Mārtiņš Roze, Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības politikas un ES integrācijas departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

— Briselē oktobra beigās notika nedēļu gara divpusēja lauksaimniecības likumdošanas caurskatīšanas sanāksme, kurā piedalījās Eiropas Komisijas (EK) un Latvijas delegācija. Jau bija notikusi daudzpusējā likumdošanas caurskatīšana, kuras laikā EK iepazīstināja kandidātvalstis ar savas likumdošanas galvenajiem principiem katrā noteiktajā lauksaimniecības sektorā. Nu bija pienācis laiks Latvijai atskaitīties par to, kāda ir mūsu lauksaimniecības likumdošana un ciktāl tā saskaņota ar Eiropas Savienības (ES) likumdošanu, kas vēl nav saskaņots un kur ir problēmas, kas kavē visas likumdošanas harmonizēšanu. Taču nepietiek tikai ar likumdošanas saskaņošanu, nepieciešams arī nodrošināt visu nosacījumu un normu reālu ieviešanu, kas ir pats būtiskākais.

Patiesībā šīs sarunas bija tāds kā ievads darbam ar EK konkrētos sektoros, lai varētu sagatavoties priekšāstāvošajām iestāšanās sarunām — EK tām gatavojas, un mums tas jādara vēl jo nopietnāk. Lauksaimniecības likumdošana visu valstu iestāšanās sarunās ir pats pēdējais sarunu jautājums, jo tie ir visvairāk regulētie likumdošanas akti un ļoti sarežģīta un jutīga sfēra.

— Cik gadus tiek saskaņota Latvijas un ES likumdošana?

— Pirmā daudzpusējā tikšanās Briselē notika 1998. gada rudenī. Taču Latvijā darbs risinās jau kopš 1995. gada.

— Kuri lauksaimniecības sektori jau ir saskaņoti?

— Nevarētu teikt, ka būtu kāds sektors, kura likumdošana būtu saskaņota pilnībā. Piemēram, liellopu identifikācijas sistēma pilnīgi atbilst ES prasībām, šo atbilstību ir atzinuši arī Eiropas puses eksperti. Tālāk jāstrādā pie citu mājdzīvnieku identifikācijas sistēmas. Pamazām sakārtojam higiēnas, nekaitīguma un veterinārās normas. Tie likumi un normatīvie akti, kurus pieņemam pašlaik, jau atbilst ES prasībām. Iespēju robežās ir saskaņotas tās vietas un pasākumi, kur varētu rasties neatbilstība, piemēram, dažiem pasākumiem ES likumdošana paredz finansējumu no kopējā ES budžeta. Mēs to pašlaik nevaram ieviest, jo Latvijas budžets šos apjomus nespēj izpildīt. Tiek ieviesti arī tirgus atbalsta mehānismi, piemēram, intervence labības sektorā ir ļoti tuvu ES pastāvošai.

— Juridiski vai reālajā dzīvē?

— Reāli eksistējošajā sistēmā atšķirība ir tāda, ka mūsu labības pārstrādātāji atļaujas noteikt iepirkuma cenu zem intervences cenas. ES intervences cena, gluži pretēji, ir par 10 līdz 20 procentiem zemāka nekā tirgus cena. Tā ir atšķirība.

— Kādēļ šāda "kļūda" rodas?

— Mums jāstrādā pie cenas noteikšanas mehānisma. Tirgus pieprasījums un piedāvājums Latvijā ir salīdzinoši neliels, un mūsu iekšējās cenas ir ļoti atkarīgas no pasaules cenām. Diemžēl pagaidām mūsu cenu regulēšana vēl nav pati pilnība. Dzirnavnieki Latvijā, manuprāt, var cenas noteikt diezgan patvarīgi tādēļ, ka labības audzētājiem nav savas organizācijas, kas viņus aizstāvētu un stātos pretim dzirnavniekiem ar savām — zemnieku — cenām. Diemžēl mūsu labības audzētāji neuztic savas produkcijas realizāciju organizācijai, kas varētu viņus pārstāvēt, vai nu tā būtu Graudu asociācija vai Zemnieku federācija, vai jebkura cita ražotāju organizācija.

Agri vai vēlu šāda uzticēšanās būs un izveidosies šāda pārstāvniecība. Jebšu arī kādai jau esošai zemnieku organizācijai tiks deleģētas funkcijas runāt ar dzirnavniekiem un realizēt ražotāju izaudzēto. Šai organizācijai ir jāaizstāv zemnieku intereses un tajā pašā laikā jāpalīdz zemniekiem optimizēt ražošanas struktūru, jo veikt realizēšanu atsevišķām sīkām ražošanas vienībām nav prāta darbs — nepieciešama kooperēšanās. Tas ļaus samazināt arī ražošanas izmaksas. Nevienam vairs nav jāskaidro, ka, desmit zemniekiem audzējot labību katram divos hektāros zemes, izmaksas ir lielākas nekā kopīgi divdesmit hektāros. Šāda matemātika nebūt nenozīmē nedz mazo zemnieku iznīcināšanu, nedz viņu aiziešanu no lauksaimnieciskās ražošanas. Vienkārši jānotiek optimizācijai, nemainot īpašuma robežas, bet sastrādājoties.

Foto: Jānis Gžibovskis

— Par kuriem likumiem tika runāts šoreiz?

— Gandrīz par visu lauksaimniecību, visiem veterinārajiem jautājumiem un mežiem. Meža politikai tika veltīta īpaša saruna, jo arī ES kopīgā meža politika ir tikai veidošanās stadijā. Taču problēmu nebija, jo mūsu meža politikas izstrādātājiem ir ļoti labi zināmas ES prasības un viņi kopā ar starptautiskajām organizācijām strādā pie ES mežu nozares pilnveidošanas.

Ārpus sarunām palika zivsaimniecība, kas ES ir no lauksaimniecības atsevišķa joma. Par zivsaimniecības lietām tika runāts pavasarī, un šī nozare lauksaimniecībai tradicionāli ir bijusi pussoli priekšā. Neizrunāti palika fitosanitārie jeb augu aizsardzības jautājumi.

Mums bija jāziņo par Eiropas Savienībā spēkā esošo direktīvu un nolikumu ieviešanu Latvijā. Faktiski nebija runas par pašlaik izstrādājamiem likumiem, tikai par tiem likumiem, kas pašlaik ir spēkā Latvijas teritorijā.

— Cik liela daļa Latvijas lauksaimniecības likumdošanas, ieskaitot arī mežsaimniecību un zivsaimniecību, jau ir saskaņota?

— To nav viegli pateikt. Pamatprincipi it kā jau būtu ieviesti, daudz darba būs pie sekundārās daļas. Ja vērtējam pēc apjoma, tad saskaņots un ieviests ir ļoti maz. Ja vērtējam pēc būtības, tad izdarītā ir vairāk — gandrīz puse.

— Kuras būs tās grūtākās lietas likumdošanā un reālajā dzīvē?

— Veterinārija, higiēna, nekaitīgums. Tās ir "vissmagākās" lietas. Bez tam šīs prasības nav tiešā veidā saistītas ar pievienošanos ES. Šīs prasības mums būs jāievēro jebkurā gadījumā, ja gribēsim iesaistīties starptautiskajā tirgū, kaut vai tepat Baltijas valstu tirgū, ar lauksaimniecības produktiem. Jo ātrāk varēsim veterinārijas, higiēnas un nekaitīguma prasības ieviest, jo ātrāk paši būsim ieguvēji.

— Ja raugāmies uz piena pārstrādi, te ļoti daudz kas jau ir sakārtots. Taču arī vislielākās nekārtības un neskaidrības joprojām ir tieši piena ieguvē.

— Es negribētu teikt — nekārtības. Drīzāk gan nedrošība, un tāpēc viens no steidzamākajiem darbiem ir programmas izstrādāšana primārās — piena un gaļas — ražošanas sektorā, kas atbilstu starptautiskajām veterinārajām, sanitārajām un higiēnas normām. Protams, šo aprēķinu modelis būs ļoti "kustīgs", jo pašreizējā piena ražošanas struktūra ir ļoti sadrumstalota. Ir ļoti liels īpatsvars saimniecību, kurās ir viena divas govis. Mums jāizrēķina izmaksas, kas nepieciešamas, lai visas normas tiktu ieviestas šādā saimniecībā. Un tajā pašā laikā ir arī saimniecības, kurās iegūst pienu no 50, 100 un vairāk govīm, arī tajās jāievieš tādas pašas normas. Tātad ir divas galējās šķirtnes, starp kurām mums jāizveido optimālā ražošanas struktūra, kas jāsakārto atbilstoši starptautiski pieņemtajām normām.

— Jebkurā gadījumā normu ieviešana prasīs daudz naudas. No kādiem avotiem piena ražošanas saimniecībām šis finansējums gūstams — vai no saviem ietaupījumiem, vai arī būs kādi pirmsstrukturālie fondi vai speciālie budžeti, varbūt saimniecību sakārtošanā būs ieinteresēti piena pārstrādātāji?

— Šīm vajadzībām jāpiesaista visi iespējamie līdzekļi. Šādu pasākumu nevar finansēt ne zemnieks viens pats, ne valsts budžets, ne starptautiskā palīdzība, ne pārstrādātāji. Šeit nepieciešams līdzekļu ieguldījums no absolūti visām pusēm. Tikai tad mēs varam cerēt uz kādiem panākumiem. Protams, ražošanas tehnoloģiju attīstība ir paredzēta arī valsts subsīdijās, kā arī lauku attīstības plānā, kas tiek gatavots "Sapard" līdzekļu piesaistīšanai. Arī pašam ražotājam jāiegulda savi līdzekļi — uzkrājumi vai arī kredītlīdzekļi. Savs ieguldījums acīmredzot būs jāveic arī pārstrādes uzņēmumiem, jo no piena pirmieguves ir atkarīgs pārstrādes galaprodukta noiets. Ja mūs pašlaik vēl ļoti nespiež ES nodrošināt ekstremālu ražošanas sterilitāti un nekaitīgumu, tad visā drīzumā tas notiks un eksportējošie uzņēmumi var zaudēt savas iestrādes un iespējas. Un vairs nederēs nekādas atrunas par "izlases" veida piena ražošanas saimniecībām, kādas vēl pašlaik tiek pieļautas. Reāli mums piena ražošanā paralēli darbojas divas sistēmas — sakārtotā un nesakārtotā, kuras, tuvojoties ES, vairs nevarēs pastāvēt. Būs jābūt vienotām prasībām visiem ražotājiem. Un to ļoti labi apzinās arī pārstrādes uzņēmumi.

— Ja runājam par iekšējā tirgus aizsardzību, Latvijas gaļas pārstrādātājam lētāk iznāk ievest saldēto gaļu no citām valstīm nekā pirkt nesaldētu no pašmāju ražotājiem. Vai atkal nebūs mēģinājumi apiet mūsu likumdošanu, par līdzzinātājiem iesaistot uz robežas strādājošos?

— Tā ir normāla parādība, tā tas diemžēl notiek visā pasaulē. Galvenais — cik spēcīga ir tā institūcija, kas veic robežaizsardzību. Un cik spēcīgi mēs būsim, lai arī ekonomiski aprēķinātu un pamatotu iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus. Tas viens. Otrs: mums jāiemācās pielāgot higiēnas, veterinārijas, kvalitātes un nekaitīguma normas, arī attiecinot tās uz tiem uzņēmumiem, kas ieved produkciju Latvijā. Tātad visai strikti piemērot prasības tieši tāpat, kā to dara ar mūsu uzņēmumiem, ja mēs produkciju eksportējam uz ES. Šim procesam jābūt abpusējam.

— Vai Latvijas Sanitārā robežinspekcija strādā atbilstoši ES prasībām?

— Pamatprincipi Sanitārai robežinspekcijai (SR) atbilst ES prasībām. Protams, jautājums atkal ir par administratīvo SR struktūru. Nevienā ES valstī nepastāv tāda sistēma, ka SR būtu atšķirta no Veterinārā dienesta. Savukārt neviena direktīva nenosaka, ka šiem abiem dienestiem obligāti jābūt vienotiem. Tas ir procedūras jautājums, jo Veterinārajam dienestam dažos gadījumos ir jābūt tiesībām dot nepastarpinātu komandu SR slēgt robežu vienai vai citai precei vai uzņēmumam. Bet tā ir tikai nianse.

Savukārt, ja mēs runājam par tagadējās nostādnes maiņu ES sakarā ar dioksīna krīzi un LSE (liellopu spongioformo enecefalopātiju), tad ir izvirzīta tēze, ka šim kontroles dienestam būtu jābūt pakļautam ne vairs kādai nacionālai administrācijai, bet visā ES vienotam dienestam, kas pakļauts Eiropas Komisijai. Tātad — bez nacionālās pakļautības, jo šādos gadījumos runa ir par patērētāju interešu aizsardzību. Ja SR administratīvo struktūru vērojam no šīs puses, tad mūsu "atdalītā" SR jau principiāli atbilst šādai koncepcijai: tā vairs nav jāizdala ārpus Veterinārā dienesta.

Arī tad, kad mēs iestāsimies ES, SR pastāvēs kā tirgus regulēšanas mehānisms — arī starp vienotā tirgus dalībvalstīm. Gribu vien piebilst, ka Latvija bija vienīgā valsts, kas šovasar "noķēra" kravu ar paaugstinātu dioksīna saturu. Dažas citas valstis arī it kā esot to konstatējušas, bet oficiāli paziņoja tikai Latvija.

— Vai Briselē tika runāts arī par ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) klātbūtni pārtikā?

— Par to īpaši netika runāts.

— Vai ir normatīvie akti, kuros Latvija panākusi ES piekāpšanos?

— To var panākt tikai sarunās, kuras vēl nav sākušās. Par Latvijas pozīciju pašlaik būtu pāragri runāt, to varēsim darīt pēc tam, kad oficiāli būs izstrādāts sarunu mandāts (Latvijas izstrādātie nosacījumi Latvijas delegācijai). Protams, mēs strādājam pie tā, lai definētu iespējas aizstāvēt savas nacionālās intereses un nacionālās ražošanas attīstību arī pēc iestāšanās ES. Lai mūsu ražošanai, līdz ar to arī ienākumiem lauksaimniecībai, nebūtu uzlikti kaut kādi ierobežojoši nosacījumi. Par katru konkrētu lietu un produktu, protams, varētu diskutēt ilgi un dikti, bet mums pašiem vēl jātiek skaidrībā par savu nostāju gan no sociālā, gan no ekonomiskā, gan no sektora attīstības viedokļa. Ļoti svarīgi būs arī tas, kādā secībā valdība izvirzīs prioritātes kopīgajā valsts prioritāšu sarakstā un kurā vietā atradīsies lauksaimniecība. Jo tas ietekmēs sarunas tādā ziņā, ka vienā sektorā izvirzītās prasības var padarīt "pielaidīgākas" uz cita sektora rēķina. Te nepieciešama savstarpēja vienošanās starp Latviju un ES.

— Kad varētu sākties sarunas starp ES un Latviju par lauksaimniecības politiku?

— Pat ļoti pozitīvā risinājumā, ja "lielās" sarunas sāktos nākamgad, lauksaimniecības sarunas acīmredzot būs pēdējās, pie kurām ķersies diez vai jau nākamgad. Tas nozīmē, ka mums būs ļoti ilgs un intensīvs konsultāciju darbs ar EK par katru konkrēto sektoru jau starp konkrētajiem cilvēkiem.

— Salīdzinot ar Igaunijas un Lietuvas lauksaimniecības likumdošanu, kā izskatās Latvija?

— To ir grūti novērtēt, jo gan Lietuvā, gan Igaunijā ir tādas jomas likumdošanā, kurās viņi ir priekšā, un citās savukārt līdere ir Latvija. Kas attiecas uz restrukturizāciju un privatizāciju, domāju, ka Latvija ir vistālāk tikusi no visām bijušā Austrumu bloka valstīm. Lauksaimniecības ražošanas sektora nodošanā privātajās rokās Latvija nenoliedzami ir pirmā. Gan Igaunijā, gan Lietuvā ir jomas, kuru pašreizējā struktūra un darbība ir pretrunā ES nosacījumiem — līdzīgi kā Latvijā.

— Ja pavērojam ES darbību Kopīgās lauksaimniecības politikas (KLP) izstrādāšanā un ieviešanā, vai Latvijas mērķis savu lauksaimniecības politiku pielīdzināt ES KLP pamatprincipiem nav sava veida cīņa ar vējdzirnavām, jo pašā ES vēl nav īstas skaidrības ar lauksaimniecību?

— Tā gan es negribētu teikt — nekas nav sastindzis un nemainīgs. Lauksaimniecības politikas attīstība ES ir zināms iekšējais kompromiss dalībvalstu starpā, arī par finansiālajām iespējām. Un arī kompromiss starp ES un Pasaules tirdzniecības organizāciju (PTO) — politiķu un ekonomistu augsta ranga spēle.

Protams, esošās neskaidrības ES KLP ir apgrūtinājums Latvijas lauksaimniecības politikas izstrādāšanā un ieviešanā. Īpaši ja ir runa par dārgi izmaksājošu institūciju izveidošanu, jo katra no lauksaimniecības atbalsta shēmām balstās uz konkrētu institūciju informācijas savākšanā, administrēšanā un kontrolē. Jo šo shēmu ir mazāk un jo tās ir līdzīgākas, jo mums ir vienkāršāk lauksaimniecības sektoru sakārtot. Piemēram, pastāv piena kvotas, kuras nākotnē tiks atceltas. Taču tajā laikā, kad mēs varētu iestāties ES, šīs piena kvotas vēl pastāvēs, bet tiks pamazām samazinātas. Latvijai formāli kvotas būs jāievieš, lai vēlāk atceltu. It kā neloģiska un ļoti dārgi izmaksājoša lieta. Protams, šie jautājumi ir jāpārrunā ar EK.

Taču tie pamatprincipi, kuri arī pašlaik pastāv ES lauksaimniecības sektorā, tik būtiski nevar mainīties, lai ietekmētu Latvijas jau paveikto saskaņošanas jomā un radikāli mainītu tuvākajā nākotnē darāmo.

Rūta Bierande,  "LV" ekonomikas redaktore