Valodnieks, etnogrāfs, folklorists profesors Pēteris Šmits

Foto no LU bibliotekas arhīva

Ziemassvētkos jau 130 gadus viņam ir dzimšanas diena — viņš dzimis 1869.gada 25.decembrī Raunas Lisēniešu Pekša mājās, kur vecāki bija saimnieki. Izglītību sācis pagasta skolā, bet jau pēc pirmā gada pārgājis uz draudzes skolu, tad iestājies Cēsu apriņķa skolā, bet vidusskolas izglītību ieguvis Rīgas guberņas ģimnāzijā ar vācu mācību valodu. Jau ģimnāzijas laikā P.Šmits, pēc viņa paša vārdiem, sācis interesēties par latviešu mitoloģiju, tautas dziesmām un ticējumiem. Ģimnāziju beidzot, viņam bija jau pāri par divdesmit gadiem. Savu dzīvi viņš bija nolēmis saistīt ar valodu un literatūras studijām. 1891.gadā P.Šmits iestājās Maskavas universitātes Filoloģijas fakultātē, bet tā kā Maskavā galvenais priekšmets bija krievu valoda un arī vēsturē prioritāte bija Krievijas vēsturei, viņš nolēma pievērsties austrumu valodām un studijas turpināja Pēterpilī. Te viņš pievērsās ķīniešu, mandžūru, mongoļu un kalmiku valodai. Austrumu valodas P.Šmits studēja pie tā laika slavenā sinologa V.Vasiļjeva. Studiju laikā viņš blakus sinoloģijai, austrumu valodām un literatūrai turpināja interesēties arī par latviešu valodniecības, etnogrāfijas un mitoloģijas jautājumiem un sāka publicēties "Mājas Viesī" un tā Mēnešrakstā. Viņš rakstīja par Manceļa nozīmi latviešu literatūrā, par Glika Bībeli un Langes latviešu valodas vārdnīcu. Latviešu sabiedrībā, it sevišķi mitoloģijas jautājumos, 19.gs. otrajā pusē valdīja romantisms un izprātotas teorijas par Ramavu kā seno lietuviešu, prūšu un latviešu svētvietu. Šo teoriju noraidošās P.Šmita publikācijas izraisīja asas diskusijas. Viņš ieguva gan domubiedrus, gan pretiniekus. Augstskolas studijas Šmits beidz 1896.gadā ar pirmo zinātnisko kandidāta grādu un tiek atstāts Universitātē, lai gatavotos profesūrai ķīniešu, mandžūru valodā un literatūrā. Šajā nolūkā viņu nosūta stažēties uz Ķīnu. Tā kā Transsibīrijas dzelzceļu tajā laikā tikko sāka būvēt, Pēteris Šmits ceļā devās pasta zirgu vilktā ekipāžā. Viņš šķērsoja Sibīriju, Mongoliju un Gobi tuksnesi, sasniedzot Lielā Ķīnas mūra vārtus Kalaganā. Šim Āzijas ceļojumam bija liela nozīme viņa turpmākajā zinātniskajā darbībā.

Redzēdams milzīgo atšķirību Austrumu un Rietumu kultūrās, P.Šmits pārliecinājās, ka teorija par Āziju kā indoeiropiešu pirmdzimteni ir maldīga. Līdzīgi, salīdzinot auglīgo un bieži apdzīvoto Ķīnu ar milzīgajiem mazapdzīvotajiem Sibīrijas un Mongolijas apgabaliem, viņš sāka apšaubīt tolaik valdošās hipotēzes par Sibīriju un Mongoliju kā ķīniešu pirmdzimteni.

Pekinā P.Šmits nodzīvoja trīs gadus. Šajā laikā viņš apceļo tuvākos rajonus, kā arī iepazīstas ar Pekinā dzīvojošiem Eiropas un Amerikas sinologiem V.Grūbi, A. fon Rasthornu un E. fon Cahu. Par P.Šmita zinātnisko darbību interesējās arī Parīzes, Berlīnes un Amerikas universitāšu mācību spēki, uzsākot ar viņu aktīvu saraksti.

Šajā laikā Ķīnas valdība Pekinā dibināja pirmo Universitāti, un šajā procesā aktīvi piedalījās arī P.Šmits, kļūstot par pirmo krievu valodas profesoru. Ķīnas valdība vairākkārt uzaicināja viņu pastāvīgā darbā Pekinas universitātē, tomēr Šmits no šī priekšlikuma atteicās. 1899.gadā Krievijas valdība iecēla P.Šmitu par ķīniešu valodas profesora vietas izpildītāju jaundibinātajā Austrumu institūtā Vladivostokā. Te viņš ierodas, pa ceļam apceļojot Japānu un Koreju. Vladivostokā P.Šmits nodibināja pastāvīgus sakarus ar tā laika ievērojamāko Amerikas sinologu Bertoldu Lauferu, kas viņu uzaicina uz ASV, piesolot bagātīgi apmaksātu profesūru Ņujorkas universitātē. Taču P.Šmits atsakās. Būdams ķīniešu un mandžūru valodas profesors, Šmits nopietni nododas darbam. 1900.gadā viņš krievu valodā izdod ķīniešu valodas lekcijas un 1907.gadā — mandžūru valodas mācību grāmatu. Vladivostokā viņš divas reizes bija prestižā Austrumu institūtā direktors: pirmo reizi valdības iecelts, otrreiz profesoru ievēlēts.

Revolūcijas laikā Sibīrijas valdība piedāvāja P.Šmitam gan izglītības ministra, gan jaundibinātās Vladivostokas universitātes rektora amatu, bet viņš no tiem atteicās. Tālajos Austrumos dzīvodams, P.Šmits nekad neaizmirsa savu dzimto zemi un latviešu tautu. Viņš apprecējās ar latvieti, arī ģimenē runāja latviski un savu dēlu izaudzināja par latvieti. No tālās Vladivostokas Šmits centās, cik iespējams bieži atbraukt uz Latviju, lai te Latviešu biedrības Zinību komisijas sapulcēs satiktos ar savas tautas gaišākajām galvām.

1902.gadā P.Šmits Pēterpilī nokārtoja maģistra eksāmenu un aizstāvēja disertāciju "Opit mandarinskoi gramatiki". Pēc tam viņam piešķīra ķīniešu un mandžūru literatūras maģistra grādu un viņu apstiprināja par Austrumu institūta profesoru.

No Vladivostokas Šmits bieži devās zinātniskās ekspedīcijās uz Ķīnu, Mongoliju un Sibīriju, reti vasarās palikdams pilsētā. Vēl 20.gs. 50. gados P.Šmita sarakstītā ķīniešu valodas gramatika bija vienīgā sistemātiskā un zinātniskā mācību grāmata ķīniešu sarunu valodas studēšanai Latvijā. Tajā iztirzāti arī ķīniešu valodas fonētikas jautājumi, un tas bija pirmais Eiropas zinātnieka zinātniskais darbs šajā nozarē. 1900.gadā P.Šmits Vladivostokā publicē grāmatu "Kitaiskaja klassičeskaja kniga", kur, analizējot senos ķīniešu tekstus, norāda uz seno rakstu viltojumiem un vēlākiem iespraudumiem.

Desmit gadus P.Šmits Austrumu institūtā pasniedza mandžūru valodu un literatūru un bija vienīgais Eiropas zinātnieks, kurš šajā laikā bija apmeklējis gandrīz visas tungusu — mandžūru ciltis un pētījis to valodu. Viņš bija arī pirmais, kurš zinātniski klasificēja šo valodu grupu. Šmits uzskatīja, ka tungusi — mandžūri kopā ar turkiem un tatāriem veido savu patstāvīgo valodu saimi, kas nav savienojama ar somu—ugru valodu saimi. Sibīrijā, Mongolijā un ziemeļaustrumu Ķīnā Šmits meklēja senās paleoāzijas tautas, kuru valodu ietekmi var atrast šodienas mandžūru un ķīniešu valodās.

1918.gadā Austrumu institūtu pārveidoja par Universitāti, un P.Šmitu atstāja tur par profesoru. Viņš palīdzēja nodibināt un izveidot Filoloģijas fakultāti, kurā pats lasīja ievadu valodniecībā un lietuviešu valodu, vienlaikus 1919. un 1920.gadā pildot fakultātes dekāna pienākumus. Rosīgi P.Šmits piedalījās Tālo Austrumu latviešu sabiedriskajā dzīvē, palīdzēdams arī Imantas pulka organizēšanā.

Ceļā no Vladivostokas uz Rīgu P.Šmits pa ceļam apmeklēja Singapūru, Šrilanku (toreiz Ceilonu) un Ēģipti.

1920.gada otrā pusē 51.gada vecumā P.Šmits atgriezās Latvijā un sāka strādāt Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, lasot lekcijas par latviešu folkloru un mitoloģiju, ievadu valodniecībā, ievadu baltu filoloģijā, kā arī citos priekšmetos — to starpā ķīniešu valodu un kultūras vēsturi. 1921./1922. mācību gadā Šmits bija Latvijas Universitātes prorektors studentu lietās, no 1923. līdz 1925.gadam Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns. No 1923. līdz 1925. gadam viņš bija arī Filologu biedrības priekšnieks un no 1930.gada līdz mūža beigām — šīs biedrības goda biedrs. Viņš vienlaikus bija arī Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komitejas priekšnieks. 1927.gadā Zviedrijā viņu iecēla par Upsalas universitātes goda doktoru. Arī Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultāte 1928.gadā 30.martā svinīgā, atklātā sēdē promovē profesoru Šmitu par baltu filoloģijas doktoru honoris caus a. Līdz mūža galam viņš bija arī Folkloras krātuves kolēģijas loceklis. 1937.gadā valdība Šmitu iecēla par Izglītības ministrijas pareizrakstības komisijas locekli. Šajā komisijā P.Šmits aizstāvēja profesora J.Endzelīna viedokli, ka jāpanāk lielāka vienveidība un saskaņa latviešu valodas izrunā un rakstībā.

Lai gan pēc specialitātes Šmits bija spilgti izteikts orientālists, viņš vienmēr bija ciešā saskarsmē ar baltu filoloģiju. Jau studenta gados viņš sāka krāt materiālus par seno latviešu dievietēm Laimu, Kārtu, Dēklu un Māru, kā arī par ļaužu šķirām (bajāriem, kalpiem). Ap 1896.gadu viņš sāk strādāt pie darba "Trojakaja dolgota v latiškom jazike", kas tiek pabeigts un iespiests 1899.gadā Pēterpilī. Dziļā interese par seno latviešu mitoloģiju un etnogrāfiju noved pie 1912.gadā publicētā "Etnografisko rakstu krājuma" pirmās daļas, bet 1918.gadā parādās "Latviešu mitoloģija", kuru atkārtoti izdod 1926.gadā.

Pēc 1920.gada Rīgā P.Šmits jau daudz vairāk laika veltīja baltu filoloģijai, publicēdams gan rakstus, gan lekciju konspektus. 1923.gadā tiek izdots "Etnografisko rakstu" otrais un trešais sējums. Tomēr lielākais P.Šmita darbs bija "Latviešu pasakas un teikas" 15 sējumos, kas iznāca laikā no 1925. līdz 1937.gadam, un atkārtoti no 1962. līdz 1970.gadam, un "Latviešu tautas ticējumi" — izdoti 1940.gadā un atkārtoti 1992.gadā. Izlases veidā 1934.gadā P.Šmits izdeva "Latviešu skaistākās pasakas", kas piedzīvoja vairākus izdevumus. Netika aizmirstas arī jaunībā sakrātās tautas dziesmas, kuras četros sējumos ar nosaukumu "Tautas dziesmas" pabeidza izdot tikai pēc profesora nāves. Pēdējais sējums iznāca 1939.gadā.

Vienlaikus Šmits turpināja strādāt pie tungusu–mandžūru un ķīniešu valodas jautājumiem, publicēdams savus pētījumus Universitātes izdevumos angļu valodā.

1930.gadā P.Šmita un J.Endzelīna sadarbības rezultātā nāca klajā "Izrunas un rakstības vadonis".

Profesora Pētera Šmita veiktais darbs zinātnē tika attiecīgi novērtēts. 1938.gadā par izciliem nopelniem Latvijas labā P.Šmits saņēma augstāko balvu zinātnē — Tēvzemes balvu un Triju Zvaigžņu trešās šķiras ordeni. Ar ordeņiem P.Šmitu apbalvojusi arī Krievijas un Francijas valdība. Francijas Zinātņu akadēmija apbalvoja P.Šmitu kā vienu no pirmajiem latviešiem ar goda zīmi "Akadēmijas palmas".

Trīsdesmitajos gados Šmits sāka bieži slimot un bija spiests atteikties no lekcijām, taču turpināja studentus eksaminēt mājās. 1938.gada 5.jūnijā, Vasarsvētku pirmajā dienā, P.Šmits 69 gadu vecumā mirst. Viņš bija vīrs ar plašu skatu, bagātu dzīves pieredzi, asu kritisku prātu, viens no latviešu kultūras vēstures pamatlicējiem. Profesoru Pēteri Šmitu izvadīja no Universitātes aulas, piedaloties kuplam pavadītāju pulkam. Viņš apglabāts Rīgas Meža kapos.

Eriks Sārts — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

No Pētera Šmita sakārtotajiem folkloras izdevumiem

Kas neprot laimi saņemt, lai paliek bešā

Pa lielceļu gājis viens vīrs. Pulksten 12 dienā viņš saticis vienu vecu sieviņu, kas lūgusies, lai noslaukot viņai degunu. Bet vīrs domājis: kā lai tik vecai vecenei slauku degunu? Viņš atteicis, lai slaukot vien pati. Sieva atteikusi vīram: "Septiņus gadus esmu gulējusi un gulēšu vēl septiņus. Kad tu neproti laimi saņemt, tad paliec bešā." Te piepeši sieviņa pārvērtās par naudu un sabira zemē.

Senos laikos viens kareivis pārnācis no dienesta un stāstījis, ka viņš esot bijis Kaukāzā. Tur esot tik augsti kalni: kad sievietes izvelējušas drēbes, tad velējamās vāles aizbāzušas aiz mākoņiem.

Tas pats kareivis stāstīja, ka Kaukāzā dzīvojuši milzum lieli sumpurņi, kuriem bijusi tikai viena kāja un roka un pierē viena liela acs kā cibiņa. Viens viņš paskriet nevarējis, bet kad saskrējuši, tad saķērušies pa divi kopā un tad skrējuši tik ātri kā vējš.

Tur, kur tagad Babītes ezers, senos laikos ganījusi viena sieviņa, Babīte, govis. Ne visai liels mākonis esot savilcies taisni uz ganāmā pulka un šaušalīgi šalcis. Babīte, neko ļaunu nedomādama, dziedājusi: "Ej, mākonīt, kur iedams: nāc pie manis ciemoties!" Mākonītis paklausījis Babītes lūgumu un krākdams nogāzies zemē pār ezeru. Ļaudis iesaukuši to par Babītes ezeru.

Netālu no Rīgas pie Ķīšezera atrodas mazais Bābeles ezeriņš priežu meža vidū. Gar ezera malām ir baltās jūras smiltis un vienā galā atrodas neliels meldriem apaudzis purviņš. Ļoti daudz ļaudis tur iet peldēt; bet sasnieguši ezera vidu, daži vairs neatgriežoties. Ezeriņā esot nogrimusi baznīca. Uz ezeru skatoties liekas, ka tam ir it kā baznīcas pamatu izskats. Ja peldētājs esot ap to vietu, kur vajadzētu būt tornim, tad neredzama vara raujot to dibenā. Jāņu naktī baznīca esot nogrimusi ar visiem dziedātājiem un mācītāju. Katru gadu Jāņos ap pusnakti, ja viens pats braucot pa ezeru, tad varot dzirdēt ērģeļu skaņas un baznīcēnu dziedāšanu.

Vecos laikos Aumeistaru mežos dzīvojusi milzu čūska, kas ienākusi pa Gauju no jūras. Kad čūska kur gājusi, tad tā norāvusi kokiem galus. Viņa bijusi resna kā baļķis. Reiz čūska trīs dienas gulējusi uz lielceļa. Neviens nedrīkstējis vairs uz to pusi ne braukt, ne iet. Trešās dienas pievakarē čūsku nošāvuši. Kad tai iešāvuši galvā, tad tā aptinusies ar asti ap resnu priedi un to nolauzusi. Čūsku sacirtuši gabalos un trīs vīri to aprakuši, nostrādādami veselu dienu.

Drošsirdīgs zaldāts zinājis, kur paparde zied, un apņēmies to iegūt. Naktī nogājis turp, nostājies zināmā vietā un, krustu mezdams, lasījis dziesmu grāmatā. Nu nākuši visādi spoki, gribējuši viņu aizbaidīt: rādījušies rūcēji zvēri, vēlušies kamoliem čūskas virsū, bet zaldāts nebijies, zinādams, ka tie viņam neko nevar padarīt.

"Latviešu tautas teikas un pasakas", XV sējums

Lai nākamā gadā visa būtu kaudzu kaudzēm

— Par sevišķu Ziemassvētku gardumu turēja sausi novārītus zirņus un pupas. Putraimu desu un gaļas ēšana Ziemassvētkos it sevišķi ir novados, kur agrāk dzīvoja lībieši, un Igaunijas robežās. Tur lauku puiši vēl pirms dažiem desmit gadiem Ziemassvētkos mēdza sacensties, cik olektis putraimu desu kurš var apēst. Ļaudis ticēja, ka dūšīga ēšana svētkos veicina nākamā gada ražu. Ziemeļvidzemē dažās vietās svētkiem cepti īpaši rupjas maizes svētku kukuļi. Bieži tie cepti no pēdējā kūluma miltiem, un kukulis taisīts augsts, kaudzei līdzīgs, lai nākošā gadā būtu bagāta raža un visa būtu kaudzu kaudzēm. Šādu svētku kukuli cepa no rudzu vai karašas miltiem. Ziemassvētkos pat lopiem dots labāk ēst. Plaši pazīstama ir arī paraša 2.svētkos vārīt cūkas galvu. To ēdot, arājs dabūjis šņukuriņu, lai tam pavasarī labi veiktos aršana. Acis dotas kaķim, lai tas labāk redzētu peles. Senāk latvieši atstājuši galdus visu nakti ar ēdieniem un alu apkrautus, lai pie tiem varētu mieloties veļu valstī aizgājušie.

— Ziemassvētkos vajaga deviņas reizes ēst, tad būs bagāts.

— Ziemassvētku naktsī tai brīdī, kad mūsu pestītājs piedzimis, pārvēršoties visi ūdeņi par vīnu. Kam gadoties itin tanī brīdī ūdeni smelt, tas iesmeļot vīnu, bet ļoti grūti nākoties to brīdi nosargāt.

— Ja kas iespēj Ziemassvētku vakarā, pirtī izpēries, pliks ieskriet dārzā un pakratīt ābeli, tad tā ābele tai gadā būs pilna ar āboliem.

— Kad svētdien strādā, tad maļ velnam putraimus.

— Jurģa, Andreja un Niklāva dienas ir tādas, kurās gaiļi jākauj. Katrīnas, Marijas un Ugunsdienas ir tādas, kad sievietes nedrīkst ne vērpt, ne šūt, ne adīt.

— Trīs lielo svētku pirmās dienās nedrīkst iet uz nāburgiem, lai vasarā ganiem lopi neietu uz nāburgu labību.

" Latviešu tautas ticējumi", IV sējums