ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 13.maija sēdes stenogramma
Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.10.2006., Nr. 171 https://www.vestnesis.lv/ta/id/146441
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
1992.gada 13.maija sēdes stenogramma
Vakara sēdē
Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, turpināsim darbu! Preinberga kungs laipni piekrita, ka mēs pabeidzam apspriest likumu par mežu apsaimniekošanu un tad saskaņā ar balsojumu izskatām likumu par veterinārmedicīnu.
Lūdzu, Matīsa kungs, tribīnē! 5.nodaļa, 23.pants. Lūdzu, Berķa kungs!
A.Berķis: Uzskatu, ka vispār šis pants ir jāsvītro, jo tajā dots sīks priekšraksts. Turklāt var pat apšaubīt, vai tiešām tā jādara. 9. un 10.rindā lasām: “Meža atjaunošanas un ieaudzēšanas kārtību nosaka Latvijas Republikas Meža ministrija.” Iedomājieties, ja man būs mežs, Meža ministrija noteiks, ko man šajā mežā darīt – stādīt vai sēt. It kā es pats nezinātu, ko darīt… Ja jūs uzmanīgi palasīsit šo 5.nodaļu, tad redzēsit, ka tur ir tik daudz tādu priekšrakstu, kas varētu būt ministrijas instrukcijā par valsts mežu apsaimniekošanu, bet kas nav rakstāmi likumā. Katrā ziņā nav Augstākās padomes uzdevums runāt par šādām lietām.
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, jūsu priekšlikums ir svītrot pantu?
A.Berķis: Jā, 23.pantu izsvītrot.
Priekšsēdētājs: Matīsa kungs, lūdzu!
J.Matīss, Meža apsaimniekošanas daļas vadošais inženieris –mežsaimniecības eksperts: Nekādi nevaru piekrist cienījamajam deputātam tādēļ, ka tomēr likuma rangā ir jāpaceļ tā forma, ka izcirtumi un degumi jāatjauno un ka zemes, kurās mēs paredzam uz priekšu audzēt mežu, ir jāapmežo. Turklāt, kas attiecas uz 9. un 10.rindu, tad līdz šim Meža ministrijai analoģiskas valsts struktūras vienmēr ir izdevušas mežu atjaunošanas noteikumus. Tiem var būt vairāk vai mazāk kategorisks raksturs, bet ir jāpasaka arī tas, ka mežu apsaimniekotāju tagad būs daudz vairāk nekā līdz šim, būs desmitiem tūkstošu apsaimniekotāju un tādi noteikumi var tikai atvieglot viņu praktisko darbu. Tas nav mazsvarīgi, ja mēs ierakstām, ka, lūk, tur mēs iesakām sēt priedi un nevis stādīt egli.
Priekšsēdētājs: Vai Berķa kungs pastāv uz balsošanu?
A.Berķis: Negribu, ka par mani vienkārši smejas, ka esmu piedalījies šāda likuma izstrādāšanā. Jūs saprotat, neko nevienam nekaitēs, ja tas viss paliks. Tur neviena rinda nav tāda, kas mežam kaut kādā veidā kaitētu. Mēs tikai nostādām sevi mazliet jocīgā stāvoklī, mēģinādami tik sīki reglamentēt, kas jādara mežā. Es pastāvu uz balsošanu.
Priekšsēdētājs: Godātie deputāti! Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Paldies. Lūdzu rezultātu. 67 deputāti. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Berķa kunga priekšlikumu – svītrot 23.pantu. Lūdzu rezultātu. Par – 16, pret – 11, atturas – 22. Pants paliek. Vai ir citas piezīmes vai labojumi 5.nodaļā? Nav. Paldies.
6.nodaļa. Vai deputātiem ir priekšlikumi? Nav.
7.nodaļa. Vai deputātiem ir kādi ierosinājumi? Nāciet, Berķa kungs, pie mikrofona!
A.Berķis: Es, protams, saprotu, ka deputāti par to acīmredzot balsos tāpat, kā nobalsoja par 23.pantu, taču uzskatu, ka arī 26.pants “Jaunaudžu kopšana” un 27.pants “Meža ražības un kvalitātes paaugstināšanas pasākumi” neatbilst likuma uzdevumam. Tikpat labi jūs varētu pieņemt likumu, kurā būtu noteikts, ar kādu zaļbarību jābaro lopi vai ar kādu bulli lecināmas govis… Uzskatu, ka 26., 27. un 28.pants ir jāsvītro.
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, jums sākotnēji bija ierosinājums svītrot visu 5.nodaļu, kuru jūs gan tā precīzi nenoformulējāt.
A.Berķis: Es to ļoti strikti saīsinātu. Tieši šis 26., 27. un 28.pants ir tie, par kuriem es domāju, ka tie neatbilst likuma uzdevumam.
Priekšsēdētājs: Vai Berķa kungs uzskata, ka jābalso par katra panta svītrošanu atsevišķi?
A.Berķis: Jā, es domāju, ka tā.
Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Vispirms balsojam par Berķa kunga priekšlikumu svītrot 26.pantu. Lūdzu rezultātu. Par – 13, pret – 11, atturas – 24.
Balsojam par Berķa kunga priekšlikumu svītrot 27.pantu.
Lūdzu, Albertiņas kundze!
S.Albertiņa: Godātie kolēģi! Es vispār brīnos par šiem ļoti jocīgajiem priekšlikumiem. Jo redziet, kas ir par lietu. 27.pants taču vispār attiecas uz mežu apsaimniekošanu. Man liekas dīvaini, ka man kaut ko tādu piedāvā. Es ļoti atvainojos, ka tā saku, bet tas pats attiecas arī uz 28.pantu. Ja mēs vispār pieņemam likumu par mežu apsaimniekošanu, tad man kā mežsaimniekam tas ir personisks apvainojums. Teikšu, kā ir.
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, jūs savu priekšlikumu izteicāt, mēs par to balsosim. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Berķa kunga priekšlikumu svītrot 27.pantu. Lūdzu rezultātu. Par – 11, pret – 18, atturas – 24.
Nākamais balsojums – par 28.panta svītrošanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsojam. Lūdzu rezultātu. Par – 10, pret – 18, atturas – 22.
Turpinām likumprojekta apspiešanu. 8.nodaļa. Berķa kungs, lūdzu!
A.Berķis: 29.pantā, 25.rindkopā lasām: “Republikas meža fonda zemju robežu un robežzīmju apsardzība”, bet šīs robežzīmes ir tikai valsts mežiem. Kā ar privātmežiem?
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Matīsa kungs!
J.Matīss: Robežzīmes ir visiem zemes lietotājiem.
A.Berķis: Vai tad man ap savu privāto mežu būs šī robeža, šīs kupicas?
J.Matīss: Būs kupicas ap jūsu saimniecību.
A.Berķis: Jā, ap saimniecību, bet ne jau ap to meža puduri.
J.Matīss: Ja jums robeža ar kaimiņa mežu ies pa mežu, tad tā būs ar robežzīmēm nostiprināta, un tās jums būs jāuztur kārtībā.
A.Berķis: Labi.
Priekšsēdētājs: Man būs jāprasa jums, Berķa kungs, speciāli, vai 7.nodaļā jums ir kādi papildinājumi, jo mēs jau esam pagājuši tai garām.
A.Berķis: Jā, 7.nodaļā man ir papildinājumi 36.pantam. 19., 20., 21.rindkopā ir rakstīts šādi: “Bez tam zemes lietotājiem, neizņemot koku ciršanas biļeti, atļauts izcirst augļu kokus un ogulājus, kā arī apcirst dzīvžogus un dekoratīvi veidotos koku vainagus.” Tātad neko citu. Es ierosinātu papildināt: “Aizaugušās nemeža zemēs atļauts cirst visus kokus, kas nav iekļauti vietējās nozīmes vai republikas nozīmes aizsargājamo objektu sarakstā.” Tas ir tas pats, par ko es jau rakstīju.
Gribu paskaidrot, kāpēc es te stāvu un runāju. Tāpēc, ka savā laikā, jau veidodams žurnālu “Meža Saimnieks”, es mēģināju aizstāvēt mežsaimnieku pozīcijas, kuri uzskatīja, ka viss ir tikai ar mežsarga atļauju cērtams, taču neatradu nevienu, kurš no lauku cilvēkiem, no zemniekiem, izņemot pašus mežsaimniekus, to pieņemtu. Visi sacīja tā: “Kolhozs tīrumu aizaudzēja ar alkšņiem, nevienam atļauju neprasīdams, bet man tagad ir jāiet un jāmeklē mežsargs, jāved uz savu tīrumu un jāprasa, lai viņš, lūk, atļauj nocirst šo te alksni.” Vai atkal: “Es esmu iestādījis savā dārzā koku, tas man ir aizaudzis logam priekšā, pēc tam es eju uz meklēju atkal mežsargu, lai man atnāk un atļauj nocirst.” Tas ir viens motīvs.
Otrs motīvs ir tas, ka neviens nevienu koku vēl nav nosargājis. Ja es gribu šo koku nocirst, es tam uz saknēm uzkaisu sāli, un šis koks tik un tā ir pagalam. Es uzskatu, ka nevajag rakstīt likumā to, kas varētu kaitināt cilvēkus un vēl tik…
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, vai noraidītajos priekšlikumos un labojumos šāds priekšlikums ir? Es to šeit neatrodu, tāpēc mēs nevaram balsot. Pie 36.panta šāda priekšlikuma, kādu jūs ierosinājāt, nav.
A.Berķis: Tādā gadījumā es iesaku 19., 20. un 21.rindu vispār svītrot: “Neizņemot koku ciršanas biļeti, atļauts izcirst augļu kokus un ogulājus, kā arī apcirst dzīvžogus un dekoratīvi veidotos koku vainagus.” Lai gan arī tas skan paradoksāli, ka jūs man atļausit apcirst savu dzīvžogu.
Priekšsēdētājs: Seiles kundze, lūdzu!
A.Seile: Es visnotaļ iedziļinājos Berķa kunga priekšlikumā, tomēr gribu pateikt, ka šis teikums īstenībā sākas 13.rindiņā, kur ir rakstīts, ka, “neizņemot koku ciršanas biļeti, drīkst cirst kokus”. Tātad bez koku ciršanas biļetes – visus kokus, kuri ir mazāki par 12 centimetriem. Ja svītrosim, sākot ar 18.rindiņu, kur runāts par tiem vainagiem, tad iznāks tā, ka visus pārējos kokus varēsim cirst, ja tie ir mazāki par 12 centimetriem, bet vainagus apstrādāt nedrīkstēs. Un tad gan būs liela pretruna. Turklāt es vēlreiz gribu atgādināt Berķa kungam to, ka šis likums pašreiz attiecas uz lietošanu, bet kas būs, ja jūsu kā īpašnieka zemē lietotājs pēkšņi sāks cirst, kas viņam ienāk prātā, neskatoties, cik kurš koks ir resns. Pagaidīsim īpašuma attiecības, un tad varbūt varēs tādu lēmumu pieņemt. Aicinu nebalsot.
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, es atvainojos, jums nav prioritāru tiesību būt pie mikrofona! Vārds Plotnieka kungam.
A.Plotnieks: Godātie deputāti! Es ierosinātu ļoti uzmanīgi vērtēt apsvērumus, kurus mans godājamais kolēģis izsaka, jo šeit ir divi momenti. Viens. Mēs strikti reglamentējam koku izciršanu mežos, kas ir iedalīti tā vai cita tagadējā apsaimniekotāja lietojumā. Tas ir skaidrs, ka šeit ir ļoti strikti jāseko līdzi, kas notiek. Bet kas mums šodien ir viena otra zemnieka pļaviņās un pat tīrumos, grāvmalās un tā tālāk? Tur ir alkšņi, kas nereti ir nevis 12, bet 14, 15 un 16 centimetrus resni. Mēs no parlamenta un valdības tribīnes brēcam: apsējiet laukus, apgūstiet un izmantojiet zemi! Bet to nav iespējams izmantot, jo alkšņu rinda gar grāvja malu faktiski traucē jebkādu darbību. Tāpēc man šķiet, ka varbūt tomēr vajadzētu 36.pantā, šajā ziņā esmu solidārs ar Berķa kungu, runājot par nemeža zemēm, līdz 12 centimetru diametrā vienkārši izslēgt un tajā pašā laikā ieviest īpašu atrunu, ka tas neattiecas uz tām mežu platībām, kas ir nodotas lietošanā vai arī kas nākotnē būs īpašumā. Bet laukus nedrīkst aizaudzēt. Tik tiešām nedrīkst aizaudzēt! Tā ka es šai daļai piekristu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Berķa kungs!
A.Berķis: Jā, es ierosinu vispār svītrot 17.rindu, jo piekrītu, ka apmežošanas, kopšanas nolūkā līdz to pārskaitīšanai ar mežu apklātajās zemēs jūs varat reglamentēt, cik cirst vai necirst, bet lai tas neattiecas uz nemeža zemēm.
Priekšsēdētājs: Paldies. Šļakotas kungs, lūdzu!
K.Šļakota: Es gribētu ieviest nelielu skaidrību Plotnieka kungam un citiem cienījamajiem kolēģiem. Šajā likumā taču visur ir runa par lietošanu. Īpašnieks pagaidām ir tikai viens – valsts. Kad īpašnieks būs privāta persona, zemnieks, par kuru mēs uztraucamies, kārtību un procesu regulēs pavisam citi likumdošanas akti. Mēs taču pagaidām neesam pieņēmuši pat likumu par īpašuma pamatiem, par īpašumu uz zemi, par daudz ko citu. Nesteigsimies, kolēģi, jūgt ratus zirgam priekšā! Paldies.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!
G.Grūbe: Es arī gribētu pateikt, ka nevar tik vienkārši svītrot, sakot, ka tas tagad ir nemeža zemē, tas meža zemē. Atvainojiet, kungi, šis jautājums patiešām ir ļoti sajaukts, un, kamēr nav nokārtotas visas īpašumtiesības, kamēr mūsu domāšanas veids ir tāds, ka gribam tikai to koku paķert un kaut kur aizsviest, tā vienkārši rīkoties nevar. Tomēr reglamentācija ir nepieciešama. Kad tiksim galā ar visām īpašumtiesībām, tad, es domāju, arī no sīkās reglamentēšanas atteiksimies, tad varēs iet citu ceļu. Pagaidām es lūdzu uz šādu avantūru neiet.
Priekšsēdētājs: Paldies. Matīsa kungs, lūdzu!
J.Matīss: Man tikai replika. Papīrmalku gatavo, sākot ar 6 centimetriem, šeit ir norma 12 centimetri. Atvainojiet, tie vairs nav krūmi.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Berķa kungs!
A.Berķis: Matīsa kungs, vai mežsaimniekiem ir koncepcija par to, cik procenti jāpārvērš vērtīgā mežā?
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs!
G.Grūbe: Es vēlreiz uzsveru, ka pašreizējā situācijā pilnīgi piekrītu tam, Berķa kungs, ka jums būs pašam savs mežs, ka jūs varēsit darīt visu, ko jūsu sirds vēlas: kaut vai rītdien nocirst visu, arī mazās priedītes un eglītes, bet šobrīd nav šādas situācijas, tāpēc lūdzu nejaukt šīs divas pozīcijas.
Priekšsēdētājs: Berķa kungs, es gribētu precizēt: vai jūs vēlaties balsojumu par svītrošanu – par 36.panta 2.punkta svītrošanu? Un pēc tam par 19., 20. un 21.rindas svītrošanu. Jeb abus kopā? Tiek likts uz balsošanu Berķa kunga priekšlikumus – svītrot vārdus “nemežu zemes” un tālākās trīs rindas: 19., 20. un 21.rindu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 5 – par, 15 – pret, 21 – atturas. Vai attiecībā uz 7.nodaļu deputātiem vēl ir kādi papildinājumi vai grozījumi? Paldies. Nedzirdu, neredzu.
8.nodaļa. Vai ir kādi grozījumi, papildinājumi? Paldies.
9.nodaļa. Lūdzu, Cilinska kungs!
E.Cilinskis: Man ir mazs redakcionāls labojums pie 56.panta, lai faktiskā situācija ir tāda, kāda tā ir. Mēs visi to zinām, un, lai būtu pilnīga skaidrība, vai jūs nebūtu ar mieru pierakstīt: “Latvijas Republikas karaspēka daļas” un tā tālāk. Lai 56.pantā nebūtu pārpratumu.
J.Matīss: Es nebūtu ar mieru. Bet tās ir manas personiskās domas. Jebkuram karaspēkam būtu jārespektē šis likums, jo prakse ir tāda: mūsu mežos bez mežinieku ziņas sabūvēti dažādi bunkuri. Tiklīdz rīko kādas mācības, tā tiek rakts, bojāti koki. Turklāt tas notiek diezgan lielos mērogos, kaut gan jūsu acīm slēptā veidā. Piemēram, Ogres Zilajos kalnos valsts mežā ir uzbūvēts vesels komandpunkts bez kaut kādas atļaujas.
Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir citi iebildumi par 9.nodaļu? Nav. Paldies. 10.nodaļa. Lūdzu, godātie deputāti!
11.nodaļa, 12.nodaļa, lūdzu, kolēģi! 13.nodaļa, 14.nodaļa, 15.nodaļa. Lūdzu, kolēģi!
16.nodaļa. Nav. 17.nodaļa, 18.nodaļa. Ja temps ir bijis par ātru, lūdzu, godātie deputāti, pirms balsošanas pasakiet savus iebildumus! Šļakotas kungs!
K.Šļakota: 182.pantā tehnisku iemeslu dēļ ir radusies kļūda trešajā rindā: “kas saistīts ar soda naudu un zaudējumu atlīdzības piedziņu, kas radušies mežu apsaimniekošanas un izmantošanas noteikumu pārkāpumu rezultātā”. Pazuduši vārdi “un izmantošanas”. Es gribētu, lai plenārsēdē tas tiktu fiksēts, lai tie parādītos.
Priekšsēdētājs: Paldies, Šļakotas kungs, tas tiks fiksēts stenogrammā, un darba grupa ievietos atpakaļ. Tā, Matīsa kungs, tur nav principiālu iebildumu.
Buķeles kundze, lūdzu!
E.Buķele: Patiesību sakot, tikai priekšlikums: pēdējās nodaļās sakārtot nosaukumus. Tas uz trešo lasījumu ir normāli realizējams priekšlikums.
Priekšsēdētājs: Paldies. Berklava kungs dodas projām. Es domāju, ka jūs gribat runāt.
Kinnas kungs, lūdzu!
J.Kinna: Ministra kungs un darba grupa viennozīmīgi apgalvo, ka šis likums nereglamentēs meža izmantošanu tajā gadījumā, kad mežs būs privātais īpašums. Kur tas ir redzēts, ka tas tā ir?
J.Matīss: Tiek gatavots lēmuma projekts par šā likuma spēkā stāšanās kārtību. Analoģiski tam kā, teiksim, lēmuma projektā par zemes privatizāciju. Lēmuma projektā par tā stāšanos spēkā ir pateikts, minēti panti, kuri būs spēkā, kad stāsies spēkā privatizācijas likums. Šeit situācija ir pilnīgi analoģiska.
J.Kinna: Tātad lēmumā par spēkā stāšanos būs uzskaitīti panti, kuri neattieksies uz privātīpašumu?
J.Matīss: Nē, otrādi.
J.Kinna: Kuri attieksies?
J.Matīss: Kuri attieksies, tā es domāju.
J.Kinna: Paldies.
Priekšsēdētājs: Paldies. Godātie kolēģi! Lūdzu, reģistrēsimies. Reģistrācijas režīmu! Lūdzu rezultātu. Reģistrējies 71 deputāts. Otrajā lasījumā tiek balsots par likumu “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu”. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 57, pret – 2, atturas – 6. Likumprojekts pieņemts otrajā lasījumā. Paldies.
Nākamais darba kārtības jautājums – Latvijas Republikas likumprojekts “Par veterinārmedicīnu”. Preinberga kungs, lūdzu tribīnē!
Lūdzu, Preinberga kungs!
G.Preinbergs: Cienījamo sēdes vadītāj, godājamie deputāti un klātesošie! Lūdzu jūs savu uzmanību pievērst 441.dokumentam. Atkārtoti ziņojot cienījamiem deputātiem par veterinārmedicīnas dienesta stāvokli, atļaujiet man kā svaigu piemēru minēt kādu sociālisma recidīvu mūsu aplūkojamajā jautājumā. Kā zināms, robežapsardzes dienesta vadība izsludinājusi konkursu uz šā dienesta galvenā veterinārārsta posteni. 7.maijā man piezvanīja kāda kundze, kas, pamatojoties uz savu iesniegumu šim konkursam, sāka ieteikt dažus visai apšaubāmus labojumus mūsu apskatāmajā likumā. Sarunas gaitā noskaidrojās, ka šī kundze nav beigusi Veterinārmedicīnas fakultāti, tātad nav veterinārārste. Uz manu jautājumu: kā tad jūs izpildīsit šo darbu? – viņa atbildēja, ka tas nebūšot viņas pienākumos. Viņas uzdevums būšot tikai organizēt un vadīt veterinārārstu darbu robežapsardzības dienestā. Šis gadījums kā rasas pilieni atspoguļo ne viena vien vadošā ierēdņa un dažu vadošo iestāžu centienus vadīt, organizēt un regulēt veterināro dienestu pēc savas autodidaktiskās saprašanas. Es ļoti vēlos, cienījamie deputāti, lai jūs saprastu tās saknes, tos apstākļus, kādēļ mēs dažus šā likuma pantus esam rakstījuši visai strikti.
Tagad par likumu. Pēc šā likuma pirmā lasījuma priekšlikumus un iebildumus rakstveidā esam saņēmuši no Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes un deputāta Muciņa. Izmantojot stenogrammu, ieklausījāmies deputātes Čepānes un deputāta Apsīša teiktajā, bet sarunās mūsu darbam vērtīgus ieteikumus sniedza deputāts Grūbe un Lauksaimniecības ministrijas juriskonsulte Oses kundze. Ņēmām vērā arī Augstākās padomes valodnieku ieteikumus. Tāpēc, nemainoties pantu jēgai, nedaudz uzlabota atsevišķu pantu redakcija. Tas būtu ievadam. Tagad mēs varētu sākt izskatīšanu.
Priekšsēdētājs: Paldies, Preinberga kungs!
G.Preinbergs: Es gribētu lūgt jūsu atļauju aicināt manus abus konsultantus te priekšā.
Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu! Godātie kolēģi no darba grupas, nāciet palīgā Preinberga kungam! Ieņemiet vietas pie šā blakusgalda. Sāksim dokumenta apspriešanu. Vai mēs varētu iet pa lappusēm, Preinberga kungs?
G.Preinbergs: Es domāju – būtu jāiet pa pantiem.
Priekšsēdētājs: Pa pantiem? Labi. Sāksim ar likumā lietotajiem terminiem, ieskaitot jēdzienu “veterinārmedicīna”. Un arī otrajā lappusē minētos. Vai ir kādi iebildumi pret terminiem?
G.Preinbergs: Priekšsēdētāj, jāsāk acīmredzot ar virsrakstu.
Priekšsēdētājs: Ar virsrakstu? Lūdzu.
G.Preinbergs: Iepriekšējais virsraksts bija “Latvijas Republikas likums “Par Latvijas valsts veterinārmedicīnu””. Juridiskā pārvalde ieteica likuma nosaukumu grozīt. Tam vajadzētu skanēt tā: “Latvijas Republikas likums “Par veterinārmedicīnu””. Es domāju, ka tas tiešām ir konkrēti. Mēs esam pieņēmuši. Vai balsošana būs?
Priekšsēdētājs: Domāju, ka balsošana nav nepieciešama.
G.Preinbergs: Paldies.
Priekšsēdētājs: Tālāk par terminiem, lūdzu!
G.Preinbergs: Tad es lūgtu kolēģus atšķirt 17.lappusīti. Tur ir priekšlikumu analīze. Sekojot tai, mēs varētu vieglāk kopīgi strādāt.
Otrais bija lūgums sakārtot pantu apakšpunktus atbilstoši likumprojektu sagatavošanas un kvalificēšanas prasībām. Mēs pilnīgi piekrītam deputātam Apsītim, arī Juridiskajai pārvaldei. Juristi mums daudz palīdzēja, bet mēs bijām pieļāvuši dažas tehniskas kļūdas. Tagad esam centušies tās novērst. Tā ka šo iebildumu esam pieņēmuši.
Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir kādi citi iebildumi? Nepieciešamības balsot nav. Lūdzu, tālāk!
G.Preinbergs: Paldies. Trešais priekšlikums, ko izteica Juridiskā pārvalde un deputāts Apsītis, bija – izmantotos terminus ietvert preambulā, sarakstu pēc iespējas saīsinot. Mēs tā arī esam darījuši, izcēluši preambulā pašu jēdzienu “veterinārmedicīna” un centušies izskaidrot, kas tas ir. Esam arī saīsinājuši šo sarakstu par sešiem jēdzieniem.
Priekšsēdētājs: Paldies. Endziņa kungs, lūdzu!
A.Endziņš: Es gribētu uzdot jautājumu šā saraksta sakarā. Saraksta beigās ir jēdziens “veterinārmedicīniskā prakse” un jēdziens “veterinārmedicīniskā privātprakse”. No skaidrojuma izriet, ka veterinārmedicīniskā prakse ir patstāvīga, profesionāla darbība dzīvnieku veterinārmedicīniskās aprūpes un dzīvnieku produkcijas veterināro ekspertīžu, veterinārsanitāro ekspertīžu jomā. Nākamā ir “veterinārmedicīniskā privātprakse”. Ko šeit nozīmē šis vārds “patstāvīga”? Ja es esmu, teiksim, veterinārārsts un strādāju kādā valsts institūcijā, veicu šo darbu, vai tas ir patstāvīgs darbs?
G.Preinbergs: Tas ir patstāvīgs darbs, jā.
A.Endziņš: Bet kāpēc, runājot par privātpraksi, jūs nerakstāt, ka tas ir patstāvīgs darbs?
G.Preinbergs: Tāpēc, ka tas arī būs patstāvīgs, taču licencēts darbs.
A.Endziņš: Man šķiet, ka pilnīgi pietiekami būtu, ja rakstītu, ka “veterinārmedicīniskā prakse ir profesionāla darbība dzīvnieku veterinārmedicīniskajā aprūpē”, un tālāk kā tekstā. Jo vārds “patstāvīga” izslēdz iespēju, ka ir kaut kādas valsts struktūras.
G.Preinbergs: Paldies. Varu piekrist. Mēs piekrītam, jā. Paldies.
Priekšsēdētājs: Budovska kungs, lūdzu!
M.Budovskis: Preinberga kungs, pēc kādas klasifikācijas likumā lietoti termini? Pirmais: dzīvnieki, tālāk: putni, zivis, bites un citi. Es, teiksim, varētu pierakstīt klāt: gliemji.
G.Preinbergs: Jā, varētu.
M.Budovskis: Pēc kādas klasifikācijas tas iet?
G.Preinbergs: Šeit nav ņemta vērā tik daudz klasifikācija, cik dzīvnieku izmantošana. Pēc dzīvnieku izmantošanas.
M.Budovskis: Bet tālāk ir rakstīts: “dzīvnieku nokaušana”. Es nezinu, kādā veidā mēs nokausim biti.
G.Preinbergs: Nu, biti nokaut, protams, mēs kādreiz arī nokausim, bet šobrīd gan runa ir par mājdzīvniekiem, kurus izmantojam gaļai un tā tālāk. Tas, man liekas, ir tā.
Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi citi iebildumi? Papildinājumi? Nav. Domāju, ka arī šeit nav nepieciešamības balsot. Lūdzu, Preinberga kungs!
G.Preinbergs: Paldies. Ceturtais priekšlikums attiecas uz 3.pantu pēc vecās, bet uz 2.pantu pēc jaunās numerācijas. 2.pantā bija rakstīts “aprūpes ietekmes virzieni”. Juridiskā pārvalde ieteica rakstīt: “aprūpes galvenie uzdevumi”. To esam ievērojuši.
Priekšsēdētājs: Tālāk, lūdzu!
G.Preinbergs: Piektais iebildums attiecas uz tagadējo 2.3.pantu. Tas bija ļoti interesants iebildums, un tā risināšanas procedūra arī bija interesanta. Mums bija šis jēdziens “labklājība”, un deputātiem, konkrēti kolēģim Apsītim, bija iebildumi pret to, lai gan es ar fotoattēliem centos parādīt, kāda var būt labklājība un nelabklājība. Taču kolēģis Blumbergs ļoti attapīgi mums palīdzēja tikt galā, ieteikdams atjaunot senu nosaukumu – “dzīvnieku labturība”. Un mēs šo jēdzienu “labturība” esam arī ierakstījuši.
Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi iebildumi pret šo daiļskanīgo jēdzienu? Nav. Lūdzu, tālāk!
G.Preinbergs: Paldies. Sestais ieteikums bija tāds, ka būtu jāizslēdz divi pirmie teikumi. Juridiskā pārvalde ieteica to darīt. Mēs pieņēmām tikai daļēji, izslēdzām otro teikumu. Es nezinu, vai man būtu jānolasa pants, vai jūs redzat, kādā redakcijā tas tagad ir?
Priekšsēdētājs: Deputāti to redz.
G.Preinbergs: Tas attiecas uz domu par katra cilvēka pienākumu saudzēt dzīvniekus, nepieļaujot cietsirdīgu izturēšanos pret tiem.
Priekšsēdētājs: Deputātiem nav nekādu iebildumu, papildinājumu? Lūdzu, turpiniet, Preinberga kungs!
G.Preinbergs: Paldies.
Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, par šo vai par nākamo? Lūdzu.
G.Preinbergs: Septītais. 7.panta trešajā ailītē bija jēdziens “pēc līguma strādājošiem”. Juridiskā pārvalde ieteica ievietot vārdiņu “darba”. Tagad mums ir “pēc darba līguma strādājošie veterinārārsti”. Esam ņēmuši to vērā.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs! Pēc tam Muciņa kungs.
A.Endziņš: Es tieši šajā sakarībā gribu jautāt: kādā veidā tas ir – pēc darba līguma? Darba līgums ir darba tiesiskās attiecības. Vai te ir domāts, ka, teiksim, es kā veterinārārsts, kuram nav savas privātprakses, esmu darba tiesiskajās attiecībās ar valsts veterinārā dienesta institūciju? To jau regulē konkrētais darba līgums. Tā ir viena lieta.
Otra lieta. Jums ir privātprakse, un es strādāju pie jums. Man ir līgums ar jums, bet tas arī ir darba līgums. Kas te ir domāts, kāda veida motivācija? Man nav īsti skaidrs.
G.Preinbergs: Es sapratu. Es paskaidrošu. Runa ir par valsts saimniecībām, paju saimniecībām un tā tālāk. Tiek noslēgts līgums par šīs saimniecības dzīvnieku aprūpēšanu, veterinārmedicīnisko aprūpēšanu. Tā tas ir domāts. Ja mēs paliekam pie vecās sistēmas, ka, teiksim, direktors vai priekšsēdētājs pieņem darbā, tad tas nozīmē, ka ārsts ir pakļauts viņa iegribām. Un diemžēl šajās saimniecībās mēs joprojām redzam, ka tiek uzdoti tādi darbi, kas nav ne tuvu veterinārārsta darbam. Līdz ar to ir darba līgums, un darba līgumā ir paredzēts, tieši kādus darbus šis cilvēks veiks. Tāda tā ideja mums ir.
A.Endziņš: Bet varbūt tieši tas saistās ar 5.pantu, arī ar licencēšanu un tamlīdzīgi. Jo tagad iznāk tā, ka ar patstāvīgu veterinārmedicīnisko praksi var nodarboties iedzīvotāji, kuri ieguvuši veterinārārsta kvalifikāciju un saņēmuši veterinārmedicīniskās prakses licenci.
G.Preinbergs: Jā.
A.Endziņš: Bet kāda ir kārtība? Es esmu beidzis Lauksaimniecības universitāti, ieguvis veterinārārsta specialitāti un tagad strādāju šajā valsts veterinārajā dienestā kādā nebūt amatā, bet pēc šā likuma iznāk, ka es faktiski nevaru strādāt, ka katram pēc akadēmijas beigšanas ir vajadzīga arī šī licence.
G.Preinbergs: Katrā ziņā, ja viņš ņem privātpraksi.
A.Endziņš: Jā, bet no šā panta izriet, ka faktiski licencēšana ir vajadzīga arī jebkuram dakterim, kurš strādās kādā citā institūcijā. Arī tad, ja man ir veterinārārsta diploms un es strādāju pie jums, man ar jums ir līgumattiecības un jums ir privātprakse. Saprotat?
G.Preinbergs: Es saprotu.
A.Endziņš: Bet pēc šā teksta iznāk, ka licencēšanu prasa visos gadījumos. Te ir kaut kāda pretruna.
G.Preinbergs: Nē, nē, bet katrā ziņā paldies. Mēs pie tā, es domāju, piestrādāsim, lai izteiktu tādā veidā, ka būs skaidrs.
Priekšsēdētājs: Paldies.
G.Preinbergs: Es ceru, ka jūs mums neliegsit konsultāciju šajā ziņā. Paldies.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!
L.Muciņš: Maza uzziņa arī deputātam Endziņam. Tā kā likumā “Par uzņēmējdarbību” ir pazudis vārds “privātprakse”, ir jēdziens “prakse”, pēc Veterinārās biedrības priekšlikuma šajā likumā jāiekļauj doma, kas vēl nav pietiekami skaidri izteikta, bet līdz trešajam lasījumam mums jānoslīpē, ka licence ir nepieciešama jebkuram praktizējošam veterinārārstam neatkarīgi no tā, vai viņš strādā valsts veterinārdienestā vai kā patstāvīgi praktizējošs, vai pēc darba līguma. Es tā sapratu šo mēģinājumu, kurš varbūt tiešām, es piekrītu Endziņa kungam, vēl nav pietiekami skaidri izteikts, bet doma bija tāda, ka likums šim veterinārārstam bez tā, ko uzdod kolhoza priekšsēdētājs vai viņa patrons, vai valsts veterinārais dienests, uzliek veselu virkni uzdevumu, kuri viņam ir jāizpilda. Priekš tam viņš tiek licencēts, vienalga, kādā pakļautībā, tomēr izpilda šīs likuma prasības un atbild visas tautas un iedzīvotāju priekšā, lai nerastos dažādas slimības, nesaindētos un tā tālāk, tā es sapratu.
G.Preinbergs: Jā, redakcija jāslīpē. Paldies.
Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl Muciņa kungs grib izteikties par 5.pantu. Lūdzu.
L.Muciņš: Man ir jautājums. Kad es iesniedzu savus rakstveida priekšlikumus, es neuzrakstīju, bet kā jūs skatāties, vai mums tomēr nevajadzētu iet soli uz priekšu un rakstīt nevis “Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības nodarboties ar šo praksi”, bet gan “Latvijas Republikas pilsoņiem”. Jo jūs tālāk runājat par ētiku, kas ir tāda juridiski diezgan netverama lieta, jūs runājat par izglītības līmeni, jūs runājat par licenci. Un tomēr galu galā mums ir šis likums. Vai mums nevajadzētu izšķirties, un, es domāju, deputāti varētu atbalstīt domu, ko mums vajadzētu tālāk attīstīt, vismaz attiecībā uz juridiskajām profesijām es noteikti pastāvēšu uz to gan attiecībā uz notāriem, gan uz advokātiem, bet kā jūs skatāties, ja mēs “Latvijas iedzīvotāju” vietā liktu “Latvijas Republikas pilsoņi”? Beigsim taču reiz locīties, rakstīsim skaidri un gaiši!
G.Preinbergs: Principā paldies. Mēs piekrītam. Ja piekritīs, protams, parlaments.
L.Muciņš: Lai viņi strādā savā valstī.
Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, vai jūs gribat, lai mēs balsojam? Man gan rakstveida priekšlikuma nav.
L.Muciņš: Nē, nē, es domāju, ja mēs uz trešo lasījumu to varam, ja komisija neiebilst…
G.Preinbergs: Nē, mēs neiebilstam.
Priekšsēdētājs: Paldies.
L.Muciņš: Un man ir vēl viens jautājums attiecībā uz 5.pantu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu.
L.Muciņš: Vai nebūtu nepieciešams, ja mēs sakām “a”, pateikt arī “b”. Jāprot valsts valoda. Latvijas laika likumos šie profesiju raksturojumi vienmēr sākās tā: licenci vai atļauju strādāt tādu un tādu darbu izsniedz, vērtējot pēc šādiem kritērijiem: 1) pilsonība, 2) valsts valodas prasme, 3) izglītība.
Par valsts valodu es jums rakstveidā biju iesniedzis. Vai tas nav iespējams?
G.Preinbergs: Es sapratu jūsu jautājumu. Es uz to skatos no dažādiem aspektiem. Pirmais aspekts: mums ir likums par valsts valodu, un, šķiet, tas nebūtu vajadzīgs. Bet man ir jāpiekrīt jums, ka labs labu nemaitā. Otrais: es gribētu skatīties no Miervalža Birzes viedokļa. Viņam bija tāds neliels stāstu krājumiņš par vienu veterinārārstu, kas neprata latviešu valodu un aizbrauca pie saimnieka ārstēt zirgu, beigu beigās laikam ārstēja cūkas vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā ka es jums varu pilnīgi piekrist.
L.Muciņš: Un mēs varētu tomēr ierakstīt arī prasību pēc augstākās izglītības, kas iegūta Latvijas Republikas mācību iestādēs. Kā jūs skatītos, ja mēs trešajam lasījumam arī šo priekšlikumu iestrādātu?
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krastiņa kungs!
I.Krastiņš: Es tomēr lūgtu cienījamo Preinbergu šo jautājumu visu kompleksi skatīt, jo cienījamais kolēģis Muciņš grib Latviju zināmā mērā pārvērst par Albāniju vai Ziemeļkoreju, kur visu tikai mēs paši, paši un, Dievs pasarg’, neviens cits. Varbūt tomēr līdz trešajam lasījumam mēs komisijā to varētu apspriest. Es nekādā ziņā nevaru piekrist tam, ka tikai tie veterinārārsti, kas būs izglītojušies Latvijā, šeit varēs strādāt, varēs mācīt studentu, lasīt lekcijas un kaut ko citu. Tā taču ir pilnīga “albanizācija”, manuprāt, absolūti nepieņemama.
L.Muciņš: Atļaujiet jums izklāstīt mana rakstveida iesnieguma saturu! Tur rakstīts: kurš ieguvis augstāko izglītību Latvijā vai kura diploms attiecīgā kārtībā legalizēts, cienījamais Krastiņa kungs. Jūs laikam nezināt, kā pasaulē ārsti legalizē diplomus. Amerikā, pat Polijā jums neviens diemžēl neļaus praktizēt. Jūsu diploms par augstāko izglītību ir jālegalizē... Ā, nu tad es atvainojos. Mans formulējums bija: “augstākā izglītība Latvijā vai attiecīgā kārtībā legalizēts diploms par augstāko izglītību”.
G.Preinbergs: Šādā redakcijā pilnīgi piekrītu.
Priekšsēdētājs: Cilinska kungs!
E.Cilinskis: Es nesaprotu. Preinberga kungs ļoti ātri piekrīt par to pilsoni, bet, piemēram, kāpēc Anglijas pilsonis nevarētu šeit strādāt par veterinārārstu, ja viņam ir attiecīga kvalifikācija? To es kaut kā nesaprotu. Man liekas, šeit nav īstā vieta.
Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Šī diskusija ir mazliet neauglīga, jo man nav neviena rakstveida priekšlikuma, kuru es varētu likt uz balsošanu. Un arī šeit tādi neizskanēja. Tāpēc, lūdzu, apspriediet komisijā, un tad mēs varam diskutēt tālāk.
G.Preinbergs: Labi. Paldies.
E.Cilinskis: Paldies.
Priekšsēdētājs: Tā, Preinberga kungs, lūdzu, turpiniet!
L.Muciņš: Otrās daļas otrajā teikumā varbūt varētu konkretizēt par mantisko atbildību. Te ir runa tikai par personisko atbildību. Es runāju par 5.panta otrās daļas pēdējo teikumu: “ja viņš uzņemas personisku mantisku atbildību”.
G.Preinbergs: Jā, es sapratu. Es domāju, ka mēs varam piekrist. Jā. Tas ir iespējams.
L.Muciņš: Tā arī es saprotu. Te domāts par gadījumu, ja viņš rada zaudējumus…
G.Preinbergs: Jā, jā.
L.Muciņš: Paldies.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs, turpiniet!
G.Preinbergs: Vēl deputāta Muciņa rakstveida iesniegumā bija jautājums par to, vai veterinārfeldšeris var nodarboties ar privātpraksi. Mēs šajā pantā rakstām, ka veterinārfeldšera tiesības un pienākumus nosaka Veterinārais departaments. Tas saistīts ar to, ka veterinārfeldšeru kvalifikācija ir ļoti atšķirīga. Ir feldšeri, kuri var strādāt turpat vai ārstu līmenī, bet ir tādi, kuri pat par sanitāru nevar strādāt. Bet šīs licences tiek izsniegtas. Cik man zināms, šajās dienās, ja nemaldos, 70 veterinārfeldšeri ir saņēmuši šādas licences.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs par šo pašu.
L.Muciņš: Nē, paldies. Par 6.pantu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs, turpiniet!
G.Preinbergs: Juridiskā pārvalde un deputāts Muciņš 6.panta tekstu ieteica apvienot ar ceturtās sadaļas 24.pantu pēc vecās numerācijas. Mēs esam pieņēmuši daļēji. Ieteikumi izmantoti tagadējā 5. un 6.panta konstrukcijā.
Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, jūs par šo pantu?
L.Muciņš: Jā, man būtu priekšlikums vārdu “kopā” aizvietot ar vārdu “saskaņojot”. Un aiz “Veterināro departamentu” likt punktu, jo tālāk runāts par to, kā veidot komisiju un ko darīt ar diplomu. Es domāju, ka to varētu ietvert nolikumā par licences saņemšanas un anulēšanas kārtību, jo mums tomēr ir jāvadās pēc likuma “Par uzņēmējdarbību”, turklāt šeit, trīs reizes balsojot, ir apstiprināts, ka licences izsniedz Veterinārārstu biedrība. Ja mēs tagad ierakstām šo Latvijas veterinārārstu biedrību, tad atcerēsimies, ka konkrētā biedrība pirms kāda laika ļoti satraucās par to, kuri tad būs tie, kas izsniegs šīs licences. Ja ierakstām, ka Veterinārārstu biedrība, un vārda “kopā” vietā liekam “saskaņojot” ar Veterināro departamentu, man nekas nebūtu pretī, bet, ja mēs liekam “kopā”, tad tas ir pretrunā ar likumu “Par uzņēmējdarbību”. Paldies.
G.Preinbergs: Paldies par ieteikumu. Mēs arī šoreiz ļoti ātri esam spiesti piekrist jums.
Priekšsēdētājs: Vajadzētu tikai saskaņot tā, kā teica Muciņa kungs, lai saskan ar likuma tekstu.
L.Muciņš: Jā, pilnīgi pareizi.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, tālāk!
G.Preinbergs: 10.priekšlikums ir par otrās nodaļas nosaukumu. Juridiskā pārvalde ieteica šo nodaļu rakstīt tādā veidā, kā tas ir jums izsniegtajā likumprojektā. Mēs, protams, esam pieņēmuši to.
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!
E.Krastiņš: Es gan nezinu, kurš pants tagad ir apspriešanā. Man ir iebildumi attiecībā uz 13.pantu.
Priekšsēdētājs: Mēs patlaban apspriežam otrās nodaļas nosaukumu.
G.Preinbergs: Nākamais ir 13.pants.
E.Krastiņš: Tātad par 13.pantu.
G.Preinbergs: Jā, lūdzu.
E.Krastiņš: Ekonomikas komisijas pārstāvji jau vairākkārt ir cīnījušies pret šādu nevēlamu praksi, ka atsevišķos likumos tiek mēģināts ielikt dažādus atvieglojumus attiecībā uz nodokļiem. Vēlreiz gribētu uzturēt šo prasību un pieprasīt izslēgt no 13.panta šādu teikuma daļu: “viss, kas attiecas uz nodokļiem, tiek koncentrēts nodokļu likumdošanā”. Mēs nevaram šīs normas izmētāt pa daždažādiem likumiem.
Priekšsēdētājs: Paldies. Cilinska kungs!
E.Cilinskis: Par 13.pantu. Es atbalstu iepriekšējo runātāju. Un gribu vēl papildināt ar vienu svītrojumu, par to varētu balsot atsevišķi. Ierosinu svītrot vārdus “sanitārajai zonai”. Tātad būtu: “ierāda telpas un piešķir lietošanā zemi.” Paskaidrošu.
Lietoto terminu skaidrojumā ir jau pateikts, ka sanitārā zona ir 50–100 metru plata zemes josla ap veterinārā dienesta ēkām. Man absolūti nav skaidrs, kāpēc 50–100, bet ne, teiksim, 47–115, taču tas būtu cits jautājums. Te ir runāts par aptiekām. Tātad arī aptiekai būs 100 metru zona. Varbūt daļai no šīm iestādēm tas būtu vajadzīgs, bet, manuprāt, tas nav jāraksta šeit. Ir jāpiešķir viņiem zeme, cik katram nepieciešams, un tā ir viņu zeme, par ko viņi atbild. Tāpēc šeit varētu svītrot “sanitārajai zonai” un arī palīgteikumu, atstāt “ierāda telpas un piešķir lietošanā zemi”. Ar to pilnīgi pietiktu.
Priekšsēdētājs: Paldies. Muciņa kungam nav par šo? Godātie kolēģi! Krastiņa kungs, par šo? Nē. Tādā gadījumā mums jāliek balsošanai. Preinberga kungs vēlas paskaidrot.
G.Preinbergs: Jā, es varētu paskaidrot.
Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu.
G.Preinbergs: Mēs par šā palīgteikuma svītrošanu esam runājuši gan ar Krastiņa kungu, gan ar Muciņa kungu. Un pilnīgi piekrītam, ka tas tā varētu būt.
Priekšsēdētājs: Tātad jūs esat gatavs svītrot un nav nepieciešams balsot?
G.Preinbergs: Nē.
Priekšsēdētājs: Ko jūs sakāt par sanitāro zonu?
G.Preinbergs: Par sanitāro zonu, protams, varētu svītrot, nekas nemainītos. Man liekas, ka tas tikai sarežģītu cilvēkiem darbu ar šo likumu, jāmeklē atkal terminoloģija, izskaidrojumi un tā tālāk. Tā ka, es domāju, tam nebūtu nekādas nozīmes – svītrot vai ne.
Priekšsēdētājs: Vai Cilinska kungs pastāv uz balsojumu? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Cilinska kunga priekšlikumu svītrot vārdus “sanitārajai zonai”. Balsošanas režīmu! Viena balss papildus “pret”. Lūdzu rezultātu. Par – 19, 2 – pret, atturas – 14. Tādējādi vārdi tiek svītroti.
Lūdzu, tālāk!
G.Preinbergs: Tagadējais 14.pants. Juridiskā pārvalde un deputāte Čepāne ieteica rakstīt nedaudz citādi, proti: “Valsts veterinārdienesta veterinārārstiem un kopā ar viņiem dzīvojošiem ģimenes locekļiem pašvaldība ierāda dienesta dzīvokļus likumā noteiktajā kārtībā.” Mēs esam piekrituši tam, taču pievienojām nelielu palīgteikumu: “kas paliek viņu rīcībā, arī pensijā aizejot”.
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!
I.Krastiņš: Man ir jautājums par 14.pantu. Pašreizējā redakcijā nav īsti skaidrs, vai tas ir sociālismā plaši pazīstamais dienesta dzīvoklis vai veterinārā dienesta veterinārārstam tas nebūs gluži dienesta dzīvoklis. 14.pantā nav vārda “dienesta”.
G.Preinbergs: Jā, vārda “dienesta” nav, kaut gan būtībā tas ir dienesta dzīvoklis. Šis cilvēks beidzis savu darbību, viņam jāmeklē kaut kur citur darbs, viņam tāpat ierādīs tās telpas. Bet šis vairāk tiek akcentēts tieši sakarā ar to, lai, cilvēkam aizejot, pensijā, neiznāk tā, ka viņš tiek izlikts ārā, jo dzīvoklī nāks nākamais dakteris.
I.Krastiņš: Vai tomēr tādā gadījumā Preinberga kungs nebūtu ar mieru apsvērt iespēju vēlreiz apdomāt šo problēmu, vai nebūtu laiks vispār atteikties no tāda anahronisma kā dienesta dzīvoklis? Cik ilgi galu galā mēs šo dīvaino praksi turpināsim? Es saprotu, ka tad skolotājiem, ārstiem, bankas ierēdņiem un visiem, kas tai pagastā dzīvos, vajadzēs dienesta dzīvokļus, jo viņi teiks: veterinārajiem ir ar likumu paredzēts, tātad mums arī vajag, es citādi neiešu mācīt bērnus, neiešu ārstēt. Un tā būs tāda ķēdes reakcija, ja mēs to iemūžināsim. Baidos, ka sekas būs diezgan bēdīgas.
G.Preinbergs: Cienījamais Krastiņa kungs! Principā es jums varētu piekrist, bet mums jārēķinās ar tām realitātēm, kādas ir dzīvē. Veterinārārsts strādā uz laukiem, bieži vien tālu no apdzīvotajām vietām, viņa darbs nepieciešamajā vietā šā dzīvokļa dēļ var vienkārši nenotikt. Var nebūt. Viņš nepieņems šo darbu, ja uz to būs jābrauc 25–30 kilometrus.
Skolām, slimnīcām vairāk vai mazāk tiek celtas dzīvojamās ēkas, dzīvokļi, kuros cilvēki dzīvos. Dzīvos un turpat arī strādās. Es saprotu, ka tas zināmā mērā ir anahronisms, bet diemžēl mūsu specialitāte tāda ir, ka ne visur mēs varam, kā saka, pielāgoties mūsu šīsdienas mēriem. Tā ka es lūgtu jūsu piekrišanu, lai paliek šis pants tā redakcijā, kādā…
Priekšsēdētājs: Paldies. Endziņa kungs!
A.Endziņš: Preinberga kungs, es gribētu jūs vienkārši informēt, varbūt arī deputātus. Žēl, ka zālē nav Zeltkalnes kundzes, mēs jau vairākas reizes esam kopā ar viņas komisiju Likumdošanas jautājumu komisijā skatījuši projektu par dzīvokļu īri, ir arī atsevišķs likums par dienesta dzīvokļiem kā tādiem. Dzīvokļu komisijas nostādne ir šāda: dienesta dzīvoklis ir tikai uz to laiku, kamēr cilvēks strādā. Projektā ir skaidri un gaiši rakstīts, ka nekas nepaliek pēc tam. Tātad neatkarīgi no tā, vai ierakstīsim vai neierakstīsim, ja šāds likumdošanas akts tiks pieņemts, tas būs ar augstāku juridisku spēku, un šim ierakstam nebūs absolūti nekādas nozīmes. Bet skaidrs, ka tas vēl ir diskusijas priekšmets Augstākajā padomē.
G.Preinbergs: Paldies.
Priekšsēdētājs: Vai kāds no kolēģiem… Jā, lūdzu, Silāra kungs!
I.Silārs: Es arī gribu izteikt savu domu par to, ka te iznāk pretruna. Es piekrītu Preinberga kungam, ka jaunajam kolēģim, kurš gribēs sākt strādāt, vajadzēs to vietu. Bet tas jau ir tāpat kā ar vecajiem pastorātiem: ja mācītājs aizgāja no draudzes, viņš aizgāja arī no pastorāta. Viņam jāiet kaut kur citur, ja tā ir pieņemts. Ir veterinārie iecirkņi, kur veterinārārsts dzīvo būtībā iecirkņa telpās, iecirkņa mājā, zem iecirkņa jumta. Ja, aizejot pensijā, viņš tur paliks, tad taču šis iecirknis vairs nebūs spējīgs darboties. Ne arī tā veterinārā aptieka, kur bieži vien viņš strādā. Es domāju, ka šeit ir pretruna. Jūs panāksit pretēju efektu, šādu praksi ieviešot.
Priekšsēdētājs: Felsa kungs, lūdzu!
A.Felss: Cienījamais kolēģi! Es domāju, ka, mainoties attieksmei pret veterinārārstu kā tādu, piekopjot privātpraksi, veterinārārstam vairs nebūs jābūt pēdējam nabagam pagastā. Droši vien viņš savā darba mūžā spēs sapelnīt tik daudz, lai tiktu pie savas dzīvojamās platības.
Priekšsēdētājs: Vai kāds no kolēģiem liek uz balsošanu šīs daļas svītrošanu? Jā? Tādā gadījumā lūdzu balsošanas režīmu. Uz balsošanu tiek likts priekšlikums – svītrot vārdus “kas paliek viņu rīcībā, arī pensijā aizejot”. Par svītrošanu. Lūdzu rezultātu. Vēl viena balss papildus “pret”. 25 – par, 9 – pret, atturas – 6.
Lūdzu, turpināsim!
G.Preinbergs: Divpadsmitais priekšlikums attiecas uz 17.pantu. Tas ir redakcionāla rakstura labojums. Tekstu “Latvijas Republikas Ministru padome” rakstīt pilniem vārdiem. Mēs, protams, to pieņemam.
Lūdzu, Endziņa kungs!
A.Endziņš: Par 15.pantu. Man vienkārši ir lūgums Preinberga kungam: kad tiks precizēti formulējumi 5. un 6.pantā par veterinārārstiem, kuri strādā uz darba līguma pamata, un 15.pantā – par apmaksu, lai šie formulējumi būtu sabalansēti, citādi te nav skaidrības.
G.Preinbergs: Labi, paldies.
Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk, lūdzu!
G.Preinbergs: 17.pants, tas ir izrunāts.
Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk, lūdzu!
G.Preinbergs: Nākamais ir 18.pants. Šeit nekādu iebildumu nebija.
19.pants. Deputāts Muciņš iesaka direktora kandidatūru apstiprināt Latvijas Republikas Ministru padomē. Juridiskā pārvalde attiecībā uz šo pantu raksta – “izslēgt”, jo šis jautājums ir valdības kompetencē. Cienījamie kolēģi, mēs šādu nostādni nevaram pieņemt. Panta redakcija, protams, ir grozīta tādā veidā, kādu jūs redzat. Strīda ābols faktiski ir pēdējais teikums, proti, ka departamenta direktoru apstiprina amatā un atbrīvo no amata Latvijas Republikas Augstākā padome. Savukārt departamenta direktors ieceļ amatā un atbrīvo no amata Latvijas Republikas rajonu un pilsētu valsts veterināros inspektorus. Tātad strīds ir par departamenta direktoru.
Jautājums ir šāds. Man liekas, pirmajā lasījumā es jau paskaidroju, ka šis nebūt nav pirmais gadījums, kad departamenta direktoru apstiprina Augstākā padome. Es vēl un vēlreiz gribu griezties pie jums, atgādinot kaut vai ar piemēru, kuru minēju, savu ziņojumu sākot, ka veterinārārstam vēl joprojām ir grūti strādāt saimniecībā, jo sevišķi veterinārdienesta vadītājam. Departamenta vadībai ir ļoti labas attiecības ar lauksaimniecības ministru, savstarpēja uzticēšanās un tā tālāk, bet mēs taču zinām, ka ne departamenta direktors, ne lauksaimniecības ministrs nav, kā saka, uz mūžu ievēlēts vai iecelts. Tāpēc mums joprojām ir bailes, ka negadās tādas situācijas, par kādām es stāstīju, runājot ar jums pirmajā lasījumā. Toreiz veterinārijas speciālistu ieteikumi un norādījumi par to, kā jārīkojas akūtu epizootiju gadījumos, tika noraidīti, bet ne pie kā laba tas nav novedis. Kaut vai jautājums par Rīgas gaļas kombināta būvēto utilfabriku. Nu, tas ir pilnīgi neiedomājami – šādu fabriku būvēt pilsētas centrā! Attiecīgais veterinārārsts gan ir gājis uz Ministru padomi un runājis, bet saņēmis noraidījumu. Turklāt ir skaidrs – ja veterinārdienests darbosies pārāk neatkarīgi, tad drīz vien tiks atrasta iespēja no šāda veterinārdienesta vadītāja atbrīvoties. Vārdu sakot, ja ir bail no tā, ka mēs gribam strādāt progresīvi un tiešām gribam panākt neatkarību, par kuru rakstām 18.pantā un bez kuras veterinārdienests faktiski nemaz nav iedomājams, tad, protams, mēs varam svītrot šo nosacījumu, un es nezinu, kas tad, lūk, šo departamenta direktoru ievēlēs un apstiprinās – vai tā būs Ministru padome vai ministrs pats. Tas nozīmē absolūtu atkarību no kaut kāda priekšnieka, kurš šo dienestu regulēs tāpat, kā manas runas sākumā pieminētā kundze gatavojās darīt, ar piezvanīšanu risinot jautājumu par robežapsardzības dienesta galvenā ārsta vietu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!
L.Muciņš: Preinberga kunga motīvi visumā man ir saprotami, un tie sakņojas ne tikai veterinārijā, bet arī daudzās citās nozarēs, tādēļ mēs nevaram samierināties ar tādu stāvokli. Ir vesela rinda paņēmienu, kā pret to cīnīties, bet, kā saka Šveiks, mēs nevaram izcirst mežu, lai vārnām nebūtu kur piemesties. Mēs nevaram ar tādiem paņēmieniem, kādus paredz 19.pants, regulēt cilvēku personiskās atbildības jautājumu. Es domāju, ka ir svītrojams otrais un trešais teikums šajā pantā. Tātad: “Direktora kandidatūru izvirza komisija, kura sastāv no...” Tas vispār ir ļoti interesanti. Mēs veidojam vēl vienu komisiju, tas nekādā ziņā nebūtu pieņemams. Teiksim, ja mēs uzskatām, ka Veterinārārstu biedrība ir pretsvars valsts institūcijām, varbūt varam ierakstīt, ka šo kandidatūru izvirza ministrija, saskaņojot ar Veterinārārstu biedrību. Bet Augstākā padome, turklāt komisija, kas veidota vēl no trijām komisijām, – tas nu galīgi neatbilst administratīvajām tiesībām. Es nerunāju šeit tikai par veterināriju, bet par administratīvo tiesību prakses un teorijas jautājumiem. Tātad tas nebūtu pareizi. Un trešajam teikumam – par to, ka apstiprina Augstākā padome, – nu, es domāju, mēs nevaram tam piekrist. Mēs nevaram nodarboties ar visu departamentu vadītāju iecelšanu. Mēs jau tā mokāmies ar ministru iecelšanu.
Es domāju, ka būtu normāli un pietiktu ar to, ka departamentu direktorus izvirzītu un apstiprinātu Ministru padome. Tādu priekšlikumu es biju arī rakstveidā iesniedzis, ja nemaldos un ja mani atmiņa neviļ. Par to arī es aicinātu balsot. Ja tāds risinājums tiktu pieņemts, tad līdz trešajam lasījumam būtu attiecīgi jāprecizē, ar ko šī izvirzīšana saskaņojama. Es domāju: mums par to nevajadzētu tik daudz diskutēt. Te faktiski vajadzētu būt vienam konceptuālam balsojumam – Augstākā padome vai Ministru padome. Un, ja Ministru padome, tad attiecīgi varam papildināt ar nosacījumu par Veterinārārstu biedrību, lai dotu pretsvaru šim, kā jūs sakāt, administratīvismam. Piemēram, robežsargos taču ir tikai mūsu cilvēki! Jaunizveidota institūcija, bet mēs redzam, ka tā iet atpakaļ to pašu veco ceļu. Tātad kaut kas cits tur nav kārtībā.
Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, tātad jūs ierosināt vienu balsojumu, tas ir 13.punkts priekšlikumos – direktora kandidatūru apstiprina Latvijas Republikas Ministru padome, tālāko tekstu precizējot pēc tam. Paldies.
Grūbes kungs, lūdzu!
G.Grūbe: Es Muciņa kungam nevaru piekrist un motivēšu, kāpēc. Tāpēc, ka par 19.pantu bija balsojums pirmajā lasījumā un tad bija rakstīts “Augstākā padome”. Tālāk – nākamais moments. Šeit nav runas vienkārši par departamenta direktoru, bet par valsts veterināro inspektoru. Tā ir būtiska atšķirība.
Un visbeidzot es gribētu pateikt, ka es, bez šaubām, varētu piekrist otrajam teikumam. Lauksaimniecības komisija varētu arī nepretendēt uz šādu funkciju – izvirzīt vai nevirzīt kandidatūru. Varētu vienkāršot. Kā saka, man nekādu pretenziju šeit nav. Šai sakarā es varētu Muciņa kungam piekrist. Bet attiecībā uz departamenta direktora iecelšanu, mūsu motīvs ir šāds. Augstākajā padomē patiešām šobrīd šā dienesta prestižs ir ļoti mazs, pareizāk sakot, tas mākslīgi tiek pazemināts, tāpēc vajadzētu tomēr saglabāt iecelšanas tiesības Augstākajai padomei. Kad būs Saeima un arī prezidents, te būs cita situācija, un es domāju, ka līdz tam laikam departaments un veterinārais dienests būs ieņēmis to vietu, kas tam būtu jāieņem normālā sabiedrībā. Tāpēc es lūgtu šo normu, ka iecelšanu apstiprina Augstākā padome, tomēr atstāt.
Kas attiecas uz otro teikumu, es jau teicu, ka šeit varam procedūru vienkāršot, man nekādu pretenziju nav.
Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, es gribētu precizēt. Vai pirmajā lasījumā par šo priekšlikumu tika nobalsots? Tieši par Augstāko padomi?
G.Preinbergs: Jā, tādā redakcijā tas bija. Konceptuāli bija Augstākā padome.
Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā man nav tiesību likt Muciņa kunga priekšlikumu uz balsošanu. Atsevišķs balsojums?
G.Preinbergs: Nē, atsevišķa balsojuma nebija.
Priekšsēdētājs: Atsevišķa balsojuma nebija. Tādā gadījumā es varu likt Muciņa kunga priekšlikumu uz balsošanu. Tātad Muciņa kunga priekšlikums, kurš formulēts 13.punktā un kuru komisija ir noraidījusi, tiek likts uz balsošanu.
Lūdzu, Silāra kungs!
I.Silārs: Es domāju, ka diez vai mums apstiprināšana amatā būtu jāuztic Augstākajai padomei, lai celtu veterinārā dienesta līdzšinējo zemo prestižu. Vai tad prestižu ceļ nevis ar darbu, bet ar to, ka vienu zema prestiža institūciju apstiprina Augstākā padome? Man šis motīvs, ko aizstāvēja deputāts Grūbe, pilnīgi nav pieņemams – mums šeit tikai jāapstiprina, un līdz ar to viss veterinārā dienesta prestižs tautā būs cēlies!
Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi, izšķirsim šo jautājumu balsojot.
Lūdzu, Grūbes kungs!
G.Grūbe: Es patiešām atvainojos, ka neprecīzi izteicos. Ne jau dienesta prestižs ir zems. Jautājums ir par attieksmi, kāda šobrīd ir dažādiem valsts ierēdņiem pret šā dienesta darbību. Tas ir tas motīvs. Es ļoti atvainojos arī veterinārārstiem par to, ka neprecīzi izteicos. Tieši šis motīvs ir galvenais.
Priekšsēdētājs: Paldies. Albertiņas kundze, lūdzu!
S.Albertiņa: Godātie kolēģi, es tikai jums gribētu atgādināt, ka mēs, Augstākā padome, starp citu, iecēlām arī Vides aizsardzības komitejas galveno valsts inspektoru. Mēs viņu šeit apstiprinājām kā ļoti svarīgu personu, un tas bija jāizdara tieši šeit. Paldies.
G.Preinbergs: Arī Imigrācijas departamenta direktoru un ne tikai viņu vien.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!
A.Felss: Cienījamie kolēģi! Albertiņas kundze jau aizsāka šo tematu, minot Vides aizsardzības komitejas galveno valsts inspektoru. Man tad jāsaka atklāti. Šis moments, ka mēs viņu iecelsim šeit, vairāk vai mazāk aizsargās šo cilvēku no zināmas konflikta situācijas, varbūt no citu ierēdņu uzbrukumiem. Viņam būs šī mūsu aizmugure, kad viņš uzstāsies gan kā eksperts, gan kā atbildīgā amatpersona konkrētos jautājumos – teiksim, par republikas izolāciju, lai neievazātu kaut kādu sērgu, vai vēl par kādām citām specifiskām veterinārām lietām. Un visādā ziņā var būt, ka viņš nonāk konfliktā ar kādu citu instanci vai institūciju, īpaši ar kādu Ministru padomes institūciju vai ministriju. Saprotiet viņa duālo situāciju! Mēs radām viņam aizmuguri.
Priekšsēdētājs: Paldies. Muciņa kungs, lūdzu!
L.Muciņš: Par balsošanas motīviem. Es tomēr vēl vienu reizi runāšu, jo esmu ierosinājis šo diskusiju. Es nepavisam negribētu stāvēt un krist par šo teoriju, bet tomēr administratīvajās tiesībās ir zināma sistēma un valsts tiesībās – tāpat. Es jums tikai varu pateikt, ka mans kā jurista uzskats ir tāds, ka sen jau ir laiks uzticēt galveno inspektoru iecelšanu Ministru padomei. Suns jau nav aprakts tur – labs vai slikts cilvēks. Suns ir aprakts tur – vai viņš pilda likumus un vai mums ir pietiekami skaidri uzrakstīti likumi, kas viņam ir jāpilda. Tur tas suns aprakts! Ja šim cilvēkam rodas personiskas interpretācijas iespējas, kā izlemt vienu vai otru jautājumu, tad, protams, tādi argumenti spēlē milzīgu lomu. Bet, ja ir kārtīga likumdošana un precīzi, vismaz kā mēs tagad cenšamies, viss, kas attiecas uz veterināriju, noregulēts likumā, tad šie jautājumi vairs nebūs tik svarīgi. Tad būs jautājums par to, vai cilvēks izpilda likumu vai neizpilda likumu un vai kāds var būt tik ietekmīgs, lai piespiestu viņu atteikties no likuma pildīšanas.
Priekšsēdētājs: Paldies. Plotnieka kungs, lūdzu!
A.Plotnieks: Godātie kolēģi, varētu jau visnotaļ solidarizēties ar Muciņa kunga nostāju. Protams, ir jānošķir valsts pārvalde un valsts vara. Varētu varbūt arī atrast tādu savdabīgu, it kā kompromisa risinājumu, ka Augstākā padome ieceļ galveno valsts veterināro inspektoru un tad viņš vada šo pārvaldes institūciju. Redziet, veidojas kaut kāda pāreja, ja ieceļ inspektoru, nevis vadītāju. Bet viņš tālāk vada! Manī, godīgi sakot, cits moments šeit izraisa lielas, dziļas šaubas. Tātad izvirza komisija, kas sastāv no tādiem un tādiem pārstāvjiem. Mēs likumā esam to izmetuši? Nē, nu redziet, tad es turpinu. Vai ir izslēgts šis teksts attiecīgajā daļā?
Priekšsēdētājs: Tas ir atstāts tālākai apspriešanai atkarībā no balsošanas rezultāta.
A.Plotnieks: Es tagad domāju, ka mums vajadzētu tomēr šīs divas daļas nošķirt, jo mēs tagad diskutējam par vienu, bet domājam par citu, diskutējam par otro un domājam par pirmo. Jātiek skaidrībā par to, kas tomēr šo amatpersonu šeit ierosina kā tādu, kuru mēs varētu iecelt vai atcelt. Es domāju, ka to nevajadzētu darīt Likumdošanas jautājumu komisijai. Šis smagnējais uzskaitījums noteikti jāizsvītro, jo tas ir drausmīgs veidojums – neviens nevar saprast, kas savāks šos cilvēkus kopā, cik viņu būs un kā viņi varēs vienoties. Ja mēs vēlamies risināt jautājumu pēc analoģijas, tāpat kā tas bija, runājot par dabas aizsardzību, tad tas ir jādara vienai pilnvarotai Augstākās padomes amatpersonai. Tā liek priekšā iecelt konkrētu personu par inspektoru, un viņš pēc amata vadīs pārvaldes struktūru. Tas varētu būt kaut cik pieņemams kompromisa risinājums.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, lūdzu reģistrācijas režīmu, reģistrēsimies! Lūdzu, kamēr notiek reģistrācija.
G.Preinbergs: Es tikai gribētu pateikt vienu. Katram, kas te ir runājis, protams, ir zināma taisnība. Zināma taisnība ir Muciņa kungam un Grūbes kungam, un Felsa kungam un tā tālāk. Bet, cienījamie kolēģi, es gribu, lai jūs mani pareizi saprastu! Ja mēs atstājam Ministru padomei šīs funkcijas – apstiprināt amatā un atbrīvot no amata –, mēs paliekam turpat, kur bijām, nekas būtībā nemainās. Pašā būtībā nemainās. Silāra kungs runāja par prestižu. Protams, pašreiz mums tā cīņa ir. Veterinārais dienests pēc kara tika sagrauts. Mēs atrodamies gandrīz uz nulles. Mēs esam uz drupām. Tāpēc mums viss ir jāsāk un jātaisa no jauna, jūs saprotat! Tāpēc ir vajadzīga šā dienesta aizsardzība, ne tikai tā direktora vai galvenā inspektora aizsardzība. Visa dienesta aizsardzība! Un galvenais, ko es gribētu paskaidrot, – pat ne tik daudz viņu, kā tautas un lopkopības aizsardzība.
Es jau iepriekšējā reizē, man liekas, stāstīju par tiem pagājušajā gadā zaudētajiem miljoniem sakarā ar cūku mēri, kas tika ievazāts, kas šogad vēl joprojām plosās un ar ko nevar tikt galā tāpēc, ka robežas vaļā. Tur ir vesela virkne pasākumu, kur nevar pateikt: mīļo kaimiņ, tā un tā nedari. Tās ir valstiski ļoti svarīgas lietas. Un viens autodidakts, kas sāk dīdīt katru tāpēc vien, ka sēž augstākā krēslā, visu to sajauc un sagrauj. Iznāk tā, kā pirms vairākiem gadiem iznāca Jēkabpilī, kur pēc mutes un nagu sērgas ne tikai likvidēja 200–300 govis, bet arī nodedzināja kūtis. Jūs saprotat, kas te viss ir apakšā? Ja mēs gribam, lai šis dienests paliek tādā pašā līmenī, kādā tas ir, labi, balsosim par Ministru padomi. Es jūs ļoti lūdzu un aicinu padomāt, pamēģināt skatīties uz šīm lietām ar pavisam citām acīm.
Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi! Bija reģistrācijas režīms. Visi ir reģistrējušies. Lūdzu reģistrācijas rezultātu. Reģistrējušies 83 deputāti. Uz balsošanu tiek likts Muciņa kunga priekšlikums – direktora kandidatūru apstiprina Latvijas Republikas Ministru padome. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu rezultātu. Par – 32, pret – 19, atturas – 21. Tātad Muciņa kunga priekšlikums nav pieņemts.
Tālāk – Krastiņa kunga priekšlikums svītrot mehānismu, kā izvirza, bet es sapratu, ka Preinberga kungs piekrita, ka komisija izstrādās jaunu variantu. Vai ir nepieciešams balsot par svītrošanu? Nav nepieciešams, jo komisija saka, ka tā pārskatīs. Paldies.
G.Preinbergs: 21.pants.
Priekšsēdētājs: Muciņa kungs par 20.pantu?
L.Muciņš: Man ir jautājums par 20.panta 5.punktu – robežu veterinārās kontroles pārvaldi. Vai mums, ņemot vērā šo bēdīgo praksi ar robežsargiem, tomēr nevajadzētu kaut kā regulēt, lai, kā jūs sakāt, šajā robežapsardzībā, kur paredzēti arī veterinārie ārsti, nenokļūtu nelicencēti un šā likuma prasībām neatbilstoši veterinārārsti? Šī veterinārās kontroles pārvalde uz valsts robežas bija domāta kā jūsu, nevis robežapsardzības institūcija.
G.Preinbergs: Nē, tas nav saistīts ar robežapsardzību kā tādu. Ja jūs vēl atceraties, tad, kad pieņēma likumu par robežapsardzību, manu priekšlikumu noraidīja. Un šajā sakarībā departamentam ir Transporta un valsts robežu veterinārā pārvalde. Šajā pārvaldē strādā vairāki desmiti veterinārārstu. Tie ir robežpunkti, caur kuriem varēs izvest dzīvniekus. To nebūs daudz. Piemēram, austrumu virzienā, ja nemaldos, ir tikai trīs punkti. Un visā republikā laikam kaut kas pie…
L.Muciņš: Skaidrs. Vai uz trešo lasījumu nevajadzētu sagatavot šo jautājumu, lai kaut kā savilktu kopā, lai robežsargi pieņemtu darbā profesionālus veterinārārstus. Ja mēs šeit runājam par to, ka likums būtu jārespektē gan pēc līguma strādājošajiem veterinārārstiem, gan privātpraktizējošiem, gan tiem, kas atrodas valsts veterinārsanitārajā dienestā, varbūt mums jārunā arī par to, ka augstākā izglītība nepieciešama arī robežapsardzības dienesta veterinārārstiem? Varbūt armijā, policijā būs kavalērija, un tur būs kāds veterinārārsts. Ja viņi pieņems darbā mehāniķi inženieri, kas tad notiks?
G.Preinbergs: Es piekrītu jums. Paldies.
Priekšsēdētājs: Paldies. Virzāmies tālāk, lūdzu.
G.Preinbergs: 21.pants. Arī šeit bija redakcionālas dabas labojums – vārdu “atcelt” aizstāt ar vārdiem “iecelt un atbrīvot no darba”. Protams, to mēs esam ņēmuši vērā.
22.pantā labojumu un ieteikumu nebija. 23.pantā vārdu “fiksēta” aizstāt ar vārdu “noteikta”. Tas ir ņemts vērā.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!
L.Muciņš: Man ir lūgums 22.panta 7.punktu saskaņot ar likuma “Par uzņēmējdarbību” 32.panta 2. un 3.apakšpunktu, kur noteikts, ka veterinārās slimnīcas un citi stacionāri ir licencējami, tāpat arī veterināro zāļu ražošana un veterinārās aptiekas, bet nav licencējama ambulance un laboratorija. Tas atkārtojas arī 26.panta 2.punktā.
Priekšsēdētājs: Pieņemat tomēr?
G.Preinbergs: Jā, jā.
Priekšsēdētājs: Endziņa kungs!
A.Endziņš: Man ir par 23.pantu.
Priekšsēdētājs: Par 22.pantu citu piezīmju nav. 23.pants. Lūdzu, Endziņa kungs!
A.Endziņš: Cienījamais Preinberga kungs! Goda vārds, es lasu 23.pantu un nevaru saprast. Šeit ir teikts: “Valsts veterināro inspektoru tiesības atbilstoši viņu kompetencei, kas noteikta šajā likumā vai citos Latvijas Republikas likumos un dienesta instrukcijās, kā arī atkarībā no šā likuma, Valsts veterinārā departamenta izdoto normatīvo priekšrakstu pārkāpuma epizootiskās situācijas ir šādas…” Un tālāk seko “epizootiskā situācija” – “apmeklēt uzraudzības nolūkā” un tā tālāk, un tā joprojām.
G.Preinbergs: Tā nav kļūda.
A.Endziņš: Varbūt jūs varat komentēt.
Priekšsēdētājs: Varbūt kolēģi no darba grupas var atbildēt.
G.Preinbergs: Es varu vienīgi paskaidrot tik daudz, ka šeit bija apvienotas visas principiālo veterināro inspektoru tiesības. Veterinārajiem inspektoriem ir trīs pakāpes. Bet galvenais valsts veterinārais inspektors, kas vienlaikus ir arī Valsts veterinārā departamenta direktors, ir rajona līmeņa veterinārie inspektori, kurus deputāts Muciņš ieteica saukt par vecākajiem veterinārajiem inspektoriem, un vienkāršie veterinārie inspektori. Atkarībā no dienesta instrukcijas viņiem būs konkrēti norādīts, kādus objektus viņi apseko un kādos jautājumos tos inspicē. Bet šeit bija domātas viņu principiālās tiesības.
A.Endziņš: Es saprotu, bet šeit acīmredzot ir kaut kāda vai nu redakcionāla, vai kāda cita… Iznāk tā, ka inspektoru tiesības epizootiskās situācijās ir šādas. Epizootiskā situācija – apmeklēt uzraudzības nolūkā. Es saprotu: ja ir tiesības apmeklēt, tad ir cita lieta. Es vienkārši vēršos…
G.Preinbergs: Mēs tīri redakcionāli mēģināsim palabot.
L.Muciņš: Citādi iznāk, ka tā ir epizootiska situācija.
Priekšsēdētājs: Pēc manām domām, šis palīgteikums, kā arī teksts līdz vārdiem “ir šādas” ir pilnīgi iemaisījies no cita teksta. Tā ka lūdzu darba grupu precizēt.
G.Preinbergs: Pieņemam to.
Priekšsēdētājs: Vai ir citas piezīmes par 23.pantu? Muciņa kungam?
L.Muciņš: Par 24.pantu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, par 24.pantu.
L.Muciņš: Man būtu ierosinājums uz trešo lasījumu 24.pantā svītrot vārdu “tikai”. “Inspektoru rīkojumus var atcelt augstāks” un “atteikumu var pārsūdzēt tiesā”. Tas atbilst mūsu tagadējai praksei. Es saprotu, kas te ir domāts: ka nevar atcelt kaut kāds direktors vai rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. Vārdu sakot, tur vajadzētu likt komatu un tālāk rakstīt: “atteikumu var pārsūdzēt tiesā”. Tāda prakse mums ir.
G.Preinbergs: Paldies. Mēs pilnīgi piekrītam.
Priekšsēdētājs: 4.nodaļa, lūdzu.
G.Preinbergs: 4.nodaļa. 25.pants. Te ir arī 26.panta…
Priekšsēdētājs: Vai kādam no deputātiem ir par 25. un 26.pantu?
G.Preinbergs: Attiecībā uz 25.pantu nebija.
Priekšsēdētājs: Vispirms Silāra kungs, pēc tam – Muciņa kungs.
I.Silārs: Es atradu izeju 23.panta problēmai. Es gudroju izeju, lai būtu loģika. Tur komata vietā pirms vārdiem “epizootiskā situācijā” jāieliek “un”, tad ir viss kārtībā: “kā arī atkarībā no nosacīto priekšrakstu pārkāpuma un epizootiskās situācijas kompetence ir šāda”.
Priekšsēdētājs: Paldies, Silāra kungs! Lūdzu, Muciņa kungs!
L.Muciņš: Par 26.pantu. Par tām laboratorijām un ambulancēm es jau pateicu. Mums jāpadomā, lai uz trešo lasījumu vārdi “vai grupās” būtu lietoti juridiski pareizi. Es saprotu to domu, ka viņi var veidot līgumsabiedrības un tā tālāk, bet “grupās” – tas ir nejuridiski. Man būtu aicinājums pieslīpēt uz trešo lasījumu.
G.Preinbergs: Paldies.
Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, lūdzu!
A.Endziņš: Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šeit atkal nāk darba līgums. Te būtībā viss saistās ar privātpraksi.
G.Preinbergs: Sapratām. Paldies.
Priekšsēdētājs: Vai attiecībā uz 5.nodaļu kādam deputātam ir… Vēl par 26.pantu?
G.Preinbergs: Deputāts Muciņš ieteica 26.1., 26.3., 26.4. svītrot kā liekus. Muciņš pats atsakās? Paldies. 26.7. izslēgt vārdus…
Priekšsēdētājs: Nevajadzētu komentēt, kas ir izvirzījuši, ja nevienam no deputātiem nav iebildumu. Tad mēs virzīsimies nedaudz ātrāk.
G.Preinbergs: Mums vairāk nav.
Priekšsēdētājs: Par 5.nodaļu, lūdzu.
G.Preinbergs: 5.nodaļā: 5.nodaļas virsrakstu Juridiskā pārvalde ieteica sniegt tādā veidā, kā mēs esam uzrakstījuši: “Dzīvnieku un dzīvnieku produkcijas īpašnieku tiesības un pienākumi”. Mums agrāk bija “Dzīvnieku un to produkcijas…”
Priekšsēdētājs: Citu piezīmju par 5.nodaļu nav? 6.nodaļa. Lūdzu, Endziņa kungs!
A.Endziņš: Par 5.nodaļu. Šeit tagad iznāk tā, ka “Dzīvnieku un dzīvnieku produkcijas īpašnieku tiesības ir šādas: 1) saņemt veterināri medicīnisko aprūpi”. Piedošanu, vai tas īpašnieks to saņems? Par to vajadzētu padomāt.
G.Preinbergs: Es sapratu.
Priekšsēdētājs: Vai ir citas piezīmes par 5.nodaļu?
G.Preinbergs: Vairāk nav. Paldies.
Priekšsēdētājs: 6.nodaļu apspriedīsim pēc starpbrīža. Paldies, kolēģi!
(Pārtraukums)
Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.
Priekšsēdētājs: Turpinām darbu. Tātad palikušas ir pēdējās nodaļas. Lūdzu, Preinberga kungs!
G.Preinbergs: 7.nodaļas 46.pants. Juridiskās pārvaldes ieteikums bija vārdu “etapi” aizstāt ar vārdu “posmi”. Mēs esam pieņēmuši.
Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk, lūdzu!
G.Preinbergs: Un, visbeidzot, deputāts Apsītis un deputāts Muciņš ieteica papildināt likumprojektu ar vēl vienu pantu: “Par veterinārmedicīnas likuma pārkāpšanu vainīgie saucami pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā.” Tas ir ievērots, un ir tapis 10.pants. Viss. Vairāk labojumu nav.
Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir kādi iebildumi, papildinājumi pirms balsošanas par likumprojektu kopumā? Preinberga kungs, man ir viens lūgums. Manuprāt, likumprojektā ir daudz tādu juridisku “klekšu”, nesaskaņotības ar citiem likumiem. Tās obligāti ir novēršamas līdz nākamajam lasījumam.
G.Preinbergs: To mēs ņemsim vērā un jau sākam pamazām novērst.
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!
E.Krastiņš: Ja jau mēs vēl runājam par šādām nesaskaņotībām, tad es gribu pateikt, ka palaidu garām 12.pantu, kur arī ir pretēja norma. Tur ir noteikts, ka pašvaldībām obligāti jāpārskaita līdzekļi attiecīgajai veterinārajai pārvaldei pēc Valsts veterinārā departamenta noteiktajām normām. Tas nekādā veidā nesaskan ar mūsu budžeta tiesībām.
Priekšsēdētājs: Jā, tieši par to es arī domāju…
G.Preinbergs: Es varu paskaidrot. Krastiņa kungs, jums ir simtprocentīga taisnība. Starpbrīdim sākoties, par to runāja arī deputāts Kinna, un katrā ziņā šī redakcija tiks grozīta pašā saknē. Paldies.
Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu deputātus reģistrēties. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 67 deputāti.
Balsojam par likumu “Par veterinārmedicīnu” otrajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu rezultātu. 51 – par, pret – nav, 8 – atturas. Paldies. Likumprojekts pieņemts otrajā lasījumā, un Preinberga kungu lūdzu atbilstoši stenogrammai sagatavot likumprojektu trešajam lasījumam. Kad tas notiks?
G.Preinbergs: Mēs ceram sagatavot līdz 10.jūnijam.
Priekšsēdētājs: Tātad, godātie kolēģi, lūdzu savus priekšlikumus iesniegt līdz 10.jūnijam.
G.Preinbergs: Nē, nē! Mēs ceram 10.jūnijā jau nākt tribīnē…
Priekšsēdētājs: Tātad – līdz 6.jūnijam ieskaitot. Tā?
G.Preinbergs: Varbūt līdz 1.jūnijam. (No zāles iebilst par reglamentu.)
Priekšsēdētājs: Tātad 10.jūnijā jūs vēlētos skatīt to plenārsēdē, līdz 6.jūnijam ir jābūt visiem priekšlikumiem.
G.Preinbergs: Paldies, kolēģi!
Priekšsēdētājs: Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par peļņas nodokli””.
Kodoliņa kungs, lūdzu tribīnē!
A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! Likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par peļņas nodokli””, kā jūs atceraties, tika izskatīts vairākkārt. Ekonomikas komisija nolēma sadalīt šo sākotnējo likumprojektu, izdalot ārā normas par grozījumiem attiecībā uz peļņas nodokļa iekasēšanu valūtā, un šīs normas mēs pieņēmām. Pašreiz jums piedāvātais likumprojekts paredz grozījumus pārējos pantos. Pirmais grozījums ir likuma “Par peļņas nodokli” 10.pantā. Šā grozījuma būtība ir tā, ka sakarā ar inflācijas procesiem ir nepieciešams indeksēt 10.pantā iestrādātās skaitliskās vērtības, pieskaņojot tās pašreizējam rubļa kursam. Šeit ir piedāvāti divi varianti – absolūtos skaitļos un minimālajās mēnešalgās. Otrais variants principā sakrīt ar deputāta Endeles priekšlikumu.
Tālāk ir piedāvāts grozīt 20.pantu. Tas ir šā likumprojekta centrālais pants. Kā jūs zināt, līdz šim jaunie uzņēmumi pirmos divus gadus pēc darbības uzsākšanas nemaksāja peļņas nodokli. No vienas puses, pašreizējā kārtība veicina tādu situāciju, ka nepārtraukti veidojas jauni uzņēmumi. Attīstoties privātsektoram mūsu uzņēmējdarbībā, mēs varam nonākt pie situācijas, kad arvien lielāka un lielāka uzņēmēju daļa vispār nemaksās nodokļus. Bet šeit ir vēl viena nelaime. Tādējādi mēs stimulējam tieši tādus jaunos uzņēmējus, kas nodarbojas ar tā sauktajām starpniecības operācijām. Tiem uzņēmējiem, kas nodarbojas ar tiešo ražošanu, tomēr ir svarīga savas firmas zīme, ir svarīga zināma firmas marka. Viņiem nav tik viegli atteikties no savas markas, viņi lielu daļu no gūtās peļņas iegulda ražošanas paplašināšanā un modernizācijā, kamēr šie starpnieki, šīs starpnieku firmas savu uzņēmumu bieži vien neattīsta. 20.pants līdzšinējā redakcijā nestimulē nopietnas uzņēmējdarbības attīstīšanu. Tāpēc ir paredzēts, ka turpmāk jaunie uzņēmumi uz trim gadiem tiks atbrīvoti no peļņas nodokļa tikai tajā daļā, kuru tie ieguldīs ražošanas attīstībā. Ja tie iegulda visu savu peļņu ražošanas paplašināšanā, ražošanas attīstībā, tādā gadījumā tie, bez šaubām, pilnībā tiek atbrīvoti no peļņas nodokļa maksāšanas.
Ir paredzēts grozīt, pareizāk sakot, izņemt ārā no esošā likumprojekta 22.pantu un to aizstāt ar pilnīgi citu pantu, kas nosaka, ka tie uzņēmumi, kas strādā kādu gadu ar zaudējumiem, uz laiku tiek atbrīvoti no peļņas nodokļa maksājumiem, lai nebūtu pārāk daudz šo bankrotu, kuri, bez šaubām, ir iespējami, ja mēs uzņēmumam nedodam iespēju pēc zināmām finansiālām grūtībām atgūt spēju normāli strādāt.
28.pantā piedāvātā grozījuma būtība ir tāda, ka līdzšinējā variantā bija runa tikai par dažādiem jaunās tehnikas ieviešanas pasākumiem, kas it kā neskāra kapitālieguldījumus, bet turpmāk šeit ir runa par visām investīcijām ražošanai, par to, ka šīs investīcijas uz pusi samazina peļņas nodokļa maksājumus. Jāsaka arī, ka līdzšinējā likumprojektā šī norma bija 30 procenti. Tagad ir ielikti 50 procenti, un šī norma principā ir domāta ražošanas attīstības stimulēšanai.
32.pantā ir ne visai būtisks, tomēr svarīgs grozījums, jo līdzšinējā redakcijā šeit ir runa tikai par valsts īpašumu. Tātad pašvaldību īpašums ir pielīdzināts privātīpašumam. Mūsuprāt, tas nav pareizi. Tātad šis 32.pants ir domāts tieši privātīpašuma un privātkapitāla stimulēšanai.
39.panta grozījumi ir niecīgi. Šeit ir grozījumi sakarā ar to, ka šo meistarkomandu vairs nav. Tāpēc tiek ieteikts stimulēt nevis meistarkomandas, kā bija iepriekšējā redakcijā, bet gan starptautiski atzītas sporta veidu federācijas. Turklāt ir precizēts, ka 15 procentu kvota, kādu var ziedot sporta attīstībai, attiecas uz visu šo pantu, jo esošajā redakcijā iznāca, ka šī 15 procentu kvota attiecināma tikai uz meistarkomandu stimulēšanu.
Tādi īsumā būtu visi piedāvātie grozījumi.
Priekšsēdētājs: Paldies, Kodoliņa kungs! Vai jautājumu uzdošanai deputāti ir pierakstījušies? Repšas kungs, lūdzu!
R.Repša: Kodoliņa kungs! Vai jūs varētu izskaidrot 32.panta būtību? Varbūt es varu nolasīt, kā tas skan, jo deputātiem noteikti nav priekšā šā nodokļa likuma. Tātad 32.pants skan: “Ar nodokli apliekamā peļņa, kas aprēķināta saskaņā ar šo likumu, samazināma par peļņas daļu atbilstoši tabulai tiem uzņēmumiem, kuru mantā bez valsts īpašuma ir fizisko personu īpašums.” Kāda ir šā atvieglojuma būtība?
A.Kodoliņš: Es paskaidrošu. Pirmkārt, jūs nolasījāt to redakciju, kuru mēs jau esam grozījuši 4.septembrī. Es nolasīšu grozīto redakciju: “Ar nodokli apliekamā peļņa, kas aprēķināta saskaņā ar šo likumu, samazināma par peļņas daļu atbilstoši tabulai tiem uzņēmumiem, kuru mantā nav valsts īpašuma vai tikai daļa mantas ir valsts īpašums.” Tātad jēga ir tāda, ka, lietojot šo tabulu, privātuzņēmējiem tiek samazināta peļņas nodokļa likme tieši par 10 procentiem. Ja uzņēmums simtprocentīgi ir privātīpašums, tad nodokļa likme ir 25 procenti, ja valsts uzņēmums – 35 procenti.
Priekšsēdētājs: Jautā Ēlerta kungs, pēc tam – Muciņa kungs.
I.Ēlerts: Cienījamais Kodoliņa kungs! Man ir jautājums par šo pašu lietu, jo būtībā 32.pants nozīmē peļņas nodokļa paaugstināšanu pašvaldības uzņēmumiem no 25 procentiem uz 35 procentiem. Tā kā pašvaldību uzņēmuma peļņa saskaņā ar to statūtiem tiek sadalīta starp pašvaldību un uzņēmumu, tad pašvaldībai samazinās ienākumi. Būtībā ar šo grozījumu mēs graujam pašvaldību budžetu un laikam pārkāpjam arī budžeta tiesības. Kā jūs to vērtējat?
A.Kodoliņš: Pirmkārt, es gribu teikt, ka mūsu prakse diemžēl ir tāda, ka gan pašvaldību, gan arī valsts uzņēmumi attiecīgi valsts budžetā un pašvaldību budžetā iemaksā tikai peļņas nodokļa maksājumus. To dara kā valsts uzņēmumi, tā arī pašvaldību uzņēmumi. Starpība starp valsts uzņēmumiem un pašvaldību uzņēmumiem šajos peļņas maksājumos drīzāk ir tāda, ka atbilstoši likumam vienā gadījumā lielākā daļa tiek ieskaitīta pašvaldību budžetā un mazākā – valsts budžetā un otrādi. Tātad pašvaldības uzņēmuma statuss faktiski nozīmē tikai to, ka procentuāli lielākā peļņas nodokļa daļa tiek ieskaitīta pašvaldības budžetā. Vai ir iespējams arī tāds gadījums, ka tieši no peļņas tiek atskaitīts pašvaldības budžetam? Teorētiski, bez šaubām, ir. Bet praktiski tādu gadījumu diemžēl tikpat kā nav. Šajā ziņā, manuprāt, pastāvot līdzšinējai praksei, pašvaldības budžetos īpaši robi nerodas, bet ir jau vēl viena lieta. Pēdējā laikā pašvaldības ļoti bieži praktizē to, ko savā laikā darīja valsts, proti, pašas nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Vai mēs stimulēsim šādu, manuprāt, galīgi nepareizu praksi? Ja atstājam šādu normu, tad stimulējam pašvaldību uzņēmējdarbību. Manuprāt, no mūsu puses šādam stimulam nevajadzētu būt.
Kas attiecas uz budžeta tiesībām, tad, bez šaubām, lēmumā par spēkā stāšanos mēs varam paredzēt, ka attiecīgais grozījums stājas spēkā tikai nākamajā pusgadā, tad, kad tiks sastādīts jaunais budžets.
I.Ēlerts: Kodoliņa kungs, bet, ņemot vērā pašvaldību pašreizējo nabadzību un valsts vēl lielāko nabadzību, ko jūs iesakāt darīt? Tātad jūs samazināsiet ieņēmumus.
A.Kodoliņš: Liela nabadzība rodas divu iemeslu dēļ. Šie iemesli ir vispārējā krīze un ļoti neefektīva saimniekošana. Ko tad mums darīt? Rēķināties ar pašreizējo krīzi un rīkoties pēc principa, ka glābsim, kas glābjams? Stimulēsim, lai pašvaldības vismaz nodarbojas ar uzņēmējdarbību un saņem naudu? Tā ir vienas dienas politika. Manuprāt, tomēr ir jāskatās tālāk un mēs nevaram stimulēt pašvaldību uzņēmējdarbību kā tādu.
Priekšsēdētājs: Jautā Muciņa kungs, pēc tam – Eglāja kungs.
L.Muciņš: Man ir divi jautājumi. Viens jautājums ir par 20.pantu. Visnotaļ saprotot un arī atceroties no iepriekšējiem lasījumiem to jūsu izskaidrojumu un tendenci, man tomēr rodas jautājums: vai tas ir tīšām vai tas ir netīšam aizmests? Es gribētu, lai jūs izskaidrojat. Tātad, ja mums ir uzņēmums, kurš investē pamatfondu rekonstrukciju un ražošanu saskaņā ar 28.pantu, tad samazina ar nodokli apliekamo peļņu par pusi, tātad par 50 procentiem. Tie jaunie uzņēmumi, kas būs reģistrēti pēc šā likuma stāšanās spēkā, trīs gadus to pašu saņem simtprocentīgi. Un tagad mums 20.pantā ir šāda te otrā daļa: “Šajā pantā minētie atvieglojumi neattiecas uz uzņēmumiem, kas tiek veidoti uz likvidēt paredzēto uzņēmumu bāzes.” Bet, kā mēs labi atceramies, 1990.gada beigās un 1991.gadā bija vesela virkne termiņu, līdz kuriem mēs likām ļoti daudziem kooperatīviem pārreģistrēties. Tika nodibināti arī jauni uzņēmumi, bet tie, kuri bija slīpēti, likvidējās un izveidoja jaunus uzņēmumus, lai izbēgtu no nodokļiem. Tagad šie uzņēmumi atkal saņem atvieglojumus, tiesa, tikai uz investēto peļņu. Bet tie uzņēmumi, kuri saglabāja savu nosaukumu, savu vietu, savas saistības, savu labo vārdu un savas attiecības, teikšu godīgi, ar šo projektu zināmā mērā tiek represēti. Vai mēs tomēr nevarētu sašķirot, kuri ir likvidētie un reorganizētie uzņēmumi un kuri divus gadus ir darbojušies kā kooperatīvi un pēc tam pārveidoti? Kā jūs skatāties uz šādu mēģinājumu? Vai tas ir, tā sakot, tīšām, vai tas ir paslīdējis garām?
A.Kodoliņš: Bez šaubām, tīšām, ja jūs lietojat šo terminu. Jautājums ir tāds, ka mums var būt tāda situācija, ka uzņēmums, bijušais kooperatīvs, mēģina izvairīties no tā, ka faktiski tas ir tas pats uzņēmums. Tomēr Finansu inspekcija diezgan bieži atklāja šādus gadījumus un attiecīgi lietoja šā panta šo te daļu, kas ir palikusi negrozīta, proti, ka faktiski uzņēmums nav no jauna dibināts, bet ir tikai reorganizēts vai izveidojies uz likvidēta kooperatīva bāzes. Šeit ir ielikta tā pati ideja, lai tie uzņēmumi, kas trīs gadus saņems peļņas atvieglojumus, nevarētu pēc trim gadiem, vienu vārdu nomainot vai pieliekot klāt, piemēram, nosaucot sevi nevis par firmu “Parex”, bet par “Parex-1”, atkal skaitīties jauns uzņēmums un atkal trīs gadus nemaksāt nodokļus.
L.Muciņš: Es saprotu, bet tas attiecas uz nākotni. Es jums saku, ka ir tādi kolektīvi, kuri nav dabūjuši šo te atvieglojumu. Vai mums par tiem arī nevajadzētu padomāt? Vai tomēr tagad tiem nevajadzētu dot kādus atvieglojumus pārrēķinot, cik ilgi tie jau ir darbojušies? Vai nevajadzētu dot tiem šo iespēju investēt, nevis atkal nodarboties ar starpniecību?
A.Kodoliņš: Lēmums par spēkā stāšanos paredz, ka visi atvieglojumi, kādi ir pašlaik, tiek saglabāti.
L.Muciņš: Par šo lēmumu man būs otrs jautājums. Faktiski lēmuma 2.punktā pēc būtības ir likuma normas. Vai jūs neuzskatāt, ka tomēr būtu nepieciešams par 20.pantu lēmumā dot attiecīgu norādi, no kura laika līdz kuram laikam darbosies 20.pants un no kura līdz kuram darbosies 20.1.pants, jo normām, kurām ir tāda regulējoša nozīme, jābūt nevis lēmumā, bet likumā. Es, protams, neesmu nekad citos parlamentos iepriekš darbojies, bet man liekas, ka mums šis ir pirmais tāds gadījums pa visu šo laiku, kad ir likums, kurš darbojas vēl divus gadus. Tātad, ja šis likums stāsies spēkā ar 1.jūniju, tad vēl līdz diviem gadiem uz šiem te uzņēmumiem attieksies šis atvieglojums, ja tie būs reģistrējušies pirms tam. Uz tiem uzņēmumiem, kas reģistrēsies jau pēc 1.jūnija, attieksies jau šis jaunais noteikums. Man būs reizē gan jautājums, gan aicinājums, jo es neuzstāšos debatēs, proti, tomēr veidot 20.1.pantu un lēmumā dot tikai termiņus. Kā jūs skatāties uz tādu priekšlikumu?
A.Kodoliņš: Vēl jārunā ar Juridisko pārvaldi, bet es skatos pozitīvi. Tieši tā arī ir, jo šis lēmuma punkts ir vecā panta redakcija. Ja mēs atrisinām šo jautājumu tādā veidā, kā piedāvā Muciņa kungs, tad mēs, bez šaubām, varam būt korektāki tajā ziņā, ka ar lēmumu nenosakām tādas normas, kas būtu jāietver likumā.
Priekšsēdētājs: Jautā Eglāja kungs.
V.Eglājs: Par 32.pantu. Šeit peļņas nodokļa ziņā pašvaldību uzņēmumi tiek pielīdzināti valsts uzņēmumiem. Mēs zinām, ka vienu no pirmajiem pieņēmām likumu “Par valsts uzņēmumu”. Taču par pašvaldību uzņēmumiem nekādu likumu nav. Pašvaldību uzņēmumu statuss principiāli atšķiras no valsts uzņēmumu statusa. Kāpēc šeit ir domāts to pielīdzināt?
A.Kodoliņš: Tiešām statuss ir atšķirīgs, bet, pirmkārt, likums “Par pašvaldību uzņēmumiem” ir. Otrkārt, šā panta ideja bija tāda, ka mēs stimulējam privātuzņēmumus. Var jau nolikt šo jautājumu uz balsošanu. Ja deputāti uzskata, ka ir jāstimulē pašvaldību uzņēmējdarbība, mēs varam atstāt pantu esošajā redakcijā un noraidīt šo piedāvāto redakciju. Es tomēr uzskatu, ka mums ir jāstimulē tieši privātuzņēmējdarbība, nevis pašvaldību uzņēmējdarbība, nevis valsts apaugšana ar uzņēmējdarbību. Tas, bez šaubām, ir diskutējams jautājums. Es šeit izsaku Ekonomikas komisijas viedokli.
V.Eglājs: Šajā ziņā es jums pilnīgi piekrītu.
Priekšsēdētājs: Paldies. Deputātiem vairs jautājumu nav? Debatēs pierakstījies deputāts Repša.
R.Repša: Cienījamie kolēģi! Principā tas, ko Ekonomikas komisija šeit dara, ir atbalstāms. Nodokļos ir jāizdara šie grozījumi. Es vienīgi gribētu izteikt dažus priekšlikumus: man šis nodokļa likums ir pašā pirmajā redakcijā. Un tur ir šāds 27.pants: “Ar nodokli apliekamā peļņa, kas aprēķināta saskaņā ar šo likumu, samazināma par summu 30 procentu apmērā no tās preču realizācijas peļņas, kas gūta par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām.” Domāju, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kad uzņēmumiem faktiski ir grūtības ar produkcijas realizāciju un tie pamazām nonāk reālās tirgus attiecībās, šādam pantam un šādiem peļņas nodokļa atvieglojumiem vispār nav nekādas jēgas. Turklāt likumā “Par valsts uzņēmumu”, kuru mēs nesen pieņēmām pirmajā lasījumā, valsts uzņēmumiem šī kontrole un vadība, tā sakot, no augšas tiek padarīta stingrāka salīdzinājumā ar iepriekšējo situāciju.
Ja uzņēmumi būs pašreizējās tirgus attiecībās, kas ar grūtībām veidojas, katrs uzņēmums būs laimīgs, ja tas vispār atradīs sev kaut kur kādu pasūtītāju, kuram savu produkciju varēs piedāvāt, un līdz ar to mums nav ne mazākās vajadzības stimulēt šos valsts pasūtījumus. Tāpēc es domāju, ka šādu peļņas nodokļa atvieglojumu mierīgi varētu mest ārā.
Tālāk par 28.pantu, kura labojumi ir iekļauti arī piedāvātajā lēmuma projektā. Lai deputātiem būtu skaidrs, par ko ir runa, es to ātri nolasīšu, jo jums noteikti nav šā panta līdzšinējās redakcijas. 28.pants: “Ar nodokli apliekamā peļņa, kas aprēķināta saskaņā ar šo likumu, samazināma par summu 30 procentu apmērā no uzņēmuma izmaksām zinātniskās pētniecības, izmēģināšanas un konstruēšanas darbu veikšanai, jaunas progresīvas tehnoloģijas un produkcijas veidu sagatavošanai un apgūšanai, ja šīs izmaksas izdarītas no uzņēmuma rīcībā paliekošās peļņas.” It kā ļoti loģiski un ļoti labi. Bet kāda šobrīd ir situācija? Mums šobrīd ražošanā privātais sektors ir aptuveni 10 procenti, valsts sektors – aptuveni 90 procenti. Ja ir šāda norma, šāds pants, tas nozīmē, ka mēs veicinām jaunas tehnoloģijas un ražošanas paplašināšanu valsts sektorā, kurš, kā zinām, ir neefektīvs, tā ir sociālisma laiku palieka, kuru vēlamies pēc iespējas drīzāk privatizēt un nodot privātās rokās. Tad varētu būt kaut kādas cerības, ka šis sektors atdzims un sāks strādāt tā, kā tas normāli būtu tirgus ekonomikā. Bet tagad mēs visus šos uzņēmumus stimulējam ar savu peļņu, ko mums faktiski šobrīd vajadzētu maksimāli paņemt no tiem un virzīt varbūt uz kaut kādiem avārijas stāvoklī nonākušiem sociāliem jautājumiem. Taču mēs stimulējam tos grūst turpat tajā pussabrukušajā valsts sektora būdā iekšā. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Mums nevajag šobrīd absolūti nekādas investīcijas valsts sektorā. Un vēl mazāk mums vajadzīgas, lūk, šādu te darbību stimulējošas normas. Turklāt mēs vēl atņemam valsts budžetam ienākumu avotu, kas ir supersvarīgs pašreizējā situācijā. Tāpēc mans ierosinājums ir triviāls – nevis šo normu uzlabot, kā to liek priekšā Ekonomikas komisija, bet vispār izmest.
Par 34.pantu. Te es, protams, riskēju sabiezināt virs savas galvas lauksaimniecības interešu aizstāvju dusmu mākoņus. 34.pants skan: “Ar nodokli apliekamā peļņa, kas aprēķināta saskaņā ar šo likumu, samazināma par peļņas daļu, kas gūta no celtniecības zemnieku saimniecībās.” It kā viss ir pareizi. Mums jāstimulē tās zemnieku saimniecības, bet kāda šobrīd ir situācija? Vispārēja naudas trūkuma dēļ celtniecībā ir konkurence, un celtnieki būs laimīgi, ja viņi vispār dabūs kaut kādus pasūtījumus, vai tas būtu zemnieku saimniecībās vai kādā citā sektorā. Faktiski vajadzētu drīz pāriet uz to, ka celtniecības objekti tiek atdoti celtniecības izsolēs. Tajās uz šiem objektiem pieteiksies daudzas organizācijas. Tāpēc es domāju, ka no šādiem peļņas nodokļa atvieglojumiem, manuprāt, šajā jaunajā ekonomiskajā situācijā, kas krasi atšķiras ar 1990.gada beigām, kad mēs šīs te normas pieņēmām, mēs varētu atteikties.
Tas pats attiecas arī uz 35. un 36.pantu. Tātad tur ir runa par peļņas nodokļa maksājumu atvieglojumiem agroservisa organizācijām, arī reģionālo lauksaimniecības mašīnu un iekārtu ražošanas uzņēmumiem. Es gan nezinu, vai Lauksaimniecības komisijai ir kaut kāda analīze. Vai ar šādiem te peļņas nodokļa atvieglojumiem kaut kādā veidā ir stimulēta reģionālo lauksaimniecības mašīnu un iekārtu ražošana? Man liekas, ka mēs apmēram ik pēc pusgada, kad situācija saasinās, pieņemam kaut kādus lauksaimniecību glābjošus lēmumus, un tajos hroniski viens no punktiem ir par reģionālo mašīnbūvi. Man šķiet, ka šādi punkti ir vienkārši jāmet ārā, jo tie nepilda tās funkcijas, kuras bijām ieprojektējuši. Mēs varbūt tiešām varētu atteikties no šādiem peļņas nodokļa atvieglojumiem un nostiprināt mūsu pašu visās šuvēs krakšķošo valsts budžetu. Manuprāt, tā būtu pareiza, saprātīga politika. Bet uz to es kategoriski nepastāvu, jo man vienkārši nav šīs analīzes. Droši vien Lauksaimniecības komisija varētu būt daudz kompetentāka. Bet es pastāvu uz šādu vienu elementāru lietu – no peļņas nodokļa likuma ir jāsviež ārā 27., 28. un 34.pants. Tie ir mani konkrētie priekšlikumi ne tikai šā dokumenta, bet vispār peļņas nodokļa likuma grozījumu sakarā. Es piedāvāju šos trīs pantus izslēgt un par to nobalsot.
Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais debatēs runā Bula kungs, pēc tam – Plotnieka kungs.
A.Buls: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Šajā piedāvātajā peļņas nodokļa likuma grozījumā varēja būt vēl viena norma, kura diemžēl tur nav ietverta. Autoram Kodoliņa kungam un Ekonomikas komisijai ir zināms šis neatrisināmais jautājums – peļņas nodokļa ņemšana no uzņēmumiem, kuri pērk par valūtu izejvielas vai arī realizē preci par valūtu. Es šodien negribētu te plenārsēdē izklāstīt šo jautājumu, bet man ir liels lūgums Ekonomikas komisijai uz otro lasījumu speciāli negatavot grozījumu šajā likumā, tad uz otro lasījumu šajos pašos grozījumos mēģināt atrisināt šo jautājumu par uzņēmumiem, kuri ir spiesti pirkt izejvielas par valūtu, mainot rubļus pret valūtu. Spilgts piemērs te ir fabrika “Laima”. Kā jūs, kolēģi no Ekonomikas komisijas zināt, šim jautājumam jau ir mēnesi veca vēsture. Bija domāts, ka tas tiks šajā grozījumā ieslēgts, bet diemžēl tas nav izdarīts. Varbūt varētu tomēr otrajam lasījumam sagatavot šā jautājuma risinājumu un mēģināt pateikt, ko tad tādam uzņēmumam darīt, kā ar likumu iedarboties, lai sakārtotu šīs attiecības starp rubli un cieto valūtu, ja Latvijas Banka šīs cietās valūtas kursu pasludina gan, bet kursu nemaina. Tā ir jāmaina tur, kur to var samainīt. Bet diemžēl tur ir cits kurss. Kur paliek šī starpība? Šī starpība pagaidām pēc mūsu likuma netiek ieskaitīta izdevumos. Līdz ar to šī starpība paliek it kā peļņā, un savukārt tas ir zaudējums no peļņas. Taču nodoklis tiek aprēķināts no pilnas peļņas daļas.
Un pretējs gadījums. Šeit tipisks piemērs ir firma jeb asociācija “Latvijas koks”. Tur ir tieši otrādi. Ir iespējams produkciju pārdot par valūtu, līdz ar to valūtas ieņēmumi ir relatīvi lieli un, aprēķinot peļņas nodokļa daļu pēc mūsu pēdējām izmaiņām, valūtas ieņēmumi attiecībā pret rubļiem tiek pārvērsti ar koeficientu vismaz 100. Šis jautājums arī nav atrisināts. Man šoreiz ir lūgums. Es varētu piedalīties jūsu komisijas darbā, ja uzaicināsiet, un mēģināt atrast risinājumu līdz otrajam lasījumam šiem diviem pretpoliem attiecībā uz peļņas nodokli. Ceru uz jūsu atsaucību un sadarbību.
Priekšsēdētājs: Vārds Plotnieka kungam.
A.Plotnieks: Godātie deputāti! It kā apjoma ziņā neliels likumprojekts, it kā nekas būtisks nenotiek, it kā nekādas īpašas emocijas un interesi tas neizraisa. Un tajā pašā laikā es gribētu uzdot jautājumu: “Ko gribam ar šo likumu panākt?” Ja uzmanīgi izvērtējam to, kas tika izteikts no šīs tribīnes, tad redzam, ka faktiski mēs piedāvājam dažādus risinājumus. Es ņemu šo likumprojektu zināmā kopsakarā ar tiem priekšlikumiem, kas tika izteikti. Mēs piedāvājam dažādus risinājumus, turklāt galarezultāts var būt ļoti pretrunīgs. Jau mans godājamais kolēģis Rolands Repša citēja no peļņas likuma dažas normas, kuras līdzšinējā redakcijā vairs nesaglabājas, arī es atļaušos nocitēt 20.panta pirmo normu: “Jaunie uzņēmumi tiek atbrīvoti no peļņas nodokļa maksāšanas pirmos divus gadus pēc to nodošanas ekspluatācijā.” Tagad mēs no šā atvieglojuma atsakāmies. Kāda ir motivācija?
Valsts kase ir tukša. Es varu piekrist tam. Bet sakiet, lūdzu, ja šie jaunie uzņēmumi mums nedibināsies, vai tad valsts kase pildīsies? Jo ar nodokļu politiku mēs vienmēr mēģinām sasniegt zināmu mērķi. Ja es dzirdu iepriekšējo runātāju izteikto pareizo konstatāciju, ka būtu jāizmanto dažādi nodokļu likumdošanas paņēmieni, lai veicinātu privātuzņēmumu veidošanos, tad visi tie priekšlikumi, kas tiek piedāvāti, ar 20.panta jauno redakciju tiek pārsvītroti. Vai šajā tik ārkārtīgi nestabilajā situācijā, kura ir daudz nestabilāka nekā pagājušajā gadā, daudzi riskēs veidot jaunu uzņēmumu, zinot, ka no pirmās dienas par visu būs jāmaksā?
Man var iebilst, ka zināmiem izdevumiem šeit tomēr ir tas vai cits nodrošinājums, jo par šiem izdevumiem attiecīgi tiek samazināta nodokļa maksājumu summa. Bet ievērojiet, ka 28.panta normā veiksmīgi ir iztīrīta zinātne. 20.pants arī nedod nekādu iespēju stimulēt šajos jaunajos uzņēmumos zinātnes atklājumu un izgudrojumu ieviešanu un izmantošanu. Sakiet man, kā mēs varēsim, piemēram, kaut vai tajā pašā Latvijas farmaceitiskajā rūpniecībā kaut ko darīt, ja ar nodokļiem nestimulēsim to vai citu zinātnes atklājumu ieviešanu? Tā ir paradoksāla situācija, kad mēs, sitot sev pie krūtīm un bļaujot par komunisma praksi, kas absolūti neorientē uz zinātnes sasniegumu ieviešanu ražošanā, tomēr radām ar nodokļu likumdošanu to pašu situāciju. Bet tagad mēs sakām, ka tas ir nepieciešams mūsu interesēs. Kur, kāpēc? Vai tiešām mēs nevaram meklēt uz mūsdienu zinātnes sasniegumiem pamatotu risinājumu, lai ķepurotos ārā no bedres? Programmā tāda risinājuma nav. Grūbes kungs, nav, izlasiet uzmanīgi, nav. Vai šodien mēs nevarētu tomēr pārējos likumdošanas aktos to iestrādāt, ja vēlamies kaut kādu stratēģisko virzienu aizsākt? Jo mums ir jāatbild ne tikai par to, kas būs šogad un nākamgad, bet arī par to, kas būs pēc desmit gadiem. Jo mēs ievadām virzienu. Ja mēs ar 20.pantu esam pārsvītrojuši šos jaunos uzņēmumus tādējādi, ka daudzi neriskēs, ja mēs ar 20.pantu esam pārsvītrojuši iespēju šajos jaunajos uzņēmumos izmantot zinātnes sasniegumus, ja ar 28.pantu zinātni vispār esam izsvieduši, kur radīsies praksē šie jaunie atklājumi un kur būs to izmantošanas iespējas? Nebūs.
No šī viedokļa, runājot par pārējiem atvieglojumiem, es ierosinātu, godājamie kolēģi, šeit padomāt par tīri konceptuālu jautājumu. Es visnotaļ varu cienīt kolēģa Rolanda Repšas nostāju, kas bija konceptuāla, proti, nodokļu likumdošanu izmantojot, nestimulēt valsts uzņēmumu turpmāku eksistenci. Jā, tā ir koncepcija. Es varu tai piekrist vai nepiekrist. Bet redziet, šeit ir viens moments. Sakiet, vai daudzi no mums ir papētījuši, kāda 1947. un 1948.gadā bija situācija ar tā sauktajām kulaku saimniecībām? Tika izmantotas nodokļu sviras, lai tās izputinātu. Tās bija izputinātas jau pirms deportācijām. Ievērojama tā saukto budžu daļa vienkārši pameta visu un aizgāja, jo pieauga šī nodokļu nasta. Tāpēc viņi pameta visu un devās ar ģimeni prom. Bet tagad tiek lietots administratīvais līdzeklis, lai izjauktu kaut kādu saimniekošanas veidu. Sakiet, ja mēs vēlamies rīt plaukstošu rūpniecību, kāds ceļš būtu jāiet? Vai mēs novedam šos valsts uzņēmumus līdz kliņķim? Varu teikt, ka man ir zināma vesela virkne tādu gadījumu, kad strādnieki sūdzas par rūpnīcu vadītājiem, kas apzināti nepieņem pasūtījumus, sašaurina ražošanu, lai rūpnīcu nogremdētu pēc iespējas bēdīgākā situācijā un pēc tam ar sev izdevīgākiem noteikumiem to privatizētu, jau vairāki tādi gadījumi ir. Es nevaru analizēt situāciju republikā kopumā, acīmredzot mūsu tautsaimniecības speciālistiem attiecīgajās komisijas ir precīzāki dati. Bet tāda politika ir. Ja mēs palīdzēsim ar nodokļiem, tad stutēsim šos veiklos darboņus šajā ceļā, un var rasties situācija, kad tiešām šī rūpniecība izputēs un tikai pēc tam tā būs jāprivatizē.
Kādu ceļu ir gājusi, piemēram, Austrija? Austrija tomēr ir gājusi pretējo ceļu – centusies pēc iespējas rūpnīcas padarīt plaukstošas un pēc tam privatizēt, pēc iespējas veidot tādus mehānismus, kas var stimulēt ražošanas saglabāšanu. To, ko mēs šodien sagrausim, rīt no jauna radīt būs daudz grūtāk, šodien plaukstošu valsts uzņēmumu pārveidot rīt par privātu, arī plaukstošu uzņēmumu būs daudz vieglāk. Pirmām kārtām – pārveidot akciju sabiedrības formā. No šī viedokļa es ierosinātu ļoti uzmanīgi padomāt par to, ko gribam darīt ar esošo rūpniecību. Lai kā tas arī būtu, šī vista dēj ne jau zelta olas, švakas olas dēj, bet viņa dēj olas. Ja mēs šo vistu nokausim, pat olu kultenim nekas pāri nepaliks. Es ierosinātu no šī viedokļa izvērtēt 20.pantu, izvērtēt 28.pantu. Vai mēs esam ar faktoloģisko materiālu šādu kardinālu pavērsienu mūsu nodokļu politikā pietiekami pamatojuši? Ja esam pamatojuši, ja mums ir attiecīgi aprēķini, lūdzu, izlemsim. Ja nav, izvērtēsim.
Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs vairs neviens nav pieteicies. Lūdzu Kodoliņa kungu tribīnē un balsosim. Nāciet, Kodoliņa kungs! Vispirms es gribētu precizēt, vai mums ir jāliek atsevišķi uz balsošanu “a” variants un “b” variants?
A.Kodoliņš: Izsaku pateicību visiem kolēģiem, kas šeit runāja debatēs. Visi priekšlikumi, kas šeit izskanēja, ir rūpīgi apsverami. Manuprāt, mums vajadzētu nobalsot par šo “a” un “b” variantu. Varu teikt, ka lielākā daļa mūsu komisijas locekļu atbalstīja “b” variantu. Par tiem priekšlikumiem par pantu svītrošanu šodien varētu nebalsot. Tie ir rūpīgi jāizskata komisijā, jāpieaicina attiecīgie speciālisti no Ekonomisko reformu ministrijas vai arī no citām ministrijām. Tikai pēc rūpīgas analīzes mēs varam dot kādu vērtējumu. Es lūgtu nesteigties ar pantu svītrošanu vai pantu pierakstīšanu. Bet visi šie priekšlikumi (es ļoti ceru, ka tie būs iesniegti rakstveidā) tiks rūpīgi izskatīti. Otrajā lasījumā mēs par katru šo priekšlikumu nobalsosim.
Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs, es lūgtu Repšas kunga priekšlikumu par 27., 28. un 34.panta svītrošanu iekļaut nākamās redakcijas apspriešanā, jo deputātiem gluži vienkārši nav šā likuma teksta pie rokas.
A.Kodoliņš: Jā, pilnīgi pareizi, es arī…
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!
G.Grūbe: Es gan protestēju, ka nav iesniegts uz pirmo lasījumu, ka šādi… Kā tad var iesniegt uz otro lasījumu, lai tos svītrotu… Tad jau es varu arī trešajā lasījumā prasīt, lai no pieņemtā likuma kaut ko izsvītro ārā.
Priekšsēdētājs: Tikai, Grūbes kungs, pēc apspriešanas komisijā.
A.Kodoliņš: Tā kā pašlaik tiek apspriesti grozījumi likumā “Par peļņas nodokli”, es uzskatu, ka konceptuālos jautājumos ir jāizdara grozījumi. Nebūtu nekāda nelaime, ja kādu no pantiem, kas nav Ekonomikas komisijas projektā, tomēr tiktu piedāvāts grozīt vai uzlabot, jo, manuprāt, ar to nebūs pārkāpta nekāda likumprojekta izskatīšanas ētika. Tas ir mans viedoklis.
Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, lūdzu!
L.Muciņš: Es pievienojos Grūbes kungam. Vispār mums šis jautājums nav īsti nostrādāts, bet, vadoties pēc loģikas, mēs nevaram likt uz balsošanu otrajā lasījumā to, kas nav balsots pirmajā lasījumā. Šis dokuments, mēs runājam par 428.dokumentu, tika izdalīts un atradās mūsu rokās vairākas nedēļas. Ja atmiņa mani neviļ, tas turklāt pirms kāda laika jau te figurēja. Vispār, man liekas, Prezidijā būs vēl jāpapildina šis likumprojektu izskatīšanas reglaments, bet es protestēju pret to un piekrītu Grūbes kungam, ka nevar, neizskatot pirmajā lasījumā, likt uz otro lasījumu un kaut ko balsot, kaut arī komisija būtu izskatījusi un apstiprinājusi vai noraidījusi, jo, ja mēs taisām jaunu likumu, tad ir viena lieta, bet ja mēs labojam likumus… Lai pēkšņi otrajā vai trešajā lasījumā neparādītos kaut kādi brīnumi, kuri vispār nav bijuši iepriekš, tā jau mēs varam sagaidīt dažādas lietas. Es domāju, ka liela nozīme ir likumdošanas iniciatīvai, bet likumdošanas iniciatīva ir deputātiem, komisijai, valdībai… Ja tā ir ar šādu likumdošanas iniciatīvu nākusi, tas iet attiecīgi caur reģistru, caur Prezidiju un nonāk attiecīgajā komisijā, bet tā nevar tikt pielikta klāt jau pirmajā lasījumā izskatītajam likumam. Tā var pievienoties pēc tam, kad ir izskatīta atsevišķi pirmajā lasījumā, tad otrajā vai pat trešajā lasījumā.
Priekšsēdētājs: Paldies, Muciņa kungs, bet tas, ko Repšes kungs ir ierosinājis, attiecas uz 28.pantu, kurš ir apspriešanā. Attiecībā uz 27. un 34.pantu reglaments tiešām to neparedz, bet domāju, ka Grūbes kunga un jūsu argumenti ir pārliecinoši. 27. un 34.pantu mēs varam svītrot tikai caur pirmo lasījumu.
Lūdzu, Kodoliņa kungs, mēs sākam balsošanu par “a” un “b” variantu. Lūdzu, Kinnas kungs!
J.Kinna: Es atvainojos! Es tomēr negribu piekrist jūsu komentāram attiecībā uz Repšas kunga priekšlikumiem, jo viss konkrētais pants nav likumdošanas iniciatīva, tikai panta daļa, un tas, ko Repšas kungs ierosināja svītrot, nav šeit uzrakstīts un vispār netiek pašreiz apspriests.
Otrs. Es tomēr gribētu dzirdēt Kodoliņa kunga atbildi par autorību, jo mēs kaut kādā veidā sākam likumdošanas iniciatīvas zagt, mainīt vai ko citu darīt… Kas ir šo konkrēto papildinājumu iniciators?
Priekšsēdētājs: Dokumentā ir rakstīts: iesniedz Augstākās padomes Ekonomikas komisija.
Lūdzu, Kodoliņa kungs!
A.Kodoliņš: Jā, tiešām šis likumdošanas iniciators ir Ekonomikas komisija. Ekonomikas komisija. Ekonomikas komisija šos priekšlikumus saņēma no Ekonomisko reformu ministrijas, nevis no Ministru padomes, kam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Mēs tos izskatījām, atbalstījām un izejam kā iniciatori, nevis ministrija.
J.Kinna: Paldies.
Priekšsēdētājs: Paldies. Endeles kungs, lūdzu!
J.Endele: Runājot par 10.pantu… Es domāju: ja mēs šobrīd nobalsosim par “a” variantu, tad tas nozīmē, ka mēs atkal kāpjamies atpakaļ uz to, kas bija pagātnē. Tiklīdz valdība grozīs minimālo mēnešalgu, tā mēs atkal atgriezīsimies un atkal šo tabulu taisīsim no jauna, jo tabula, kas ir vispārīgi uzrakstīts “b” variants, piemērojama jebkurai valdības definētajai minimālajai mēnešalgai. Tas, kas šobrīd notiek, ka pēc jaunas minimālās mēnešalgas noteikšanas “Dienā” šīs tabulas tiek grāmatvežiem parādītas, tas ir pilnīgi pietiekami. Tāpēc es nesaprotu, kāpēc ir vajadzīgs atkāpties no tā, ko mēs jau esam, es domāju, diezgan lietderīgi pieņēmuši.
Priekšsēdētājs: Paldies, Endeles kungs! Mēs izšķirsim šo jautājumu balsojot.
Vispirms lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu deputātus reģistrēties. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 66 deputāti un Ābiķa kungs arī vēl… Tātad vispirms balsosim par komisijas variantu. Komisija ierosināja balsot par “b” variantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Par komisijas ieteikto 10.panta variantu. Lūdzu rezultātu. Par – 50, pret – nav, 5 – atturas.
Formāli man jāliek uz balsošanu arī “a” variants. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 8, pret – 24, 26 – atturas. Tātad pieņemts “b” variants.
Vai ir nepieciešams balsot par katru pantu atsevišķi? Tā kā tas ir pirmais lasījums, es vienkārši jautāju, vai kāds uzskata, ka ir nepieciešams balsot par kādu konceptuālu pantu atsevišķi? Nav. Tādā gadījumā lūdzu balsošanas režīmu, un balsosim par šo likumprojektu pirmajā lasījumā kopumā. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 53 – par, pret – nav, atturas – 8. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā. Paldies.
Nākamais darba kārtības jautājums ir Latvijas Republikas tautas tiesu piesēdētāju papildu ievēlēšana. Muciņa kungs, lūdzu!
L.Muciņš: Man būtu lūgums pārcelt šo jautājumu uz otrdienu pulksten 10 un tad arī nobalsot, jo ziņojums būs divas minūtes, tātad – tikai balsošanas jautājums. Paldies.
Priekšsēdētājs: Paldies, iebildumu nav. Tikai par desmitiem, Muciņa kungs, es šobrīd jums nevaru garantēt, jo šķiet, ka mēs nobalsojām citu jautājumu.
Nākamais darba kārtības jautājums – par Latvijas Banku. Cienītie kolēģi, jautājums ir tāds: vai mēs apspriežam un noliekam balsošanu uz nenobalsotu likumprojekta stundu vai ne. Apspriest mēs varam. Ja kolēģi noņem, man nav iebildumu.
E.Krastiņš: Es tieši tā arī gribēju piedāvāt. Tā kā mums tāda prakse jau ir, apspriedīsim. Labojumu nav daudz, un tad atstāsim uz otrdienu no pulksten 13.00 līdz 13.30 nobalsošanai.
Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu ziņotāju tribīnē!
E.Krastiņš: Tas ir 471.dokuments, kur ir gan likumprojekts trešajam lasījumam, gan arī lēmums par likuma spēkā stāšanās kārtību. Izdarīti praktiski tikai daži nelieli redakcionāli labojumi un ieviesti valodas redaktoru ieteikumi. Es informēšu tikai par būtiskākajiem labojumiem.
11.pantā ir iekļauta norma par to, ka Latvijas Banka izdod licences arī operāciju veikšanai ar dārgmetāliem un to izstrādājumiem, kas atbilst likumā “Par uzņēmējdarbību” izdarītajiem grozījumiem.
Priekšsēdētājs: Vai deputātiem šajā sakarībā ir kādi jautājumi, papildinājumi, labojumi? Paldies.
E.Krastiņš: 22.pants, pēc Juridiskās pārvaldes priekšlikuma, formulēts nedaudz citā redakcijā. Tagad ir skaidri pateikts, kas īsti izvirza Latvijas Bankas prezidenta amata kandidatūru un kas izvirza vietnieka kandidatūru.
Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi papildinājumi, labojumi? Paldies.
E.Krastiņš: 4.nodaļā ir mainīts nosaukums no valūtas instrumentiem uz naudas politikas instrumentiem, kas atbilst arī Latvijas Bankas darbības mērķiem.
Priekšsēdētājs: Vai deputātiem šajā sakarā ir kādi jautājumi, papildinājumi? Nav. Paldies.
E.Krastiņš: Tie faktiski ir visi būtiskākie labojumi, kas izdarīti šajā likumprojektā.
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, es lūgtu jūs informēt arī par lēmumu par likuma spēkā stāšanās kārtību, lai varētu balsot bez apspriešanas.
E.Krastiņš: Lēmumā būtiskākais ir tas, ka šis likums stājas spēkā, izņemot 34.pantu, kas nosaka oficiālo naudas vienību, kas būtu vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā. Un tur ir noteikts, ka 34.pants stājas spēkā ar īpašu Latvijas Republikas Naudas reformas komitejas lēmumu. 3.punktā ir noteikts, ka līdz šā gada beigām Latvijas Bankai ir jāpāriet uz šo divu līmeņu banku sistēmu saskaņā ar banku sistēmas reorganizācijas koncepciju, ko paši pagājušajā nedēļā esam uzdevuši Latvijas Bankai kopā ar Ministru padomi izstrādāt un iesniegt Augstākajai padomei līdz 1.jūnijam.
Priekšsēdētājs: Jautā Eglāja kungs, pēc tam – Grūbes kungs. Šis ir pirmais lasījums. Tādēļ mēs varam atklāt jautājumus un debates.
E.Krastiņš: Es ceru – pirmais un arī vienīgais.
Priekšsēdētājs: Jā. Lūdzu, Eglāja kungs!
V.Eglājs: Man ir jautājums sakarā ar 34.pantu. Ja izsludina, ka tagad Latvijas rublis nav vienīgais obligātais maksāšanas līdzeklis, bet tāds būs lats, vai ir paredzēts kaut kāds likumprojekts, kas paredz atbildību par šā panta pārkāpšanu un arī to dokumentu neievērošanu, ko ir pieņēmusi Naudas komiteja par Latvijas rubli?
E.Krastiņš: Jā, šodien, cik man zināms, Ministru padome sagatavo attiecīgu likumprojektu “Par grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”, kur būs paredzēta atbildība par atteikšanos pieņemt kā maksāšanas līdzekli pašreizējās pagaidu naudaszīmes. Un, cik es atceros, šī likumdošanas iniciatīva formulēta tādā veidā, ka tā būtu lietojama arī tad, ja būtu nacionālā naudas vienība.
Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, lūdzu!
G.Grūbe: Man būtu jautājums Krastiņa kungam par 3.punktu. Vai jūs nevarētu piekrist šā punkta papildinājumam saskaņā ar bankas sistēmas reorganizācijas koncepciju, kas apstiprināta Augstākajā padomē? Jo 5.maija lēmums principā pieprasa iesniegt, un šeit es lūgtu, lai būtu arī apstiprinājums Augstākajā padomē un nebūtu to pretrunu, par kurām mēs, arī ļoti daudzi lauksaimnieki, uztraucamies, ka valsts bankas nodaļas pārveidosies par atsevišķām komercstruktūrām bez mūsu saskaņojuma. Vai jūs varētu tam piekrist?
E.Krastiņš: Tas jau izriet no šā 5.maija lēmuma. Vienīgi…
G.Grūbe: Te ir pieprasīts iesniegt, bet nav paredzēta pati procedūra.
E.Krastiņš: Bet, ja jau tā tiks iesniegta, tad acīmredzot Augstākā padome arī izlems, ko darīt ar šo koncepciju? Vai to vēl īpaši apstiprināt ar savu lēmumu vai vienkārši izskatīt informācijas veidā?
G.Grūbe: Es sapratu Krastiņa kunga noraidošo attieksmi, tāpēc lūgtu likt uz balsošanu šo priekšlikumu. Tātad atsevišķi pirms lēmuma kopumā balsot par šādu papildinājumu 3.punktā: “kuru apstiprina Augstākā padome”.
Priekšsēdētājs: Paldies, Grūbes kungs! Eglāja kungs, lūdzu!
V.Eglājs: Man vēl ir par šo spēkā stāšanos. Sakarā ar likuma 36.pantu, kur ir teikts, ka komercbankas vadītājs ir personiski atbildīgs par savas kredītiestādes rezervju kontu. Tagad par to atbildību. Kas tā ir? Kāda veida atbildība? Administratīva, krimināla? Kāda tā ir?
E.Krastiņš: Es atvainojos, Eglāja kungs, jūs laikam ne par to likumprojektu runājat?
V.Eglājs: Es runāju par stāšanos spēkā. Kā varēs stāties spēkā 36.pants, kur ir runa par atbildību?
E.Krastiņš: 36.pantā nekāda atbildība nav paredzēta. Jūs laikam jaucat likumprojektus.
V.Eglājs: Es atvainojos, likuma 38.pantā ir teikts, ka bankas vadītājs personiski atbildīgs par savas kredītiestādes rezervju fondu. Lai likums stātos spēkā, kā es saprotu, šai atbildībai ir jābūt reglamentētai. Man ir jautājums: kur būs reglamentēta šī atbildība? Ko tas nozīmē?
E.Krastiņš: Es domāju, ka administratīvā atbildība, lai gan precīzi nezinu, vai ir tieši šāda veida atbildība. Es domāju, ka tieši šāda veida atbildības nav, taču Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir paredzēta amatpersonu atbildība. Ja ir nepieciešams precizēt, tad tāpat kā iesniegtais labojums Kriminālkodeksam par informācijas neizpaušanu par banku kontiem arī šeit acīmredzot tāds būs jāsagatavo.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kramiņa kungs!
A.Kramiņš: Krastiņa kungs, par lēmuma 1.punktu. Vai nevajadzētu to redakcionāli precizēt, jo likums stājas spēkā tikai ar Augstākās padomes lēmumu, nevis republikas Naudas reformas komitejas lēmumu. Mēs, protams, varam noteikt, ka likums stājas spēkā tad, kad šī Naudas reformas komiteja izdod savu lēmumu, nevis ar šīs Naudas reformas komitejas lēmumu stāsies spēkā kāds noteikts likuma pants.
E.Krastiņš: Es nezinu. Kādu jūs piedāvājat redakcionālo precizējumu?
A.Kramiņš: Varētu būt tāds: “Noteikt, ka Latvijas Republikas likums “Par Latvijas Banku” stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi, izņemot šā likuma 34.pantu, kurš stāsies spēkā pēc Latvijas Republikas Naudas reformas komitejas lēmuma pieņemšanas par latu ieviešanas stāšanos spēkā.”
Priekšsēdētājs: Katrā ziņā Kramiņa kungs ir skāris ļoti būtisku jautājumu. Es domāju, ka darba grupai vajadzētu apdomāt, jo tas formulējums, ko Kramiņa kungs ierosināja, ir būtisks.
E.Krastiņš: Jūs droši vien zināt, ka ir pieņemts attiecīgs likums par Naudas reformas komiteju, kur ir noteiktas tās pilnvaras. Naudas reformas komiteja ir pilnvarota veikt visas darbības, kas saistītas ar naudas reformu. Acīmredzot viena no šīs naudas reformas sastāvdaļām ir attiecīgs Naudas reformas komitejas lēmums par lata kā vienīgā maksāšanas līdzekļa laišanu apgrozībā. Tas šajā pantā ir ierakstīts, un šā panta darbība tiek atlikta līdz attiecīgā lēmuma pieņemšanai.
Priekšsēdētājs: Panteļejeva kungs, pēc tam – Endziņa kungs.
A.Panteļejevs: Kontekstā ar 22.pantu un lēmumu par spēkā stāšanos tas nav redzams. Vai ar šā lēmuma pieņemšanu skaitās, ka lēmums par Latvijas Bankas prezidentu ir jau atrisināts uz sešiem gadiem automātiski?
E.Krastiņš: Jūs atceraties, ka ir iecelts Latvijas Bankas prezidents…
A.Panteļejevs: Tātad mēs automātiski uzskatām, ka jautājums ir uz šo termiņu jau atrisināts pirms likuma apstiprināšanas.
E.Krastiņš: Jā, tā tas ir… jā.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!
A.Endziņš: Par to pašu lēmumu – par 1.punktu. Varbūt šeit varētu tādā veidā, ka nevis spēkā stāšanos noteiks īpašs Naudas reformas komitejas lēmums, bet izņemot šā likuma 34.pantu, kurš stājas spēkā pēc lata kā naudas vienības ieviešanas. Apmēram tāda redakcija varētu būt. Jo tas jau būs pats par sevi. Tas izrietēs no likuma, ka šī Naudas reformas komiteja ir tiesīga to noteikt un ka tas notiek automātiski. Tik un tā ātrāk tas nebūs, kamēr lata nav. Varbūt ka tā varētu padomāt?
Priekšsēdētājs: Repšes kungs vēlas šajā sakarībā ko teikt.
E.Repše: Es aicinātu atstāt šādā vai ļoti līdzīgā redakcijā, jo var gadīties, ka Naudas reformas komitejai ir mazlietiņ jāatdala laikā lata kā naudas zīmes parādīšanās mirklis apgrozībā un šā likuma panta pilnīga iedarbināšana. Iespējams, ka tāda vajadzība radīsies. Viens no ārzemju autoriem, kurš ierosina Latvijas nacionālās naudas ieviešanas koncepciju, izsaka tādu priekšlikumu. Tāpēc es vēlētos, lai Naudas reformas komitejai paliek rīcības iespējas, bet tikko piedāvātais Endziņa kunga formulējums ir mazlietiņ sašaurināts. Vislabāk būtu tā, kā tas ir formulēts šobrīd.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Grūbes kunga priekšlikumu papildināt lēmumu saskaņā ar banku sistēmas reorganizācijas koncepciju, kuru apstiprina Augstākā padome, es šobrīd nevaru likt uz balsošanu, jo saskaņā ar mūsu likumu un lēmumu pieņemšanas kārtību mēs pieņemam likumus un lēmumus, bet koncepcijas apstiprinām tikai pirmajā lasījumā. Es neredzu iespēju šo jautājumu likt balsošanai. Es lūdzu par to vēl izdiskutēt darba grupā. Vai ir kādi citi jautājumi par šo lēmuma projektu? Ja nav, tad paldies.
Lūdzu, Krastiņa kungs!
E.Krastiņš: Nākamais ir likumprojekts “Par bankām”, kas saistīts ar šo likumu “Par Latvijas Banku”. Mēs to varētu šādā pašā veidā izskatīt un nobalsot otrdien.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs!
L.Muciņš: Tas saistās ar maniem otrajā lasījumā izteiktajiem priekšlikumiem. Es visnotaļ esmu pateicīgs darba grupai, ka tā ir sakārtojusi likumprojektu uz trešo lasījumu.
E.Krastiņš: Es ļoti atvainojos, Muciņa kungs, es varbūt ziņošu sākumā. Par likumprojektu.
Priekšsēdētājs: Es atvainojos. Lūdzu, Krastiņa kungs!
E.Krastiņš: Galvenie labojumi, kas ir izdarīti, nav redakcionālas dabas labojumi. Bija Muciņa kunga iebildumi 9.pantā un arī 11.pantā par civillietām, kurās var pieprasīt ziņas par fizisko personu kontiem un noguldījumiem, kā arī uzlikt arestu. Redakcija ir precizēta, uzskaitot civilprasības un civillietas, kurās var pieprasīt ziņas un uzlikt arestu fizisko personu kontiem. Vai Muciņa kungam bija jautājums par šīm lietām?
L.Muciņš: Jā, man ir priekšlikums par 11.pantu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Muciņš.
L.Muciņš: Es gribēju izteikt pateicību un atzinību par to, kas tagad ir savests kārtībā, bet ir palikusi viena maza niansīte, kuru es gribētu likt priekšā komisijai izskatīt, un, ja mans priekšlikums ir pieņemams, tad nebūtu nepieciešams balsojums par svītrojumu. 11.panta otrās daļas 2.punkts ir par civilprasībām alimentu piedziņā, 3.punkts – civilprasības par noguldījumu sadalīšanu, par laulāto kopīpašumu, 4.punkts – civilprasības pret parādnieku par maksātnespēju un bankrotu. 1.punktā aiz vārda “vai” runāts par civilprasību, kas radusies no krimināllietas, un 1.punkta pirmie vārdi ir “jebkurš pasūtījums, kas izriet no krimināllietas”. Tātad jūs saprotat, kā ir konstruēta otrā daļa: jebkura krimināllieta saskaņā ar otrās daļas 1.punktu un četras nosauktās civillietas. Toties pirmajā daļā jūs nez kādēļ šīs krimināllietas esat sašaurinājuši. Jūs sakāt, ka arestu var uzlikt tikai ar prokurora sankciju vai ar tiesas spriedumu krimināllietās, kurās ir nepieciešams nodrošināt ar krimināllietām saistīto iespējamo civilprasību vai mantas konfiskāciju. Tātad jūs krimināllietu sašaurināt uz iespējamo civilprasību vai mantas konfiskāciju. Bet bez mantas konfiskācijas ir arī citi ietekmēšanas veidi, teiksim, nepamatoti iegūtais tiek konfiscēts, bet tā nav mantas konfiskācija. Man būtu priekšlikums likt punktu aiz vārda “krimināllietās”: “prokurora sankcija vai tiesas spriedums krimināllietās”. Un tad jau prokurors izspriež, kas viņam darāms un kādā gadījumā ir jāuzliek arests. Es domāju, ka šis paskaidrojums nav slikts, bet tomēr tas nav visu aptverošs. Līdz ar to ir aizmirsts viens moments, un, cienījamais Krastiņa kungs, man ir priekšlikums svītrot visu, kas ir aiz komata.
E.Krastiņš: Tā kā neesmu speciālists krimināllietās, man ir ļoti grūti strīdēties ar Muciņa kungu, jo vairāk tāpēc, ka šo redakciju sagatavoja mūsu Juridiskā pārvalde. Tālāk man nāksies runāt par 19.pantu, ko mēs izsvītrojām pagājušoreiz. Man personiski iebildumu nav. Es nezinu, ko teiks citi juristi.
L.Muciņš: Ja nepieciešams, es vēlreiz pārbaudīšu un izdiskutēšu Juridiskajā pārvaldē, jo arī otrajā lasījumā bija gatavojusi Juridiskā pārvalde. Paldies.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krastiņa kungs, turpiniet!
E.Krastiņš: Tad mēs uzskatām, ka tas ir svītrots?
Priekšsēdētājs: Vai ir nepieciešams balsot par to, ja darba grupa piekrīt? Nav. Paldies. Lūdzu.
E.Krastiņš: Nākamais ir 19.pants, par ko mēs otrajā lasījumā nobalsojām izslēgt, tomēr bijām spiesti atjaunot citā redakcijā, jo tas, ja šis pants būtu izslēgts, nozīmētu, ka visi banku prasījumi tiek piedzīti saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 426.–432.pantu. Un tas nozīmē, ka tie būtu piedzenami tādā pašā kārtā kā jebkuri citu uzņēmumu, iestāžu un organizāciju prasījumi, kaut gan bankas ir ļoti specifiskas iestādes, kurām jānodrošina savu klientu noguldījumi. Tajā pašā laikā civilprocesa 432.pantā ir teikts, ka var paredzēt arī noteikumus par priekšlaicīgu jeb ārpuskārtas prasījumu apmierināšanu. Tāpēc šeit ir piedāvāta cita redakcija: ka bankas prasījumi tiek uzskatīti par pirmās kārtas prasījumiem.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!
J.Bojārs: Krastiņa kungs, man tas 4.pants liekas ļoti interesants. Te ir tālāk rakstīts: “Bankai var būt savi uzņēmumi.” Otrajā daļā – “Banka nevar piedalīties uzņēmējdarbībā.” Kas ir uzņēmumi, ja ne uzņēmējdarbība?
E.Krastiņš: Es atvainojos, Bojāra kungs, jūs laikam par kādu citu likumprojektu runājat?
J.Bojārs: “Par Latvijas Banku” – 471.dokuments.
E.Krastiņš: Jā, bet to mēs jau apspriedām un atlikām galīgo nobalsošanu uz otrdienu. Tas, ko pašlaik apspriežam, ir likumprojekts “Par bankām”.
J.Bojārs: Ā, nu, atvainojiet.
Priekšsēdētājs: Paldies. Krastiņa kungs, turpiniet!
E.Krastiņš: Vēl 20.pantā ir precizēts, ka atļautas operācijas ar dārgmetāliem un to izstrādājumiem. Pēc Finansu ministrijas un Apvienotās budžeta komisijas pieprasījuma ir iekļauts jauns 21.pants, kas nosaka, ka ar budžetu saistītās operācijas tiek izdarītas bez maksas. Ir precizēts arī 25.pants. Licenču izdošana tagad ir attiecināta arī uz operācijām ar dārgmetāliem un to izstrādājumiem. Tas arī ir viss, kas grozīts šajā likumā.
Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi papildinājumi, jautājumi? Bula kungs? Lūdzu.
A.Buls: Lieta tāda, ka 470.dokumentā, ko pašreiz skatām trešajā lasījumā…
E.Krastiņš: Jā, es ļoti atvainojos.
A.Buls: …pietrūkst lapas. Vai mums orientēties pēc dokumenta, kas bija uz otro lasījumu? Vai trešajā nodaļā nav grozījumu?
E.Krastiņš: Es ļoti atvainojos, tāda nelaime ir notikusi. Vakar es to jau darīju zināmu mūsu darbiniekiem, bet viņi vēlreiz kļūdījās un pavairoja citu dokumentu.
A.Buls: Paldies.
E.Krastiņš: Tas ir 472.dokuments… Un tagad ir pavairots vēl trešais dokuments – ar numuru 470.-3., kuru viņi atteicās izdalīt, līdz netiks sākta šī likumprojekta apspriešana. Un tagad, kad likumprojekta apspriešana ir sākusies, viņi to acīmredzot atkal ir aizmirsuši izdalīt. Tāds neliels pārpratums.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Vai ir vēl kādi jautājumi, papildinājumi, balsojumi? Nav vēl dokumenta. Krastiņa kungs, es, atklāti sakot, neriskēju uzskatīt šo dokumentu par apspriestu, jo deputāti tikai tagad saņem lapas.
E.Krastiņš: Kā jau teicu, šajās divās lapiņās praktiski nekādu labojumu nav, izņemot 21.pantu par bezmaksas operāciju veikšanu ar budžeta līdzekļiem. Ja kāds no deputātiem iebilst pret to, tad mēs, protams, varētu diskutēt. 23.pantā ir ņemts vērā Bojāra kunga priekšlikums svītrot vārdus “jebkurā laikā” un izdarīti vēl daži citi niecīgi labojumi.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krūmiņa kungs!
R.Krūmiņš: Man ir jautājums par 21.pantu. Kāpēc vārds “pašvaldība” ir iekavās, nevis, teiksim, citādā formā? Kāpēc nevar rakstīt “valsts un pašvaldību”, bet jāliek iekavās?
E.Krastiņš: Redziet, daži deputāti varbūt kļūdaini uzskata, ka pašvaldības arī ir valsts sastāvdaļa.
Priekšsēdētājs: Tā ir bieži lietota forma mūsu likumdošanā. Godātie kolēģi! Dokuments ir izdalīts. Esiet uzmanīgi atlikušajā laikā, varbūt ir vēl kādi jautājumi.
Lūdzu, Felsa kungs!
A.Felss: Man ir jautājums par 24.panta 4.apakšpunktu. Tātad Latvijas Banka nosaka komercbankām un citām kredītiestādēm riska maksimālo lielumu uz vienu aizņēmēju. Kāds ir pamatojums šādai tēzei?
E.Krastiņš: Pamatojums ir tāds, ka tā ir plaši izplatīta lieta, ko izmanto visā pasaulē. Proti, nosaka tādu normatīvu kā riska maksimālo lielumu uz vienu aizņēmēju, tas ir, nosaka, cik lielus kredītus var izsniegt attiecīgajam aizņēmējam.
A.Felss: Bet kāpēc neatstāt to pašas komercbankas kompetencē? Aiz kādiem apsvērumiem?
E.Krastiņš: Tāpēc, ka centrālā banka nosaka veselu virkni normatīvu, kas šīm bankām jāievēro, lai nodrošinātu to stabilu funkcionēšanu un nenokļūšanu bankrota priekšā, kas apdraudētu daudzu klientu intereses. Un viens no šādiem normatīviem jeb normām, kas ir pieņemti visā pasaulē, ir šī ceturtā norma par riska maksimālo lielumu.
Priekšsēdētājs: Paldies. Trešajā nodaļā nekādi labojumi pēc otrā lasījuma nav bijuši?
E.Krastiņš: Nē.
Priekšsēdētājs: Paldies. Ja vairāk nav, atlikušajās sešās minūtēs apspriežam lēmumu.
E.Krastiņš: Lēmumā ir trīs punkti, kuros noteikts, ka šis likums stājas spēkā ar 1.jūniju, ka komercbankām un citām kredītiestādēm jāizdara nepieciešamie grozījumi savos statūtos un tie ir jāreģistrē līdz 1.augustam, kā arī par spēku zaudējušiem atzīti vairāki likumi, kas bija pieņemti attiecībā uz bankām.
Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir jautājumi par lēmumu? Vai kāds no deputātiem vēlas uzstāties debatēs par lēmumu? Ja nav, iekļaujam to apspriesto, bet nenobalsoto lēmumu un likumprojektu sarakstā, un plenārsēdi paziņoju par slēgtu. Paldies.
(Sēdes beigas)