Desmit gadu pēc Berlīnes mūra

"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondents Jānis Ūdris:

Vācijas galvaspilsētā Berlīnes mūra krišanas desmitās gadskārtas dienās

Mirklis, kas iegājis vēsturē. Sākums apvienotai Vācijai. Berlīne. 9.11.1989.

"Viena Eiropa: sapnis vai īstenība?"

"Labvakar no Berlīnes, tikai dažas pēdas no vietas, kur mūris gandrīz pusgadsimtu pārdalīja Vāciju un pasauli," — ar šiem vārdiem pazīstamais vēsturnieks un žurnālists Miša Glenijs no Londonas sāka BBC radio diskusiju "Viena Eiropa: mīts vai īstenība?", kura bija sarīkota tieši aukstā kara beigu desmitās jubilejas vakarā un kurā bija aicināti piedalīties arī vairāk nekā divdesmit valstu žurnālisti — Vācijas federālās valdības viesi. Paneļdiskusijas dalībnieki bija pasaulē plaši pazīstami politiķi: Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers, NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons, Polijas ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks, pazīstamais finansists Džordžs Soross un Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Vladimirs Lukins. Pats diskusijas vadītājs, pazīstamais angļu vēsturnieks un žurnālists Miša Glenijs starptautisku slavu iemantoja astoņdesmito gadu nogalē ar reportāžām par komunistisko režīmu krišanu Austrumeiropā.

Dinamiskā, interesantiem psiholoģiskiem pagriezieniem piesātinātā diskusija, parādot prominento Eiropas politiķu uzskatu atšķirības un viņu kopīgo pārliecību, bija visnotaļ interesanta un nozīmīga arī Latvijai.

Trāpīgi bija Mišas Glenija raksturojumi katram paneļdiskusijas dalībniekam. Joška Fišers — "cilvēks, kurš vēl šopavasar aktīvi cīnījās pret Vācijas Zaļo partiju, atbalstot NATO gaisa triecienus pret Miloševiča diktatorisko režīmu". Savukārt Polijas ārlietu ministrs profesors Broņislavs Geremeks — "cilvēks, kuru vēsturiskās pārmaiņas Austrumeiropā tieši no augstskolas iemeta politikā". "Vladimiram Lukinam ir daudz draugu Rietumos, taču, neraugoties uz to, viņš asi kritizēja NATO gaisa triecienus pret Serbiju" — tāds bija Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētāja raksturojums. Savukārt par V.Lukinam līdzās sēdošo NATO ģenerālsekretāru Džordžu Robertsonu tika uzsvērts, ka viņš "daudz darīja, lai nodrošinātu NATO gaisa triecienu maksimālu efektivitāti". Džordžs Soross M.Glenija raksturojumā ir "cilvēks, kurš brīvības idejām ziedojis daudzus miljonus dolāru".

Diskusija sākās ar šķietami nevainīgu jautājumu Joškam Fišeram: "Kā Vācijas ārlietu ministram patīk tagadējā Berlīne?"

"Man patīk lielas pilsētas," atbildēja pieredzējušais vācu politiķis. "Man patīk Londona un Parīze, taču Berlīnei, kas atkal kļuvusi par galvaspilsētu, ir īpaša garša. Berlīne un visa Vācija joprojām ir unikālā situācijā, jo šeit satikušies Rietumi ar Austrumiem. Līdz ar to Berlīnē joprojām jūtamas diezgan daudzas pretrunas."

"Bet, ja pat vienā pilsētā joprojām pastāv atšķirības starp austrumniekiem un rietumniekiem, tad jo vairāk vietā ir daudzu skeptiskais jautājums: vai varam runāt par vienotu Eiropu?" diskusijas vadītājs saasināja jautājumu.

"Tas ir tipisks angļa jautājums," atjokoja Vācijas ārlietu ministrs un tūdaļ pārgāja uz nopietnu intonāciju. "Vāciešu atbilde ir noteikts "jā". Es esmu dziļi pārliecināts, ka vienotajā Eiropā vairs nebūs austrumu un rietumu vāciešu, bet būs tikai vācieši. Līdzās citām nācijām. Protams, vienotajā Eiropā starp tautām joprojām būs atšķirības. Piemēram, igauņi vienmēr atšķirsies no vāciešiem."

"Vai Polija apvienoto Vāciju neizjūt kā draudu," M.Glenijs pievērsās Polijas ārlietu ministram.

"Es runāšu skaidru valodu: Berlīne atrodas tikai 70 kilometrus no Polijas robežas," sev raksturīgajā tiešumā atbildēja profesors Geremeks. "Taču situācija vēsturiski ir mainījusies. Tādēļ arī es ticu vienotajai Eiropai. Eiropai, kurā joprojām pastāvēs dažādas kultūras. Mums, poļiem, vēl ir daudz problēmu, piemēram, mūsu valstu robeža Polijas pusē ir desmit reizes lētāka nekā Vācijas pusē. Taču tā ir ekonomiska problēma. Visas mūsu agrākās domstarpības un traģiskie konflikti ar Vāciju pieder vēsturei. Mēs, poļi, noteikti esam par vienotu Eiropu."

Džordžam Robertsonam M.Glenijs atgādināja par dziļajām "antivāciskuma tradīcijām" Lielbritānijā: "Jūs, briti, joprojām daudz rakstāt par Otrā pasaules kara laikā plānoto vāciešu iebrukumu Anglijā."

"Lielbritānijā ir liela starpība starp valsts avīzēm un bulvāru presi. Tāpat kā tas ir Vācijā un citās valstīs," īstā angļu mierā atbildēja Dž.Robertsons. " Es uzskatu, ka mēs pašlaik esam unikālā situācijā, kad patiešām iespējams izveidot vienotu, monolītu Eiropu. Vēl pirms desmit gadiem bija divas ļoti atšķirīgas Vācijas. Tagad, kad sabrukusi komunistiskā sistēma, atkal ir tikai viena Vācija. Un šī vācu valsts kļuva vienota bez varmācības. Tas pats notiks arī ar visu mūsu kontinentu."

Beidzot diskusijas vadītājs pievērsās arī Krievijas Valsts domes pārstāvim: "Pirms desmit gadiem šī vieta, kur mēs pašlaik diskutējam, atradās Austrumvācijā. Tas nozīmē, ka šo reģionu kontrolēja PSRS. Kā jūs, Vladimir Lukin, redzat tagadējo Vāciju? Un kāpēc, jūsuprāt, Vācijai bijusi tik smaga loma Eiropā?"

"Jā, tiesa, starp Krieviju un Vāciju risinājušās smagas traģēdijas," atbildēja krievu diplomāts. "Taču mums nav tikai traģiska pieredze. Vācijai bijusi svarīga loma Krievijas valstiskuma vēsturē, un mēs to nekad neaizmirsīsim. Mēs esam apguvuši vācu kultūru un vācu tehnoloģiju. Vācieši krieviem ir paši tuvākie ārzemnieki. Jā, Otrā pasaules kara pieredze abām mūsu valstīm bijusi briesmīga, taču tagad mums, krieviem, nav naida pret Vāciju."

"Bet vēl pirms desmit gadiem starp Krieviju un Vāciju atradās daudzas mazākas valstis," iestarpināja diskusijas vadītājs, pievēršoties Džordžam Sorosam.

"Jā, bet tagad vairums šo valstu, atguvušas suverenitāti, ir Eiropas Savienības kandidātvalstis," atbildēja miljardieris. "Šīs valstis grib integrēties vienotajā Eiropā ar tās atklāto sabiedrību. Desmit gados kopš aukstā kara beigām šīs valstis piedzīvojušas milzu pārmaiņas, no komunistiski totalitārās sistēmas uz daudzpartiju demokrātiju un ir guvušas ļoti nozīmīgu progresu. Problēmu es saskatu valstīs, kas palikušas ārpus ES kandidātu loka."

"Bet vai Rietumi ir gatavi dārgajai maksai par jaunu, pagaidām nabadzīgu valstu iekļaušanu vienotajā Eiropā?" M.Glenijs adresēja NATO ģenerālsekretāram jau tik daudzkārt dzirdēto jautājumu.

Dž.Robertsona atbilde bija asi pārliecinoša: " Jā, esam gatavi, un mēs to jau arī darām. Paskatieties, kādas milzu pārmaiņas notikušas bijušajā VDR! Un neaizmirsīsim, ka ne vien NATO, bet arī Eiropas Savienība ir starptautiskās drošības organizācija. Stiprinot šo organizāciju, mēs arī stiprinām mūsu kopīgo drošību."

"Profesor Geremek, kā jūs, Polijas ārlietu ministrs, raugāties uz to, ka Eiropas Savienības dalībvalstīs nāksies paaugstināt nodokļus, lai uzņemtu jūsu valsti Eiropas Savienībā?"

"Labāk pavaicājiet savam tēvam, cik viņš samaksāja par Otro pasaules karu! " poļu valstsvīrs mazliet dzēlīgi atbildēja. "Ja mēs gribam beidzot nosargāt savu kontinentu, mums jānostiprina stabilitāte Eiropā. Un te nekāda maksa nav par augstu."

"Bet kā Joška Fišers raugās uz to, ka, Polijai iestājoties ES, liels skaits poļu varēs ierasties Vācijā un pārpludināt jūsu valsts darba tirgu?"

"Savā laikā diskusijas par līdzīgu jautājumu izvērsās, pirms lēmām par Spānijas un Portugāles uzņemšanu ES. Kā redzat, nekas briesmīgs nav noticis. Šīs valstis pašas strauji attīstīja celtniecību, radot jaunas darbavietas. Tagad jau ir skaidri redzams, cik dinamiski šīs valstis progresējušas. To pilsoņiem vairs nav jādodas darba meklējumos uz ārzemēm. Līdz 2006. gadam Eiropas Savienības paplašināšana būs pabeigta. Tātad runa ir par visai drīzu nākotni, un šodienas ieguldījumi ir investīcijas mūsu stabilitātē un nākotnes labklājībā."

Paneļdiskusijas dalībnieki skāra arī nesenos notikumus Dienvidslāvijā un tagadējos Krievijas soļus Čečenijā. NATO ģenerālsekretārs uzsvēra: "Runājot par Eiropas stabilitāti, mums kopīgi jādomā, ko katrs varam darīt tās vārdā. Pirms desmit gadiem krita Berlīnes mūris, bet vēl šogad mums bija ar spēku jāvēršas pret Miloševiča totalitāro režīmu, lai apturētu genocīdu pret Kosovas albāņiem."

"Kungi, būsim atklāti un pateiksim, ka serbi Kosovā darīja to pašu, ko krievi dara Čečenijā. Vai mums tagad vajadzētu bombardēt arī Krieviju? Būsim godīgi! " iebilda Miša Glenijs. "Profesor Geremek, es zinu, ka jūs ļoti satrauc krīze Čečenijā. Kā jūs domājat, vai Krievija apdraud kopējo stabilitāti Eiropā?"

"Es šobrīd nevaru pateikt, vai Krievija ir drauds Eiropai. Bet Krievija ir drauds pati sev," atbildēja Polijas ārlietu ministrs. "Demokrātijas tendences Krievijā joprojām ir vājas. Tā nav tikai humānisma, tā ir arī politiska problēma. Jā, mums jārespektē nacionālā suverenitāte. Taču mēs nevaram akceptēt vardarbību."

"Es domāju, arī mēs Rietumos esam atbildīgi par bijušās PSRS attīstību," piebilda Dž.Soross. "Kad sabruka šī slēgtā sabiedrība, Krievijas cilvēkiem netika dota iespēja automātiski pāriet uz demokrātisku sabiedrību. Kaut tieši Padomju savienības sabrukumam vajadzēja novest pie atklātas sabiedrības. Es nebūt nedomāju, ka 1989. gada rudenī cilvēki grāva Berlīnes mūri kapitālisma vārdā. Tas bija kas daudz, daudz vairāk."

"Es teikšu nevis kā Polijas ārlietu ministrs, bet kā vienkāršs cilvēks: esmu absolūti pārliecināts, ka Rietumiem toreiz, pirms desmit gadiem, nebija atbildes ne uz astoņdesmito gadu jautājumiem, ne deviņdesmito gadu izaicinājumiem," Dž.Sorosa domu turpināja profesors Geremeks. "Polijā, sabrūkot padomju impērijai, bija liels pārejas entuziasms, bet kā to pašu var prasīt no Krievijas? Es arī nedomāju, ka korupcija Krievijā ienāca līdz ar kapitālismu. Korupcija bija jau padomju sistēmas īstenā seja."

"Kā jūs, kungi, domājat — vai mēs vienotas Eiropas vārdā varam pārvarēt visus šos šķēršļus?" rezumējot diskusiju, vaicāja M.Glenijs.

"Jā, es domāju, ka varam," skanēja Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas priešsēdētāja atbilde. "Bet rēķinieties, ka kopā ar Krieviju un Ukrainu tas būs garš ceļš. Īsāks Eiropai šis ceļš būtu bez Krievijas un Ukrainas. Bet padomājiet, vai tas būs tas īstākais ceļš.

NATO ģenerālsekretāra Dž.Robertsona atbilde bija vienkāršāka: "Es teikšu īsi: vienota Eiropa ir iespējama. Es esmu optimists."

Dž.Soross: "Es pievienojos "galvenajam eiropietim" no Lielbritānijas: arī es šai jautājumā esmu optimists."

Polijas ārlietu ministrs B.Geremeks: "Es nedomāju, ka Eiropas integrācija būs viegla lieta, tāpēc mums jārīkojas tūdaļ."

Dž.Soross: "Tas tiesa. Es tikai gribu precizēt: esmu optimists tikmēr, kamēr mēs Eiropā mācāmies no savas sarežģītās pagātnes."

M.Glenijs: "Mums visiem tomēr ir kopējie eiropeiskie kultūras pamati. Paraudzīsimies, kā pēc Otrā pasaules kara franči un vācieši spēja pārvarēt savas vēsturiskās nesaskaņas un pretišķības, kopīgi iekļaujoties vienotās Eiropas veidošanā. Es ceru, ka arī Krievija sapratīs: lai iekļautos vienotajā Eiropā, tai jāpavirzās uz Rietumiem."

Diskusijai beidzoties, tās dalībnieki atbildēja arī uz vairākiem auditorijas jautājumiem:

— Vai Eiropai, ņemot vērā Vācijas iespaidīgos apjomus pēc apvienošanās un tās aktivitāti Eiropas Savienībā, nedraud vāciskošana? Un vai Vācijai savukārt nedraud eiropeizācija?

J.Fišers:

"Mēs šobrīd esam atkal vienotā Berlīnē, vienotas, demokrātiskas Vācijas galvaspilsētā. Es neredzu nekādu pretrunu starp eiropeizāciju un vāciskošanu. Eiropas integrācija nozīmē, ka mēs saglabāsim savu nacionālo integritāti. Tāpat kā visas citas esošās un nākamās Eiropas Savienības dalībvalstis.

— Vai kādam būtu jābaidās par Baltijas valstu eventuālo iestāšanos NATO?

Dž.Robertsons:

"Protams, ne. Baltijas valstu perspektīva NATO kontekstā ir skaidra: NATO dalībvalstu vadītāju Vašingtonas sanāksmē tika skaidri deklarēts, ka NATO durvis joprojām ir atvērtas jaunām dalībvalstīm. Taču arī šīm valstīm jādod savs ieguldījums kopīgajā stabilitātes ēkā. Tādējādi mēs visi kopīgi dosim katrs savu ieguldījumu, paplašinot stabilitātes zonu Eiropā. Nē, Baltijas valstu uzņemšana NATO nekādā ziņā nevienu neapdraudēs. Gluži otrādi, ar to tiks paplašināta stabilitātes zona Eiropā."

 

Vērtē mūsu valsts vēstnieks Vācijā

Pēc BBC diskusijas turpat vestibilā tikos ar Latvijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Vācijas Federatīvajā Republikā Andri Teikmani:

— Kā jūs vērtējat nule notikušo BBC diskusiju?

A.Teikmanis:

— Protams, Eiropa ir ļoti dinamiskā attīstībā, un nevienam nav gatavas atbildes uz visiem jautājumiem. Varētu teikt, diskusija bija par to, uz kādiem principiem balstīt Eiropas turpmāko attīstību, vai varam arī turpmāk balstīties uz Eiropas Savienībā formulētajiem pamatprincipiem. Pozitīvi es vērtēju faktu, ka šajā diskusijā tika runāts par Eiropas izlīgumu ar Krieviju. Tātad beidzot tika atklāti atzīts, ka šāds konflikts pastāv. Un tas jau ir viens Eiropas solītis pretim reālai apjausmai par situāciju ar Krieviju.

— Pozitīvs faktors noteikti bija arī prominento Rietumeiropas politiķu gatavība dot būtisku ieguldījumu vienotās Eiropas veidošanā — vecā kontinenta stabilitātes vārdā. Acīmredzot izšķirošais solis uz šo stabilitāti bija aukstā kara beigas, ko iezīmēja Berlīnes mūra krišana pirms desmit gadiem. Kā jūs, diendienā atrodoties Berlīnē, izjūtat šī notikuma atceri?

— Vācieši atkal un atkal atceras notikumus pirms desmit gadiem — tieši tāpat kā mēs, latvieši, augustā atcerējāmies Baltijas ceļu, unikālo cilvēku ķēdi pāri visām trim Baltijas valstīm. Manā skatījumā, vāciešiem ir tādas pašas izjūtas, kādas mums ir par savu Atmodas laiku. Vācieši arī uzsver savu izbrīnu par to, cik strauji pirms desmit gadiem attīstījās notikumi un cik strauji austrumvāciešiem atnāca brīvība. Pēkšņi un būtībā arī negaidīti. Vāciešiem ir tieši tādas pašas izjūtas kā mums. Tās ir ļoti skaistas emocijas. Bet daudzi vācieši tagad izjūt arī zināmu vilšanos par to, ka labklājība nav nākusi tik ātri un tādā mērā, kā bija cerēts. Katrā ziņā Latvijā šādas runas, vai maz bijis vērts tik ātri to darīt, nav tik tipiskas.

— Mums tomēr bija arī atšķirīga motivācija. Latviešiem tā bija nacionālā atbrīvošanās, bet vāciešiem — cīņa par apvienošanos. Kā jūs, vēstnieka kungs, raksturotu Latvijas un Vācijas divpusējās attiecības?

— Būtībā jau visus šos desmit gadus pēc aukstā kara beigām mūsu attiecībām ar Vāciju bijis dziļš pamats. Mēs ar vāciešiem ļoti labi saprotamies. Arī vēsturiskā bāze mums dod šādu iespēju. Mums ir visnotaļ līdzīga domāšana. Taču es no Vācijas sagaidu lielāku aktivitāti mūsu virzienā. Ne tikai lai Vācija arī turpmāk būtu mūsu advokāte un atbalstītāja Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību. Es sagaidu aktīvāku Vācijas politiku pret Baltijas valstīm, ne vien finansiālo sadarbību ar Latviju. To Vācija visu laiku ir īstenojusi un dara arī tagad. Bet ne jau viss ir izsakāms naudā. Dažkārt aktīva politiskā rīcība ir daudz nozīmīgāka nekā miljoni marku, dolāru vai latu. Es ceru, ka jau tuvākajā laikā notiks Vācijas kanclera Šrēdera vizīte Latvijā. Šādām vizītēm ir ārkārtīgi liela nozīme. Tās paceļ valstu divpusējās attiecības jaunā kvalitātē.

 

Bernavas ielā, kas atkal ved uz baznīcu

Laikam gan pats simboliskākais notikums svinību dienās Berlīnē bija spāru svētki Samierināšanās kapellai, kas uzcelta Bernavas ielā, kādreiz slavenās Berlīnes luterāņu baznīcas vietā. 1894. gadā pēc arhitekta G.L.Mokela projekta celtā baznīca smagi cieta jau aviācijas uzlidojumos 1943. gada novembrī. Pēc kara baznīca atjaunota, taču smagākie pārbaudījumi to vēl gaidīja. 1961. gadā, Austrumvācijas komunististiskā režīma kalpiem pēc Maskavas saimnieku direktīvas pāršķeļot Berlīni ar mūri, aukstā kara frontes līnija gāja arī pa Bernavas ielu, un baznīca izrādījās cieši pie mūra tā austrumu pusē. Rietumberlīnieši, ejot pa Bernavas ielu uz baznīcu, kā bija gājuši viņu tēvi un vectēvi, atdūrās pret netīri pelēku mūri. Bernaustrasse bija kļuvusi par ielu, kas neved uz baznīcu.

Astoņdesmito gadu vidū Honekera režīms izlēma, ka baznīca traucējot mūra apsargāšanas pasākumus, un 1985. gada 22. janvārī dievnams tika uzspridzināts, gluži kā Maskavas katedrāle trīsdesmitajos gados. Austrumvācijas komunistiskais režīms pāri pusgadsimtam sadevās rokās ar staļiniešiem.

"Šis notikums ir simbols," teica toreizējais Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Helmūts Kols. "Baznīcas sagraušana rāda, cik ilgs un grūts uzdevums ir mums priekšā, pārvarot Eiropas un Vācijas sašķeltību." Taču pagāja tikai daži gadi, un 1990. gada 13. jūnijā tieši Bernavas ielā sākās Berlīnes mūra oficiālā demontāža.

Baznīcas uzspridzināšana Berlīnē 1985.gadā

Tagad sagrautās baznīcas vietā pēc Rūdolfa Reitermana un Pētera Zasenrota projekta uzcelta Samierināšanās kapella. Tās spāru svētkus iezvanīja trīs vareni pagaidu statņos iekārti zvani. Svinīgajā ceremonijā piedalījās Berlīnes bīskaps Hūbers un visu Vācijas federālo zemju kardināli. Goda viesa statusā bija ieradies nacistu aviācijas sagrautās Koventrijas kardināls no Lielbritānijas. Svinībās piedalījās arī Berlīnes birģermeistars Eberharts Dīpgens.

Bīskaps Hūbers savā runā iedziļinājās tik aktuālajā aizejošā gadsimta problēmā — baznīcas attiecībās ar politiku. "Saka, ka baznīcai nav jājaucas politikā. Tomēr baznīca ir atbildīga par visu," tāds ir bīskapa Hūbera paustais Vācijas luterāņu baznīcas kredo XX gadsimta izskaņā.

Arī Berlīnes birģermeistars Dīpgens runāja par atbildību, īpaši jaunās paaudzes priekšā. "Šīs atbildības vārdā nedrīkst palikt noklusēts neviens iepriekšējo paaudžu noziegums. Tā nav liekulīga nostalģija pēc mūsu skarbās pagātnes. Tā ir atbildība nākotnes priekšā."

Koventrijas kardināls Samierināšanās kapellai pasniedza angļu kristiešu velti — skulptūru, kurā vīrietis un sieviete sadevušies rokās pār sarautu dzeloņstieples gabalu un Bībeli. Skulptūras pamatne veidota no Koventrijas katedrāles pelnu un Berlīnes mūra putekļu maisījuma, simboliski saistot dažādas aizejošā gadsimta traģēdijas, pagātni ar šodienu. "Šie divi cilvēki simbolizē mūsu visu tik atšķirīgo un reizē tik līdzīgo cilvēku tuvību," teica Koventrijas kardināls. "Skulptūrā attēloti vīrietis un sieviete, taču tikpat labi šie cilvēki varētu būt baltais un nēģeris vai, teiksim, vācietis un anglis. Vai divi vācieši, kas vēl pirms desmit gadiem dzīvoja divās tik dažādās Berlīnes mūra šķirtās pasaulēs."

Bernavas iela, kurā gandrīz trīs gadu desmitus stiepās Berlīnes mūris — aukstā kara frontes līnija, — atkal ved uz baznīcu.

 

Nobeigums. Sākums "LV" nr. 374/377, 12.11. 1999., nr.390/391, 25.11.1999., nr.399, 2.12.1999., nr.408/409, 9.12.1999., nr.410/411, 10.12.1999.