Manas dzīvības garoziņa — dzimtene

Es esmu latviete. Tā ir mana tautība. Kaut arī manu senču dziļās saknes ieaužas pavisam citā tautībā, proti, poļu, tomēr es esmu un arī palikšu uz mūžiem latviete. Bet vai es to saku ar lepnumu? Ar gandarījumu? Varbūt es to tikai slepus uzskribelēju uz lapas, tādējādi klusībā liekulīgi parādot savu patriotismu. Par to būtu jākaunās? Nezinu, kaut gan jauna cilvēka domas, varbūt nodevīgas, grēcīgas, tomēr ir tikai domas un tās noteikti var mainīties. To gan nevarētu teikt par rīcību.

Agrāk es par savu mīlestību un cieņu pret dzimteni būtu šaubījusies, taču tagad gan domāju, ka ne.

Skatoties apkārt, es redzu un jūtu, kā viss ir mainījies. Acīmredzami manā dzimtenē ir jūtama vienotības un, galvenais, latviskuma izgaišana. Šobrīd būt latviskam — tas nav modē. Tā ir atpalicība. Tieši tā domā ne mazums jauniešu un ne tikai. Stilīgi ir blenzt amerikāņu šausmenēs, murmulēt nesen apgūtos angļu valodas vārdiņus "yes" vai "now" vai, vēl labāk, "skaisti" lamāties tai pašā krievu valodā, aizmirstot, kas ir dzimtā valoda. Piedodiet! Es tiešām nedomāju, ka skatīties ārzemju filmas un mācīties svešvalodas būtu kāds noziegums. Nebūt ne! Tikai, mīļie tautieši, nevajag zaudēt pašcieņu! Nepalieciet par apsmieklu citiem, kaut vai tiem pašiem amerikāņiem!

"Man šeit, Latvijā, nav nākotnes!" tā saka kāda mana paziņa. "Es braukšu strādāt uz Ameriku un tur arī palikšu dzīvot. Šeit, Latvijā, mani nekas labs nesagaida!" turpina viņa. Secinājums — apšaubāmi vārdi. Vai Amerikā viņai būs nākotne? Varbūt! Bet varbūt arī tikai vilšanās un pazemojumi. Pazemojumi, caur kuriem var iziet tikai stipra gara cilvēks.

Tūkstošiem jauniešu izbrauc no Latvijas uz ārzemēm. Brīvprātīgi! Jā, it kā! Viņi brauc laimi meklēt, labāku dzīvi iegūt, normālu dzīvi. Viņi to meklē tur, prom — citās zemēs, tikai daži šeit — savā dzimtenē. Bet ne jau visus tur gaida ar atplestām rokām.

Es esmu bijusi ārpus savas zemes robežām. Man bija tā laime pirms vairākiem gadiem baudīt iespēju pabūt Čehijā un Slovākijā. Sevišķi sajūsmināja doma, ka redzēšu Zelta Prāgu. Iepazinos ar daudziem slovāku tautas vienaudžiem kādā Slovākijas pilsētā, kā arī kāpjot Tatru kalnos, laiski papļāpājām ar tur sastaptiem dažādu tautību cilvēkiem. Kad runa nonāca līdz tam, no kurienes mēs esam, atbildējām — no Latvijas. Viņi visi kā viens domāja, ka tā ir daļa no varenās Krievijas. Un es sevī vispirms sajutu kaunu, tad nožēlu, pēc tam lepnumu un prieku, jo viņi taču Latviju nepazīst un, iespējams, nekad nepazīs, tādējādi es viņus varu uzskatīt par zaudētājiem, bet sevi par uzvarētāju, jo es esmu latviete.

Kaut šim ceļojumam uz Slovākiju un Čehiju bija jābūt neaizmirstamam, un tāds tas arī bija, tomēr pirmo reizi izjutu tādas ilgas pēc mājām. Es ārēji līksmoju par šo svešo zemju skaistumu, taču iekšēji manas jūtas un sirds bija tukša. Tā nav mana zeme! Tur nav to zaļo mežu un zilo ezeru. Tas ir svešums. Nevajag domāt, ka es esmu kaut kāda mammas meitiņa, kas nu, braukdama ceļojumā, sāk ilgoties pēc mājām. Es vienkārši salīdzināju un analizēju, kas ir kas. Arī mani liktenis var aizvest prom no dzimtajām mājām. Bet braukšana prom no Latvijas mani var pārsteigt tikai kā likteņa pavēle.

Latvija ir manas mājas, manas dzīvības garoziņa, bet treknais cepetis — kā uzspiesta likteņa lēmums.

Latvija, maza zemīte būdama, ir pārcietusi ļoti daudz — karus, nemierus, pazemojumus. Bet tās vēsture liecina, ka īsts latvietis ir bijis ar to kopā gan priekos, gan bēdās. Lai kurp viņu aizvestu likteņa ceļi, rudzu maizes garoza viņam likusies gardāka nekā svešu zemju piedāvātais cepetis.

Gunita Jadzeviča, Dzērbenes vidusskola