Bedre kā pretmuļķības zāles

Reiz ceļa vidū pie savas mājas izraku bedri. Tā nebija dziļa, bet tik un tā pāri tikt nevarēja. Gluži saprotami, ka cilvēki sāka protestēt. Telefons un durvju zvans bija tā nomocīti, ka galu galā nepielūdzami atteicās strādāt. Pastkastīte bija tā pieblīvēta ar sūdzību vēstulēm, ka neizturēja un pārsprāga. Tagad uz mani pukojas pat sētnieks, ka tam katru rītu jāmēž vēstuļu kaudzes no manas mājas durvju priekšas. Es tiku noķengāts kā ļaunākais un briesmīgākais radījums cilvēces vēsturē. Transportlīdzekļiem bija jābrauc pa citām ielām, jo citādi tie iekristu manā bedrē. Mammas nelaida bērnus spēlēties, baidīdamās, ka bērneļi varētu pazust "milzīgajā" bedrē. Pat mīlas dēkaiņi sūdzējās, ka nevarot vairs naktīs droši staigāt,— ka neiekrīt kādā bedrē. Biju izjaucis visu cilvēku dzīves ritmu.

Taisnība jau viņiem bija. Bet arī man bija savējā, paslēpta bedrē, un to pat ar kopīgām pūlēm viņi nespēja apgāzt.

Smiltis, kuras izraku, sametu turpat ceļa malā glītā kaudzītē, pat lāpstu atstāju. Visas šīs dienas nevienam pat prātā neienāca, ka bedri varētu vienkārši aizbērt. Lāpstu gan, velni, bija nospēruši.

Protesta akcijas katru dienu pieņēma lielāku vērienu. Man reāli draudēja sods par sabiedriskā īpašuma bojāšanu, daži pat piesolīja mani iemest cietumā. Tika rīkoti piketi ar visneiedomājamākajiem saukļiem.

Nezinu, cik ilgi tā būtu turpinājies, ja nenotiktu kas ārkārtējs. Kāds piketētājs iedomājās, ka arī pie viņa mājas ir bedre. Tajā brīdī viņš bija visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Viņš nezināja, ko darīt, kuram ticēt, jo pašam savas taisnības nebija. Pēc pāris stundām kāda sieviete ar šausmām iedomājās, ka reklamētais veļas pulveris nemaz nebija tik labs, bet tādā gadījumā — kam bija taisnība? Drīz vien mājas priekšā mīņājās apjukušu un izmisušu ļautiņu pūlis, kas nezināja, kam lai tic, kuram ir taisnība.

Kopš šiem notikumiem ir pagājis kāds laiciņš. Manu bedri aizbēra kaimiņš. Tagad mūsu iela ir sakoptākā visā pilsētā.

Man bija taisnība, un tā ir pavisam vienkārša — vienmēr saglabāt sevi, lai arī kas notiktu, visur iet ar savu taisnību, neapmaldīties plašajā pasaulē, nepazust tās muļķībā, vienmēr un visur palikt pašam. To var teikt ikkatram, bet it sevišķi mums, latviešiem. Pārāk daudz esam cietuši no likteņa pirksta, pārāk bieži ir mēģināts mūs salauzt, iznīcināt ar visbarbariskākajām metodēm, tomēr joprojām pastāvam. Esam un būsim, kamēr cienīsim savu pagātni, kamēr apzināsimies savu sūtību, kamēr būsim latvieši ar savu pasaules taisnību. Katram tā varbūt ir atšķirīga, bet kopā tik un tā — latvieša taisnība. Tieši tagad ir svarīgi nezaudēt sevi, kad dzelzs priekškars ir likvidēts un Latviju pārņem sveša kultūra, svešas tradīcijas, sveša taisnība. Tieši tagad vairāk par visu mums jāpaliek pie savējās.

Kāpēc gan uzrakstīju šo stāstu?

Vai jūs zināt, kas ir pretgripas vakcīna? Tā ir maza gripas vīrusu deva, ko ievada cilvēka organismā, tas izstrādā pretindi un, kad uzbrūk slimība, sakauj vīrusu lupatu lēveros (protams, ja jau nav par vēlu). Tādā gadījumā šo stāstu var nosaukt par pretmuļķības vakcīnu.

Bet ja nu ir jau par vēlu?

Sandris Punculis, Aknīstes vidusskola