Te, jūras krastā, esmu drošībā

Jūras plašums, randu pļavas, klintis un liedags.

Vējš gāž mani no kājām, bet vēl negribas iet prom. Caur kāju pirkstiem viegli tekošās un smagās, slapjās, viļņiem apšļāktās jūrmalas smiltis, kas līp pie potītēm un pēdām, kad vilnis ir saslapinājis kājas un bikšu galus, tas ir tik ierasti un mīļi. Vējš nerimstas, sacēlis jūrā pamatīgus viļņus, grūsta mani šurpu turpu. Kā nevarīga niedre es piekļaujos smiltīm. Jā, te ir labāk, te ir siltāk, vējš nepūš tik stipri. Te arī palikšu. Es apguļos uz muguras.

Cik daudz vērtību man pieder! Man pieder viss, kas pieder Latvijai, tas pieder mums visiem. Jūra — tā ir vislielākā vērtība, kas man ir. Tā man ir piederējusi vienmēr ne tikai tāpēc, ka man vecvecāki ir bijuši zvejnieki, bet tāpēc, ka manās un visu latviešu asinīs ir ierakstīts vārds "Baltijas jūra". Latviešiem ir noteikts, kurš ir viņu pleķītis uz zemes, un tā ir Latvija. Neviens un nekad nav spējis atņemt sajūtu, ka zeme pie Baltijas jūras ir mūsu. Ne zviedri, ne vācieši, ne krievi nav varējuši mazināt ilgas pēc brīvības, kaut ilgus gadus pār mums valdīja citi, mēs tomēr bijām kopā. Daudz smagu mirkļu ir piedzīvots, bet es ticu, ka viss būs labi.

Es nevaru dzīvot nebrīvē, tas mani nomoka un grauž. Man brīvības simbols ir jūra, tik stipra un varena.

Latvieši ir maza tauta ar lielu kultūras bagātību, dabas bagātību un tīru dvēseļu skaidrību. Ne vienu vien reizi mēs esam cietuši jūras dēļ. Jo daudzu citu tautu vadoņi ir gribējuši mums atņemt Latviju tikai tādēļ, lai iegūtu Baltijas jūras ostas. Šā iemesla dēļ mēs Latviju mīlam vēl vairāk, tas skan nedaudz samāksloti, bet tā ir patiesība. Nevar to apzināties, nezinot dzīvi svešumā. Grūti ir pamest ierasto, atstāt draugus, aizmirst iemīļotās vietas, kur mēdzi pastaigāties un kavēties atmiņās. Tas ir kā no jauna sākt rakstīt grāmatu — tev priekšā ir tikai balta lapa.

Gadiem, gadsimtiem, gadu tūkstošiem nākot un ejot, maināmies mēs, bet attieksme pret Latviju nemainās. Latvija ir manas mājas. Tās ir vienīgās mājas, kuras es nemainīšu pret citām.

Es guļu te, smiltīs, vējam kaucot un viļņiem krācot, un jūtos mierīga, droša un pasargāta, jo esmu mājās. Latvijā es jūtos droša par saviem darbiem un savu valodu. Runājot latviski, apzinos savu piederību Latvijai un latviešu tautai. Gan šajā, gan arī nākamajā tūkstošgadē viss būs tā, kā tam jābūt. Neviens mums nespēs vairs neko atņemt, jo mēs un Latvija ir viens vesels, šie vārdi nav dalāmi, tāpat kā jūra, viļņi, smiltis un saule.

Pagriežos atpakaļ uz vēdera un, šūpodama kājas, vēl skatos jūras zilajos ūdeņos, tad ātri pielecu kājās, notīru drēbes no smiltīm un lēnām gar jūras krastu dodos uz mājām. Jūra bango, un viļņi ar baltiem putu vainagiem traucas uz krastu, sašķīstot pret lielo, pelēko akmeni, kas paliek viens jūrmalas vēsajās smiltīs.

Jūras plašums, randu pļavas, klintis un liedags.

Aija Butlere, Rīgas 47.vidusskola