “Sarkanā kvadrāta” gumijas galošām un izvedīšu? Viss, un punkts.
R.Černajs: Jautājumi gan bija jāuzdod jau pagājušajā nedēļā, bet mēģināšu atbildēt. Zemnieku saimniecība ir individuāls uzņēmums, un tā ir juridiskā persona, ja viņam ir zīmogs, rēķins bankā un tā tālāk.
Z.Ziediņš: Tai nav zīmoga…
R.Černajs: Ja tā ir kā uzņēmums…
Z.Ziediņš: Un mana tālākā darbība, ja es esmu fiziskā persona?
Priekšsēdētājs: Dosim vārdu Krastiņa kungam un pēc tam izbeigsim jautājumus un atbildes!
Z.Ziediņš: Lūdzu, vai jūs varat atbildēt vai nevarat atbildēt? Es jautājumu uzdevu referentam, nevis Krastiņa kungam, jo tas cilvēks ir kompetents, kas stāv tribīnē…
Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs, jautājumus vajadzēja uzdot iepriekšējā uzstāšanās reizē, kad debatējām par lēmumu, bet šodien to apspriežam pa punktiem.
R.Černajs: Mēs varam par šo jautājumu debatēt, bet tas jau ir ārpus šā lēmuma rāmjiem, Ziediņa kungs…
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!
E.Krastiņš: Es, protams, negribētu, ka stenogrammā iekļūtu tāds apgalvojums, ka zemnieku saimniecība ir juridiskā persona… Tā ir juridiskā persona tikai tādā gadījumā, ja tā ir dibināta kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Tā mūsu likumdošanā ir noteikts, un fiziskajai personai ir visas tiesības, kaut gan smagais sociālistiskais mantojums mums nāk līdzi, ka juridiskā perona diez kāpēc ir pārāka pār fizisko personu.
Atbildot Ziediņa kungam par muitas kārtību. Manā skatījumā, atbilstoši likumdošanai būtu jābūt tā: ja fiziskā persona ir reģistrēta kā uzņēmējs, kā individuālā uzņēmuma īpašnieks, tad uz to attiecināma visa šī ievedmuitas un izvedmuitas kārtība, tāpat kā uz jebkuru uzņēmēju. Savukārt, ja cilvēks brauc kā privātpersona, tad uz to ir attiecināma fizisko personu iebraukšanas un izbraukšanas muitas kārtība, proti, ja šis cilvēks brauc, neuzrādot šo savu reģistrācijas apliecību, bet brauc kā tīri privāta persona. Tas būtu mans skaidrojums Ziediņa kungam.
Z.Ziediņš: Paldies, Krastiņa kungs, bet kur es šeit redzu šo skaidrojumu lēmumā?
E.Krastiņš: Tas nav likums… Šeit nav arī skaidrojošās vārdnīcas vārdā…
Priekšsēdētājs: Aizezera kungs, lūdzu!
J.Aizezers: Kolēģi, es domāju, ka mums viennozīmīgi vajadzētu otrajā rindkopā svītrot tekstu, kur Ministru padomei tiek uzdots grozīt muitas noteikumus. Tātad vajag vienīgi ieviest ievedmuitas un izvedmuitas pagaidu tarifus. Ja kāds no kolēģiem ir lasījis šo 4.februāra lēmumu “Par preču ievešanu un izvešanu”, tad praktiski šie noteikumi jau ir, taču kā klajš sociālisma recidīvs. Man, protams, kauns par to, ka Ministru padome tādus dokumentus pieņem. Ja jūs kāds to izlasīsit, tad par daudziem punktiem brīnīsities.
Dzirdot Geidāna teikto par to, ka būs dažādas deklarācijas un tā tālāk, man tomēr būtu priekšlikums, kā premjers saka, nepārvērst Latviju par “banānu” republiku, bet, ja mēs uz robežas katrai fiziskajai personai liksim pildīt šīs deklarācijas, gan braucot iekšā, gan braucot ārā, tad gan izskatīsies tā, kā “banānu” republikā, jo civilizētā pasaulē tādas deklarācijas neviens nepilda ne iebraucot, ne arī izbraucot.
Priekšsēdētājs: Geidāna kungs, lūdzu!
I.Geidāns: Cienījamie kolēģi! Runa ir par deklarācijām, kuras juridiskajā valodā sauc “Muitas kravas deklarācija”, tā attiecas uz oficiālām kravām, vienalga, kas tās sūta. Tās ir oficiālās kravas deklarācijas, ko mēs Latvijā ieviesīsim pēc starptautiskajiem standartiem, un tad beidzot Latvijā būs Eiropas muitošanas un informācijas sistēma, lai mēs ieietu Eiropas apritē, taču tas nav tik vienkārši.
Mēs esam runājuši ar Somiju, ar Dāniju, ar Ameriku, ar Vāciju par šo deklarāciju drukāšanu, un apmēram uz 20.–25.maiju tās jau sāksim saņemt. Tātad reāli, ja mēs gribam nopietni strādāt, tad ar 1.jūniju tās var aiziet. Jo mums šīs deklarācijas ir svarīgi ieviest ne tikai uz Rietumiem, bet vēl svarīgāk ir tās ieviest uz Austrumiem, turklāt uz Austrumu robežas mums vispār līdz šim muita nekad nav bijusi. Tāpēc, kolēģi, tas nav tik vienkārši. Dabīgi, kopējam ir jābūt noteicošajam lēmumam.
Es lūgtu jūs tomēr pieņemt variantu, ka 7.punkta pirmajā rindkopā mēs rakstām: “Atļaut ar 1.jūniju…”, taču, ja vairākums no jums tomēr uzskatīs, ka tas termiņš ir par tālu, tad vajag vismaz pieņemt 14.maiju, ne ātrāk, jo vajag atļaut pa vidu noturēt vismaz vienu valdības sēdi.
Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Černaja kungs!
R.Černajs: Es deputātus aicinātu pieņemt šo lēmumu komisijas iesniegtajā variantā. Mēģināšu pamatot savu domu. Iestarpinājumu – “līdz likuma “Par muitas nodokli” pieņemšanai” – praktiski izsaka arī šis lēmuma projekts, jo, pieņemot šo likumu par muitas nodokli, būs arī jautājums par šiem tarifiem un jautājums par ievedmuitu. Te nav runas tikai par alkoholiskajiem dzērieniem, tas tomēr vairāk ir par mūsu lauksaimniecības aizsardzību, jo, ja negribam, lai mums tūlīt būtu Polijas variants, ka mums tūlīt sāksies… jau parādās pārtikas produkti, un pie tam tie drīz būs par lētākām cenām, tā ka tādā gadījumā mums tomēr ir jādomā arī par šīm ievedmuitām.
Priekšsēdētājs: Kides kungs, lūdzu!
E.Kide: Pašlaik pēc pastāvošajiem noteikumiem, cik man zināms, ir atsevišķas kravas deklarācijas fiziskajām personām un ir atsevišķas kravas deklarācijas juridiskajām personām, kas pārved lielas kravas. Tomēr deklarācijās, ko es pārbaudīju muitas posteņos, faktiski ir ierakstīti lieli preču daudzumi, kas tranzītā iet cauri, un, kā Geidāna kungs teica, tas notiek ar viltotiem zīmogiem. Tātad arī fiziskajām personām, kas lielā masā pārved preces nevis ar kravas mašīnām, bet ar ikarusiem, vajadzētu vēl kaut kādu filtru vai kaut kādu kontroli paralēli šai deklarācijai, lai varētu norobežot šo preču masu, tā ka tas ir vajadzīgs gan vieniem, gan otriem.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Lūdzu, reģistrēsimies! Reģistrācijas režīmu! Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 100 deputāti.
Vispirms balsosim par svītrojumiem. Pirmais ierosinātais svītrojums ir 7.punkta otrajā daļā svītrot vārdus “ievedmuitas un”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Divas balsis papildus “pret”. Lūdzu rezultātu. Par 36, pret – 27, atturas – 21. Nav pieņemts.
Otrs ierosinātais svītrojums – otrās daļas teikuma beigās svītrot vārdus “un grozīt muitas noteikumus”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. 35 – par, 17 – pret, 24 – atturas. Nav pieņemts.
Nākamais. Balsosim par 7.punkta pirmās daļas termiņa izmaiņu – 10.maija vietā 1.jūniju.
Lūdzu, Grūbes kungs!
G.Grūbe: Tātad par 10.maiju… Es tomēr lūgtu atbalstīt komisijas iesniegto termiņu – 10.maiju, jo jautājums par šo licencēšanu ir ļoti svarīgs tieši lauksaimniecības produkcijai, tā ka tādā veidā varētu tomēr arī neierobežoti tirgoties, samaksājot tikai nodokli pārējiem kaimiņiem. Un tāpēc es tomēr uzstāju, ka vajadzētu atbalstīt 10.maiju.
Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par premjera ierosināto priekšlikumu – pagarināt termiņu līdz 1.jūnijam. Lūdzu, balsosim. Viena balss papildus “pret”. Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 47 – par, 20 – pret, 17 – atturas. Paldies, Krūmiņa kungs, tas tiks ņemts vērā, bet rezultātu tas neietekmē. Paldies.
Tagad balsosim par 7.punkta pirmās daļas redakciju kopumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu rezultātu. 63 – par, 5 –pret, 10 – atturas.
Balsosim par otro daļu. Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu. 55 – par, 1– atturas… 1 – pret, 12 – atturas.
Trešajā daļā bija ierosinājums par termiņa grozījumu – vai šeit paliek 1.jūnijs vai 20.maijs. Tā ka balsosim par tādu redakciju, kāda ir. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 67 – par, 2 – pret, 5 – atturas.
8.punkts. Silāra kungs, jūsu priekšlikums – “līdz likuma “Par muitas nodokli” pieņemšanai” otrajā daļā jau izriet no teksta. Ja jūs uzstājat par balsošanu, tad varam to iebalsot. Lūdzu.
I.Silārs: Es domāju, ka vērā ņemams bija deputāta Geidāna priekšlikums samainīt vietām trešo un otro daļu.
Priekšsēdētājs: Es domāju, ka par to nebūs jābalso.
I.Silārs: Paldies.
Priekšsēdētājs: Vairāk priekšlikumu par 7.punktu nav? Tātad 8.punkts.
R.Černajs: Par 8.punktu nav priekšlikumu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 8.punktu. Jā, balsosim par 8.punktu. Lūdzu rezultātu. 63 – par, 1 – pret, 5 – atturas.
9.punkts.
R.Černajs: 9.punkts ir komisijas piedāvātajā redakcijā, taču ir arī deputāta Krastiņa priekšlikums, kura daļa ir pieņemta, bet otrā daļa, ka Latvijas Bankai vajag uzdot izstrādāt noteikumus par soda sankciju piemērošanu klienta labā, netika pieņemta.
Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 9.punktu. Lūdzu rezultātu. 70 – par, 5 – atturas.
10.punkts.
R.Černajs: Es gribētu precizēt. Ir Siliņa kunga priekšlikums, taču nav rakstīts, kuram punktam tas ir domāts. Vai tas būtu par 10.punktu? Tas ir 466.dokuments.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!
G.Grūbe: Es saprotu, ka šodien ir vēlēšanās… Es vēlreiz atkārtoju, ka no šā dokumenta ir vēlēšanās izsvītrot visu būtiskāko vai arī ir mēģinājumi sagrozīt tā sākotnējo redakciju. Es saprotu – arī premjera kungs panāca, ka tikai no 1.jūnija tiek atceltas šīs licences. Ko lai dara! Taču jautājumā par 10.punktu es uzskatu, ka komisijā tomēr nebija abpusējas vienošanās par to, ka šeit ir iekļauts valsts un pašvaldību budžets. Un tāpēc man ir priekšlikums balsot par šo maksājumu svītrošanu, tātad balsot 10.punktā par šā beidzamā palīgteikuma svītrošanu. Pamatojums ir tāds, ka šeit praktiski par absurdu tiek pārvērsta situācija, ka gan valsts budžets, gan pašvaldību budžeti aizsteigsies garām arī lauksaimniecības produkcijas apmaksai. Šā punkta būtība bija tieši panākt, lai pēc iespējas ātrāk tiktu sakārtota norēķinu sistēma un šajos jautājumos būtu ieinteresētas… Ja nebūtu tādu papildinājumu par valsts un pašvaldību budžetiem, tad būtu ieinteresēta gan Ministru padome, gan arī vietējās pašvaldības. Tagad, kā es saprotu, šis punkts tiek pārvērsts par absurdu, un praktiski norēķinu sistēmas sakārtošana šajā gadsimtā Latvijā vispār nenotiks… Tā ka es ļoti lūgtu mani atbalstīt un svītrot šā punkta palīgteikumu.
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, lūdzu!
R.Krūmiņš: Es arī gribētu atbalstīt Grūbes kunga izteikto domu, jo komisijā faktiski nebija vienošanās, un, ja mēs par to būtu balsojuši komisijā, tad faktiski būtu otrs variants un tad šāda ieraksta vispār nebūtu, bet tas te ir iestrādāts darba gaitā. Tāpēc es atbalstītu šo priekšlikumu, jo tādā gadījumā, ja mēs tiktāl paplašinām šos ārpuskārtas maksājumus, tad būtībā ieviešam otru kartotēku sistēmu. Tad būs divas kartotēkas, nevis viena, un tas jau būs klajā pretrunā ar šā punkta jēgu par to, ka kartotēku sistēma ir jālikvidē kā tāda. Tad būsim radījuši divas kartotēku sistēmas, un tas tiešām tikai sarežģīs un samudžinās visu šo norēķinu kārtību.
Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs, lūdzu!
A.Kodoliņš: Es tomēr teikšu, ka komisijā – tur piedalījās daudzas komisijas – viedoklis nosvērās par šādu redakciju. Ne velti tā te ir ierakstīta. Pamatojums ir vienkāršs: mēs principā rīkotos pilnīgi neloģiski situācijā, kad uzņēmumi, pildot kartotēkas pienākumus, nemaksā valsts budžetam to, ko pašlaik ir nepieciešams maksāt. Valsts budžets tātad nesaņem maksājumus. Es saprotu Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas principu – viņi uzskata, ka tas nāks par ļaunu lauciniekiem, bet es uzskatu, ka galvenie budžeta ienākumi tomēr nāk no lielajiem rūpniecības uzņēmumiem, kam nav nekāda sakara ar lauksaimniecību, un mums tomēr ir jārūpējas, lai mēs piepildītu savu budžetu. Nebūtu pieļaujama situācija, ka mākslīgas kartotēku sistēmas dēļ budžeta līdzekļi nepildās. Tā ka es tomēr balsotu par šo redakciju.
Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs!
Z.Ziediņš: Man patīk kolēģa Kodoliņa doma, ka pašvaldības ir atbildīgas par to, kā notiek maksājumi budžetā un kā tas vispār notiek uz vietas tautsaimnieciskajā darbībā. Un tieši tāpēc, ja mūsu pašvaldības nav spējīgas – un dotajā momentā tās nav spējīgas – organizēt normālu tautsaimniecisko darbību uz vietām, tad vajag izdalīt pašvaldību maksājumus ārpus kārtas. Tā kārtējo reizi būs iešana pretī mūsu nesaimnieciskumam. Tas varbūt skan briesmīgi, bet es esmu par to, lai pašvaldības kaut vai bankrotē un pārdod sev saņemtos pašvaldības īpašumus, ko esam viņiem bez maksas nodevuši, un tādā veidā izlīdzina savu budžetu, bet nevar atļaut šai sistēmai, kas nav spējīga “savākt” Latvijas ražošanu, saņemt maksājumus ārpus kārtas. Tā ka es atbalstu Grūbes kungu, ka pirmos šos labojumus vajag obligāti strīpot.
Priekšsēdētājs: Siliņa kungs, lūdzu!
E.Siliņš: Ja mēs tik nenozīmīgu lomu piešķiram budžeta maksājumu sakārtošanai un izmetam ārā šos vārdus, tad, es domāju, mēs vispār nostādīsim ļoti smagā situācijā visu mūsu valsti, visu mūsu republiku. Pirmām kārtām – lauksaimniecību.
Tad rodas jautājums: no kādiem līdzekļiem finansēsim tos izdevumus, kas šeit likuma kārtībā ir noteikti lauksaimniecības vajadzībām, vienalga, vai tā ir meliorācija vai tās ir zemnieku saimniecības, vai jebkuri citi izdevumi. Vai arī – ko tad mēs šodien darīsim ar visu sociālo sfēru: izglītību, veselību? Vai noliksim tās bada maizē, ja nedosim līdzekļus? Ja šie maksājumi neienāks budžetā no šiem lielajiem maksājumiem? Tāpēc domāju, ka šeit izstrādātais priekšlikums… Šeit 10.punktā tas ir minēts, un tas ir ļoti pareizi un vajadzīgi Latvijas ekonomikai. Un to noteikti vajadzētu saglabāt.
Priekšsēdētājs: Vēl gribat ko teikt, Siliņa kungs? Lūdzu.
E.Siliņš: Jā! Šeit ir runa par soda naudu pus procenta apmērā. Es domāju, ka šis mērs ir noteikti jāpiemēro, jo soda nauda katrā ziņā, ja bankas vainas dēļ netiek nodrošināti maksājumi budžetā, ir jāmaksā. Tāpat kā jebkuram. Arī klients maksā patlaban soda naudu pus procenta apmērā, bet, ja tā ir bankas vaina, tad ir jāmaksā bankai. Te nevarētu būt nekādu domstarpību.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs!
G.Grūbe: Es Siliņa kungam gan gribu atgādināt, ka 10.punktā par soda naudu nekas nav rakstīts… Taču jautājums ir par to, ka 10.punktā mēs tieši lūdzam šādu ārpuskārtas sistēmu līdz norēķinu sistēmas sakārtošanai. Un arī tad, kad es uzstājos par 1.punktu, es ļoti lūdzu, lai šie abu veidu parādi beidzot tiktu likvidēti. Kolēģi to neatbalstīja, un es sapratu, ka arī valdības institūcijas to neatbalstīja. Taču tagad sakarā ar to, ka mēs prasām šādu ārpuskārtas sistēmu tieši attiecībā uz pārtiku, tie paši kungi, kuriem Latvijas valstī būtu jāsakārto norēķinu sistēma, to skaitā arī cienījamais Siliņa kungs, prasa, lai tagad maksājumi valsts budžetā un pašvaldību budžetā arī iet ārpuskārtas. Tas ir absurds.
Un tāpēc vēlreiz uzstāju – ja mēs nesvītrojam šo daļu, tad šis punkts droši vien vispār ir jāsvītro, un tad ir jāizšķiras par to, ka mēs grimstam visi reizē, bet tad varbūt ne tādā veidā, ka valsts, kurai jāpilda šāda funkcija – jāsakārto maksājumu sistēma, pati prasa ārpuskārtas kārtību…
Priekšsēdētājs: Zeiles kundze, lūdzu!
V.Zeile: Ņemot vērā to, ka abas šīs sfēras ir ļoti svarīgas, un ņemot vērā arī to, ka mēs pēc būtības ar savu lēmumu iejaucamies šajā dabīgajā samaksas dokumentu sistēmā, es pievienojos šādai domai: vai nu atstāt tās abas kā līdzvērtīgas, vai arī vispār lauksaimniecībai prioritāti noņemt.
Priekšsēdētājs: Zeiles kundze, vai jūs ierosināt par to balsot? Paldies. Lūdzu, Repšes kungs!
E.Repše: Es gribētu ļoti nopietni atbalstīt Zeiles kundzi tajā priekšlikuma daļā, kurā viņa ierosināja šo punktu svītrot. Es kritizēšu šo punktu – gan to, kā tas te ir uzrakstīts, bet galvenokārt pašu šā jautājuma būtību. Un proti, te ir rakstīts tā, par ko man būtu iebildumi – “līdz norēķinu sistēmas sakārtošanai”. Tas it kā asociējas ar 9.punktu par norēķinu laikiem, ātrumu un tamlīdzīgi. Tas tā absolūti nav. Šeit ir pavisam cita lieta. Šeit ir tā sauktais kartotēku princips jeb starpuzņēmumu kredīts. Redziet, mēs varam šobrīd bez jebkādiem papildu pūliņiem – man tas prasītu vienu parakstu – Latvijas teritorijā vispār atcelt jebkādus turpmākos maksājumus ar pēcmaksu un pāriet pilnīgi tikai uz norēķiniem ar iepriekšējo samaksu. Banka atviegloti uzelpotu. Tautsaimniecība – ne, jo viss, kas šeit kustējās uz šo starpuzņēmumu kredītu pamata, bez papildu kredītresursu ievietošanas to vietā apstāsies. Šeit klātesošie tirdzniecības un varbūt arī valdības pārstāvji to apstiprinās. Tas ir viens moments.
Tālāk. Šeit ir rakstīts arī tīri redakcionāli. Man vakar diemžēl nebija izdevības būt klāt tieši šā punkta apspriešanā, jo mums bija cita sēde. Te ir runa par pārtikas precēm un lauksaimniecības produkciju. Es nezinu, kā ir ar šņabi, bet katrā ziņā šokolāde, tortes un tamlīdzīgas lietas te arī ir noteikti. Šīs pārdomas nav par būtību, šīs ir tikai par redakciju.
Tālāk par būtību. Iejaucoties šajā ļoti kārtīgajā rindveida kartotēku maksājumu principā ar jebkādu izņēmumu… Es ļoti nožēloju, ka mēs ārkārtēju apstākļu dēļ to esam izdarījuši jau tagad, bet to mums piedos. Iejaucoties šajā kartotēkā mēs momentā panāksim šobrīd neparedzamas, šeit, šajā zālē, neapjaustas ekonomiskās sekas. Latvijas iekšienē daudzās vietās pārtikas pārstrādes uzņēmumi apstāsies nevis tāpēc, ka tiem nepiegādās pārtikas izejvielas vai produkcijai nebūs noieta, bet tāpēc, ka nepiegādās citus tehniskos palīglīdzekļus vai, piemēram, kurināmo, to pašu mazutu. Tas viss ir Latvijas iekšienē.
Tālāk. Šobrīd, apspriežot Latvijas rubļa ieviešanu, mums ir zināms pamats domāt, ka tad, ja mēs izšķirsimies par Latvijas rubļa ieviešanu, tad norēķinu sistēma ar Padomju Savienību nesagrūs. To sapratīs. Viņi saprot mūsu apstākļus ar skaidro naudu un tā tālāk, bet mūsu darbiniekus grāmatvežu sapulcēs kopā ar citiem rubļa zonas grāmatvežiem un banku vadības darbiniekiem es ļoti skaidri brīdināju. Ja mēs gadījumā vienpusēji pāriesim uz kaut kādu ārpuskārtas kartotēkas apmaksāšanu šeit kaut vai līdz tam brīdim, kamēr šī kartotēka tiek likvidēta, mūsu uzņēmumus izejvielu un komplektējošo izstrādājumu piegādes ziņā NVS valstis ignorēs. Kāpēc viņiem sūtīt savu produkciju ar pēcmaksu uz tādu teritoriju, kas vispirms atrod neskaitāmus ārpuskārtas maksājumus sev uz vietas un tikai tad apmaksā citiem. Tur taču arī cilvēki strādā, tur arī uzņēmumi bankrotē un algas nevar izmaksāt tāpēc, ka viņi nesaņem savus maksājumus. Līdz ar to būs šis boikots, tiklīdz mēs vienpusēji iziesim no principa, ka kartotēkas maksājumi tiek apmaksāti tādā secībā, kā tie ir ienākuši. Mēs nevaram Latvijas teritorijā vien, ja neuzspļaujam visiem citiem, pārtraukt šo principu. Es jūs varu informēt, ka arī Krievijas Banka tāpat kā Latvijas Banka, zinot, ka šī kartotēka ir neveselīga parādība, domā, kā to likvidēt. Un es pilnīgi atbalstu šeit sākumnostādnes. Bet tam ir nepieciešami kaut vai kredītresursi.
Es vēlreiz aicinu šo punktu svītrot un domāt par to ļoti nopietni, jo, ja gadījumā to pieņems, tad Latvijas Bankas vadībai acīmredzot būs jāsanāk uz ārkārtēju un ļoti nopietnu apspriedi, kā rīkoties. Ir divi iespējamie risinājumi. Pirmām kārtām tādā gadījumā Latvijas Banka var būt tiešām varmācīga un ātri pāriet uz pilnīgu iepriekšēju samaksu Latvijas teritorijā, bet tādā gadījumā jūs atbildēsit arī tirdzniecības organizāciju priekšā par to, ka šis lēmums ir radies pārsteidzīgi, nepadomājot par radušos “caurumu” aizlāpīšanu.
Otrs iespējamais risinājums ir tāds, ka mēs kartotēku bankas nodaļās atstāsim gan, bet atdosim to uzņēmumu pašu ziņā – tātad naudas pelnītāju ziņā, lai viņi izlemj, kādā kārtībā viņi šo kartotēku apmaksā. Un tad jūs varēsit ar viņiem tālāk diskutēt par to, kā viņi izpilda vai neizpilda šo Augstākās padomes lēmuma punktu, kāpēc tā notiek un kādas ir sankcijas.
Sekas būs tik nopietnas, ka Latvijas Banka tad vairs nevar uzņemties atbildību par šāda lēmuma izpildi. Es tātad ļoti lūgtu svītrot.
Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs!
I.Godmanis: Jā, cienījamie deputāti, es domāju, ka šim punktam ir jāpieiet ārkārtīgi nopietni. No vienas puses, situācija lauksaimniecībā patlaban ir ļoti kritiska sakarā ar to, ka ilgtermiņa kredītu faktiski nav. Nav arī tagad naudas, tā sauktās piena naudas, un tā tālāk. Ir, protams, lielas problēmas, un tās problēmas visai ātri atspoguļosies acīmredzot arī uz mūsu galdiem. Es pilnīgi saprotu arī to, ko teica Repšes kungs, jo tas, ko viņš sacīja, ļoti precīzi atbilst tam, ko reāli banka var un ko tā nevar. Ja paskatāmies šo 10.punktu, tad te ir jābūt kaut kādam konkrētam termiņam. Varbūt bankas prezidents var to pateikt? Ja nav šā konkrētā termiņa, tad tik tiešām šī norēķinu sakārtošana nav vienkārša lieta. Tas nebeigsies divās trijās dienās vai mēnesī.
Un vēl viena nianse par to, kas notiek, ja izmet maksājumus valsts un pašvaldību budžetos. Redziet, ir viena problēma. Ne jau valsts un pašvaldības vien cietīs. Es nerunāju par sociālo bloku un tā tālāk. Pēc likuma katrs uzņēmums, kas nemaksā budžetā, maksā sodu. Turklāt ļoti solīdu sodu. Procentu tas maksā. Ja parēķina par visu gadu, tad iznāk ļoti skaists sods.
Tātad – kas iznāk? Ja viņi tagad maksājumus budžetā bīda ar kartotēku uz leju, tad ne jau tikai valsts un pašvaldības būs zaudētājas, kas nemāk organizēt saimniecību, bet cietīs arī paši uzņēmumi, un tie nebūt nebūs priecīgi. Tas varbūt mazāk attiecas uz lauksaimniekiem. Viņi maksā mazākus nodokļus un tā tālāk, bet tie pārējie nebūs priecīgi. Un būs attiecīga reakcija. Es domāju, ka šis jautājums ir tik nopietns, ka to acīmredzot vajadzētu kaut kādā veidā tomēr izdiskutēt nopietnāk. Es nedomāju, ka mēs varam pieņemt šeit galīgo lēmumu. Ja arī pieņems šo lēmumu, tad es esmu par to, ka ir jāatstāj tā, kā te ir rakstīts – ar visu papildinājumu par pašvaldību un valsts budžetu. To nedrīkst ņemt ārā! Taču tad ir jāieliek precīzs laiks. Pie tam ir ierobežots laiks. Un ja redz, ka šajā laikā nevar situāciju atrisināt, tad ir jāmeklē citas iespējas, jo mūžīgi šāds ieraksts darboties nevar. Es aicinu lauksaimniekus to saprast. Nevar darboties!
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs!
G.Grūbe: Informācija deputātiem. Šāda ārpuskārtas sistēma par lauksaimniecības preču apmaksu Lietuvā, pēc nupat saņemtās informācijas, darbojas jau veselu gadu, bet attiecībā uz maksājumiem valsts un pašvaldību budžetos es kategoriski nevaru piekrist. Un tur es pilnīgi piekrītu Repšes kungam, ka viņam būs būtiski sarežģījumi arī par lauksaimniecības produkciju, bet tā ir 10 līdz 12 procenti no kopējā apgrozījuma bankā. Tātad es domāju, ka šādu slodzi bankas vēl kopumā varētu izturēt, bet, ja šeit papildina ar valsts un pašvaldību budžetiem, tad praktiski šī situācija ir neprognozējama. Un te es pilnīgi piekrītu Repšes kungam.
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, lūdzu!
R.Krūmiņš: Lai vēl mazliet ilustrētu situāciju, ir jāatceras sākotnējais šā dokumenta variants, kur preambulā bija rakstīti tādi vārdi – “lai nodrošinātu sējas darbu veikšanu”. Jo lauksaimniekiem, kā jau te tika teikts, kredītus saņemt nav iespēju, bet šobrīd lauksaimnieki vēl nav saņēmuši arī tā saukto piena naudu vai arī samaksu par nodotajiem lopiem gaļas kombinātos. Atsevišķās vietās viņi vēl nav saņēmuši par martu un pat par februāri. Tāpēc galvenā uzņēmumu grupa, kuriem ir šīs kartotēkas, tie ir arī tirdzniecības uzņēmumi. Un situācijā, kā mūsu komisijas sēdē jau teica Strautiņa kungs, kad rūpniecības uzņēmumi būtībā, vēl nenosūtījuši produkciju, jau iepriekš izraksta pavadzīmes un izsūta tās apmaksai, bet tikai vēlāk atsūta produkciju… Šīs pavadzīmes tad būtībā veido šo kartotēkas kārtību. Šādā situācijā tirdzniecības uzņēmumos šie rūpniecības uzņēmumi par lielām summām saņem pārskaitījumus, bet tajā pašā laikā lauksaimniecības uzņēmumi, kuriem, teiksim, relatīvi ir nelielas summas, seko daudziem piegādātājiem. Tomēr ir absolūti nepieciešams šis punkts šinī lēmumā, un nekādā gadījumā nevar būt runas par valsts un pašvaldību budžetu piekarināšanu šeit klāt – es te citu vārdu nevaru atrast –, jo tā šobrīd vienkārši ir situācijas lāpīšana. Bez tam šobrīd sējas darbi vēl nebūt nav beigušies.
Un, ja runājam par konkrētu termiņu, tad te varētu būt runa par to laiku, kad lauksaimniekiem, lauksaimniecības uzņēmumiem sāks ienākt realizācijas ieņēmumi arī no citiem produkcijas veidiem. Šobrīd tā ir tikai lopkopības produkcija, bet reāli ieņēmumi sāk nākt aptuveni no augusta. Tātad varētu būt runa par to, ka līdz 1. vai līdz 15.augustam varam noteikt šādu kārtību. Un tas varētu būt viens no priekšlikumiem par termiņu, ja tāds jautājums rodas. Bet faktiski man gribētos atbalstīt to redakciju, kāda šeit ir, bez tās piebildes aiz komata “kā arī”.
Priekšsēdētājs: Strautiņa kungs, lūdzu!
I.Strautiņš, Patērētāju biedrību savienības priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, es jūs ļoti lūdzu pašreiz ar lielu atbildību novērtēt to situāciju, kāda šobrīd ir laukos. Runa jau nav par kaut kādu prioritāti. Runa ir par apmaksas dokumentiem, kad produkcija ir realizēta, bet par to nav saņemta fiziskā nauda. Un šī nauda ir samaksāta rūpniecības uzņēmumam par nerealizētu produkciju. Un mēs lūdzam banku sadalīt kartotēku divās daļās – pārtikas un nepārtikas precēm. Ja lauksaimnieks pašlaik nesaņems par realizēto un saražoto produkciju naudu, laukos pašreiz apstāsies pirkšanas-pārdošanas process. Lauku cilvēkam nav fiziskās naudas. Viņam it kā ir nopelnīta nauda, kas būtu rēķinā, bet viņš nevar saņemt šo naudu un iet uz veikalu iepirkties. Un tādēļ man ir liels lūgums dalīties šajā satraukumā ar lauku ļaudīm – atbalstīt un pieņemt lēmumu šajā redakcijā.
Es piekrītu, ka kredītsistēma ir kārtojama, arī fiziskās naudas jautājumi ir jārisina, bet tie ir citi jautājumi. Tie jārisina darba kārtībā un par tiem jādiskutē. Taču pašreiz šajā avārijas situācijā man tomēr ir lūgums atbalstīt lauksaimniecības realizēto produktu dokumentu apmaksu. Paldies.
Priekšsēdētājs: Felsa kungs, lūdzu!
A.Felss: Dzirdot šos divus atšķirīgos viedokļus, es gribētu piedāvāt kompromisa variantu, ko jau minēja Raimonds Krūmiņš. Ierakstīt kaut vai termiņu – 1.augustu. Tad varbūt tas vismaz būtu variants, kas vairāk vai mazāk ir pieņemams abām pusēm.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Černaja kungs!
R.Černajs: Es tomēr aicinātu deputātus pieņemt šo punktu tādā redakcijā, kādu ir iesniegusi komisija, un arī tomēr atstāt šo ierakstu par maksājumiem valsts un pašvaldību budžetos, jo tā tomēr ir liela daļa, kas mums ir nepieciešama. Tādā gadījumā rodas jautājums: kas tad sastāda valsts un pašvaldību budžetu? Vai tā ir kultūra, veselības aizsardzība un izglītība? Padomāsim arī par to!
Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies! Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 104 deputāti.
Mums ir šādi balsojumi: pirmais – svītrot 10.punktu vispār. Otrais – svītrot vārdus “kā arī par maksājumiem” un tālāk līdz teikuma beigām, kā arī papildināt ar termiņu “līdz 1.augustam”.
Vispirms balsosim par priekšlikumu – svītrot šo punktu vispār. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par – 17, pret – 43, atturas – 25.
Nākamais priekšlikums – svītrot vārdus “kā arī par maksājumiem valsts un pašvaldību budžetos”. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 38, pret – 17, atturas – 29. Nav pieņemts.
Nākamais priekšlikums – par termiņu. Tas ir Felsa kunga priekšlikums – “līdz 1.augustam”. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 39, pret – 16, atturas – 20. Pieņemts.
Balsosim par 10.punkta redakciju komisiju ieteiktajā variantā. Vēl ir priekšlikums?
Lūdzu, Grūbes kungs!
G.Grūbe: Es katrā ziņā cienījamos kolēģus aicinu balsot pret šā punkta pieņemšanu, jo visas valsts institūcijas tātad kopīgi ar mūsu deputātiem ir panākušas to, ka šis punkts tagad izvērties par absurdu. Es pilnīgi piekrītu Repšes kungam, ka to vairs nevar realizēt. Paldies, ka jūs tagad tādā veidā, kolēģi, esat atbalstījuši lauksaimniekus!
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs!
R.Krūmiņš: Varbūt mums tomēr nevajadzētu krist panikā, bet izdarīt nelielu redakcionālu labojumu – vārdu “kā arī” vietā rakstīt “bet pēc tam maksājumus valsts un pašvaldību budžetos”? Man būtu lūgums nobalsot par šādu redakciju.
Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs!
Z.Ziediņš: Es esmu spiests
piekrist Grūbes kungam. Tas, ko mēs darām, kungi, neliecina, ka
mēs varam veidot kaut kādu citu tautsaimniecisku modeli, jo
atsaukties, ka budžets – tā ir skola, izglītība un veselība…
Mums taču jāsaprot, ka tā ir skola, izglītība un veselība uz
vienu nedēļu. Kas būs pēc tās nākamās nedēļas?
Kā jūs noturēsit ražotājus? No kurienes jums ir tāda doma, ka
valsts, tā ir tā daļa, kas patērē budžeta naudu, bet tie, kuri
ražo, tie ir kaut kādi pīšļi, pa kuriem var visu laiku bradāt?
Arī es katrā ziņā uzskatu, ka tad, ja mums ir godaprāts, tad
jānobalso pret šo 10.punktu kopumā.
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, es neredzu iespēju likt jūsu priekšlikumu uz balsošanu. Tad tur ir jāgroza redakcija.
R.Krūmiņš: Man bija priekšlikums vispirms svītrot šo, un es nevarēju vienlaikus iesniegt arī priekšlikumu, kas grozītu redakciju. Tā ka, ja tas, teiksim, nav svītrots, tad šobrīd es iesniedzu priekšlikumu, kas groza šā papildinājuma redakciju.
R.Černajs: Tā nav redakcijas grozīšana. Tas praktiski maina lēmuma būtību.
R.Krūmiņš: Tomēr šāds priekšlikums iepriekš balsošanai netika izvirzīts. Es ierosināju svītrot, un šis papildinājums nebūtu bijis vajadzīgs, ja tas būtu izsvītrots.
Priekšsēdētājs: Pasakiet, lūdzu, kāda ir jūsu priekšlikuma būtība?
R.Krūmiņš: Mana priekšlikuma būtība ir šāda: vārdu “kā arī par” vietā rakstīt: “bet pēc tam maksājumus”, un tālāk kā tekstā. Izteiksme tur mainās – nevis “maksājumiem”, bet “maksājumus”: “bet pēc tam maksājumus valsts un pašvaldību budžetos”. Redakcija būtu šāda: “Bankām jānodrošina ārpuskārtas apmaksa pārtikas precēm un lauksaimniecības produkcijai, bet pēc tam maksājumi valsts un pašvaldību budžetos.”
Priekšsēdētājs: Vai deputāti piekrīt balsot bez rakstiska priekšlikuma?
R.Černajs: Es tomēr ieteiktu par šādu priekšlikumu nebalsot un pieņemt šo lēmumu komisijas ieteiktajā variantā. Es gribētu uzsvērt to, ka tieši šāda punkta pieņemšana… Šis ir viens no šā lēmuma svarīgākajiem punktiem, kas mums ir jāpieņem. Tāpēc es lūgtu balsot…
Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 10.punktu komisijas iesniegtajā variantā. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 38 plus 1 – 39, pret – 21, atturas – 30. Nav pieņemts. Pants ir izslēgts, jo pret svītrošanu nobalsoja 36 deputāti. Par šā panta nepieņemšanu nobalsoja 21. Atturas – 30. Punkts tekstā nepalika. Lūdzu.
E.Cilinskis: Par procedūru. Tā nav taisnība. Priekšlikums par punkta svītrošanu nesavāca balsu vairākumu. Tagad mēs balsojām par šā punkta redakciju kopumā. Tā atkal nesavāca vairākumu. Tātad acīmredzot mums pie tā ir jāatgriežas un jāsāk diskutēt par šo punktu. Lūk, to nozīmē šis balsojums!
Priekšsēdētājs: Punkts nav pieņemts. Lēmuma projektā tas šajā variantā netiek pieņemts.
Lūdzu, Krūmiņa kungs!
R.Krūmiņš: Par to, ko teica Cilinska kungs. Mums ir vēlreiz jāatgriežas pie šīs redakcijas. Es iesaku atgriezties šobrīd pie redakcijas ar to papildinājumu, kādu iesniedzu. Šinī gadījumā to faktiski var uztvert arī kā redakcionālu, jo, kaut arī mainās doma, tas tomēr šeit ir tik nenozīmīgs, ka rakstiski diez vai būtu lietderīgi smērēt papīru.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kodoliņa kungs!
A.Kodoliņš: Es tomēr uzskatu, ka balsojums ir noticis, un, manuprāt, šī diskusija bāli parāda, ka šis jautājums vēl nav skaidrs. Mēs jau esam uzdevuši Latvijas Bankai gatavot gan zināmus normatīvos aktus, gan atskaites un jebkurā brīdī to varam pieņemt tad, kad šis jautājums būs skaidrs. Es tomēr uzskatu, ka šis balsojums zināmā mērā ir objektīvs.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!
J.Bojārs: Pusdienlaikā ieinteresētās puses varētu salasīties un pēc tam nākt klajā ar galīgo redakciju. Un mēs par to varētu nobalsot pēc pusdienām. Es domāju, ka nav vērts uztraukties. Lai visas ieinteresētās puses salasās, izstrādā un pieņem redakciju, bet mēs nobalsosim!
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Aizezera kungs!
J.Aizezers: Man jāpiekrīt kolēģa teiktajam par to, ka punkts tomēr nav galīgi izsvītrots, bet tas nav pieņemts esošajā redakcijā. Kolēģi, man ir jāsaka, ka, piemēram, mums Liepājas rajonā vien lauksaimnieki par februārī, martā un aprīlī nodoto produkciju nav saņēmuši 41 miljonu rubļu. Viņiem nav par ko nopirkt degvielu, nav par ko nopirkt citus energoresursus. Pie tam par produkciju, kura jau naturāli ir pārdota patērētājam. Ja mēs šodien neatrisināsim šo jautājumu, tad nezinu, kā lauksaimniecība turpinās funkcionēt un kā lauksaimnieki ražos produkciju. Tā ir jau sen patērēta un aizmirsta, bet par to no februāra vēl nav saņemta nauda.
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, lūdzu!
A.Berķis: Tad ir jāatgriežas un jāizlemj, ka lauksaimniekiem ir jādabū šī samaksa. Jo jūs saprotat – visi var gaidīt, bet lauksaimniekiem ir jādabū šī samaksa. Jo, ja mēs to nenodrošinām, mums nav jēgas vispār debatēt. Mēs varam dzīvot bez rūpniecības precēm. Es saprotu, ka šis lēmums pirmkārt nepieciešams tieši šā punkta dēļ.
Priekšsēdētājs: Eglāja kungs, lūdzu!
V.Eglājs: Kā es saprotu, arī tad, ja 10.punkts nav pieņemts, tas nebūt neaizliedz bankai realizēt šo 10.punktu. Bez tam, manuprāt, banka ir ieinteresēta pilnā mērā likvidēt šo kartotēkas sistēmu. Tā ka nevajag taisīt kaut ko citu – kā ir nobalsots, tā ir nobalsots.
Priekšsēdētājs: Zaščerinska kungs!
J.Zaščerinskis: Es esmu pārliecināts, ka balsošanas rezultāti būtu citādi, ja mēs būtu nobalsojuši arī par Krūmiņa variantu. Mēs praktiski balsojām par redakcijas variantu, nevis par visu punktu. Un tāpēc man ir priekšlikums tomēr likt balsošanai Krūmiņa priekšlikumu viņa dotajā formulējumā.
Priekšsēdētājs: Paldies. Felsa kungs!
A.Felss: Es domāju, ka būtu mērķtiecīgi šo redakciju tik tiešām pārtraukumā pārstrādāt un pēc pārtraukuma vienoties par punkta galīgo variantu.
Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs!
A.Kodoliņš: Es tikai gribētu informēt, lai deputātus zināmā mērā nevajadzētu maldināt. Līdz 15.maijam lauciniekiem praktiski ir šī ārpuskārtas kartotēka. Un tas nav tā, ka, lūk, lauciniekiem nav nekādu iespēju; vismaz līdz 15.maijam šī rezerve ir. Un es šaubos, vai mums būtu jāsasteidz šī redakcija, gandrīz visām komisijām vēlreiz nepārdomājot un neizanalizējot visu šo aspektu. Šinī lēmumā diez vai pa pusdienlaiku ir reāli to realizēt.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!
G.Grūbe: Es saprotu, ka šis 10.punkts tomēr vairāk vai mazāk ir saistīts ar Latvijas Bankas darbību, tāpēc uzskatu, ka, veidojot šā punkta redakciju, ļoti būtiskas ir bankas domas. Un, kā jau teicu, Lietuvas variantā lauksaimnieki tomēr jau gadu saņem šos ārpuskārtas maksājumus. Tad tas ir loģisks risinājums, un es šeit nesaskatu nekādu būtību, jo 10 līdz 12 procenti nesagrauj šo sistēmu. Taču, ja cienījamie kolēģi, kuri šeit pārstāv valdību, pašvaldības un arī budžetu, tad, kad balsoja, ir iebalsojuši šo, ka vajag saistīt šīs lietas, tad, bez šaubām, tas ir absurds, un es nekādā gadījumā nevaru piekrist, ka vispār varētu turpināties debates par šā punkta iekļaušanu. Turklāt mēs nekādu kompromisa variantu šeit nevaram panākt, jo balsojums ir balsojums, un šāds 10.punkts vienkārši vairs nevar būt.
Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs, lūdzu!
Z.Ziediņš: Cienījamais Birkava kungs! Es neredzu iemeslu, kas deva jums tiesības atklāt debates par 10.punktu. Mums priekšā ir 11.punkts. Ir jāpāriet pie tā, kā saka Grūbes kungs. Kāpēc pēc nobalsota jautājuma tikai tāpēc, ka jūs vāji vadījāt šo plenārsēdi, mēs uzsākam atkal otro riņķi? Uz priekšu, lūdzu!
Priekšsēdētājs: Ziediņa kungs, paldies par aizrādījumu! Taču par Krūmiņa kunga priekšlikumu netika nobalsots, jo tas nav iesniegts rakstiski, tādēļ turpinājām šo apspriešanu.
Felsa kungs, lūdzu!
A.Felss: Es diemžēl neko jaunu nepateikšu. Kolēģi, es jums atgādināšu tikai vienu faktu: 15.maijs ir tuvs termiņš, taču saimniecības par realizēto produkciju tik tiešām vēl nav saņēmušas naudu par februāri, par martu. Cik tad ilgi var gaidīt? Nav taču reāli par ko dzīvot! Varbūt varētu kaut kā elementāri bīdīt ražošanu! Es gribu atgriezties pie tā, ko vienreiz runājām. Izšķirsimies, kas konkrētajā momentā ir svarīgāk – paēst vai apģērbties?
Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, lūdzu!
R.Krūmiņš: Man būtu priekšlikums tagad pāriet pie 11.punkta apspriešanas, un tikmēr mums tiks izdalīts arī rakstiski šis priekšlikums, kurš tika iesniegts.
Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi, pēc četrām minūtēm sāksies pārtraukums. Vai mēs sāksim 11.punkta apspriešanu? Paldies.
Sākas pārtraukums.
(Pārtraukums)