1992.gada 6.maija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Sāksim darbu plenārsēdē. Lūdzu reģistrāciju. Rezultāts: reģistrējušies 110 deputāti.

Godājamie kolēģi, kā vakar plenārsēdes beigās tika nobalsots, pirms atsākam darbu pēc kārtas ar pārējiem jautājumiem, mums ir viens balsojums bez debašu atklāšanas. Pēc tam spriežam tālāk par pārējiem darba kārtības jautājumiem. Jūsu priekšā jau ir pavairots pēc vakardien izdarītajiem labojumiem ar plenārsēdes balsojumiem 453.dokuments. Mēs norunājām, ka neapspriedīsim vairs, bet tikai izdarīsim balsojumu.

Godājamie kolēģi, tad mums ir jālemj, vai mēs par balsošanas motīviem atkal atklājam debates, ja vakar nobalsojām.

No zāles: Nē. Nē.

Priekšsēdētājs: Mēs vakar nobalsojām, ka izdarām balsojumu. Lūdzu balsošanas režīmu un vēlreiz…

J.Bojārs: Par procedūru, atvainojiet!

Priekšsēdētājs: Man sekretariātā saka, ka vēlreiz jāreģistrējas. Lūdzu atkārtot reģistrāciju. Rezultāts: šoreiz 109, par vienu mazāk nekā iepriekšējā reizē.

Godājamie kolēģi, es gribu būt pavisam objektīvs. Par šo lēmumu es, protams, vakar ziņoju. Vakardien plenārsēdē bija balsojums, ka mēs, neatklājot apspriešanu, jo tā vakar tika izdarīta, izdarām mehānisku balsojumu. Vakar tas netika izdarīts sakarā ar nepietiekamo deputātu skaitu plenārsēžu zālē. Ja tagad vēlas atcelt šo balsojumu, tad mums ir no jauna jānobalso. Citas izejas nav.

J.Bojārs: Par procedūru, cienījamais…

Priekšsēdētājs: Par procedūru. Ļoti jauki. Pirmais bija Stepičeva kungs. Un pēc tam Bojāra kungs.

M.Stepičevs: Mēs nolēmām, ka otrdienās balsojam no tikiem un tikiem par jebkuru lēmumu, kurš nav ticis pieņemts iepriekš. Tātad vakar 45 cilvēku klātbūtnē šī procedūra tika izmainīta un ielikta šodien. Es esmu pārliecināts, ka visi, kuru vakar šeit nebija, nevienu argumentu nav dzirdējuši, nezina šā dokumenta saturu. Jūs liekat par to balsot. Es kategoriski protestēju pret šādu…(Zālē ļoti trokšņaini.) Piedodiet, tad izvediet ārā visus tos, kuru vakar nebija, un apskatīsimies, kuri nenāk darbā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, es domāju, ka no procedūras viedokļa nebūtu visai taktiski, ja Krastiņa kungs, kas ir šā likumprojekta autors un iniciators, pats vadītu balsošanu par šo likumprojektu. Tas nav pareizi. Es domāju, ka mums vajadzētu būt taktiskākiem un korektākiem, strādājot šajā zālē.

Priekšsēdētājs: Es pilnīgi piekrītu Bojāra kungam. Paldies. Tā vienkārši bija tehniska kļūda. Ar šo momentu plenārsēdes vadību pārņem Birkava kungs.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Ir ieradušies vēl trīs cilvēki, trīs deputāti, tādēļ lūdzu vēlreiz reģistrācijas režīmu. Rezultāts: reģistrējušies 110 deputāti.

Sakarā ar vakardienas balsojumu šis jautājums tiek skatīts pirmais, tādēļ lūdzu, ja nav nekādu iebildumu, balsošanas režīmu, jo pa punktiem mēs esam nobalsojuši. Balsosim par 453.lēmumu. Biezā kungs arī paceļ roku, balsojot “par”, es saprotu. Plus Krastiņa kunga balss, kurš sēž citā vietā. Balsosim! Rezultāts: par– 59, 60, 61. Lēmums nav pieņemts. Pagaidām.

Nākamais darba kārtības jautājums. Ja kolēģi neiebilst, es nododu sēdes vadīšanu Krastiņa kungam.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, nākamais darba kārtības jautājums, kā mēs vienojāmies pēc vakardienas balsojumiem, ir no 12. līdz 16.punktam par tautas tiesnešu ievēlēšanu un par Jonikāna kunga apstiprināšanu par Latvijas Republikas Augstākās tiesas Prezidija locekli. Šajā jautājumā Zemrībo kungs laikam ziņo. Lūdzu.

G.Zemrībo, Augstākās tiesas priekšsēdētājs: Godājamie deputātu kungi! Ar šā gada Latvijas parlamenta 11.marta lēmumu par Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnesi ir ievēlēts Valeriāns Jonikāns. Valeriāns Jonikāns vienlaikus pildīja arī Augstākās tiesas Prezidija locekļa pienākumus. Diemžēl toreiz šis jautājums netika vienlaikus izskatīts, tādēļ man ir lūgums apstiprināt Valeriānu Jonikānu arī par Augstākās tiesas Prezidija locekli. Tas man viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi Zemrībo kungam? Jautājumu nav. Paldies, Zemrībo kungs! Vai mums vajag arī Jonikāna kungu šeit, tribīnē? Mēs jau viņu apstiprinājām par Augstākās tiesas tiesnesi. Ir Jonikāna kungam kādi jautājumi?

Muciņa kungs, lūdzu!

L.Muciņš: Likumdošanas komisija un Aizsardzības un iekšlietu komisija kopīgā sēdē apsprieda šo jautājumu un rekomendē Valeriānu Jonikānu ievēlēšanai par Augstākās tiesas Prezidija locekli. Lūdzu balsot “par”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 420.dokumentu. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 73– par, 1– pret, 10– atturas. Tātad lēmums pieņemts, Jonikāna kungs ir Augstākās tiesas Prezidija locekļa amatā. Apsveicam viņu! Paldies.

Nākamais jautājums– 13.– par Kaparšmita kunga ievēlēšanu par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tautas tiesas tautas tiesnesi. Lūdzu ziņotāju šajā jautājumā.

I.Rihtere, tieslietu ministra vietniece: Latvijas Republikas Tieslietu ministrija par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tautas tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītāju vēlas iecelt pašreizējo Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tautas tiesas tiesnesi Aivaru Kaparšmitu, kuru Latvijas Republikas Augstākā padome 1990.gada 12.jūnijā ievēlēja šajā amatā. Iepriekšējais Latgales priekšpilsētas tautas tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns 1992.gada 31.martā pirms termiņa atbrīvots no Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tautas tiesas priekšsēdētāja amata sakarā ar iecelšanu par Latvijas Republikas tieslietu ministra vietnieku. Sakarā ar minēto rekomendējam Aivaru Kaparšmitu ievēlēt par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tautas tiesas tautas tiesnesi, vienlaikus atbrīvojot viņu no Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tautas tiesas tautas tiesneša amata.

Priekšsēdētājs: Vai ir, lūdzu, kādi jautājumi? Nav. Paldies, Rihteres kundze! Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Likumdošanas jautājumu komisija un Aizsardzības un iekšlietu komisija savā kopīgajā sēdē izskatīja Kaparšmita kandidatūru un rekomendē viņu ievēlēšanai par tautas tiesnesi.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, vai mēs vēlamies dzirdēt arī Kaparšmita kungu, jo šeit ir diezgan formāls lēmums, praktiski– pārcelšanas lēmums? Nav tādas vēlēšanās.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Kaparšmita kungu. 421.dokuments. Rezultāts: par– 68, pret– 1, atturas– 11. Lēmums pieņemts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums ir 14. Tas ir 422.dokuments. Lūdzu.

I.Rihtere: Latvijas Republikas Tieslietu ministrija un Latvijas Republikas Augstākā tiesa rekomendē par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tautas tiesas tautas tiesnesi Dzintaru Plūmu.

Priekšsēdētājs: Kādi ir jautājumi ziņotājai? Jautājumu nav. Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Abas komisijas kopīgā sēdē apsprieda šo kandidatūru un rekomendē ievēlēt Plūmu par Latgales priekšpilsētas tautas tiesnesi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai godājamie deputāti vēlas redzēt tribīnē arī Plūma kungu? Vai kāds vēlas uzdot jautājumus Plūma kungam? Nē.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 422.dokumentu– par Plūma kunga ievēlēšanu. Rezultāts: 65– par, 1– pret, 11– atturas. Lēmums nav pieņemts. Divas balsis papildus “par”. 67– par, 1– pret, atturas– 11. Lēmums pieņemts.

Godājamie kolēģi, es ļoti lūdzu būt uzmanīgiem. Mēs pieņemam Augstākās padomes lēmumus. Zālē ir 110 deputāti, bet no viņiem balsošanā piedalās gandrīz tikai puse. Tomēr mēs te esam ieradušies strādāt, man liekas.

Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Man ir jautājums par procedūru. Mums ir mainījies arī deputātu kopējais skaits pēc pēdējā laikā pieņemtajiem lēmumiem, vai mums nav citāds lēmumu pieņemšanai nepieciešamais balsu skaits?

Priekšsēdētājs: Kā Birkava kungs ir saskaitījis, vēl viens deputāts ir zaudējis mandātu. Tikai mainījies mums šis balsu skaits. Aritmētiski mums ir vajadzīgas 66 balsis. Lēmums pieņemts.

Lūdzu, reģistrēsimies pirms nākamā jautājuma izskatīšanas, lai nebūtu nekādu pārpratumu. Rezultāts: 103 deputāti reģistrējušies. Paldies.

423.dokuments par Siliņa kunga ievēlēšanu par Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesas tautas tiesnesi.

I.Rihtere: Latvijas Republikas Tieslietu ministrija un Latvijas Republikas Augstākā tiesa rekomendē par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesas tautas tiesnesi Aini Siliņu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai ir jautājumi? Jautājumu nav. Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Abas komisijas kopīgā sēdē nobalsoja par Aiņa Siliņa rekomendēšanu ievēlēšanai par Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesnesi.

Priekšsēdētājs: Vai Siliņa kungu mēs vēlamies redzēt tribīnē, lai uzdotu jautājumus? Nav tādas vēlēšanās.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 423.dokumentu– par Siliņa kunga ievēlēšanu par Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesnesi. Rezultāts: 77– par, 2– pret, 11– atturas. Lēmums pieņemts.

424.dokuments par Pinnes kundzes ievēlēšanu par Valkas rajona tautas tiesas tautas tiesnesi. Lūdzu.

I.Rihtere: Latvijas Republikas Tieslietu ministrija un Latvijas Republikas Augstākā tiesa rekomendē ievēlēt par Valkas rajona tautas tiesas tautas tiesnesi Ingūnu Pinni.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi ziņotājai? Nav. Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Komisiju lēmums pozitīvs. Lūdzu balsot “par”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Pinnes kundzei kāds vēlas uzdot jautājumus? Nē. Paldies.

Balsosim par 424.dokumentu. Rezultāts: 80– par, 2– pret, 8– atturas. Lēmums pieņemts.

Godājamie kolēģi, mēs esam izskatījuši šo personāliju jautājumu. Saskaņā ar vakardienas plenārsēdes balsojumu tālāk ir likums par radio un televīziju.

Lūdzu, Laķa kungs!

P.Laķis: Cienījamie kolēģi, mūsu komisijai ir lūgums par viena jautājuma izskatīšanu. Šo 452.dokumentu jūs esat saņēmuši. Es domāju, tas ir formāls akts. Zināmā mērā tā ir pievienošanās 1954.gada 19.decembra Eiropas Kultūras konvencijai. Ne mūsu vainas dēļ, bet šinī gadījumā izpildinstitūciju dēļ mēs šo dokumentu saņēmām tikai vakar no rīta. Tulkotā veidā konvencija šeit ir pievienota.

Situācija ir tāda, ka ārlietu ministra kungs jau ir Strasbūrā, viņam vajadzētu saņemt informāciju par mūsu pievienošanos. Šis dokuments ir tāds, uz kura pamata veidojas vesela virkne tālāko mūsu kultūras konvenciju, kas saistās ar pieminekļu aizsardzību un tā tālāk, tādēļ būtu lūgums nobalsot par šo dokumentu, par šo nelielo lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Seiksta kungs!

A.Seiksts: Es, cienījamais Krastiņa kungs, cienījamie kolēģi, būtu ļoti pateicīgs, ja mēs varētu vienoties par konkrētu laiku vai par iespēju šodien izskatīt likumprojektu “Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām”. Es saprotu Cilinska kunga priekšlikumu, es neuzstāju uz to, ka būtu jāpārtrauc kāds jautājums, bet būtu ļoti pateicīgs, ja mēs vienotos par aptuvenu laiku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Ir liela pieredze, ka mums ir vairākkārtīgi aizķēries ar radio un televīzijas jautājuma izskatīšanu. Vakar šo jautājumu izlēma. Kolēģi, ir ļoti liels lūgums saskaņā ar šo lēmumu tūlīt izskatīt radio un televīziju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Buķeles kundze!

E.Buķele: Cienījamie kolēģi, mani ļoti satrauc tas, ka mēs šādi mainām darba kārtību. Uz jebkuru likumprojekta izskatīšanu mums taču ir paredzēts uzaicināt cilvēkus, kuri šo laiku pavada savā pamatdarba vietā. Es ļoti lūgtu turēties tomēr pie tās darba kārtības, kāda mums ir bijusi. Arī mūsu komisija uz sava likumprojekta izskatīšanu ir paredzējusi aicināt cilvēkus, ar to tomēr ir jārēķinās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Es visnotaļ saprotu Laķa kungu un saprotu nepieciešamību pievienoties šai konvencijai. Taču tomēr uzskatu, ka ir neiespējami 10 minūtes pēc šā dokumenta saņemšanas balsot. Dodiet vismaz iespēju šodien starpbrīžos šo lēmumu izlasīt! Ja mēs varam runāt par šā lēmuma apspriešanu, tad tai vajadzētu būt pulksten 17.00 un ne agrāk.

Priekšsēdētājs: Paldies, bet mums tik un tā ir jābalso par Laķa kunga ierosinājumu. Jurkāna kungs jau ir Strasbūrā, tur mēs nevaram līdzēt. Lai viņš brauc uz turieni, bet mēs balsosim par Laķa kunga ierosinājumu– nekavējoties pieņemt šo lēmumu praktiski bez apspriešanas un izskatīšanas.

Balsosim par Laķa kunga ierosinājumu izskatīt šo lēmuma projektu “Par pievienošanos Eiropas Kultūras konvencijai”. Lūdzu. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 69– par, 4– pret, 10– atturas. Lēmums pieņemts.

Laķa kungs, ļoti īsi, lūdzu! Es domāju, ka jūs lēmuma projektam pievienosit arī 4.punktu par to, ka lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi, citādi Jurkāna kungs būs par velti braukājis.

P.Laķis: Pilnīgi pareizi, Krastiņa kungs, šis punkts ir jāpievieno. Tagad jūsu priekšā ir šis dokuments, lēmuma projekts “Par pievienošanos 1954.gada 19.decembra Eiropas Kultūras konvencijai”. Ļoti īsi runājot, tā būtībā ir bāze visām vēlākajām kultūras konvencijām, kas ir izveidotas gan UNESCO sistēmā, gan ārpus tās. Konvencijas teksts šeit ir. Tas ir dokuments, kurš, manuprāt, nerosina īpašas diskusijas, jo vismaz 25 gadus tas Eiropā ir pamatdokuments visos starptautiskajos kultūras nolīgumos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi Laķa kungam? Eglāja kungs, lūdzu!

V.Eglājs: Jūs teicāt, ka lēmums par pievienošanos, bet te ir lēmums par satversmes apstiprināšanu.

P.Laķis: Tas ir cits dokuments, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es atvainojos!

P.Laķis: 452. ir par pievienošanos.

Priekšsēdētājs: Jā, nevienam vairāk nav nekādu iebildumu. Balsosim par 452.lēmumu. Es atvainojos, bet mums ir balsošanas režīms! Viena balss papildus “par”. Rezultāts: (2 balsis papildus “par”) 77– par, 2– pret, 7– atturas. Lēmums ir pieņemts ar papildinājumu, ka tas stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi. Paldies.

Tagad likumprojekts “Par radio un televīziju”. Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Mēs šodien apspriežam Radio un televīzijas likumu trešajā lasījumā. Man ir priekšlikums pārskatīt labojumus un svītrojumus, kuri ir komisijas un deputātu piedāvāti. Nekādas iepriekšējas uzrunas vai skaidrojumus es šoreiz neteikšu, varbūt tikai runājot par atsevišķiem punktiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad trešajā lasījumā apspriež pa pantiem redakcionālus labojumus.

N.Beļskis: 381. un 432.dokuments. 1.pantā bija deputāta Ģirta Krūmiņa priekšlikums svītrot. Tas ir pieņemts daļēji. 1.panta vietā ir izveidota preambula, jo šis likums attiecas uz radio un televīziju kā masu informācijas līdzekļiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi iebildumi pret preambulu? Nav.

Lūdzu, tālāk! Tātad, Beļska kungs, es atgādinu, ka mēs apspriežam tikai tos pantus, kuros ir izdarīti kādi labojumi.

N.Beļskis: 6.pantā bija deputāta Plotnieka priekšlikums (tagad tas ir 5.pants) 10 procentus aizstāt ar 25 procentiem. Šis priekšlikums ir pieņemts. Komisija atzina to par pareizu, jo Latvijas apstākļos šis procents ir jāpalielina, lai radio un televīzijas uzņēmumos un uzņēmējsabiedrībās veicinātu ārzemju investīcijas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai par 6.pantu un līdz 6.pantam ir kādi redakcionāli labojumi vai iebildumi? Nav. Paldies. Lūdzu, tālāk!

N.Beļskis: 7.pantā bija priekšlikums pārcelt uz nodaļu par valsts uzņēmumiem. Deputāts Šteins ieteica šo priekšlikumu. Tas ir pieņemts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Šteina kungam vai kādam citam ir kādi iebildumi? Nav. Lūdzu, tālāk!

N.Beļskis: 11.pantā komisijas priekšlikums– svītrot otro daļu, jo tā ir praktiska lieta un būtībā izteikta jau 3.pantā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai 11.pantā un līdz 11.pantam redakcionāli labojumi ir? Nav nevienam. Lūdzu, tālāk!

N.Beļskis: 18.pantā ir deputāta Ēlerta priekšlikumi, būtībā tie ir konceptuāli. Komisija tos noraidīja, jo tas pašlaik mainītu visu likuma uzbūvi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai līdz 18.pantam un tieši par 18.pantu ir kādas iebildes? Nē. Lūdzu, tālāk!

N.Beļskis: Arī 20.pantā, bijušajā 22.pantā, ir deputāta priekšlikums. Arī tas ir noraidīts, jo būtībā tas ir konceptuāls jautājums.

Priekšsēdētājs: Iebildumi? Nav. Par 20. un līdz 20.pantam? Lūdzu, tālāk!

N.Beļskis: 21.pantā ir komisijas priekšlikums un lūgums tomēr papildināt ar vienu rindu. Tas ir, radošo struktūrvienību vadītāju izraudzīšanai ģenerāldirektors izsludina konkursu. Tas tādēļ, lai tomēr kaut kā veicinātu demokrātijas ieviešanu radio un televīzijas valsts uzņēmumos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ir kādi iebildumi? Nav nekādu iebildumu. Paldies. Varam turpināt.

N.Beļskis: 22.pantā ir priekšlikums svītrot ceturto daļu. Tas ir komisijas priekšlikums, pašreiz tas nav realizējams tīri tehnisku iemeslu dēļ.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi iebildumi? Nav. Turpināsim!

N.Beļskis: 24.pantā ir priekšlikums svītrot pirmo daļu. Šis priekšlikums un būtībā arī daži iepriekšējie nāk no “Transatlantic” ekspertu grupas, kura bija ieradusies Latvijā. Mēs tulkojām likumu pēc otrā lasījuma. Viņu priekšlikums bija šo daļu svītrot sakarā ar to, ka praktiski nevienā attīstītā demokrātijas valstī nav tādas tradīcijas, ka ar likumu būtu noteikts, cik procentu kādā radio vai televīzijas uzņēmumā ir obligāti jāraida parlamenta vai valdības ziņas. Būtībā gan parlamentā, gan valdībā var būt savi ziņu dienesti, kuri sniedz oficiālo informāciju. Saprotams, ka katrs radio uzņēmums ir ieinteresēts atspoguļot savos informācijas dienestos, kas notiek viņu valstī, tajā skaitā arī valdībā un parlamentā. Un tikai ārkārtējās situācijās var arī ar parlamenta balsojumu šādas tiešās pārraides jeb paziņojumus sniegt valdības vai parlamenta priekšsēdētājs un tamlīdzīgi. Otrā daļa praktiski tad paliek.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Es ļoti atvainojos, jūs tādā ļoti straujā tempā ejat, un es pie 22.panta gribētu, lai komisija tomēr paskaidro, kāpēc 22.panta ceturtā sadaļa praktiski nav realizējama? Tas ir, kas attiecas uz 2.programmu, ka tai pamatā tomēr būtu jābūt valsts valodā.

N.Beļskis: Nē, praktiski jau tas ir saprotams, bet tieši šos procentus tagad tā nevar noteikt. Par to man nav nekādu šaubu, bet tehnisku iemeslu dēļ, ja mēs tagad nosakām šos procentus, tad tas pašreizējā posmā, kad notiek 2.programmas attīstība un veidošanās, kurā būtībā nav laika ziņā aizpildīts pilnībā tas skatāmais laika periods, tad tas var traucēt šo… Bet par to jau nekādu šaubu nav. Tāpēc ir Valodu likums un pārējais…

Dz.Ābiķis: Bet tad varbūt būtu vērts svītrot nevis visu ceturto rindkopu, bet atstāt no ceturtās rindkopas to, ka Latvijas Radio valsts uzņēmuma un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmuma 2.programma pamatā ir valsts valodā, to pārējo svītrojot?

Es jau to vairākkārt esmu sacījis un tos argumentus izteicis, ka mēs praktiski nonāksim pie tā (un realitāte jau to rāda), ka faktiski 1.programma pārvērtīsies par programmu latviešu valodā un 2.programma– par programmu krievu valodā.

Līdz ar to tas nebūt nesekmēs subtitrēšanas ieviešanu. Līdz ar to tas nebūt nesekmēs to, ka krievi un arī cittautieši varētu skatīties Latvijas 1.programmu un līdz ar to viņi it kā integrētos mūsu sabiedrībā un labāk apgūtu valodu. Diemžēl reālā prakse pierāda to, ka 2.programma pārvēršas nevis par minoritāšu programmu vai kā citādi, bet vienkārši par programmu krievu valodā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad tas ir balsojums par 22.panta ceturtās daļas svītrošanu. Tātad komisija ierosina svītrot, Ābiķa kungs pret to iebilst.

Lūdzu, Gavara kungs!

Dz.Ābiķis: Nē, nu varētu būt arī vēl kāds kompromisa balsojums, ka atstāt to pirmo teikumu un svītrot to pārējo daļu, jo varbūt tiešām ar tiem procentiem tur ir tā sarežģītāk.

J.Gavars: Par balsošanas motīviem. Ja mēs atstājam šo punktu tādā redakcijā, kā tas ir, tas reāli nozīmē to, ka mums ar rītdienu vai tad, kad šis likums stāsies spēkā, ir jātaisa ciet šis kanāls Latvijas televīzijā, jo šobrīd ar tiem resursiem, kas ir Latvijas televīzijas rīcībā, nevar nodrošināt latviski šo otro kanālu, un šī jaunā televīzijas uzņēmējsabiedrība NTV–5 un citas, kuras veidojas, šobrīd fiziski nevar pacelt un aizpildīt 2.kanālu ar programmu latviešu valodā. Principā līdz ar to mums iznāk, ka mēs aiztaisām 2.kanālu vispār ciet tikai tāpēc, ka mēs tehniski to nevaram nodrošināt… fiziski nodrošināt. Tādi ir apsvērumi. Balsot jau var.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Cienījamie kolēģi, es tiešām aicinātu jūs visus ielūkoties uzmanīgi šajā tekstā. Tagad ir precīzi uzrakstīts par 1.programmu, tas ir trešajā rindkopā. Tā ir nacionālajā valodā– valsts valodā. Par 2.programmu ir uzrakstīts, ka līdz 20 procentiem var būt minoritāšu valodās… līdz 20 procentiem. Turklāt pirmais teikums ir, ka pamatos tā arī ir valsts valoda. Tad jau izmetīsim galīgi, ignorēsim šo situāciju, kāda ir Latvijā, un galīgi visu izmetīsim ārā. Es jūs ļoti aicinātu būt šinī ziņā pietiekami uzmanīgiem, ielasīties šinī tekstā un padomāt par tā būtību.

Priekšsēdētājs: Vai Ābiķa kungs vēl ko vēlas teikt?

J.Škapars: Es aicinātu atstāt šo ceturto rindkopu tādā tekstā, kādā tā ir uzrakstīta.

Dz.Ābiķis: Cik es saprotu, komisijas priekšsēdētājs ir gluži manās pozīcijās, jo es arī esmu par to, lai to atstātu, bet no tribīnes izskanēja pretējs viedoklis, ka komisija ierosina svītrot. Tā ka tad jau šeit nekādu problēmu nav.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Atrisināsim šo jautājumu principiāli, balsojot par 22.panta ceturto daļu tādā veidā, kādā tā šeit ir minēta. Ja tā negūs vairākumu, tad, dabiski, ka tā neiekļausies likumā.

Balsosim par 22.panta ceturto daļu! 2 balsis papildus “pret”. Rezultāts: par– 42, pret– 17, atturas– 11. Šī ceturtā daļa paliek tekstā. Paldies.

Lūdzu, par 24.pantu mēs vēl spriedīsim. Vai kāds vēlas ko teikt? Bojāra kungs, lūdzu!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Tas, kas ir teikts par Augstākās padomes kompetenci, man liekas absolūti pareizs, bet te ir tā ļoti neskaidri pateikts par Ministru padomes kompetenci. Ir tiesības pieprasīt tūlītēju ārpuskārtas raidījumu svarīgiem paziņojumiem… Pirmkārt, nav pateikts, cik garš var būt šis laiks, otrkārt, šādā redakcijā mierīgi šis valdības informācijas dienests var sarīkot preses konferenci, kas ilgtu divas stundas un kas patiesībā būtu valdības reklāmas birojs. Tuvojoties vēlēšanām, katram ir zināms, ko tas nozīmē, jo vēlēšanu rezultātus izšķirs televīzija. Tas ir pilnīgi skaidrs.

Tāpēc es uzskatu, ka šāda formula… Tas ir pareizi, ka 24.pantā ir likts priekšā izsvītrot to pirmo daļu, es arī šo variantu atbalstu. Man, piemēram, ļoti patīk tas, ka pašā pēdējā, 10.lappusē ir “Transatlantic” eksperta slēdziens. Tas ir ļoti pareizs. Bet es neredzu šā eksperta slēdziena tiešu atainojumu, lūk, šajā palikušajā 24.panta daļā.

Visās rietumvalstīs, kur es esmu bijis, cienījamie kolēģi, jūs nekad neredzēsit, ka premjerministram dod ilgāk par 4–5 minūtēm laika uzstāties. Tagad pat bija vēlēšanas Anglijā. Es tieši tajā laikā biju Holandē ar cilvēktiesību grupu. Meidžors netika BBC ilgāk par 4–5 minūtēm, tāpat kā visu pārējo partiju vadītāji. Visu partiju vadītājiem bija pilnīgi vienāds televīzijas laiks.

Pie mums tas ir pilnīgi citādi. Jūs saprotat, kāda ietekme tam ir uz vēlēšanu rezultātiem. Es uzskatu, ka mums tomēr vajadzētu šo 24.pantu vai nu atlikt, vai rediģēt, lai šeit būtu precīzāks variants, kā tas ir visās demokrātiskajās pasaules valstīs.

Priekšsēdētājs: Tātad, godājamie kolēģi, ierosinājums ir (Beļska kungs jums ziņoja) pēc šā ieteikuma svītrot 24.panta pirmo daļu. Tā kā izcēlās par to diskusija (par otro daļu šeit jautājumu nebija), mēs varam balsot tikai par mūsu rīcībā esošo tekstu. Tātad jautājums tikai par pirmās daļas svītrošanu. Jā vai nē. Tātad ierosinājums bija svītrot pirmo daļu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Par 24.panta pirmās daļas svītrošanu. Divas balsis papildus “par”. Rezultāts: par– 51, pret– 2, atturas– 10. Pirmā daļa 24.pantam svītrota. Paliek tikai otrā daļa.

Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Cienījamais Bojāra kungs! Cienījamie kolēģi! Par otro daļu. Kas attiecas uz šo daļu un uztraukumu par priekšvēlēšanu kampaņu, tad tieši šos noteikumus par to, kā strādās valsts radio un valsts televīzijas uzņēmumi priekšvēlēšanu kampaņā, ir jānosaka atsevišķam vēlēšanu likumam vai kādam atsevišķam lēmumam. Tieši par to, kā tiek organizēta priekšvēlēšanu kampaņa.

Es uzskatu, ka pašreizējā situācijā, mainoties ekonomiskajiem apstākļiem, valdībai tomēr un atsevišķos gadījumos arī parlamentam ir jādod iespējas, jādod vārds šajos valsts televīzijas uzņēmumos, lai izskaidrotu pašreizējo situāciju. Es neredzu šeit nepieciešamību pašlaik noteikt 4 vai 5 minūtes. Katrā ziņā šo jautājumu pilnībā saprata eksperti un viņi absolūti neiebilda. Runa bija tikai par pirmo daļu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Man būtu tādā gadījumā jums jautājums. Vai mēs tomēr nevarētu nobalsot par to, lai redakcijas komisija, kas ir autors šim visumā pieņemamajam likumprojektam, nāk klajā ar precīzāku redakciju? Jūs atvainojiet! Vēlēšanu kampaņa ir viena lieta. Mēs to izsludināsim. Respektīvi, pirmsvēlēšanu kampaņu. Bet tā jau ir sākusies. Tas taču visiem zināms. Visas partijas ir paziņojušas, ka tās ir uzsākušas pirmsvēlēšanu kampaņu. Arī LNNK tajā skaitā. Es te nekādas briesmas neredzu. Bet visam jābūt izkārtotam attiecīgi likumā. Es būtu par to, lai mēs uzdotu šai pašai redakcijas komisijai precizēt pēdējo daļu. Ne vairāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Redakcionāli precizēt ir iespējams tikai šeit, vai nu mēs pieņemam, vai nepieņemam likumu.

Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Likumprojekts pietiekami ilgi atradās pie deputātiem. Ja bija kaut kāda redakcija atbilstoši procedūrai, es domāju, šos priekšlikumus vajadzēja iesniegt ātrāk. Turklāt ekspertīze pilnīgi piekrita otrajai daļai. Šī situācija, kāda pašreiz ir Latvijā, prasa, lai ārkārtējas situācijas gadījumā tomēr valdībai šādas iespējas tiktu dotas. Acīmredzot attiecībā uz laiku varēs regulēt atsevišķi. Par vēlēšanu kampaņu es pilnīgi piekrītu. Būs vēlēšanu likums, kur tas ir jāregulē atsevišķi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lai novērstu domstarpības, izteiksim attieksmi pret 24.pantu, kurš tagad sastāv tikai no vienas daļas, no bijušās otrās. Lūdzu, balsosim atsevišķi par šā panta akceptu. Balsosim par 24.pantu tādā redakcijā, kādā tas pašlaik ir. Divas balsis papildus “par”. Rezultāts: 54– par, 12– pret, 15– atturas. Paldies. 24.pantu esam akceptējuši.

Godājamie kolēģi! Mēs esam gatavi balsot kopumā. Lūdzu sekretariātu vēlreiz zvanīt. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: reģistrējušies 113 deputāti.

Pirms balsošanas Ābiķa kungs vēl vēlas ko teikt.

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Vēl vakar man bija tikšanās ar vairākiem televīzijas pārstāvjiem. Viņi ļoti aicināja, lai mēs obligāti balsotu par šā likuma pieņemšanu. Viņi uzskata, ka likums var būt labāks vai sliktāks. Bet šinī situācijā, kad televīzijā faktiski nav vadības, jo vecā vadība nu sēž uz koferiem, atklāti sakot, un televīzijā faktiski valda haoss, viņi ārkārtīgi gaida, lai mēs pieņemtu likumu. Ārkārtīgi gaida, lai televīzijā beidzot varētu rasties kaut kāda kārtība.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Ja mēs esam gatavi balsot, lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likumu “Par radio un televīziju”. Viena balss papildus “par”. Tā ir Beļska kunga balss. Lūdzu būt uzmanīgiem un balsot! Rezultāts: 80– par, 16– pret, 12– atturas. Likums pieņemts.

Lēmums par šā likuma spēkā stāšanās kārtību. Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Laikam lēmums ir jābalso pa punktiem?

Priekšsēdētājs: Jā, lēmums ir jābalso pa punktiem. Ziņojuma, cik es saprotu, speciāli nebūs?

N.Beļskis: Nē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Silāra kungs, lūdzu!

I.Silārs: Es domāju, ka vispirms varbūt vajadzētu uzdot jautājumus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu. Tāda iespēja pastāv. Silāra kungam vārds jautājumam.

I.Silārs: Man ir jautājums par 1.punktu, jo tikai to esmu paguvis pagaidām izlasīt. 1. un 2. paguvu izlasīt. Tādēļ man ir par šiem punktiem jautājums. Vispirms gribu norādīt, ka es nesaprotu, kas ir domāts ar šīm visām “juridiskajām un fiziskajām personām, kuras izplata informāciju ar radio un televīzijas palīdzību”. Visām šīm fiziskajām personām ir jāizveido radio un televīzijas uzņēmējsabiedrība. Tā ir gan Tautas fronte, gan Neatkarības kustība, gan Augstākā padome, gan Ministru padome. Visas izplata informāciju ar radio un televīzijas palīdzību. Vai tad tām visām ir tūdaļ ar 1.septembri jāizveido radio un televīzijas uzņēmējsabiedrība?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Tas attiecas uz tām personām, kuras reģistrējušās Tieslietu ministrijā, masu informācijas līdzekļiem.

I.Silārs: Piedodiet, uz to šeit nav nekādas norādes. Šis ir atsevišķs dokuments, kurš ir lasāms tā, kā šeit ir rakstīts. Un tūdaļ pie 1.apakš­punkta man jautājums: no kādas valodas ir pārcelts tas, ka “pieteikums par reģistrāciju” jāiesniedz?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Beļska kungs, vai jums ir komentārs?

N.Beļskis: Būtībā man grūti komentēt. Tas ir juridisks jautājums. Un juristi būtībā rakstīja šo pirmo daļu. Un, kā saka, es tajās lietās…

I.Silārs: Katrā ziņā es tādā gadījumā gandrīz domāju, ka šeit ir arī jāpieļauj debates. Kā mēs varam! Augstākā padome uzdos visām fiziskajām personām, kuras izplata informāciju, dibināt radio un televīzijas uzņēmējsabiedrības? Tāpat nākamais. Pie 2.punkta 4.apakšpunkta: “iesniegt Augstākās padomes Prezidijam priekšlikumus par Televīzijas centra reorganizāciju”. Man ir jautājums šeit Prezidija locekļiem. Vai jūs reorganizēsit Televīzijas centru?

Priekšsēdētājs: Silāra kungs, es tiešām domāju, ka to jūs visu varēsit teikt debatēs. Mums parasti ir tāda dokumentu apspriešanas kārtība.

Tā, deputāts Zaļetajevs bija nākamais.

S.Zaļetajevs: */Man ir tāds jautājums. Pašlaik Latvijas radio un televīzijai ir zināmas līgumsaistības ar citām radio un televīzijas kompānijām. Kā saprotu, tādas ir ar Krievijas radio un televīziju, ar televīzijas kompāniju “Ostankino” un citām. Kādā veidā notiks šo līgumsaistību pārmantošana no Latvijas Radio un televīzijas komitejas uz šīm no jauna veidojamajām televīzijas un radio pārvaldes struktūrām? Starp citu, tas attiecas arī uz precedentu, kuru mēs piedzīvojām vakar, kad tajā laikā, kas pēc līguma bija atvēlēts kompānijai “Ostankino”, tika translēta NTV–5 pārraide./

N.Beļskis: Cienījamo kolēģi! Kas attiecas uz visiem vienošanās dokumentiem un līgumiem, ko ir parakstījusi Latvijas Radio un televīzijas komiteja, tad to mantinieki tieši juridiski kļūst Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmumi. Kas attiecas uz to jūsu konkrēto jautājumu, tad šeit ir runa par līgumu, kuru slēdz Radio un televīzijas centrs kā Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta valsts uzņēmums. Bet šis ir atsevišķs jautājums, ko risinās komisija, kuru apstiprinās Prezidijs, reorganizējot arī Radio un televīzijas komiteju. Tā izskatīs visus līgumus, un iespējams, ka atsevišķus līgumus arī lauzīs. Bet tas neattiecas uz Krievijas televīziju. Varbūt tas varētu būt attiecībā uz Ostankinu, kur patvaļīgi tika pieņemts un slēgts politisks līgums. To slēdza Radio un televīzijas centrs, absolūti par to neinformējot parlamentu un arī mūsu komisiju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs! Jautājumi pašlaik ir? Ja jautājumu nav, tad mēs atklājam debates par šo lēmumu. Jautājums sekretariātam: kuri deputāti ir pieteikušies debatēs? Neviens deputāts nav pieteicies debatēs.

Lūdzu, Lagzdiņa kungs, ko jūs vēlējāties teikt?

J.Lagzdiņš: Īsu uzziņu attiecībā uz lēmuma projekta 1.punktu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Tātad, godātie kolēģi, tik tiešām deputāta Silāra jautājums un iebildumi ir vietā. Lēmuma projekta 1.punkts jāsaskaņo ar likumprojekta redakciju, proti, tas būtu jāizsaka sekojoši: “Uzdot visiem masu informācijas līdzekļiem, kuri izplata programmas ar radio un televīzijas palīdzību…” Ja būtu šāda redakcija, tad būtu juridiski korekts formulējums.

Priekšsēdētājs: Cik saprotu, komisija to pieņem, jo tā paļaujas uz…

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Atbalstot Silāra kungu, es esmu pret to, lai mēs pieņemtu 2.punktu tādā redakcijā, kādā tas ir. Tā redakcija ir absolūti nereāla un neizpildāma. Tāpēc to vajadzētu svītrot, ja mēs to nepārveidojam.

Priekšsēdētājs: Vai ir kāds, kas ir pieteicies debatēs? Silāra kungs, lūdzu! 10 minūtes jums!

I.Silārs: Cienījamie kolēģi! Absolūti neiebilstot pret likumu, kuru mēs pieņēmām, es iebilstu pret šādu lēmuma konstrukciju, kāda mums ir likta priekšā. Tam taču ir jābūt saskaņotam ar likumu! Tādēļ ir jābūt atsaucēm, kā tas vienmēr mēdz būt, uz attiecīgā likuma pantiem, uz attiecīgā likuma burtu. Man liekas, ka tie cilvēki, kuri veidojuši šo lēmumu, to ir darījuši kādu mēnesi pēc tam, kad viņi ir pabeiguši šo likumu un aizmirsuši, par ko tajā likumā ir runa. Šī konstrukcija jau ir neloģiska pašā sākumā. Es domāju, ka pašiem kolēģiem ir jāciena pārējie kolēģi. Tiem kolēģiem, kuri strādāja pie šā lēmuma projekta, ir jāciena pārējie, līdz ar to pašiem sevi un jāizveido projekts atbilstoši, lai tas būtu pieņemams. Vairāk es neko negribu teikt, kā tikai to, ko es aizrādīju jautājumos. Es domāju, ka to var izdarīt šās dienas laikā, proti, izrediģēt un saskaņot. Tad mēs par to nobalsosim un pieņemsim. Tādā veidā man tas nav pieņemams, kāds ir likts priekšā.

Priekšsēdētājs: Kas vēl vēlas izteikties? Škapara kungs, lūdzu!

J.Škapars: Es domāju, ka tas, ko Silāra kungs teica, ir ļoti viegli labojams. Lagzdiņa kungs jau to pateica. Man ir priekšlikums tomēr tagad apspriest pa punktiem. Tur, kur būs nepieciešami redakcionāli labojumi, tos varētu izteikt tagad, un, ja nepieciešams, varētu būt kāds pārtraukums, kura laikā komisija pastrādātu un ielabotu šos priekšlikumus. Tad pēc tam varētu balsot. Tādā veidā es ierosinātu rīkoties pašlaik.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas izteikties? Kādi balsojumi tiek piedāvāti par šo lēmumu? Pa punktiem mums ir jāapspriež? Jāap­spriež pa punktiem. Paldies.

Lūdzu Beļska kungu atkal tribīnē, kaut gan tāda procedūra, nu, tā…

1.punkts, divi apakšpunkti, lūdzu! Vienu balsojumu ieteica Lagzdiņa kungs. Cik es saprotu, Beļska kungs to pieņēma.

N.Beļskis: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Es gribētu gan, lai tas būtu precīzāk izteikts. Man ir iebildumi arī pret to redakciju, kādu Lagzdiņa kungs lika priekšā. Programmas var veidot televīzijā arī Tautas fronte. Neatkarības kustībai arī var būt savas programmas. Arī reģistrētā televīzijas sabiedrība. Bet tā netiks reģistrēta kā televīzijas uzņēmējsabiedrība. Es domāju, ka te ir jābūt tai atsaucei precīzi tā, kā tas ir likumā ierakstīts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Jau vairāk nekā gadu ir spēkā likums “Par presi un masu informācijas līdzekļiem”. Tur ir noteikts, kas ir masu informācijas līdzekļi. Mums nav nekas jāizgudro, Silāra kungs!

I.Silārs: Šeit ir konkrēti, šeit nav…

J.Lagzdiņš: Jā, es piedodu.

I.Silārs: Šeit nav atsauces uz masu informācijas līdzekļiem. Šeit ir konkrēti par radio un televīzijas uzņēmējsabiedrību.

Priekšsēdētājs: Ko jūs vēlaties, Silāra kungs? Jūs varbūt paskaidrosit? Man liekas, ka neviens cits, izņemot jūs pašu, te nesaprot, ko jūs vēlaties. Jums tikko paskaidroja Lagzdiņa kungs, ka viss ir likumā par šiem te masu informācijas līdzekļiem, par presi un ka šis punkts ir formulēts atbilstoši šim likumam.

I.Silārs: Precīzi varu teikt, ka man ir tikai viens dokuments, un es iebilstu pret to, kas man ir.

Priekšsēdētājs: Paldies, jūs ierosināt balsot par 1.apakšpunktu. Paldies.

Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Es vēlreiz gribētu paskaidrot, ka šeit nav iespējams Tautas frontē reģistrēties, jo runa ir par specifisku masu informācijas līdzekli– par radio un televīziju. Tāpēc šeit ir precīzi tādā formulējumā, kā Lagzdiņa kungs teica, jau formulēts, kādi ir šie masu informācijas līdzekļi. Bet atbilstoši likuma pantiem tiem būs jāveic tālākās darbības, lai tie noformētos par uzņēmējsabiedrību.

Priekšsēdētājs: Balsosim par 1.punktu ar apakšpunktiem Lagzdiņa kunga redakcijā. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 64, pret– 10, atturas– 10. 1.punkts akceptēts.

Lūdzu, par 2.punktu. Bojāra kungs!

J.Bojārs: Es izteicu savu viedokli. Cik es sapratu, arī Silāra kungs ir pret šādu redakciju. Tas ir absolūti nereāli.

Priekšsēdētājs: Jā, bet mēs tikko nobalsojām, Bojāra kungs, ar 64 balsīm, 10 cilvēki bija pret un 10 atturējās. Tāds ir balsojums. Šeit visu pieņem ar balsošanu.

Lūdzu, 2.punkts. Nav. 3.? Nav iebildumu.

4.? Lūdzu, otrais mikrofons. Deputāts Silārs.

I.Silārs: Pret 2.punkta 4.apakšpunktu. Vai tad Augstākās padomes Prezidijs reorganizēs Televīzijas centru? Kādēļ Prezidijam jāiesniedz priekšlikumi par Televīzijas centra reorganizāciju?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi, Prezidijs, protams, nereorganizēs centru. Reorganizēs Ministru padome. Bet te ir runa par to, lai Ministru padome šajā gadījumā informētu par to Prezidiju, tajā skaitā arī mūsu komisiju, jo Radio un televīzijas centrs pašlaik ir pilnīgs monopols Latvijas Republikā, kura kā valsts uzņēmuma pārziņā praktiski ir viss, tā teikt, raidošais tīkls Latvijā. Un tā ir milzīga nacionālā vērtība. Diemžēl pagaidām tā tiek izmantota diezgan nelikumīgi, tajā skaitā arī šis centrs ir reģistrējies kā masu informācijas līdzeklis. Izmantojot šo monopola situāciju, tas būtībā veic zināmas nekontrolētas darbības, kas nebūtu pieļaujamas šajos monopola apstākļos.

I.Silārs: Bet šeit ir uzdots tikai iesniegt priekšlikumus par reorganizāciju! Ja man iesniedz priekšlikumus, tad man ar tiem kaut kas ir jādara. Ko Prezidijs ar šiem priekšlikumiem darīs? Šeit nav nekas norādīts, kas Prezidijam jādara ar šiem priekšlikumiem– vai jāapstiprina. Bet priekšlikums jau nav dokuments.

N.Beļskis: Tādā gadījumā man būtu priekšlikums, ja, teiksim, šo nenobalso, uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei, kā ir rakstīts sākumā, reorganizēt Latvijas Radio un televīzijas centru.

Priekšsēdētājs: Silāra kungs tam piekrīt. Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Beļska kungs jau atbildēja uz manu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies, tad viss ir kārtībā. Vai mums vēl ir jābalso par šo 4.apakšpunktu? Tātad pieņemam to tādā redakcijā, ka “uzdot Ministru padomei reorganizēt Radio un televīzijas centru”. Nav iebildumu?

3.? Nav. 4.? Arī nav. 5., 6.punkts? 7., 8., 9., 10.? Lūdzu.

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Es konsultējos arī ar Ārlietu komisiju, un man ir priekšlikums šeit mazliet mainīt redakciju, tas ir, “uzdot Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai kopā ar Latvijas Radio valsts uzņēmumu un Latvijas Televīzijas valsts uzņēmumu”. Tālāk kā tekstā, izņemot Ārlietu komisiju un Arhitektūras, celtniecības un enerģētikas komisiju.

Priekšsēdētājs: Nav nevienam nekas pretī, ka komisijas met ārā? Nav. Lūdzu, tālāk!

11.? Nav. 12., 13., 14., 15.? Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Šis lēmums tika gatavots paralēli likumam. Būtībā lēmumā ir ietverts vesels process, kur ir ievērota pēctecība, lai, no vienas puses, būtu aizstāvētas arī strādājošo intereses un lai nebūtu pārāk liels haoss tieši lietu pārņemšanā radio un televīzijā un valsts uzņēmuma izveidošanā. Teikt, ka mēnesi vēlāk ir sākts strādāt pie tā, nav taisnība. Arī lēmuma sākotnējais teksts, kas būtībā atbilst šim tekstam, par 99 procentiem tika izdalīts līdz ar likumu trešajā lasījumā, tas ir, pirms trim nedēļām. Tagad mēs izdalām jaunu tekstu. Jo šeit attiecīgi mainās datumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmumu par likuma spēkā stāšanās kārtību. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 75, pret– 6, atturas– 13. Lēmums pieņemts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums. Godājamie kolēģi, tagad mums ir jālemj. Beigušies visi tie darba kārtības jautājumi, attiecībā uz kuriem mēs balsojām par noteiktu laiku. Vienīgi Seiksta kunga priekšlikumu par laika noteikšanu viņa ierosinātajam likumam, viņa vadītajam likumprojektam, mēs nenobalsojām. Tā kā mēs esam izskatījuši to lielāko, tas ir, sarežģītāko, par radio un televīziju, kur varēja būt visvairāk pretrunu, tad ir ierosinājums varbūt tiešām šoreiz nolemt pulksten 15.00 izskatīt reliģisko organizāciju īpašumu jautājumu. Tik tiešām tur nāk ļoti daudzi cilvēki. Es savukārt apsolu, ka darīšu visu iespējamo, lai līdz pulksten 15.00 mēs būtu kārtējo jautājumu pabeiguši un nevajadzētu pārtraukt pusceļā. Nav iebildumu?

Lūdzu, balsosim par Seiksta kunga ierosinājumu– pulksten 15.00 izskatīt jautājumu par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām. Rezultāts: 64– par, 3– pret, 14– atturas. Tātad pulksten 15.00 skatām jautājumu par īpašuma atdošanu reliģiskajām organizācijām.

Tagad, godājamie kolēģi, jūsu ierosinājumi, vai mēs turpināsim šodienas darba kārtību tādā secībā, kāda tā ir, vai arī skatīsim vakar neizskatītos jautājumus? Būtu ierosinājums tomēr šodien aktīvāk pievērsties šodienas programmai, kur ir trešie lasījumi, jo pagaidām zālē ir pietiekams deputātu skaits, un mēs varētu aktīvi strādāt.

Lūdzu, Buķeles kundze!

E.Buķele: Godātais Krastiņa kungs! Mēs jau trešo nedēļu aicinām cilvēkus sakarā ar jautājumu par invalīdu sociālo aizsardzību. Pašreiz atkal mūsu kolēģi, kuri ar mums kopā pie šā likumprojekta strādā, ir ieradušies. Vai man teikt, lai viņi brauc mājās?

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, lūdzu, lemsim! Tātad Buķeles kundze ierosināja izskatīt, jo ir ieradušies visi aicinātie cilvēki, pirmajā lasījumā šo likumprojektu.

Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es saprotu, ka Buķeles kundzes priekšlikums noteikti ir jāizskata, tomēr vajadzētu izskatīt šos likumu labojumus par uzņēmējdarbību. Tad tūlīt mēs varētu arī izskatīt pārējo, ko piedāvā Buķeles kundze. Tomēr par trešajiem lasījumiem lai šodien būtu nobalsots.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ščipcov!

O.Ščipcovs: */Es atbalstu priekšlikumu par likumprojekta par invalīdiem izskatīšanu pirmajā lasījumā. Pie manis ir griezušies daudzi vēlētāji, šorīt no rīta jau pulksten septiņos zvanīja un pastāvēja uz to, lai jautājums tiktu nekavējoties izskatīts./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Laķa kungs!

P.Laķis: Cienījamie kolēģi! Piekrītot tam, ko iepriekš teica, mums ir vienīgais lūgums. Mums kādus mēnešus divus stāv šis nelielais lēmuma projekts par UNESCO satversmes apstiprināšanu. Tā ir standarta tipa satversme, kāda praktiski ir visā pasaulē, kur šī organizācija pastāv. Lēmuma projektā ir tikai divi punkti. Mums būtu lūgums izdarīt šo balsojumu, jo mēs gluži vienkārši nevaram dot šos naudas pieprasījumus. Mēs atkal laižam garām tos 100 tūkstošus dolāru tai nelaimīgajai kultūrai, kur tos varētu izmantot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es domāju, ka mēs tagad balsosim par Buķeles kundzes ierosinājumu– nekavējoties izskatīt jautājumu par invalīdu sociālo aizsardzību. Domāju, ka to mēs līdz pārtraukumam arī izdarīsim. Pēc tam mums ir 6.maija darba kārtība. Tātad– UNESCO un tā tālāk, un tā tālāk.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Buķeles kundzes un deputāta Ščipcova ierosinājumu– nekavējoties uzreiz izskatīt likumprojektu “Par invalīdu sociālo aizsardzību”. Rezultāts: 65– par, pret– nav, atturas– 6.

Lūdzu Buķeles kundzi vai citu ziņotāju tribīnē. Mums ir 24 minūtes laika.

E.Buķele: Godājamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Lūdzu jūsu uzmanību 371.dokumentam. Šis dokuments ir izsniegts mums apmēram trīs nedēļas atpakaļ. Tas ir pēdējais redakcionālais dokuments, kas mums ir izsniegts. Pirmo dokumentu deputātu kungi un dāmas ir saņēmuši apmēram novembra mēnesī. Protams, kopš tā laika komisija ir ļoti daudz strādājusi pie šā dokumenta pirmā varianta. Pašreizējais dokuments ir stipri koncentrētāks un, mūsuprāt, arī pilnīgāk izstrādāts nekā tas dokuments, kas jums tika izsniegts pirmo reizi.

Šajā laikā esam saņēmuši ļoti lielu daudzumu dažādu priekšlikumu un iesniegumu no invalīdu sabiedriskajām organizācijām, no dažādām citām sabiedriskajām organizācijām, kuras tā vai citādi ar šo problēmu savā praktiskajā darbībā saskaras. Komisijas darbā piedalījās Darba ekspertīzes ārstu komisijas pārstāvji un, kā jau teicu, ļoti daudz ieinteresētu cilvēku. Izmantojot izdevību, es visiem gribu teikt paldies par priekšlikumiem. Diemžēl no deputātiem mēs nekādus priekšlikumus līdz šim vēl neesam saņēmuši.

371.dokuments, likumprojekts “Par invalīdu sociālo aizsardzību”. Šā likuma uzdevumi, protams, formulēti 1.pantā. Bet es jūsu uzmanību īpaši gribu pievērst 2.pantam, kur ir uzsvērts pats galvenais šinī likumprojektā, proti, invalīdu integrācija sabiedrībā. Tas bija arī pirmajā dokumentā. Tas bija un ir joprojām arī likumā par pensijām un arī daudzos citos dokumentos, kurus mēs šajā sakarā esam pieņēmuši. Mēs vadījāmies pēc principa, ka invalīds ir tāds pats sabiedrības loceklis kā jebkurš cits no mums, tikai nevarīgāks. Tādēļ viņam ir jāsniedz nepieciešamā palīdzība.

Šajā sakarībā gribu teikt, ka tas atbilst arī Starptautiskās darba organizācijas 1983.gada 159.konvencijas par invalīdu profesionālo rehabilitāciju un nodarbinātību principiem. Es ceru, ka šī konvencija tiks iztulkota visā drīzumā un ka mēs arī pievienosimies šai starptautiskajai konvencijai. Tas arī būtībā ir pats svarīgākais šajā likumprojektā, jo visi pārējie panti formulē invaliditātes un invalīda jēdzienu, formulē sociālās palīdzības organizēšanas nepieciešamību invalīdiem, lai viņi tiešām kļūtu par pilntiesīgiem mūsu sabiedrības locekļiem, kā tas līdz šim nav. Es domāju, ka jūs man piekritīsit, ka praktiski nekur, ne uz ielas, ne sabiedrībā, mēs invalīdus neredzam, it kā viņu vispār nebūtu.

Mēs esam jau līdz šim pieņēmuši vairākus valdības un Augstākās padomes lēmumus, kā arī likumprojektus, pie kuriem vēl tiek strādāts, par invalīdu sociālo aizsardzību. Minēšu tikai dažus.

Ministru padomes februāra lēmums par sociālo maznodrošināto ģimeņu aprūpi un Augstākās padomes pagājušās nedēļas lēmums par sociālo dienestu veidošanu un par papildu pasākumiem sociālā stāvokļa uzlabošanai maznodrošinātajām ģimenēm. Tas viss sasaucas arī ar šo likumprojektu. Bez tam gribu teikt, ka ļoti daudzi pēdējā laikā pieņemtie likumprojekti ir ar tendenci uz pašvaldību pienākumu un funkciju palielināšanu. Arī šis mūsu piedāvātais likumprojekts uzliek galveno aprūpi par invalīdu sociālo aizsardzību vietējām pašvaldībām. Es domāju, ka tas prasīs zināmas izmaiņas tad, kad sāksim strādāt pie budžeta projekta otrajam pusgadam, un tas prasīs arī varbūt zināmas izmaiņas vairākos citos jau esošajos likumos, piemēram, likumā par pašvaldībām, jo, kā jau es sacīju, galvenais uzdevums invalīdu sociālajā aprūpē tiek uzlikts pašvaldībām.

Gatavojot šo likumprojektu, esam saņēmuši no Likumdošanas, nevis no Likumdošanas komisijas, bet no Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes vairākus priekšlikumus, kuri detalizēti tika izskatīti mūsu komisijā. Mēs piekrītam Lisagora kungam, ka varētu papildināt šā likumprojekta 3.pantu, kur ir rakstīts, ka sociālās aizsardzības programmu izstrādā un koordinē Latvijas Republikas Labklājības ministrija. Tur patiešām varētu būt pirms Labklājības ministrijas vai tās vietā Latvijas Republikas valdība. Pašreiz jau strādā vairākas komisijas, kur ir arī citu ministriju pārstāvji. Ir viena komisija, kuru vada izglītības ministrs Piebalga kungs. Droši vien turpmāk citām komisijām būtu šie jautājumi vairāk jākoordinē, tāpēc varētu pilnībā piekrist šādam Lisagora kunga priekšlikumam.

Tanī pašā laikā komisija nepieņēma Lisagora kunga iebildumu par to, ka, balstoties uz Lietuvas Republikas un Baltkrievijas Republikas pieredzi šādu likumu izstrādāšanā, vajadzētu likumprojektā par invalīdu sociālo aizsardzību katrā ziņā ietvert tādu normu, ka invalīdam ir tādas pašas tiesības kā jebkuram citam cilvēkam. Mēs no šāda soļa un šādas normas atturējāmies, jo uzskatām, ka šīs invalīda tiesības mēs paredzam un paredzēsim citos likumos. Respektīvi, nevienā likumā mēs neesam ietvēruši normu, ka invalīds būtu kaut kādi diskriminējams vai kaut kā citādi uzskatāms par mazāk tiesīgu nekā jebkurš cits cilvēks Latvijas Republikā. Bez tam mūsu vēl līdz šim nesakārtotie jautājumi par pilsonību un tā tālāk arī tam neatbilst, lai mēs šādu normu iestrādātu šinī likumprojektā, jo likumprojekta uzdevums ir invalīdu sociālā aizsardzība. Viņu politiskās tiesības mēs regulēsim ar citiem likumiem.

Juridiskajai pārvaldei bija iebildumi pret 5.pantu, pret to, ka šinī pantā nav uzskaitītas visas pazīmes, kādas būtu ietveramas invaliditātes jēdzienā. Bet mēs, komisija, neuzskatījām par iespējamu likumā visu detalizēti ietvert, jo ir taču vesels dokumentu krājums, kur ir ierakstītas katras slimības funkcionālās pazīmes, kādas ir nepieciešamas, lai varētu piešķirt invaliditāti, invaliditātes grupu. Uzskatījām tomēr, ka arī šinī likumprojektā ir jādod pietiekams tādu pazīmju kopums, lai jebkuram ierindas cilvēkam, lasot šo likumprojektu, kļūtu skaidrs, ka viņš ir tiesīgs, lai viņa veselības stāvokli novērtētu un lemtu par tā atbilstību vai neatbilstību tai vai citai invaliditātes grupai.

Ja mēs akceptēsim šā likumprojekta pirmo lasījumu principā, tad būs nepieciešami grozījumi arī pensiju likuma 8.pantā par invaliditātes grupām. Līdz šim mūsu praksē pastāvēja trīs invaliditātes grupas, turpretī šinī likumprojektā mēs pieturamies pie pasaules prakses, kur ir drusku citāds, atšķirīgāks, invaliditātes iedalījums. Tas ir atspoguļots 7.pantā. Ir smaga invaliditāte un mēreni izteikta invaliditāte. Atbilstoši tam, ja mēs to pieņemsim, būs jāizdara grozījumi pensiju likumā.

Īsā veidā tas arī būtu viss par šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Buķeles kundze! Jautājumos pierakstījušies pagaidām trīs deputāti. Lūdzu, deputāt Blažēvič!

J.Blažēvičs: Pašlaik pašvaldībās ir Sociālās nodrošināšanas nodaļas, pēc 1.jūlija būs valsts daļa pašvaldībās. Kāds būs šo valsts pārvaldes institūciju pienākums attiecībā uz šiem invalīdiem?

E.Buķele: Tās struktūras, kas paliek pašvaldībās, nodarbosies tikai ar pensiju un pabalstu izmaksu. Tās jaunās struktūras, kas veidojas, praktiski nodarbosies ar invalīdu un visu sociāli neaizsargāto un maznodrošināto slāņu praktisko aprūpi, ar visu to organizatorisko darbu.

J.Blažēvičs: Otrs jautājums. Jūs 3.pantā rakstāt par programmu, ka Labklājības ministrija izstrādā programmu. Var izstrādāt dažādu programmu, pašvaldības var dažādi finansēt. Tomēr šīs attiecības paliek– valsts budžeta finansējums un pašvaldību budžeta finansējums. Šeit jebkurā gadījumā var būt voluntāra pieeja. Kādi ir kritēriji šo attiecību regulēšanai starp pašvaldību un valsts budžetu?

E.Buķele: Cienījamais kolēģi, es domāju, ka mēs šos kritērijus kopīgi izstrādāsim. Katrā ziņā vēl pagājušajā ceturtdienā, tiekoties ar pašvaldību pārstāvjiem, kuri jau ir praktiski saskārušies ar šo problēmu, uzzinājām, ka viņi ir iesnieguši konkrētus priekšlikumus par to, kā mums būtu jāveido pašvaldību budžets nākamajam pusgadam, lai viņi varētu reāli arī šīs programmas pildīt. Katrā ziņā es ļoti ceru, ka deputāti to izpratīs un atbalstīs, jo pašvaldībām vienām ar pašreizējo budžetu tas, protams, pa spēkam nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Marjaša!

R.Marjaša: Buķeles kundze, sakiet, lūdzu, vai no 7.panta un 8.panta izriet, ka absolūti visi Latvijā dzīvojošie invalīdi tiks pakļauti pārekspertēšanai?

E.Buķele: Nē.

R.Marjaša: Tad, lūdzu, paskaidrojiet, apmēram kāds var būt tas mehānisms, jo mums pašlaik pastāv trīs invalīdu grupas, kas nesakrīt ar tiem kritērijiem, kuri te ir norādīti, galvenokārt procentuālā ziņā.

E.Buķele: Esošās invaliditātes grupas paliks tādas, kādas tās ir.

R.Marjaša: Pārekspertēšanas nebūs? Tas ir pavisam skaidrs? Tas būs lēmumā iestrādāts?

E.Buķele: Jā.

R.Marjaša: Lasot šo, rodas iespaids, ka tagad vajadzīga ekspertīze no jauna visiem bijušajiem invalīdiem?

E.Buķele: Nē. Pārekspertīzes nebūs, bet, ja jūs vēlēsities par šo jautājumu vēl sīkāk, tad šeit ir arī pārstāve, daktere Ozola, viņa vēl sīkāk varētu par šo lietu pastāstīt.

R.Marjaša: Tas ir ļoti principiāls jautājums. Ja mēs netaisām no jauna ekspertīzi, tad nākamie invalīdi būs citādā stāvoklī nekā pašreizējie, jau atzītie invalīdi. Bet, ja mēs taisām pārekspertīzi, es varu iedomāties, cik milzīgus līdzekļus valstij vajadzēs ieguldīt, lai pārbaudītu no jauna visus invalīdus, un kādu stresu sabiedrībā tas varētu radīt.

E.Buķele: No jauna invalīdi pārbaudīti netiks. Tā kā invaliditātes grupas ir visu laiku līdz šim piešķirtas uz zināmu laiku, tad, beidzoties šim termiņam, protams, pēc tam ekspertīze tiek izdarīta jau pēc jaunajiem kritērijiem.

R.Marjaša: Paliks tie citi kritēriji uz priekšu, nevis atpakaļ?

E.Buķele: Jā.

R.Marjaša: Tagad attiecībā uz 13.pantu. Līdz šim mums bija attiecībā uz invalīdiem atvieglojumi dzīvokļu apmaksā, par komunālajiem pakalpojumiem un tā tālāk. Šeit tas nav paredzēts?

E.Buķele: Mūsu deputātu komisija, kolēģes Zeltkalnes vadītā deputātu komisija, strādā pie likumprojekta par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājuma risināšanā. Ja nemaldos, 13.pantā tieši par to ir runa.

R.Marjaša: Ja mēs te nemaz to neminam, tad pašvaldībām arī nebūs pamata, nebūs obligāti šis jautājums jāizskata. Tas būs atkarīgs tikai no pašvaldībām. Bet, ja tas ir tāds “jumta” likums, tad tomēr vajadzētu te minēt ne tikai pārcelšanās pabalstus uz piemērotu dzīvokli, bet arī, teiksim, pašvaldību iespēju robežās paredzēt atvieglojumus par izdevumiem dzīvoklim un komunālajiem pakalpojumiem.

E.Buķele: Tas ir Zeltkalnes kundzes likumprojektā paredzēts, tieši tas, par ko jūs pašreiz runājat.

R.Marjaša: Ir paredzēts?

E.Buķele: Es jūtu, ka šajā jautājumā Makarova kungs grib kaut ko papildināt.

V.Makarovs, Sociālās palīdzības departamenta direktors: Es atvainojos, es gribu atbildēt uz šo jautājumu. Invalīdiem kā tādiem nav bijuši komunālo maksājumu atvieglojumi. Bija ļoti šaurām invalīdu kategorijām, proti, Lielā Tēvijas kara invalīdiem. Šobrīd saskaņā ar Ministru padomes un Augstākās padomes attiecīgajiem lēmumiem tie ir komunālie maksājumi Černobiļas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem. Ja runājam atklāti, tad šobrīd tieši šie komunālie pakalpojumi var mums sist vissmagāk tāpēc, ka, privatizējot dzīvojamo fondu, es ļoti šaubos, vai privātmāju īpašnieks pieņems savā dzīvoklī īrnieku, ar kuru viņam būs papildu klapatas par komunālajiem maksājumiem. Tādēļ laikam Latvijas Republikā perspektīvā būs jāiet uz specializētu pabalstu sistēmu atsevišķām iedzīvotāju grupām, kaut vai jāpiešķir komunālo pakalpojumu pabalsts. Bet tam ir jābūt individualizētam turpmāk. Manuprāt, to visu republikā vajadzēs pieņemt nākamajā gadā vai šogad atkarībā no tā, cik ātri izdosies izstrādāt speciālu Augstākās padomes likumu par sociālajām garantijām atsevišķām iedzīvotāju kategorijām. Protams, invalīdiem ir vajadzīgas papildu garantijas, lai viņi normāli varētu dzīvot.

R.Marjaša: Piedodiet, tādā sakarībā, es domāju, vai tad nebūs nesaskaņotība ar šo likumu, kurš pretendē uz vispārēju nozīmi?

V.Makarovs: Es domāju, ka nebūs nesaskaņotības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Buķeles kundze, man jums ir pusotra jautājuma. Sakiet, lūdzu, kas 7.pantā ir domāts ar jēdzienu “prognozējamā invaliditāte”? Tas ir ļoti slidens izteiciens. Kurš katrs var kādreiz būt invalīds. Kas te ir domāts ar 7.4.punktu? Gan fizisks, gan psihisks.

E.Buķele: Es ceru, ka uz šo jautājumu kompetentāk atbildēs daktere Ozola. Es lūgtu dakteri Ozolu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu Ozolas kundze, jūsu atbilde Freimaņa kungam.

E.Ozola, Darba ekspertīzes ārstu komisijas galvenā ārste: Prognozējamā invaliditāte, pēc mūsu uzskata, būtu invaliditāte, kuru, slimības gaitu vērojot, ārsts var nojaust, paredzot, vai cilvēks varētu vai nevarētu kļūt invalīds, izmantojot visas ārstēšanas iespējas ārstēšanās gaitā, izmantojot visu iespējamo ārstēšanu sanatorijā, kūrortā, pēc tam tiek izlemts jautājums, vai cilvēks ir uzskatāms par invalīdu vai ne.

Šeit ir tāds skaitlis– seši mēneši, kad cilvēks tiek novērots. To dara ārstējošais ārsts. Lūk, šis ir tas laiks, kad viņš varētu tikt uzskatīts par prognozējamu invalīdu. Pēc šiem sešiem mēnešiem mums ir jāizlemj jautājums, vai viņam ir nosakāma invaliditātes grupa vai atļaujama vēl ārstēšanās papildu laikā.

J.Freimanis: Sapratu. Un otrs jautājums, Buķeles kundze, drusku lielāks. Mēs visi gribam pieņemt tādus likumus, lai tie strādātu, lai no tiem būtu kāds labums. Šajā sakarībā es nevaru aizmirst Zeiles kundzes repliku. Viņa teica: “Mīļie draugi, cik mums šis likums maksās?”

Un tagad es gribu pajautāt, teiksim, tālāk par 4. un 5.lappusīti, kur ir teikts ļoti daudz kas labs. Es esmu ar abām rokām par. Jūs nupat uz Blažēviča kunga jautājumu atbildējāt, ka pašvaldībām šīs naudas vēl nav. Vai jūs domājat, ka mums kādreiz vispār būs nauda? Jo, teiksim, 10.2. un 10.3.punkts ir nevis pašvaldību kompetencē, bet tā ir valsts nespēja apgādāt visus šos līdzekļus. 13.pantā te ir rakstīts, ka ir rožaina nākotne invalīdiem, kuriem dos iespēju pāriet uz citu dzīvokli. Un 12.pants ir ļoti deklaratīvs pants, tur minētais viss ir labs, bet nav nekas konkrēts. Vai materiālā un lietišķā ziņā 10., 12., 13.likuma pants ir pietiekami pārdomāts, jo te ir ļoti zili sapņi iekšā, manā uztverē?

E.Buķele: Cienījamo kolēģi, varbūt pašreiz jums tā izskatās, ka tas ir zils sapnis. Man šķiet, ka daudziem mūsu invalīdiem tas tā liekas. Bet es negribētu piekrist, ka mēs pieņemtu par normu to situāciju, kāda tā ir pašreiz. Vai nu mēs to gribam vai negribam, ja vēlēsimies stabilizēt situāciju republikā, tad mums būs jāizstrādā konkrēta programma invalīdu rehabilitācijai. Arī individuālajai. Un tajā noteikti būs jāparedz arī visi šie sociālie uzlabojumi.

Katrā ziņā, manuprāt, smagākais jautājums, viens no smagākajiem, būs invalīdu dzīvokļu apstākļu uzlabošana. Šodien, kad šis dienests, par kuru es atbildēju Blažēviča kungam, vēl tikai sāk strādāt, jau tomēr ir skaidrs, ka tieši invalīdi ir tie, kuri ļoti daudzos gadījumos dzīvo graustos. Ejot šo privatizācijas ceļu, mēs tiešām nonāksim, mēs būsim spiesti, mēs jau šodien esam gandrīz spiesti, lūk, šo apsekošanas darbu uzsākt un valstiski sākt domāt, kā to lietu atrisināt.

J.Freimanis: Buķeles kundze, vai tādā gadījumā nevarētu izteikt tādu priekšlikumu vai jautājumu, es nezinu, kā to apzīmēt, proti, palūgt, lai Labklājības ministrija nākamajos lasījumos dod šim likumam kaut kādu pielikumu vai vismaz piecus sešus pilnīgi konkrētus pasākumus, kuri būtu reāli un ne tikai šķistu reāli mums, kuri te sēžam, bet arī tiem cilvēkiem, kuru dēļ šis likums ir. Vai tādā gadījumā visa tā lieta neizskatītos drusku labāk?

E.Buķele: Es jums, Freimaņa kungs, pilnīgi piekrītu. Bet es vēl gribētu piebilst pie 12.panta, kur mēs runājam par bērnudārziem. Ja mēs šādu pantu nepieņemtu pašreiz, kad notiek ļoti daudzu specializēto bērnudārzu likvidācija, tad mēs ārkārtīgi apdraudētu bērnu invalīdu likteni un viņu izredzes nākotnē. Tā ka tas tomēr… Es negribētu sacīt, ka šis pants ir deklaratīvs, tajā ir ļoti daudz kas konkrēts.

Priekšsēdētājs: Paldies Buķeles kundzei. Zeiles kundze, es atvainojos, mums jau visi deputāti ir izgājuši pārtraukumā. Pēc pārtraukuma, lūdzu, ja jūs vēlaties, īsu komentāru.

V.Zeile: Man, kolēģi, ir viens ļoti būtisks jautājums. Tuvojas 15. un 16.maijs, kad ir termiņš valdībai iesniegt budžetu projektus otrajam pusgadam– gan valsts budžetu, gan sociālās apdrošināšanas budžetu. Vai šis likumprojekts ir pārrēķināts skaitļos, rubļos un vai būs papildus ietverts budžetu projektos? Tas ir ļoti būtisks jautājums.

Priekšsēdētājs: Mums ir pārtraukums. Varbūt Makarova kungs tiešām pēc pārtraukuma atbildēs, jo neviens jau vairs neklausās. 30 minūtes pārtraukums.

Vienu minūti pēc 12.00 atsākam darbu.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Lagzdiņš.

E.Buķele: Krastiņa kungs, es atvainojos, Makarova kungs...

Priekšsēdētājs: Jā, Makarova kungs, es atvainojos, jūs vēl atbildi palikāt parādā.

V.Makarovs: Jautājums par budžeta līdzekļiem nākamajam pusgadam. Protams, atsevišķus izdevumus nākamajam pusgadam mēs esam paredzējuši. Tas ir, pirmkārt, jautājums par protezēšanas izdevumiem invalīdiem. Otrkārt, jautājums par atsevišķu atvieglojumu grupu apmaksu, jo, piemēram, dzelzceļa transports šobrīd intensīvi pieprasa, lai viņiem kompensētu tos zaudējumus, kas rodas, invalīdus pārvadājot pēc atvieglotiem noteikumiem. Būs paredzēti, vismaz būs pieprasīti arī atsevišķi izdevumi invalīdu rehabilitācijas un arodapmācības centriem. Tātad atsevišķi panti jau praktiski darbojas un sāks darboties arī turpmāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Lagzdiņa kungs, jūsu jautājums.

J.Lagzdiņš: Jūs uzstājoties teicāt: ja pieņem šo likumu, tad būs jāizdara grozījumi pašvaldību likumos. Vai jūs nevarētu konkretizēt, ko jūs domājat ar to, jo es kā Pašvaldību komisijas loceklis to ļoti vēlētos zināt.

E.Buķele: Varbūt es drusku mīkstinātu to savu izteikumu, es teiktu– papildinājumu, jo praktiski līdz šim likumā par pašvaldībām ir tikai viens teikums, ja es nekļūdos, ka pašvaldības koordinē sociālo jautājumu risināšanu. Apmēram tikai tāds ieraksts ir tajā likumā. Manuprāt, sakarā ar to, ka mēs viscaur ejam uz decentralizāciju, šis likums (ne tikai šis, bet vairāki pēdējā laika likumi) uzdod pašvaldībām daudz plašākas funkcijas, tādēļ es pieļauju tādu iespēju, ka mums tas būtu jāieraksta arī likumā par pašvaldībām. Tā būtu tikai tāda savstarpēja likumu saskaņošana.

J.Lagzdiņš: Likumprojektā par Rīgas pašvaldību ir tāda tēze, ka valde organizē sociālo aprūpi. Tas ietver šo tēmu?

E.Buķele: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zeltkalnes kundze!

B.Zeltkalne: Jau saņemot šo likumprojektu, manu uzmanību saistīja 12. un 13.pants, tas ir, par ko jau runāja iepriekšējie deputāti, proti, par šo palīdzību sadzīves apstākļu uzlabošanā un pārcelšanās pabalstu uz piemērotāku dzīvokli. Man būtu vairāk priekšlikums, nevis jautājums, ka nevajadzētu runāt par palīdzību šādā aspektā. Ko nozīmē pārcelšanās pabalsts, ja mums nav šo dzīvokļu! Mēs nezinām, cik ir invalīdu, neviens nevar atbildēt uz jautājumu, neviena pašvaldība nezina, cik invalīdu dzīvo nepiemērotos apstākļos, kuriem ir jāuzlabo dzīves apstākļi. Ne jau visi invalīdi ir jāapgādā ar dzīvokļiem. Tas ir pirmais.

Otrs. Ja mēs runājam par invalīdiem, tad tikpat neatrisināts jautājums ir par bāreņiem, daudzbērnu ģimenēm, cilvēkiem, kuri ir varbūt uz šīs invaliditātes robežas, bet vēl nav atzīti, vai arī nav atzīti par invalīdiem, bet kuru dzīve varbūt ir vēl briesmīgākos apstākļos.

Tāpēc man būtu tāds varbūt vairāk ierosinājums nekā jautājums. Mūsu likumprojektā ir punkti par valsts un pašvaldības palīdzību maznodrošinātām ģimenēm. Man nav iebildumu, ka tie ir šeit, bet varbūt vajag saskaņot un koordinēt, lai nebūtu šajos likumos pretrunu, lai nebūtu tā, ka mēs īpaši izceļam invalīdus, jo invalīdi var būt tāda pati kategorija kā citas, kuras būtu jāietver šajos minētajos likumprojektos. Es runāju šeit par to, kas attiecas tieši uz sadzīves apstākļiem un šo apstākļu uzlabošanu.

18.maijā mēs kopīgā sēdē skatīsim šo savu likumprojektu. Būtu lūgums, ka mēs varētu varbūt vienoties uz otro lasījumu jau par konkrētu pantu formulējumu vienā vai otrā likumā.

E.Buķele: Paldies, kolēģe! Es jums pilnīgi piekrītu. Tāpēc jau es atļāvos atsaukties uz jūsu likumprojektu. Kas attiecas uz apsekošanu, patiešām pašreiz informācija ir nepietiekama. Pagājušajā ceturtdienā, tiekoties ar pašvaldību pārstāvjiem, es pārliecinājos: lai nu kā, tomēr šis darbs ir sākts. Un viņi patiešām apsekos ne jau tikai invalīdus, bet visas ģimenes, kurām ir nepieciešama tāda vai citāda sociālā palīdzība. To starpā arī, protams, bāreņus un jauniešus, kuriem ir vecāki, bet kuri pašreiz beidz skolas un ir potenciāli bezdarbnieki. Tā ka tas arī būs redzeslokā. Te jau, kolēģi, parādās šo likumu savstarpējā sakarība un mijiedarbība.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautātāju vairs nav. Vai ir arī kāds deputāts pieteicies debatēs, ņemot vērā, ka, jautājumus uzdodot, jau lielākā daļa debatēja? Tomēr ir.

Pirmais debatē deputāts Silārs.

I.Silārs: Godājamie kolēģi! Es gribu visnotaļ izteikt atzinību tiem kolēģiem un sociālā dienesta darbiniekiem, kuri ir strādājuši pie šā likumprojekta. Tas tiešām ir daudz labāks nekā pirmajā variantā un ārkārtīgi nepieciešams. Šajā valstī, kurā mēs līdz šim esam dzīvojuši, par invalīdiem neviens netika domājis. Tiem, kam ir bijusi izdevība pabūt citās zemēs, zina, ka pat ietvju pārejās ielu krustojumos ir tā sauktās rampas, kurām latviešiem nav adekvāta vārda, kas ļauj invalīdiem ar ratiņiem uzbraukt un nobraukt. Mums nevar pat ar bērnu ratiņiem mātes tikt pāri no stūra uz stūri. Ja sabiedriskā iestāde ir divstāvu ēkā, tad tajā ir lifts, domājot par to, kā invalīds var nokļūt otrajā stāvā. Bet es runāšu par to pretrunu, kuru es šeit saskatu kā mediķis.

Šeit, manuprāt, ir sajaukti divi jēdzieni, proti, sociālais un medicīniskais. Tādēļ es vispirms runāšu par to, kur es to saskatu un kādus gribētu sniegt priekšlikumus.

9. un 10.pants. 9.pants runā par sociālo palīdzību. 10.pants runā par medicīnisko palīdzību. Tas ir pareizi. Bet līdz ar to es gribētu nosau­kumā ielikt, ka tas ir Latvijas Republikas likums par invalīdu sociālo un veselības aizsardzību, jo, tālāk lasot 9. un 10.panta saturu, tajos ir pretruna. Aiz 10.panta paskaidrojums ir pareizs, ka tā realizāciju nodrošina vietējo pašvaldību sociālais un medicīniskais dienests. Tie ir divi dažādi dienesti. Sociālais un medicīniskais. Tādēļ nevar ielikt 9.pantā, ka medicīniskā palīdzība ir sociālās palīdzības sastāvdaļa. Tā ir atsevišķi. Jo, ja mēs lasām secībā, neaizejot vēl līdz 10.pantam, tad es uzreiz apstājos un sāku desmitreiz pārlasīt un domāt, kā var ar sociālo palīdzību novērst invaliditāti vai tās progresēšanu. To var tikai ar medicīnisko palīdzību. Tā kā tas ir pareizi 10.pantā, ka ir medicīniskā palīdzība un ka tās mērķis ir novērst invaliditātes progresēšanu. Jo tās ir divas. Mediķi var strādāt sociālās palīdzības jomā, var būt departamentam savi mediķi, savi eksperti, bet tie ir divi dažādi dienesti, tā ir mana pārliecība. Ir medicīniskais dienests un sociālais dienests. Ir sociālā reabilitācija un medicīniskā rehabilitācija.

Tas ir personīgi mans vienīgais lūgums un piebilde: lai būtu, pēc manas izpratnes, perfekts šis likums, tad kā mediķim man ir priekšlikums virsrakstā– “Latvijas Republikas likums par invalīdu sociālo un veselības aizsardzību”. Un no 9.panta izņemt 1.apakšpunktu, ka katram invalīdam, neatkarīgi no invaliditātes cēloņa, ir tiesības uz tādu sociālo palīdzību, kāda nepieciešama, lai novērstu invaliditāti vai tās progresēšanu. Tas ir jāpārliek pie medicīniskās. Tas jau ir vispār jāizņem ārā, jo tas jau ir 10.pantā. Un jāizņem ārā no tā, ka sociālo palīdzību, ko ir tiesīgs saņemt invalīds, iedala šādos veidos. Izņemt no tās medicīnisko palīdzību, jo tā ir nākamajā pantā. Medicīniskā palīdzība ir atsevišķs palīdzības veids, kas atbildīs virsrakstam.

Citu iebilžu personīgi man nav. Uzskatu, ka projekts katrā ziņā ir atbalstāms pirmajā lasījumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ščipcov!

O.Ščipcovs: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Dāmas un kungi! Es gribu pievienoties tām piezīmēm, kuras tikko šeit izteica deputāts Silārs, un izteikt vēl vairākas savas domas.

Man liekas, ka pats likums, tā parādīšanās tiešām ir ļoti svarīga, bet veselai rindai pantu ir tīri deklaratīvs raksturs. Nav skaidra attieksme pret invaliditātes kategorijām. Mums bija I, II un III grupa, bet šeit ir smagā invaliditāte un tā tālāk, par ko jau runāja deputāte Marjaša. Lieta tā, ka šodien šo likumprojektu apspriežam pirmajā lasījumā, pēc tam būs vēl citi likumi, kas šo likumu it kā pastiprinās, tajā skaitā arī dzīvokļu jomā. Es gribētu apgalvot, ka pašreizējā laika posmā invalīdi, tāpat kā citas maznodrošināto pilsoņu kategorijas, atrodas ļoti smagā situācijā. Nav izslēgts, ka tuvākajā laikā lavīnveidīgi pieaugs krīze ekonomikā, un mēs vienkārši nepaspēsim veikt vairākus konkrētus pasākumus, lai šos cilvēkus aizsargātu.

Ar šo likumu mēs pārāk daudz ko atdodam pašvaldību rokās. Principā tas ir labi. Bet ļoti nepieciešama šajos jautājumos būs valsts koordinācija. Vai nevar iznākt tā, ka vienā rajonā vienas pašvaldības dos tādas atlaides, bet citas– citādas, tāpat kā jau tagad ir dažādas produktu cenas, teiksim, Rīgā, Jelgavā un lauku novados. Tas ir, ļoti gribētos, lai iznāktu tā, ka sabiedrības attieksme pret invalīdiem būtu visur vienāda, lai nekur nebūtu apdalīto. Tāpēc mums pavisam konceptuāli jāievieš valsts uzraudzība pār to, kā pašpārvaldes orgāni izmantos savas iespējas, kādas mēs ar šo likumu tiem dodam.

Man liekas, ka komisijai vēl jāstrādā un konceptuāli jānorāda, ka valsts nepaliks malā un neatstās invalīdus bez savas uzmanības, sevišķi pašreizējos, tik sarežģītos apstākļos. Īpaši es gribu uzsvērt, ka pašlaik vēl nav sācies dzīvokļu privatizācijas process. Man liekas, ka tajos pantos– tādi ir vairāki, kuros skarti invalīdu sociālās un materiālās palīdzības jautājumi,– mērķtiecīgi būtu jau tagad ierakstīt, ka nepieciešams invalīdiem nodrošināt atvieglotus dzīvokļu privatizācijas noteikumus, protams, pēc tam, kad tā sāksies. Bet jau pašlaik vajag pirmās grupas invalīdiem– tā viņus pagaidām sauksim– nodrošināt 50 procentu atlaidi maksājumiem par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem. Maksa par komunālajiem pakalpojumiem katrā gadījumā ir citāda, tā atkarīga no dzīvokļa, kādu indivīds apdzīvo, var būt vai nebūt apkure, gāze, karstais ūdens, telefons un vēl kas cits. Visas šīs lietas var konkretizēt.

Ja mēs konkrētā pantā rakstām par transporta atlaidēm, tad kāpēc gan mums neierakstīt arī īpaši svarīgākos momentus, kas saistīti ar privatizāciju un komunālo pakalpojumu maksām? Tas, no vienas puses, nomierinātu invalīdus, bet no otras– šis likums kļūtu konkrētāks. Man liekas, ka pašreizējā situācijā, kad strauji palielinās dzīvokļu īre un maksa par komunālajiem pakalpojumiem, daudzi invalīdi vienkārši var nonākt bezizejas situācijā, var sākt sajust, ka nāve ir viņu vienīgais glābiņš.

Šis ir ļoti svarīgs likums, kuru es kopumā atbalstu, taču piedāvāju ierakstīt šos papildinājumus, par kuriem runāju. Tos var arī citādi izrediģēt, esmu iesniedzis savus konkrētos priekšlikumus, un man liekas, ka tos jautājumus, kas attiecas uz privatizāciju un komunālo pakalpojumu maksām, likumprojektā jāiekļauj jau tagad. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cīruli!

M.Cīrulis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es kā viens no tiem desmit ārstiem, kuriem Latvijas prese pārmet nevarību parlamentā, ka tikai daži darbojoties ar jautājumiem, kuri saistīti ar invalīdu sociālo aprūpi, bet vairums apmeklējot ārzemes un nodarbojoties ar dažādu dienestu revīzijām, gribētu savu nelielo uzstāšanos sākt ar vienu tādu patiesību, ka ir lieli meli, ir mazi meli un ir arī statistika. Lai mēs varētu objektīvi spriest par mūsu stāvokli, tad varbūt ir vērts ieskatīties dažos rādītājos, kas gan tieši neattiecas uz invalīdiem, bet tomēr.

Es kā ārsts, kas vairāk nekā 20 gadu strādā tieši neonatoloģijā, tas ir, tieši dzemdību iestādēs un bērnu nodaļās, gribētu jums darīt zināmus dažus skaitļus par pērno gadu Latvijas Republikā. Jūs acīmredzot lasāt tādu laikrakstu kā “Pilnīgi Atklāti”, kur pirmajā lapā bija rādītāji par mirstību un dzimstību Latvijā. Es gribētu arī atgādināt, ka pērn Latvijā piedzima vairāk nekā 34 tūkstoši jaundzimušo. Un šeit dažu vairāk vai mazāk ambiciozu sabiedrisko organizāciju vadītāju telemaratonos sniegtajiem datiem pretī es gribētu likt statistiku, nevis baumas, kas iegūtas vienā vai otrā patoloģijas nodaļā.

Pērn no visiem šiem 34 tūkstošiem dzemdību gandrīz 93 procenti dzemdību bija, kā mums tiek uzskatīts, laikā. Arī šis rādītājs republikā ir samazinājies. Bērnu kopējā saslimstība, par kuru bieži runā dažādos televīzijas raidījumos, cienījamās kundzes, šobrīd Latvijas Republikā ir 21,2 procenti. Tāpat man gribētos atgādināt dažus rādītājus, kas varētu ietekmēt mūsu invaliditātes rādītājus republikā, tas ir, ja saskaita iedzimtos defektus kopā ar dažādām dzemdību traumām, tad katru gadu apmēram 3 procenti no visiem jaundzimušajiem var papildināt invalīdu skaitu. Tātad, ja rēķinām šo ciparu, tad katru gadu apmēram 100 jaundzimušo nāk republikā klāt ar dažādām iedzimtām vai arī mediķu un arī visas sabiedrības nevērības rezultātā iegūtām kroplībām un defektiem.

Es domāju, ka ļoti pareizs ir teiciens, ko es nesen izlasīju presē, kur bija rakstīts tā, ka neliela valdības līdzdalība un neliela veiksme ir pilnīgi nepieciešama dzīvē, bet pilnīgi uz to cerēt var tikai absolūts muļķis. Es domāju, ka mums parlamentā ar šā likumprojekta palīdzību ir iespējams tomēr rūpēties par Latvijas iedzīvotājiem, it īpaši par latviešu etnosa saglabāšanu nākamajām paaudzēm.

Ja mēs paskatāmies rādītājus tieši par bērniem invalīdiem, tad šeit tika minēts, ka tādu precīzu ciparu nav. Šādi precīzi rādītāji ir saņemami un iegūstami Veselības departamentā, un es jums gribu tos arī darīt zināmus. Pērn Latvijas Republikā kopējais bērnu invalīdu skaits bija 3600, 1990.gadā– 2764. Tā ka pieaugums ir vairāk nekā iespaidīgs.

Bet mani kā mediķi satrauc galvenokārt to invalīdu struktūras pieaugums, ko mēs apzīmējam ar centrālās nervu sistēmas invalidizāciju vai, kā tagad mēdz teikt, saucam par saprāta invalīdiem. Šis skaitlis republikā ir pieaudzis gandrīz par 500.

Ja mēs runājam par bērnu un vispār invalīdu integrāciju sabiedrībā, tad mums katrā ziņā ir arī jāpievērš uzmanība tādam skaitlim, kas rāda, cik bērnu tiek ārstēts sanatorijās un slimnīcās. Arī šis skaitlis pagājušajā gadā ir samazinājies no 38,6 procentiem uz 35 procentiem. Vēl vairāk, manuprāt, mums šobrīd būtu jādomā arī par to, ka ir diezgan daudz saprāta invalīdu, kuri nevar apmeklēt skolas. Arī šajā rādītājā ir kritums par 3,5 procentiem. Ir zināmas cerības, ka, atverot sanatoriju “Starts” un varbūt vēl vienu otru rehabilitācijas centru, šis rādītājs varētu uzlaboties, bet katrā ziņā nav pieļaujams tāds fakts, kāds ir konstatēts, piemēram, Vidzemes priekšpilsētā, ka tiek likvidētas štatu vietas skolotājiem, kuri apmāca bērnus mājās.

Ja runa ir tieši par mūsu izskatāmo likumprojektu, tad, protams, galvenās pretenzijas un iebildumu es izsaku un varu izteikt tieši komisijā, bet man tomēr arī gribas šeit pieskarties šīm pretenzijām. Viena no tām ir likumprojekta 1.pantā, kur mēs esam ierakstījuši par mūsu attieksmi pret invalīdiem. Es domāju, ka šeit šis likums nav vis pret, bet par invalīdu aprūpi.

Tāpat arī likumprojekta 3.pantā mums acīmredzot jāatzīmē, ka mēs palīdzību varam realizēt ne tikai ar Labklājības ministrijas instrukcijām, bet arī ar Izglītības ministrijas un vispār Ministru padomes instrukcijām un programmām. Lai mēs varētu pilnībā realizēt šos rādītājus, par kuriem, kā izteicās deputāts Freimanis, mūsu zilais sapnis nepārvērstos melnā sapnī.

Es domāju, ka mēs izdarīsim labojumus šā likumprojekta 5.2.4.punktā, kur ir atzīmēts, ka invaliditāti var noteikt tikai komisija. Es domāju, ka dzīve pierāda, ka daudzi iedzimtie defekti jau ir redzami skaidri un gaiši uzreiz, bērnam piedzimstot, un ir speciāla anketa, kuru mēs aizpildām tad, kad bērns piedzimst un kad šī invaliditāte ir apzināta un ārstējama vai neārstējama uzreiz jau kopš bērna dzimšanas.

Pašās beigās es gribētu teikt, ka slavens latviešu ārsts Jēkabs Nīmanis jau 1940.gadā ir teicis tādus ļoti pravietiskus vārdus. Viņš teica, ka mēs vēl neesam skaidrībā par to, ka līdzekļus, ko ietaupām uz mātes un bērna aizsardzības rēķina, jau tagad izdodam un izdosim bērnu labošanas iestādēm, cietumiem un vājprātīgo namiem.

Es ceru, ka vismaz tie deputāti, kas atrodas šajā zālē, atbalstīs likumprojektu pirmajā lasījumā un neaizmirsīs, ka tuvojas arī tāda svētku diena, ko mēs beidzot esam atsākuši atzīmēt kā Mātes dienu. Arī šajā sakarā domāju, ka mēs šo likumprojektu visi kopīgi atbalstīsim. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kostins debatē.

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi deputāti! Es apsveicu to, ka mēs esam pievērsušies maznodrošināto kategorijai, kuriem pāri nodarījusi ne tikai dzīve, bet arī pašreiz notiekošais, cilvēkiem, kam jādzīvo nabadzībā. Pirmām kārtām tie ir invalīdi.

Kolēģi, kas uzstājās pirms manis, jau izteica daudzas no tām domām, ar kurām arī es gribēju padalīties ar jums. Taču es gribu pievērt jūsu uzmanību tam, lai mēs šajā likumā neredzētu tikai likumu par tiem invalīdiem, kas tādi ir jau šodien. Manuprāt, mums jāskatās daudz plašāk, mums ar savu parlamentāro darbību jāsekmē, lai invalīdu kļūtu arvien mazāk. Vajag sākt ar rūpēm par katru jaunu ģimeni, par augošo paaudzi, šodienas sociālo sfēru vispār, par veselības aizsardzības stāvokli, par dzimstību un veseliem bērniem. Jārisina arī citi jautājumi, kuri ietekmē invalīdu skaitu mūsu republikā. Nepieciešams, lai šī cilvēku kategorija sajustu, ka valsts un parlaments par viņu nelaimēm zina un par viņiem rūpējas. Tas ir pirmais, ko gribēju pateikt saviem kolēģiem deputātiem.

Es pilnīgi pievienojos tiem deputātiem, kuri šeit uzstājās un atbalstīja mūsu likumprojektu, kurš, es esmu pārliecināts, šodien tiks pieņemts, jo citādi mēs nevaram parādīt humānismu pret šīs kategorijas cilvēkiem. Bet es vēl gribētu piebilst, ka mums ir precīzi jānosaka, kādi izrādīsies valsts un valdības izdevumi sakarā ar šo likumprojektu. Dabiski, ka šis likumprojekts ietekmēs daudzu citu likumu normas, kas šodien darbojas mūsu republikā, prasīs to izmaiņas. Tās vairs nevarēs darboties, ja jaunais likums par invalīdiem tiks pieņemts. Šeit ir gan dzīvokļu, gan komunālo pakalpojumu jautājumi, gan veselības aizsardzības sistēmas un sociālās nodrošināšanas problēmas. Šeit arī žēlsirdības jautājumi, kas Latvijas Republikā attīstās, un uz šodienu tieši žēlsirdības biedrības nodarbojas ar tiem trūkumiem, kas pieļauti no valsts puses attiecībā uz šīs kategorijas iedzīvotājiem.

Gribu vēl piebilst arī par to, ka invalīdi nav tikai pieaugušie. Invalīdi ir arī bērni, ir arī skolas, kas šodien eksistē speciāli invalīdiem, kas ir ļoti nabadzīgas, knapi velk dzīvību, ir pedagogi, kuri audzina un māca bērnus invalīdus. Un gribētos, lai šis likums, kas, esmu par to pārliecināts, šodien tiks pieņemts pirmajā lasījumā, uz savu otro lasījumu jau saturētu precīzākus un konkrētākus nosacījumus. Man liekas, ka tādā gadījumā, ja šis likums tiks pieņemts arī trešajā lasījumā, bet tam nebūs papildinājumu pašlaik spēkā esošajā likumdošanā, bet būs tikai norādes uz to, ka kaut kādi likumi vēl tikai tiek izstrādāti un mēs par tiem uzzināsim tikai nākotnē, tad prieka invalīdiem mēs dosim maz.

Kāpēc es tā runāju par invalīdiem? Tāpēc, ka ļoti bieži jādzird pārmetumi no viņu puses. Jūs zināt, ka daudzi cilvēki parlamentu neatšķir no valdības. Viņi visi saka: “Jūs tur, augšā, valdībā, par mums maz rūpējaties!” Kaut gan, iespējams, pārmetums par to, ka mēs par viņiem maz rūpējamies, tiešām ir pamatots. Tikai šodien mēs sākam parādīt humānisma jūtas, iespējams, arī atbildību šīs cilvēku kategorijas priekšā. Viņi mums ir uzticējušies, lai mēs, pildot savu deputāta pienākumu, viņu labā arī kaut ko izdarītu, lai viņi mums varētu pateikt paldies.

Un pēdējais par šo likumprojektu. Es nepieskaršos atsevišķiem pantiem, šeit piezīmes jau tika izteiktas. Es gribu runāt par černobiliešiem. Vienā no avīzēm– es tagad neatceros, kurā– korespondents rakstīja, ka bijis pieņemšanā pie jaunā republikāniskās biedrības “Černobiļa” priekšsēdētāja. Viņš pievērsis uzmanību tam, ka pieņemšanu gaidījuši slikti ģērbti cilvēki, ar kaut kādu dzeltenīgu sejas krāsu, kas stāstījuši, ka 3–4 mēnešus nesaņem pensiju, kas jau tā bijusi maza, ka pēc viņu badastreika pieņemtie valdības lēmumi republikā praktiski netiek pildīti. Par mūsu darbību bijis, kā teikt, ne visai cildinošs secinājums. Mēs, kā mums pašiem liekas, pieņemam daudzus lēmumus, likumus, kas liekas labi un derīgi mūsu vēlētāju daudzām kategorijām. Bet kā tie uz vietām tiek pildīti, kāda ir vietējo pašvaldību loma mūsu lēmumu un likumu izpildē? Šeit, man liekas, mums atgriezeniskās saites nav. Un es vēlētos, lai šajā likumprojektā uz otro lasījumu černobiliešu jautājums būtu precīzāk iezīmēts un lai šis likums kalpotu par atspēriena punktu valdības programmai invalīdu aizsardzībai. Un pats galvenais, lai invalīdu rindas nepapildinātos ar jauniem invalīdiem, kas ir tādi jau no dzimšanas. Bet statistika par Latviju šodien rāda pavisam ko citu. Laulību skaits samazinās, šķiršanos skaits palielinās, dzimstība samazinās. Precīzu ziņu man nav, nevarēju tādas atrast, par to, vai slimu dzimušu bērnu skaits palielinās vai samazinās, vai paliek 1990.gada līmenī, tāpēc es iesaku visiem saviem kolēģiem šodien pozitīvi vērtēt šo likumprojektu, nobalsot par tā pieņemšanu pirmajā lasījumā./

Priekšsēdētājs: Vairāk debatētāju nav pieteikušies. Vai Buķeles kundze grib teikt galavārdu? Lūdzu.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Paldies par to, ka kopumā tomēr ir jūtams atbalsts mūsu sagatavotajam likumprojektam, par tiem priekšlikumiem, kuri varētu būt, kuri šeit tika ieskicēti, jums uzstājoties. Mēs būsim ļoti priecīgi un centīsimies tos iespēju robežās iestrādāt likumprojektā. Bet es tomēr vēl gribētu atļauties dažus tādus momentus akcentēt arī šoreiz.

Es pirmkārt gribētu griezties pie mūsu kolēģiem no “Līdztiesības” frakcijas, ka vajadzētu varbūt šos atsevišķos pantus izlasīt īpaši uzmanīgi un censties arī saprast pašiem un skaidrot, ka neviena līdz šim piešķirtā invaliditātes grupa ar šo likumu taču netiek noņemta. Kolēģi Ščipcov, es ļoti lūdzu, lai jūs pareizi saprastu un pareizi skaidrotu arī citiem!

Bez tam par 3.pantu, kur bija runa par valdības sociālo programmu. Saprotams, ka primārā ir valdības programma, kura ir jāizstrādā ļoti plaši un detalizēti, kā tas 3.pantā ir paredzēts. Bet tas nebūt neizslēdz pašvaldību iniciatīvu šā jautājuma realizēšanā jau šodien un tūlīt. Bez tam pagājušajā nedēļā pieņemtajā lēmumā par sociālo palīdzību mēs taču esam uzdevuši pašvaldībām piešķirt pabalstus un dažādus citus sociālus atvieglojumus savu iespēju robežās un pat paredzējuši 50 procentu kompensāciju no šiem līdzekļiem, kurus pašvaldības būs izlietojušas sociāli neaizsargātajiem iedzīvotāju slāņiem.

Es ļoti gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šie momenti iedzīvotājiem ir pareizi jāizskaidro, un aicinu tomēr pirmajā lasījumā par šo likumprojektu nobalsot. Mēs gaidīsim jūsu priekšlikumus un papildinājumus, lai varētu ļoti operatīvi sagatavot šo likumprojektu otrajam lasījumam. Es ceru, ka jūs uztvērāt arī to niansi, ka šā likumprojekta saistība ar citiem organizatoriskajiem pasākumiem, kaut vai ar ļoti aktīvo, draudošo bērnudārzu specializēto grupiņu likvidēšanu, var būt ļoti izšķiroša laika ziņā ļoti daudziem invalīdiem kopš bērnības. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrāciju. Rezultāts! Reģistrējušies 90 deputāti. Balsosim par likumprojekta “Par invalīdu sociālo aizsardzību” akceptu pirmajā lasījumā. Viena balss papildus “par”. Pat divas, jo Freimaņa kungs arī ienāca. Tā ka divas “par”. Rezultāts: par– 85, pret– nav, atturas– 1. Tātad likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Nākamais darba kārtības jautājums, kā jau vienojāmies, ir 17. – lēmuma projekts “Par UNESCO Latvijas Republikas Nacionālās komisijas satversmes apstiprināšanu”. Lūdzu, Celmiņa kungs!

J.Celmiņš: Cienītais sēdes vadītāj, cienītie kolēģi! Latvijas Republika 1991.gada 14.oktobrī ir iestājusies ANO UNESCO organizācijā, kura nodarbojas ar izglītības, zinātnes un kultūras jautājumiem. Iestāšanās šinī organizācijā uzliek mums arī zināmus pienākumus. Viens no pienākumiem ir izveidot UNESCO Nacionālo komisiju un arī apstiprināt šīs komisijas satversmi. Faktiski jau ir veikti zināmi priekšdarbi, lai šāda komisija varētu izveidoties. Ir izraudzītas kandidatūras. Šie cilvēki ir strādājuši un sagatavojuši satversmes projektu. Satversmes projekts ir izskatīts arī Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Mūsu komisija atbalsta šo satversmi.

Šī satversme ir izstrādāta, pamatojoties uz UNESCO hartu un attiecīgajiem UNESCO dokumentiem. Tradicionāli atkarībā no valsts uzbūves šo UNESCO satversmi apstiprina vai nu parlaments, vai valdība. Tāpēc arī mums šeit vajadzētu pieņemt lēmumu par šīs satversmes apstiprināšanu, lai varētu pilnā apjomā noformēt UNESCO komisiju, sadalīt šinī komisijā pienākumus, uzsākt sadarboties ar UNESCO organizāciju.

Mums ir reālas cerības saņemt konkrētu palīdzību. Par šo palīdzību tiek domāts, un jau ir sagatavotas programmas. Tā varētu būt palīdzība mūsu Nacionālajai bibliotēkai, palīdzība Kultūras fondam, palīdzība mūsu izglītības sistēmai. Tāpēc es lūdzu šo satversmi apstiprināt, lai mēs varētu sākt darbu.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi ziņotājam? Deputāts Plotnieks pirmais. Lūdzu!

A.Plotnieks: Godātais referent! Pirmkārt, tas, ka mums tiek piedāvāts apstiprināt satversmes projektu, kurš, piemēram, nekādā veidā nav izvērtēts no to vai citu tāda tipa aktu zināmu kritēriju viedokļa, jaunrades procedūras prasību viedokļa, terminu viedokļa un tā tālāk. Tas, man šķiet, ir diezgan dīvaini. Kā jūs šajā sakarībā saprotat kaut vai tādu vienu tēzi: “Nacionālā komisija ir neatkarīga Latvijas Republikas institūcija”? Ja tā ir neatkarīga, tad parlamentam vispār nav nekādas darīšanas ar to. Ja tā ir valsts institūcija, tādā gadījumā mēs varam to apstiprināt.

J.Celmiņš: Jūs jau zināt arī, Plotnieka kungs, pašu UNESCO statusu šinī sakarā. UNESCO ir organizācija, kura nav atkarīga no valdībām. Tātad šinī gadījumā šīs nacionālās komisijas arī darbojas patstāvīgi, saskaņojot savu darbību ar UNESCO hartu.

A.Plotnieks: Ja mēs ierakstām šādu formulu, tad parlamentam te nav ko darīt.

Tagad skatieties tālāk! “7. Veikt citus Latvijas Republikas parlamenta un valdības uzliktus pienākumus visās jomās.” Kādā sakarībā tāds ieraksts?

“8. Nodarboties ar izdevējdarbību.” Bet tādā gadījumā jāsaņem licence. Te ir vesela virkne tādu jautājumu, kuri pilnīgi nav atrisināmi.

J.Celmiņš: Jā, Plotnieka kungs, šī ir tipveida satversme, tāda pastāv arī citās valstīs un veiksmīgi darbojas. Kāpēc jūs domājat, ka tā nevar darboties veiksmīgi arī pie mums?

A.Plotnieks: Tāpēc, ka jebkuram aktam, kuru pieņem parlaments, jābūt saskaņotam ar tiem likumiem, kurus parlaments ir pieņēmis. Mēs nevaram vienā dienā pieņemt likumu un otrā dienā paši apstiprināt dokumentu, kurš runā pretim likuma prasībām.

J.Celmiņš: Ja šeit ir konkrētas pretrunas, tad par tām mums ir jārunā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Man faktiski ir tie paši jautājumi. Kādēļ Augstākajai padomei ir jāpieņem šī satversme? Kā jūs paredzat šo ierakstu, ka no budžeta ir jāfinansē?

J.Celmiņš: Jāpieņem tāpēc, ka šāda prakse ir starptautiska un pastāv visās valstīs. Ja mēs šo starptautisko praksi gribam grozīt, tad man Muciņa kungam ir pretjautājums– kāpēc mēs gribam grozīt?

Tālāk. Par finansējumu no valsts budžeta. Zināms finansējums no valsts budžeta, lai šī nacionālā komisija varētu darboties, ir nepieciešams, bet šobrīd mums kā jaunai valstij, kura tikko iestājas UNESCO, ir iespējas iegūt no šīs organizācijas lielāku materiālo atbalstu, nekā mēs no budžeta plānosim, lai nodrošinātu šīs komisijas darbību. Tā ka, ja tā tīri materiāli parēķināsim, šis moments ir mums izdevīgs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Visumā pozitīvi vērtējot lēmumu, man tomēr ir viens jautājums, proti, tas attiecas uz satversmes 2.sadaļu– 3.punkta 3.apakšpunktu. Šeit ir uzskaitīti seši locekļi, to starpā arī Latvijas Universitāte. Man ir jautājums: kāpēc Latvijas Universitāte, kāpēc ne Mūzikas akadēmija? Kāpēc ne Mākslas akadēmija? Un kāpēc galu galā ne Laķa kunga vadītā Kultūras akadēmija? Kāpēc Universitāte?

J.Celmiņš: Mēs to izvēlējāmies tāpēc, ka tā ir mūsu reprezentatīvākā augstskola, kura humanitārajā jomā šobrīd ir autoritatīvākā augstākā mācību iestāde Latvijas Republikā.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Man lielas neskaidrības par 5.sadaļu– Nacionālās komisijas īpašums un finanses. Šeit ir pirmā norma. “Nacionālās komisijas īpašumā var būt kustamais, nekustamais un intelektuālais īpašums.” Ja tā ir valsts institūcija, kuru finansē no budžeta, kā var nonākt šīs komisijas rīcībā nekustamais īpašums? Kā tas ir saprotams? Vai tiem 16 cilvēkiem piederēs kāda māja? Kas tas ir? Kā tas ir saprotams? Vai tas ir valsts īpašums, ja no budžeta?

J.Celmiņš: Ja mēs saņemam budžeta līdzekļus, tas, protams, ir valsts īpašums. Bet tanī pašā laikā nav izslēgta iespēja, ka Nacionālā komisija saņem arī cita veida līdzekļus gan no izdevējdarbības, gan arī citā veidā, piemēram, saņemot ziedojumus no sponsoriem. Tātad nav arī izslēgts (un tas būtu arī normāli), ka šīs komisijas īpašumā varētu būt kādas kantora telpas, kur tā darbojas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Man par to pašu 5.sadaļu. Trešā rindkopa. “Budžetu veido līdzekļi, kas noteikti Latvijas Republikas budžeta likuma atsevišķā pantā.” Vai mums tā tiešām ir? Vai te nav domāts, kas jānosaka?

J.Celmiņš: Jā, mums šobrīd nav noteikts. Jums taisnība, Silāra kungs. Bet šī satversme tiek pieņemta ar tādu domu, ka tā darbosies un pastāvēs ar nākamo budžeta gadu. Tātad būs viena sadaļa, kurā būs paredzēti arī zināmi līdzekļi šai komisijai. Tātad– tiek noteikti. Nu, šeit nākotnes formā…

I.Silārs: Te nav nākotnes formā. Te ir jau noteikti: “kas noteikti Latvijas Republikas budžeta likuma atsevišķā pantā”. Šeit jau ir apgalvots, ka tie ir noteikti.

J.Celmiņš: Šī satversme stājas spēkā ar apstiprināšanas brīdi, un pēc tam stājas spēkā arī šī norma. Mēs nevaram to izdarīt ar atpakaļejošu datumu.

I.Silārs: Lēmums neuzliek par pienākumu grozīt likumu.

J.Celmiņš: Nav jāgroza likums.

I.Silārs: Bet mums nav likumā noteikts. Šeit jūs sakāt: “noteikti Latvijas Republikas budžeta likuma atsevišķā pantā”. Tad mums ir jāmaina šis likums. Bet lēmums neuzliek par pienākumu grozīt. Tātad vajadzēja iesniegt vai nevajadzēja iesniegt vienlaicīgi labojumu šajā likumā, kurā būtu šāds pants?

J.Celmiņš: Bet, Silāra kungs, ja mēs runājam par lietas formālo pusi… Mēs visi saprotam būtību. Budžetu mēs apstiprināsim, budžets kļūst par likumu pēc apstiprināšanas. Tā tur būs viena sadaļa. Mēs visi to saprotam, ka tas nav īsti veikls formulējums, jums varētu pievienoties, bet būtība taču ir skaidra.

I.Silārs: Bet vai Budžeta komisijas viedoklis ir?

J.Celmiņš: Nu, tas ir uz nākamo lēmumu.

I.Silārs: Tam ir tikai viens lasījums. Uz kādu nākamo?

J.Celmiņš: Nē, tas ir domāts uz nākamo budžeta gadu. Varbūt Laķa kungs šeit paskaidros vēl?

P.Laķis: Es atvainojos. Tātad lietas formālā puse ir tāda, ka labojums budžetā netiks izdarīts. Tas ir ieplānots nākamajā budžeta gadā. Tas, ka ir ierakstīts, ka ir noteikta summa budžetā, nenozīmē to, ka ir jāizdara labojumi pašreizējā budžetā. Tas ir budžetā, sākot no 1.jūlija, mūsu nākamajā budžeta gadā.

I.Silārs: Cienījamie kolēģi, es to visu saprotu, bet šeit ir atsauce uz budžeta likuma atsevišķu pantu, kāda nav šobrīd! Nav runas par nākamo budžeta gadu un par līdzekļu atvēlēšanu. Bet šeit ir atsauce uz neesošu Latvijas likuma pantu, kāda nav.

P.Laķis: Es atvainojos, Silāra kungs, tā kā formulējums ir dots nenoteiksmē un nav norādīti konkrēti termiņi, tad tīri formāli un loģiski tas var būt, sākot ar 1997.gadu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Mums radās vēl tāds jautājums tajā pašā 2.sadaļā: 2.punkts runā par to, ka Nacionālās komisijas locekļi tiek iecelti uz četriem gadiem. Tajā pašā laikā 3.punkta 4.apakšpunktā rakstīts tā… Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu pilnvaru laiks ir pieci gadi. Mēs zinām, ka pēc pusotra gada, visvēlākais, būs Saeimas vēlēšanas. Pēc Saeimas vēlēšanu nosacījumiem tur pilnvaru laiks ir paredzēts trīs gadi. Lūk, šie trīs gadi vai mūsu pieci gadi nekādi nesaskan ar šiem 2.punktā izvirzītajiem četriem gadiem. Kā tur tas tā izkārtosies? Aizejot no Augstākās padomes vai aizejot no Saeimas, viņi vairs nevarētu būt šīs komisijas locekļi?

J.Celmiņš: Jā, zināma pretruna varbūt te rodas, bet es domāju, ka šī nav tik būtiska. Arī pati Nacionālā komisija varēs lemt par sava sastāva atjaunošanu, ja tas būs nepieciešams. Bet, ja šie cilvēki, piemēram, kuri darbojas kultūras vai izglītības, vai, teiksim, zinātnes sfērā, arī turpinās darboties šinī Nacionālajā komisijā, tā nebūs nekāda problēma, es domāju. Ja, teiksim, Jānis Vaivads šeit tiek izvirzīts par zinātnes pārstāvi no mūsu parlamenta, tad, es domāju, viņš zinātni pārstāvēs arī pēc viņa pilnvaru termiņa izbeigšanās. Apstiprinot jauno komisiju, varēs ietvert šeit atkal Saeimas deputātus.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Var jau arī nolikt mandātu, Celmiņa kungs. Tas vēl vienkāršāk.

Vai vēl ir jautājumi? Jautājumu nav. Debatēs ir pierakstījies viens deputāts– deputāts Plotnieks. Paldies Celmiņa kungam par ziņojumu.

Lūdzu, Plotnieka kungs, jums vārds debatēs! Eglājs arī ir pierakstījies debatēs. Tātad Plotnieks un Eglājs. Pagaidām divi deputāti.

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Ja Latvijas Republika šobrīd ir iekļāvusies UNESCO, tas, manuprāt, ir visnotaļ apsveicami un derīgi. Ja Latvijas Republikā darbosies šāda Nacionālā komisija, tas arī ir visnotaļ apsveicami. Bet tagad padomāsim par to, vai šis lēmums ieskicē tādas komisijas darbību, kura būtu mums visnotaļ noderīga. Es pat varētu atļauties teikt– kuru mēs varētu uzturēt. No šā viedokļa pirmais, kas izraisa šaubas, ir tas, ka mums piedāvā apstiprināt Nacionālās komisijas satversmi. Sakiet, vai mēs šo vārdu “satversme” līdz ar to tagad pārāk nedevalvējam? Ja mēs esam atjaunojuši 1922.gada Satversmi un ceļam Latvijas valsti uz šīs Satversmes pamata kā turpinājumu tiem procesiem, kuros 1940.gadā šī eksistence tika aprauta, tad tagad mums būs otrā, tad būs trešā, tad būs ceturtā. Tā tomēr jautājumus parasti nerisina. Ja jau mēs vēlamies, tad tie varētu būt statūti, bet nekas vairāk.

Tālāk. Jāapstiprina šis dokuments ir Augstākajai padomei. Tajā pašā laikā Augstākās padomes komisijās tas visnotaļ nav izvērtēts. Ja jau mēs gribam to kā dokumentu, kuru esam akceptējuši, padarīt juridiski nozīmīgu, tad šeit, manuprāt, jābūt visam sabalansētam. Šobrīd es šādu sabalansējumu neredzu. Kas man šķiet pretrunīgs? Es jau par to jautāju referentam. Man jāsaka, ka mēģinājumi šo viedokli pamatot, un varbūt visnotaļ korekti mēģinājumi, tomēr diemžēl nepārliecina.

Tātad kas šeit ir galvenais? Galvenie ir tādi momenti. Pirmais. Augstākā padome, apstiprinot šo satversmi, līdz ar to faktiski uzņemas atbildību par visa šā veidojuma tālāko darbību. Tomēr izrādās, ka pirmajā sadaļā 1.punkts vai pirmā norma pasludina, ka tā ir neatkarīga Latvijas Republikas institūcija. Tas nozīmē, ka neviens to nevar ietekmēt. Vārds “neatkarība” ir ar visnotaļ skaidru satura jēgu. To nevar iztulkot tā, kā katrreiz ienāk prātā.

Bet kāpēc tad mēs bijām vajadzīgi, ja viņi ir neatkarīgi? Mēs bijām vajadzīgi tāpēc, ka 5.sadaļā izrādās, ka tie ir Latvijas Republikas valsts budžeta līdzekļi, kuri veido šīs organizācijas budžetu.

Godātie kolēģi, manuprāt, šobrīd mēs visi apjēdzam, ka krīzes situācija, kurā mēs atrodamies, ir tiešām visaptveroša. Vai mēs varam ar vieglu roku tagad paredzēt finansējumu tam, tam un tam pasākumam, ja mums faktiski trūkst naudas pašam neatliekamākajam? Vai galu galā kāds sapratīs to, ka pie mums nepārtraukti veidojas un no valsts budžeta tiek finansēti visdažādākie kantori un kantorīši?

Paskatieties no šī viedokļa tagad, kas mums sanāk 4.sadaļā! Šeit ir 9. un 10.punkts, kuros gari un plaši iztirzāts jautājums par šīs komisijas sekretariātu. Tātad šeit būs štata darbinieki. Atkal jauni štata darbinieki, kuri saņems par savu darbu algu.

Tālāk 6.sadaļā paskatieties 5.apakšpunktu! Tur ir sekretariāta pienākumu sadalījums. Katram būs savs darbs, sava maize, un visu to mēs finansēsim no valsts budžeta! Vai šodien, krīzes situācijā, mums celsies roka balsot par šādu lēmumu? Es iestātos par to, ka šī organizācija ir vajadzīga. Es iestātos par to, ka mēs ar to vai citu aktu atbalstītu tās veidošanu, bet es iestātos pret saistībām finansēt Nacionālo komisiju no valsts budžeta līdzekļiem.

Tālāk, runājot par tās sastāvu. Tā ir 2.sadaļa. Vai mēs neejam to ceļu, kuru jau ne vienreiz vien esam, vārdos noliedzot, praksē gājuši? Tas ir, pludinām kopā visdažādākās institūcijas un iegūstam ārkārtīgi dīvainus savienojumus. Tātad šeit būs pārstāvēta bagātīgi valdība, pārvaldes aparāts, kurā būs veselas sešas vietas. Šeit parādās parlaments. Tam tiek atvēlētas trīs. Valsts struktūrām kopumā ir deviņas. Pārējiem, kuriem būtu ar šo UNESCO jāsadarbojas, paliek tikai sešas vietas.

Mēs nevaram atbildēt, kā būs, ja tas vai cits administrācijas pārstāvis demisionēs. Mēs nevaram atbildēt, kas notiks ar parlamenta deputātiem, kuri būs izvirzīti šajā komisijā. Viss ir pilnīgi balta lapa. Ir vieni jautājumi, un galīgi nav nekādas atbildes. Man šķiet, ka tomēr šai komisijai bija jāveidojas kā tādai, kurā ir pārstāvētas visas tās sabiedriskās organizācijas, kas tā vai citādi savā darbībā ir saistītas ar UNESCO.

Šajā sakarībā man atkal kārtējo reizi jāizsaka izbrīns. Es neatrodu šeit Latvijas Zinību biedrību. Es šeit to neatrodu. Bet vesela virkne no tiem deputātiem, kuri pirms 4.maija brauca pa Latviju un aģitēja par Deklarāciju un par neatkarību, brauca tieši Zinību biedrības ietvaros (Bojāra kungs saka priekšā, ka uz Zinību biedrības rēķina). Mēs faktiski visas šīs lekcijas finansējām– piemaksājot, piemaksājot un vēlreiz piemaksājot.

Ja mēs šodien uzskatām, ka mums nav vajadzīga ne pieaugušo apmācības programma, kaut bezdarbs pie mums jau ierodas, ka mums nav vajadzīgs Zinību biedrības Valodas centrs, kas šodien praktiski visvairāk ir darījis, lai mācītu krievu tautības iedzīvotājiem latviešu valodu, ja mēs uzskatām, ka viss šis darbs galīgi nesaistās ar UNESCO, tad tas ir vairāk nekā dīvaini. Tāpēc man šķiet, ka šajā 2.sadaļā, ja vēlamies ar parlamentā akceptētu aktu reglamentēt šīs komisijas darbību, jābūt pārstāvētiem sabiedrisko organizāciju dažādu veidojumu interesentiem, nevis valsts struktūrām. Tālāk es ierosinātu izslēgt visas tās normas, kas reglamentē valsts līdzekļu izmantošanu to uzturēšanai. Lai veidojas sabiedriskā komisija, lai tā strādā un veicina šo sadarbību ar UNESCO. Vienreiz mums ir jāatsakās no milzīgu maksas aparātu veidošanas, kuri republikai nav pa kabatai.

Priekšsēdētājs: Deputāts Eglājs.

V.Eglājs: Cienījamie deputāti! Es lielā mērā piekrītu Plotnieka kungam, ka tikai tanīs sabiedriskajās organizācijās, kur es sastāvu. Es absolūti nepretendēju, lai mani ieliktu arī kā pārstāvi no tām organizācijām. Bet es vienmēr, kad šāda veida satversmes tiek skatītas (mēs apskatījām augstskolu satversmes), vēršu uzmanību, pirmkārt, uz procedūru, kā veidojas sastāvs. Otrkārt, kas par to maksā. Tas šajā gadījumā ir 3. un 5.sadaļā.

3.sadaļa paredz, ka Nacionālās komisijas prezidentu ieceļ Nacionālā komisija no savu locekļu vidus un to apstiprina Latvijas Republikas Augstākā padome. Es vēl saprotu, ka mēs rektorus apstiprinājām, kaut gan, es domāju, arī tas nav vajadzīgs, ja augstskola ir autonoma. Bet augstskolas ir tikai autonomas, turpretī šeit ir neatkarīga organizācija. Ja Augstākajai padomei ir jāapstiprina, tas nekur neder. 3.punktā te ir arī viceprezidents. Ir ļoti īpatnēja procedūra. Prezidents iesaka, ka prezidents ir iecelts. Nacionālā komisija ieceļ prezidentu. Bet prezidents iesaka Nacionālās komisijas locekļiem apstiprināšanai viceprezidentu, taču viceprezidentu nevis apstiprina tagad, bet viceprezidentu Nacionālā komisija atkal ieceļ. Tā procedūra, ko nozīmē iecelšana, apstiprināšana, kā veidojas, tā lieta nav saprotama, jo formāli, ja cilvēki sanāk kopā, tad viņi ievēlē sev vadību. Tā ir normāli.

Bet visvairāk mani neapmierina tomēr šī 5.sadaļa, ka ir paredzēts, ka no budžeta finansēs. Pilnīgi pieļauju, ka var būt tāda institūcija, kas pārstāv Latvijas Republiku, teiksim, Apvienoto Nāciju Organizācijā, UNESCO varbūt. Protams, šī komiteja, nē, šī komisija ir nevis naudas pelnīšanas komisija, bet ir līdzekļu tērētāja. Tas ir pilnīgi nopietni. Un tā arī ir jābūt. Tāpat kā mēs šeit sēžam un arī tērējam līdzekļus. Mēs darām savu darbu, kas no budžeta tiek apmaksāts. Bet tā, kā ir ierakstīts, ka šī komisija (8.punkts) var nodarboties ar izdevējdarbību, nav pareizi. Ar izdevējdarbību nevar nodarboties. Izdevējdarbība ir uzņēmējdarbība. Un tas jau ir kaut kas cits. Tie, kas tērē naudu, tie var pasūtīt, lai kaut ko iespiež, lai kaut ko nodrukā, bet ne jau veikt izdevējdarbību.

Ja mēs gribam sakārtot savas īpašuma attiecības, tad tādām organizācijām, kas tiek finansētas no valsts, nevar būt viņu īpašums, tas var būt tikai valsts īpašums. Mēs nekādi nevaram pateikt, ka Augstākās padomes nekustamais īpašums ir, lūk, šī māja vai ka Ārlietu ministrijas īpašums ir tā māja, kurā atrodas Ārlietu ministrija. Tās visas ir valsts institūcijas, un, ja tas tā ir, tad īpašums ir valsts. Un ir uzticēts tikai, ja ir šāda komisija, viņiem rīkoties ar valsts īpašumu un tērēt atvēlētos budžeta līdzekļus. Bet šajā 5.sadaļā ir sacīts, ka Latvijas Republikas Nacionālās komisijas budžetu veido Latvijas Republikas valsts budžeta līdzekļi, kas noteikti Latvijas Republikas budžeta likuma atsevišķā pantā, kā arī līdzekļi atsevišķu pasākumu un programmu finansēšanai. Šeit ir tas, ka no budžeta, tas ir līdzekļu avots. Bet, ja līdzekļi ir atsevišķu pasākumu un programmu finansēšanai, tā ir budžeta izdevumu daļa. Ienākumu daļa ir valsts budžets, bet līdzekļi pasākumu un programmu finansēšanai ir šīs komisijas izdevumu daļa. Un nevar rakstīt, ka “komisijas budžetu veido”. Raksta– no kurienes. Šeit jāparāda šī te ienākumu daļa.

Tā ka es neesmu galīgi pretī, ka šai UNESCO būtu jādarbojas, bet nekādi nedrīkst sajaukt īpašuma lietu. Jo galu galā, ja būs nekustamais īpašums un kustamais, tad kā pēc tam šī komisija– ik pēc četriem gadiem vai kad tā beigs pastāvēt– tā sadalīs uz galviņām to savu nekustamo īpašumu, vai dāvinās tiem nākamajiem?

Mēs atjaunojam Civillikumu, un īpašums ir pilnīgi noteikts jēdziens. Visas operācijas, kā darīt un ko darīt, ko drīkst īpašnieks, ko drīkst īpašuma turētājs, ir pilnīgi noteiktas kategorijas. Tā ka šādā veidā es nekādi nevaru to atbalstīt, kaut gan es atbalstu pilnā mērā to, ka ar UNESCO organizāciju Latvijai tomēr sadarbošanās ir vajadzīga.

Priekšsēdētājs: Deputāts Laķis.

P.Laķis: Cienījamie kolēģi, dažas uzziņas. Pirmā uzziņa. Šis likumprojekts iesniegts mūsu pieņemtajā kārtībā, pareizāk sakot, lēmuma projekts par satversmes apstiprināšanu Augstākās padomes Prezidijā divus mēnešus atpakaļ bija novirzīts uz trim komisijām bez atbildīgās Izglītības komisijas, proti, Likumdošanas, Ārlietu un Budžeta komisijai. Attiecīgais dokuments ir atrodams Prezidija sēdes stenogrammā. Mēs esam saņēmuši atsauksmi no vienas komisijas, no Ārlietu komisijas. Tā ir pozitīva atsauksme. No pārējām komisijām mēs šajā laikā nekādu atsauksmi neesam saņēmuši. Ja divu mēnešu laikā to nevarēja izdarīt, es domāju, mēs neesam vainīgi. Tas ir pirmais.

Otrais, ja runājam par finansēšanu. Maza uzziņa, ko nozīmē šī finansēšana. Tātad programmu realizācijai, UNESCO programmu realizācijai, netiek paredzēti līdzekļi no Latvijas Republikas valsts budžeta. Programmu realizācija ir tikai šie starptautiskie līdzekļi, kuri tiek piešķirti UNESCO budžetā tai vai citai programmai, kura ir izturējusi konkursu. Tātad tam nav nekāda sakara ar mūsu republikas valsts budžetu.

Kas attiecas uz budžeta finansēšanu no Latvijas valsts puses, tad te būtībā ir divas lietas. Pirmā lieta. Tie ir nelieli izdevumi, kuri saistās ar šo dažu cilvēku uzturēšanu, kuri gluži vienkārši savāc šīs programmas, izvērtē tās pirms iesniegšanas Parīzē. Tas ir pirmais. Runa ir par trim vai četrām štata vienībām.

Otrkārt, kas attiecas uz telpu īri un šādu materiālo jautājumu risināšanu, tad tas atkrīt, jo šīs funkcijas palīdz atrisināt Kultūras ministrija, nepaplašinot savu budžetu, no rezervēm, kas ir tās rīcībā, respektīvi, iedala atsevišķu istabu, ļauj izmantot sakaru sistēmu un tā tālāk. Tas ir otrais. Tā ka, runājot par šo budžetu, tā finansēšana šajā atsevišķajā ailē, proti, šī summa jau nav domāta šo projektu īstenošanai.

Tālāk, kas attiecas uz izdevējdarbību. Izdevējdarbība ir paredzēta visu mūsu augstskolu satversmēs. Un izdevējdarbība, cik man ir zināms, visās UNESCO nacionālajās programmās ir paredzēta.

Nākamais moments– attiecībā uz sabiedriskajām organizācijām, šo organizāciju uzskaitījums. Bija piedāvāts Kultūras ministrijai saskaņot ar mūsu komisiju. Mēs aptvērām tās organizācijas, kuras vairāk vai mazāk ir saistītas ar kultūras un izglītības darbību. Durvis nebija aizslēgtas nevienai organizācijai, kura tur vēlējās sūtīt savu pārstāvi. Protams, arī programmu izsniegšana ir brīvprātīga lieta.

Visbeidzot par šo Zinību biedrību. Es ļoti atvainojos, Plotnieka kungs, es saprotu jūsu intereses, kuras saistās ar Zinību biedrību. Bet vismaz dažos gadījumos būsim korekti līdz galam. Es nezinu, par kādu aģitāciju jūs runājat. Tad, kad to personīgi darīju, es neizmantoju Zinību biedrības līdzekļus. Vēl vairāk, varu jums pateikt, ka par šiem Zinību biedrības līdzekļiem vismaz divās pilsētās aģitēja pilnīgi pretējā puse, tā bija kompartija. Jā, Plotnieka kungs, es jums varu pateikt šīs pilsētas un šos cilvēkus, kuri tur ieradās par Zinību biedrības līdzekļiem. Tā tas bija, tas bija mans vēlēšanu apgabals Gulbenē un blakus esošā Madona, kur šie cilvēki pārvietojās. Visiem labi pazīstamais Potreki kungs atsaucās uz šo organizāciju tad, kad notika Augstākās padomes vēlēšanas, un ieradās tajā laikā Gulbenes rajona partijas komitejā. Tā ka, es domāju, nav tā situācija tik viennozīmīga.

Es ļoti atvainojos, bet šinī gadījumā, protams, varbūt ir citas intereses, bet, ja jūs vēlaties šo organizāciju pārstāvēt, tad tas ir balsošanas jautājums. Mums šāda vēlēšanās līdz šim nav radusies. Es domāju, ka diezgan absurds ir aicinājums nedot šeit valsts finansēšanu, jo šādā veidā neviena UNESCO Nacionālā komisija nedarbojas. Ja mēs negribam to finansēt, tad, protams, varam nolemt no šīs organizācijas izstāties. Arī tas ir iespējams. To, es domāju, ir pavisam viegli atrisināt. Ja tā, tad tā.

Priekšsēdētājs: Pie Laķa kunga uzskaitījuma pieskaitīsim vēl Strenčus. Jo pret mani arī aģitēja Zinību biedrība.

Tātad– Zeiles kundze, gatavojas Īvāna kungs. Es nezinu, vai tā ir uzstāšanās vai replika. Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Cienītie kolēģi, vispirms tāda maza replika. Es domāju, ka katra komisija, ja tai ir iesniegts materiāls pirms trim mēnešiem, pirms tā to laiž plenārsēdē, tomēr painteresēsies, kādu iemeslu dēļ tā vai cita komisija nav iesniegusi savu priekšlikumu. Tā ka, ja tiešām tas tā bija, tad Budžeta komisija dziļi atvainojas, bet pirms diviem trim mēnešiem mēs bijām aizņemti ar citām ļoti būtiskām lietām. Tādēļ neuzskatu, ka tā būtu bijusi mūsu nolaidība. Bet tagad pēc būtības.

Ar visu pārliecību aizstāvot starptautisko sadarbību kultūras, izglītības un zinātnes jomā un tā tālāk, nerunājot jau par sadarbību ar tik prestižu pasaules organizāciju kā UNESCO, mēs atbalstām šo ini­ciatīvu un arī šo dokumentu. Tikai attiecībā uz 5.sadaļu, kur ir runa par valsts budžeta līdzekļiem, es vēlētos darba kārtībā ar Laķa kungu tūlīt noprecizēt, jo tur nekorekti uzrakstīts priekšpēdējais teikums. Tā arī uzskaitīsim, kolēģi Laķi, ka pirmais, kas veido šos līdzekļus, ir UNESCO budžeta līdzekļi, ja jūs tā teicāt. Tad tas arī jānorāda pirmais. Otrais– Latvijas valsts budžeta līdzekļi šīs UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas pārvaldes aparāta uzturēšanai. Un noskaitīsim, cik personu ir, trīs vai piecas, un tā tālāk. Par pārējo, ko kolēģi teica, ir cits jautājums, bet no finansēšanas viedokļa tas būtu ļoti skaidri un korekti. Šeit nezināšanu izraisīja tas, ka tiešām šeit ir UNESCO līdzekļi un UNESCO finansēs pēc jūsu piedāvātās un UNESCO akceptētās programmas, tā es saprotu. Tad viss nostājas savā vietā.

Priekšsēdētājs: Vai Īvāna kungs vēlas ko teikt?

D.Īvāns: Viss jau tika pateiks. Es tikai gribēju pateikt par šiem budžeta līdzekļiem, ja ir runa. Starpbrīdī mēs varētu saskaņot ar Zeiles kundzi šo lietu. Bet satversme kā tāda neparedz atšifrējumu budžeta līdzekļiem, kas tiek paredzēti būtībā trīs četru darbinieku uzturēšanai un telpu īrei. Vairāk šos budžeta līdzekļus neizmanto.

Šī satversme, kas tiek pieņemta Latvijā, būtībā ir tipveida satversme, kas ir praktiski visās pasaules valstīs. Un atsevišķi pēc tam sekos pieprasījums jeb iesniegums par budžetu, ko izskatīs gan Budžeta komisija, gan valdība, gan Finansu ministrija. Tad izšķirsies, cik no šā budžeta piešķirs, tik piešķirs, un cik ne, tik ne. Ja ir runa par to, ka vajag izdarīt piebildi, ka šeit budžets tiek noteikts biroja uzturēšanai, tad noteikti to var izdarīt. To mēs starpbrīdī varētu izdarīt un par to nobalsot. Bet katrā ziņā šobrīd mums no šīs UNESCO organizācijas varētu būt vairāk materiālā ieguvuma nekā zaudējuma. To es varu droši apgalvot, jo par programmām, kuras Latvija iesniegs, šobrīd ir iespējams dabūt kādu zināmu summu. Bet daudz lielāku summu varēs dabūt nākamajā budžeta gadā, kas būs pēc pusotra gada un kas sāksies pēc Ģenerālās asamblejas. Mēs jau tagad esam daudzko nokavējuši. Es tomēr ļoti lūgtu vismaz pēc starpbrīža sanākt un nobalsot par to, jo četras programmas, kuras ir sagatavojis Kultūras fonds, Nacionālā bibliotēka un Izglītības ministrija, ir iesniedzamas līdz maija vidum. Ja tās neiesniegsim, tad mēs faktiski nedabūsim arī šos līdzekļus.

Priekšsēdētājs: Paldies, Īvāna kungs! Godājamie kolēģi, Celmiņa kungs bija ziņotājs šajā lietā, es viņa vietā arī neriskētu aicināt balsot godājamos deputātus par lēmumu.

Lūdzu, Laķa kungs!

P.Laķis: Cienījamie deputāti, cienījamo priekšsēdētāj! Jūs ieskaitot, pašlaik zālē ir 58 deputāti. Tā ka pie labākās gribas nobalsot nevar.

Priekšsēdētājs: Man gan ir lielas šaubas, vai pulksten trijos situācija būs labāka. Mūsu ilgās darbības pieredze par to liecina.

Godājamie kolēģi, mēs esam izdarījuši debates šajā jautājumā. Dabiski, ka balsot mēs pašlaik nevaram. To arī Kultūras, izglītības un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Laķa kungs atzina. Cik saprotu, ir lūgums pārcelt balsojumu uz pēcpusdienu, tas ir, pēc pusdienas pārtraukuma. Paldies.

Godājamie kolēģi, mums līdz pusdienas pārtraukumam ir palikušas desmit minūtes. Vai kāds no tiem jautājumiem, kas mums ir jāizskata, ir tik mazsvarīgs, ka to varētu izskatīt desmit minūtēs? Nav tāda mazsvarīga jautājuma. Paldies. Pagarināsim pusdienas laiku par desmit minūtēm. Līdz trijiem!

(Pārtraukums)