Daidžests. Citu rakstītais

"Kritika par kandidātstatusu Latvijai"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.12.14.

Krievija: ES jāpārdomā lēmums, valodu likums.

Krievija aicinājusi Eiropas Savienību (ES), lai tā pārdomā lēmumu sākt iestāšanās sarunas ar Latviju. Latvija līdzās Lietuvai, Bulgārijai, Rumānijai, Maltai un Slovākijai ES valstu un valdību vadītāju galotņu tikšanās laikā nedēļas nogalē Helsinkos tika uzaicināta uz šādām sarunām. Kievija protestēja pret ielūgumu ar norādi uz izturēšanos pret krievu iedzīvotājiem Baltijā. Kritikā tika ietverta arī Igaunija, kas jau gadu piedalās sarunās par iestāšanos ES. Tādējādi Maskava apstiprināja savas intereses reģionā, kura uzņemšanai ES tā līdz šim labprātīgi sekojusi. Turpretim tuvināšanās NATO strikti tika noraidīta un to pavadīja draudi. Rīgā Maskavas izturēšanos novērtēja kā "nedraudzīgu aktu" attiecībā uz Latviju un ES.

Krievijas kritika attiecās uz jauno Latvijas valodu likumu, ko pieņēma tieši pirms galotņu tikšanās. Vasarā pēc tam, kad EDSO, kā arī ES bija izteikušas iebildumus, izgāzās pirmais mēģinājums. Valodu likumam Latvijā, kas padomju laikā sistemātiski tika rusificēta, jāaizsargā latviešu valsts valoda. Citstarp likums paredz, ka valsts uzņēmumos, iestādēs un sabiedriskos pasākumos iesaka lietot latviešu valodu. Otrais likumprojekts no pirmā atšķiras ne tik daudz ar savu saturu, kā ar savu viennozīmīgo formulējumu. Gan EDSO, gan ES otro likumprojektu apsveikušas.

No Krievijas Ārlietu ministrijas atskan, ka likums turpinot krievu iedzīvotāju "diskrimināciju" kopš Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas. Etnisko minoritāšu diskriminācija Latvijā tiekot legalizēta. Valsts iedzīvotāji, kuri nerunājot latviski - viena trešdaļa no visu iedzīvotāju skaita -, savu dzimto valodu nevarot nekur citur lietot kā vien mājās, tā tas izskanēja paustajā nostājā. Valodu likums līdz ar to piederot pie veselas virknes likumu, kuru mērķis esot padzīt no valsts tos Latvijas iedzīvotājus, kas nav latviskas izcelsmes.

Latvijai tika pārmests, ka tā veicot "raganu medības" pret "veciem un slimiem" cilvēkiem, kam sevi jāaizstāv "pret nepatiesiem apvainojumiem" tautas iznīcināšanā. Pārmetums mērķē uz tiesas procesu, kam jānoskaidro padomju okupācijas vaina, veicot deportācijas, slepkavības un apspiešanu pēc Otrā pasaules kara. Arī Igaunijā, kā uzskata Maskava, neesot noskaidroti neskaitāmi" svarīgi humanitāri jautājumi". Krievijas Ārlietu ministrijas kritika beidzas ar aicinājumu "mūsu Eiropas partneriem" pārbaudīt, vai tās lēmums par iestāšanās sarunām ar Latviju ir "atbilstošs".

Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Maskavas kritiku nosauca par "asu uzbrukumu" un "smagu apvainojumu" strptautiskajām komisijām, kuras valodu likumu atzinušas par labu esam. Nostāja liecinot par informācijas trūkumu. "Acīmredzot neviens nav pacenties likumu izlasīt", teica prezidente. Latvijas ārlietu ministrs pārmetumus nosodīja kā iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās. Krievija parādot, ka tā negrib pieturēties pie starptautiskās sabiedrības normām un neciena EDSO viedokli. Ārlietu ministrs Bērziņš Rīgā teica, ka Maskava mēģinot traucēt Latvijas sabiedrības integrāciju.

Bērziņš Helsinkos pieņemto ES lēmumu nosaucis par "ļoti svarīgu politisku vēstījumu" Baltijai, jo krievu reakcija rādot, cik nepieciešama Baltijas valstīm ir iestāšanās ES. Bērziņš teica, ka viņš rēķinoties ar to, ka Latvija jau 2005.gadā varētu kļūt par pilntiesīgu ES dalībnieci. Valsts piebiedrošoties Polijai, Ungārijai, Igaunijai un Čehijas Republikai un piederēšot pirmajai valstu grupai.

"KF pret jauno Latvijas valodas likumu"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.12.11.

Maskavā domā, ka Rīgas diskriminējošā politika nedod tai tiesības iestāties ES.

Krievijas varas orgāni vakar vērsās pie ES ar priekšlikumu padomāt par Latvijas uzņemšanas mērķtiecīgumu. Kā zināms, vakar Helsinkos ES samitā tika izskatīts jautājums ne tikai par sešām jaunām ES kandidātvalstīm, bet arī par jaunajiem kandidātiem, kuru vidū figurē arī Latvijas vārds. Iemesls asajam Krievijas ĀM paziņojumam ir Latvijas Saeimas galējā variantā pieņemtais "Valsts valodas likums". 9. decembrī Latvijas parlamentārieši pieņēma virkni labojumu minētajam likumam. Par to nobalsoja 52 deputāti, pret - 26. Kopumā valsts vadība apstiprināja aizliegumu organizēt sabiedriskus pasākumus, izmantojot nelatviešu valodu. Reāli tas nozīmē, ka 800 tūkstoši krievvalodīgo republikas iedzīvotāju varēs kontaktēties savā dzimtajā valodā tikai pašu dzīvokļos. Pretējā gadījumā viņus var pakļaut tiesiskai vajāšanai.

Pašlaik etnisko latviešu ir mazāk nekā 60 % no visiem republikas iedzīvotājiem. Kopš pirmajām neatkarības iegūšanas dienām vietējā pārvalde īsteno tādu politiku, kas vērsta pret nacionālajām mazākumtautībām. Simti tūkstoši krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju pastāvīgi tiek apspiesti savās tiesībās, turklāt tam ir likumdošanas pamats. Taisnības labad jāsaka, ka starptautiskās organizācijas (piemēram, EDSO) periodiski norāda uz Latvijas vadības antidemokrātisko politiku. Tomēr tas tiek darīts laiku pa laikam un bez tās īpašās neatlaidības, kādu izrāda rietumu cilvēktiesību aizstāvji, apelējot pie Krievijas par tiem vai citiem jautājumiem.

Tomēr, baidoties par savu renomm?e , ar visu sirdi un dvēseli Eiropā iekļauties gribošā Latvija izmantojusi nelielu juridisko viltību. Valodas likuma autori dokumentā iekļāvuši virkni norāžu, kas paredz izpildvarai ar saviem juridiskajiem aktiem noteikt to likuma pantu īstenošanas mehānismu, kas izsauc asāko ekspertu kritiku. Savā laikā šis triks tika izmēģināts "Likumā par izglītību". Rīgā pieņemtais likums Maskavu neapmierina principā: pie mums uzskata, ka to nav iespējams uzlabot vai piestrādāt - tikai pārrakstīt. Tomēr Latvijā tiek ignorēti ne tikai Krievijas, bet arī starptautisko organizāciju izteikumi.

Aleksandrs Reutovs

"Ieguldījums Baltijas valstīs sākas gausi"

"Svenska Dagbladet"

— 99.12.15.

Zviedrijas valdība par savu nākamo lielāko ārpolitikas ieguldījumu 2000. gadu ir pasludinājusi par Baltijas valstu gadu. Līdz gadu mijai ir palikušas divas nedēļas, taču sagatavošanās darbi pat vēl nav sākti.

1999. gads Zviedrijas Ārlietu ministrijai bija "Polijas gads". 15 zviedru ministri ir apmeklējuši Poliju, un pieci Polijas ministri ir apmeklējuši Zviedriju. Deviņās Polijas pilsētās ir notikušas Zviedrijas dienas ar rūpniecības gadatirgiem, teātra izrādēm, koncertiem un izstādēm.

Ārlietu ministrijas veiktajā izvērtējumā, pie kā strādāja Polijas lietpratējs Mika Larsons, ir konstatēts, ka daudzi pasākumi ir noritējuši ļoti labi un atsauksmes Polijas masu medijos arī ir bijušas labas.

Pētījumā toties tiek kritizēts īsais sagatavošanās periods pirms Polijas gada. Atbildīgais "ģenerālis" Ārlietu ministrijā tika iecelts pirms 1998. gada vasaras atvaļinājuma, un pirmās plānošanas sanāksmes notika tikai septembrī. Pētījumā uzsvērts, ka būtu bijis iespējams izvairīties no vairākām kļūdām, ja būtu veikta labāka un ne tik ārkārtīgi steidzīga plānošana.

Pētījumā par Dienvidāfrikas projektu (to veikusi Ārlietu ministrijas darbiniece Ulla Strēma) norādīts, ka ļoti virspusējo konsultantu pakalpojumu iegādi PR jomā, ar ko nodarbojās uzņēmums Rikta, ir iespējams aizstāvēt ar to, ka Ārlietu ministrijai bija pārāk maz laika. Te jāsaka, ka ĀM ar šo lietu sāka nodarboties deviņus mēnešus iepriekš.

Runājot par Baltijas valstu gadu, līdz tā sākumam ir vēl īsāks posms. Līdz gada beigām ir atlikušas divas nedēļas, taču programmas plānošana Baltijas valstu gadam vēl nav notikusi. Nav sarīkota neviena plānošanas sanāksme un nav iecelta par projektu atbildīgā persona.

Svenska Dagbladet

vispirms jautāja premjerministra kancelejā par ārpolitiku atbildīgajam Laršam Danielsonam: kurš tad ir atbildīgs par šo projektu? Viņš atbildēja, ka tā esot premjerministra vietniece Lēna Jelma-Vallēna. Savukārt Jelmas-Vallēnas darbinieki par to bija pārsteigti un pamazām norādīja uz tirdzniecības ministra Leifa Pagrocka pusi. Pagrocka personāls bija tikpat slikti informēts, tomēr meklēja tālāk un atrada vienu cilvēku Ārlietu ministrijā, kurš vismaz zina, kāda ir situācija, proti, ka nekas nav skaidrs.

Kad Svenska Dagbladet vēlējās iepazīties ar lēmumu, kurā nolemts rīkot Baltijas valstu gadu, tad tāda nebija.

"Valdība lēmumu par Baltijas valstu gadu pieņems 22. decembrī. Tikai pēc tam mēs varēsim iecelt atbildīgo personu un strādāt tālāk pie programmas plānošanas", paziņoja Ārlietu ministrijas darbiniece Fredrika Hermelīna.

Par Polijas gadu izteiktajā kritikā norādīts, ka zviedru puse kļūdas ir pieļāvusi tādēļ, ka pirms plāna izstrādāšanas nav notikušas konsultācijas ar Polijas pusi. Laika konsultācijām ar Baltijas valstīm faktiski vairs nemaz nav.

Un tomēr Baltijas valstis priecājas, ka ir kļuvušas par Zviedrijas prioritāti.

"Mēs ļoti ceram. Brīnišķīga ideja ir paskaidrot Eiropai, kas mēs, Baltijas valstis, īsti esam", teica Igaunijas premjerministrs Marts Lārs. Viņš norādīja uz zviedru domu, ka Zviedrija Baltijas gada laikā ar saviem tuvākajiem kaimiņiem iepazīstinās plašākas Eiropas Savienības aprindas.

"Mēs ļoti ceram uz Baltijas valstu gadu", teica arī Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš. "Bez Zviedrijas atbalsta mēs neatrastos tur, kur esam šobrīd. Tagad runa ir ne tikai par sadarbību ar Zviedriju, bet par to, lai mūs akceptētu visa Eiropas Savienība."

Ilva Nilsone

un Elizabete Krona

"Latviju nevar salīdzināt ar Grozniju"

"The Moscow Times"

Rīga, 14. dec., LETA. Angļu valodā iznākošais Krievijas laikraksts "The Moscow Times" šodien publicējis ievadrakstu ar nosaukumu "Latviju nevar salīdzināt ar Grozniju".

Publikācijas sākumā citēts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojums par etnisko krievu stāvokli Latvijā, kurā teikts: "Vai tā nav humānās katastrofas pazīme, ka gandrīz miljonam cilvēku bez pilsonības ir atņemtas elementārās tiesības, arī tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi, ka pret viņiem izturas kā pret izstumtajiem valstī, ko viņi uzskata par savām dzimtajām mājām, ka viņi būtībā tiek izdzīti un nodēvēti par "okupantiem un slepkavām" un ka ap viņiem tiek sacelta vēsturiskās atriebības histērija?"

Laikraksts norāda, ka Krievijas valdība ar sašutumu noraida starptautisko novērotāju izteikumus, ka tai pašai ir "humānā katastrofa" Ziemeļkaukāzā, kur desmitiem tūkstošus cilvēku karš padzinis no saviem mājokļiem.

Varas iestādes piekrītot galvenajiem faktiem par bēgļu krīzi, taču tām nepatīkot veids, kā tā tiek pasniegta. Laikraksts atgādina, ka par šo semantisko "matu skaldīšanu" pagājušajā mēnesī rūgti pasmējies Ingušijas prezidents Ruslans Auševs. "Labi, mums nav "humānās katastrofas"," sarkastiski teicis Auševs, ierosinot pārdēvēt to par "humāno traģēdiju".

"Kad vesela tauta, 200 tūkstoši cilvēku, tiek pārvietota no vienas vietas uz citu, vai tā nav uzskatāma par katastrofu?" retoriski jautājis Auševs.

Laikraksts atgādina, ka pagājušās nedēļas nogalē Krievijas Ārlietu ministrija mēģināja sabotēt Latvijas centienus kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, salīdzinot latviski nerunājošo krievu stāvokli Latvijā ar pārvietoto Krievijas pilsoņu likteni Ziemeļkaukāzā.

"The Moscow Times" to kvalificē kā ļaunu un vieglprātīgu salīdzinājumu. Saskaņā ar jauno Valsts valodas likumu etniskajiem krieviem Latvijā būs vienīgi jāsamierinās ar to, ka televīzijā, publiskos un valsts rīkotos pasākumos skanēs latviešu valoda. Viņi joprojām var runāt krievu valodā un lietot to, cik vien vēlas. Rīgā pār viņu galvām nelīst nāve un netiek kaisītas skrejlapas ar pavēli "aizvākties vai mirt", neviens nepadzen krievus no mājvietām un neliek dzīvot nometnēs, norāda laikraksts.

Ārlietu ministrijai neapšaubāmi ļoti patīkot veiksmīgais izteiciens par "humāno katastrofu", taču neviens nenovērtējot šo asprātību un tas aptumšojot valsts tēlu. Varas iestādes atkal demonstrē savu morālo kurlumu, raksta "The Moscow Times".

Laikraksts norāda, ka ir cits veids, kā apturēt starptautisko kritiku - Krievija varētu beigt bombardēt Grozniju un ar Sarkanā Krusta palīdzību organizēt tur iestrēgušo civiliedzīvotāju evakuāciju. Tā varētu pārorientēties no republikas postīšanas uz atjaunošanas darbiem okupētajos rajonos.

Taču Krievija turpina mest bumbas un pretī neizbēgami saņems terorisma vilni, norāda laikraksts, piebilstot: bet, ja jāsniedz paskaidrojumi, valdība tikai parausta plecus un jautā: "Kāda humānā katastrofa? Jūs domājat to tur - Latvijā?"

"Varenā Baltijas siena"

"Novije izvestija"

— 99.12.10.

Pasaule zina par "Mažino līniju", "Zigfrīda līniju" un "Mannerheima līniju". Tagad šiem slavenajiem Otrā pasaules kara perioda fortifikācijas paraugdarbiem var pieskaitīt jaunu grandiozu aizsardzības būvējumu ar darba nosaukumu "Baltijas valnis".

Lietuva, Latvija un Igaunija plāno norobežoties no Krievijas ar gandrīz tūkstoš kilometru garu aizsardzības joslu, ko iveidos ar zviedru ekspertu palīdzību.

Zviedrijas ziemeļos, tur, kur stiepjas valsts robeža ar Somiju, ieradušies augstākie štāba virsnieki no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas, lai pārņemtu zviedru pieredzi, kā robežai piekārt "atslēgu". Gadu desmitos zviedri ziemeļos izveidojuši ešelona aizsardzības joslu gandrīz piecdesmit kilometru platumā. Sauszemes krievu uzbrukums Zviedrijai ir iespējams tikai šajā rajonā – no Kolas pussalas caur Somiju, un zviedru fortifikācijas meistari vēl kopš Katrīnas Lielās kara ar Gustavu III asināja šeit savu cietokšņu būvēšanas mākslu.

Līdz šim lieli rajoni ziemeļos bija aizliegtā zona, bet šajās vietās izveidotais aizsardzības komplekss skaitījās pats lielākais valsts kara noslēpums. Pēc Padomju Savienības sabrukuma šīs tā saucamās buferzonas nozīmīgums, kuras uzdevums bija aizkavēt krievu uzbrukumu līdz galveno karaspēka daļu ierašanās brīdim, samazinājās, un zviedri nolēma par tās noslēpumiem pavēstīt Baltijas mācekļiem.

"Vienīgais reālais šo valstu ienaidnieks – Krievija, un šausmas krievu priekšā nav zudušas", konstatē laikraksts "Svenska Dagbladet".

"Cietokšņu" eskports – pēdējais posms, kurā Zviedrija dalās ar savu aizsardzības un kara materiālu pieredzi ar Baltijas valstīm. Viss sākās ar to, ka uz Igauniju tika nosūtīts tūkstis kara velosipēdu – Otrā pasaules kara laika muzeja eksponātu, kas ir populāri Zviedrijā studentu vidū, pēc tam nāca novecojušu ieroču kārta, bet pēdējā laikā zviedri uz Baltiju nogādā arī mūsdienīgāku tehniku: radarstacijas, granātmetējus un bruņukuģus. Zviedrija ir atzinusi, ka Krievija tai vairs nerada kara draudus, un samazina savu karaspēku vairāk par pusi. Trīs bijušās padomju republikas Baltijas otrā pusē kļuva par pateicīgiem atlieku saņēmējiem no zviedru galda.

Bet vai tiešām tikai 1940. gada okupācijas sāpes liek Lietuvai, Latvijai un Igaunijai piemērot sev grandiozu aizsardzības līniju, kuras izveidošana izmaksās miljardiem dolāru?

Atbildi var atrast debatēs par to, kādas būtu sekas ja Baltijas valstis iestātos NATO. Tādas notika pirms vairākiem gadiem ar skandināvu un amerikāņu ekspertu piedalīšanos.

Pēc speciālistu domām, galvenais, tīri militāra rakstura šķērslis trīs Baltijas valstu uzņemšanai aliansē ir ģeogrāfija. Aiz muguras – jūra, kas ierobežo iespējamo atbalstu no Eiropas, priekšā – plakans kā šķīvis apvidus, kas rada ideālus apstākļus krievu tanku kolonnas kustībai. "Somiju var uzņemt NATO, tur ainava ir kā radīta aizsardzībai – purvi, klintis, ezeri, bet Baltiju krievu tanki šķērsos divās dienās" – sprieda eksperti.

Tad arī ASV radās ideja "nogrūst" neveiksmīgi izvietotās Baltijas valstis Zviedrijas un Somijas aizbildniecībā, izveidojot aizsardzības savienību "3 + 2". Zviedri un somi negribēja pat nopietni apsvērt tādu iespēju, bet tikmēr starptautiskais politiskais klimats Baltijas valstīm kļuva labvēlīgs. To dalība NATO, acīmredzot, nav vairs tālu, un zviedru cietokšņu pārvietošana uz Baltiju šobrīd tiek izskatīta kā laba iespēja "labot" ģeogrāfiju.

Zviedru modelis visādi ir labs, taču zināms šķērslis ir cilvēki. Zviedrijas ziemeļu "buferzonas" aizsardzībā liela loma ir atvēlēta teritoriāliem formējumiem – vietējiem iedzīvotājiem, kas labi pārzina savu rajonu.

Latvijas un Igaunijas pierobežas rajonus pārsvarā apdzīvo krievi, un diez vai pēc attieksmes pret viņiem var gaidīt, ka viņi aizsargās "Baltijas valni" ar tādu pašu apņēmību kā zviedri. Tāpēc divām Baltijas valstīm, lai sekmīgi atvairītu Maskavas uzbrukumus, nāksies importēt ne tikai zviedru tehniskos risinājumus, bet arī visu sociālo modeli, kurā valsts iedzīvotājus nedala kategorijās.

Igaunijas un Latvijas pases tā saucamo krievvalodīgo rokās būtu daudz uzticamāka barjera intervences ceļā nekā mīnu lauki un betona bunkuri.

Aleksejs Smirnovs

"Ražots Ķīnā: Borisa nedrošā jaunā pasaules kārtība"

"The Observer"

— 99.12.12.

Steberējot uz vecuma plānprātības pusi, prezidents Boriss Jeļcins, šķiet, ir apņēmies atstāt Krievijai neaizmirstamu mantojumu, cenšoties savas karjeras norietā radīt jaunu pasaules kārtību.

Radikāla starptautisko politisko attiecību pārveide ir uzdevums, kas būtu sarežģīts pat jaunam un enerģiskam politiķim. Jeļcins to ir centies starplaikos starp slimnīcu un vizītēm.

Pagājušajā nedēļā, kad Rietumu līderi šausminājās par Krievijas brutālās Čečenijas kampaņas pēdējo fāzi, Jeļcins devās uz Ķīnu, lai veidotu jaunas saites ar saviem Austrumu kaimiņiem. Pēc zināmas aukstā kara stila dižošanās viņš devās mājās, solot veidot "daudzpolāru pasauli", kas neapšaubāmi liecināja par Krievijas vilšanos sakarā ar ASV dominējošo lomu uz starptautiskās skatuves. Tūlīt pēc Krievijas paziņojuma par gaidāmo Groznijas un visu tur atlikušo civiliedzīvotāju iznīcināšanu tai nācās saskarties ar globālās izolācijas draudiem. Pekina bija viena no nedaudzajām vietām, kur Jeļcins varēja droši cerēt uz draudzīgu uzņemšanu. Ķīna ir vienīgā lielā valsts, kas atbalsta Krievijas iebrukumu Čečenijā.

Jeļcins asi uzbruka prezidentam Bilam Klintonam, atgādinot Savienotajām Valstīm tādu nieku kā kodolieroču esamību Krievijas rīcībā. Viņš paziņoja, ka Amerikai neesot bijis nekādu tiesību "cilvēkiem diktēt, kā viņiem būtu jādzīvo", piebilstot: ja kāds kaut ko diktēšot, tad tā būšot Krievija. Jeļcins centās izskatīties triumfējošs un vesels, pats būdams apmierināts ar šo ieroču žvadzināšanu.

Jeļcins nepaklausīja ārstu ieteikumam nedoties šajā braucienā. Viņi brīdināja, ka tikai dažas dienas pēc atgriešanās no slimnīcas došanās tik tālā vizītē esot ļoti bīstama. Tomēr Jeļcins bija apņēmies parādīt, ka viņš kontrolē situāciju. Kā populistisks žests šī spēle patiesi atmaksājās.

Lielākā daļa krievu laikrakstu atzinīgi novērtēja prezidenta nostāju. Vremja komentēja, ka Jeļcins esot izteicis Rietumiem nozīmīgu brīdinājumu: "Jo lielāku spiedienu Rietumi izdarīs uz Krieviju, jo vairāk valsts ieklausīsies savos militāristos, nesaprātīgajos ģenerāļos un...ekonomistos, kuri atbalsta Krievijas ekonomikas militāro orientāciju."

Tomēr Maskavas politiskie analītiķi nebija pārliecināti, ar bažīgu skepsi raugoties gan uz vizīti, gan Jeļcina izlēcienu pret Savienotajām Valstīm. Maskavas Politisko zinātņu institūta direktors Sergejs Markovs teica: "Brauciens uz Ķīnu bija tikai politiska izrāde; tas bija vienīgi mēģinājums veicināt Jeļcina un Krievijas pašpārliecību. Nekas konkrēts tur nevar iznākt."

Jeļcina izrāde atgādināja Ronalda Reigana neorganizēto, bīstami neprognozējamo izturēšanos viņa prezidentūras pēdējos gados.

Maskavas Kārnegi institūta direktors Alans Ruso izteicās: "Jeļcins sevi parādīja no vissliktākās puses, tāpēc ir bezjēdzīgi par to daudz diskutēt." Brauciens uz Ķīnu bija vēl viens Krievijas mēģinājums uzsvērt savas saites ar draudzīgām valstīm, stājoties pretī Rietumu briesmām. Ruso apgalvoja, ka tomēr nepastāvot nekādas briesmas, ka Krievija un Ķīna varētu kopīgi izveidot konkrētu pretrietumu aliansi. Ķīna un Krievija vēl arvien nav atrisinājušas savas domstarpības, lai spētu uzstāties vienotā frontē pret Savienotajām Valstīm. Turklāt abām ir nopietnas intereses saglabāt labas attiecības ar ASV.

Kāds Rietumu diplomāts Pekinā izteicās: "Es nedomāju, ka Rietumus varētu apdraudēt kāda aktīva Ķīnas un Krievijas alianse. Tām nav pietiekami daudz kopēja, turklāt tās viena otrai neuzticas."

Jeļcina palīgs Dmitrijs Jakuškins visiem spēkiem centās nogludināt pretrunas, apgalvojot: "Nav nekādas runas par attiecību saraušanu ar Rietumiem."

Par spīti starptautiskajām dusmām Krievijā vēl arvien ir jūtams atbalsts karam Čečenijā, lai gan armija nav spējusi konfliktu atrisināt tik strauji, cik tika solīts. Daudz svarīgāk ir tas, ka Krievija spēja atvairīt pagaidām vienīgo reālo Rietumu neapmierinātības izpausmi - SVF 400 miljonu mārciņu kredīta atlikšanu.

Cik ilgi Krievija spēs saglabāt šādu neatkarīgu nostāju, pagaidām nav skaidrs. Markovs sacīja: "Krievijas attiecības ar Ķīnu nedaudz atgādina pavestu un pamestu mīļāko. Krievija izjūt gan apbrīnu, gan aizvainotu neapmierinātību, tomēr, ja Rietumi piedāvātu samierināšanos, Krievija justos atvieglota un labprāt piekristu."

Amēlija Džentlmene

"Jeļcins atgādināja Klintonam un pasaulei: Krievija ir kodollielvalsts"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.12.10.

Simboliski, ka citas kodollielvalsts - Ķīnas - līderis nostājās Maskavas pusē.

"Bils Klintons vakar atļāvās izdarīt spiedienu uz Krieviju. Acīmredzot viņš sekundi, minūti, pusminūti aizmirsa, kas ir Krievija, ka Krievijai pieder pilns kodolieroču arsenāls, un tāpēc ir nolēmis paspēlēties ar muskuļiem", ar šo frāzi Boriss Jeļcins, kam klusējot piekrita viņa ķīniešu kolēģis Czjan Czemins, pavilka ļoti treknu svītru visai kritikai, ko pēdējās dienās izteica Eiropa un Savienotās Valstis Maskavai sakarā ar tās darbībām Čečenijā. Pēc formas šis paziņojums šķiet mazliet dīvains un atgādina Jeļcina neskaitāmos "misēkļus" viņa starptautiskajos braucienos - dienu iepriekš Klintons nāca klajā ar paziņojumu, kurā faktiski nostājās Krievijas pusē ES ierosinātajā jautājumā par iespējamo sankciju ieviešanu. (Dienu iepriekš par sankciju neproduktivitāti runāja arī Baltā nama preses sekretārs Džo Lokhārts.) Iespējams, bija domāti Klintona vārdi, ka Krievija "dārgi samaksās" par karu Čečenijā, taču krievu MSL tie bija tīši izrauti no konteksta un vismaz tieši draudi Maskavai netika izteikti. Vēl vairāk - šajos apstākļos amerikāņu prezidents salīdzinājumā ar Eiropas valstu līderiem par čečenu tēmu izsakās pietiekami atturīgi.

Kaut arī šo neprecizitāti diez vai kāds pamanīja, Krievijas prezidentam bija taisnība. Taisnība pēc būtības. Un taisnība divkārtīgi, tāpēc ka šo frāzi viņš pateica Ķīnā. Skaidrību tajā ieviesa ārlietu ministrs Igors Ivanovs, paskaidrojot, ka stingrais prezidenta paziņojums "saistīts ar to, ka pēdējā laikā nāk klajā dažādi paziņojumi, izteikumi par Krieviju", kuru autori, "izmantojot visādus iemeslus, mēģina diktēt Krievijai, kā tai jārisina tīri iekšējas problēmas".

Prezidentam bija taisnība, kad viņš atgādināja visai pasaulei, ka Krievija ir kodolvalsts. Protams, žēl, ka tas jāatgādina, taču Jeļcinu par to nevar vainot. Bet, ja tieši Klintonu, savu "draugu", viņš izraudzījās par kritikas objektu, ir vainīgs arī pats Amerikas prezidents, kas cīņā par amerikāņu līderpozīcijām pasaulē, par vienpolāras globālas iekārtas radīšanu, atrodas saraksta augšgalā.

Un šo loģiku KF prezidents apstiprināja, turpinot kritiku: "Nav bijis un nebūs tā, ka Bils Klintons vienpersoniski diktēs visai pasaulei, kā dzīvot, kā strādāt, kā atpūsties". Turklāt Jeļcins Klintonam nosūtīja vēl vienu "ziņu": Krievija un Ķīna ir vienojušās, ka "daudzpolāra pasaule ir visam pamats" un - Vašingtonas stratēģu uzmanībai - "mēs diktēsim pasaulei, kā dzīvot, nevis viņš viens".

Šķiet, ka Bils Klintons negaidīja tādu Jeļcina paziņojumu. Atbildot uz žurnālistu lūgumu komentēt krievu kolēģa izteikumus, ASV prezidents paziņoja: viņš atceroties ka krieviem ir kodolieroči. "Es neesmu to aizmirsis. Nerunāsim par to, ko saka līderi, un par visiem šiem kritiskajiem vārdiem, bet labāk koncentrēsimies uz to, ko dara valsts... Es neesmu vienisprātis ar to, kas tur (Krievijā - "ŅG") notiek, un es domāju, ka mans pienākums ir to pateikt... Es domāju, ka viņš (Jeļcins - "ŅG") nav aizmirsis, ka Amerika ir lielvalsts, kad viņš nesamierinājās ar to, ko es izdarīju Kosovā".

Protams, paziņojumus par stratēģisko partnerību, par vēlēšanos rīkoties kā vienotam spēkam var īstenot pietiekami ilgi. Var atcerēties, ka līderu (pēc Jeļcina prasības) solījums palielināt divpusējās tirdzniecības apjomus līdz 20 mljd $ tā arī palika tikai kā vēlēšanās. Un arī tenderu par piedalīšanos gigantiskās AES "Trīs aizas" kaskādes uz Janczi upes celtniecībā krievu kompānijas paspēlēja - ķīnieši deva priekšroku Rietumu kompānijām. Ir arī citi piemēri. Taču šobrīd Austrumu gigantu apvienība pret Rietumu, vispirms jau amerikāņu, ģeopolitiskās diktatūras briesmām ir tieši laikā.

Notikumu virkne - Līguma par Savienotās valsts ar Baltkrieviju izveidošanu parakstīšana, ļoti spēcīgie paziņojumi Ķīnas vizītes laikā, atbalsts no šīs valsts - šķiet, demonstrē Rietumiem iespējamību reāli īstenot ideju par dažādu politisko konfigurāciju radīšanu tuvākajā nākotnē. Vai tā būs "ass Minska - Maskava - Pekina", par kuru runāja Aleksandrs Lukašenko, vai Jevgeņija Primakova "trīsstūris Krievija - Indija - Ķīna", vai vēl kāda sarežģītāka konstrukcija, - grūti pateikt. Bet acīmredzot ne Savienotajās Valstīs, ne Rietumeiropā nav priecīgi, ka paši savām rokām tie veido no krieviem un ķīniešiem sev vienu ienaidnieku, turklāt potenciāli ne vājāku par eiroatlantisko impēriju ar tās milzīgajām iekšējām pretrunām, turklāt ne tikai ekonomiska rakstura. Turklāt šo Austrumu gigantu līderi savos filozofiskajos uzskatos atšķiras no Rietumu politiķiem un nekaunās palepoties ar kodolieročiem. Vai tas ir labi, vai slikti no morāles viedokļa - tas ir atsevišķs jautājums.

Nenoliedzams pluss Krievijai ir tas, ka taktiskā plānā Jeļcina asajiem paziņojumiem būtu jāatskurbina Rietumi. Jādomā, ka prezidents ir pietiekami gudrs, lai saprastu, ka draudi nedrīkst atkārtoties pārāk bieži. Citādi vai nu tos pārstās uztvert, vai arī var nobīties tik daudz, ka ātrāk sāks savus draudus īstenot dzīvē - piemēram, ieviešot sankcijas.

Šķiet, ka vizīte Ķīnā bija īstā laikā. Un īpaši svarīgi, ka prezidents atrada spēkus sevī, lai lidotu uz Pekinu. Rezultāti ir acīm redzami. Ļoti svarīgi, ka Pekinā, īpaši no Czjan Czemina, Jeļcins ieguva apstiprinājumu Ķīnas pilnīgam atbalstam visām Krievijas darbībām Čečenijā.

Vēl pavisam nesen valsts departamenta analītiķi un daudzi amerikāņu politologi mierināja sevi, ka starp Ķīnu un Krieviju ir pietiekami daudz slēptu un skaidru pretrunu, arī teritoriālo jautājumu ziņā. Bet šī gada notikumi tikai satuvināja abu valstu pozīcijas. Maskava un Pekina tandēmā uzstājās pret NATO agresiju Balkānos. Un tagad vēl vairāk satuvinājās. Līderi savā tikšanās reizē uzsvēra, ka pēc krievu un ķīniešu robežsardzes protokolu parakstīšanas vakar faktiski starp Maskavu un Pekinu nav nevienas problēmas, kas varētu traucēt tālākai vispusīgu attiecību attīstībai. Bez atbalsta krievu pozīcijai Čečenijā visaugstākajā līmenī Jeļcins ieguvis partneri jautājumā par par pretraķešu aizsardzības līgumu. Šodien Krievijas un Ķīnas līderi vēl reizi atgādinās to savā kopējā paziņojumā, ko pieņems šīs otrās neformālās Jeļcina un Czjana tikšanās rezultātā. Un vispār šodienas apstākļos šis paziņojums var kļūt par vēl stiprāku trumpi nekā savā laikā Kopīgais paziņojums par stratēģisko partnerību, ko uztvēra kā viena no atbildēm uz NATO paplašināšanos.

Interesanti, ka Boriss Jeļcins, apzinoties šīs vizītes rezultātu un pat katra izteiktā vārda (īpaši publiski) vērtīgumu, demonstrē vispārāko pakāpi personīgā labvēlībā pret Czjan Czeminu, premjeru Čžu Žunczi un Ķīnu kopumā. Un vienlaikus sava veida iecietību pret Rietumiem. Savu "atbildi Čemberlenam" - Klintonam - viņš izspieda no sevis pa pilienam, ar vieglu smaidu uz lūpām, it kā demonstrējot savu pārākumu pār oponentu. Šajā kundziskumā var saskatīt daudz nepatīkama, kas norāda uz labu manieru trūkumu, taču tāda veida attieksmes izrādīšana pret Rietumiem bezprecedenta asas kritikas apstākļos dienu pirms ES gatavojas ieviest ekonomiskās sankcijas pret Maskavu, bez šaubām, var ierakstīt prezidenta aktīvā. Un šis aktīvs ir smagāks par to pasīvu, kas jau ir - jo par līdzīgu atbildi, tikai šoreiz no Klintona puses, Maskavā, protams, nebūs priecīgs neviens. Lieta tāda, ka Bils Klintons - ir cita rakstura līderis: draudēt viņš var tikai daudzu gadu sankciju novājinātai un vairākkārt vājākai militārā jomā Dienvidslāvijai, draudēt var Irākai. Bet Krievijai - nē. Ir pilnīgi patiesi apgalvojumi, ka to līdzekļu rezerve, ar kuriem Rietumi var ietekmēt Krieviju pārtraukt kara kampaņu Čečenijā, ir ļoti ierobežota.

Bet Maskavas un Pekinas alianse, kaut arī šobrīd tīri simboliska, sašaurinās šīs rezerves robežas vēl vairāk. Protams, nevar rēķināties, ka ķīnieši neatskatoties metīsies mūsu apkampienos un aizsargās mūsu intereses ar tādu pašu pašaizliedzību, ar kādu aizstāv savas. Bet šodienas Ķīna - viena no nedaudzajām valstīm, kas pilnībā mūs saprot, tāpēc ir pilnīga dabiska tuvināšanās ar to: Rietumi no savas puses saprot tikai stipros.

Dmitrijs Gornostajevs

"Mums atbalsts ir ārkārtīgi nepieciešams"

"Newsweek"

— 99.12.20.

Ukrainas prezidents par Borisu Jeļcinu, Čečeniju un savas valsts ekonomiskajām reformām.

Centienos novērst savai valstij draudošo finansiālo katastrofu, pagājušajā nedēļā Vašingtonā ierādās Ukrainas prezidents Leonīds Kučma, lai tiktos ar prezidentu Klintonu, viceprezidentu Goru un citiem. ASV amatpersonas aicināja Kučmu nekavēties ar ekonomisko reformu īstenošanu. Viņi arī izteica bažās par korupcijas apmēriem Ukrainā. Savas vizītes laikā Kučma sarunājās ar Newsweek korespondenti Laliju Veimūtu.

Veimūta:

Pirms dažām dienām jūs tikāties ar Krievijas prezidentu Jeļcinu. Kā viņš jutās?

Kučma:

Tagad viņš izskatās pavisam normāli. Viņš aktīvi piedalās sarunās un savus pienākumus var veikt pilnā mērā.

V:

Vai jūs runājāt par Čečeniju?

K:

Mēs galvenokārt apspriedām divpusējās Krievijas un Ukrainas attiecības, taču mēs runājām arī par Čečeniju. Krievija ir ārkārtīgi nobažījusies par savu teritoriālo integritāti. Kā citas valstis būtu reaģējušas uz tādu agresiju kā čečenu uzbrukums krieviem Dagestānā? Karš Čečenijā ir karš ar teroristiem - tur nav robežas. Jeļcins nesen uzaicināja Islama konferences organizāciju un EDSO palīdzēt rast risinājumu šajā konfliktā. Es saprotu, ka prezidents Jeļcins vēlas sadarboties ar pasauli.

V:

Kādu jūs redzat Krieviju pēc Jeļcina?

K:

Zināmā mērā Jeļcins bija Ukrainas teritoriālās integritātes garants, un lielā mērā viņš bija garants demokrātiskajām un tirgus reformām Krievijā. Manuprāt, vēl nav parādījies neviens, kas varētu aizstāt Jeļcinu.

V:

Vai jūs baidāties no nacionālistiskas pēcjeļcina ēras iestāšanās?

K:

Vienīgais, no kā es baidos, ir iekšējā stagnācija un reformu trūkums, kas varētu mūs padarīt vājus un pakļaut mūs draudiem no ārpuses.

V:

Kādēļ jūs esat ieradies Vašingtonā?

K:

Es ierados uz Kučmas un Gora komisijas sēdi. Mēs runājām par to, kā varētu sadarboties mūsu valstis - politiskā, ekonomiskā un militārā ziņā. Savienotajās Valstīs man uzdeva jautājumus par palīdzību Ukrainai. Pirms nesenajām prezidenta vēlēšanām [kurās Kučma panāca otrreizēju atkalielvēlēšanu] tika izteiktas bažas, vai Ukraina turpinās savu integrāciju Eiropā. Vēlēšanas bija pavērsiena punkts, kurā ukraiņi izvēlējās Eiropu. Taču viena lieta ir ceļa izvēle, bet kaut kas cits ir iet šo ceļu. Tieši tāpēc mums ir ārkārtīgi nepieciešams Savienoto Valstu atbalsts.

V:

Vai jūs domājat finansiālu palīdzību?

K:

Mēs nerunājam par finansiālu palīdzību. Mēs runājam par mūsu parādu restrukturizāciju un ASV atbalstu tādās finansu institūcijās kā Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka. Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja Vašingtona un pārējā pasaule nebūtu tikai vērotāji no malas.

V:

Gluži tāpat kā Krievijā, arī Ukrainā korupcija esot sasniegusi augstu līmeni, ieskaitot korupciju par jūsu valdībā.

K:

Salīdzināt Ukrainas oligarhus ar to Krievijas kolēģiem ir tas pats, kas salīdzināt klēpja sunīti ar ziloni. Es gribētu, lai kāds man sniegtu nevis baumas, bet nopietnus pierādījumus par pārkāpumiem, ko ir nodarījuši valdībai tuvu stāvoši cilvēki.

V:

Vai jūs esat gatavs īstenot tās ekonomiskās reformas, kuras grib panākt ASV administrācija?

K:

Ukrainu var salīdzināt ar slimnieku, kas guļ uz operācijas galda un ko ir sašķērējis ķirurgs, kuram nav īsto instrumentu operācijas pabeigšanai. Ja pasaule, un jo īpaši ASV, nogaidīs, lai redzētu, kas notiks, pacients var nomirt. Ukrainai ir nepieciešama liela Rietumu palīdzība.

V:

Tā ir tiesa. Bet te, Vašingtonā, uzdod jautājumu: vai jūs pildīsiet savus solījumus par reformām saimniecībā? Līdz šim vēl nekas daudz nav paveikts - Polija ir četrkārtīgi apsteigusi Ukrainu.

K:

Es nedomāju, ka ir pareizi salīdzināt Ukrainu ar Poliju. Polijai saimniecība bija neatkarīgāka nekā Ukrainai, turklāt tā komunismu izjuta daudz mazākā mērā nekā Padomju Savienībā. Ukrainai nebija nekādas ekonomiskas autonomijas. 90 procentu visas saimniecības vadīja no Maskavas. Mums nebija savas banku sistēmas, finansu sistēmas vai politiskās administrācijas - nebija pilnīgi neviena neatkarīgas valsts elementa.

"Kristīgie demokrāti pēc Kola"

"Die Welt"

— 99.12.08.

Ziņa no CDU, ka tā distancējas no Helmūta Kola, ir jāuzņem skeptiski.

Vairāk nekā jebkura cita partija, izņemot SPD Villija Branta vadībā, CDU/CSU dzīvo no nozīmīgām vadošajām figūrām. Visa tās būtība ir izveidota personālistiski. Tā nav programmas partija. Tai ir, vai arī bija, ideja, nevis ideoloģija. Tā negrib un arī negribēja pasauli vest uz kolektīviem mērķiem, bet ar dažiem principiem uzturēt to apdzīvojamu. Tās politiku nosaka indivīdi, grupas un intereses. Pamatā tā ir partijām sveša partija. Šāda veida personu apvienībās nevalda hēgelisks vēstures gars, bet cerības uz veiksmīgu vadību, retākos gadījumos harizmu, bet parasti politisko spēju pierādījumu. Kvalitāte tiek vērtēta pēc tā, kā partijā un vēlētāju vidū izdodas Coincidentia Oppositorum , pretrunu novēršana. Talantiem caurvējā kāpšana uz augšu pa serpantīnu nav viegla. Ja viņi arī nonāk augšā, tad atbalsts viņiem ir atkarīgs no panākumiem. Neveiksme tiek sodīta. CDU un CSU, kas pēc pašu nominācijas ir kristīgās partijas, bet izturas laicīgi cietsirdīgi. To dabūja izjust Erhards, Kisindžers un Barcels. Kā klāsies Šoiblem, nav zināms.

CDU vēsturi var sadalīt divu personu ērās – Adenauera un Kola. Abi valdīja ilgāk nekā pārējie, abi rīkojās noteikti, turējās pie varas un negribēja piekāpties: Adenauers neuzticējās vāciešiem; Kols tic Eiropas procesa personalitātei. CDU/CSU tiem, kuri gribēja panākt Adenauera nomainīšanu un to arī panāca, dažā labā lietā varēja būt taisnība, taču tā viņiem nekādu laimi neatnesa. Pēcteči nonāca pārāk lielā ēnā, kurā viņi paši rīkojās kā tādi, kuriem nav ēnas. Vai Kola gadījumā būs līdzīgi?

Protams, ka eksistē atšķirības. Adenauers ieslīga intrigās pret Erhardu un pārējiem iespējamajiem sekotājiem. Viņš bloķēja. Kolam pārmet to, ka viņš ir pārkāpis partiju finansēšanas likumu. Tagad no nopelniem bagāta kanclera figūras ir iznācis maz pievilcīgs ego, kurš, neņemot vērā to, ka partija viņam zināmu laiku ir bijusi kā otrās mājas, mēģina nolīdzināt ceļu laukā no ķezas.

Nodokļu padomnieka Vejrauha izteikumi ļauj nojaust bezdibeni. Protams, ka "visu" nezināja arī lielais priekšseētājs. Ar tanku uzpirkšanas naudu viņam nebija nekā kopēja, un arī savā kabatā viņš to neiebāza.

Rūgtās un ilgās CDU granda atvadīšanās vēsturei tiek pievienota jauna nodaļa.

Apiešanās ar ziedojumu naudu tomēr nav vienīgā problēma. Arī bez šīs sensācijas CDU bija kaut kas krājies, dusmas, kas tika apspiestas. Tagad tās ir izlauzušās, lai gan tās vienmēr ir tas slikts padomdevējs. Jo bez slavas, kuras pamatā ir Kola devums kanclera amatā, CDU tās patreizējā veidā nav īsti vispārpieņemta partija. Distancējoties no Kola, tā pati samazina savu ietekmi.

Pēc Adenauera ēras nebija citādi. Tās beigās bija opozīcija. Tagad uz galda ir jābūt visam, kas Kola laikā notika uz leģitimitātes robežas. Taču gāzt pieminekli būtu kļūda. Gāšana no pjedestāla ir īss, reibinošs prieks: taču tas laupa skaidru priekšstatu.

Herberts Kremps

"Iekšpusē vai ārpusē?"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.12.09.

Somija savas ES Padomes prezidentūras beigās.

Somija ir pārgalvīgi noskaņota. Tagad savu darbību beidzošā ES prezidentūra nemanot ieiet prezidenta vēlēšanu cīņā, tādējādi valsts turpina spraigas diskusijas, kuras jau noteikušas somu vadītās ES sarunas Sārisilkē un Tamperē. Šī simboliem pilnā pusgada beigās Helsinki sevi uzskata par pilsētu, kurā, kā nevienā citā, sajūtama Eiropas pārmaiņu atmosfēra. Reti kad pilsētai tas, ka tā atrodas salaiduma vietā starp Austrumiem un Rietumiem, tikai kaķa lēcienā no St.Pēterburgas un Tallinas, nav atmaksājies tik labi kā pagājušo mēnešu laikā.

Pirms pus gada šo situāciju varētu uzskatīt kā īpašu, ja austrumu paplašināšanu ieliktu austrumu paplašināšanās dienas kārtībā. Šajā pusgadā notiekošajai valstu un valdību vaditāju sanāksmei šonedēļ kā "paplašināšanās galotņu sanāksmei" vajadzētu noslēgt somu programmu. Ne vien strīds - un paredzams, ka arī vienošanās - par Turcijas iestāšanās perspektīvu, tikšanās piešķirs īpašu nokrāsu. Tomēr noticis citādāk. Vairāk nekā uz paplašināšanās galotņu tikšanos somi noskaņoti uz "drošības galotņu tikšanos". Ne tikai vairākas dienas ilgstošās pēdējo dienu sarunas par nākotnes ES aizsardzības dimensiju atrodas tā pamatā. Tāpat kā pār EDSO galotņu tikšanos Stambulā arī pār notikumiem Helsinkos gulstās Krievijas un Čečenijas ēna. Somijai, kas kā valsts izveidojusies bijušās Padomju Savienības ēnā, tas vienmēr bijis pamats, vairāk kā jebkad pagājušajos desmit gados padomāt par savu drošību.

Tam ir zināmas konsekvences, ka Somija tādējādi Padomes prezidentūras beigās atgriežas pie motīviem, kuri pirms pieciem gadiem bija par pamatu tās iestāšanās ES. Tās radās no paradoksa, ka daļa suverenitātes, lai iegūtu pilnīgu drošību un rīcības brīvību, tika atdota Briseles virzienā, tātad zināmā mērā atkal iegūta lielāka suverenitāte. No tā Somija izsecina vienkāršu formulu visām ES integrācijas jomām, no valūtas līdz drošības savienībai: tikai tas, kurš līdzdarbojas, var noteikt savu likteni. Somija ar to vēlējās visiem, it sevišķi Krievijai, parādīt, ka tā atradusi noteiktu vietu Eiropas Rietumos.

Padomes prezidentūra somu diplomātiju no teorijas iemeta praksē. Ar Kosovas karu vasarā tā tika iesviesta aukstā ūdenī. Ko tas šodien nozīmē, piederēt "Rietumiem" un "līdzdarboties"? Somijas prezidenta Ahtisāri loma, kurš Maskavā un Belgradā ne tikai ES, bet arī amerikāņu labā noslāpēja liesmu, nebija tik pašsaprotama, kā tas tika izdarīts. Ahtisārī pastāvīgie pavadoņi bija pagātnes klišejas. Tās liecina par neitrālu Somiju starp frontēm, kuras alianses brīvība visur rada draugus. Tomēr tas tā reiz bija. Somijas pirmizrāde bija tāda, ka tā rīkojās ES uzdevumā.

Tātad valstu un valdību vadītāji nedosies uz septiņdesmito, astoņdesmito gadu Helsinkiem. Tomēr tie vairs arī nav tie Helsinki, ko jūs varbūt pazīstat vēl no vasaras. Toreiz somu integrācijas prieks varēja izpausties tieši saistībā ar kopējo valūtu. Tagad tā nav veltīgi nonākusi pie drošības un aizsardzības politikas. Cik mērķtiecīga ir ārpolitika Helsinkos krīžu plūdu apstāļos, pārstāvniecības gadījumos un sīvajos ES ķīviņos, to rādīs salīdzinājums ar ziemeļu kaimiņiem. Jau ar eiro ieviešanu Helsinki saviem kaimiņiem pie Baltijas jūras bija ievērojamu sprīdi priekšā. Tagad valsts ir tiktālu, lai no visiem aizbēgtu. Ahtisārī vārdi norvēģiem, kuri izmisīgi mēģināja, kā ārpus ES atrodošās NATO valsts, ielēkt Eiropas drošības politikas vilcienā, bija nepārprotami: "Vai nu kāds ir iekšpusē, vai ārpusē."

No Aliansei neitrāla dalībnieka mutes, kurš griežas pie NATO dibināšanas dalībnieka, tas izklausās kā kuriozs. Tas parāda ne tikai to, cik tālu "ārpusē" tāda valsts kā Norvēģija pēkšņi atrodas, bet arī to, cik lielā mērā Somija ir "iekšā". Tāpēc Helsinku galotņu tikšanās vēlreiz parādīs, ka ziemeļu vienotība zem ES politikas zīmes arvien vairāk sašķobās. Dānija tāpat kā Norvēģija, būdama NATO dalībniece, paziņojusi, ka nevar piedalīties paredzētajās ES "humanitārajās operācijās", jo tie skar Dānijas līgumisko nosacījumu pret kopējo ES ārlietu un drošības politiku. Sevis šaustīšanu Kopenhāgena ilustrēja kā atteikšanos ar norādi uz to, ka dāņu karaspēks varot piedalīties tādās operācijās kā Kosovā un tas realīzētos, ja to pakļautu NATO pavēlei, nevis ES režijai.

Arī Zviedrija, otrā Aliansē neietilpstošā ES dalībniece ziemeļos, būtiski atšķiras no Somijas mērķtiecības. Zviedrijas valdībai gan patīkot sajūta, ka tā varot piedalīties "grūtajos jautājumos" un drīkstot sēdēt pie drošības politikas galda. Stokholmā diskusija par viennozīmīgu drošības Eiropas politikas orientāciju katrā ziņā vēl nav nobriedusi tiktāl, kā pie "mazajiem brāļiem" Austrumos. Zviedrijas valdība nocietinās aiz semantiskās jūtīguma aizsargmūra, lai glābtu gandrīz kā nācijas svētumu piekopto alianses brīvību. Neiedomājama šeit būtu diskusija, kura Somijā jau nedēļām nosaka prezidenta vēlēšanu kampaņu: Vai Somijai beidzot spert otro soli un iestāties NATO, ja jā, tad kad?

Durvju aizslēgšanas panika, kura slēpjas šajā faktā, ir pašmājās radīta un jauns variants somu attieksmē pret Krieviju. Sliktākais scenārijs, kuru patreiz ir iespējams iedomāties Helsinkos, ir kara saasināšanās Kaukāzā ar nopietnām sekām attiecībās starp ES un Krieviju. Ja valsts atrastos cieši piesprādzēta Rietumu laivā, tomēr tai vajadzētu redzēt, kā tā izķepurotos drošībā arī bez glābšanas vestes. Priekšstats nekļūst labāks jo ilgāk noris karš Čečenijā, jo ilgāk Gruzija parādās kā konfliktu punkts un jo bezcerīgāk beidzas visi mēģinājumi, no Helsinkiem veicināt "iedarbīgāku" ES politiku attiecībā uz Krieviju.

Arī par to Helsinkos tiks runāts. Un par daudzajām grūtībām, kas slēpjas detaļās. Piemēram, par nacionālo ātrās reaģēšanas vienību un bruņoto spēku struktūru, kurai jāsaplūst vienā ES kopībā. Somijai patlaban ir armija, kura ir tik ātri mobilizējama, kā neviena cita armija Eiropā, tomēr pilnībā atbilst karadienestam. No tā ir atkarīgas valsts aizsargspējas un no tām, savukārt, Alianses brīvība. Ja kaut kam atbilstoši ES lēmumiem jāmaina somu aizsardzības spēju būtībā, tad tas skar pilnībā somu izdzīvošanas filozofiju.

Jaspers fon Altenbokums

"ES atšķir jaunu paplašināšanās nodaļu"

"International

Herald Tribune"

— 99.12.13.

Romano Prodi saka, ka ES ir "atšķīrusi jaunu vēstures nodaļu", padarot iespējamu Turcijas, kā arī faktiski visas Centrālās Eiropas un Austrumeiropas iestāšanos, kur Ukraina ir uzkrītošs izņēmums.

Tomēr Eiropas Komisijas prezidents brīdināja, ka priekšā ir gaidāms grūts darbs, līdz ES būs gatava uzņemt pirmo islamisko un neeiropeisko dalībvalsti.

Pēc sanāksmes Prodi paziņoja: "Mēs atšķīrām tikai pirmo nodaļu, bet vēl neesam to pabeiguši."

Daži, tai skaitā Eiropas Parlamenta prezidente Nikola Fontēna, izteica bažas, ka dramatiskā paplašināšanās vājinātu Eiropas identitāti un saliedētību.

Prodi sacīja, ka pastāvot ārkārtēja nepieciešamība pēc plašām publiskām diskusijām par Eiropas robežām, kurās piedalītos ne tikai politiķi vien.

Somijas prezidents Pāvo Liponens izteicās: lai gan esot pilnīgi skaidrs, ka nākotnes Eiropa krasi atšķirsies no šodienas, "ir ārkārtīgi nozīmīgi, ka ES vajadzētu būt saliedētai" un vienlaikus arī dažādai.

Savukārt Turcijas premjerministrs Bulents Ecevits sacīja, ka turki esot atradušies Eiropā jau aptuveni 600 gadu - kopš sākuši to iekarot - un ka iestāšanās ES esot "pirmdzimtās tiesības".

Faktiski ievērojama turku kopiena Somijā ir dzīvojusi jau 100 gadu. Viņi dominē kažokādu biznesā tik lielā mērā, ka somu valodā kažoks ir ekvivalents turkam.

Uzsverot Helsinku simbolismu, raksturojot to kā vietu, kur Turcijas ilgstošās cerības uz iestāšanos ES ievērojami tuvojās savam piepildījumam, vēsturnieki atsauca atmiņā faktu, ka mūsdienu Turcijas valsts dibinātājs Mustafa Kemals jeb Ataturks ir bijis liels Somijas neatkarības cīņu varoņa maršala Karla Mannerheima apbrīnotājs. Ataturka laikā katrā turku skolā par obligātu lasāmvielu bija kļuvusi grāmata par Somiju "Balto Liliju zeme."

Ārpolitikas analītiķi paziņoja, ka pie Turcijas kandidātvalsts statusa un Ukrainas kandidatūras nolieguma neapšaubāmi noveduši ģeopolitiski apsvērumi.

ES līderi publicēja pagaru paziņojumu par attiecībām ar Ukrainu, solot ciešu ekonomisko un politisko sadarbību, tomēr nedodot šai bijušajai padomju republikai izredzes uz eventuālu iestāšanos.

Atzīstot, ka Ukrainas uzņemšana varētu sarežģīt ES attiecības ar Krieviju, Turcijas iestāšanās varētu novest pie divu nopietnu ES politisko problēmu atrisināšanas: tie ir Turcijas un Grieķijas teritoriālie strīdi Egejas jūrā, kā arī sadalītās Kipras problēma.

Jaunās attiecības ar Ankaru, kas, pēc dažu amatpersonu domām, daļēji ir izveidojušās Savienoto Valstu spiediena dēļ, varētu prasīt veselas paaudzes mūžu, lai Turcija pilnīgi integrētos ES.

Sarunas par Turcijas uzņemšanu nevarētu sākties līdz pat 2004.gadam, lai dotu Ankarai laiku noregulēt savus strīdus ar Atēnām.

Eiropas līderi nolēma februārī sākt iestāšanās sarunas ar Latviju, Lietuvu, Slovākiju, Rumāniju, Bulgāriju un Maltu. Sarunas jau ir sāktas ar Igauniju, Poliju, Čehijas Republiku, Ungāriju, Slovēniju un Kipru.

Pieņemtas par oficiālām kandidātēm, šīs valstis ir ieguvušas pieeju fondiem, kuru mērķis ir palīdzēt pielīdzināt to ekonomiskās, politiskās un tiesiskās sistēmas un vides aizsardzību Rietumeiropas standartiem.

Līderi sāka jau ilgstoši nokavēto ES likumu pārveides procesu daudz plašākai savienībai. 2002.gadā ir paredzēts pabeigt starpvaldību konferenci, kas varētu paplašināties uz tādām jomām, kurās lēmumus varētu pieņemt ar minoritātes balsojumu. Kad šīs reformas būs īstenotas un ratificētas, ES būs gatava jaunu dalībvalstu uzņemšanai.

Berijs Džeimss

"Helsinki ir otrā izdevība"

"Berliner Zeitung"

— 99.12.10.

ES ģenerālsekretārs Nikolauss van der Pass iestājas par to, lai Turcija tiktu oficiāli akceptēta kā kandidātvalsts.

Betina Festringa par Savienības paplašināšanu sarunājās ar ES Komisijas ģenerāldirektoru Nikolausu van der Pasu, kurš par to ir atbildīgs.

Berliner Zeitung:

Cik tālu pa šo laiku ir pavirzījušas uz priekšu sarunas ar pirmajām sešām kandidātvalstīm - Poliju, Čehiju, Ungāriju, Slovēniju, Igauniju un Kipru?

Nikolauss van der Pass

: Ir panākts zināms progress. Sarunas turpinās jau vairāk nekā gadu un mēs esam sākuši izskatīt 23 no 31 apspriežamās nodaļas. Jau ir pabeigtas astoņas līdz desmit nodaļas – kā ar kuru kandidātvalsti.

BZ

: "Šķiet, ka progresu panākt kļūst arvien grūtāk?

Pass

: Mēs sākām ar vienkāršākajām nodaļām, lai radītu lielāku dinamiku un nemazinātu kandidātvalstu drosmi. Taču tagad mēs esam nonākuši jau līdz ļoti grūtām tēmām, piemēram, līdz jautājumam par zemes iegūšanu privātīpašumā. Notiek asas diskusijas par pārejas laiku. 18 gadus ilgu termiņu, kādu prasa Polija, ES akceptēt nevar.

BZ

: Vai tās ir bailes no vāciešiem, kuri tad masveidā iepirks zemi?

Pass

: Ne tikai no vāciešiem. Austrumeiropieši norāda uz to, ka zeme pie viņiem ir ļoti lēta un tāpēc visur Rietumos varētu mēģināt to pēc iespējas vairāk iepirkt. Mēs domājam, ka šīs bailes ir pārspīlētas. Arī tad, ja zeme ir lēta, investīcijas tik vienkāršas nemaz nav. Tas ir risks. Savukārt arī pie mums eksistē bailes, kas ir tikpat maz reālas. Mēs nedomājam, ka notiks lētā darbaspēka invāzija.

BZ

: Vai ir reāli, ka pirmās sarunas varētu tikt pabeigtas jau 2002. gadā?

Pass

: Tāds ir termiņu plāns, ko mēs sev izvirzām: līdz 2000. gada jūnijam ir jābūt iesāktām sarunām par gandrīz visām nodaļām. Tad līdz 2001. gada beigām paliek 18 mēneši, lai redzētu, kādu atrisinājumu problēmām ir iespējams atrast. Ja tā notiks, tad 2002. gada sākumā mēs varēsim parakstīt pirmos iestāšanās līgumus.

BZ

: Kuras no pirmajām sešām kandidātvalstīm atrodas priekšgalā?

Pass

: Kipriešiem ir tā priekšrocība, ka viņiem nav jāpārvar komunistiskā pagātne. Ja nebūtu politiskās problēmas starp Turciju un Grieķiju, varētu samērā droši teikt, ka Kipra pieder pie pirmajām jaunajām dalībvalstīm. No austrumeiropiešiem priekšgalā atrodas Ungārija. Pārējās četras ir samērā tuvu viena otrai.

BZ

: Un kā ir ar otro grupu - Slovākiju, Lietuvu, Latviju, Bulgāriju, Rumāniju un Maltu?

Pass

: Otrajā grupā priekšgalā atrodas Latvija un Slovākija. Bulgārijai un Rumānijai vēl ir jāpieliek lielas pūles. Tas ir redzams arī Komisijas progresa ziņojumā.

BZ

: Kā starp kandidātvalstīm izskatās Turcija?

Pass

: Turcijai ir viena īpaša problēma. Komisija ir izteikusi priekšlikumu Turciju atzīt par kandidātvalsti, taču tas nozīmē arī to, ka tā ir jāiesaista finansiālajā un politiskajā dialogā kopā ar pārējām kandidātvalstīm. Bez tam ir jāizstrādā arī sadarbības pasākumi un ir jāformulē reformas, kuras no kandidātvalstīm sagaida ES.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors Gints Moors