ATSAUCĒ IETVERT:
Vēsture - vēl tepat blakus. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.12.1999., Nr. 420/423 https://www.vestnesis.lv/ta/id/14660
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Vēsture — vēl tepat blakus
Klasē stundā pārrunājām vairākus tematus, par ko varētu tikt rakstīts domraksts.
Mani sirdī aizskāra un izraisīja pārdomas temats par skolēniem, kurus stundu laikā izsauca uz sapulci. Skolas vadība lika tiem pieņemt lēmumu — doties vai nedoties kaujā. Varbūt tagad, tūkstošgades beigās, tas šķiet nepierasti un šodienas skolēnu sejās varētu parādīties smaids.
Toties 1919.gadā tā notika. Šie drošie jaunieši cīnījās par Latvijas brīvību un to arī izcīnīja. Protams, viņu vidū bija kritušie. Bet puiši pirms došanās uz kara lauku jau zināja, ka var neatgriezties. Mēs, šodienas sabiedrība, visu to esam aizmirsuši. Arī es to uzzināju tikai nesen, piedaloties 11.novembra atceres pasākumā. Es jautāju skolotājiem par šiem puišiem ko vairāk: "Kā viņus sauc? Kad šī sapulce notika?" Bet arī viņiem bija grūti ko sīkāk pastāstīt. Latvieši maz zina savas valsts vēsturi. Vecāka gadagājuma cilvēkos ir palikušas atmiņas par notikumiem pagātnē, bet atmiņas aizies aizsaulē kopā ar viņiem.
Svētku dienās pie mājām tiek izkārti karogi, apkārtne tiek uzposta. Bet vai mūsu sirdīs šie svētki ienāk? Grūti atbildēt. Pašlaik Latvijas sabiedrība ir aizņemta. Un neatliek laika visai ģimenei sanākt kopā un klusi pieminēt kritušos. Man arī šā laika būtu pietrūcis, jāpateicas skolai, ka tiek rīkoti pasākumi latviešu kritušo strēlnieku piemiņai.
Ja nekas netiks mainīts, pēc simt gadiem sabiedrība ar grūtībām atcerēsis 1918.gada 18.novembri — Latvijas Republikas pasludināšanas dienu. Vēsture ir jāzina, un kritušie strēlnieki ir jāpiemin, jo, pateicotis viņiem, tu neesi kalps, bet brīvs cilvēks.
Raimonds Pūcis, Valmieras ģimnāzija