Latvija. Ja man pajautātu, kas ir Latvija, es teiktu: tā ir mana tēvzeme, kurā esmu dzimusi. Un tā ir neliela valsts Baltijas jūras krastā, kura pēc ilgām cīņām ir nonākusi līdz neatkarībai. Vēl tā ir vieta uz zemeslodes, kuru apdzīvo cilvēku grupa ar kopīgām kultūras iezīmēm un, neņemot vērā lielo depopulācijas līmeni, ir saglabājusi savu kultūrvidi un nodrošinājusi nākamajām paaudzēm eksistenci.

Mūsu zeme, lai arī nav tik liela kā Ķīna vai Amerika, vienmēr bijusi stipra cīņā par brīvību. Sen zināms, ka mazākās tautas vairāk cīnās par savu neatkarību, jo baidās, ka var iznīkt, saplūstot ar lielajām. Turpretim varenākās ir stipras tikai no ārpuses, kodols ir izdilis, jo tur valda savstarpējie strīdi un nesaskaņas.

Varbūt mūsu senči cēlušies no karotāju ciltīm, jo mūsos slēpjas sīva pretošanās, kareivīga drosme un noslēgšanās no apkārtējās pasaules, tā nepieļaujot cittautiešu kultūras iezīmju asimilāciju Latvijā.

Spilgts piemērs tam, ka latvieši nav tie, kas pirmie pieteiks karu vai stāsies kādas noteiktas valsts pusē, ir hercoga Jēkaba laikā izveidojusies situācija. Kurzeme bija neitrāla zeme attiecībā pret divām karojošām pusēm — Zviedriju un Poliju. Tomēr šī pozīcija Kurzemei maksāja diezgan dārgi — tā vairs neatguva iepriekšējo uzplaukumu ne saimniecībā, ne hercogistes pārvaldē.

Latvija bijusi gan Vācijas, gan Krievijas, gan Zviedrijas un Polijas jūgā. Bet izcīnījusi brīvību.

Ar ko īsti mūsu mazā zeme pievilināja šīs lielvalstis? Latvija nav slavena ar milzīgu derīgo izrakteņu ieguvi. Kaut gan savi dārgumi tai piederēja — vikingu laikos sevišķi Kurzeme izcēlās ar savu pirātu slavu. Šai zemeslodes daļā ir samērā auglīga zeme, arī ar lopkopību varēja nodarboties. Bet iekarotājus interesēja kas cits — ceļš, gluži kā plašais Piena Ceļš debesu jumā, kas savieno zvaigznes kopīgā ķēdē, izdevīgs jūras tirdzniecības ceļš, kas savienoja Austrumeiropas un Rietumāzijas valstis ar Ziemeļu Ledus, vēlāk arī Atlantijas okeānu, kur jau no laika gala ir kursējuši tirdzniecības kuģi. Bet tagad tā pati Zviedrija atsakās no sadarbības — pirms dažām nedēļām tika pārtraukta prāmu satiksme starp šo valsti un Latviju.

Krievija, kurai Pirmā pasaules kara laikā latviešu strēlnieki bija kā aizsargvalnis cīņa pret vācu karaspēku, Latviju ilgi nelika mierā. Arī tagad nav apmierināta ar pilsonības likumu Latvijā. Bet kāpēc krievu tautības cilvēki nedodas uz savu zemi? Tāpēc, ka viņiem te ir labāka dzīve — droša mājvieta un darbs, bet Krievijā valda lielas jukas — karš ar Čečeniju, pamestas novārtā arī attālākās pilsētas, kur bezdarbs un bads. Nesenā Krievijas krīze skāra arī Latvijas uzņēmumus, kuriem sadarbība ar Krieviju — eksports. Šī ir lielvalsts, zem kuras smagās delnas latvieši klusējuši daudzus gadus... Bet no miega mūsu tautu modināja tautfrontieši, kas sapulcēja latviešus vienkopus un kopīgiem spēkiem panāca valsts neatkarības pasludināšanu, pārciešot gan traģisko barikāžu laiku, gan vēlāk arī augusta puču.

Tautas fronte latviešus piesaistīja ar aktīvo darbību valsts atjaunošanā. Bet 20. gadsimta sākumā arī skanēja taures, kas sauca tautu celties no purva, kurā tā iestigusi — krievu un vāciešu kājām iemīdītu. Toreiz E.Veidenbauma dzejai tāpat kā daudzu citu literātu degsme, "ar kaujas saucieniem uz lūpām" aicināja tautu celties. Šos saucējus dēvēja par ceturto šķiru un vājprātīgajiem, jo viņi nekautrējās saukt:

"Mosties, mosties, reiz, svabadais gars,

Celies un salauzi kalpības spaidus.

Atpestī cietējus, klusini vaidus —

Mosties, brīvības cēlajais gars!"

Šais drūmajos gados, kad cilvēki vairs nebija spējīgi padomāt par romantiku, arī K.Skalbes apziņā notika lūzums. No gaišā klusuma burvja viņš pārvērtās par cīnītāju. Arī pats stājās strēlnieku rindās, tā vēl jo vairāk izjuzdams tautas cīņas garu. Viņš mudināja uz pašapziņas celšanos ļaudīs, jo dziļi sirdī vēl bija cerība augt vienotībā, celt savu kultūru:

"Šurp, brāļi! Mēs esam jauni,

Plūst plūdi krūtis no spēka!

Šurp sirsnīgi plecu pie pleca!

Mums jāuzceļ sadzīves ēka!"

Aicinājums bija — nenoliekt galvas grūtību priekšā. Lai gan ar laiku, tas tomēr piepildījās, kas toreiz gāja bojā, izpirka mūsu (tagad jau brīvo) Latviju ar savām asinīm:

"Ardievu, ikdienas laime,

Ar dobītēm mīļām uz vaiga."

Mūsu ģimene nebija Rīgā 1991. gada janvārī, kad cilvēki, sasēdušies ap ugunskuriem, apbruņojušies ar iekšējo spēku, bija gatavi cīņai pret omoniešiem. Barikāžu notikumiem sekojām līdzi gan pie televizora ekrāna, gan radioaparāta. Atceros, reiz aizgāju uz skolu, tur klases audzinātāja satraukta lūkojās mūsos, kas bijām ieradušies. Stundas nenotika, paziņojusi vecākiem, skolotāja mūs palaida mājās, jo baidījās par mūsu dzīvībām, šķita, ka tūlīt no debesīm sniega vietā var krist nāvējošās pikas. Bet gaisā, izņemot dažbrīd izšautās automātu lodes, vizmoja arī kopības gars, kas vienoja tautu tās smagajā brīdī, kā P.Koelju savā grāmatā "Alķīmiķis" saka — ja tu patiesi kaut ko no sirds vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu. Tā arī mēs sadevāmies rokās, lai glābtu savu zemi. Izskanēja I.Akurāteres dziedātā lūgšana: "Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai...", kas mūs arī uzklausīja, deva brīvību.

Redzamā saite, kas uz ilgu laiku vēl vienos Baltijas valtis — Baltijas ceļš, kas vijās cauri Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Cilvēki sēja pat drēbes kopā, lai šī ķēde būtu vienota. Arī šodien to varētu atkārtot, bet sirdī vairs nebūtu tās ticības un garīgā vienojošā spēka, kas dzina savienoties vienā veselumā.

Arī mana paaudze vēl lasa Raiņa dzeju — aicinātāju cīņā pret kangariem un melnajiem bruņiniekiem. Dzejolis "Lauztās priedes" manā izpratnē vienmēr būs cīņas un nesalaužamības simbols, kas pierāda, ka latvieši ir savas dzimtenes patrioti.

Otrs negurstošais pretinieks — Vācija, kas ienāca ar smagajiem okupācijas gadiem Latvijā (tāpat kā Krievija ar sarkano teroru). Viņi nežēloja ne vecu, ne jaunu, bet tagad, tāpat kā pārējās valstis, kas iesaistījušās apvienībā par mieru pasaulē — ANO, domā par to, kā novērst karadarbību valstīs, kuras nespēj vienoties par asinsizliešanas izbeigšanu. Laiki ir mainījušies, bet cilvēku sirdīs, kas tos terora aktus piedzīvoja, smeldz pāridarījuma sāpe.

Bet kas notiek tagad mūsu sabiedrībā? Jau kādu laiku Latvija var lepoties ar to, ka valsti pārvalda gudra, tālredzīga un inteliģenta sieviete, kas laidusi klajā grāmatu sēriju par saules dainām. Cerams, ka Latvijā būs kārtība, tā tomēr spēs iestāties Eiropas Savienībā.

Žēl, ka plašā pasaule sāka Latviju iepazīt kā PSRS sastāvdaļu. Vēl tagad biežāk mūsu valsts izceļas ar skandāliem, līdz ar to zaudējot prestižu citu valstu vērtējumā. Te taču dzīvo tik daudz gudru cilvēku — slaveni mākslinieki, kas rīko izstādes ne tikai Rīgā, bet arī citviet pasaulē. Sportisti, kas arī laurus plūkuši plašajā pasaulē, — tenisiste L.Neilande, riteņbraucējs A.Ķiksis, hokeja spēlētāji A.Irbe un S.Ozoliņš, arī divkārtējie pasaules čempioni motokrosā A.Rasmanis un K.Serģis.

Tautas vienotības saites plosa nesaskaņas. Mēs neesam apmierināti ar pašu ievēlētā jaunā Ministru prezidenta A.Šķēles darbību. Aktuālākā problēma — skolotāju algu nepietiekama apmaksa un izglītības sistēma Latvijā. Izglītība ir svarīga, tā vienmēr būs vajadzīga, ja tikai mēs apzināsimies tās galamērķus.

Kādā nolūkā gan deputātiem tik lielas algas — lai būvētu mājas, ieguldītu naudu dažādos uzņēmumos, tā iegūstot vēl papildu peļņu. Bet šo naudu taču varētu padalīt! Viņi jau nav gudrāki par citiem, tikai viltīgāki, jo mūsu laikos katrs pelna, kā grib, galvenā ir nauda, bez tās nekur tālu nevar tikt, pat aiz stūra, lai nopirktu kādu alkohola pudeli, nemaz nedomājot par bērnu skološanu.

Latvija, cik tev tomēr grūti — tu cīnies ar ļaudīm, kas sacenšas maratonskrējienā, kurš nokļūs pirmais līdz Eiropas attīstības vārtiem. Bet viņi neapzinās, ka nav vienīgie, kas grib atrauties no starta līnijas. Aiz tās paliek nabagi, kam nav naudas, lai iegādātos sporta čības, jo ar pastaliņām mūsdienu bāliņš tālu vairs netiek.

Ilona Beijere, Jūrmalas 1. ģimnāzija