1992.gada 12.maija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Pulkstenis ir 10 un viena minūte. Lūdzu, ieņemiet vietas! Lūdzu reģistrāciju. Reģistrēsimies. Paldies. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 119 deputāti.

Darba kārtība 12. un 13.maijam. Pēc vecas tradīcijas sāksim ar svītrojumiem. Lūdzu, Bojāra kungs! Nav? Lūdzu, par svītrojumiem no darba kārtības! Tikai lūdzu godājamos deputātus ņemt vērā, ka pirmais darba kārtības jautājums mums ar balsojumu praktiski bija paredzēts abām darba dienām.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Es tomēr aicinātu deputātus padomāt par vienu problēmu. Tā programma, ko ir iesniegusi Ministru padome, protams, ir ļoti nepieciešama, tā ir aktuāla, un tas ir ļoti svarīgs jautājums. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka tad, ja tik fundamentālu darbu, tik nopietnu dokumentu varēja saņemt tikai pagājušās nedēļas piektdienā, tomēr laika ir nedaudz par maz, lai šodien varētu par šo problēmu kompetenti runāt. Piemēram, es ļoti labprāt šo problēmu izskatītu savas Zaļās partijas domē, apspriestos ar saviem domubiedriem, ar speciālistiem, cik nu tas ir iespējams, un tikai tad sāktu plašas debates parlamentā. Es uzskatu, ka šo jautājumu vismaz kādu nedēļu vēl vajadzētu atvirzīt. Tas ir ļoti svarīgs un fundamentāls jautājums. Un mēs neesam, manā uztverē, šodien kompetenti un gatavi par šo programmu spriest.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es gribēju runāt par to pašu. Man būtu šāds priekšlikums. Tas ir labi, ka šodien šis jautājums ir darba kārtībā. Es liktu priekšā šādu kompromisa risinājumu. Tā kā valdība ir atnākusi, mēs šodien noklausīsimies Godmaņa ziņojumu, uzdosim viņam jautājumus par šo programmu, bet es pilnīgi piekrītu Ābiķa kungam, ka mums ir jāpakonsultējas ar savām partijām. Piektdien obligāti jāaizbrauc pie vēlētājiem, kā man jau ir ieplānots, tas ir pārāk nopietns jautājums, cienījamie kolēģi! Mēs neviens neesam gatavi, jo materiāli tika izdalīti tikai vakar īsi pirms pusdienas. Un tad veltīsim šim jautājumam visu otrdienu, nevis dienas vienu pusi. Tā ir pārāk liela programma, lai to varētu pusdienā apspriest.

Man ir tāds priekšlikums, ko es lieku priekšā nobalsot. Tātad noklausīsimies Godmani, uzdosim jautājumus un nākamās nedēļas darba kārtībā visu dienu strādāsim ar šo valdības programmu. Es lūdzu to likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Škapar!

J.Škapars: Kolēģi, man ir sakāms par citu jautājumu, par Rīgas pilsētas pašvaldības likumu. Pagājušajā piektdienā Rīgas pilsētas padome izskatīja šo jautājumu, tur izdarīja ļoti būtiskas korektīvas attiecībā uz funkciju sadalījumu starp rajoniem un pilsētu. Turklāt šis jautājums tika izskatīts arī valdībā. Te ienāca vairākas būtiskas korektīvas. Tāpēc mēs ierosinām jautājumu par Rīgas pilsētas pašvaldību pārcelt uz nākamo nedēļu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Es principā gribētu atbalstīt Ābiķa kunga priekšlikumu, bet, ja mēs gadījumā tomēr nobalsotu, ka šis darba kārtības punkts paliek, tad es iestātos par to, lai izvirzām stingru limitu. Premjeram tik un tik laika, un ne minūtes vairāk, jautājumiem – tik un tik, un ne vairāk. Jo mums ir jāmācās racionāli strādāt, nevis kult tukšus salmus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kodoliņ!

A.Kodoliņš: Mēs, Ekonomikas komisija, iesniedzām tādu priekšlikumu frakcijā, un Tautas frontes frakcija to atbalstīja. Tātad par šo stabilizācijas programmu tikai noklausīties valdības ziņojumu un uzdot jautājumus, bet attiecībā uz debatēm, manuprāt, debates varētu būt tikai tādā gadījumā, ja kāds deputāts vai deputātu grupa, vai frakcija iesniedz kaut kādu lēmuma projektu šajā jautājumā. Ja šāds lēmuma projekts nav iesniegts, manuprāt, nekādas debates vispār nav vajadzīgas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Es gribētu atbalstīt deputāta Kodoliņa priekšlikumu, tieši tādā formā, jo uzskatu, ka Bojāra kunga atsevišķi “gājieni” ir vienkārši netaktiski. Pirms divām nedēļām uzspieda tieši šo balsojumu, ka tieši šodien divas dienas jāveltī šim darbam, kā Bojāra kungs izteicās, “jānopratina” Godmaņa kungs. Un tagad Bojāra kungs dodas “atpakaļgaitā”. Es domāju, mēs šeit neesam sanākuši vienkārši kopā, lai ampelētos. Tāpēc man ir priekšlikums: par šo jautājumu ir nobalsots un to vajag izskatīt plenārsēdē. Par procedūru, kādā veidā to izskatām, ir jānobalso, un šis jautājums ir jāizskata tieši šodien.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Man būtu lūgums sakarā ar likumprojekta “Par veterinārmedicīnu” izskatīšanu otrajā lasījumā, jo šī izskatīšana ir saistīta ar pieaicinātu cilvēku klātbūtni no Jelgavas, no Rīgas, no Lauksaimniecības universitātes un tā tālāk. Tāpēc man būtu lūgums šo likumprojektu izskatīt 13.maijā un, ja parlaments tam piekristu, – vai nu tieši pulksten 15.00, vai pat pulksten 17.00, taču konkrētā laikā, lai cilvēki var atbraukt šo gaisa gabalu un piedalīties sēdē.

Priekšsēdētājs: Paldies, Preinberga kungs! Taču tas teorētiski ir ierakstīts kā 19.kārtas numurs. Tā ka loģiski ir jāsaprot, ka mēs laikam šonedēļ pie veterinārmedicīnas diez vai ķersimies klāt, ja jūs izlasiet iepriekš visus tos…

G.Preinbergs: Jā, es saprotu! Bet tādā gadījumā es nezinu… tad nevar aicināt…

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs katrā ziņā balsosim.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Šteina kungs!

V.Šteins: Pilnīgi atbalstu deputāta Bojāra priekšlikumu, ka šodien vajadzētu noklausīties valdības ziņojumu un deputātiem debates atklāt nākamajā nedēļā – otrdien. Mums, deputātiem, nav vajadzīga valdības politinformācija un šāda prakse. Mums ir jāizanalizē šis materiāls, kurš ir šorīt saņemts, un tas ir ļoti nopietns, jo tiek pat ieviestas jaunas dzimtsarakstu iestāžu iesniedzamo dokumentu veidlapas, neatliekamie pasākumi, un mums tas ir jāizanalizē. Un tā nevar būt vienkārši politinformācija. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Aleksejev!

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi! Es uzskatu, ka valdības priekšlikumi par neatliekamiem pasākumiem, protams, ir ļoti svarīgi, taču, par nožēlu, šis jautājums ir nedaudz nokavēts, tāpēc es domāju tā: ja nu reiz to izskatām, tad jāizskata ļoti nopietni. Es ierosinu šodien tomēr debates par šo jautājumu nepasludināt. Kāpēc? Tāpēc, ka tā programma, kas agrāk tika mums iesniegta, kā to atzina pats Godmaņa kungs, kas šeit uzstājās pagājušajā nedēļā, – tā esot bijusi tikai tāda pagaidu programma, ar kuru, izrādījās, viņš pats nebija iepazinies. Un tas, ko mums iedeva šodien, nevar būt par pamatu nopietnai apspriešanai.

Es pievienojos tiem deputātiem, kuri ierosināja, lai Godmaņa kungs šodien uzstājas, pēc tam mēs viņam uzdosim jautājumus, kaut arī tas būs, no mana redzesviedokļa, tikai zināmai mūsu ziņkārības apmierināšanai. Un, iespējams, lai mēs secinātu, ka arī šī valdības programma, kura mums šodien piedāvāta, kārtējo reizi nav nekas nopietns. Es personīgi balsotu par to, ka šodien šis jautājums nav jāapspriež./

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Es domāju, ka mēs nekavēsim laiku. Ir izteikti vairāki priekšlikumi. Tātad priekšlikums, ko izteica vairāki deputāti, ir tāds, ka mēs šodien noklausīsimies laikā ierobežotu premjera Godmaņa ziņojumu un laikā ierobežotas viņa atbildes uz jautājumiem un pēc tam skatīsim tālāk savu darba kārtību, kā tas ir paredzēts, izņemot sesto jautājumu par Rīgas pašvaldību, kuru komisija lūdz atlikt uz nākamnedēļu. Un par to mums nav jābalso, ja komisija to lūdz. Un vēl Preinberga kungs mums lūdz izdarīt speciālu balsojumu par veterinārmedicīnu, lai to skatītu kaut kādā noteiktā laikā.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es vēl gribētu palūgt nobalsot par šādu lietu. Mēs principā iebalsojām kā svarīgu un steidzamu jautājumu par ārlietu koncepcijas apspriešanu. Nākamnedēļ, kad mēs noklausīsimies, respektīvi, diskutēsim par valdības programmu kopumā, lūk, tad acīmredzot laikam, es tā domāju, ne mazāk kā pusi dienas vajadzētu veltīt ārlietu koncepcijas apspriešanai. Tad mums nākamnedēļ būtu viss valdības bloks. Es liktu priekšā, piemēram, ekonomisko jautājumu apspriešanai veltīt visu dienu, tātad nākamnedēļ ieplānot visu dienu, nevis pusi dienas, kā ir šeit. Man liekas, puse dienas tik svarīgai problēmai – tas ir nenopietni. Vairākas partijas šīs nedēļas laikā pieaicinās ekspertus un šo programmu padziļināti apspriedīs. Un mēs pusdienas laikā nevaram izspriest piecpadsmit ministriju plānus. Tas nav reāli. Tātad varbūt mēs tiešām visu nākamo nedēļu varētu veltīt valdības programmai, ārlietu koncepciju ieskaitot. Un ārlietu programmu arī. Tātad strādātu ar to visu nedēļu. Tas būtu ļoti nopietni, kapitāli un padziļināti. Man ir tāds priekšlikums. Tas ir par nākamās nedēļas programmu. Un par to mēs varētu nobalsot pašās beigās, tad, kad būsim izlēmuši par šīsdienas programmu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vienīgi gribu atgādināt, ka šī stabilizācijas neatliekamo pasākumu programma bija ieplānota abām dienām – gan šodienai, gan rītdienai, nevis pusdienai. Šie pārējie jautājumi, kas te ir minēti, tie vienkārši ir neizskatītie jautājumi, kas iepriekš jau bija darba kārtībā, un tiem te ir jābūt. Tā ka bija plānots strādāt abas dienas.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Cienījamie kolēģi! Es gribētu kategoriski iebilst pret Bojāra kunga draudošo pļāpāšanu, tādēļ ka ārlietu jautājums virzās savā gaitā, tas tiek apspriests Ārlietu komisijā, tas tiek gatavots. Kad Ārlietu komisija atradīs par nepieciešamu to izvirzīt, tad Bojāra kungs varēs radoši piedalīties. Es ierosinu Bojāra kungam beigt savas insinuācijas.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungam taisnības labad jādod vārds atbildei, un tad balsosim. Lūdzu.

J.Bojārs: Es gribētu Freimaņa kungam likt priekšā atteikties no uzskata, ka šeit zālē visi pārējie ir muļķi un ka Ārlietu komisija, kur nav neviena diplomēta speciālista šajā nozīmē, var monopolizēt divus gadus šo nozari. Es kategoriski iebilstu pret šādu jautājuma nostādni.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai par šo pašu tematu? Lūdzu, Šteina kungs!

V.Šteins: Jā!

Priekšsēdētājs: Lūdzu. Un tad Grūbes kungs. Un pēc tam tiešām balsosim.

V.Šteins: Es pilnīgi piekrītu, ka ir nepieciešams izskatīt ārlietu politiku un tas ir jāizdara, tomēr pirmais solis ir izskatīt šo kopīgo valdības iesniegto programmu, no kuras tālāk, protams, nākamais solis ir izskatīt ārpolitiku. Valdības piekoptā ārpolitika šobrīd ir pilnīgi nepieņemama, un tā neatliekamā veidā katrā ziņā būs jāizskata. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Es katrā ziņā protestēju pret Bojāra kunga šādiem dažiem balsojumiem, kuri sagrauj visu darba kārtību. Es saprotu, ka Bojāra kungs kā bijušais VDK darbinieks ir ļoti augsta līmeņa speciālists ārlietās, bet tomēr apšaubu šādu praksi, ka komisijām tiek liegta normāla darbība, un lūdzu šādu praksi neatbalstīt.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mēs varam balsot tikai par to, kas mums ir. Taču Godmaņa kungam taisnības labad vēl ir jāpasaka, ko viņš pats domā par šo apspriešanas kārtību. Lūdzu.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka jūs ar savu balsošanu izteiksit termiņu un laiku, kad jūs domājat apspriest šo programmu. Valdība ir gatava uzsākt to apspriest šodien un rīt ar visām atbildēm: arī visi ministri atbildēs par saviem jautājumiem. Es nedomāju, ka nekādas diskusijas… Es, protams, ļoti cienu partijas, un tas, ka varbūt tur ir eksperti, kas darbosies ļoti aktīvi… Es personīgi iedomājos tādu situāciju, ka šā jautājuma atlikšana par labu nenāks. Tas ir viens.

Otrs. Ja šī situācija attīstās tā, ka mēs divas dienas diskutējam par šo jautājumu, tad nākamnedēļ varēs izstrādāt lēmuma projektu, kuru varēs pieņemt cienījamā Augstākā padome.

Priekšsēdētājs: Paldies. Dobeļa kungs, lūdzu!

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Tauta visvairāk mums pārmet vienu lietu – nenoteiktību, ka mums nav skaidrības mūsu darbībā. Un tāpēc šinī sakarībā, ja mēs reiz esam uzaicinājuši valdību un esam nolēmuši izskatīt šo programmu, tad to vajag arī izdarīt, jo tas – agrāk vai vēlāk – tik un tā būs jāizdara. Tad labāk sāksim to darīt šodien. Es lūgtu balsot par šīs programmas izskatīšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad ir divi ierosinājumi. Viens – par to jau tika nobalsots plenārsēdē –, ka mēs šodien un rīt skatām šo stabilizācijas programmu. Otrs ierosinājums – ka mēs šodien noklausīsimies tikai premjera ziņojumu un viņa atbildes uz jautājumiem. Atkarībā no balsošanas rezultāta, ja būs tikai šis otrais variants, tad pēc tam vienosimies, cik ilgi un pēc kāda reglamenta būs šis ziņojums un atbildes uz jautājumiem.

Ābiķa kungs vēlas otrreiz uzstāties. Lūdzu.

Dz.Ābiķis: Par balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

Dz.Ābiķis: Cienījamie deputāti! Es tomēr aicinu pieiet šim jautājumam ar visu nopietnību un tiešām atbalstīt otro variantu – noklausīties premjeru un uzdot uzzinošus jautājumus. Taču es tiešām nesaprotu to nostāju, kuru grib apspriest šodien ar plašām debatēm, jo es neticu, ka mūsu vidū ir tādi speciālisti, kuri ir spējuši dienas laikā šo nopietno problēmu apsmadzeņot. Tā taču ir ļoti nopietna problēma!

Priekšsēdētājs: Reģistrāciju! Un pēc tam balsosim. Lūdzu reģistrēties. Rezultātu! Reģistrējušies 129 deputāti. Paldies.

Tātad balsošanai izvirzīti divi varianti. Pirmais, kas apstiprina jau iepriekš izteikto balsojumu, ka šodien un rīt mēs skatīsim valdības stabilizācijas programmu, bet starplaikos izdarīsim tā, kā iesaka Prezidijs un attiecīgās komisijas. Tātad šodien pulksten 15.00 spriedīsim par grozījumiem budžetā pirmajā lasījumā, bet rīt pulksten 10.00 ātri izskatīsim personālijas. Rīt varētu izskatīt arī budžeta labojumus otrajā lasījumā. Šāds ir pirmais balsojums.

Otrais būs par to, ka mēs noklausīsimies tikai Godmaņa kunga ziņojumu, un atbildes uz jautājumiem, bet tālāk strādājam, ievērojot šos ieteikumus par budžeta labojumiem un par personālijām, kas mums jāizskata šajās divās dienās.

Tātad ir divi varianti. Pirmais variants, kas apstiprina iepriekšējo balsojumu, – stabilizācijas programma pilnā apmērā abas dienas, izņemot šos balsojumus, kas jums šeit ir minēti darba kārtībā par budžetu un personālijām. Vai Bojāra kungam vēl nav skaidrs? Lūdzu.

J.Bojārs: Man ir jautājums: kurš deputāts ir nācis klajā ar priekšlikumu divas dienas apspriest šo valdības projektu? Šajā programmā, kas mums ir izdalīta, tāds variants nav paredzēts. Tātad Prezidijs noņem savu priekšlikumu?

Priekšsēdētājs: Tas ir Prezidija priekšlikums un pamatojas uz deputāta Bojāra priekšlikumu iepriekšējā reizē.

J.Bojārs: Krastiņa kungs! Atvainojiet, mans priekšlikums bija šodien, ka mēs noklausīsimies valdības ziņojumu un valdība atbild uz jautājumiem. Tad mēs konsultējamies ar vēlētājiem un visu nākamo nedēļu strādājam ar valdību. Tāds bija mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Mani laboja no kancelejas…

J.Bojārs: Un, atvainojiet, – Grūbes kungs kā sadedzis atkal skrien katru nākamo reizi pēc manis pie mikrofona. Un es šādā gadījumā gribu precizēt: ja es esmu vadošs VDK darbinieks, tad Grūbes kungs šeit ir vadošs muļķis, atvainojiet!

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, es domāju, ka smiekli šeit bija galīgi nevietā. Manuprāt, mums vēl pastāv Mandātu un deputātu ētikas komisija, tad tai būtu ko apspriest. Taču es domāju, Grūbes kungs, ka vislabāk būtu, ja jūs tagad neatbildētu.

G.Grūbe: Es tikai gribēju par procedūru…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, par procedūru, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es lūgtu par procedūru, jo pagājušajā plenārsēdē ir nobalsots izskatīt šādā veidā – divas dienas apspriest šo programmu. Procedūras jautājums ir jāapspriež, ir jāatceļ šī balsošana, un tad mēs varam balsot par pārējo.

Priekšsēdētājs: Paldies, Grūbes kungs, jums ir pilnīga taisnība. Un, kā mani arī laboja no kancelejas, tad variantu par šīm divām dienām ieteica Godmaņa kungs.

Tātad, godājamie kolēģi, tā kā ir iebildumi, ka darba kārtībā ir ietverts abas dienas skatīt šo jautājumu, izņemot konkrētos laikus, kuri ir norādīti, kad ir jāskata personālijas, budžeta jautājumi un nenobalsotie balsojumi… Līdz ar to es domāju, ka mēs par atcelšanu šeit nevarētu runāt, jo te mums ir ar papildinājumiem. Pirmais ir balsojums, kas apstiprina iepriekšējo, kā mēs abas dienas apspriežam stabilizācijas programmu, izņemot konkrētos laikos noteiktiem balsojumiem un jautājumu izskatīšanai. Otrs balsojums. Šodien tiek plānots tikai Godmaņa kunga ziņojums un atbildes uz jautājumiem, un tālāk darbs norit tādā kārtībā, kā šajos papildu punktos ir minēts. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par pirmo variantu. Lūdzu rezultātu: 48 – par, 41 – pret, 27 – atturas. Paldies.

Otrs balsojums būs par to, ka šodien skatām tikai pirmo darba kārtības jautājumu – Godmaņa kunga ziņojumu un atbildes uz jautājumiem – un tālāk strādājam tā, kā ir Prezidija piedāvātajā darba kārtībā. Lūdzu, balsosim par otro variantu. Rezultātu! Par – 69, pret – 19, atturas – 22. Tādā veidā vairākumu ir guvis otrs variants, un mēs šodien klausīsimies tikai Godmaņa kunga ziņojumu un viņa atbildes uz jautājumiem.

Godājamie kolēģi, mums uzreiz ir jānobalso, cik ilgs būs šis ziņojums un cik ilgas būs atbildes uz jautājumiem. Godmaņa kungs, cik laika jums vajadzētu ziņojumam? Jo deputāti pieprasīja šādu balsojumu.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es sapratu, ka ir nobalsots par otro variantu, un tādā gadījumā atļaujiet man atlaist valdības locekļus, lai viņi katrs strādā savu darbu.

Priekšsēdētājs: Vai nav iebildumu, ka valdības locekļi strādā katrs savu darbu, nevis sēž šeit? Nav. Paldies.

I.Godmanis: Es vēlētos 30 minūtes.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs prasa 30 minūtes. Un cik laika deputāti pieprasa atbildēm uz jautājumiem? Arī 30 minūtes. Tātad kopā stunda šim jautājumam. Paldies. Tad mums nav jābalso, un tas nozīmē, ka strādāsim līdz pārtraukumam.

Godājamie kolēģi, mums ir jāizdara vēl divi balsojumi. Augstākās padomes Prezidijs ieteica strādāt plenārsēdē arī nākamajā ceturtdienā – 21.maijā – līdz pusdienas laikam. Vai priekšlikums ir skaidrs? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Prezidija priekšlikumu – strādāt 21.maijā līdz pusdienas laikam plenārsēdē. Lūdzu rezultātu. 63 – par, 15 – pret, 17 – atturas. Tas ir vairākums. Lūdzu komisijām plānot darbu tā, lai nākamajā ceturtdienā, 21.maijā, mēs varētu strādāt līdz pusdienas laikam plenārsēdē.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamais Krastiņa kungs, vai mēs varam uzskatīt, ka esam vienojušies par tādu darba kārtību nākamajā nedēļā, ka mēs otrdien un trešdien izskatām visu šo biezo valdības programmu, ieskaitot visas institūcijas? Vai arī mums jābalso?

Priekšsēdētājs: Par to mēs vēl neesam balsojuši, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Man bija priekšlikums šīs divas dienas pilnībā veltīt visai valdības programmai, bet ceturtdien strādāt tā, kā liek priekšā Prezidijs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl viens balsojums. Vai Preinberga kungs pastāv uz savu balsojumu, jo mēs rīt pulksten 15.00 esam iebalsojuši citus jautājumus? Preinberga kungs, jūs pieprasījāt balsojumu, lai veterinārajai medicīnai veltītu kādu noteiktu laiku. Man kanceleja saka, ka rīt laiks pulksten 15.00 vēl esot brīvs, jo Škapara kungs ir noņēmis savu jautājumu.

G.Preinbergs: Jā, jā, es tieši lūdzu skatīt to pulksten 15.00, sliktākajā gadījumā – pulksten 17.00, bet lai būtu konkrēts laiks.

Priekšsēdētājs: Tātad skatīsim pulksten 15.00, Preinberga kungs! Vai ir iebildumi? Nav. Un nav arī jābalso.

Godājamie kolēģi, Bojāra kungs atgādināja, ka viņš ir pieprasījis balsojumu, ka nākamnedēļas darba kārtībā divas dienas – otrdienu un trešdienu – paredzēt, lūk, šai valdības stabilizācijas programmai.

Lūdzu, Černaja kungs!

R.Černajs: Es tomēr lūgtu plenārsēdi neatbalstīt Bojāra kunga priekšlikumu, jo uzskatu, ka parlamenta galvenais darbs tomēr ir likumdošanas pieņemšana, lai virzītu uz priekšu ekonomisko reformu. Ekonomikas komisija šonedēļ ir iekļāvusi plenārsēdes darba kārtībā jau 13 jautājumus, tajā skaitā arī privatizācijas un uzņēmējdarbības jautājumus, kuri ir aktuāli un nepieciešami. Un tieši tāpēc es lūgtu izskatīt arī šos pārējos jautājumus, kuri ir ietverti darba kārtībā.

Attiecībā uz valdības pasākumu plānu. Mēs varam skatīt tikai konkrētu Augstākās padomes sagatavotu lēmuma projektu, kurš ir apspriests noteiktās komisijās parastajā kārtībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Es gribētu ierosināt šinī gadījumā balsot par normālu lietu gaitu. Pret Bojāra kunga priekšlikumu. Šos jautājumus lai kārto Ekonomikas komisija, bet par pilsonības jautājumiem lai domā Bojāra kungs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, varbūt Černaja kungam ir taisnība jautājumā, ka parlamentā nav jārunā par kaut ko vispār. Tāpēc es ierosinātu nākamnedēļ divas dienas – pie tam strikti divas dienas – veltīt lēmumprojektam šajā jautājumā, lai beidzot mums lēmuma projektā būtu konkrētas normas ar zināmu segumu, nevis tikai frāzes. Ja neesam gatavi šādam lēmuma projektam ziedot divas dienas, bet tajā pašā laikā ražojam bezgala daudz normatīvo aktu, par kuriem tauta, maigi izsakoties, vienkārši smejas, un attiecīgi nenovērtējam mūsu darba efektivitāti, tad tiešām mēs neapjēdzam, kāda ir situācija. Es aicinātu jaunnedēļ divas dienas veltīt lēmuma projektam no zvana līdz zvanam, bet pārējos aktus izskatīt un pieņemt ceturtdien, kad it kā vienojāmies turpināt darbu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Tikai mums nav šā lēmuma projekta, Plotnieka kungs! Ar zvaniem nekas nesanāks.

Godājamie kolēģi, es ierosinātu kompromisa variantu – ka par šo jautājumu varētu spriest tad, kad būsim noklausījušies Godmaņa kunga ziņojumu un viņa atbildes uz jautājumiem. Tad varēsim spriest, cik mums vajag veltīt, kādā veidā to darīt un kādā variantā. Bet pagaidām šo jautājumu varētu neapspriest.

Uzsāksim darbu plenārsēdē! Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam deputātam Ivaram Godmanim. Viņam 30 minūtes laika ziņojumam. Pēc tam 30 minūtes atbildēm uz jautājumiem.

I.Godmanis: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Es gribētu lūgt jūs veltīt man uzmanību 30 minūtes, un es centīšos iekļauties šajā laikā.

Runāšu par neatliekamiem pasākumiem, ko valdība plāno veikt 1992.gadā. Es lūgtu deputātus izturēties pret to, ko es teikšu, kā tieši pret neatliekamiem pasākumiem 1992.gadā. Faktiski tie ir ārkārtēji valdības pasākumi, kas ir vērsti uz mūsu problēmu, es neteiktu, ka galīgu atrisinājumu, bet vismaz uz zināmu mīkstinājumu. Tajā pašā laikā valdība neatkāpjas no šīs biezās programmas, jo uzskata to par stratēģisku dokumentu. Un nākamnedēļ, kā jau ir nobalsots, neapšaubāmi, mēs būsim ārkārtīgi pateicīgi, ja Augstākā padome spēs apspriest šo dokumentu, jo vairāk tāpēc, ka pie katra deputāta tas atradīsies, ja nemaldos, pietiekami ilgu laiku.

Ja jūs, cienījamie deputāti, esat iepazinušies ar šiem neatliekamajiem pasākumiem… Es šeit nerunāšu par programmu, es runāšu tieši par pasākumiem, kas ir viena no programmas sastāvdaļām. Es gribētu jums šeit faktiski raksturot lielākoties principus un pieeju, kādu valdība ir plānojusi realizēt līdz šā gada beigām, un izdalīt svarīgākās problēmas.

Viena no vissvarīgākajām problēmām Latvijā ir tās enerģētiskā bilance, es pat teiktu, energoresursu bilances meklējumi. Es nerunāju šeit par to izveidošanu vai pilnveidošanu. Es domāju par to visu pilno pasākumu kompleksu, kā Latvija varētu eksistēt kā neatkarīga valsts. Un tas ir iespējams tikai tad, ja Latvija atrisina savu enerģētisko bilanci, tas ir, ja tā ir spējīga izdzīvot tīri no enerģētikas viedokļa. Valdība uzskata, ka tas ir jautājums numur viens. Tā tas šajos neatliekamajos pasākumos arī ir minēts.

Kādi ir atsevišķie momenti, kurus uzskatām par nepieciešamu uzsvērt tieši valdības darbā?

Pirmkārt, ļoti nežēlīgi un skaudri ir jāatsakās no tām funkcijām, ko valdība centās uzņemties pēdējo divu gadu laikā, tai skaitā arī šogad, energoresursu sagādē. Jā, stāvoklī, kad klasiskais energoresursu piegādes mehānisms no Austrumiem šeit darbojās vairākus desmitus gadu, kad šie energoresursi tika iegādāti par cenām, kas bija zem pasaules cenu līmeņa, kad netika domāts par situāciju, ka vienā dienā vai vienā mēnesī varētu šī energoresursu apgāde absolūti apstāties, kā tas ir faktiski noticis no šā gada februāra vidus, kad mēs neesam pēc starpvalstu līgumiem saņēmuši praktiski nevienu litru degvielas. Tas valdībai, protams, liek šo 1992.gadu uzskatīt par ārkārtēju gadu, tāpēc valdība pilnībā neatsakās šinī gadā no savas atbildības energoresursu apgādē tādās sfērās kā lauksaimniecība, uzskatīdama, ka, beidzot šo lauksaimniecības sezonu, valdībai ir jāuzņemas pilnīga atbildība par lauksaimniecības nozares apgādi ar energoresursiem. Taču no nākamā gada konsekventi taktika ir absolūti jāmaina.

Lai noskaidrotu valdības funkcijas jaunajos apstākļos, pirmkārt, ir skaidri jānodala valdības uzdevumi: par ko atbild valdība apgādē ar energoresursiem un enerģētiskās bilances nodrošināšanā. Šeit acīmredzot pilnīgi ir jāatbrīvojas no vecajiem štampiem, un bieži vien ar to “klibo” arī pati valdība, kad tā uzņemas atbildību par to, par ko valdībai atbildība nav jāuzņemas un par ko tā nav spējīga uzņemties. Tāpēc šajā 1.punktā skaidri un gaiši ir uzrakstīts, ka valdība uzņemas atbildību par šādām lietām.

Par iedzīvotāju siltumapgādi. Stāvoklī, kad mēs esam izstrādājuši praktiski “vismelnāko” scenāriju, gadījumā, ja arī to mēs nespēsim izdarīt, tad vismaz prioritāri ir runa par siltumapgādi bērnu iestādēm, slimnīcām un nespējnieku namiem. Precīzi un skaidri ir noteikta robeža, par ko rūpējas valdība, lai būtu nodrošināta šī apgāde. Starp citu, valdība to darīs kopā ar pašvaldībām. Es negribētu šajā ziņā nodalīt šīs abas lietas. Viss notiks, cieši sadarbojoties. Tas nozīmē, ka viss netiks uzlikts uz pašvaldību pleciem.

Otrs. Valsts aizsardzības, iekšlietu, drošības un avārijas dienesti. Ir precīzi un strikti nodalīti tieši šie dienesti un citi dienesti. Ar avārijas dienestiem ir daļēji domāti arī ātrās palīdzības dienesti un tā tālāk.

Trešais. Ir runa par valsts sabiedrisko transportu. Tas ir, par to transporta daļu, kas ir valsts. Mēs domājam, ka jau tuvākajā laikā tas no valsts transporta daļēji tiks arī privatizēts. Un pasta pārvadājumi.

Pēdējais – lauksaimniecības produktu valsts pārstrāde, pārtikas un medikamentu piegāde valsts veikaliem. Valdības uzdevums, protams, ir veidot valsts rezerves. Neviens cits to nedarīs; to darīs tikai valdība. Pēdējā teikumā šeit skaidri un gaiši ir uzrakstīts, ka valdība pilda pieņemtās saistības attiecībā uz lauksaimniecības apgādi ar energoresursiem 1992.gadā. Visa pārējā enerģētiskās bilances izveide Latvijā, pēc valdības dziļas pārliecības, ir jābalsta uz komercstruktūru darbību.

Sakarā ar to, ka šajā gadā pilnīgi ir pārstājuši eksistēt starpvaldību līgumi – es šajā ziņā varētu runāt par energoresursu bilanci gan ar Krieviju, gan ar citām valstīm –, te ir iezīmējies absolūti skaidrs pagrieziena punkts. Valdība uzskata, ka ar pārējo energobilanci ir jānodarbojas komercstruktūrām, kas slēgs savus līgumus ar komercstruktūrām citās valstīs, un līdz ar to šīs funkcijas no valdības pāries pilnīgi citās rokās. Tajā pašā laikā, ja mēs izdarām šādu pagriezienu, tas ir vienīgais, kas ir saistīts gan ar sagādes decentralizāciju, gan ar demonopolizāciju, gan ar aktīvu privātā sektora iesaistīšanos.

Svarīga acīmredzot ir valdības darbība šajā pagriezienā. Un valdības uzdevums šeit ir vienkāršs. It kā vienkāršs, bet tomēr sarežģīts. Tās uzdevums ir rūpēties par to, lai šīs komercstruktūras, kas nodarbosies ar energoresursu piegādi Latvijai, neizveidotos kā monopolstruktūras. Valdībai jārūpējas par to, lai nebūtu tikai viena monopolstruktūra, kas nodarbosies ar energoresursu piegādi Latvijai, kas pamatā ir monopolizējusi arī, piemēram, eksporta operācijas caur Ventspils ostu, slēdzot līgumus ar komercstruktūrām Krievijā. Valdības uzdevums ir izveidot vismaz vairākas šādas alternatīvas un pietiekami spēcīgas privātās organizācijas ar jauktu kapitālu, kuras nodarbotos ar energoresursu piegādi Latvijai. Tas ir viens no principiāliem momentiem, ko valdība uzskata, kā ir jāmaina taktika energoresursu piegādē.

Tajā pašā laikā pārejas posmā valdība uzskata, ka tikmēr, kamēr nav noskaidrojusies mūsu energoresursu bilance, acīmredzot valdībai ir jāpatur daļa akciju un daļa kapitāla šajās jauktajās struktūrās. Ne pārāk liela, bet tikai ar vienu mērķi – lai mēs varētu kontrolēt, kā šīs struktūras vairāk vai mazāk izpilda tos līgumus, kurus tās ir slēgušas savā starpā. Ja šī tālākā tirdzniecība risināsies civilizēti, tad valdība, protams, no šīm struktūrām pilnībā aizies prom.

Mums nav, cienījamie deputāti, cita ceļa kā patlaban tirdzniecībā ar Austrumiem praktiski pārslēgties no starpvaldību līgumiem tirdzniecības līmenī uz komercstruktūrām – līgumiem starp privātuzņēmumiem, jauktām firmām un arī valsts uzņēmumiem. Tas ir viens no variantiem, kā risināt mūsu enerģētisko bilanci.

Otrs ir tas, ka valdība šajā pārejas posmā meklē un jau ir veikusi pietiekami lielu darbu, lai atrisinātu jautājumus par energoresursu piegādi īpaši lauksaimniecībai un citām nozarēm, izmantojot ārvalstu kredītus un humāno palīdzību. Šis darbs tiks konsekventi turpināts, un pats galvenais uzdevums šajā momentā ir atrast arī pietiekami efektīvus pretpārdošanas ceļus, jo mēs nevaram cerēt, ka ilgāk nekā vienu vai divus gadus saņemsim humāno palīdzību vai saņemsim kredītus energoresursu iegādei, kā tas notika šogad gan no Taivānas, gan no Zviedrijas, gan no Somijas, gan no citām valstīm. Runa ir par to, ka valdības ārējās tirdzniecības politikā skaidri un gaiši jāiezīmē viena nots, tas ir, kādu tirdzniecību mēs varam piedāvāt pretim tām valstīm – kādas preces mēs varam pārdot tām valstīm, kas piedāvā mums energoresursus. Un šeit jautājums sadalās divās daļās.

Pirmais – tā ir tirdzniecība ar augsti attīstītām rietumu valstīm, es šeit īpaši uzsveru Zviedriju. Mūsu valdība, tāpat kā Igaunijas valdība, mēģinās noslēgt bārtera tirdzniecības līgumu ar Zviedriju. Sākumā tas būs 10 miljonu zviedru kronu ietvaros. Tāpat arī veicinās tirdzniecību, balstoties uz tiem līgumiem, kas ir noslēgti ar šīm Skandināvijas valstīm, meklēs iespējas konkrētu eksportpreču pārdošanai uz šīm valstīm, kuras piegādā mums energoresursus. Šādas sarunas mums jau ir sāktas. Un es esmu pārliecināts, ka mēs varēsim atrisināt vismaz 100 000 tonnu ietvaros dīzeļdegvielas piegādi, kā arī aptuveni 50 000 tonnu benzīna iegādi. Lūk, ir jānotiek šādai savstarpējai prettirdzniecībai. Katrā ziņā noslēgtie tirdzniecības līgumi ar Skandināvijas valstīm visādā ziņā mums to ļauj darīt.

Trešais ceļš, kā veidot enerģētisko bilanci Latvijā, ir tas ceļš, ko valdība ir uzsākusi un konsekventi turpinās, tas ir, jaunu noietu tirgu meklējumi mūsu produkcijai trešās pasaules valstīs, konsekventi realizējot bārtera tirdzniecību pamatā ar tām valstīm, kam ir pietiekami plaši energoresursi. Runa ir par arābu valstīm, kuras ņem pretī gan mūsu lauksaimniecības produkcijas preces, gan arī visus pārējos ražojumus pietiekami lielā skaitā, lai mēs tādējādi varētu atrisināt savu energobilanci. Šī būtu viena daļa, par kuru es gribēju runāt. Šeit ir arī attiecīgi skaitļi, kam es negribu pieskarties. Jūs varat ar tiem iepazīties, cik mēs esam sagādājuši un cik mums vēl vajag.

Nākamais princips – kādu tad valdība precīzi iedomājas šo sagādes mehānismu? Runa ir ne tikai par demonopolizāciju un privatizāciju pārejā no starpvaldību tirdzniecības uz komercstruktūrām. Runa ir arī par sadales mehānisma pilnīgu demonopolizāciju un privatizāciju. Ko es ar to saprotu? Šā materiāla 3.lappusē ir skaidri pateikts, ka mēs tuvākajā laikā demonopolizēsim un pārveidosim visus tos valsts uzņēmumus, kuri nodarbojas ar sagādi. Tie ir: “Latvijas nafta”, “Latvijas gāze”, “Latvijas kurināmais” un acīmredzot “Latvenergo”. Pieredze rāda, ka, pārtrūkstot starpvaldību tirdzniecībai kā tādai, šādiem valsts uzņēmumiem vairs nav nekādas jēgas tālāk funkcionēt.

Tāpēc mūsu priekšlikums (un to mēs esam jau uzsākuši darīt Rūpniecības un enerģētikas ministrijā) ir principā pārveidot šos monopol­uzņēmumus, padarot katru naftas bāzi par sabiedrību ar ierobežotu atbildību, kurā daļa pieder pašvaldībai, neliela daļa paliek kā valdības holdings un trešā daļa izsoļu veidā nonāk privātkompānijas rokās. Lūk, šis valdības holdings, kas vēl īsu laiku saglabāsies Latvijā, tiks likvidēts tad, kad attiecīgās naftas bāzes un arī benzīna uzpildes stacijas spēs pietiekami normāli darboties tirgus apstākļos.

Tas pats attiecas uz “Latvijas gāzi”, kura tiks pārveidota par uzņēmumu ar jauktu kapitālu, piesaistot arī ārzemju kapitālu; konkrēti šādi darbi jau ir iesākti. Tas pats attiecas arī uz “Latvijas kurināmo”, “Latvijas oglēm” un tā tālāk. Šis ir otrs variants, ko mēs uzskatām par lietderīgu. Tātad ir ne tikai jāpārorientē energoresursu sagādes sistēma, bet arī energoresursu sadales sistēma.

Trešais jautājums, risinot enerģētikas bilanci, ir jautājums par taupību un par cenām. Neapšaubāmi, šis cenu sadārdzinājums, kas gada laikā ir pieaudzis vairāk nekā 15 reizes… Mēs esam izbaudījuši to jau praktiski no 1.janvāra. Stāvoklis, kad Krievijā šīs cenas… Es ļoti atvainojos, priekšsēdētāj, mani traucē Bojāra kunga darbība, jo Bojāra kungs manas runas laikā nepārtraukti bombardē miskasti ar…

J.Bojārs: Es ļoti uzmanīgi klausos, Godmaņa kungs…

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, jums netika dots vārds!

J.Bojārs: Es neesmu pieradis darīt divus darbus vienlaikus, – es ļoti uzmanīgi klausos…

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, varbūt jūs tomēr netraucētu premjerministra uzstāšanos! Tie, kuri ir zālē visu laiku, labi zina, ka Bojāra kungs to dara nepārtraukti. Viņam ir tāds paradums.

I.Godmanis: Es saprotu, ka ir politiskas ambīcijas. Var jau būt…

J.Bojārs: Atvainojiet, man nav nekādu politisku ambīciju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, izslēdziet pirmo mikrofonu!

I.Godmanis: Tātad jautājums ir par energoresursu tarifiem un par cenām. Valdība šīs lauksaimniecības sezonas laikā turpinās veikt divas lietas, tas ir, daļēji dotēt dīzeļdegvielas sagādi lauksaimniecībai un turpinās šo degvielu arī pārdot uz kredīta lauksaimniekiem par 1,97 rubļiem litrā. Diemžēl valdība ir spiesta secināt tādu situāciju, ka nupat beidzamās divas dīzeļdegvielas partijas, kuras esam iepirkuši, aizvadījām uz valsts rezervēm sakarā ar to, ka lauksaimnieki šo degvielu neizņēma no valsts bāzēm. Es domāju, ka tas, protams, daļēji ir arī pozitīvs moments. Acīmredzot viņi ir uzkrājuši pietiekamas rezerves, turklāt šī degviela nekur nepazudīs. Bet tas, protams, liecina arī, ka lauksaimniekiem ir iespēja ļoti aktīvi un ātrā veidā “spiest” uz valdību, lai tā ļoti aktīvi darbotos. Tomēr es gribu pateikt, ka tas ir pēdējais brīdis, kad to varēja darīt, jo turpmāk ar to nodarbosies komercstruktūras, uz kurām “spiest” būs daudz grūtāk.

Vēl es gribu teikt par energocenām un par cenu struktūru, kāda ir izveidojusies. Patlaban iedzīvotājiem ir jārēķinās ar šādām cenām: elektroenerģijas cena no Igaunijas patlaban ir noteikta 1 rublis iedzīvotājiem, 1,60 līdz 1,20 rubļu rūpniecības patērētājiem, kā arī 1,20 rubļu lauksaimniecībai. Tā ir cena, kas nav pilnīgi pastāvīga, jo stāvoklis Igaunijā var mainīties ļoti strauji, un valdībai ir jārēķinās, ka šīs cenas var mainīties.

Otrs – cena par gāzi. Patlaban gāzes jautājums izvirzās par stratēģijas jautājumu numur viens. Kā zināms, lai mēs varētu uzpildīt gāzi 2,6 miljardus kubikmetru, mums ir nepieciešami vismaz 250 miljoni dolāru. Latvijai nav nekādu izredžu iegūt gāzi kādā citādā veidā, kā vien tādā veidā, kā mēs to ieguvām līdz šim – tātad pa centralizēto gāzes sagādes sistēmu no Austrumiem. Notiek ļoti smagas sarunas par to, uz kādiem principiem šo gāzi iepirkt. Šī gāze tiek iepumpēta Inčukalnā, un tagad tās pašizmaksa ir 1055 rubļi par 1000 kubikmetriem. Taču mēs sagaidām, ka šī gāzes cena tad, kad to sāks lietot, it sevišķi ziemas periodā, var ļoti strauji augt. Un ar šo cenu lēcienu mums visiem ir jārēķinās.

Patlaban problemātisks jautājums ir arī par to, kā izveidot akciju sabiedrību uz Inčukalna gāzes krātuves pamata. Kas ir galvenā Krievijas prasība? Valdības uzdevums ir rīkoties tā, lai netiktu izsaimniekoti un nodoti Krievijas rokās šie nekustamie īpašumi, it sevišķi pati krātuve un ar to saistītās lietas. Jo šāda tendence attiecībā uz gāzi, neapšaubāmi, tagad pastāv, tā turpināsies tālāk uz degvielu un turpināsies tālāk arī uz ostām. Gribu teikt, ka mēs nepaļaujamies tikai uz komercstruktūru noslēgtajiem līgumiem par eksportu, kas ir vienīgais ierosinošais avots Krievijas komercstruktūrām, lai tās eksportētu vai piegādātu degvielu Latvijai. Valdība no savas puses rūpējas, lai tajos līgumos, ko slēdz komercstruktūras savā starpā, bez šiem eksporta nosacījumiem būtu arī papildu līgumi, kuri ir viennozīmīgi saistīti ar eksporta līgumu. Tas nozīmē, ja, piemēram, tiek eksportēti 6 miljoni tonnu naftas caur Ventspils ostu, tad attiecīgi papildus tiek slēgts līgums par 400 000 tonnu naftas produktu realizēšanu Latvijā. Ja otrais līgums nerealizējas, tad nerealizējas arī pirmais līgums. Tie ir līgumi, kas ir slēgti starp komercstruktūrām, nevis starp valdībām, neskatoties uz Krievijas valdības vadītāja vietnieka zvanu man šorīt. Es paskaidroju to ļoti vienkārši – ja komercstruktūras savā starpā ir noslēgušas līgumus, tad tādā gadījumā tās atbild par šo līgumu izpildi.

Tālāk. Par taupību. Protams, ar taupību, kā valdība šeit ir ierakstījusi 6.punktā, ir saistīta vesela virkne jautājumu. Deputāti to var izlasīt šajā pielikumā, tāpēc es tikai gribētu īsumā pieskarties pašiem principiem. Vislielākais taupības regulētājs ir cena. Un valdība uzskata, ka, runājot par dotācijām enerģētikā, var izskatīt tikai divas lietas. Tātad ārkārtējā situācijā var izskatīt dotācijas lauksaimniecībai enerģētikā, un acīmredzot pie tā mums nāksies palikt arī attiecībā uz dīzeļdegvielu, neatstājot to tikai sējai. Acīmredzot, ja nekas principiāli nemainīsies, tā būs jārezervē arī lopbarības sagādei un ražai.

Otrs jautājums ir diferencētā dotācija iedzīvotājiem komunālajā saimniecībā. Valdības pieredze pagājušā pusgada budžeta veidošanā rāda, ka šī dotācija tika novirzīta caur pašvaldībām, un pašvaldības, jāatzīst, šo nepatīkamo summu novadīja līdz iedzīvotājiem. Tas ir vienīgais pareizais mehānisms, jo mūsu pieredze un konsultācijas ar pašvaldībām rāda, ka tādā veidā daudz taupīgāk tiek izmantoti šie dotācijai domātie līdzekļi. Bez tam pašvaldības ir spējīgas precīzāk noteikt to iedzīvotāju slāni, tos iedzīvotājus, kuriem visvairāk ir nepieciešama, lūk, šī dotācija, lai nomaksātu par enerģētikas resursiem.

Un pēdējais, ko es gribētu teikt par energobilanci, ir tas, ka te mums ir atsevišķa programma “pilnīgi melnam scenārijam”. Ar “pilnīgi melnu scenāriju” mēs saprotam, ka mums līdz galam neatrisinās jautājums par gāzes iepumpēšanu nepieciešamajā daudzumā, ka Austrumos vai nu Krievijas valdības, vai citu struktūru darbības rezultātā var pārtrūkt sakari arī starp komercfirmām. Tādā gadījumā uzskatot, ka lauksaimniecības apgādi varam realizēt pilnīgi ar importēto degvielu.

Mums paliek vēl viena problēma – nākamās ziemas apkure. Tāpēc šeit tiek jau izstrādāti atsevišķi lēmuma projekti, kas ir lasāmi šajā pielikumā. Un tur ir skaidri pateikti samērā skaudri vārdi – tā ir namu pārkārtošana uz krāsns apkuri, tā ir speciāla malkas sagādes programma, tā ir programma, kas sākas ar to, ka Meža ministrija norāda, ko cirst un kādā veidā izmantot malku. Tā ir programma, ka ārkārtas situācijā praktiski par to netiek maksāts: tā ir programma, kādā veidā šī malka ar vilcieniem tiek nogādāta uz lielākajām pilsētām un kādā veidā no stacijām tā nonāk pilsoņu dzīvokļos. Tā ir programma, kurā speciāli ir izdalīts atsevišķs punkts taupības krāsniņu iepirkšanai, tā ir programma, kas ir saistīta ar Līvānu māju pārtransformēšanu pilnīgi uz cieto kurināmo.

Es gribu uzsvērt šeit pašu principu. Mēs šo programmu visu esam sagatavojuši un gatavojam, kur ir runa par metāla iepirkumiem, kur ir runa par atsevišķu firmu darbību, taču gribu uzsvērt, ka, pēc valdības domām, ir pienācis laiks, kad katram pašam ir vairāk jāizvērtē sava enerģētiskā bilance un savu iespēju robežās jārūpējas par to, kā izdzīvot nākamo ziemu no enerģētikas viedokļa. Valdība uzskatīs par prioritāru palīdzību tiem, kuri nav spējīgi to izdarīt, cerot, ka cilvēki, kuri ir pietiekami aktīvi un iniciatīvas bagāti, spēs arī paši strādāt šinī jomā. Es gribu teikt, ka arī šeit mēs aizejam no vecā principa, ka valdība visu sagādā un katram visu iedod. Mums būs sava programma, kā piegādāt malku; mums būs sava programma, kā lielā skaitā saražot un pārdot šīs taupības krāsniņas; mums būs tāda programma, kuros uzņēmumos izvietot šos pasūtījumus. Un tomēr mēs paļaujamies uz to, ka cilvēkiem arī pašiem ir jāstrādā, nevis jāgaida, ka visu sagādās valsts. Tas ir pietiekami skaidri teikts, bet mēs uzskatām, ka laiks ir tāds, kad ir jāsāk runāt par situāciju, kāda tā patiesi ir.

Nākamais jautājums, kuru uzskatām par neatliekamo pasākumu neatliekamu sadaļu, ir transports. Es jau iepriekš runāju par enerģētisko bilanci, un teicu, ka otrais jautājums, kas valdībai šinī gadā ir principiāli jārisina, ir transporta maksājumu bilance. Mums ir vismaz trīs sfēras, kurās ir jāizšķiras par dotāciju lielumu un par to, kā šīs dotācijas sadalīt.

Pirmā sfēra – tā ir enerģētika, apkure. Diferencēta pieeja ir pensionāriem, invalīdiem un tā tālāk, kā jau es teicu, no pašvaldību izvērtējuma viedokļa. Otrā sfēra – tas ir sabiedriskais transports. Un trešā sfēra – tā ir lauksaimniecība. Patlaban, kad mēs neesam atraduši precīzu bilanci, kāda izskatīsies enerģētika, acīmredzot ir jāmeklē līdzekļi, kādā veidā šīs sfēras daļēji dotēt. Valdība uzskata tādu prioritāšu kārtību, kādu es jau nosaucu.

Ja ir runa par diferencētu dotēšanu, tad pirmā ir enerģētiskā sfēra, tajā skaitā arī lauksaimniekiem. Otrā sfēra ir sabiedriskais transports, absolūti to sadalot, demonopolizējot, sākot jau ar Rīgas autobusu parku. Tas pats notiek arī dzelzceļā, tur jāizveido pilnīgi jauna tarifu sistēma, balstoties uz rietumvalstu modeli, turklāt viens pret vienu. Un trešais jautājums ir saistīts ar dotācijām lauksaimniecībai, kuras acīmredzot var izpausties divējādi: viena no pieejām ir tomēr to tālāk atbrīvot, risinot šo jautājumu caur algu, caur algu indeksāciju un lauksaimniecības cenu paaugstināšanos, tādējādi sedzot lauksaimniecībai nepieciešamās vajadzības.

Tas ir nepieciešams tāpēc, ka visām trijām sfērām dotācijai naudas nepietiks. Ja ir runa par to, ko izvēlēties – pirmo, otro vai trešo –, tad mēs uzskatām, ka lauksaimniecībā visas vajadzības acīmredzot ir jārisina ar cenu un algu mehānismu, ņemot vērā, protams, arī to, ka no 1.jūnija lauksaimnieki tāpat kā jebkuri ražotāji Latvijā ir pilnīgi brīvi, izbraucot ārpus republikas un realizējot savu produkciju visās pasaules malās – gan austrumos, gan rietumos, gan ziemeļos, gan dienvidos.

Tajā pašā laikā es gribu teikt, ka jautājums par ceļu būvi un jautājums par jaunas infrastruktūras radīšanu ir tas jautājums, ka transportā ir arī bezdarba rezerve faktiski šā bezdarba lēciena “mīkstināšanai”. Patlaban ir sagādāti 7,8 tūkstoši darbavietu, bet esmu pārliecināts, ka šo darbavietu skaitu varēsim paaugstināt, un tas būs viens no ceļiem, kur konkrēti varam novadīt tos cilvēkus, kuri var nonākt bezdarba stāvoklī. Sīkāk deputāti ar to var iepazīties, lūk, šajā shematiski iezīmētajā sadaļā “Transporta kustība un sakaru drošība”.

Trešais neatliekamais jautājums ir par cilvēku nodrošināšanu ar pārtiku. Tas ir neatliekamu pasākumu komplekss, un šeit valdība strikti norobežo savas funkcijas. Valdība norobežo savas funkcijas šādi: mēs rēķināmies ar vissliktāko scenāriju: ka ir vēls pavasaris, kas tik tiešām tā arī ir, ka ir slapja vasara, kad var neizdoties savākt un normāli izžāvēt sienu, jo diemžēl ar piespiedu metodēm šo žāvēšanu patlaban energoresursu sadārdzinājuma dēļ realizēt praktiski būs neiespējami. Mēs rēķināmies ar situāciju, ka ir iespējams pat ļoti vēls un lietains rudens, un tad varam nonākt līdz tādam stāvoklim kā 1987.gadā, kad raža tika iegūta uz pusi mazāka nekā parasti, tikai pāri par 800 tūkstošiem tonnu miljona un 500 tūkstošu vietā. Tāpēc mēs par prioritāru konkrētu pasākumu šeit uzskatām to, ka valdībai ir jālūdz parlamentam iespēja iepirkt rezervei pārtikas graudus. Runa ir par maizes graudiem, par šiem 270 tūkstošiem tonnu graudu maizei. Agrāk mēs tos saņēmām no Kazahijas praktiski par velti, turpretī tagad šī situācija ir krasi mainījusies. Tā ir tā rezerve, kurai ir jābūt vissliktākajā scenārijā. Automātiski valdība neuzskata par iespējamu pašreiz jau iepriekš ieplānot arī lopbarības graudu iepirkšanu. Sekas no tā – valdībai būs jāatsakās no lopbarības graudu iepirkšanas, un tas ir saistīts ar mūsu valūtas iespējām. Tas ir viens.

Otrs. Cik lielā mērā mēs stimulēsim zemniekus pašiem ražot graudus, lai mēs varētu realizēt tā saukto lēno nolaišanās politiku, ka sākam no miljona 200 tūkstošiem, pēc tam pārejam uz 800 tūkstošiem, un pēc tam uz 500 tūkstošiem, tad ir 300 tūkstoši, un tad mēs beidzam iepirkt šos graudus… Finansiālais stāvoklis ir tāds, ka mēs šo beigu stadiju – 300 tūkstošus un tūkstoti – acīmredzot izpildīt nevarēsim līdzekļu trūkuma dēļ. Tur ir nepieciešamas lielas valūtas summas, un tāpēc valdība uzskata, ka šo graudu vietā ir jāiepērk tā sauktās olbaltuma piedevas. Pamatā tās varētu būt arī uz sojas bāzes, ko, realizējot caur Liepājas ekstraktu rūpnīcu, zināmā mērā varētu palielināt.

Protams, deputāti, skaidri ir jārēķinās ar vienu faktu, ka tad, ja ražošanas līmenis ir tāds, kāds tas lauksaimniecībā ir patlaban, tad, neiepērkot graudus, nākamajā sezonā mums ir jārēķinās ar 75 procentiem no iekšējā tirgus patēriņa salīdzinājumā ar 1991.gadu. Nav vairs runas par eksportu, ir runa par to, ka mums būs 75 procenti no tā, ko mēs saražojam, ja mēs graudus neiepirksim. Tajā pašā laikā uzskatām, ka mums energoresursu meklējumu un to bilances dēļ nebūs vienkārši iespējas iepirkt lielas porcijas lopbarības graudu.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, ir pagājušas 30 minūtes. Cik laika jums vēl vajadzētu? Lai gan tikko balsojām, lai nerunā līdz galam. Tad atkal ir jābalso…

I.Godmanis: Nē… nē… es tiešām, deputāti, negribētu teikt visu, kas te ir rakstīts. Es jau dzirdēju šeit arī komentārus… Vienkārši tikai gribu uzsvērt galveno principu attiecībā uz atsevišķām nodaļām, jo to, kas šeit ir uzrakstīts, es ceru, jūs esat izlasījuši.

Atsevišķs jautājums ir medikamentu jautājums. Tas arī ir jautājums, kas absolūti saistīts ar neatliekamiem pasākumiem. Kā zināt, mūsu farmaceitiskā rūpniecība, pēc klasiskā viedokļa, Latvijā ir ļoti labi attīstīta. Mēs spējam saražot vairāk nekā 70 pozīcijas no zālēm. Ir jāizsaka tikai nožēla par to, ka netiek pildīts starpvaldību līgums ar Krieviju, lai gan mūsu puse to pilda, protams, ļoti disciplinēti. Piemēram, ir aizsūtītas zāles par 150 miljoniem rubļu, bet samaksa saņemta par 10 miljoniem… Tajā pašā laikā ir iepirktas substances par 40 miljoniem. Visi sēž uz kartotēkām, un no Krievijas zāles mēs esam saņēmuši nulli. Mēs tikāmies ar farmaceitiskās rūpnīcas vadītājiem un secinājām, ka ir principiāli jāmaina visa psiholoģija, tas ir, ka var tirgoties, tikai mainot zāles pret citām zālēm, ka ministrijai ir attiecīgi jādarbojas humānās palīdzības virzienā – zāļu iepirkšanā Rietumos. Bez tam ir jāattīsta un jāmaina mūsu farmaceitiskās rūpniecības profils, lai mēs dažu zāļu vietā varētu ražot citas, kas ir visvairāk nepieciešamas ekstremālos gadījumos. Par to konkrētāk šeit varēs runāt labklājības ministrs, ja jums būs jautājumi.

Nākamais jautājums ir finansu sistēmas līdzsvarošana. Faktiski šis jautājums Latvijā ir risināms kopā ar Latvijas Banku, tomēr es gribētu pateikt pašu principu. Mums ir divas iespējas. Viena iespēja, kā iziet no šā finansiālā stāvokļa, kad viss ir sasalis, kad ir iekšējās kartotēkas un kad ir kartotēkas ārpus Latvijas, ir tas ceļš, kuru ir aizgājusi Ukraina, Baltkrievija un kuru tagad grib iet arī Lietuva (šī informācija ir saņemta, man sestdien konsultējoties ar Vagnori). Lietuva ir spērusi tādu soli, ka ar valdības lēmumu ir uzdevusi bankai emitēt kredītu resursus tādā mērā, kādā ir kartotēka Lietuvas iekšpusē (tas sastāda apmēram 15 miljardus), ar ideju, ka starpuzņēmumu kredītu, kas ir kartotēkas pamatā, varētu pārslēgt uz kredītu bankai ar ļoti augstu procentu – līdz pat 50 procentiem. Šis variants nozīmē, ka banka emitē kredītu resursus, bezskaidro naudu, ka tā “atsaldē” kartotēku Latvijas iekšienē un dod iespēju uzņēmumam tālāk uzturēt attiecības ar banku. Ja šis uzņēmums nevar samaksāt bankai procentus, tādā gadījumā tas bankrotē un pret to tiek piemērots likums par bankrotu.

Ir arī otra iespēja – nespert šo soli un bankai neemitēt šos resursus, bet pasludināt, ka ir pilnīgs bankrots visiem uzņēmumiem. Valdība uzskata, ka otrs ceļš nav pareizais ceļš, jo, ja paskatās, kā tiek piemērots likums “Par bankrotu”, tad tas nozīmē, ka šā likuma piemērošanas laikā ražošanā būs pilnīgs haoss, būs vesela juridisku pasākumu virkne, kas pilnībā apstādinās ražošanu kā tādu un var novest pie neparedzamām sekām. Protams, ir tāds jautājums: vai Latvijas Banka ir tiesīga emitēt kredītu resursus rubļa zonā? Atbilde šeit ir vienkārša – ja Krievijas Banka emitē šos resursus vairāk nekā 300 miljardus, ko apstiprināja arī Krievijas valdības vadītāja vietnieks, ja to dara Ukraina, ja to dara Baltkrievija, tad tādā gadījumā es uzskatu, ka ir pilnīgi atbalstāms Lietuvas variants. Tad proporcionāli tautsaimniecības kompleksam šādus kredītu resursus Latvijas Banka ir tiesīga emitēt, nevis gaidīt, kamēr Krievija tos pārdod vai nepārdod, lai šo situāciju “atsaldētu”.

Jautājums par kartotēkas dzēšanu starp Latviju un citām valstīm ir risināms starpvaldību vai starpbanku sarunās, kas patlaban jau ir sākušās. Protams, šis solis ir ļoti konfrontējošs, bet es to uzskatu kā vienīgo praktiski reālo, kā mēs varam “atsaldēt” stāvokli kaut vai lauksaimniecības sfērā kā tādā. Protams, lēmumu par to pieņem Latvijas Banka, kas ir suverēna, un tā ir tiesīga to darīt neatkarīgi no valdības. Mēs vienkārši tādu variantu liekam priekšā kā neatliekamu.

Tālāk ir atsevišķs jautājums, kas izteikts 4.punktā un ir saistīts ar nodokļiem, – par Finansu inspekciju un par kontroli. Valdība uzskata, ka ir pilnīgi jāatjauno revīzijas dienests visās ministrijās, un tas notiks jau šogad. Šie revīzijas dienesti ir atbildīgi par valsts īpašuma likteni. Mēs esam veikuši zināmu darbu Ekonomisko reformu ministrijas sastāvā, lai noskaidrotu, kas ir noticis ar visiem nomas līgumiem par izpirkšanu, kas ir noticis ar iepriekšējiem privatizācijas aktiem. Šāda uzskaite pa nozarēm mums ir, un tā ir kā starta punkts.

Mums ir skaidrs – līdz šim par to atbildēja tikai ministrs, turpretī tagad par to atbildēs ne tikai ministrs, bet arī šis kontroles un revīzijas dienests ministrijā. Un – pats galvenais – šiem dienestiem ir jābūt ciešā sakarā ar Finansu inspekciju. Finansu inspekcija šinī gadā tiks pilnīgi reorganizēta, uzsverot trīs tās sadaļas, tas ir, valūtas atsevišķo sadaļu, nodokļu attiecības ar privātuzņēmējiem un nodokļu attiecības ar valsts uzņēmumiem. Visnotaļ atbalstot privātuzņēmējus un privātsektora attīstību kā bezalternatīvas attīstību Latvijā, ir jāsaka, ka valdība uzskata, ka ir nekavējoties jāmaina nodokļu attiecības, tas ir, jāpārtrauc situācija, ka jaunie uzņēmumi divu gadu laikā ir atbrīvoti no jebkādiem nodokļiem, ka jānosaka daudz zemāka, tomēr zināma nodokļu takse, lai jau visā drīzumā katrs jaunais uzņēmums pašā savā sākumdarbībā saistītos ar nodokļu inspekciju un ar nodokļu institūcijām, jo patlaban ir tāda situācija, ka praktiski pilnīgi ir zudusi saite starp privātuzņēmumiem, jaukta tipa uzņēmumiem un attiecīgajām finansu un nodokļu inspekcijām.

Nākamais jautājums, kuru mēs uzskatām par būtisku, ir jautājums par tirdzniecību. Šis jautājums ir principiāls, un šeit es gribu pateikt tikai divus principus. Viens – pilnīga decentralizācija un demonopolizācija tirdzniecībā: tas ir, no 1.jūnija tiek likvidētas visas licences, ir tikai tarifi, kurus apstiprina tarifu padome. Lauksaimniecībai tarifi ir simboliski sakarā ar to, ka cenas jau tik un tā ir ļoti augstas arī citu preču galaprodukcijai. Šie tarifi var tikt elastīgi mainīti, izejot no iekšējā tirgus stāvokļa. Tas ir pirmais princips. Līdz ar to daļēji tiks izslēgtas visas tās lietas, kas ir saistītas ar korupciju, kas ir saistītas ar sistēmām, ka licences ir jāiegūst, maksājot varbūt dažādas naudas, un tā tālāk. Tad būs runa tikai ar banku iestādēm, ka ir jānomaksā tarifs.

Otrs princips viennozīmīgi ir saistīts ar privatizāciju. Tas ir princips, ka valdība var veidot savas eksporta un importa organizācijas uz atsevišķu produkciju, teiksim, uz koku vai ko citu, bet mans personīgais uzskats ir tāds, ka šai monopola situācijai nav nākotnes. Tāpēc pat lauksaimniecības produkcijas eksportā ir jābūt pilnīgai decentralizācijai, lai lauksaimniecības ražotāji, realizējot likumu par pienotavu un gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju, paši organizē savas eksporta institūcijas, kas nodarbojas ar eksportu. Tas nozīmē, ka valsts struktūrām vairs nebūs monopola. Līdz šim tas pastāvēja pamatā tāpēc, ka pārstrādes uzņēmumi vēl arvien ir valsts rokās.

Jautājums par sociālo nodaļu. Šeit ir viens princips. Un šis princips ir tāds – maksimāli ar visiem līdzekļiem sociālo aprūpi no valdības novadīt uz leju līdz pat pagastam, neatstājot to rajonu līmenī. Tas ir viens. Otrs – uzskatīt par jautājumu numur viens bezdarba jautājumu. Tāpēc valdība uzskata, ka ir jāizveido Darba ministrija ar visu tās atbildību, ar ministra statusu, ar tās izdalīšanu no Labklājības ministrijas, jo pagaidām, kā mēs uzskatām, tieši tas, ka Labklājības ministrija risina visus jautājumus, bezdarba jautājums it kā paliek otrajā plānā. Šai ministrijai ir jārūpējas par diviem līmeņiem. Pirmais līmenis – tā ir informācija, ko tā saņem no visām nozaru ministrijām un par to attiecīgi ir atbildīgie katrā nozares ministrijā. Darba ministrija atbild arī par to, cik lielā mērā reģionālā informācija nonāk pa reģioniem attiecīgajās nodaļās. Un otrs ir pārprofilēšanas un pārkvalificēšanas darbs, kas tāpat ir jāveic kopā ar attiecīgajām nozaru ministrijām gan par valsts, gan par uzņēmumu līdzekļiem. Patlaban ir izstrādāta programma, kas attiecas uz ceļu būvēšanu un meža darbiem, bet es uzskatu, ka šī pārprofilēšanas un pārkvalificēšanas programma ir Darba ministrijas programma numur viens.

Vēl ir jautājums par grāmatvedību un uzskaiti, ko es vēl nepateicu. Valdība uzskata, ka jau tuvākajā laikā – šogad – ir jāuzsāk pilnīga grāmatvedības sistēmas pāriešana uz pilnīgi jaunu cita tipa grāmatvedību, kuru mēs piedāvājam veikt tādā veidā, ka attiecīgās nozares un valsts uzņēmumi, tāpat arī privātuzņēmumi deleģē labākos grāmatvežus, izveido speciālu darba grupu, kas strādā pie metodiskā materiāla, kā pārņemt Dānijas grāmatvedības pieredzi Latvijā, neizdomājot vairs nekādu “riteni”, bet pārejot uz Dānijas grāmatvedību. Katrs grāmatvedis Latvijā pēc tam beidz kursus. Ja viņš šos kursus grāmatvedībā Latvijā nebeidz, viņš nesaņem licenci un strādāt par grāmatvedi nevar. Tas attiecas uz visām struktūrām, tajā skaitā arī uz privātajām.

Un pēdējais jautājums, par ko es gribu šeit runāt, ir jautājums, kas saistīts ar tiesisko aspektu. Valdība uzskata: neskatoties uz to, ka jautājumi par energobilanci, jautājumi par transportu un jautājumi par pārtikas apgādi ir, protams, visneatliekamākie, tajā pašā laikā kā visneatliekamāko jautājumu valdība uzskata arī attiecības starp valsts ierēdņiem un starp pilsoņiem. Ar to mēs saprotam sekojošo. Patlaban diemžēl eksistē tikai viens likums, cienījamie deputāti, un tas attiecas tikai uz valdības pārstāvjiem. Tas neattiecas ne uz ko citu. Tas neattiecas arī uz valsts kalpotāju, un galu galā tas neattiecas arī uz deputātiem. Tāpēc mēs uzskatām, ka jau tuvākajā laikā (šāds uzdevums ir dots attiecīgi Tieslietu ministrijai) jāiesniedz parlamentā likums par valsts kalpotāju, kas balstīts uz Latvijas Republikas likumiem.

Otrs jautājums ir – veikt pilnīgu saimniecisko tiesu un arī tiesu pārkvalificēšanu saimniecisko jautājumu risināšanā, tai skaitā arī prokuratūras pārkvalificēšanu. Jo uzskatām, ka pašreizējā ekonomiskajā un likumdošanas situācijā bieži vien parādās nekompetence vai negribēšana risināt šos jautājumus ar galamērķi, ka jebkurš pilsonis, kurš griežas valsts iestādē, ja viņš momentāni nesaņem to, ko viņš grib, ir tiesīgs iesūdzēt šo ierēdni tiesā. Viņam nav jāgriežas nekur augstākstāvošās instancēs, viņš iesūdz šo ierēdni tiesā ar visām no tā izrietošajām sekām. Ja pilsonis šo procesu zaudē, tādā gadījumā viņš maksā lielu summu; protams, ja viņš vinnē, tad summu maksā valsts ar visām sekām pret valsts ierēdni.

Tajā pašā laikā mēs uzskatām: lai padarītu elastīgāku pārvaldes sistēmu, ir jādod tiesības jebkura uzņēmuma vadītājam bez ierunām atbrīvot no darba darbiniekus, kas nespēj veikt savas faktiskās funkcijas. Tas nozīmē – ir jāizdara izmaiņas darba likumdošanā. Tas nozīmē, ka divus mēnešus viņš, protams, var saņemt šo pabalstu, bet darbā ierasties viņam vairs nav tiesību, kā tas līdz šim ir noticis, ka vēl šos divus mēnešus ilgi un dikti strādāja, lai kaitētu attiecīgajai iestādei.

Attiecībā uz aizsardzību un drošību. Šajos neatliekamajos pasākumos esam ierakstījuši tikai vienu frāzi: “Izpildīt tās īpašās aizsardzības, drošības un iekšlietu programmu sadaļas, kas ir paredzētas 1992.gadā.” Par to precīzāk uz jautājumiem jums atbildēs attiecīgie ministri.

Un pabeigt es gribu ar vienu: cienījamie deputāti, ir tikai divas alternatīvas dotajā brīdī. Mēs esam tādā stāvoklī, ka, no vienas puses, mēs esam viskapitālistiskākajā stāvoklī. Ko tas nozīmē? To, ka mēs nedotējam praktiski neko. Tas ir viens. Respektīvi, esam ļāvuši katrai precei sasniegt savu cenu.

Otrs. Normālās valstīs, kur privatizācijas līmenis jau ir vismaz 70, 80 vai 90 procenti, šāds zems dotācijas līmenis ir iespējams, jo attiecīgais produkts, ko saražo privātie, ir pietiekami liels, lai varētu sagādāt līdzekļus, kā citādā veidā risināt sociālos jautājumus. Ja tuvākajā laikā strauji, uzsveru – strauji, nerealizēsim privatizācijas aktus, tad tādā gadījumā nonāksim tādā stāvoklī, ka, no vienas puses, esam pilnīgi kapitalizēta valsts, bet, no otras puses, mums nav paša galvenā – mums nav šā privātā ražotāja.

Tāpēc, cienījamie deputāti, es savu uzstāšanos gribu beigt ar ļoti radikālu izteicienu, un es nebaidos to arī šeit pateikt: patlaban ir 12.maijs, un tas nozīmē, ka 22.datumā Augstākā padome ies vasaras brīvdienās, ja pieņems šādu lēmumu. Tas nozīmē, ka tā parādīsies atpakaļ augustā. Normatīvie akti par privatizāciju, kas ir jāpieņem Augstākajā padomē, ir aptuveni vairāk par 10–15 dokumentiem. Patlaban tikai divi ir izgājuši cauri Ekonomikas komisijai, un šie divi Ekonomikas komisiju izgājušie akti šeit tika spriesti trijos lasījumos. Man nav nekādu ilūziju, ka līdz šīs vasaras beigām Augstākā padome spēs pieņemt visus attiecīgos normatīvos aktus, kurus valdība ir sagatavojusi attiecīgo vispārīgo principu garā par privatizāciju un kuri ir jāpieņem Augstākajā padomē. Tāpēc, deputāti, es gribu jautājumu stādīt ļoti radikāli. Ir divas iespējas – vai nu mēs (ar visām no tām izrietošajām sekām) ņemsim vērā to, ka Augstākā padome ir uzdevusi valdībai atbrīvot tirdzniecības atlaides, kuras atbrīvojot esošajā tirdzniecības stāvoklī, kad tikai tagad Rīgas tirdzniecībā notiek demonopolizācija, kad tikai tagad pamazām veidojas viens, otrs un trešais veikals… Un šeit ir jāteic, ka it sevišķi Rīgas pašvaldība līdz šim ļoti maz ir privatizējusi kaut vai pārtikas veikalus. Tad, ja šo privatizācijas procesu maksimāli nepaātrināsim, būsim vēl dziļākā krīzē.

Tāpēc ir divas iespējas: pirmā iespēja – lai gan lēni, bet Augstākā padome tomēr iespēju robežās skatītu šos aktus (tādi ir apmēram 15), un tad man ir pilnīga skaidrība, ka, labākajā gadījumā, tos visus varēs pieņemt līdz gada beigām.

Taču ir vēl otra iespēja. Otra iespēja ir daudz radikālāka, un par to jums, deputāti, vajadzētu izšķirties, – ka jūs dodat valdībai pilnvaras šos normatīvos aktus realizēt ar valdības lēmumu. Gadījumā, ja jūs fiksējat, ka viens vai otrs šis normatīvais akts neder vai netiek pareizi realizēts, jūs to apturat. Es personīgi domāju, ka privatizācijas jomā, ja mēs gribam to paātrināt, ir iespējams tikai šis solis. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, bieži vien no mūsu balsojumiem faktiskie apstākļi neizriet… Tātad mums līdz pārtraukumam ir atlikušas 11 minūtes, bet jautājumu uzdošanai ir pieteikušies 17 deputāti, tas nozīmē, ka tas aizņems vismaz pusotru stundu. Un ņemsim vērā, ka pulksten 13.00 sākas balsojumi par iepriekš nenobalsotiem dokumentiem. Taču mēs bijām runājuši, ka uzdosim jautājumus premjera kungam tikai līdz pārtraukumam. Tāds bija balsojums.

Tātad, ja nav citu priekšlikumu, sāksim jautājumu uzdošanu – cik daudz cilvēku paspēs uzdot jautājumus līdz pārtraukumam, tik arī būs. Vai ir citi priekšlikumi?

Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Man ir pilnīgi cits priekšlikums. Lai mēs nebeigtu kā vienmēr principiālu jautājumu izskatīšanu ar to, ka mēs nobalsojam, ka neuzdod jautājumus, es gribētu lūgt pārbalsot un visiem šiem cilvēkiem ļaut uzdot jautājumus. Jo kā tad mēs varam pieņemt pēc tam kaut kādu lēmumu, ja nezinām… Ne jau tagad, bet vēlāk!

Priekšsēdētājs: Paldies. Tādā gadījumā sāksim jautājumu uzdošanu. Un, ja kādam ienāks prātā, ka jautājumu uzdošana ir jāpārtrauc, tad arī balsosim. Jo pēc reglamenta mums tas nav noteikts. Nav iebildumu? Nav.

Tātad premjera kungs ir gatavs atbildēt. Pirmais uzdod jautājumu deputāts Bresis.

V.Bresis: Godātais premjera kungs! Vispirms es gribētu pateikt, ka lauksaimnieki tomēr atzinīgi novērtē jūsu darbu degvielas sagādē pavasara sējai. Tas tomēr ir novērtēts, man liekas, pietiekami augsti, un tāpēc tomēr zināmu disonansi izsauca jūsu paziņojums vakar, kurš tika translēts arī televīzijā, par to, ka valdība vairs nerūpēsies – pēc rudens darbiem – par enerģijas, par degvielas iegādi lauksaimniekiem. Un šajā sakarā man ir jautājums, jo zem valdības mēs, bez šaubām, saprotam arī Lauksaimniecības ministriju un citas valsts iestādes.

Jautājums ir šāds: kas tomēr konkrēti atbildēs republikā, kas būs tā persona, tieši konkrētais cilvēks, kurš atbildēs par degvielas sagādi lauksaimniekiem, jo šeit varas vīri parlamentā spītīgi bloķē ražotāju pašpārvaldes izveidošanu, un tāpēc ražotāji paši nevar skriet katrs ar savu desas luņķi pāri robežai individuāli meklēt, teiksim, petrolejas kanniņu, ko pieliet, un kāda vispār būs šī sistēma? Kā jūs to iedomājaties: vai nebūs tā, ka pēc tam mums būs jāpērk nevis 270 000 tonnu graudu, bet varbūt arī no Polijas kartupeļi vai vēl no kaut kurienes bietes un tā tālāk pēc šāda, teiksim, gājiena mūsu energoapgādē?

I.Godmanis: Atļaujiet īsi atbildēt uz šo jautājumu. Ar vārdu “nerūpēsies” es šeit nedomāju tādu variantu, ka valdība neinteresēsies un ka valdība neatbalstīs un nestimulēs lauksaimniecības apgādi ar energoresursiem. Valdībai ir godīgi jāpasaka viena lieta: kamēr mums bija spēkā starpvaldību līgumi, īpaši Austrumos, kamēr beidzamos divus gadus tie tika pildīti, tikmēr valdība, izmantojot valsts struktūras, tas ir, “Latvijas naftu”, “Latvijas gāzi” un tā tālāk, bija spējīga dot tām komandu iepirkt un rīkoties, tieši iesaistot enerģētikas ministra vietnieku, iesaistot rūpniecības un enerģētikas ministru. Pašreiz, kad ir pilnīgi skaidrs, ka energoresursu sagādes principi Austrumos absolūti izmainās, kad visas tās valsts struktūras Krievijā ir privatizējušās pēc sava principa, pat bez jebkādiem likumiem, kuras darbojas pēc komercprincipiem, valdībai ir godīgi jāpasaka, ka pēc tāda principa, kā mēs darbojāmies iepriekš, darboties vairs nevaram. Un, ja mēs, teiksim, solīsim, ka 1993.gadā atkal sagādāsim lauciniekiem nepieciešamo – te nav runas tikai par lauciniekiem, te ir runa arī par visu pārējo, kas ir ārpus tā, kas ir rakstīts 1.punktā, – tad mēs vienkārši mānīsim lauciniekus un mānīsim tautu kā tādu.

Tāpēc ir tikai viens ceļš. Un šis ceļš ir tāds, ka valdībai ir maksimāli jāatbalsta komercstruktūras, kas veidojas Latvijā, un pārejas periodā sistēma būs tāda, ka gan pie degvielas sadales, gan pie degvielas iepirkšanas šajās komercstruktūrās valdība patur zināmu daļu savu akciju, lai mēs varētu no iekšpuses sekot, kā šis process notiek. Ja šis process notiek tā, kā tam ir jānotiek un kā tas apmierina lauksaimnieku vajadzības, tad valdība aizies arī ar saviem 20 procentiem prom no šīm komercstruktūrām.

Tātad valdības uzdevums ir noslēgt līgumu ar Krieviju nevis par skaitļiem, par klīringu, kā slēdzām līdz šim, bet valdības uzdevums ir ar Krieviju vienoties par vienu lietu, ka nav embargo, ka nav tirdzniecības tarifu no abām pusēm. Viss pārējais ir komercstruktūru rokās, un valdībai ir jāatbalsta apstāklis, lai nebūtu monopola, jo monopols pumpē augšā cenu, un lai būtu attiecīgi, protams, arī pietiekams šo komercfirmu skaits, lai būtu konkurence. Mums vairs nav tādu mehānismu, kādi bija pirms tam. Tāpēc mēs apzināti iesim uz to, lai šīs valsts struktūras pārveidotu par jaukta kapitāla struktūrām, par privātkapitāla struktūrām, paturot sākumā valsts paketi, bet pēc tam paņemot to nost.

Kas konkrēti par to atbildēs? Protams, no valdības viedokļa, par visu šo politiku atbildēs rūpniecības un enerģētikas ministrs. Ja dotajā brīdī atbildību par apgādi ar energoresursiem esmu uzņēmies pats, es viens pats, protams, strādājot kopā ar valdības locekļiem, tad varu pateikt pilnīgi skaidri, ka tas attiecas uz iepirkumiem no Rietumiem. Ja situācija būs absolūti kritiska un neies pat cauri šo komercstruktūru darbība, tad tādā gadījumā, protams, būs jāsarunā ar Rietumiem, bet arī Rietumos valdība vairs nestrādās tā, kā tā strādāja līdz šim, kad sūtīja savus ministrus iepirkt visās valstīs degvielu. Valdība runā tikai politiskā līmenī par kredītu saņemšanu vai par humānās palīdzības saņemšanu, vai par bārtera tirdzniecības principiem. Ar importu no Rietumiem strādā “Interlatvija”, “Ventransbalt”, strādā arī tādas organizācijas, kā “Latvijas kuģniecība”, kas ir spējīgas komerciāli strādāt. Valdība viennozīmīgi aiziet prom no komerciālās darbības. Un tas diemžēl vakar varbūt izskanēja pārāk asi, ko es teicu, bet man ir jāpasaka godīgi, kāda ir tā sistēma. Es nevaru teikt to, ka valdība visu sagādās. To mēs nedarīsim, jo to vienkārši nevaram izdarīt.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Rolands Repša un gatavojas, ja, protams, paspēs, deputāts Plotnieks.

R.Repša: Jautājums sastāv no divām daļām. Pirmā daļa – valdība ir izstrādājusi ļoti smagu programmu malkas sagādē, krāsniņu ražošanā un centrālapkures ierīkošanā, kā arī grib veikt vairākus citus pasākumus ar mērķi nodrošināt ēku siltumapgādi. Vai šinī sakarībā valdība nav domājusi par principiāli citu stratēģisko variantu, tas ir, par šo dzīvokļu, kuriem draud šis aukstums ziemā, steidzamu privatizāciju, lai paši iedzīvotāji šajos privātajos dzīvokļos pēc tam paši ar saviem spēkiem risinātu šīs problēmas, jo viņi vienmēr daudz labāk spēs par to parūpēties nekā valdība. Tas ir viens jautājums par šo dzīvokļu ārkārtējo privatizāciju.

Un otrs jautājums ir tāds: vai valdībai ir skaidrs plāns, ko darīt, ja Rīgā uzņēmumu apstāšanās rezultātā radīsies vairāki desmiti tūkstošu bezdarbnieku? Es šeit nerunāju par bezdarbnieku pabalstiem, kas tiks maksāti un kas nebūs problēmas galīgs risinājums. Vai valdībai ir skaidrs priekšstats un vai katrā rūpnīcā varbūt jau ir skaidrs plāns, kādas iespējas katram cilvēkam varētu piedāvāt šā uzņēmuma bankrota gadījumā?

I.Godmanis: Par pirmo jautājumu. Jā, kaut gan tas nav populāri, ko es teikšu, bet es gribu pateikt to pašu, ko teicu attiecībā uz degvielas sagādi, tas ir, par siltumu, par energoapgādi katram iedzīvotājam. Cienījamie deputāti, es lūgšu nelielu uzmanību! Tas nebūs populāri, un es apzinos, ko es tagad saku. Bet arī šajā programmā par malkas sagādi, par taupības krāsnīm, par krāšņu atjaunošanu, kas ir 50 procenti no mūsu pilsētas fonda, par visām no tā izejošajām grūtībām varu skaidri un gaiši pateikt, ka pie šīm programmām mēs strādājam un tur ir speciāli valdības lēmumi par to, kas ir uzdots katrai ministrijai, kas tai ir jāizdara, lai sagatavotos šai nākamajai sezonai, bet tajā pašā laikā uzskatām, ka mēs nerīkosimies pēc principa, ka mēs absolūti no šīs tribīnes paziņosim, ka nākamgad katram iedzīvotājam aizvedīsim un noliksim malkas klēpi pie durvīm. Nevis klēpi, bet tad visa istaba būs jāpiekrauj pilna ar malku. Nē, mēs uzskatām, ka rūpēsimies, lai šī programma principiāli realizētos, lai būtu iespējas šīs programmas ietvaros tiem, kuri spēj paši sev sagādāt, arī rīkoties. Viņi paši sagādās, un tad paliks tie, kuri nespēs sev sagādāt kurināmo. Tad strādās zemessardze, armija, iekšlietu dienesti, kas nodarbosies gan ar malkas sagādi, gan ar transportu. Tas ir ārkārtējs “melnā scenārija” variants.

Par privatizāciju. Es jums piekrītu. Bet tas ir tas jautājums, ko uzdevu jums kā “galda” jautājumu, kā retorisku jautājumu. Ja parlaments izšķiras par konsekventu, pakāpenisku privatizācijas aktu pieņemšanu, tad tādā gadījumā es paredzu, ka šī dzīvokļu privatizācija ārkārtēja nebūs, un, labākajā gadījumā, tā sāksies nākamajā gadā. Ja parlaments izšķiras par privatizācijas nodošanu valdībai, tad, realizējot privatizācijas aktus, mēs, protams, iesim uz šo privatizāciju kā ārkārtēju, kaut vai savienojot Igaunijas un Lietuvas likumdošanu dzīvokļu privatizācijā.

Par otru jautājumu – par bezdarbu. Dotajā brīdī pēc atskaites, ko sniegusi Statistikas pārvalde, patlaban Latvijā, meklējot darbu, ir pieteikušies 18 000 cilvēku. Par bezdarbniekiem ir atzīti 4,5 tūkstoši cilvēku, bet tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu ir 1670 cilvēkiem. Brīvo darba vietu skaits ir 2,4 tūkstoši. Kā redzat, ir 2,4 tūkstoši, bet vēl nesen bija 4,7 tūkstoši. Tāpēc mums ir divas pieejas: pirmā programma, kas ir saistīta ar transportu, ar infrastruktūras izveidi, ko vada Gūtmaņa kungs, tas ir, darba vietu izbrīvēšana, sabiedriski derīgais darbs. Tā ir ceļu būvniecība, tie ir meža darbi. Otrās programmas realizācija ir uzdota Darba ministrijai, kurai ir jāveido koordinācija ar visām citām nozaru ministrijām, lai savāktu informāciju, kā pārprofilēt. Tas ir otrais jautājums. Pirmais ir par to, kā pārvirzīt darbaspēku no vienas nozares uz otru, jo, paldies Dievam, Latvijas saimniecība ir pietiekami daudzplākšņaina. Tas ir sākuma periodā, Repšas kungs! Es jums godīgi atbildēšu, ja man tagad rīt ir 100 000 bezdarbnieku, tad es nevarēšu viņiem visiem nodrošināt ne pārprofilēšanos, ne momentāni sagādāšu attiecīgu nodarbošanos, taču šis darbs patlaban ir uzsākts, un domāju, ka 1992.gadā būsim paveikuši pāri par 50 procentiem no tā, kas mums ir jāizdara. Viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pārtraukums līdz pulksten 12.00. Pēc pārtraukuma jautājumu uzdos deputāts Plotnieks.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, ieņemiet vietas! Pārtraukums ir pagājis. Lūdzu, Godmaņa kungs! Plotnieka kungs uzdod jautājumu. Atgādinu, ka jautājumus uzdosim līdz pulksten 13.00, tad sāksies balsojumi.

Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godātais Godmaņa kungs! Ir divi jautājumi. Pirmais: mēs šodien it kā mēģinām sasaistīt jūsu piedāvāto programmu ar to vai citu ārpolitisko koncepciju. Deputātu vairums šaubās par to, vai tas vispār būtu mērķtiecīgi. Es šajā sakarībā gribētu jums tomēr jautāt: vai jūs neuzskatāt, ka mēs šīs programmas ietvaros varam meklēt izeju divējādi – pirmais, tā ir izolācija un mēģinājums ķepuroties ar taupības krāsniņām un ragaviņām, otrais – mēģinājums atdzīvināt Latviju starptautiskajā ekonomiskajā sadzīvē. Un šajā sakarībā gribu jautāt, vai tomēr šīs programmas sastāvdaļai nevajadzētu būt speciāliem priekšlikumiem, varbūt speciālai miniprogrammai par vislielākās labvēlības tranzīta režīma radīšanu republikā, izmantojot gan organizatoriskos, gan tiesiskos līdzekļus?

I.Godmanis: Jā, pilnīgi jums piekrītu attiecībā uz šo nostāju. Izejot no šīs nostājas, visa licencēšanas un kvotēšanas sistēma Latvijā tiek likvidēta. 1.jūnijs ir tikai termiņš, lai mēs spētu vest uzskaiti. Tā ir vienkārša uzskaite, kas ir vajadzīga, lai zinātu, ko ved ārā un ko ved iekšā. Tas valdībai vienkārši ir jāzina no finansiālā, no nodokļu un no citiem aspektiem.

Attiecībā uz maksimāli labvēlīgu režīmu varu teikt, ka šis darbs ir iesākts ar Krieviju, kur ir tā grupa, kas ir atbildīga par klīringa izpildi, un tā, var teikt, ir orientēta uz to, lai izstrādātu ilgtermiņa nolīgumu par Krievijas produktu eksportu caur ostām uz 20 gadiem un vēl ilgāk. Tādā veidā ar to aizstājot Krievijas vēlēšanos iegūt nekustamā īpašumā daļu no ostām, ko mēs negribētu. Tāda ir realitāte.

Attiecībā uz tranzītu. Godīgi sakot, ir zināmas problēmas tieši tranzīta izvērtējumā, kad ir runa par tarifiem. Protams, tranzītam vispār praktiski jābūt bez tarifa kā tāda. Šeit, protams, nelaime ir tajā apstāklī, ka, piemēram, tad, ja ir runa par krāsainajiem metāliem, tos ir ļoti grūti atšķirot, vai tie nāk no ārpuses vai tie nāk no iekšpuses. Mums ir tāds darbs, ka mēs iesaistām visas struktūras: dzelzceļu, kam ir atsevišķa uzskaite, muitu ar atsevišķu uzskaiti un attiecīgās nozares ministriju ar atsevišķu uzskaiti caur revīzijas dienestu, kas skatās, vai direktors kopā ar krāvēju nepārdod vienkārši savas uzkrātās rezerves. Tā ka mēs ejam pa šo ceļu… Es jau vairākas reizes ar to esmu iepazīstinājis Krievijas valdību un tā tālāk. Tas pats attiecas uz Ukrainu un arī uz citām austrumu valstīm. Tas pats attiecas arī uz izņēmumiem tirdzniecības līgumos ar Rietumiem. Tāds ir brīvās tirdzniecības līgums ar Zviedriju, līgums, ko ministrs paraksta tagad ar Eiropas Kopienu. Tur ir ietvertas normas, kas praktiski padara mūsu valsti tiešām par valsti, caur kuru ir iespējama maksimāli labvēlīga tirdzniecība un tranzīts, pat iespējams arī izņēmums attiecībā uz koku eksportu, ja attiecīgi mēs no Zviedrijas komercfirmām saņemam zināmu daudzumu degvielas, un tad mūsu komercfirmas par to pašu summu pārdod tur kokus. Mēs, valdība, esam ar mieru šo eksporta tarifu noņemt. Arī tāds ir piegājiens…

Par pirmo variantu. Saprotiet, šīs taupības krāsniņas. Protams, es zinu, ka tas viss izraisa smīnu un ironiju, bet, cienījamie deputāti, tas nebūt nav ironisks piegājiens. Mēs rēķināmies ar vissmagāko variantu, un tas nebūt nenozīmē norobežošanos, jo mums ir jārēķinās ar diviem faktoriem. Pirmais – ja no Austrumiem politisku apsvērumu dēļ mēs vispār neko nesaņemam. Tas ir viens. Un otrs. Nupat vēl šodien, runājot ar Krievijas Ekonomikas ministriju, ar Gaidara vietnieku, es viņam prasīju: ja Krievija neatbrīvos degvielas cenas, cik ilgi tā vispār varēs eksportēt naftas produktus? Līdz jūlijam. Tātad mums ir jārēķinās ar variantu, ka nevis politisku apsvērumu dēļ nav šā eksporta, bet vienkārši šā eksporta nav tīri ekonomisku apsvērumu dēļ. Un tad mums paliek tikai piegādes no Rietumiem; tad mums paliek mehānisms, par ko esam vienojušies ar Lietuvas vadību, ka mēs eksporta vadu izmantojam kā importa vadu, kas savieno Latviju ar Mažeiķiem, kur pārstrādā attiecīgo daudzumu un dod iespēju arī mums saņemt šos produktus. Un tad diemžēl paliek arī visi šie smagie pasākumi, kas ir saistīti ar malku, ar kūdru un oglēm. Tāda ir situācija.

A.Plotnieks: Jā, labi. Es visnotaļ šai daļai arī piekrītu un esmu ar mieru šo taupības krāsniņu nopirkt. Taču turpināšu otro jautājumu šajā sakarībā: vai tomēr mums nevajadzētu šajā programmā paredzēt izvērstu sadaļu par rūpniecības reorganizāciju, jo faktiski tie fragmenti, kas te ir iestrādāti, tie atkal ir domāti, lai tikai aizlāpītu kādu caurumu. Bet ko darīt, lai šo rūpniecību maksimāli orientētu uz mūsu izejvielām, veidotu pašu sistēmu, kā tad mēs šīs izejvielas ražotu, pārstrādātu un tā tālāk… Tā šeit nav. Un man šķiet, ka tā tomēr lielā mērā ir ķēde – nepieciešams elements visā šajā
programmā.

I.Godmanis: Es jums piekrīu. Protams, tas, par ko jūs sakāt, vairāk ir atspoguļots šajā biezajā programmā. Šajos neatliekamajos pasākumos attiecībā uz 1992.gadu mēs uzskatām, ka praktiski neko daudz paspēt šeit nevarēsim. Pats bezdarbs un konjunktūra attiecīgajās rūpniecības nozarēs parādīs, kurās rūpnīcās būs pirmās problēmas. Tāda informācija mums pašreizējā brīdī ir, mēs zinām, kuras rūpnīcas vismazāk ražo, un pēc tā arī mums ir jāvadās. Pamatā tas ir “Komutators”, vienīgais, kas ir zaudējis pāri par 70 procentiem no apjoma. Tāda ir vienīgā rūpnīca. Tad ir arī tādas, kuru apjoms skar 50 procentus. Tāds ir “Liepājas metalurgs” (izejvielu dēļ), tāda ir “Rīgas manufaktūra” (sakarā ar to, ka mums nav kredīta līdzekļu, lai iepirktu izejvielas, piemēram, kokvilnu un tā tālāk). Man par aprīli ir šis saraksts, un mēs acīmredzot varam to publicēt vai arī iedot deputātiem klāt pie izdales materiāliem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā kā Preinberga kunga nav zālē, jautājumu uzdod deputāts Gulbis.

J.Gulbis: Cienījamais premjerministr! Man ir saprotams, ka parlamentam neinteresē veselības jautājumi, bet man nav saprotams pašreiz tas, ka par veselības jautājumiem pieņemamie likumi ir … 78.vietā un 77.vietā – par sociālajām garantijām iedzīvotājiem. Respektīvi, tie ir atlikti uz 1993.gadu, un Ministru padome tos šajā gadā vispār pat nemēģinās stādīt mums priekšā. Te man ir jautājums: vai tā ir nespēja no Labklājības ministrijas un valdības puses vai tā ir mērķtiecīga darbība, vai šis jautājums vienkārši ir atstāts pašplūsmā, lai paskatītos, kā izdzīvos.

I.Godmanis: Attiecībā uz šo likumu sarakstu šī secība nav mūžīga un tā nav iecirsta akmenī. Šis ir Tieslietu ministrijas iesniegtais saraksts, un šeit ir iespējamas jebkādas pārbīdes arī laikā. Tas ir viens.

Otrs – par mūsu nespēju vai spēju tieši medicīnā. Jā, godīgi sakot, es nevaru neko pozitīvu pateikt par mūsu spējām. Kāpēc? Es jau minēju par to stāvokli, kāds ir izveidojies farmaceitiskajā rūpniecībā, ka mūsu farmaceitiskā rūpniecība darbojas pēc principa – ka tik ātrāk savu preci aizgrūst uz Krieviju. Tā aizgrūž šo preci uz Krieviju ar apmēram šādu ideju – nepazaudēsim Austrumu tirgu! Pārdod zāles par 150 miljoniem, bet nedabū neko atpakaļ, neinteresējoties, cik zāļu ir atnācis no Krievijas. Tagad iznāk paradoksāli – tā vietā, lai vienkārši automātiski nesūtītu zāles prom… Vēl ir jāpainteresējas, kāpēc tas notiek, jo no turienes zāles nenāk un nekāda zāļu apmaiņa nenotiek. Un šeit ir mums jāstrādā pie tā, lai šo praksi kategoriski izbeigtu.

Taču ir otra nelaime, Gulbja kungs, arī šeit ir viena problēma. Iepriekšējā prakse sociālajā sfērā, tajā skaitā arī veselības aizsardzībā, es domāju, ir saistīta arī ar labklājības ministra iepriekšējo specialitāti, jo viņš pēc specialitātes ir celtnieks. Ir uzsākta milzu celtniecība tieši sociālajā un arī veselības aizsardzības sfērā. Un tagad nevar šo celtniecību realizēt tāpēc, ka, pirmkārt, ir fantastisks sadārdzinājums uz pašu celtniecību kā tādu. Otrkārt, orientējoties uz šo objektu celtniecību, uz to pabeigšanu – par ko es stipri šaubos –, neviens nav parēķinājis, kas uzturēs šos objektus no enerģētikas viedokļa, cik maksās aparatūra, cik maksās algas tiem, kuri tur strādās, un tā tālāk… Un tāpēc mēs uzskatām: lai cik arī tas nepatīkami būtu, ne sociālajā un veselības aizsardzības sfērā, ne arī visās citās sfērās, kamēr mēs nebūsim noskaidrojuši mūsu enerģētiskās bilances un izdzīvošanas spēju, mēs nespēsim investēt naudu jaunā celtniecībā vai arī jaunu jaudu radīšanā, veselības aizsardzību ieskaitot. Mums būs jāsamierinās ar tām jaudām, kas mums jau ir. Tas ir otrs.

Un trešais. Ir viena nelaime – mums nav kārtīgas sadarbības starp valdības institūcijām un pašvaldībām. Mēs valdībā pieņēmām lēmumu, kas ir rekomendējošs pašvaldībām un griezāmies arī šeit, Augstākajā padomē, lai sociālo aprūpi “nolaistu” lejā līdz pagastam ar visu naudu. Diemžēl tas vēl nav realizējies. Mēs solījām 50 procentus piemaksāt no budžeta klāt tiem, kuri no vietējā budžeta izdalīs līdzekļus, lūk, šai sociālajai aprūpei. Diemžēl pašvaldības ne pārāk aktīvi šo ceļu ir uzsākušas un tur ir jāstrādā tālāk.

Gribu jums piekrist, ka, protams, no spējas viedokļa un no operativitātes viedokļa mums ir ļoti daudz trūkumu, kaut vai vienā jautājumā. Līdz šim mums vēl nav skaidrs, kā kārtīgi izmantot sociālās apdrošināšanas budžetu. Mums bija nepieciešams “izvest” no turienes ārā daudzas summas, kuras vispār bija paredzētas celtniecībai, bet valdības sēdē mēs to izmetām ārā, ko vispār nedrīkst darīt, bet tajā pašā laikā nav skaidrs, kā šis budžets var pelnīt naudu pats sev. Tur ir ļoti daudz negatīvu momentu, acīmredzot arī kadru jautājums ir jautājums numur viens. Ne tikai, protams, augstākajās sfērās, bet arī tajās sfērās, kas ir apakšā.

J.Gulbis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Viens no tiesiskās kārtības nodrošināšanas līdzekļiem ir efektīva sodu sistēma. Šobrīd ir tāda situācija, ka gan prokuratūras darbinieki, gan tiesneši pārmet, ka mūsu valstī nav valdības noteiktas sodu politikas. Savulaik jūs nācāt parlamentā ar ideju krasi pastiprināt sodus par tirdzniecības noteikumu pārkāpumiem. Šajā sakarā mans jautājums: kādu politiku valdība atbalsta (es domāju sodu politiku) – vai to, ko parlaments šeit realizē, proti, sodu mīkstināšanu, vai arī tādu politiku, lai tiktu pastiprināti kriminālsodi, administratīvie sodi un disciplinārie sodi?

I.Godmanis: Atbildu jums, Lagzdiņa kungs! Es uzskatu, ka divi gadi ir pietiekami, lai “atsaldētu” sistēmu. Mēs likvidējam veco kontroles un sodu sistēmas kārtību. Divi gadi ir pietiekami, lai “atsaldētu” visu privāto iniciatīvu. Ja paskatās, cik mums pa šo laiku ir radies privāto kompāniju, cik ir radies sabiedrību ar ierobežotu atbildību, tad redzam, ka šī “atsaldēšana” bija vajadzīga. Un tāpēc turpināt veco sodu sistēmu un veco kārtību mēs principā nedrīkstējām. Taču nu ir pagājuši divi gadi, kuri, pēc manas personīgās pārliecības, ir pietiekami ilgs laiks, lai atkal atgrieztos pie kārtības jautājuma. Un tas šajos neatliekamajos pasākumos vienā punktā ir ierakstīts, kā mēs to iedomājamies.

Pirmkārt, kārtības jautājumus attiecībā pret valsts ierēdņiem. Ar valsts ierēdņiem, cienījamie deputāti, es saprotu deputātus, valdības locekļus, ministriju darbiniekus, valsts ierēdņu vadītājus pa visu vertikāli. Un tur ir jābūt likumam, kas viennozīmīgi pasaka, kādas viņiem ir tiesības un kāda ir viņu atbildība.

Otrkārt, es uzskatu, ka ir pilnīgi jāpāriet uz citu praksi – nevis tā, kā bija līdz šim, kad izpildinstitūcijās cilvēki sūdzējās par ierēdni pakāpi uz augšu līdz pat ministram. Manuprāt, būtu jāpaliek pie pirmā varianta – ja viņš saņem negatīvu, pēc viņa domām, atbildi no ierēdņa, viņš to momentā sūdz tiesā. Un tad pilsonis tiesājas ar valsti caur šo ierēdni. Lūk, šeit ir jābūt likumdošanā ietvertai normai, ko nozīmē šī tiesāšanās. Mēs uzskatām, ka tas ir vienīgais variants, kā var apiet korupciju un kādā veidā var izbēgt no šīs staigāšanas pa izpildinstancēm, tajā skaitā pie pašvaldības un valdības.

Trešais jautājums ir par sodiem. Es personīgi vairs neatbalstu šo sodu mīkstināšanas politiku. Es savā laikā izteicos par to, ka vajadzēja pastiprināt sodus ne tikai attiecībā uz tirdzniecību. Tas pats acīmredzot izplatījās attiecībā uz inkasācijas jautājumiem bankā un tā tālāk. Es domāju, ka ir pienācis laiks, kad tomēr ir jāiedibina kārtība, bet citāda veida kārtība, nevis tāda, kāda bija agrāk. Šeit redzu divas lietas. Viena lieta, ko jau teicu, un otra lieta ir par to, cik kompetenta ir prokuratūra un cik kompetenta ir tiesa saimniecisko jautājumu risināšanā. Man ir dziļa pārliecība, un arī pieredze rāda, ka šī kompetence ir ļoti nepilnīga. Līdz šim ar šiem jautājumiem nodarbojās partijas struktūras, kad noņēma pa partijas līniju vadītājus, bet prokuratūra un tiesa pamatā nodarbojās tikai ar krimināllietām vai ar civillietām, kam ar saimniecību nav nekāda sakara. Tagad ir tas brīdis, kad ir jāpārkvalificē tiesneši, kad ir jāpārkvalificē prokuratūras darbinieki, lai viņi būtu spējīgi realizēt šo likumdošanu par valsts ierēdni un par attiecībām starp pilsoni un valsti.

J.Lagzdiņš: Atvainojiet, man tomēr būtu papildu jautājums. Sakiet, lūdzu, premjerministr, tomēr par valdības politiku attiecībā uz kriminālsodiem, administratīvajiem sodiem un disciplinārajiem sodiem! Vai šo sodu darbības lauks ir jāpaplašina un vai ir jāparedz kriminālsodi, administratīvie sodi, disciplinārie sodi par tādiem pārkāpumiem, kuri līdz šim netika paredzēti? Tā ir jautājuma pirmā daļa.

Otrā daļa: vai šie sodi laikā, kad slepkavību skaits ir dubultojies, kad zādzību skaits ir trīskāršojies pāris gadu laikā, nav krasi jāpadara bargāki? Tāds ir jautājums. Kāda ir valdības nostāja?

I.Godmanis: Man ir grūti atbildēt jums uz šo jautājumu, jo izstrādātas vienotas valdības politikas šinī jautājumā nav. Man gan ir savas personīgās domas, bet es nedrīkstu tās uzdot kā valdības viedokli.

Priekšsēdētājs: Deputāts Cilinskis.

E.Cilinskis: Man ir divi jautājumi. Pirmais. Šajā programmā ir teikts, ka līdz 1992.gada 1.jūlijam tiks apzināts Iedzīvotāju reģistrā pieteikušos valsts pilsoņu kopums un tā tālāk. Vai valdība atbild par šo teikto un par šo datumu vai arī tas ir tikai tā…?

I.Godmanis: Es atvainojos, es tūlīt atradīšu.

E.Cilinskis: Tas 7.lappusē ir sestais punkts.

I.Godmanis: Redziet, situācija ir tāda – mums atbildība ir stipri sadalīta. Un šī sadaļa nāk no Tieslietu ministrijas. Ja tieslietu ministrs uzskata, ka viņš spēj realizēt šo procesu līdz 1.jūlijam, tad viņš nes arī pilnīgu atbildību. Manas personīgās domas ir tādas, ka mēs pilnīgi reģistru varam pabeigt līdz septembra beigām vai oktobra sākumam.

E.Cilinskis: Paldies. Tādas ir arī Pļavnieka domas, cik man zināms.

Otrs jautājums ir saistīts ar visām šīm malkas iegādēm, taupības krāsniņām un tā tālāk. Jautājums ir tāds: kurā brīdī valdība būs gatava skaidri un gaiši pateikt, vai pilsētas ziemā tiks apkurinātas vai ne? Un gadījumā, ja ne, tad tādā gadījumā ir jāveic citi pasākumi, pirmkārt, lai glābjas, kas var, un pārceļas uz laukiem, uz vasarnīcām, kurās šī apkure ir vienkāršāka. Kurā brīdī valdība būtu gatava pateikt to, vai ir aprēķināts, cik maksā šo krāsniņu iegāde, malkas iegāde un tā tālāk?

I.Godmanis: Tātad šajā pielikumā, cienījamie deputāti, kur ir rakstīts par Ministru padomes lēmuma sagatavošanu par namu pārkārtošanu krāsns apkurei, ir arī Ministru padomes lēmuma 3.3.punkts par pasākumiem kurināmās malkas rezerves izveidošanai, decentralizācijas un siltumapgādes nodrošināšanai. Šim lēmumam jābūt gatavam maijā. Mēs jebkurā gadījumā, arī tad, ja mums būs optimāls variants ar gāzi, kā arī optimāls vai nosacīti optimāls variants ar citiem energoresursiem, mēs tik un tā šo programmu par malkas apgādi realizēsim. Maijā būs šie lēmumi, un mēs tos konsekventi realizēsim, gatavojoties “vismelnākajam” variantam.

Ja mēs šo lēmumu maijā pieņemsim, to publicēsim un komentēsim, kā arī, protams, dosim informāciju tautai, ka visnopietnākajā veidā ir jāgatavojas nākamajai sezonai, tajā skaitā neaizmirstot šos 42 tūkstošus vasarnīcu, kas ir apkārt Rīgai, kas varētu uzņemt apmēram 100–120 tūkstošus cilvēku. Padomāsim arī par iespējamo evakuāciju pie radiniekiem laukos, tajā skaitā arī par tiem pasākumiem, kurus Lietuvas valdība uzsāka pagājušā gada februāra sākumā, kad viņiem pilnīgi “notrūka” apkure. Pieredze tiek pārņemta, un mēs to pateiksim neatkarīgi no tā, jo nevaram būt pārliecināti, ka šī komercdarbība, kas ir palicis vienīgais kanāls apgādei, būs pietiekama, lai faktiski nodrošinātu iedzīvotāju vajadzības pēc siltuma. Tas nozīmē, ka maijā pieņemsim lēmumu un jūnijā dosim precīzu informāciju ar šā lēmuma komentāru par izmaksām. Mēs griezīsimies pie parlamenta daļēji atvēlēt valsts rezerves līdzekļus šo taupības krāšņu iepirkšanai Austrumos, kā arī 12 tūkstošus tonnu metāla iegādei, kas ir nepieciešams, lai tās varētu ražot lielajos uzņēmumos Rīgā. Mēs dosim iespēju tās iegādāties.

Attiecībā uz Līvānu māju pārbūvēšanu varu teikt, ka ir jau speciāli izveidotas vairāk nekā piecas privāta un jaukta kapitāla biedrības, kas ar to jau sākušas nodarboties. Izmaksa, protams, sastāda vairāk nekā 10 tūkstošus rubļu. Tuvāka informācija būs saņemama pie lauksaimniecības ministra.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kiršteins.

A.Kiršteins: Vispirms vajadzētu Bojāra kungu izraidīt no zāles, jo viņš nepārtraukti taisa troksni.

Es saprotu, ka veidlapu uzlabošana ir ļoti svarīga lieta. Arī miertiesu atjaunošanas lietā mēs paredzam izstrādāt likumprojektus, kur būtu ietverta efektīvāka kārtība amatpersonas rīcības pārsūdzēšanai. Arī Civillikums ir jālabo cenu jautājumos. Taču es neredzu pašu galveno šajā programmā. Es nevaru atrast tā saukto valsts eksporta programmu – ko eksportēt, kam eksportēt, kā arī mērķprogrammu, kādi ieguldījumi būs vajadzīgi.

I.Godmanis: Atbildēšu. Šo jautājumu vakar Ekonomikas komisijā uzdeva arī Breša kungs. Mūsu nostāja šeit ir nedaudz atšķirīga no klasiskās nostājas. Lielajā programmā jūs beigās varat atrast investīciju virzienus, kur var investēt un kur var piedalīties ārzemju investori. Mana pārliecība ir šāda. Šinī brīdī, pārejas periodā, Ārējās tirdzniecības ministrijai ir pēc iespējas vairāk jāatbrīvojas no visām saimnieciskajām funkcijām, kas tai vēl ir palikušas, tas ir, no vairumtirdzniecības bāzes, un tas ir jautājums, kas vēl daļēji ir saistīts ar iekšējo tirdzniecību. Arī atsevišķi veikali palikuši tās rokās. Mēs uzskatām, ka ir jāiet pilnīgi cits ceļš. Šis ceļš atšķiras no tā, kā mēs veidojam valsts eksporta programmu. Doma ir apmēram tāda, ka mūsu cilvēki šeit sanāk kopā un izstrādā programmu, ko mēs varētu eksportēt. Es uzskatu, ka šis ceļš ir pilnīgi nepareizs pašreizējā brīdī. Pareizais ceļš ir cits. Mēs jau esam noslēguši līgumu ar Zviedriju, mēs noslēgsim līgumus ar Somiju, Norvēģiju, ar Eiropas Kopienu. Un mūsu uzdevums ir uz šo līgumu pamata aicināt ārzemju speciālistus un ārzemju firmu pārstāvjus pašiem izlemt, ko viņi gribētu importēt no šejienes. Balstoties tieši uz ārzemju firmu pieprasījumiem, izveidosies mūsu eksporta programma. Es neticu, ka mēs spējam izveidot tādu eksporta programmu, kas būs viennozīmīgi pieņemama Rietumos. Tā ir mana atbilde. Absolūtu decentralizāciju arī šajā jautājumā!

A.Kiršteins: Tas ir ļoti interesanti. Bet tad ir otrs jautājums: kāpēc tas nav šajā programmā ierakstīts, jo te visur ir atsauce uz valsts eksporta programmu?

I.Godmanis: Atsevišķi jautājumi, piemēram, koki, vēl ir diskutējami, taču mana personīgā pārliecība ir tāda, ka šo eksporta programmu noteiks ārzemju cilvēki, kuri pirks šeit, nevis klerki, kas šeit sēdēs un domās, ko pirks.

A.Kiršteins: Skaidrs, paldies. Tad man uzreiz rodas vēl tāds jautājums: vai jūs uzskatāt, lai mēs dabūtu tos 275 miljonus dolāru… Vēl tiešāks jautājums: visu vai 50 procentu mūsu ekonomisko neveiksmju pamatā ir neveiksmīga ārpolitika. Es šeit nedomāju, ka tā personīgi ir Ārlietu ministrija, kura nav pamanījusi, ka Latvijā līdz šim brīdim nav konstitūcijas. Es šeit domāju visu valdības darbību kopumā.

Mans jautājums būtu tāds: vai jūs nepiekristu, ka mums vajadzētu kādu dienu šeit sarīkot apspriedi par Latvijas ārpolitiku plašākā nozīmē, jo pastāv jautājums: kur tad šajos divos gados ir šī mūsu koncepcija attiecībā uz Ēģipti, attiecībā uz tirdzniecības līgumiem ar Irānu, ar Indiju, ar Turciju, ar Venecuēlu. Es šo jautājumu nebūtu uzdevis, ja, piemēram, šodienas “Dienas” biznesa lappusē nebūtu publicētas cenas, kādas ir Krievijā un kādas ir pasaules cenas. Mēs redzam, ka svins, alva vai cinks sen ir lētāks pasaules tirgos nekā Krievijā un kokvilna vai zelts, ko mēs nez kāpēc mēģināsim iepirkt kaut kur Kazahijā, ir pašreiz vienā cenā ar šīm pasaules cenām… Turklāt, ja mēs zinām, ka arī Ēģiptē kokvilna ir daudz lētāka par pasaules cenām, tad man nav skaidrs, kāpēc joprojām gan mūsu ministrijas, gan uzņēmumi iepērk šīs izejvielas NVS valstīs?

Pēdējais jautājums: mēs tik daudz atsaucamies uz humāno palīdzību šajā programmā un uz Eiropas palīdzību, un tomēr bagātākā valsts ir Vācija. Ja Vācijā mums joprojām nav vēstnieka, tad to mēs varam norakstīt tikai uz Ārlietu ministrijas, Jurkāna vai Vulfsona darbību. Vai tā nav valdības kopējā, neizstrādātā politika?

I.Godmanis: Es varu pateikt to, Kiršteina kungs, ka jums ir pilnīgas tiesības raksturot valdības politiku kā neveiksmīgu. Man ir pāris argumentu, kas atšķiras no jūsu domām. Mūsu politikas rezultātā mēs esam kļuvuši par attiecīgo starptautisko finansu organizāciju biedriem, tajā skaitā Pasaules bankā, Valūtas fondā, Eiropas Rekonstrukcijas bankā, un mēs esam panākuši pilnīgu piekrišanu no Ziemeļu investīcijas bankas mūsu Investīcijas bankas izveidei un aizņēmuma saņemšanā. Pasaules Bankā ir 40 miljoni, Starptautiskajā valūtas fondā – 40 miljoni. Apmēram 30 miljoni būs no Ziemeļu investīcijas bankas, kas kooperējas ar Eiropas Rekonstrukcijas banku.

Es varu atbildēt tā: jā, jautājumu par ārpolitiku, es uzskatu, šeit vajag izdiskutēt. Bet tad, cienītie deputāti, izdiskutēsim pilnīgi visus aspektus! Man, Kiršteina kungs, jums ir pretjautājums: vai jūs domājat, ka mēs, valdība, varēsim nodrošināt vienkāršas tirdznieciskās attiecības ar Austrumiem, ja tajā pašā laikā šeit, parlamentā, tiek pieņemti politiski lēmumi, kas absolūti ir vērsti pret šo tirdzniecisko attiecību turpināšanu? Jūs domājat spēlēt apmēram dubultspēli. No vienas puses, politiku it kā pilnīgi atraut no ekonomikas vai politikā piekopt pilnīgu izolāciju no Austrumiem. Nav taisnība, ka mēs iepērkam visu tikai Austrumos! Visas izejvielas, ko mēs tagad esam gādājuši energoresursu ziņā, ir sadalītas, sākot no Taivānas un beidzot ar Somiju un Vāciju. Ja jūs būtu vairāk vai mazāk iepazinies, ko nozīmē Vācijas humānā palīdzība, tad jūs zinātu, ka ar Vācijas valdības un parlamenta lēmumu vienreizējā palīdzība nedrīkst pārsniegt 5 miljonus vācu marku, kas ir ne vairāk un ne mazāk kā 3 miljoni dolāru. Un ne vairāk, lai arī cik grūti jums būtu! Lūk, šo te palīdzību mēs esam jau saņēmuši un realizējam.

Attiecībā uz trešās pasaules valstīm, ko jūs esat izlasījis šajā avīzē. Tagad mēs esam uzsākuši sadarbību ar Jemenu, un šīs valsts pārstāvji šeit ieradīsies. Ārējās tirdzniecības ministrs deputāta Budovska vadībā dosies uz Irānu. Pēc tam būs runa par to, ka man ir sagatavota vizīte Ēģiptē. Mēs katrā ziņā piekopsim šo koncentrēto politiku, un mēs mēģināsim bārtera veidā tirgoties ar trešās pasaules valstīm; un to mēs esam stādījuši par vienu no mūsu darbības stūrakmeņiem. Mēs šeit to neesam ierakstījuši – šajā ziņā es jums piekrītu. Apspriedīsim šo politiku, taču tad apspriedīsim visus aspektus un visu atbildību. Jo es kategoriski noraidu tādu situāciju, ka šeit, parlamentā, tiek pieņemti politiski lēmumi, pilnīgi nerēķinoties ar to ekonomiskajām sekām. Un to es pateikšu tajā dienā, kad apspriedīsim ārpolitisko situāciju kā tādu.

A.Kiršteins: Paldies, Godmaņa kungs! Es vienīgi varu jums atbildēt, ka politika nosaka…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Godmaņa kungs, nav taču noslēpums, ka lielākais enerģijas patērētājs nav vis mājasmātes, bet lielie uzņēmumi. Tā kā valsts joprojām kontrolē šos valsts uzņēmumus, sakiet, vai valstij ir kaut kādi nodomi attiecībā uz energoietilpīgajiem un tikpat nerentablajiem valsts uzņēmumiem, kuros šodien notiek katastrofāla enerģijas šķiešana? Vai tur kaut kāda krānu “griešana” ir paredzēta vai nav?

I.Godmanis: Es pieaicināšu šeit rūpniecības un enerģētikas ministra pirmo vietnieku, kurš varēs jūs iepazīstināt ar to konkrēto programmu, kādi uzņēmumi tiek slēgti nost ārkārtējā situācijā un kādā secībā. Viņš tad pateiks, kādas ir šīs rūpnīcas, kādas ir izmaksas tām rūpnīcām, kas patērē enerģiju virs noteiktā normatīva; tas sastāda daudz lielāku naudu nekā visi citi patērētāji.

Un trešais. Ja jūs dzirdējāt, ko es teicu, tad valdība neuzņemas atbildību par šo rūpniecības uzņēmumu apgādi ar energoresursiem, uzskatot, ka tas katrā ziņā ir pašu šo rūpniecības uzņēmumu uzdevums numur viens.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Čepāne!

I.Čepāne: Cienījamais Godmaņa kungs! Neskatoties uz to, ka vairāki kolēģi jautāja par pirmā pielikuma 2., 4., 3.1., 3.2., 3.3.punktu, man tomēr nav skaidrs. Jūs savā uzstāšanās daļā teicāt, ka centralizētas malkas sagādes nebūs. Būs iedzīvotāji, kas spēs sagādāt malku un kas nespēs. Kādi šeit būs kritēriji? Tā kā programmas ir paredzēts izstrādāt tikai maijā vai jūnijā… vai jums ir zināms tas, ka, lai varētu reāli šo malku izmantot, kurināt, faktiski šai malkai būtu jābūt nocirstai, drīz vien atvestai un sagādātai. Kas to reāli darīs? Cik es zinu, MRS ir uz izputēšanas robežas, bet privātās firmas absolūti nav ieinteresētas šajā malkas sagādē. Ir viena lieta uz papīra piešķirt šos 500 kubikmetrus, bet kas to reāli darīs?

I.Godmanis: Es atbildēšu. Es baidos, ka jūs nedaudz esat tajā variantā, kādā mēs bijām faktiski pirms pāris mēnešiem. Mēs darīsim savu darbu, tas ir, Meža ministrija rūpēsies par to, lai norādītu, kā cirst un ko nedrīkst cirst. Transporta ministrija rūpēsies ar savām struktūrām, kā transportēt šo malku uz attiecīgajām pilsētām un pilsētciematiem, bet citi attiecīgie dienesti rūpēsies, kā tā tālāk tiks sadalīta jau attiecīgajiem iedzīvotājiem. Taču mēs nerīkosimies pēc tā principa, kuru es saskatu jūsu jautājumā – ka mēs šeit ierakstīsim, ka valdība apgādās katru ar nepieciešamo malkas daudzumu. Jautājums ir tāds, ka mēs tomēr dosim iespēju numur viens tiem, kuri ir spējīgi paši to izdarīt; mēs viņiem dosim iespēju izmantot šīs programmas ietvarus, lai apgādātu paši sevi, bet par tiem, kuri to nevar, vislabāk zinās pašvaldības, tas ir, par tiem cilvēkiem, kuri nav to spējīgi izdarīt. Un tās ir vientuļās sievietes, invalīdi, pensionāri un tā tālāk. Tur mēs iesaistīsim citus spēkus. Runa ir par armiju, runa ir par iekšlietu orgāniem, runa ir par zemessardzes izmantošanu šiem smagajiem darbiem.

Tomēr es vēlreiz gribu teikt, ka tas nebūt nenozīmē, ka mēs uzņemamies tādu atbildību, ka katram iedzīvotājam būs mājā pie durvīm nolikts attiecīgais malkas daudzums. To mēs nedarīsim, jo tādā gadījumā varam šos iedzīvotājus apmānīt. Viss!

I.Čepāne: Godmaņa kungs, es to saprotu. Bet vai bez armijas, bez zemessardzes nebūs valsts dienesta, kas nodarbosies ar šiem jautājumiem? Jo šeit acīmredzot ir nepieciešams saskaņot programmu gan ar Transporta ministriju, gan tieši reāli, kas to…

I.Godmanis: Es nupat to teicu, ka tās programmas… Nāks meža ministrs un atbildēs cienījamajai deputātei. Lūdzu, atbildiet!

Priekšsēdētājs: Vai klausīsimies Šļakotas kungu? Klausīsimies. Lūdzu.

K.Šļakota, meža ministrs: Cienījamie kolēģi! Pirmām kārtām šogad līdz 1.oktobrim kā valsts pasūtījums visiem sagatavotājiem ir jāpiegādā 340 000 kubikmetru malkas, kas aiziet pašu pilsētu pašvaldībām. Mēs esam atkārtoti griezušies ar lūgumu pie visām pilsētu pašvaldībām, lai tās ņemtu vērā šīs prioritātes, atdodot malku. Turklāt tas ir par lētu cenu – par 80 rubļiem kubikmetrā, ko noteikusi Meža ministrija. Var dot malku tiem, kuri nespēj paši sev sagādāt malku. Tā ir pirmā šā jautājuma puse.

Otrs. Jebkuram sagatavotājam, arī privātajam, pašreiz pastāv tāda iespēja, arī mežrūpsaimniecībā, tāpēc nevajag uztraukties, ka viss brūk kopā. Tas ir ļoti labi. Jebkuram izstrādātājam paliek 50 procenti no sagatavotās malkas, ko valsts pasūtījums piegādā tur, kur nosaka firma “Latvijas kurināmais”. Es šeit neredzu nekādu problēmu.

Un trešais. Mēs dodam katram par velti, kurš ir spējīgs sagatavot pats. Katram par velti dodam! Es neredzu šeit problēmu ar malku. Un arī programma mums ir gatava, par ko šeit jau runāja premjera kungs. Mēs tikai neesam to vēl iesnieguši ministriem saskaņošanai. Un es domāju, ka nākamnedēļ valdība to izskatīs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Blažēvičs.

J.Blažēvičs: Pirmais jautājums. Jūs teicāt par iedzīvotāju kompensāciju par kurināmo. Sakiet, kāda ir bāze cenai un cik procentus šī kompensācija sastādīs? Es varu minēt piemēru. Mēs esam aprēķinājuši, ka, teiksim, Ventspils rajonam ir vajadzīgi 38 miljoni, lai pilnīgi kompensētu no 1991.gada beigām šo cenu.

I.Godmanis: Jā, es jūs pilnīgi saprotu. Ir cenas, kuras es jums nevaru precīzi nosaukt, tā ir gāzes cena. Jo gāzes cena būs noteikta tad, kad mēs būsim ar Krievijas gāzes koncernu vienojušies par šo cenu. Pagaidām viņi pumpē iekšā par pašizmaksu. Tāpēc es jums šo skaitli nevaru nosaukt.

Attiecībā uz oglēm es jums šo cenu varu pateikt jau tagad, bet informāciju par to, cik būtu nepieciešams dotēt, ņemot vērā diferenciāciju, nevis dotēt katram, – šo kopsummu mēs iesniegsim uz budžeta apspriešanu otrajam pusgadam.

J.Blažēvičs: Otrs. Jūs neko neminējāt par cīņu ar noziedzību. Tā ir otrā – sociālā – problēma, kas valstij ir. Es lūgtu jūs tomēr to komentēt.

I.Godmanis: Jā, es varu pateikt. Tik tiešām šajos neatliekamajos pasākumos mēs esam koncentrējušies uz trim sfērām, faktiski, uz četrām sfērām: uz enerģētiku, pārtiku, transportu, tiesiskajiem jautājumiem, uzskaiti un kontroli. Par cīņu ar noziedzību šeit ir ierakstīts tikai viens teikums – turpināt izpildīt tās programmas sadaļas, kuras ir iesniegušas Iekšlietu ministrija, Aizsardzības ministrija un zemessardze, tātad mūsu aizsardzības spēki. Un attiecīgi par šiem jautājumiem vislielākā kompetence ir iekšlietu ministram.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Salīti!

B.Salītis: Cienījamais Godmaņa kungs! Nodaļā par finansu sistēmas līdzsvarotību 3.punkta 2.sadaļā ir teikts: “Strukturāli pārveidot valsts finansu inspekcijas, pastiprinot to darbību nodokļu iekasēšanā, kā arī valūtas ieņēmumu sfērā.” Šodien uzņēmēji maksā valūtā par licences saņemšanu, par muitas pakalpojumiem, par ieņēmumiem valūtā, par peļņas nodokli, bet tajā pašā laikā ieņēmumi valūtā valsts budžetā ir ļoti niecīgi. Ko valdība domā darīt šinī jomā, lai stimulētu uzņēmējus un lai ieņēmumi valūtā būtu lielāki? Un kāpēc no NVS valstīm ostas pakalpojumu tarifi no kuģiem, kuri izmanto mūsu ostas pakalpojumus, tiek iekasēti rubļos?

I.Godmanis: Ja tiešām būtu tā, kā jūs teicāt, ka uzņēmēji visu to maksā, tad mums nebūtu tāds stāvoklis, ka mums ir 6 miljoni pusgada budžets, bet Igaunijai ir 100 miljoni pusgada budžets. Tas vienkārši parāda, ka viņi to nedara. Tas ir pirmais punkts.

Otrais punkts. Licenču no 1.jūnija nebūs un nebūs jāmaksā šie nelaimīgie 50 dolāri, kas absolūti nav saistīti ar apjomu, cik tiek eksportēts, ar to tam vairs nav nekāda sakara. To mēs noņemam nost.

Eksports uz ārvalstīm, respektīvi, eksports par konvertējamo valūtu. Šie tarifi, jo es nevaru tos visus neredzēt. Šie tarifi par rubļiem faktiski ir par katru pozīciju, turpretī par eksportu, par konvertējamo valūtu, tikai ļoti mazām pozīcijām, kur vispār tarifi pastāv. Tas praktiski nozīmē, ka tas ir būtisks stimuls, lai eksportētu preci uz ārzemēm. Es varu minēt pozīcijas, kur, piemēram, vispār šie tarifi ir valūtā. Tie ir: 10 procenti – zirgiem, ēzeļiem, zirgēzeļiem, 20 procenti – svaigai, atdzesētai vai saldētai liellopu, cūkas, sīklopu gaļai un subproduktiem, granulās – kazeīnam, tas ir, faktiski ļoti mazam skaitam pozīciju. Tas pietiekami stimulēs uzņēmējus nodarboties ar eksportu. Protams, ir atsevišķas pozīcijas, kuru eksporta tarifi arī ir augsti. Tas ir jautājums par kokmateriāliem, par naturālajiem resursiem un, starp citu, arī par melnajiem metāliem.

Attiecībā uz citu nodokļu likumdošanu, it sevišķi uz peļņas nodokli. Es skatos, ka uzņēmēji nav kārtīgi izstudējuši Finansu inspekcijas instrukcijas. Ļoti vienkārši! Jaunajā peļņas nodoklī ir ielikta tāda norma: ja jums ir peļņa valūtā vai peļņa rubļos, jums ir pilnas iespējas nomaksāt 10 procentus attiecīgi no valūtas peļņas un 25 procentus no naudas peļņas. Izejot no vecās ideoloģijas, dabīgi, neviens negrib maksāt dolāros un visi grib maksāt tikai rubļos. Un te parādās zināma neskaidrība uzņēmēju aprindās. Viņi gan izprot, ka ņem šos 10 procentus, izkonvertē pēc Latvijas Bankas kursa un cenšas nomaksāt, tad izrādās, ka tā rubļa peļņas daļa var izrādīties par mazu, lai nomaksātu. Redziet, šī filozofija ir jāmaina. Tāpat kā jāmaina filozofija attiecībā uz sociālā nodokļa maksājumu valūtā. Tas ir realizēts Igaunijā, realizēts Lietuvā, un uzskatu, ka tas ir normāls avots, lai varētu iegūt arī šos valūtas līdzekļus.

Un trešais. Tā ir ārpolitiskā darbība, kas saistīta ar valūtas nodokļu konvencijas noslēgšanu. Tas patlaban jau ir uzsākts. Zviedrijā strādā, lai tomēr mūsu Finansu inspekcijai būtu iespējas painteresēties par vienu otru uzņēmumu, kurš aktīvi darbojas eksporta jomā un kurš tur savu rēķinu ārzemēs un galīgi nemaksā nekādus nodokļus. Viss.

B.Salītis: Par ostu pakalpojumiem.

I.Godmanis: Par ostu pakalpojumiem man ir jāprasa Dandzberga kungam. Ir tikai viens izņēmums. Šā izņēmuma priekšlikums ir tāds. Runa bija par Krievijas graudu importu kā humāno palīdzību. Un tad mēs pieņēmām lēmumu maksājumus realizēt valūtā un daļēji pat arī natūrā. Amerikāņu puse, kas šos graudus gādāja Krievijai, kategoriski pret to protestēja, un tāpēc mēs palikām tikai pie apmaksas rubļos. Par šo konkrēto gadījumu es varu atbildēt, bet par citiem gadījumiem man ir grūti atbildēt. Par citiem gadījumiem man ir jāprasa Dandzberga kungam, jo neesmu šeit lietas kursā.

B.Salītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bel!

A.Bels: Godmaņa kungs, kādi konkrēti pasākumi vienotas ekonomiskās telpas izveidošanā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir veikti valdības līmenī? Kādi priekšlikumi tika izteikti un kādas konkrētas atbildes ir saņemtas no Lietuvas un Igaunijas?

I.Godmanis: Jā. Gribu atbildēt, pirmkārt, par finansu sistēmu. Mums tūlīt būs tāds stāvoklis, ka Igaunijā būs krona, Lietuvā darbojas Lietuvas nauda 200 un 500 rubļu banknotēs, tie ir taloni, bet viņi darbojas kā nauda. Mums paralēli rublim darbojas Latvijas rubļi. Pirmais jautājums ir jautājums par to, kā savstarpēji kārtot maksājumus. Par to mēs esam vienojušies premjeru līmenī, un to ir uzdots darīt, taču acīmredzot mēs nevaram to darīt, jo mums nav likumdošanā noteikts, ka varam uzdot bankai. Lietuvā un Igaunijā valdība uzdod to darīt bankai. Mēs lūgsim banku uzsākt šīs te konsultācijas.

Otrs jautājums ir par vienotās muitas zonas izveidi. Mēs esam sagatavojuši savus tarifus, arī lietuvieši un igauņi ir sagatavojuši savus tarifus. Tie ir nedaudz atšķirīgi, un muitas departamentu direktoriem ir uzdots maijā tos saskaņot.

Trešais jautājums ir saistīts ar robežapsardzību. Par to labāk varētu izteikties aizsardzības ministrs, taču koordinējošā darbība ir vērsta uz to, ka mums pamazām vajadzētu pārvietot robežapsardzību uz ārējo robežu, jo mēs principā robežu atstājam starp valstīm stipri simbolisku.

Par citām jomām. Vēl ir viens konkrēts jautājums, kuru mēs esam ietvēruši energoresursos ārkārtējās situācijas gadījumā, ja eksports no Krievijas apstājas un mēs vairs nesaņemam nevienu naftas produktu caur Ventspils ostu. Tātad mums ar Lietuvas vadību ir panākta vienošanās premjeru līmenī, ka mēs tad izmantojam ārkārtēju kanālu. Ventspils ostā eksporta vads tiek pārveidots par importa vadu un pie Biržiem tas tiek savienots ar Mažeiķu rūpnīcu. Lūk, šis te ir ārkārtējais projekts, kas neprasa nekādus kapitālieguldījumus. Un šis projekts tiks iedarbināts tajā gadījumā, ja eksports no Krievijas pilnīgi pārtrūks, un tas ir vienīgais variants, kā mums naftas produktus iegūt no Rietumiem un pārstrādāt Lietuvā un pēc tam sadalīt attiecīgi Latvijā, Lietuvā un daļēji arī Igaunijā, izvērtējot katras puses ieguldījumus.

Vēl ir atsevišķi ieguldījumi, kas saistīti ar “Via Baltica”, bet tos es vairs neuzskatu par neatliekamiem pasākumiem. Es pateicu par šiem pašiem neatliekamākajiem pasākumiem, ko vajag šajā gadā izdarīt.

A.Bels: Un vēl otrs jautājums. Tas ir par valdības stratēģiju tiesu sistēmas reorganizācijā. Lūdzu, atsedziet mazliet savas idejas šajā jautājumā, jo manā apgabalā šo trijotni – priekšsēdētājs un divi piesēdētāji – raksturo kā staļinisku atlieku. Un es maniem vēlētājiem varu pilnīgi piekrist.

I.Godmanis: Jā, tas ir viens no jautājumiem, ko valdība uzskata par neatliekamu. Mums šinī brīdī it kā būtu jānodarbojas ar benzīna, energoresursu un pārtikas sagādi, tomēr neatliekams ir arī šis tiesiskais moments. Kāpēc? Lai cīnītos ar korupciju, lai cīnītos ar valsts ierēdņu patvaļu un lai cīnītos pret to, ka cilvēkiem, pilsoņiem, kā es jau teicu, liek staigāt par izpildinstancēm. Taču, lai tas notiktu, ir jāpaaugstina tiesu kvalifikācija. Te ir runa pa apgabaltiesu nodibināšanu, te ir runa par telpu piešķiršanu, te ir runa par veselu pasākumu kompleksu, kurš liks arī pārmācīties vai pārkvalificēties veselai virknei tiesnešu. Es vēlreiz gribu teikt, ka prokuratūra un tiesu sistēma šeit ir strādājusi pēc viena principa, tas ir, pamatā nodarbojusies vai nu ar krimināllietām, vai ar tādām civillietām, kas nav saistītas ar saimniecību, piemēram, zemes komisijas lēmumu pārstrīdēšanu tiesā. Parasti ne prokurors to izdara, ne arī tiesa ir pietiekami kompetenta, lai šo jautājumu atrisinātu. Tāpēc te ir programma, kas nav ne ātra, ne vienkārša, jo te ir runa par tiesneša pārkvalificēšanu. Te ir runa par to, lai, pieņemot likumu par valsts kalpotāju, viņi būtu spējīgi šos jautājumus risināt.

Un vēl es gribu uzsvērt to, ko nepateicu, tas ir, mēs iestājamies par darba likumdošanas izmaiņām, kas dod iespēju uzņēmuma vadītājam, valsts iestāžu vadītājam tomēr pēc saviem ieskatiem atbrīvot tos cilvēkus, kuri nespēj veikt savus pienākumus, protams, saglabājot viņiem divu mēnešu pabalstu, bet arī nekādu citu ierobežojumu vairs nebūtu. Pretējā gadījumā neko nevarēs izdarīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Einiņ!

V.Einiņš: Sadaļā “Transporta kustība un sakaru drošums” 8.punktā ir tāds zīmīgs ieraksts – “Jaunu darba vietu radīšana sakarā ar iedzīvotāju nodarbinātību”, un ir paredzētas 7800 jaunas darba vietas. Mēs zinām no mūsu Meža ministrijas izteikumiem, no šīs nozares speciālistiem, ka pieļaujamā un nepieciešamā, tas ir, optimālā, norma, kas būtu jāizcērt koksnes un cik tiek izmantots no šīs koksnes, ir kaut kur zem 50 procentiem. Zinot to, kāds mums ir krīzes stāvoklis gan ar kredītresursiem, gan ar finansu resursiem un bezdarbu, vai tad tiešām mēs nevarētu ražot un izmantot simtprocentīgi visu šo koksni gan kā kokmateriālu, gan apstrādātā veidā, līdz ar to radot arī jaunas darba vietas, bezdarba samazināšanu un ienākumus?

I.Godmanis: Šajā 8.punktā ierakstītais ir konkrēti satiksmes ministra kompetencē. Transporta un satiksmes ministra vadībā ir izstrādāta konkrēta programma, kas ļauj 7800 cilvēkus nodarbināt ceļu būvniecībā. Tāpēc mēs neesam ierakstījuši lielāku skaitli, neesam uzrakstījuši vispārējo rādītāju, tas ir, kur konkrēti ir jāstrādā, kur kāds darbaspēks ir vajadzīgs.

Attiecībā uz mežiem, tur, protams, kompetentāks ir meža ministrs. Tā ir otra sfēra. Tiešām mēs varētu izcirst gadā 10 miljonus kubikmetru: mēs pie sliktas ziemas izcērtam 3,5 miljonus, bet labos gados – 5 miljonus, tas ir, apmēram uz pusi mazāk. Tas pasliktina meža sastāvu kā tādu, jo ir pārāk liels meža blīvums. Līdz ar to mežs bojājas. Tur galvenā problēma tomēr ir saistīta ar tehniku, kā šajās vājajās ziemās šo mežu ne tikai nocirst, bet arī faktiski dabūt ārā uz ceļa. Jā, tā ir plaša darba fronte, bet pagaidām Meža ministrija mums valdībā nav iesniegusi savu projektu par to, kā šeit papildus iesaistīt cilvēkus, kas varētu te atrast sev darbu. Tāpēc es par to šeit arī nerunāju, un tāpēc šeit tas nav minēts.

V.Einiņš: Skaidrs. Es tomēr uzskatu, ka vajadzētu izstrādāt tādu programmu.

I.Godmanis: Es jums piekrītu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Aizezers.

J.Aizezers: Cienījamais premjer! Aizvadītajā mēnesī Ministru padome pieņēma lēmumu par energoresursu jaunajiem tarifiem, kur, starp citu, teikts arī tas, ka valsts uzņēmumi – tātad skaidrs – piegādā klientiem siltumu pēc valsts fiksētiem tarifiem, bet pārējie – tātad saim­nieciskā aprēķina vai privātuzņēmumi, kuri piegādā iedzīvotājiem un budžeta iestādēm siltumu, – drīkst iekasēt tikai valsts noteikto tarifu. Tātad šeit veidojas tāda situācija – vai nu šie uzņēmumi nepiegādās, vai arī viņiem jau šodien mums jāpasaka, kādā veidā un kas viņiem segs šo starpību, lai viņi tomēr sagatavotos šo siltumu piegādāt “pieslēgtajiem” patērētājiem. Paldies.

I.Godmanis: Šeit valdības politika, es uzskatu, 1992. gadā būs vērsta divos virzienos. Tātad visi šie siltumuzņēmumi noteikti tiks nodoti pašvaldību rīcībā, lai nebūtu šā konflikta, ka ir valsts un ir pašvaldību uzņēmums, un viens otram nemaksā. Un otrs – viens nemaksā, otrs nepiegādā. Klajš piemērs šajā ziņā ir Kurzemes rajons, kur, piemēram, kokapstrādes rūpnīca nav saņēmusi vairākus desmitus miljonu. Tas ir tikai tāpēc, ka, lūk, ir atdalīta šī resoriskā pieeja. Es uzskatu, ka šie uzņēmumi jānodod pašvaldību rīcībā kā tādi. Tas ir viens.

Un otrs. Jā, tiešām mēs noteicām šos 19 rubļus par gigakaloriju, kuri bija laikā, kamēr nav apkures sezona. Sākot ar jauno apkures sezonu, situācija, protams, stabili mainīsies. Mēs faktiski to izdarījām tikai viena iemesla dēļ – ja nosakām to cenu, kas ir “Latvenergo” darbības sfērā, bet pārējo atstājam brīvu, tad, protams, būs šī sociālā spriedze starp tiem, kuri dzīvo laukos un kurus “Latvenergo” neapkalpo, bet kurus apgādā no citiem… Tur izmaksas ir daudz lielākas. No saimnieciskā viedokļa, protams, mums vajadzēja iet to ceļu, ko jūs sakāt. Taču ir arī sociālais moments, kur iznāk, ka tiem, kuri dzīvo laukos vai lauku ciematos, viņiem būtu jāmaksā daudz daudz reižu vairāk nekā tiem, kas dzīvo pilsētā, kas strādā zem “Latvenergo”. Jaunajā apkures sezonā, es uzskatu, šie uzņēmumi ir jānodod pamatā pašvaldību rīcībā, lai pašvaldība pati izlemj, kā tad rīkoties ar šīm cenām. Un valdība praktiski tur iekšā nejauksies. Tāpat kā attiecībā uz īri.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Cienījamais premjer! Man patiesībā ir turpinājums Aizezera kunga jautājumam. Pagājušajā apkures sezonā, strauji augot kurināmā cenām, siltumtīkla uzņēmumi iegādājās uz parāda, uz kredīta kurināmo, cerēdami, ka mēs no budžeta dotācijas to segsim. Mēs to nesedzām, un pašlaik daudzi siltumuzņēmumi faktiski ir uz kartotēkas un ar ļoti lieliem parādiem. Sakiet, lūdzu, kāds ir domāts ceļš, ja tos nodos pašvaldībām? Vai tos nodos ar visiem parādiem, jo mēs pašlaik pieņemam lēmumu par kartotēkas dzēšanu? Kā šie parādi dzēsīsies un kāds ir domāts mehānisms to dzēšanai? Tā ir pirmā daļa.

I.Godmanis: Es jau teicu jums, ka tas ir ļoti radikāls lēmums. Un tas faktiski ir viens no radikālākajiem priekšlikumiem. Vai to var pieņemt vai nevar – tas ir jāizdiskutē, it sevišķi bankai, jo banka šeit darbojas suverēni. Mēs, valdība, uzskatām, ka šis jautājums ir apspriežams – kā likvidēt kartotēku Latvijas iekšpusē. Taču tas nozīmē, ka bankai ir jālimitē attiecīgie kredītresursi, un starpuzņēmumu kredīti pāriet uz bankas kredītu ar augstu procentu. Un, ja uzņēmums nav spējīgs turpmāk ar banku norēķināties, tad tas tiešām bankrotē. Un nevis vienkārši tāpēc, ka tas ir saāķējies kopā ar otru uzņēmumu uz kartotēkas principa, bet tas ir pārslēgts uz banku, kurai tam ir jāmaksā procents. Ja tas var maksāt šo procentu, tas eksistē, bet, ja nevar maksāt procentu, tad tam ir bankrots. Tāds ir priekšlikums, kas ir jāizdiskutē. Es tikai lieku priekšā bankai to apspriest. Es zinu, ka to dara arī Lietuvā.

Par parādiem vai neparādiem. Pirmkārt, mums bija apstiprināts budžets un mums nebija iespēju atrast līdzekļus no budžeta, lai varētu šīs dotācijas piešķirt tādā mērā, kādā tās ir vajadzīgas. Jautājums ir tikai par to, vai šos parādus sedz no valsts budžeta, vai šos parādus ierēķina tajā apstāklī, ka nākamajā pusgadā ir vairāk atskaitījumu pašvaldību budžetiem, kas daļēji nosedz šo parādu, pašvaldībai norēķinoties. Tas ir nākamā budžeta konstrukcijas jautājums. Ja deputāti ir kaut nedaudz iepazinušies, ko mēs šeit esam ierakstījuši, tad viņi redz, ka mēs pieļaujam, ka nākamajā pusgadā budžets būs ar deficītu likumā noteiktajās robežās. Kā zināms, tā ir viena divpadsmitā daļa no kopējā budžeta apjoma, jo mums valdībā valda uzskats, ka mēs nevarēsim nākamajā pusgadā dzīvot ar bezdeficīta budžetu. Šis te pusgada bezdeficīta budžets ir pēdējais. Tas, ka mēs turējāmies bezdeficītā, parāda, kādi ir šie parādi. Jums ir taisnība.

E.Kide: Un otrā daļa, Godmaņa kungs! Šis jūsu pasākumu projekts paredz uzkrāt minimāli nepieciešamos energoresursus arī šajos siltum­uzņēmumos. Un atkal, neskatoties uz to, ka tie jau ir parādos, tiem būs nepieciešami atkal lieli kredīti, lai tālāk varētu pirkt degvielu.

I.Godmanis: Mēs runājām par to, ka valdība uzņemas gādāt valsts rezerves. Tas vairs nav saistīts ar šiem siltumuzņēmumiem. Mēs izmantojam valsts rezerves bāzi Rēzeknē, kurā faktiski pildām iekšā dīzeļdegvielu, mazutu un arī citus nepieciešamos energoresursus. Tā ir valdības kompetence, tā ir valdības atbildība. Un tas mums ir jādara neatkarīgi ne no kā. Tad, ja mums ir ļoti grūti ar patēriņu…

Par to, ka šie uzņēmumi būtu jākreditē, ja tie uzpērk. Tas, es domāju, nav automātiski, un, protams, es vēlreiz gribu teikt, ka te, 1.punktā, ir precīzi nodalīts, par ko valdība atbild un par ko valdība ir ar mieru iestāties. Visas pārējās lietas ir ārpus valdības sfēras. Kides kungs, tur ir saimnieciskā darbība, kur katram ir jāorientējas…

E.Kide: Godmaņa kungs, un tomēr man šāds…

Priekšsēdētājs: Paldies, Kides kungs, lūdzu, nedebatēsim. Citi jautātāji vēl gaida, bet mums ir atlikušas trīs minūtes jautājumiem.

E.Kide: Atļaujiet, lūdzu, man tomēr šo otro jautājuma daļu uzdot: vai ir paredzēti kādi kredīta resursu fondi tiem uzņēmumiem, kam vajadzēs iepirkt lielos daudzumos šo dārgo kurināmo krājumu veidošanai? Vai tādi nav paredzēti?

I.Godmanis: Protams, tas ir jautājums, kā mēs izšķirsimies par dotācijas principu. Tas ir jautājums par budžetu, cik mēs atvēlēsim attiecīgi no budžeta energoresursu iegādei. Mēs konsekventi iestājamies par to, ka no budžeta ir jāatvēl tikai tā daļa, kas ir minēta šajos piecos punktos. Un nevienu kapeiku vairāk. Tālākais ir kredītu jautājums. Jūs sakāt – kredītresursus. To izlems banka, vai tā emitēs kredītresursus vai neemitēs. Man ir dziļa pārliecība, ka banka no Krievijas nesaņems nekādu resursu daļu un bankai nekas cits neatliks, kā vien emitēt šos bezskaidrās naudas rubļus.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Fels! Un, kā redzams, noslēgs jautājumu uzdošanu deputāts Preinbergs. Un tad sāksim balsošanu par lēmuma projektiem.

A.Felss: Godmaņa kungs, uz ko ir balstīts jūsu apgalvojums par 7800 papildu darba vietām ceļa būvē, ja zinām, ka šobrīd gan būvētāji, gan arī citi, kuri ir būvbudžeta uzturētāji, ir tuvu ūtrupei?

I.Godmanis: Jā, es domāju, ka to jums precīzāk pateiks transporta ministrs.

A.Felss: Un tad vēl viens jautājums: kāpēc valdība neorganizē otrreizējo izejvielu savākšanu? Es domāju – plastmasu, metālu, arī stiklu un tā tālāk? Šinī jautājumā nav vērojama kustība. Jūs izteicāties par privātstruktūrām, bet arī tās šobrīd ar to nenodarbojas.

I.Godmanis: Es domāju, ka ar to pamatā ir jānodarbojas privātstruktūrām.

A.Felss: Bet nav tā vēsturiskā grūdiena, kas iesāks.

I.Godmanis: Privātstruktūras!

Priekšsēdētājs: Deputāts Preinbergs beigs jautājumu uzdošanu.

G.Preinbergs: Cienījamais premjer! Jau strādājot pie 1990.gada jūlija tautsaimniecības attīstības programmas, izvirzījās jautājums par energoresursu lokālajiem meklējumiem. Viens no tiem ir mazās elektrostacijas uz Latvijas mazajām upēm. Ar šādi saražotu enerģiju varētu nosegt ievērojamu daudzumu no saimniecībām un Latvijas mazajām pilsētām nepieciešamā enerģijas daudzuma. Nepieciešamo turbīnu un citu iekārtu ražošana taču Latvijā bija jau noorganizēta.

Otrs jautājums pie šā paša. Visā pasaulē, protams, izņemot bijušo PSRS, izmanto vēja enerģiju. Pie šīs problēmas risināšanas sekmīgi strādā Rīgas Politehniskās universitātes un Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātnieki. Turklāt sekmīgi! Tātad ir arī zināmas iestrādes. Vēl varētu runāt par Rīgas gāzes fabrikas atjaunošanu. 1990.gadā…

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, tikai viena minūte laika palikusi atbildei.

G.Preinbergs: Jā, es sapratu! Programmā šīs pozīcijas vienkārši neiekļauj. Sakiet, vai tā nebija kļūda un vai šo kļūdu nevajadzētu ar skubu labot?

Pie viena vēl jautājums par autotransportu. Šeit tam ir sakars ar Jelgavas apvedceļu un Jelgavas tilta būvi. Un sakars tiešām ir ne tikai ar pašu transportu kā tādu, bet ir saistīts ar ceļu esamību un ekoloģisko stāvokli pilsētā. Šajā sakarībā es gribētu lūgt jūsu informāciju par to, vai šo tiltu uzbūvēs un kad uzbūvēs.

I.Godmanis: Atbilde ir šāda: tiltu uzbūvēs tad, kad būs attiecīgie līdzekļi.

Priekšsēdētājs: Paldies, Godmaņa kungs! Tātad Preinberga kungs saņēma atbildi. Pagaidīsim, kamēr vēl zvana. Lūdzu ieslēgt reģistrācijas režīmu. Sāksim reģistrēties! Mūs gaida balsojumi. Atgādināšu, ka balsosim tikai par izdiskutētiem lēmumu un likumu projektiem. Un, kā jau tika minēts, līdz vienai minūtei ir pieļaujama izteikšanās par motīviem.

Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu sekretariātu vēlreiz zvanīt! Notiek reģistrācija pirms balsošanas. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 115 deputāti. Lūdzu dzēst, jo pa šo laiku daži deputāti tomēr vēl nav paspējuši reģistrēties. Un tādi ir vairāki deputāti. Lūdzu vēlreiz reģistrāciju. Reģistrēsimies! Lai to izdarītu, jānospiež jebkura podziņa, kas ir jūsu priekšā. Paldies. Lūdzu rezultātu. 115. Tāds ir reģistrācijas rezultāts.

Godājamie kolēģi! Jums priekšā ir saraksts ar balsojamiem lēmumiem un likumprojektiem. Pirmais ir lēmuma projekts “Par UNESCO Latvijas Republikas Nacionālās komisijas satversmes apstiprināšanu” (451.dokuments). Balsosim tikai par lēmumu. Īvāna kungs šeit ir iesniedzis labojumu par satversmi, bet par pašu satversmi mēs vēl nebalsojam. Mēs balsojam tikai par lēmumu, tātad šis labojums par satversmi ir iesniegts un to mēs pieņemsim vai nepieņemsim. Tātad balsosim tikai par lēmumu, kas sastāv no diviem punktiem. Vai ir kāds, kas vēlas izteikties par motīviem? Nav. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 451.dokumentu – par lēmumu “Par UNESCO Latvijas Republikas Nacionālās komisijas satversmes apstiprināšanu”. Lūdzu rezultātu. Par – 91, pret – 2, atturas – 8. Lēmums ir pieņemts.

Lūdzu vēlreiz reģistrēties, jo ir deputāti, kas no jauna ieradušies zālē. Notiek reģistrācija. Reģistrējas visi deputāti, kuri ir zālē un kuri to, protams, vēlas. Paldies. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 119 deputāti. Paldies.

Tātad nākamais balsojums ir par likumprojektu “Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām” trešajā lasījumā. Vai par balsošanas motīviem ir kāds, kas vēlas izteikties? Nav. Tad lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 425.dokumentu. Lūdzu rezultātu. Par – 90, pret – 3, atturas – 12. Likums ir pieņemts.

Nākamais balsojums būs par likumprojektu “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par uzņēmējdarbību””. Tas ir 383.dokuments. Vai kāds vēlas izteikties par motīviem?

Jā, lūdzu, Cilinska kungs! Jums tiek dota vienam minūte laika.

E.Cilinskis: Bija laikam jānobalso arī par lēmumu sakarā ar likuma spēkā stāšanos.

Priekšsēdētājs: Paldies, Cilinska kungs, ka atgādinājāt. Seiksta kungs man pateiks, vai ir par lēmumu jābalso? Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmuma projektu “Par likuma “Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām” spēkā stāšanās kārtību”. Lūdzu rezultātu. Par – 89, pret – 2, atturas – 12. Lēmums ir pieņemts. Paldies.

Nākamais – par uzņēmējdarbību. Vai par motīviem neviens nevēlas izteikties? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu “Par grozījumiem likumā “Par uzņēmējdarbību””. Lūdzu rezultātu. Par – 98, pret – nav, atturas – 8. Likums ir pieņemts.

Nākamais balsojums – “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par akciju sabiedrībām””.

Par motīviem izsakās deputāts Ēlerts. Lūdzu.

I.Ēlerts: Man ir jautājums likuma izstrādātājiem: vai likuma tekstā tika ievietots tas, ko mēs panācām vienošanās rezultātā ar Ekonomikas komisijas pārstāvjiem par akciju sabiedrības likvidēšanas jautājumiem?

K.Špoģis: Tas tika precīzi iestrādāts, kā jūs šeit uzrakstījāt man iesniegtajā tekstā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo likumprojektu. Lūdzu rezultātu. 98 – par, pret – nav, atturas – 3.

Špoģa kungs mani palaboja, ka vēl mums ir jābalso par lēmuma projektu “Par likuma “Par uzņēmējdarbību”” spēkā stāšanās kārtību”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo lēmumu. Lūdzu rezultātu. 100 – par, pret – nav, atturas – 3. Lēmums ir pieņemts. Paldies.

Nākamais balsojums – likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību””. Vai ir kāds, kas vēlas izteikties par motīviem? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 384.dokumentu. Lūdzu rezultātu. Par – 95, pret – 2, atturas – 7. Likums ir pieņemts. Paldies. Mēs esam izdarījuši visus paredzētos balsojumus.

Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Būtu lūgums nobalsot arī par lēmuma projektu “Par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesas tautas tiesneses B.Bračas pirms­termiņa atbrīvošanu no amata” bez speciālas motivācijas. Teksts ir izdalīts. Tas ir 461.dokuments.

Priekšsēdētājs: Paldies, Muciņa kungs, bet te bija tāda saistība, ka par to balsojums notiks rīt pulksten 10.00. Vai tas nav saistīts ar attiecīgu amatpersonu? Nav. Vai deputātiem nav iebildumu nobalsot?

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmuma projektu “Par tiesneses B.Bračas pirmstermiņa atbrīvošanu no ieņemamā amata Vidzemes priekšpilsētas tautas tiesā”. Lūdzu rezultātu. 93 – par, 1 – pret, 6 – atturas. Lēmums ir pieņemts. Paldies.

Godājamie kolēģi, mums ir atlikušas 19 minūtes līdz pusdienas pārtraukumam. Ja premjers Godmanis būtu ar mieru, viņš varētu atbildēt uz tiem deputātu jautājumiem, kurus nepaguva uzdot sakarā ar šo balsojumu. Protams, ja premjers piekrīt un ja deputāti ir gatavi jautāt. To mēs varētu darīt, lai izvairītos no protestiem, ka deputāti nav guvuši iespēju uzdot jautājumus un saņemt atbildes uz tiem.

Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Cienījamais Godmaņa kungs, man ir samērā vienkāršs jautājums. Ņemot vērā jūsu visnotaļ pareizo ievirzi par demonopolizācijas nepieciešamību, kāda ir jūsu nostādne visā šajā precedentā ar akciju sabiedrību “Preses nams”, kur es esmu saņēmis jau veselu rindu dokumentu, bet paliek iespaids, ka notiks šā milzīgā monopola privatizācija ļoti šaura personu loka ietvaros? Tas tālāk varēs vispirms milzīgi pacelt šīs cenas izdevniecību uzņēmējdarbībai. Tas pirmkārt. Un, otrkārt, tas ļoti spēcīgi varēs ietekmēt vēlēšanu rezultātus, jo tas ir gigantisks, ļoti dārgs monopols, kas ir republikā.

I.Godmanis: Jā. Tas faktiski ir viens no variantiem, kad mums nav pietiekami kārtīgas likumdošanas bāzes. Pie tā vainīga ir arī valdība. Es negribu tikai teikt, ka tas ir parlamenta jautājums. Ja mums būtu kārtīga likumdošana, tad šo jautājumu atrisinātu likuma ietvaros. Patlaban šis privatizācijas process, kas tur ir uzsākts, protams, ir diskutabls. Es esmu griezies pie valsts ministra ar jautājumu, lai viņš, izmantojot juristus, dod pietiekami kompetentu atbildi par to, kas tur ir uzsākts darīt. Gribu teikt, ka līdzīgs variants ir arī ar laikrakstu “Diena”, arī tas nemaz nav tik vienkāršs, arī tur ir konkurējoši modeļi, kuri viennozīmīgi nevarētu tikt iztulkoti. Valdībā šis jautājums ir jāizskata atsevišķi. Mēs līdz šim neesam skatījuši šo jautājumu. Ja noskaidrosim, ka tas kaut kādā veidā neatbilst tām ievirzēm, arī tam, kas ir rakstīts tajos projektos, ko mēs liekam priekšā, tad mums nāksies šo procesu vienkārši apstādināt līdz likuma pieņemšanai. Es tikai vēlreiz atgriežos pie šā jautājuma, ka valdība būtu ļoti ieinteresēta, ja Augstākā padome būtu spējīga īsā laikā, cik ir iespējams, šo likumu paketi pieņemt. Ja tas nenotiek, tad valdībai praktiski nav nekādu iespēju nobremzēt, pirmkārt, stihisko privatizāciju, kā vienīgi administratīvi aizliedzot kaut ko un tā tālāk. Un šie procesi var iet uz priekšu negatīvā veidā.

Es jums došu atbildi precīzi uz jūsu pieprasījumu, ko valdība ir darījusi šajā jautājumā, tas ir, par “Lanas” darbību. Lielā mērā tur bija konkurss, kur šī “Lana” piedalījās. Un varu pateikt tikai to, cienījamie kritizētāji, ka it sevišķi bijušais ekonomikas ministrs, kad savā laikā viņam bija uzticēts to lietu darīt, vismaz pēc neoficiālas informācijas, kas man ir, tad viņi kaut kādā veidā bija pamanījušies akcijas iedot tiem, kam no Ekonomikas ministrijas vajadzēja tikai šo procesu veikt. Tā ka tur tas jautājums jāskata vēl ir atsevišķi tiem, kuri kritizē tagadējo procesu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Ziediņš. Viņa nav zālē? Paldies. Tātad ir palicis tikai viens jautātājs, jo pārējie visi ir aizgājuši.

Deputāts Aleksejevs noslēgs jautājumu uzdošanu.

A.Aleksejevs: */Premjerministra kungs! Es pateicos jums par vīrišķību, atzīstot, ka mūsu ekonomiskajām grūtībām ir politisks raksturs. Šajā plānā es tad arī gribētu jums uzdot jautājumu, kas sastāv no vairākām daļām. Es gribētu zināt, cik maksā mūsu politiskie lēmumi? Sakiet, lūdzu, par cik procentiem energoresursi Rietumos maksā dārgāk nekā to iegādāšanās Krievijā? Tā ir jautājuma pirmā daļa./

I.Godmanis: Es kategoriski iebilstu pret tādu jautājuma nostādni, cienījamais deputāta kungs! Ja es runāju par politiku, tad runāju par politiku no visām pusēm. Ja es runāju par politiku, tad runāju par tādu politiku, kuru es lasu masu informācijas līdzekļos un kurā komentē situāciju ar Latvijas rubli. Lai būtu absolūtā lietas kursā, kāds ir stāvoklis ar šo rubli, jūs varat uzaicināt šeit bankas prezidentu, viņš jums precīzi noskaitīs, kāda patlaban ir reālā situācija ar šo naudu. Diemžēl mūsu masu informācijas līdzekļi acīmredzot neņem šo informāciju vērā. Tad, kad es teicu par politiskiem jautājumiem, es teicu: jā, tiešām politika stipri iespaido ekonomiskās attiecības. Es nevaru, Aleksejeva kungs, salīdzināt divas šīs lietas elementāru iemeslu dēļ, tāpēc ka tad, ja mēs runājam par tirdzniecību ar Krieviju, mēs, protams, varētu iegādāties Krievijā resursus par dolāriem. Un bieži vien uz transporta rēķina šie resursi būtu lētāki. Taču šeit ekonomikai ir divas puses: mūsu mērķis ir ne tikai pirkt lētāk, mūsu mērķis ir atrast vairākus partnerus, no kuriem pirkt. Jo pirkt no viena partnera ir ne tikai ekonomiski, bet arī politiski bīstami, kā to pierāda mūsu līdzšinējā prakse.

Un otrkārt. Tajā brīdī, kad mēs pāriesim tirdzniecībā ar Krieviju uz dolāriem, tad acīmredzot mums ir jāiestājas par to, ka šī tirdzniecība ir abpusēja par dolāriem, nevis vienpusēja. Tāpēc šādu jautājumu nostādni es uzskatu par nekorektu.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums par atbildi uz jautājuma pirmo daļu, tomēr jautājuma otrā daļa būs. Sakiet, lūdzu, par cik procentiem Rietumos tā ir dārgāka nekā Krievijā? Tas ir, neielaižoties politiskos paskaidrojumos, vienkārši pasakiet, par cik procentiem dārgāka, un viss!/

I.Godmanis: Ja mēs runājam par atsevišķu pozīciju, piemēram, par dīzeļdegvielu, tad dīzeļdegviela, ko pērkam Roterdamā pēc biržas cenas vai no Krievijas, pamatā izmantojot Krievijas veidotos jauktos uzņēmumus, kas transportē šo dīzeļdegvielu caur Ventspils ostu, starpība, izejot no transporta izdevumiem, ne uz ko vairāk, var sastādīt par tonnu apmēram divus vai divarpus dolārus.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums. Un pēdējais jautājums. Sakiet, lūdzu, kādi politiski lēmumi mums būtu jāpieņem, lai mūsu tirdzniecība ar Krieviju kļūtu efektīvāka?/

I.Godmanis: Mana atbilde ir šāda: es tomēr uzskatu, ka šie politiskie lēmumi, pirmkārt, ir jāpieņem Krievijai. Jo patlaban man ir dziļa pārliecība, ka mūsu tirdznieciskās attiecības, kas parādās skaitļu formā, cik mēs esam preces pārdevuši Krievijai un cik preču esam saņēmuši atpakaļ dokumentu ietvaros, ko ir parakstījuši valdību vadītāji… Man ir absolūta pārliecība, ka pagaidām spēļu bumba atrodas Krievijas laukumā, un šie politiskie lēmumi acīmredzot izšķirīgi ir jāpieņem Krievijai. Vajag vai nu tad atdalīt šo politiku no ekonomikas, vai mēģināt tās sasaistīt vienā mezglā.

A.Aleksejevs: */Piedodiet, bet kādi politiski lēmumi ir jāpieņem Krievijai?/

I.Godmanis: Lēmumam ir jābūt klasiskam. Divu valstu – neatkarīgu valstu – tirdzniecība, kas ir balstīta uz ieinteresētību no abām pusēm. Latvija kā tranzītzeme ir ieinteresēta, lai tiktu lietotas Latvijas ostas, lai tiktu maksāts, samaksāts darbs ostā strādājošajiem, lai būtu šis tranzīts, lai no šā tranzīta varētu slēgt papildu līgumus par energoresursu piegādi Latvijai, bet Krievijai būtu ieinteresētība šos energoresursus piegādāt, lai varētu maksimāli lēti eksportēt preci uz rietumu valstīm, neceļot alternatīvas ostas pilnīgi bezcerīgās vietās – kā, piemēram, Somu jūras līcī, kurš aizsalst. Un mēs piedāvājam konkrētu ilgtermiņa līgumu, kas noteiktu labvēlīgu režīmu tirdzniecībā ar Krieviju. Mēs no 1.jūnija atcelsim visas licences un kvotas. Šādu lēmumu būtu vēlams pieņemt arī Krievijai. Jo šie augstie eksporta tarifi ir tas, kas bremzēs tirdzniecību ar Krieviju kā tādu.

Priekšsēdētājs: Paldies Godmaņa kungam par atbildēm. Es domāju, ka varam doties pārtraukumā, jo nākamais jautājums pēc pārtraukuma ir budžeta jautājums. Lūdzu veltīt šīs liekās brīvās 10 minūtes, lai izpētītu mūsu budžeta grozījumu problēmas. Paldies.

(Pārtraukums)