Mājas, kur atgriezties

Es esmu atceļā uz mājām. Prieka asara norit pār manu vaigu. Ārā līst. Stingri iekrampējusies savā krēslā, cenšos nepalaist garām nevienu skatu. Tuvojos Latvijai. Lietuvas robežatzīme jau aiz muguras. Tā kļūst arvien mazāka un mazāka, līdz pavisam izzūd skatienam. Latvijas dabu skāruši rudens zeltainie stari. Kāda nostalģija!

Kāds pieklauvē pie manas apziņas vārtiem un saka: "Meitēn, tu esi mājās!"

Vēl kā šodien atceros to silto jūlija rītu, kad abas ar māmiņu, koferiem apkrāvušās, devāmies uz vietu, kur mūs jau gaidīja autobuss, lai vestu mani tur, kur tik ļoti ilgojos nokļūt. Es biju laimīga, ka tieku prom, jo šķita, ka citur noteikti būs labāk. Es vēlējos pārmaiņas, ko jaunu, neredzētu. Pie autobusa jau pulcējās bariņš cilvēku. Ar lielu šmaukšķi nobučoju mammu, apsolīju rakstīt daudz vēstuļu un ātri iekāpu pie citiem. Man vietu pie loga jau bija aizņēmusi draudzene. Nu tik sāksies īstā dzīve! Prom no mājām, brīvībā... Kad bija iekāpis pēdējais braucējs, durvis aizvērās, sarosījās ārpusē palikušie vecāki, brāļi, māsas un draugi. Ikviens centās atrast sev pazīstamo un tik tuvo seju. Kaut kur pūlī pavīdēja arī manas mammas vaigs. Viņa smaidīja — smaidīja, taču vienīgi es zem viņas smaida pamanīju tās raizes un uztraukumu, kuru izjūt ikviena māte, savu bērnu ceļā pavadot. Ar žestiem centos parādīt viņai, ka rakstīšu vēstules, taču patiesībā domāju ko citu: tam jau neatliks laika.

Mūsu ceļš veda uz Franciju. Tur kādā no pilsētiņām vajadzēja būt nometnei, kurā mēs pavadīsim divus mēnešus, mācoties un atpūšoties. Šī bija pirmā reize, kad Latvijas robežu atstāju sev tik tālu aiz muguras. Un, jo vairāk attālinājos no tās, jo viss likās skaistāks. Pat nemaz neievēroju tālumā paliekošos ļaudis, kas rīta agrumā, zemu noliekušies, strādāja laukā, neievēroju ne brūnās govis, ne zirgus, ne jaunā siena gubiņas. Tas viss šķita tik neinteresanti. Taču tās bija tikai manas iedomas — tagad es to zinu. Zinu arī to, ka starp jēdzieniem "jauns", "interesants" un "skaists" nevar vienādības zīmi likt. Mani nepārdomātie spriedumi bija skrējuši kā vējš un atdūrās kā miets. Bet tad es šo mietu neredzēju. Tikai vēju. Un tas maigi plivināja manas matu cirtas, kad atbraukuši izkāpām no autobusa. "Šīs uz kādu laiciņu būs manas mājas," es domāju.

Pirmās dienas, nedēļas pagāja ļoti ātri, iepazīstot jauno ciematu un ļaudis. Tad pēkšņi sāka šķist — katra nākamā diena top arvien garāka un garāka. Bet, kad man jautāja, vai negribu uz majām, lepni atbildēju: "Protams, ne! Te taču ir tik labi!" Man laikam bija kauns atzīties, ka skumstu pēc tuviniekiem un dzimtenes. Es negribēju, lai citi domā, ka esmu memmesmeitiņa. Muļķīgi uzskati, vai ne? Taču ikreiz, kad iegūlos zālē, jutu: šī nesmaržo kā tā, kas mūsu pusē aug, te nekas nav tāds, kā pie mums. Ne gaisa dzestrais aromāts, kuru vakara gausais vējš nes no upes puses, ne puķu smaržas, pat pelēkie laukakmeņi nelikās tik pārliecināti un apņēmības pilni kā tie, kurus var atrast mūsu laukos. Un, ja vēstules man sākumā bija šķitušas tikai kā lieka formalitāte, tad tagad tās tapa no sirds, un pastniekam mūsu mājās nācās iegriezties aizvien biežāk. Arī man lielāka prieka nevajadzēja, ja atradu uz sava galda vēstuli no mājām. Vienalga, vai no draudzenes Bauskā, vai no drauga Rīgā, vai no mammas, tās visas bija no mājām. No turienes, kur koki zaļo zaļāk nekā citur, kur zeme smaržo pēc zemes, kur bērni, pļavās rotaļādamies, dāvā viens otram ziedus un smejas, un skrien, un krīt, un atkal smejas… Tās bija vēstules no manas zemes. Un man rakstīja, ka Latvijā lietus līstot un labību zemē guldinot, ka vētras kokiem zarus laužot un upes no krastiem izkāpušas esot. Tas bija traki, bet piederēja pie lietas. Ja esi latvietis un dzīvo Latvijā, tev jarēķinās ar gadalaiku pārsteidzīgajiem soļiem.

Arī Francija nav nekāda izredzētā zeme, arī te mūs šad tad nesagatavotus pārsteidza pēkšņas lietusgāzes. Tās bija reizes, kad jutos mājīgāk un, ļaujot līt savā sejā, raudzījos debesīs un domāju: "Šīs debesis ir tās pašas, kuras apklāj manu zemi un manu pilsētu. Un tur apakšā ir mana māja, mamma, draugi. Tur ir pat mans kaķis, un viņš noteikti pašlaik kaut ko dara…"

Spilgti atceros to lietaino dienu, kad ar dažām franču meitenēm gājām pastaigāties. Viena no viņām man jautāja, kur tāda Latvija atrodas. Mani pārņēma savā varā neapzināts dusmu vilnis, un es aizgāju prom. Jūs smaidot man jautājat, kur Latvija ir, pat neiedomājaties, ka tas varētu mani sāpināt. Es esmu no tikpat skaistas zemes kā jūs, pie sevis atceļā domāju. Iegājusi istabā, konstatēju, ka kļuvis vēss. Apmetu ap pleciem vecmāmiņas adīto jaku, nosēdos pie loga un raudzījos ārā. Neredzēju pilnīgi neko. Tikai lietus lāses kā trakas sitās pret rūti. Uz brīdi man šķita, ka sēžu pie sava loga ziemā un skatos, kā trakojošas sniegpārslas, it kā latviešu spīta pārņemtas, strauji drāžas logā. Tad tās atsitas un, lēni kūstot, noslīd lejā kā mazas asariņas. Un tu, cilvēka bērns, siltā istabā sēžot, jūties pasargāts no bargās ārpasaules, jo zini, ka virtuvē mamma cep piparkūkas. Un tu esi mājās… Pār manu vaigu bija noritējusi asara. Sāļa. Kā mazs bērns sēdēju pie norasojuša loga un domāju.

Kāds sauca pusdienās. Kopgalds parasti bija tā pulcēšanās vieta, kur ieradās visi, jo neviens taču negribēja savu maltīti palaist gar degunu. Arī es biju izsalkusi. Šodien pusdienās bija vārīti kartupeļi ar biezpienu, pārkaisīti dillēm. Šādas pusdienas parasti deva vecmāmiņa, kad aizbarucu ciemos uz laukiem. Šķiet, toreiz es to nenovērtēju.

Kad paēdusi izgāju ārā, pār manu galvu pārlaidās putns. Likās, tas uzrunā mani: "Pasmaidi, saulīt! Tavās mājās visiem klājas labi, un viņi ļoti priecātos, ja arī tev tā būtu. Izbaudi laiku šeit un paturi mājas sirdī, jo zini taču, ka atgriezīsies!" Un tas jau arī ir galvenais. Izjust to, ko jūti patiesi, no sirds. Putniņš aizlidoja, un es sapratu, ka tas nebija vis putns, bet gan mana apskaidrība. Garastāvoklis pacēlās no nulles līdz desmit, un es, kādu sen pazīstamu meldiņu pie sevis dungodama, bez apdomāšanās devos uz pilskalnu. Arī šeit, tāpat kā manās mājās Bauskā, bija skaists pilskalns. Tikai mūsējais ir divu upju iekļauts, kuras lejāk saplūst vienā. Toties šeit ir daudz lielāka estrāde.

Apsēstos uz pakalna pretī estrādei, iespiežu ceļos vēstuļpapīru un sāku rakstīt vēstuli mammai:

"Zini, šī ir pirmā vasara manā mūžā, kuru sāku izjust. Tā sasilda manu dvēseli un apņem visu manu būtību. Nekad agrāk ar mani tā nav bijis. Šodien ir svētdiena. Sēžu pilskalnā, no kura gan nevar redzēt Mūsu un Mēmeli, taču daba ir tikpat skaista. Arī cilvēku te daudz. Cits ir atvedis savu suni, cits bērnu, bet būtībā jau katrs ir atvedis pats sevi. Man pretī ir estrāde. Tukša. Mazs bērns skrien pār to. Skrien kā absolvents pēc atestāta. Nav atskrējis vēl pirmais, skrien jau otrais. Visi tik nepacietīgi. Visa pasaule nepacietīga. "Pils apskatei slēgta," tā rakstīts uz koka plāksnītes pie pils durvīm. Viens lien pāri sienai. Nepārlien. Viegls vējiņš plivina manus matus. Es nejūtu ne mazāko vēsumu. Ne iekšienē, ne ārienē. Tomēr es jūtu, ka šī zeme, uz kuras sēžu, nepieder man. Mājās būtu citādi. Zini, kad rakstīsi man atbildi, aizej uz pilskalnu un apsēdies tai uzkalnā, no kura paveras skats uz estrādi. Tur tu jutīsi vietu, kur es bieži pēc kāda strīda ar tevi vakaros esmu sēdējusi un raudzījusies tālumā. Piedod, mamm. Gribu tevi ātrāk satikt. Starp citu, šodien te ir kaut kādas vēlēšanas. Rakstu "starp citu" tāpēc, ka mani šī "padarīšana" nemaz neinteresē. Man vienalga, ko ievēlēs vai neievēlēs, mani tas neskar. Izklausās taču egoistiski, vai ne?

Novēroju divas tantiņas. Ar beretēm un vecmodīgām rokassomām. Droši vien viņas nāk no baznīcas. Vai arī no vēlēšanām. Varbūt viņas, tāpat kā mūsējās, aizies viena pie otras uz kafijas tasi, patērzēs par bijušo dievkalpojumu, partijām un par to, kāda bezgaumīga cepure šodien baznīcā bijusi kaimiņu Patrīcijai.

Šodien ir laimīga diena. Cik daudz priecīgu cilvēku te pastaigājas! Savas mazmeitiņas atvedusi arī kāda vecāmāte. Atceros ko līdzīgu mājās redzējusi. Tad šīs mazās, bižainās meitiņas, zālē notupušās, kaut ko lasīja. "Ko jūs tur darāt?" jautāja vecmāmiņa. "Mēs lasām sūniņas," atskanēja atbilde. Varēja redzēt, ka vecmāmiņas sejā iezaigojās prieks. Prieks par to, ka spējusi saviem bērniem iedvest šo dabas tuvību. Taču šī franču vecmāmiņa savu mīlestību izrāda pavisam pretēji. Rūpēdamās par savu mazbērnu tīrību, viņa neļauj bērniem spelēties pa zāli, neļauj mest kūleņus, kur nu vēl lasīt sūnas! Lai nu kā, ikviena māte savus bērnus mīl no visas sirds un audzina tā, kā uzskata par vajadzīgu. Mamm, pasveicini mūsu vecmāmiņu un pasaki, ka Francijā nedod ēst tik garšīgus kartupeļus ar biezpienu kā viņa!

Tā es varētu rakstīt mūžīgi. Cilvēki nāk un iet. Pienāk brīdis, kad arī es ceļos un eju. Es aizeju. Attā!"

Kad esmu atgriezusies nometnē, visapkārt jau satumsis. Istabiņās manāma rosība. Ieejot savējā, paklūpu uz koferu kalniem. "Kur tu biji? Mēs vai trakas kļuvām, tevi meklējot. Vai aizmirsi, ka šonakt jābrauc uz mājām?" mani ieraudzījušas, iesaucas istabas biedrenes. Protams, es biju piemirsusi, vai gan citādi tik ilgi būtu sēdējusi un rakstījusi?

Kad atrodamies jau pie autobusa, visos vērojams tas pats prieks, kurš zaigoja sejās tajā siltajā jūlija rītā. Un es, kāpdama autobusā, sniedzu atbildi tam, ko biju teikusi, pirmo reizi šeit izkāpdama: "Tās tomēr nebija manas mājas, jo par mājām sauc vietu, kur vienmēr vēlas atgriezties."

Es esmu atceļā uz mājām. Prieka asara norit pār manu vaigu. Ārā līst. Stingri iekrampējusies savā krēslā, cenšos nepalaist garām nevienu skatu. Tuvojos Latvijai. Tās dabu jau skāruši rudens zeltainie stari. Kāda nostalģija!

Kāds pieklauvē pie manas apziņas vārtiem un saka: "Meitēn, tu esi mājās!"

Agnese Adamaite, Rīgas 3. vidusskola