Ar Latviju sirdī. Klusi, dziļi, visu mūžu

Karā un gūstā līdzās vīriem

Eduards Ciblis

No 17, 18, 19–gadīga

jaunekļa 1944., 1945.

un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Daži dienasgrāmatā neaprakstīti atmiņu fragmenti

Turpinājums. Sākums "LV" nr.355, 28.10.1999., nr.356/357, 29.10.1999., nr.366/367, 5.11.1999., nr.370/371, 10.11.1999., nr.372/373, 11.11.1999., nr.374/377, 12.11.1999. nr.386/387, 23.11.1999., nr.390/391, 25.11.1999., nr.394/396, 30.11.1999., nr.397/398, 1.12.1999., nr.399, 2.12.1999., nr.400/403, 3.12.1999., nr.406/407, 8.12.1999., nr.408/409, 9.12.1999., nr.410/411, 10.12.1999., nr.412/415, 14.12.1999.

Dokumentus gūstekņiem atņēma Bīzentālē. Varbūt izmeta mēslainē? Krievus interesēja "galvu" skaits un ķermeņa stāvoklis — spēka rezerves. Pēc tā visus šķiroja četrās grupās. Ja vien tam bija nozīme, katrs varēja sev izvēlēties vārdu, uzvārdu, dienesta pakāpi, tautību un dzīvesvietu, jo no vienas nometnes gūstekņus nodeva nākamajai nometnei tikai pēc galvu skaita.

Kādā dienā gūstekņu grupa strādāja Pozenes dzelzceļa stacijā. Sargi tos atstāja un aizgāja meklēt kandžu. Ieradās divi apbruņoti poļu karavīri, noskatīja divus vāciešus un pavēlēja iet līdzi. Kad ieradās krievi, tuvākajā apkārtnē neatrada ne poļus, ne nozagtos gūstekņus. Tajā dienā stacijas tuvumā bija apstājies ešelons ar Staļingradas kauju gūstekņiem — darbam nederīgiem distrofiķiem. Viņus neapsargāja. Veda, lai laistu brīvībā. Sargi izvilka no kāda vagona divus gūstekņus. Atgriežoties gūstekņu nometnē, pie vārtiem viņi mēģināja protestēt, taču tika piebikstīti ar šauteņu laidnēm. Svarīgs bija tikai "galvu" skaits. Šiem diviem sākās "viss no gala".

Kad novembra pēdējās dienās mūsu ešelons ieradās Možaiskā, sapratām, ka tik drīz mājās nebūsim. Viens no mūsu vidū izveicīgākajiem vīriem — Rīgas krievs, bijušais virsseržants kādā no 15. divīzijas rotām, iekārtojās krievu virsnieku ēdnīcā par pavāru. Viņš bija iegādājies krievu aitādas kažoku, uzaudzējis krievu pilnbārdu. Kādā rītā uzzinājām, ka virsnieki atraduši ēdnīcas durvis aiznaglotas, pavārs ar abiem palīgiem, vāciešiem, pazudis, pazuduši arī amerikāņu konservi un citi pārtikas produkti. Spriedām, kāpēc viņš vāciešus ņēmis līdzi. Droši vien — kā nesējus. Gan izgudros, kur tos vēlāk likt. Dienesta biedri zināja viņa Rīgas adresi Maskavas priekšpilsētā. Pēc pusgada, kad sākās nelegāla vēstuļu apmaiņa ar Dzimteni, tika noskaidrots, ka dēkainis dzīvo Rīgā. Legalizējies, ieguvis dokumentus. Pēc vairākiem gadiem, saticis Rīgā kādu gūsta biedru, uzzināju, ka veiklais vīrs par kautiņu kādā ballītē notiesāts un nokļuvis atkal tajā pusē, no kuras tik veikli bija izbēdzis.

1946. gada 17. februāra piezīmēs rakstīju par dažu nedēļu darbu Maskavas Aviācijas institūtā Kara katedras vadītāja inženiera, majora rīcībā. "Redzu, kādi jūs aviācijas speciālisti. Varētu iztikt bez jums," kādu dienu teica majors, "tomēr pieprasu, jo vēlos, lai jūs izdzīvotu un atgrieztos mājās." 1940. gadā viņš ar okupācijas karaspēku ieradies Latvijā un redzējis, kā cilvēki dzīvoja Latvijā. "Kad 1941. gadā mēs atkāpāmies no Rīgas, uz mums šāva no logiem," teica majors. "Bet es zinu, kāpēc šāva." Majors bija pretstats daudziem gūstekņu nometņu priekšniekiem — čekistiem, kuri mūs apveltīja lāstiem kā kara vaininiekus un noziedzniekus.

Bija mūsu vidū arī lidotājs. Pirmskara laikā pazīstams čempions riteņbraukšanā, uzvarētājs Vienības braucienā. Lidot iemācījies un sporta lidotāja tiesības ieguvis Spilves aeroklubā, tas izmaksājis 20 latu. Lietuvā, nosēžoties lidlaukā ar "Arado" iznīcinātāju, cietis avāriju, salauzis kāju, ārstējies kādā Vīnes lazaretē un tad saņemts gūstā. Starp diviem simtiem latviešu bija visdažādāko profesiju pārstāvji. Vairākums, atbilstoši tā laika latviešu galvenajai profesijai, zemnieku zēni. Bija divi Rīgas teātru aktieri, arī jau aizsaulē aizgājušais Valdis Akurāters. Saviem dienesta un gūsta biedriem neesmu lūdzis atļauju viņu vārdus rakstiski pieminēt. Tādēļ lai paliek šajās piezīmēs bez vārdiem. Kā laikmeta biedri.

Šaurajos iežogojumos, vagonos un barakās zinājām visu dzīvesstāstus, neko neslēpjot, jo "stukača" jēdzienu vēl nepazinām.

Bija mūsu vidū filologs no Latvijas Universitātes — Eduards Putniņš. Pirms kara pārstāvējis Latvijas filologus starptautiskajās filologu konferencēs. Leģionā mobilizēts kā rezerves leitnants. Pārvaldīja vācu un angļu valodu. Varbūt viņu paņēma arī staltā auguma un ļoti glītā izskata dēļ. Vācu ģenerālis, 15. divīzijas komandieris, viņu izvēlējās par adjutantu. Krievu uzbrukuma laikā Polijā braukuši noskaidrot stāvokli frontē. Tikuši ielenkti. Ģenerālis kritis. Adjutants mēģinājis nošauties, bet pistole neizšāvusi, un krievi sagūstījuši. Filologam nav bijusi lemta karavīra nāve. Viņš neslēpa savas dienesta gaitas, tādēļ Maskavā viņu nenotiesāja, bet Rīgā viņš varēja strādāt tikai par krāvēju. Vai 1949. gadā Putniņš vēlreiz aizvests uz Sibīriju? To nezinu. Taču aizsaulē aizgājis Latvijā.

Vienam leģionāram tēvs bija PSRS Augstākās padomes deputāts. Bijis laukos pie vecmāmiņas, kad sācies karš. Tēvs aizbraucis uz Krieviju. Dēls 1944. gadā reizē ar saviem vienaudžiem mobilizēts leģionā. Kad sākās nelegālā vēstuļu apmaiņa ar Dzimteni, kāds rīdzinieks to bija paziņojis saviem vecākiem. Viņi uzmeklēja deputātu. Kad deptuāts ieradās Maskavā uz sesiju, mēģināja satikt dēlu. Ar deputāta apliecību bija ielaists lidmašīnu rūpnīcas teritorijā. Taču gūstekņu nometnē viņu neielaida un dēlu satikt neļāva. Atļāva nodot paciņu ar siltu veļu. Līdz sesijas beigām deputāta dēlu nelaida darbā ārpus nometnes, bet norīkoja nometnes darbos. Iespējams, ka deputāts ar Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas palīdzību veicināja mūsu ātrāku atgriešanos Dzimtenē. Varbūt arī galamērķi mūsu ešelonam — Rīgu, nevis Narvu, kā lielākajai daļai. Kad ešelons ienāca Rīgā, iekšlietu ministra vietnieks jautāja, vai deputāta dēls ir starp mums. Teica: "Tavs tēvs jau sen neliek man mieru." Tūlīt iesēdināja viņu automobilī un aizveda pie tēva.

Mūsu nometnē ieveda grupu poļu virsnieku un iecēla viņus par brigadieriem. Tie bija Varšavas sacelšanās dalībnieki. Krievu armija apstājās pie Vislas un netraucēja vāciešus sagraut Varšavu un izrēķināties ar sacelšanās dalībniekiem. Daļa izglābās maģistrālajās kanalizācijas šahtās. Tos vēlāk sagūstīja krievu armija un ievietoja gūstekņu nometnēs kopā ar vāciešiem. Virsnieki bija ģērbušies savas armijas formas tērpos, kaut arī novalkātos. Kad gājām uz darbu, krievi ielas malā kādreiz komentēja, ka tiem ar "kuricām" (poļu ērgļiem) pie cepurēm gan vajadzētu sadot. Viņi bija inteliģenti virsnieki. Mēs labi sapratāmies. Mūs pratināja čekisti, turpat nometnē. Poļu virsniekus veda pratināt uz Polijas vēstniecību. Īsi pirms mūsu atgriešanās Dzimtenē viņus aizveda uz Poliju.

Kad strādājām Tušino fabrikās, tur ražoja divmotoru piketējošos bumbvedējus pēc vācu "Stukasu" parauga. Fili lidmašīnu motoru fabrikās gatavojās ražot reaktīvos motorus. Piedalījāmies pirmās reaktīvo motoru izmēģināšanas aerodinamiskās laboratorijas būvdarbos, protams, ar ķerrām. Kopā ar mums strādāja Kazaņas tatāri. Vīrieši un sievietes. Tā kā viņi bija neliela auguma, bija grūti noteikt vecumu. Pēc izskata likās pusaudži. Taču izrādījās, ka viņi ir pieauguši cilvēki ar pieaugušiem bērniem. Pret mums viņi izturējās ļoti draudzīgi. Stāstīja, ka krievu armija aplencot tatāru sādžas, sadzenot ešelonu vagonos un Maskavā izmitinot barakās pie fabrikām. Vienīgā atšķirība no karagūstekņiem — viņiem nebija bruņotu sargu. Bet viņu vienmuļās dziesmas gan mums ātri apnika.

Kādu reizi iegāju fabrikas atejā kopā ar vairākiem krievu strādniekiem. Viņi uzskatīja, ka šī ir vieta, kur nav noklausīšanās. Teica, ka mēs slikti karojuši. Viņi gaidījuši, ka atbrīvosim viņus no boļševiku jūga. Tā bija krievu paaudze, kuras vecāki pirms trīsdesmit gadiem dzīvoja agrākajā Krievijā. Daudziem vecākus bija iznīcinājuši boļševiki.

Turpinoties mūsu nopratināšanai un protokolu rakstīšanai, noskaidrojās, ka starp mums ir sameklēts "stukačs". Domājām, ka tas bija leģionārs, Daugavpils krievs. Nopratināšanā palielījies, ka viņa brālis 1941. gadā aizgājis uz Krieviju un esot čekistu leitnants. Ar to arī pats savervēts. Čekisti uzzināja to, ko mēs visi zinājām par saviem biedriem. Uzzināja arī vairāk — to, ko tikai daži zināja. Atzīšanos panāca karcerī. Tā bija šaura, tumša betona telpa zem kāpnēm. Leitnantu no leģiona 15. divīzijas, kas bija uzdevies par kareivi, turpat Maskavā "troika" (trijotne — kara tiesa) kopā ar vairākiem Krievijas vāciešiem notiesāja. Soda mērs toreiz bija viens — 10 gadi. Vienu leģionāru piespieda atzīties, kā nopelnījis dzelzs krustu par krievu tanka sašaušanu ar tanku dūri, tomēr nenotiesāja. Reti kurš no mums zināja, ka 15. divīzijas dislokācijas apvidū Polijā bijuši latviešu žandarmi (militārā policija) ar attiecīgiem metāla apzīmējumiem uz krūtīm un fosforizētām pogām. Tie bija staltākie no leģionāriem un vismaz ar vidusskolas izglītību. Maskavā viņus nenotiesāja. Ar visiem protokoliem atbraucām uz Rīgu. Rīgā viņi tūlīt nozuda, negaidot nekādus dokumentus par atbrīvošanu no gūsta un filtrācijas.

Mūsu nopratināšanu pabeidza. Protokolus veda uz Rīgu saskaņot Iekšlietu ministrijā. Maskavas nomalēs sākām būvēt jaunas lidmašīnu fabrikas.

Krievijā sāka atgriezties mājās vecākie demobilizētie karavīri. Daudzi maskavieši staigāja pa ielām basām kājām. Tā nebija mode. Fabriku strādniekiem no vācu armijas noliktavām izsniedza maskēšanās tērpus. Dažs demobilizētais krievs staigāja pa Maskavu pilnā vācu armijas uniformā, piekāris daudzās krievu medaļas.

Skumja bija pirmā vēstule no māsas. Par abiem maniem brāļiem nav nekādu ziņu, tāpat nav ziņu par māsas vīru. Tātad — mani gaida. Tas bija pamudinājums, ka man jāiztur un jāatgriežas Dzimtenē. Dienasgrāmatas rakstīšanu pārtraucu. To visbiežāk rakstīju, kad citi gulēja. Fabrikas telpa, kurā dzīvojām visi trīs simti gūstekņu, bija apgaismota arī naktīs. Tā čekistiem likās drošāk. Mana guļas vieta atradās augšā.

Dienasgrāmatu sainītis bija 10x15x3 centimetri. Glabāju to matrača vatē, vienā vietā vīli nedaudz atārdījis. Katru mēnesi kratīšanās grozīja un spaidīja arī vates matračus, tomēr neatrada. Visgrūtāk bija to iznest no nometnes — pēdējā kratīšanā pie nometnes vārtiem, kad gājām uz ešelonu, lai brauktu uz Dzimteni. Drīkstēju paturēt tikai darba cimdus. Mazo sainīti tomēr kaut kur noslēpu. Tajā bija arī dienesta apliecība un fotogrāfijas. Kratīšanās, arī pārceļojot uz jaunām nometnēm, vienmēr centos būt starp pēdējiem, kad kratītāji bija noguruši un neuzmanīgāki. Centos arī psiholoģiski iedarboties uz viņiem — atvirzīt.

Pēc desmit gadiem mana sieva ieraudzīja dienesta apliecību un manas fotogrāfijas pie manas mammas. Bailēs par mani, man nesakot, viņa tās iznīcināja. Tas bija veltīgi darīts. Nopratināšanas protokolos taču viss bija uzrakstīts! Tie bija atvesti reizē ar mums no Maskavas un nodoti Iekšlietu ministrijai Rīgā. Turklāt dienesta apliecībā bija rakstīts, ka esmu mobilizēts. To visu glabāju tikai vēsturei. Nešaubījos, ka vēsturiskus notikumus nevar ilgi viltot un slēpt.

Strādājām Maskavā un gaidījām. 1946.gada vasara Krievijā bija ļoti karsta un sausa. Dienvidu rajonos labība izkalta. Sākās bads, smagāks nekā kara laikā. Gūstekņus ietērpa vācu Āfrikas armijas apģērbā — dzelteni šorti un virskrekli ar īsām piedurknēm. Maskavā sāka iebraukt izsalkušu cilvēku bari no dienvidiem.

Beidzot oktobra pirmajās dienās nometnē ieveda mūsu aizvietotājus. Tie bija amerikāņu atbrīvotie gūstekņi. Lielākā daļa — virsnieki un seržanti. Braukuši uz Austrumvāciju pie savām ģimenēm, bet nokļuvuši tieši Maskavā. Starp tiem bija zemūdeņu jūrnieki. Viņi kara beigās padevušies internēšanai neitrālās valstīs — Meksikā, Urugvajā.

Ap 7.oktobri pienāca ilgi gaidītā "Mūsu diena". Pie vārtiem izdarīja pēdējo kratīšanu. Aiz vārtiem nebija bruņotu sargu. Bija tikai čekistu virsnieki — ešelona pavadoņi. Igauņiem un lietuviešiem ierādīja atsevišķus vagonus. Krievijas vācieši palika darbā lidmašīnu fabrikās, noslēdzot darba līgumus. Daži palika kā brigadieri atvestajiem gūstekņiem.

Pārtiku izsniedza knapi divām dienām. Taču brauciens no Maskavas līdz Rīgai ilga nedēļu. Tiklīdz vilciens apstājās, mēģinājām atrast ko ēdamu. Lauki un ģimenes dārziņi bija novākti tik rūpīgi, ka reti izdevās izkašāt kādu kartupeli. Reiz vilciens apstājās blakus kolhoza turnepšu laukam. To apsargāja sargs ar šauteni. Draudēja un šāva gaisā. Tomēr mēs bez turnepšiem neatkāpāmies.

Starp leģionāriem bija divi brāļi — Pūces. Pārtiku meklējot, viens no viņiem palika pusceļā. Pēc dažiem gadiem kāds gūsta biedrs stāstīja, ka atpalikušais nogādāts Ļeņingradas cietumā. Tur viņu piereģistrējis cietuma rakstvedis — Maskavā notiesātais gūsta biedrs, leitnants. Pēc dažiem mēnešiem atpalikušais atbrīvots.

Kad ešelons tuvojās Latvijai, igauņu un lietuviešu vagonus atkabināja, lai nogādātu viņus dzimtenē. Rēzeknē leģionāriem no Latgales, kas bija vecāki par 25 gadiem, izsniedza dokumentus par atbrīvošanu no filtrācijas. Pārējiem bija jābrauc uz Rīgu. Sapratām, ka nekļūsim brīvi.

Rīgā ešelons apstājās uz nomaļām sliedēm. Mūsu pavadoņi izsniedza katram divas saujas miltu. Sajaucām ar ūdeni, uzsildījām bundžā sliežu malā un kāri apēdām. Ieradās Iekšlietu ministrijas priekšniecība, lai pārņemtu mūs savā rīcībā. Jautājām par atbrīvošanu, vēlējāmies doties mājās. Mums atbildēja, ka tas nepienākas, jo mūsu vienaudži ir iesaukti Sarkanajā armijā. Jautāja, vai mums ir pretenzijas pret iepriekšējās nometnes priekšniecību. Kāds ieminējās, ka neizmaksāja pēdējās algas un ceļā nedeva uzturu. Brīnījos par viņa naivumu un sīkumainību. Mēs taču esam dzīvi un atgriezušies Dzimtenē! Protams, gūstekņus apzaga. Nometnes priekšnieks, ebrejs, nopirka personīgo automobili.

Esot vajadzīgi speciālisti un strādnieki Slokas celulozes kombināta celtniecībai. Daži pieteicās. Jautāja par manu specialitāti. Dārznieks nebija vajadzīgs. Pusi no mums norīkoja darbā celulozes kombinātā, otru pusi — dienestā Iekšlietu ministrijas karaspēkā Latvijas teritorijā sardzes dienestam. Šoreiz tiešām nepiekrāpa. Sadalīja nelielās grupās. Lielāko grupu — sešus — nosūtīja uz Liepāju. Es biju starp tiem. Mūs aizveda uz kazarmām Rūdolfa ielā.

Vakarā aizgāju no kazarmām. Uzmeklēju māsu Skolas ielā. Tur mūs abus ar draugu Kārlēnu, sirsnīgu zēnu no Kurzemes, paēdināja, izkurināja vannu. No rīta aizgājām, kur bijām norīkoti. Kazarmās mani uzmeklēja otra māsa, atbraukusi no Jelgavas rajona. Izrādījās, ka māsas bija maksājušas par manu "izpirkšanu" no gūsta. Protams, kādai krāpniecei.

Nākamajā rītā bijām Liepājā. Novalkāto vācu armijas tērpu vietā saņēmām sarkanarmiešu formas. Izmitināja mūs štāba sardzes nodaļas kazarmās starp krieviem, ukraiņiem un moldāviem. Viņi bija savākti no hospitāļiem pēc ievainojumu ārstēšanas. Uzņēma mūs draudzīgi, kā kara biedrus, kaut arī dažādās pusēs karojām. Neviens no viņiem nebija vēlējies karu. Tāpat visi mobilizēti. Mums bija laimējies. Karaspēka daļas priekšnieks bija ļoti inteliģents krievs, ne profesionāls militārists. Šī pārvalde pārzināja Kurzemē izvietotās gūstekņu nometnes.

Sameklēja agrāko latviešu strēlnieku Zake (Zaķis). Viņš mums latviski mācīja PSRS konstitūciju. Kāds seržants palīdzēja ierindas mācībās noskaidrot atšķirības starp krievu un vācu armiju. Pēc dažām nedēļām mācības beidzās. Sākām sardzes dienestu štāba vai pārtikas noliktavās dzelzceļa stacijas tuvumā. Gūstekņu nometni apsargāja cita armijas daļa.

Bija arī neparastāki uzdevumi. Tie man bija jāpilda biežāk nekā pārējiem pieciem dienesta biedriem, jo pratu krievu un vācu valodu. Pārējie, bijušie leģionāri, vāji zināja krievu valodu. Vairāki gadījumi palikuši atmiņā.

Jau pirmajā dienesta mēnesī vairākas reizes mani sūtīja uz Liepājas cietumu. Tas atradās Jaunliepājā, Raiņa ielā. Man vajadzēja izņemt arestēto un atvest uz nopratināšanu štābā. Biju izbrīnījies, kāpēc to uzdod man, nevis vecajiem kareivjiem. Izrādījās, tas bija agrākais rotas virsseržants. Tāpēc bija neērti to uzdot viņa agrākajiem padotajiem vai dienesta biedriem. Arī pratināja jauns izmeklētājs, kurš nesen ieradies dienestā. Virsseržants pārdevis miltus, iegūtus kā trofeju pēc Kurzemes kapitulācijas vācu noliktavās. Dzēris ne jau viens, kā teica kareivji, bet kopā ar štāba virsniekiem. Kāds nosūdzējis. Miltus realizējusi kāda liepājniece — cepusi pīrādziņus un pārdevusi tirgū. Viņa arī apcietināta. Arī viņa bija jāved uz nopratināšanu. Vedot no nopratināšanas, viņa lūdza atļaut izmest kādu līkumu pa pilsētu uz mājām, lai uzģērbtu siltākas drēbes, jo cietumā esot ļoti auksts. Protams, piekritu. Ejot pa šaurajām svešajām ieliņām, domāju, ko darīt, ja viņa aizbēgs. Tādā gadījumā arī es dotos uz tuvāko mežu. Tikai ne uz Krievzemi. Par arestētā nenosargāšanu kareivi notiesājot uz diviem gadiem. Pīrādziņu cepējai bija atslēga. Iegājām dzīvoklī. Ejot uz otru istabu pārģērbties, viņa teica, ka varot nākt līdzi. Negāju. Viņa ātri pārģērbās. Izbraukuma tiesa notiesāja virsseržantu uz septiņiem gadiem. Nelīdzēja priekšnieku pieminēšana tiesā. Pīrādziņu cepēju notiesāja uz diviem gadiem.

Vecgada vakarā, 1946. un 1947.gada mijā, ar traktoru "Lanz Bulldog" no Liepājas bija jāaizved uz Kuldīgas nometni miltu krava un neliela gūstekņu grupa. Traktora kabīnē bija gūsteknis — traktora stūrmanis un divi virsnieki ebreji. Piekabē bija kādi desmit gūstekņi — vecīši. Tur bija arī miltu maisi un es ar šauteni. Kādā mežā pirms Kuldīgas "Buldogs" sāka raustīties, nopukstējās un noslāpa. Stūrmanis aizgāja kaut ko meklēt pa mājām.

Lai "kamerādi" (biedri) nenosaltu plānajos vācu mēteļos, ļāvu, lai izkāpj no vezuma un soļo vai skraida apkārt. Vecīši man stāstīja, kur viņu sievas un bērni. Stāstīja par saviem piedzīvojumiem Pirmajā pasaules karā. Viens jau toreiz bijis krievu gūstā. Tuvojās gadu mija. Arī mana divdesmitā dzimšanas diena. Kļuva skumji. Netālu no mājas uz māju gāja jautri skaļi ļaudis. Noliku šauteni vezumā. Aizgāju ceļa līkumā aiz krūmiem uz brīviem cilvēkiem paskatīties. Kad atnācu, virsnieki vēra kabīnes durvis un pavērsa pret mani pistoli. Lika atdot patronsomas. Šauteni jau bija pievākuši. Biju atbruņots. Jautāja, kāpēc gājis pie bandītiem. Teicu, ka Jaungada naktī visi ļaudis priecājas, nav nekādu bandītu. Attapos, ka biju ļoti vieglprātīgi rīkojies, atstājot šauteni pie "kamerādiem". Biju aizmirsis, ka šie vecīši tagad nav mani kara biedri. Atnāca stūrmanis ar kādu kanniņu. "Buldogs" "iepukstējās", un vēlā naktī bijām Kuldīgā. Gaidīju, ko virsnieki teiks nākamajā rītā. Atdeva šauteni un patronas. Arī priešniecībai Liepājā par šo gadījumu viņi neziņoja. Varbūt nokaunējās par bailīgumu. Mani turpināja sūtīt līdzīgos norīkojumos, kas saistīti ar gūstekņu pārvadāšanu.

Pēc kara pāris gadus disciplīna krievu armijā bija brīvāka. Kad ieradāmies štāba sardzes nodaļas kazarmās, kareivji parādīja krievu mašīnpistoli zem kāda gultas matrača. Tā esot no kara trofejām, neskaitoties. Taču ērta un viegla, ar līko patronu aptveri un nolokāmu metāla stieņu laidni, turklāt nav jātīra un jākopj. Ja iet sardzē ar šauteni, tā ir jātīra un jāeļļo.

Kādā norīkojumā ar kravas automobili bija jāpārved gūstekņu grupa uz Rīgu. Kabīnē šoferis un kapteinis, sibīrietis, lāga vīrs. Es biju pie "kamerādiem" kravas kastē. Brauciena pārtraukumā kapteinis palūkojās uz apsūbējušo mašīnpistoli un nopietni jautāja: "Vai tā arī šauj?" — "Neesmu mēģinājis." Ieteica izņemt aizslēgu un paskatīties, vai stobrs caurredzams. Tā kā caurredzams, kā necaurredzams. Ieteica aiziet aiz ceļmalas šķūņa un pamēģināt izšaut. Tā arī izdarīju. Labs "daikts" — šāva, un lode stobru iztīrīja.

Neražas un lielā bada spiesti, Krievzemes ļaudis lielos baros ieradās Latvijā ar maisiem, lai nopirktu vai iemainītu kaut ko ēdamu sev un ģimenēm. Daži viņus nievājoši dēvēja par "maišelniekiem". Partijas komitejas deva rīkojumu okupācijas karaspēkam, izmantojot visus līdzekļus, izspiest no latviešu zemniekiem labību, uzliekot papildu labības nodevas, jo iepriekš uzliktās zemnieki jau bija izpildījuši. Arī no mūsu karaspēka daļas izveidoja triju cilvēku brigādes: virsnieks, seržants un tulks — latvietis. Uzdevums — visiem līdzekļiem izspiest no zemniekiem labību, draudot viņiem ar Sibīriju. Mums iedalīja Vaiņodes apvidu. Katrai grupai vienu ciemu (pagastu). Ciema priekšniekam katru dienu bija jānodrošina 10 — 15 zemnieku ierašanās bargās komisijas priekšā. Komisija pavēlēja divu dienu laikā nodot papildu normu un uzrādīt kvītis. Nelīdzēja atrunas, ka labības vairs nav. Lai gādā, citādi uz Sibīriju! Zemnieki tika iebaidīti. Tie, kuriem nebija ko dot, pārdeva lopus, nopirka labību no citiem un uzrādīja kvītis.

Kādā pievakarē, jau tumsā ieradās viens zemnieks un jautāja man, vai kungiem var piedāvāt kandžu. Seržants paaicināja viņu ārpusē. Sakarā ar smagiem apstākļiem šim zemniekam papildu normas nodošanu komisija atlika uz vēlāku laiku, kad komisija aizbrauks. Vakarā dzērām kandžu un piekodām kartupeļus. Secinājām, ka brūvējis labs meistars. "Ir gan jocīgi tie latviešu zemnieki," secināja krievi. "Pat lopus pārdod, lai nodotu papildu nodevas. Visā ciemā tikai viens gudrinieks."

Naktīs leitnants mums lika gulēt ciema padomē uz galdiem. Tā esot drošāk, ja gadījumā pa logu iemet rokas granātu. Tajā laikā visos Kurzemes mežos vēl bija partizāni. Grupas atgriezās Liepājā. Tās bija zaudējušas vienu krievu kareivi, kurš iereibis staigājis pa zemnieku mājām, meklēdams kandžu, un kāds partizāns viņu nošāvis.

Kādā politmācības stundā mūsu seržants jautāja politpriekšniekam, kā Padomju Savienība var dāvināt Dienvidslāvijai 50 tūkstošus tonnu kviešu, ja viņa mātei Ukrainā draud bada nāve. Viņš bija trīs reizes ievainots, lējis asinis par dzimteni. Tika paskaidrots, ka viņš nesaprot politiku. Ja mēs viņiem nedosim kviešus, tad iedos amerikāņi, un to nedrīkst pieļaut. Padomju tauta esot izturīga. Izturēšot arī šo badu. Tādu paskaidrojumu dzirdēdams, seržants veltīja politikai vissulīgākos krievu lamuvārdus. Vēlāk viņu izsauca uz pārrunām. Izskaidroja, cik gadus var dabūt par politikas publisku apvainošanu. Bija vien jāsamierinās.

Politmācībās stāstīja, cik varonīgi karā bijuši padomju karavīri. Pēc tam kāds vecāks krievu kareivis komentēja. Bijušas divas iespējas. Ja neiet uzbrukumā, nošauj virsnieks vai poļitruks, turklāt vēl represē ģimeni. Ja iet uzbrukumā, nošauj vācieši. Tomēr paliek cerība, ka tikai ievainos. Tāpēc karavīri izvēlējās otro variantu. Tā radās varonība.

Visbiežāk dienesta uzdevumu — sardzes — centos izmantot lietderīgi. Pilsētas bibliotēkā ņēmu grāmatas un lasīju, stāvot sardzē pie pārtikas noliktavas. Arī ziemas naktīs. Mugurā aitādas kažoks, kājās velteņi. Noliktavas ārpusē spuldze, grāmata nolikta uz rampas. Kad dežūrvirsnieks no štāba izbrauc pārbaudīt, štāba sargs no kazarmas piezvana noliktavas sargam. Gada laikā tikai vienreiz dežūrvirsnieks bija izgājis, sargam nemanot, un pieķēra mani, grāmatu lasot.

Lasīju romānus. Laba izklaidēšanās, tikai rezultātā maz paliekošu atziņu. Lasīju filozofiskas grāmatas, taču to bija maz. Pilsētas bibliotēka "iztīrīta". Ķēros pie mācību grāmatām, bet, izlasot vien, maz paliek atmiņā. Kas gan var būt vērtīgāks, kā sēdēt skolas solā, kur skolotājs "ielej zināšanas"!? Kā nokļūt atkal skolā?

Turpinājums — seko

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors