Par ietekmes uz vidi novērtējumu 4 ES dalībvalsīs

Eiropas Komisija (EK) uzsāk pārkāpumu procedūras pret Latviju, Lietuvu, Slovēniju un Ungāriju par to, ka tās neievēro ES galvenos tiesību aktus par projektu ietekmes uz vidi novērtēšanu. Direktīvas mērķis ir nodrošināt, lai pirms darbu sākšanas daudzos infrastruktūras, rūpniecības un citos projektos tiktu rūpīgi izpētīta ietekme uz vidi. Noteikumi arī paredz plašas līdzdalības tiesības iedzīvotājiem. Komisija ir konstatējusi trūkumus un nepilnības četru minēto valstu tiesību aktos un sūta pirmos rakstiskos brīdinājumus par atbilstību visiem direktīvas noteikumiem.

Vides komisārs Stavross Dims sacīja: “Ietekmes uz vidi novērtējums ir svarīgs instruments, kas palīdz nodrošināt lielu projektu sagatavošanu un realizāciju, pēc iespējas mazāk kaitējot videi. Taču vides aizsardzība nav pietiekama, ja noteikumus netransponē un neīsteno pilnībā. Es ceru, ka dalībvalstīm nebūs vajadzīgi turpmāki atgādinājumi nodrošināt atbilstību.”

Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) direktīva

IVN direktīva dalībvalstīm paredz pienākumu: pirms noteiktu sabiedrisku un privātu projektu apstiprināšanas veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, ja šie projekti var būtiski iespaidot vidi. Vērtējuma mērķis ir noteikt ietekmi uz vidi un izvērtēt, vai nepieciešami riska novēršanas vai samazināšanas pasākumi. Pieņemot lēmumu par projekta apstiprināšanu, jāapspriežas ar sabiedrību un jāņem vērā tās izteiktās piezīmes.

Dažiem projektiem, piemēram, autoceļa būvniecībai, IVN ir obligāta prasība, bet attiecībā uz citiem, piemēram, pilsētattīstības projektiem, dalībvalstīs jādarbojas projektu pārbaudes sistēmai, kas palīdz noteikt, kuriem projektiem vajadzīgs novērtējums. Mērķis ir nodrošināt visu ekoloģiski nozīmīgu projektu novērtēšanu. Jāņem vērā īpaši faktori, piemēram, tas, vai attiecīga vieta ir svarīga dabas saglabāšanas ziņā.

Direktīva tika pieņemta 1985.gadā, un stingrāki noteikumi ietverti 1987.gada pārskatīšanā. Pēc tam direktīva tika grozīta 2003.gadā, paredzot iedzīvotājiem tiesības uz juridisku prasību procedūrām saistībā ar sabiedrības līdzdalību.

Izvērtējot valsts tiesību aktus, ar ko īsteno pārskatīto direktīvu katrā dalībvalstī, Komisija ir konstatējusi vairākas jomas, kurās dalībvalstis nav nodrošinājušas atbilstību. 2006.gada jūlijā Komisija nosūtīja pirmo brīdinājuma vēstuli Austrijai, Beļģijai, Čehijai, Grieķijai, Kiprai, Luksemburgai, Maltai, Nīderlandei, Polijai un Vācijai. Nesen tika nolemts izsūtīt šādas brīdinājuma vēstules Latvijai, Lietuvai, Slovēnijai un Ungārijai.

Neatbilstības pamatojums dalībvalstīm ir atšķirīgs. Pie kopīgajām problēmām pieder nenodrošinātā prasība dažām projektu kategorijām veikt IVN un atbilstošu noteikumu trūkums saistībā ar projektu pārbaudes sistēmu, kas palīdzētu noteikt, vai nepieciešams IVN. Piemērotu noteikumu trūkums jo īpaši attiecas uz nelieliem projektiem.

Galvenās problēmas katrā dalībvalstī ir šādas.

Ungārija

Ungārijas tiesību aktos nav ietvertas dažas projektu kategorijas, kas minētas direktīvā, un dažu kategoriju noteikumi nav atbilstoši (piemēram, gruntsūdeņu novadīšana un ūdens pārvade). Ungārijas noteikumos, kas paredz veikt IVN atsevišķos gadījumos, nav skaidri redzama atbilsme direktīvai, jo īpaši saistībā ar mazākiem projektiem sensitīvā teritorijā. Tāpēc projektos ar būtisku ietekmi uz vidi var izvairīties no IVN prasības. Pie citām Ungārijā konstatētajām problēmām pieder dažu galveno jēdzienu definīcijas un sabiedriskās apspriešanas, kā arī sabiedrības informēšanas organizācija.

Latvija

Latvijas tiesību aktos, salīdzinot ar direktīvu, ir sašaurināta jēdziena “projekts” definīcija. Noteikumos, pēc kuriem izvērtē, vai konkrētajam projektam nepieciešams IVN, nav ņemti vērā visi direktīvā paredzētie kritēriji. Tāpēc projektos ar būtisku ietekmi uz vidi var izvairīties no IVN prasības. Latvijas tiesību aktos arī nav paredzēti atbilstoši noteikumi par sabiedrisko apspriešanu kaimiņu dalībvalstīs, kuras ietekmē pārrobežu projekti.

Lietuva

Lietuvas tiesību aktos definētais “projekts” sašaurina direktīvas jēdzienu. Noteikumi, pēc kuriem izvērtē, vai konkrētā gadījumā vajadzīgs IVN, nav pietiekami stingri. Tāpēc projektos ar būtisku ietekmi uz vidi var izvairīties no IVN prasības. Lietuvas tiesību aktos nav pietiekami precīzi noteikta prasība apspriesties ar citām dalībvalstīm gadījumos, kad projekts var ietekmēt kaimiņvalstis.

Slovēnija

Slovēnijas tiesību aktos nav ietvertas dažas projektu kategorijas, kas minētas direktīvā (piemēram, gruntsūdeņu ņemšana), un dažu kategoriju noteikumi nav atbilstoši. Kritēriji, pēc kuriem izvērtē, vai konkrētam projektam vajadzīgs IVN, nav atbilstoši transponēti valsts tiesību aktos. Šo trūkumu dēļ projektos, kuriem vajadzīgs IVN, var izvairīties no novērtējuma veikšanas.

Tiesvedība

Līguma 226.pants Komisijai dod pilnvaras uzsākt tiesvedību pret dalībvalsti, ja tā nepilda saistības.

Ja Komisija uzskata, ka ir noticis ES tiesību aktu pārkāpums, kas dod pamatu uzsākt pārkāpumu izmeklēšanas procedūru, tā attiecīgajai dalībvalstij nosūta oficiālu paziņojuma vēstuli (pirmais rakstiskais brīdinājums), kurā pieprasa iesniegt apsvērumus līdz noteiktai dienai, parasti divu mēnešu laikā.

Ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts atbildi vai tās nesniegšanu, Komisija var nolemt nosūtīt dalībvalstij argumentētu atzinumu (galīgais rakstiskais brīdinājums). Tajā skaidri un noteikti izklāsta iemeslus, kāpēc Komisija uzskata, ka ir noticis ES tiesību aktu pārkāpums, un dalībvalsts tiek aicināta nodrošināt atbilstību noteiktā laika posmā, parasti divu mēnešu laikā.

Ja dalībvalsts neievēro argumentētajā atzinumā noteiktās prasības, Komisija var nolemt iesniegt lietu izskatīšanai Eiropas Kopienu tiesā. Ja Eiropas Kopienu tiesa atzīst, ka ir noticis līguma pārkāpums, pārkāpējai dalībvalstij pieprasa veikt atbilstības nodrošināšanai nepieciešamos pasākumus.

Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļa