Ar vienu tautas sāpi un mērķi

"… ir divas iespējas: lūdzu, te ir gatavs skaistums, un te ir skaistuma sēkliņas un stādiņi. No tiem izaugs skaistuma krūmi un kociņi. Kuru iespēju jūs izvēlēsities?"

/I.Ziedonis. "Kurzemīte"/

Rūpes un raizes par praktisko dzīvi tā nomāc cilvēces lielāko daļu, ka mums vairs nav laika atliekties atpakaļ, atskatīties uz sevi, savu pagātni, pajautāt, kas īsti mēs esam. Īsajos mirkļos, kuros aizdomājamies par sevi, apjaušam kaut ko ārkārtīgi neskaidru, grūti izprotamu, pat nesakārtotu. Un tas ir cilvēks — vienmēr mainīgs un nemierīgs, zināmu darbību izpildīšanai, zināmu mērķu sasniegšanai.

Kas ir latvietis? Skaidrs, ka visaptverošu un īstu atbildi uz šo provokatīvo (varētu teikt pat tā) jautājumu nevar dot. Vai vispār ir iespējama kaut kāda definīcija šim jēdzienam? Varētu teikt, ka latvietis ir tāds pats cilvēks kā pārējo tautu pārstāvji — tautu dalījums ir muļķīgs. Nevar taču noteikt latvieša vai kādas citas tautas pārstāvju vērtību.

Tomēr ikvienas tautas pasaule ir atšķirīga. Mūsu dvēselēs ir cita gaisma, kaut saule ir viena. Mums ir cits gaiss, kaut pasaule ir viena, un mums ir cita — tikai sava — patiesība. Jau latviešu tautasdziesmu pamatā esošās tikumiskās vērtības un tikumiskie ideāli lielā mērā ir vispārcilvēciski. Dainas ir bijušas mūsu tautas sāpju remdētājas. Tajās apdziedāta latviešu tauta ar labo un slikto. Un mēs visos gadsimtos smelsim gaismu, zināšanas, meklēsim sev pieņemamo pārliecību latvju tautas dainās. Latvieša pasaule jau no senatnes saistīta ar trim svētām un neapgāžamām patiesībām — māju, darbu un dabu.

Mājas, dzimtais pavards — tā ir latvieša pasaule, kuru viņš dzīvodams rada, veido ap sevi, līdz ar to iekļaudamies arī visā apkārtnē. Māja sevī tver arī citus komponentus, un tie visi kopā veido pasaules modeli. Tie kopā veido cilvēka dzīvi. Vide veido cilvēku, palīdz veidot viņa uzskatus, viņa pārliecību, viņa patiesību. Cik cilvēku, tik uzskatu, tik patiesību. Bet kopīga mums visiem viena — latviskums. To nedrīkstam aizmirst, izzinot un pētot latviešu tautas vēstures gaitas, daloties un strīdoties savos uzskatos, aizstāvot katrs savu pārliecību. Mūs vieno latvietība.

Taču vēl kaut kas raksturo un vieno latviešus. Tā ir mīlestība uz melnu, apartu tīrumu, taisni izdzītu vagu, un tā ir mīlestība uz kūpošu, siltu un mīkstu, brūnu maizes klaipiņu uz galda. Tas latvietim ir svēts un neaizskarams darba rituāls, caur kuru veidojas dzīves kārtības un nemainības likumi. Darbs kā dzīves galvenā vērtība iekļaujas latvieša pārliecībā, latvieša patiesībā. Tas ies līdzi visos gadsimtos latvietim visās gaitās kā baltais tēvs, kā vienīgais grūtuma, sūruma un viegluma vērtības mērs. Jo grūtāks darbs, jo stiprāks top latvietis savā patiesībā.

Latviskā patiesība man vēl saistās ar ceļu. Mājupceļš, Kalnupceļš, Saules ceļš. Ceļš — tas ved gan uz mājām, gan uz svešumu. Ceļš uzklausa cilvēka bēdas un sāpes, priekus un jokus un vienmēr aizvijas tālumā balts, lai kādi gadu tūkstoši pa to gājuši. Ejot pa ceļu, mēs nokļūstam tur, kur mūs spiež vajadzība. Kādreiz man šķita, ka šī svītra ir nebeidzama, tagad es zinu, ka visam reiz pienāk gals, kā visam, kas rodas, ir sākums, un tā mēs ejam — grūti vai viegli, tas mums pašiem sev jautājums. Katrs no mums redz vienu un to pašu: gar vientuļā ceļa malām kokus, pļavas, mežus, upes, puķes, grāvjus un atkal… kokus… Tikai atšķirība ir tā, kā mēs katrs skatāmies. Cits vienaldzīgi un akli paiet garām visam. Viņš plašajā ziņu klāstā nekad neatsijās savu patiesību, bet vienmēr gaidīs, lai citi to pasaka priekšā. Cits pievērš uzmanību tikai ļoti skaistām un interesantām lietām. Citam liekas patīkams, skaists ikkatrs akmentiņš, katrs puķes ziediņš. Viņš spēs atsijāt nepareizo un sev nevajadzīgo un paturēs tikai savu patiesību. Tas viss ir atkarīgs no tā, ko katrs no mums nes savā sirdī, — vienaldzīgu īgņu vai panaiva sapņotāja ironiju. No tā veidojas arī mūsu patiesība. Cik dzīves skatījumu, tik patiesību.

Imantam Ziedonim taisnība: jābūt savai patiesībai, lai nemaldītos pa ceļmalām, lai nezaudētu ticību pats sev.

Mēs ejam līdzi laikam, bet ļoti daudz iegūstam sevis pilnveidošanā no gudru, izglītotu cilvēku domām, lasot viņu darbus, izzinot viņu dzīves gājumus. Edvarta Virzas darbā "Straumēni" es iepazinu pirmskara Latvijas brīvvalsts kultūru gan daiļliteratūras, gan literatūrkritikas, gan tautas gara mantu pētniecības laukā. Es iepazinu, kāda bija mana tauta pirms daudziem gadu desmitiem.

Lasot Zentas Mauriņas grāmatu par Annu Brigaderi "Baltais ceļš", iepazinu sava laika latviskāko dzejnieci Zinaidu Lazdu, kuras rakstīto vēl vēlos sīkāk izpētīt.

Iepazinos arī ar latviešu filozofa Paula Jurēviča uzskatiem par to, kas ir latviska dzīves uztvere, latviska pārliecība un latviska patiesība. Lasīju ZA Folkloras institūta darbinieces Daces Bulas pētījumu par latviskā meklējumiem 20.–30. gados.

Uzsāku izzināt un pētīt Vairas Vīķes-Freibergas grāmatu "Trejādas saules", kur dziļi skarts latvietiskums saistībā ar dabu, ar laiku, ar sauli — gan fiziski, gan garīgi.

Esmu sapratusi, ka tieši latviskums mūs izceļ citu tautu vidū. Aizkustinoši bija vērot 18. novembri Latvijā. Ne jau dažas kļūmes salūtā (kaut gan arī tas bija skaists) bija galvenais, par ko jārunā Latvijā. Cilvēku kopības sajūta, tautas ticība sev, savai prezidentei, vēlēšanās būt kopā, būt noderīgiem savai zemei un valstij — tas bija galvenais šajā dienā. Asaras cilvēku acīs Latvijas svētkos — arī tas ir latviskums, savas dvēseles atsegšana, savas patiesības apliecināšana.

Es esmu gandarīta un laimīga, ka dzīvoju vēsturiskā laikā — gadsimtu mijā, tūkstošgažu mijā. Es varu ienest nākamajā gadsimtā šā gadsimta pozitīvo kopā ar savu patiesību un pārliecību. Man ir dota izvēle: izvēlēties, ko es gribu, kam es ticu un ko es darīšu.

Žans Pols Sartrs ir teicis: "Man vienmēr ir dota izvēle. Bet man vienmēr ir jāzina, ka pat tajā gadījumā, kad es neko neizvēlos, ar to jau esmu izdarījis izvēli." Katrs latvietis ir persona, bet ne katrs top par personību. Uz to ceļš ir ilgs un nopietns, sevī izkopjot kādas zināmas vērtības. Latvietis ir cilvēks, un cilvēks ir būtne, kura rada kultūru un kuru rada kultūra. Cik liela personība cilvēks izveidosies, tas atkarīgs no katra spējām, no vēlēšanās. No nekļūdīšanās, nosakot dzīves vērtības un patiesības.

Mēs esam viens otra pasaule, un mūs katru vieno otra liktenis. Mēs esam vienoti un tādi ieiesim 2000. gadā. Tas ir svarīgi, lai latvieši ietu pār gadsimta slieksni vienoti, ar vienu tautas sāpi, ar vienu tautas laimi un ar vienu savas tautas patiesību, tikai dažādiem redzējumiem.

Mēs drīkstam maldīties, pirms atrodam savu pareizo ceļu, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka nākam no Latvijas, ka esam latvieši. Tā ir mūsu negrozamā patiesība, un tādai tai jāpaliek visos gadsimtos.

"Innocens credit omni verbo: astutus considerat gressus suos." — Nesaprātīgais visam tic, bet gudrais apsver savus soļus. /Latīņu teiciens/

Sindija Agare, Gaujienas vidusskola