1992.gada 19.maija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts! Paldies. Par plenārsēžu darba kārtību 19., 20. un 21.maijā. Kārtība mums ir šāda: vispirms svītrojumi, pēc tam balsojums par tiem darba kārtības punktiem, kurus piedāvā Prezidijs, bet atsevišķi balsosim par tiem, par kuriem radīsies kaut kādi priekšlikumi, domstarpības vai citi formulējumi, un pēc tam būs papildinājumi.

Tagad – svītrojumi. Pirmais mikrofons, lūdzu!

S.Dīmanis: Frakcija piedāvā svītrot darba kārtības11.punktu – “Par tautas deputātu statusu”, jo nav izturēta procedūra. Prezidijs ir noteicis, ka šis likums ir jāskata visās Augstākās padomes komisijās. Tas ir izskatīts tikai Likumdošanas jautājumu komisijā, turklāt tur nemaz netika balsots par šo likumu, jo šeit tiešām veidojas ļoti daudz juridisku absurdu. Ja ņem, teiksim, 4.pantu, tad tas ir pretrunā ar tiem likumiem, pēc kuriem ir veidots deputātu korpuss. Ja ņemam, teiksim, 5.panta pēdējo rindkopu, tad šeit vispār pavīd kaut kas makartisks, vārdu sakot, pie šā likuma vēl jāstrādā.

Priekšsēdētājs: Dīmaņa kungs, mēs tagad par to nebalsojam! Par to tiks balsots atsevišķi, un jūs tad varēsit izteikt savu viedokli par balsošanas motīviem. Tad, kad balsosim atsevišķi.

S.Dīmanis: Labi, paldies!

Priekšsēdētājs: Daži deputāti lūdz mūs atkal reģistrēties, viņi mūs ir papildinājuši. Un tagad balsosim par Prezidija piedāvāto darba kārtību bez 11.punkta, par kuru balsosim atsevišķi. Bet tagad lūdzu reģistrāciju. Rezultātu! Ir 129 deputāti. Paldies.

Balsosim par plenārsēžu darba kārtību, bet atsevišķi balsosim par 20.maija darba kārtības 11.punktu – likumprojektu “Par tautas deputātu statusu”. Lūdzu rezultātu. 97 – par, 10 – pret, 5 – atturas. Plenārsēžu darba kārtība ir apstiprināta.

Tagad atsevišķi balsosim par likumprojekta “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par tautas deputātu statusu”” iekļaušanu 20.maija darba kārtībā pirmajā lasījumā. Deputāts Dīmanis ierosina šo jautājumu neiekļaut darba kārtībā, līdz ar to mums ir jābalso par deputāta Dīmaņa priekšlikumu.

Lūdzu, deputāt Dobeli, trešais mikrofons!

J.Dobelis: Vispirms es gribētu atgādināt, ka Latvijas Tautas frontes frakcija nobalsoja par šā punkta iekļaušanu darba kārtībā. Un, otrādi, es aicinātu katrā ziņā noteikti balsot pret Dīmaņa kunga priekšlikumu, jo tas neiztur nekādu kritiku.

Priekšsēdētājs: Deputāts Vaivads. Lūdzu.

J.Vaivads: Vakar frakcija “Satversme” arī apsprieda šo labojumu projektu un arī uzskata, ka tas noteikti ir jāizskata, lai gan arī mūsu frakcijai ir savi priekšlikumi par konkrēto punktu saturu, bet katrā ziņā šis jautājums noteikti ir jāatstāj darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirmais mikrofons, deputāts Dīmanis. Lūdzu.

S.Dīmanis: Par balsošanas motīviem. Man ir jāatkārtojas – es vēlreiz saku, ka te nav izturēta tā procedūra, kuru bija noteicis Augstākās padomes Prezidijs. Neviena komisija šo likumprojektu nav redzējusi, izņemot Likumdošanas jautājumu komisiju. Turklāt Likumdošanas jautājumu komisijā pat nebija notikusi balsošana par šo likumprojektu, jo šis likumprojekts skar it īpaši to deputātu statusu, kuri nodarbojas ar ekonomiku, strādā dažādos uzņēmumos, jo praktiski šo deputātu iekļaušana deputātu korpusā bija saistīta ar tiem likumiem, pēc kuriem notika vēlēšanas. Tagad mēs nevaram tik vienkārši ņemt un izmest ārā visu to ar vienu mājienu, ņemot vērā arī to, ka tad, ja mēs ņemam 5.panta priekšpēdējo rindkopu… tad atvainojiet mani! Ja šos jautājumus var risināt bez tiesas sprieduma, tad mūsu parlaments ne pēc kā neizskatās. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Krūmiņ!

Ģ.Krūmiņš: Es gribētu iebilst Dīmaņa kungam. Tā nav tiesa, ka šis likumprojekts nav izskatīts komisijās. Piemēram, Rūpniecības komisijā šis likums ir izskatīts, jo viss ir saņemts savlaicīgi. Es neredzu iemesla to neiekļaut darba kārtībā. Bez tam, izmantojot gadījumu, ka esmu pie mikrofona, es gribētu lūgt nobalsot par to, lai šodienas darba kārtībā iekļautu 2.punktu – Rūpniecības komisijas izstrādāto likumprojektu par privatizāciju (472.dokumentu).

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūs dzirdējāt argumentus. Tagad, lūdzu, balsosim par deputāta Dīmaņa priekšlikumu neieslēgt 20.maija darba kārtībā likumprojektu “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par tautas deputātu statusu””. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Dīmaņa priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. Par – 26, pret – 71, atturas – 14. Paliek darba kārtībā.

Tagad papildinājumi. Lūdzu, deputāt Špoģi!

K.Špoģis: Sakarā ar Krūmiņa kunga ierosinājumu – par 472.likumprojekta iekļaušanu šodienas darba kārtībā. Šis likumprojekts ir alternatīvais likumprojekts Ministru padomes iesniegtajam 486.likumprojektam, kuru diemžēl izdalīja tikai šorīt. Tas komisijās gan atrodas jau trīs nedēļas, deputāti ar to ir iepazinušies, bet mēs neiedrošināmies izvirzīt jautājumu par tā iekļaušanu darba kārtībā, tāpēc ka tas trīs dienas nav te pabijis. Taču viens, mūsuprāt, ir galīgi skaidrs – ja mēs ietveram darba kārtībā 472.dokumentu, tad vienlaikus ir jāietver arī valdības iesniegtais pamatdokuments – 486.likumprojekts, un izskatīt tos var tikai kopā. Atsevišķi tos skatīt būtu ļoti nekorekti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krastiņa kungs!

A.Krastiņš: Šoreiz runāšu vairāk par neiekļaušanu, nevis par papildināšanu. Godājamie kolēģi! Tā kā presē ir izvērsta neliela ažiotāža par manis ierosināto lēmuma projektu, tad tiem, kuri vakar nepiedalījās frakcijas sēdē, es varu pateikt, ka Tautas frontes frakcija šā lēmuma projekta iekļaušanu nobalsošanai laikā no pulksten 13.00 līdz 13.30 atkārtotai nobalsošanai neatbalstīja. Tā vairāk būtu tāda politiska demonstrācija, nevis darba kārtība, un es uzskatu, ka šis lēmuma projekts tādā gadījumā nav otrreizēji diskutējams, tāpēc vairs neuzturu šo savu prasību – iekļaut to atkārtotai balsošanai, bet, dabiski, paturu tiesības to izvirzīt atkārtotai izskatīšanai tam piemērotā brīdī. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Cienījamie kolēģi, cik man ir zināms, tad vakar abās frakcijās tika izskatīts jautājums par Uzņēmumu reģistrā esošās informācijas uzglabāšanu un izmantošanu, un ar to tas viss šinī sakarībā ir saistīts. Es domāju, ka tas ir bezprecedenta gadījums, un acīmredzot Augstākā padome nevar palikt malā, lai neizskatītu šo jautājumu kopīgi plenārsēdē. Tādēļ frakcija ierosina šodien pulksten 17.00 noklausīties atbildīgo personu paskaidrojumu. Mēs arī esam sagatavojuši savu lēmuma projektu par šo, ja šis jautājums tiktu iekļauts darba kārtībā. Tad mēs pavairotu arī savas frakcijas sagatavoto lēmuma projektu. Tā ka man ir priekšlikums iekļaut jautājumu par valsts Uzņēmumu reģistrā esošās informācijas uzglabāšanu un izmantošanu un izskatīt to šodien pulksten 17.00.

Priekšsēdētājs: Paldies, Vaivada kungs, iesniedziet savu priekšlikumu, arī par to, ko vajadzētu noklausīties – vai ministru vai departamentu.

Blažēviča kungs, lūdzu!

J.Blažēvičs: Es ierosinu iekļaut ceturtdienas darba kārtībā likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli””, paredzot visu ienākuma nodokli ieskaitīt pašvaldību budžetā. Šis projekts ir bijis Prezidija sēdē, un tas ir nodots komisijām februārī. Bija laiks to izskatīt, un tāpēc es lūdzu iekļaut darba kārtībā. Gribu pateikt arī to, ka patlaban pēc pašvaldību pieprasījuma otrajam pusgadam, lai sabalansētu budžetu, ir vajadzīgi 11 miljardi, bet Finansu ministrija paredz tikai 4 miljardus, taču pēc mūsu datiem ir vajadzīgi vismaz 7,2 miljardi. Tā ka tas ir viens no noteikumiem, lai pašvaldības varētu pildīt savus uzdevumus otrajā pusgadā. Likumprojekts ir gatavs. Ja tas tiks iekļauts darba kārtībā, tad tas tiks arī pavairots. Teksts jau ir: ienākuma nodokli ieskaita pašvaldību budžetā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Esiet tik laipns, iesniedziet, lūdzu, priekšlikumu rakstiski! Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Man būtu lūgums papildus iekļaut darba kārtībā likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Tās ir normas, kuras iesniegusi valdība. Likumdošanas jautājumu komisija ir sagatavojusi alternatīvu variantu, tas ir, par Latvijas rubļa, pagaidu naudas zīmes, aizstāvēšanas kārtību. Tas ir 485.dokuments, un deputātiem tas ir izdalīts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Es ierosinu darba kārtībā iekļaut jautājumu par Valsts kontroles komitejas priekšsēdētāja iecelšanu un šajā jautājumā noklausīties Augstākās padomes priekšsēdētāja ziņojumu. Man liekas, ka deputāta Vaivada izvirzītais jautājums zināmā mērā attiecas uz šo problēmu. Es domāju, ka tas, ka aizvadītajos piecos mēnešos šī problēma nav atrisināta, liecina par daudz ko. Ja radušies ievērojami šķēršļi, ja Latvijā vēl nav piedzimis cilvēks, kas var pildīt šo amatu, vai ir otrādi – pretendentu uz šo amatu ir pārāk daudz, tomēr šī problēma ir jāatrisina. Pēdējo dienu notikumi lieku reizi apstiprina šīs problēmas aktualitāti./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

I.Bērziņš: Es lūdzu cienījamos deputātus iekļaut nevis šīs nedēļas, bet 2.jūnija darba kārtībā ārlietu koncepcijas izskatīšanu, kā arī Ārlietu ministrijas un Ārlietu komisijas atskaiti, jo parasti mēs pie mikrofona tiekam aicināti uz kaut kādu atskaitīšanos. Mēs uzskatām, ka tas ir nopietns jautājums. Pašlaik Ārlietu komisija tam gatavojas, divreiz esam skatījuši ministrijas iesniegto koncepciju, mēs turpināsim šo darbu līdz 2.datumam, un 2.jūnijā varētu šeit atskaitīties – gan ministrs, gan es, gan arī pārējie komisijas locekļi. Tam piekrita arī šā jautājuma ierosinātājs Bojāra kungs, kas pirmais šo jautājumu izvirzīja šeit, plenārsēdē, un arī mūsu komisijai bija tāds pats viedoklis, kad balsojām pagājušajā komisijas sēdē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godmanis – pirmais mikrofons.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Man ir lūgums cienījamajiem deputātiem neizskatīt šonedēļ deputāta Blažēviča priekšlikumu par visa ienākuma nodokļa pārskaitīšanu pašvaldībām sakarā ar to, ka šāda lēmuma pieņemšana būtiski izmainītu situāciju valsts budžetā, tāpat arī pašvaldību budžetā. Valdībā šis jautājums nav izskatīts, tāpēc man ir lūgums tomēr tādā veidā nerīkoties, apejot valdību. Šo ceturtdien mums ir tikšanās ar pašvaldību vadītājiem, kurā speciāli tiks izskatīti tie projekti, ko liek priekšā Arhitektūras un celtniecības ministrija gan par siltuma tarifiem, gan par pašvaldību izmaksām, lai spētu atrisināt jautājumu par energoresursu nomaksāšanu. Tāpat tiks skatīti jautājumi, kas saistīti ar to naudu, kas nepieciešama veselības aizsardzībai un izglītībai sakarā ar Rīgas pašvaldības pieņemto lēmumu. Man ir lūgums šo jautājumu neiekļaut šīsnedēļas darba kārtībā, kamēr valdībā šis jautājums nav izskatīts. Uzskatu, ka to darīt nedrīkst tāpēc, ka šie budžeti – valsts budžets un pašvaldību budžets – ir savā starpā saistīti. Ienākuma nodokli nododot pašvaldībām – tas nozīmē, ka valsts budžets zaudēs vairākus miljardus rubļu.

Priekšsēdētājs: Dārgie kolēģi! Es jūs aicinu par balsošanas motīviem runāt tad, ka balsosim par šo jautājumu. Mēs tagad vēl nebalsosim par Blažēviča priekšlikumu.

J.Škapars: Taču Godmaņa kungs uzstājās…

Priekšsēdētājs: Pēc tam, lūdzu! Taču mēs balsosim pavisam citā kārtībā. Bez tam, Škapara kungs, es jums ieteiktu pēc tam runāt, ja deputāti jūsu argumentus būs aizmirsuši.

Tagad par deputāta Krūmiņa un deputāta Špoģa priekšlikumiem. Varbūt pasakiet, lūdzu, savus argumentus, jo jūs izvirzījāt šo jautājumu!

V.Birkavs: Es gribētu precizēt – manuprāt, tie ir uzskatāmi par alternatīviem likumprojektiem, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Jā, 486.dokuments ir valdības iesniegtais, bet 472.likumprojekts ir alternatīvais.

V.Birkavs: Paldies, Špoģa kungs! Tādā gadījumā nav nepieciešams speciāli iekļaut darba kārtībā Krūmiņa priekšlikumu, jo saskaņā ar reglamenta 11.punktu, ja vispārējā kārtībā ir iesniegti alternatīvi likumprojekti, tad Augstākā padome apspriež tos pirmajā lasījumā un pieņem lēmumu, kuru no tiem ņemt par pamatu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es ceru, ka deputātus apmierina šī informācija, tāpēc balsot nav nepieciešams.

K.Špoģis: 486.dokuments nav darba kārtībā. Tas netiks apspriests ne šodien, ne rīt, ne parīt. Par to būtu jāizlemj, vai to iekļaut vai neiekļaut papildus jau valdības iesniegtajam.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Špoģi, dodieties tūlīt pie kolēģa Krūmiņa! Tur blakus ir brīva vieta. Ja tas nav iesniegts, tad arī alternatīvais nevar tikt izskatīts. Un vienojieties, lūdzu, abi divi!

Deputāta Vaivada ierosinājums: frakcija “Satversme” ir iesniegusi lēmuma projektu “Par valsts Uzņēmumu reģistrā esošās informācijas uzglabāšanu un izmantošanu”. Šajā sakarā lūdzu šodien pulksten 17.00 aicināt šurp tieslietu ministru Skudru un departamenta vadītāju Pļavnieka kungu un uzklausīt informāciju. Es saprotu tā – ja šī informācijas noklausīšanās tiek iekļauta darba kārtībā, tad frakcija “Satversme” pavairo un iesniedz savu lēmuma projektu.

Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis: Man ir priekšlikums. Vakar apmēram piecas stundas es personīgi nodarbojos ar šo problēmu, uzklausot gan valsts pārstāvjus, tas ir, tieslietu ministru, gan galveno notāru, gan arī Imigrācijas departamenta direktoru Pļavnieka kungu un viņa vietnieku, tai skaitā arī abu firmu pārstāvjus, kas piedalījās šajā sēdē. Es uzskatu, ka informācijas noklausīšanās pulksten 17.00 noteikti jāveic, bet esmu pret steidzīgu lēmuma projektu pieņemšanu. Manuprāt, šo lēmumu vajadzētu pieņemt šeit, izejot no tā, ka frakcija to ir izstrādājusi, lai gan tas ir pārāk ātrs process. Un, kā rāda visi tie līgumi, kas ir slēgti pirms tam, piemēram, starp Tieslietu ministriju un attiecīgajām firmām, kurus es pats izskatīju, tad, maigi izsakoties, tie nebūt neatbilst augstākajai kvalitātei. Tāpēc uzskatu, ka tur ir jābūt kārtīgam juridiskajam darbam, un tikai pēc kārtīga juridiskā darba paveikšanas var pieņemt šādus lēmumus. Šeit politiski lēmumi neder.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vaivada kungs! Tikai neapspriedīsim lēmuma projektu, jo tagad mēs nevaram…

J.Vaivads: Es ieteiktu Godmaņa kungam varbūt vispirms iepazīties ar šo lēmuma projektu. Tur absolūti nav nekā tāda, par ko jūs tagad runājāt. Tas vienkārši ir lēmuma projekts par to, ka ir nepieciešama šā jautājuma dziļāka analīze. Tas ir tas, ko jūs tieši sakāt. Es ierosinātu vēl papildināt uzaicināto personu loku – tātad aicināt ne tikai ministru Skudras kungu un arī Pļavnieka kungu, bet, ja ir bijusi šāda tikšanās, tad tādā gadījumā arī Godmaņa kungu un ģenerālprokuroru Skrastiņa kungu. Jo tur tātad ir jautājums par Uzņēmuma reģistra 9.panta pārkāpšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, lūdzu uzmanību! Tātad runa ir par to, ka šodien pulksten 17.00 vajadzētu klausīties ministru Skudru, Pļavnieka kungu, uzaicināt arī Godmaņa kungu un Skrastiņa kungu. Attiecībā uz lēmuma projektu varu pateikt, ka šeit ir tikai izveidota komisija. Pēc tam par to lems plenārsēde. Tāpēc balsosim par priekšlikumu par atskaites un informācijas noklausīšanos šodien pulksten 17.00. Lūdzu rezultātu. 102 balsis – par, 1 – pret, 4 – atturas. Jautājums ir iekļauts šodienas darba kārtībā. Godmaņa kungs to dzird, arī Skudras kungs šeit piedalās, bet Pļavnieka kungam tas ir jāpaziņo un arī Skrastiņa kungs ir jāuzaicina.

Lūdzu, Škapara kungs! Par deputāta Blažēviča priekšlikumu – visu iedzīvotāju ienākuma nodokli – pašvaldībām!

J.Škapars: Šis jautājums tagad ir ārkārtīgi būtisks, ņemot vērā to, ka pašvaldībām esam uzlikuši ļoti daudzus jaunus pienākumus. Atbilstoši likumam, ja uzliekam jaunus pienākumus, jaunas funkcijas, tie ir jānodrošina ar materiāli finansiālo segumu. Šā seguma šobrīd nav, un pašvaldības būtībā pilda šos pienākumus ar lielām grūtībām. Tāpēc es būtu ar mieru, ka šo jautājumu varētu ieplānot nākamajā nedēļā, ņemot vērā šīs sanāksmes rezultātus, ko Godmaņa kungs apsola. Kaut gan, patiesību sakot, šeit jāpanāk risinājums ne tikai daļējos jautājumos, ne tikai jautājumā par kādu vienu funkciju, bet ir jādomā par visu funkciju kompleksu, kas šobrīd uzliktas pašvaldībām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Es uzskatu, ka ir pāragri izskatīt šādu vienkāršu lēmuma projektu, kamēr nav iesniegta ekonomiskā analīze par visiem šiem nodokļu jautājumiem. Es vienkārši lūdzu Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisiju darboties šajā virzienā nopietnāk, jo patiešām uzskatu, ka pašvaldībām budžeta jautājumi ir ļoti saspringti un nesakārtoti, bet šādā veidā – tikai vienkārši piedāvājot materiālu bez aprēķiniem un arī bez Apvienotās budžeta komisijas slēdziena – es uzskatu, tas ir nenopietni.

Priekšsēdētājs: Blažēviča kungs, vispirms jūs atbildiet, vai piekrītat Škapara kungam? Jo tad mēs balsosim par Škapara kunga priekšlikumu, ja jūs piekritīsit.

J.Blažēvičs: Es gribētu teikt, ka šis jautājums tika izskatīts, formulējot pirmā pusgada budžetu. Un valdības priekšlikums bija tāds: visiem lauku rajoniem pamatā simtprocentīgi ieskaitīt ienākuma nodokli pašvaldībām. Šis jautājums komisijām tika izdalīts februārī. Es vēlreiz gribu pateikt, ka šodien vienīgā problēma, kas uztrauc pašvaldības, ir kurināmā nopirkšana, lai mēs varētu dzīvot. Šim nolūkam vajadzīgi apmēram 9 miljardi rubļu. 4,6 miljardus paredz no ienākumiem. Starpība ir 3,2 miljardi. Tas ir izrēķināts. Un šis nodoklis maksā apmēram 1 miljardu rubļu. Tas ir 20 procenti pašvaldībām lauku rajonos un 70 procenti – Rīgas pilsētai. Tas ir vienīgais grozījums, ko atkārtoti lūdzam izskatīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, kolēģi, balsosim par priekšlikumu par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, ko lūdza iekļaut darba kārtībā nevis šajā, bet nākamajā nedēļā, tātad pēc tam, kad valdība būs tikusies ar pašvaldībām. Tātad ir priekšlikums iekļaut nākamās nedēļas darba kārtībā jautājumu “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli””. Krūmiņa kungs, vai gribat izteikties par šo jautājumu? Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Tiek iekļauts darba kārtībā nākamajā nedēļā.

Nākamais ir Endziņa kunga priekšlikums. Tad jums, Krūmiņa kungs, ir jāpagaida, kad izskatīsim visus priekšlikumus. Vai jūs par procedūru gribat ko teikt?

Ģ.Krūmiņš: Es gribēju izteikties sakarā ar Špoģa kunga vienošanos par darba kārtības 2.punktu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

Ģ.Krūmiņš: Vienojoties ar Ekonomikas komisiju, es ierosinu Rūpniecības komisijas un Ekonomikas komisijas vārdā kā darba kārtības 2.punktu iekļaut 458., 486. un 472.likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Tā kā, paldies Dievam, pirmais šeit jau ir iekļauts, tad par pārējiem it kā nebūtu jābalso.

Ģ.Krūmiņš: Tur izkrīt 460.dokuments, kurš ir ierakstīts kļūdas dēļ.

Priekšsēdētājs: Ja kļūdas dēļ, tad es tūlīt to izsvītrošu, bet, izskatot 458., tiks izskatīti arī pārējie, tajā skaitā arī alternatīvie, par kuriem šeit teica Krūmiņa kungs un Špoģa kungs. Vai ir nepieciešams balsot? Vai neviens neuzstāj par balsojumu? Paldies.

Tālāk ir Endziņa kunga priekšlikums “Par papildinājumiem un grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Paldies. Ir iekļauts darba kārtībā.

Nākamais ir deputāta Zaļetajeva priekšlikums – “Augstākās padomes priekšsēdētāja informācija par Valsts kontroles komitejas priekšsēdētāja nozīmēšanu”. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 69 – par. Iekļauts darba kārtībā. Ja jums nebūtu iebildumu, es šo informāciju sniegtu 21.maijā. Nav iebildumu.

Nākamais ir Induļa Bērziņa priekšlikums, kas ir fiksēts arī šeit mūsu Prezidijā iesniegtās plenārsēžu darba kārtības lapā. Un tas ir – 2.jūnijā izskatīt jautājumu “Par Latvijas Republikas ārlietu koncepciju” un ministra atskaiti. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 85 – par. Arī iekļauts darba kārtībā.

Liekas, visi jūsu priekšlikumi ir izskatīti. Paldies. Sāksim izskatīt darba kārtības pirmo jautājumu. Lūdzu.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Saskaņā ar darba kārtību pirmais jautājums ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas tautas tiesu tautas piesēdētāju papildu vēlēšanām”. To iesniegusi Likumdošanas jautājumu komisija. Muciņa kungs, lūdzu tribīnē!

L.Muciņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jautājums ir ļoti īss, un nekādi sevišķi plaši paskaidrojumi, es uzskatu, šinī sakarā nav nepieciešami. Tad, kad tika noteikts vēlēšanu termiņš tautas piesēdētāju vēlēšanām, šāds piesēdētāju skaits šajās tautas tiesās netika ievēlēts. Līdz ar to ir lūgums noteikt jaunu vēlēšanu termiņu. Tieslietu ministrija ierosina šo jautājumu izlemt pozitīvi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai Eglāja kungam ir jautājums?

V.Eglājs: Es tiešām neesmu lietas kursā par šo vēlēšanu procedūru, un mums arī no dokumentiem nekas nav izdalīts, kā tās vēlēšanas notiek un kā tā lieta ir reglamentēta. Vai par to nevajadzētu drusku informēt?

L.Muciņš: Jā. Vēlēšanu procedūra ir agrākā – šīs vēlēšanas notiek darba kolektīvos. Redziet, tāda mums ir tā sistēma, taču tiesas šobrīd nevar strādāt, jo šajās pilsētās tiesām nav šo tautas piesēdētāju. Un vispār ir problēma arī ar samaksu. Cilvēki negrib piedalīties sēdēs. Tāpēc ir lūgums par šo jautājumu nobalsot. Un, tā kā šis jautājums par tiesu reformu ir jāskata kompleksi, tad šobrīd, es domāju, nemēģināsim šeit pārskatīt to visu.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi citi jautājumi Muciņa kungam? Ja nav, lūdzu, dodiet zvanu! Vai ir kāds, kurš vēlas runāt debatēs? Nav. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies atkārtoti. Rezultātu! Paldies.

Eglāja kungs, vai jūs par balsošanas motīviem? Lūdzu.

V.Eglājs: Es tomēr aicinātu deputātus nebalsot pret, bet atturēties, jo šajā situācijā tomēr… Jo ir pavisam citas vēlēšanas, nekā bija toreiz, kad agrāk vēlēja. Tur bija darba kolektīvi, bet kas tagad ir darba kolektīvi? Tur ir privātfirmas, kas strādā, un tur absolūti nekas… Bez tam neesmu redzējis nevienu reglamentējošu dokumentu, kā tas būs. Es baidos, ka tur būs viens liels haoss. Un tie, kuri šo lietu taisa, tie, protams, dabūs tieši tādus piesēdētājus, kādus viņi grib, ja būs bez reglamentējoša dokumenta. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 468.lēmumu. Lūdzu rezultātu. 57 – par, pret – nav, 32 – atturas. Lēmums nav pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums – “Par valsts un pašvaldību īpašuma pārvaldi un privatizācijas procesa vadību”.

Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Godātie kolēģi, pirms dot vārdu referentiem, autoriem ir nepieciešams sniegt nelielu paskaidrojumu un priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti un plenārsēdes viesi! Rit nopietna jautājuma apspriešana, tāpēc es lūgtu ievērot klusumu. Atvainojos, Špoģa kungs, lūdzu, turpiniet!

K.Špoģis: Mums šodien, kā jau nobalsojām, ir jāizskata trīs likumprojekti, taču sakarā ar to īpatnējo sakārtojumu ir lūgums visiem paņemt 458.dokumentu un katrā ziņā arī 458¹. 458.dokuments saucas “Par privatizācijas procesa vadību un valsts īpašuma pārvaldi”. To mēs tagad skatīsim pirmo, bet uz to attiecas arī tas paskaidrojums, kurš ir lasāms, sākot ar 27.lappusi, un arī klāt pieliktā shēma. Tātad tas attiecas uz šo pirmo likumprojektu. Šim pirmajam likumprojektam alternatīvais variants ir 472.dokuments – “Par valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma pārvaldi”. Tātad šie divi dokumenti būs skatāmi kopā.

Pēc šīs izskatīšanas mēs piedāvājam izskatīt nākamo pāri, tas ir, valdības iesniegto 486.likumprojektu un 472.dokumenta otro projektu, kurš saucas “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācijas kārtību”. Abiem ir vienāds nosaukums, un tie ir alternatīvi varianti. Tātad šie ir skatāmi kopā. Un pēc tam būs trešais – 458.dokuments, kurš ir lasāms 23.lappusē un saucas “Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašumā esošo objektu un to mantas novērtēšanas kārtību”. Pielikumā ir 458.dokuments atsevišķā brošūriņā. Tas ir vienkārši ilustratīvs materiāls, ka Ministru padomē ir gatavs dokuments, kuru tā pieņems tūlīt pēc šā likuma pieņemšanas, un tas nekādā ziņā nav domāts apspriešanai un par to šeit nevajadzētu izvērst diskusiju. Tas ir vienkārši informatīvs materiāls. Tātad mums apspriešanai trešais dokuments būs tikai likumprojekts “Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašumā esošo objektu un to mantas novērtēšanas kārtību”. Tāds, lūk, ir paskaidrojums. Un tagad lūdzu dot vārdu mūsu ekonomisko reformu ministra vietniekam valdības uzdevumā Lustes kungam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lustes kungs! Cik laika jums vajadzēs ziņojumam?

N.Luste, ekonomisko reformu ministra vietnieks: Ņemot vērā, ka man ir jāziņo par trim likumprojektiem, es domāju, ka ir nepieciešamas apmēram 30 minūtes, bet, ja es iekļaušos mazākā laikā, tad es noteikti…

Priekšsēdētājs: Tātad 30 minūtes. Jūs vienlaikus ziņosit par visiem trim?

N.Luste: Jā, es tā domāju, jo tie visi ir savstarpēji saistīti.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem nav iebildumu? Lūdzu, Lustes kungs!

N.Luste: Faktiski jau vakar frakcijas sēdē es tiku runājis par šā likuma izskatīšanas nepieciešamību. Tomēr šodien gribētu izteikt vēl tādu domu, ka tas, ko šodien piedāvājam, pamatā ir domāts par diviem likumiem, tas ir, par likumu “Par privatizācijas procesa vadību” un “Par privatizācijas kārtību”. Šiem diviem likumiem acīmredzot vajadzēja būt jau vismaz pirms gada. Es uzskatu – lai labāk ir vēlāk nekā nekad. Kāds ir šo abu likumu pieņemšanas mērķis, manā skatījumā?

Nedaudz pieskaroties esošā stāvokļa raksturojumam, mums šodien ir jāatzīst, ka diemžēl neeksistē neviens konkrēts likumdošanas akts, izņemot divus Augstākās padomes lēmumus, kas noteiktu, kā pie mums republikā ir realizējama privatizācija. Jāteic, ka šajos divos gados arī jautājumos, kas saistīti ar uzņēmējdarbību, mums faktiski nav bijis tādu likumu, kuros mēs būtu sīki un smalki reglamentējuši to darbību, kas ir saistīta tieši ar uzņēmējdarbību un kas ir tieši saistīta ar šiem privatizācijas procesiem. Šajā sakarībā es gribu teikt, ka ilgāk gaidīt mēs vairs nevaram, un, lai ieviestu skaidrību šajos procesos, kuri mums ir jāveic, mēs piedāvājam šādus variantus vēl kā trīs papildu argumentus tiem likumiem, kurus valdība šodien piedāvā.

Pirmais no tiem ir tāds, ka beidzot ir jāsāk pastiprināti uztraukties par ārkārtīgi nekontrolēto valsts mantas izsaimniekošanu valsts uzņēmumos. Otrais moments ir tāds, ka, ņemot vērā smago ekonomisko situāciju un smago situāciju tieši pašu uzņēmumu darbības nodrošināšanā, acīmredzot caur privāto iniciatīvu ir jāmeklē iespēja, kā uzlabot šo esošo valsts uzņēmumu funkcionēšanu. Un trešais moments – mēs visi runājam par to, ka ir jācenšas piesaistīt ārzemju kapitālu, bet mums arī skaidri un gaiši ir jāsaprot tas, ka ārzemju kapitāls sākumā nāks tikai privātajās struktūrās.

Es negribu atsevišķi nodalīt abus šos likumus – likumu par privatizācijas procesa vadību un likumu par privatizācijas kārtību. Jo šie abi likumi ir izstrādāti vienlaikus un ir savstarpēji saskaņotas tajos esošās normas. Pirmajā no šie likumiem – likumā par privatizācijas procesa vadību – mēs esam mēģinājuši ierakstīt konkrētu pārvaldes institūciju, kuras būs saistītas ar privatizācijas procesa organizēšanu, pienākumus, tiesības un atbildību jeb, citiem vārdiem sakot, centāmies noteikt šo pārvaldes institūciju kompetenci.

Otrs princips – mēs esam iekļāvuši vienotu pieeju visiem valsts un pašvaldību īpašuma objektiem un to iespējamiem konversijas veidiem. Par to ir domāts tieši šajos divos likumos.

Un trešais princips, kas ir izsaucis šo strīdu it kā starp mūsu pieeju un Augstākās padomes Rūpniecības komisijas pieeju, ir princips par privatizācijas procesa centralizētu vai decentralizētu vadību. Valdība šajā gadījumā piedāvā organizēt šo privatizācijas procesu centralizēti un par šā privatizācijas procesa galveno koordinatoru nosauc Ekonomisko reformu ministriju. Turpretī Rūpniecības komisija – es domāju, par to vēlāk runās vai nu Ēlerta kungs, vai Krūmiņa kungs – piedāvā šo privatizācijas procesu decentralizēt un faktiski nodot visu nozaru ministrijām.

Tagad nedaudz par to likumu, kurš saucas “Par privatizācijas procesa vadību”. Jums tas saucas “Par privatizācijas procesa vadību un valsts un pašvaldību īpašuma pārvaldi”. Saprotot to, ka mēs esam spiesti meklēt kompromisu, un ņemot vērā to, ka ilgāk vairs nedrīkstam atlikt šā privatizācijas procesa veikšanu un ka šī 8.sadaļa, kas ir ielikta šajā likumā, izsauc zināmā mērā, maigi izsakoties, nesapratni un nepatiku pret valsts īpašuma pārvaldes organizēšanu caur tā saukto valsts īpašumu… Šeit tam ir dots nosaukums “fonds”, bet mēs to jau sākām saukt par valsts īpašuma pārvaldi. Mēs piedāvājam kompromisa variantu – no šā likuma svītrot 8.nodaļu. Un pēc tam, kad šie privatizācijas procesi sāks nedaudz organizēti jau virzīties uz priekšu, kad sāks parādīties arī šie pārveidotie valsts uzņēmumi, kad šajos pārveidotajos valsts uzņēmumos – tagad tās jau varētu būt statūtu sabiedrības – sāks parādīties šīs valsts kapitāla daļas, kur pārvaldes daļa būs nepieciešama, tad pēc tam acīmredzot mēs varēsim runāt un meklēt kompromisu ar Rūpniecības komisiju par to, kādā veidā organizēt šo valsts kapitāla daļu pārvaldi.

Šajā sakarībā tad arī mainās likuma nosaukums un tiek svītroti pēdējie divi vārdi “īpašuma pārvalde”.

Par otro likumu, kurš saucas “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācijas kārtību”. Šis likums faktiski ir sīkāk reglamentējošs likums tām idejām, kas ir ieliktas pirmajā likumā, par kuru es jau runāju. Pirmajā faktiski ir noteikta pārvaldes institūcija, tās tiesības, pienākumi, kompetence. Šajā otrajā likumā ir noteikta kārtība, kādā ir sagatavojama uzņēmumu privatizācija. Akcents ir izdarīts galvenokārt uz to, ka tā iniciatīva, kas nāk no apakšas, precīzāk runājot, no uzņēmumiem, tā pašreiz vēl ir, un, ja mēs kavēsimies, tad es baidos, ka šī iniciatīva var sākt noplakt un parādīties negatīvas tendences, kuras varētu atspoguļoties tādā apstāklī, ka sāksies vēl lielāka valsts īpašuma izsaimniekošana nolūkā pazemināt šo objektu cenu, kad sāksies privatizācija. Mēs esam paredzējuši, ka šī iniciatīva varētu nākt no uzņēmumiem un ka uzņēmumiem būtu sagatavojami privatizācijas projekti.

Kāpēc mēs runājam par konkrētu uzņēmumu konkrētu privatizācijas projektu? Mēs uzskatām, ka nav iespējams atrast vienotu, universālu metodi, kā pārveidot visus valsts uzņēmumus, ņemot vērā to specifiku, kāda ir dažādiem nozaru uzņēmumiem, ņemot vērā atsevišķu nozaru specifiku, kā arī ņemot vērā uzņēmuma lielumu un uzņēmuma ražošanas profilu. Šajā sakarībā arī akcentējām to, ka katra uzņēmuma pārveidošanas vai privatizācijas projektā ir jābūt individuālai pieejai uzņēmumam.

Kārtība, kuru esam paredzējuši, paredz sekojošo. Ņemot vērā to, ka nozares ministrija zināmā mērā arī būs ieinteresēta katra konkrētā uzņēmuma funkcionēšanā neatkarīgi no tā, vai tas tiks pārveidots vai netiks pārveidots, tad šie privatizācijas projekti, kuri faktiski tiks izstrādāti pašos uzņēmumos, ir jāsaskaņo ar nozaru ministrijām. Un nozaru ministrijas šajā posmā tad varētu izvirzīt savas intereses, kādas tās vēlētos saglabāt šajos uzņēmumos, vai arī tās intereses, no kurām ministrija pilnībā atsakās. Pēc šā privatizācijas projekta saskaņošanas nozares ministrijā mēs esam paredzējuši, ka visiem šiem projektiem ir jāsaplūst Ekonomisko reformu ministrijā, kura, pamatojoties uz tiem normatīvajiem dokumentiem, kuri ir spēkā, un uz tautsaimniecības struktūru politikas jautājumu risināšanas nepieciešamību, izvērtētu šos privatizācijas projektus un tos apstiprinātu. Apstiprinātu tos, izņemot trīs gadījumus.

Pirmais gadījums – ja runa ir par valsts uzņēmuma pārdošanu par brīvi konvertējamo valūtu, tajā skaitā ārvalstu investoriem. Otrais gadījums – ja runa ir par īpaši svarīgiem vai īpaši lieliem tautsaimniecības objektiem, piemēram, “VEF” vai Vagonu rūpnīca. Un trešais moments – ja nozares ministrija un Ekonomisko reformu ministrija nevar vienoties par konkrēto privatizācijas projektu. Tātad šajos trijos gadījumos privatizācijas projekta apstiprināšana notiek valdībā. Protams, nosūtot projektu uz valdību, Ekonomisko reformu ministrija iesaka tikai vienu variantu, tajā pašā laikā minot arī alternatīvos projektus.

Es saprotu, ka šī kārtība jums var izklausīties ārkārtīgi birokrātiska un gara, tomēr šodien, veicot analīzi par to darbību, kas ir saistīta ar valsts īpašuma realizāciju nozaru ministrijās, jāteic, ka šī kārtība vienkārši ir nepieciešama. Es vakar negribēju par to runāt, taču, ņemot vērā to, ko premjers teica, ka tad, ja radīsies vēlēšanās iepazīties ar šīs pārbaudes rezultātiem, mēs esam gatavi šos materiālus izsniegt un ļaut jums iepazīties ar tiem. Tas vienkārši tikai pastiprinātu to, ka pašreiz obligāti ir nepieciešama šī centralizētā vadība caur šo vienu orgānu, kuru saucam par Ekonomisko reformu ministriju, pieļaujot iespēju, ka uzņēmumos pamatā visas problēmas, kas saistītas ar uzņēmumu privatizāciju, tiks risinātas apmēram pēc tiem pašiem principiem, pēc kuriem tās tika risinātas pagājušajā gadā, galvenokārt uzskatot, ka uzņēmumā strādājošo intereses ir pašas galvenās.

Veidojot tā sauktās slēgtā tipa statūtu sabiedrības, pret kurām es personīgi iebilstu, un, ja esmu pareizi sapratis, arī daudzi valdības locekļi tā domā, var rasties situācija, ka ir nepieciešamība pēc alternatīviem privatizācijas projektiem, jo, prognozējot situāciju, var teikt, ka tiešām veidosies šīs uzņēmumu darbinieku statūtu sabiedrības. Šajā sakarībā mēs likumā esam iekļāvuši normu par to, ka katra konkrētā valsts uzņēmuma privatizācijas projektu var sagatavot arī jebkura fiziskā vai juridiskā persona, kura šajā uzņēmumā saskata kaut kādas savas intereses. Ekonomisko reformu ministrija sadarbībā ar nozares ministriju būs tā, kas izveidos šos alternatīvos projektus.

Vakar frakcijas sēdē mēs saņēmām iebildumus par to, ka 2.nodaļas 2.pantā ir iekļauts pants par uzņēmumu sarakstiem. Es piekrītu Ēlerta kungam un Krūmiņa kungam, ka šis pants nav vajadzīgs, jo faktiski šie uzņēmumu saraksti ir noteikti jau Augstākās padomes lēmumā un tie jau ir sagatavoti. Mēs šajā nodaļā minēsim vienīgi principu kā tādu – ka šie saraksti ir publicējami un kāda ir šo publikāciju saistība ar turpmāko privatizācijas procesu.

Ir vēl viens jautājums, kuru es gribēju akcentēt, ņemot vērā šo likumu. Ja jūs esat lasījuši šo iepriekšējo likumprojektu, par kuru es runāju, tad tur tika minēts tikai formulējums “agrīna privatizācija”. Šajā likumā tam ir veltīta neliela nodaļa, kas sastāv no trim pantiem. Ko mēs saprotam ar šo “agrīno privatizāciju”? Jā, jūs varat teikt, ka tā diemžēl vairs nav agrīnā, bet tā ir vēlīnā privatizācija. Taču es domāju, ka mēs šodien nestrīdēsimies par nosaukumu, par terminiem, bet strīdēsimies par būtību kā tādu.

Vakar frakcijā es runāju par to, ka viena no Valsts īpašuma konversijas departamenta kļūdām bija tā, ka tas pamatā uzskatīja, ka viņiem galvenokārt ir jāizstrādā likumprojekti. Un departaments tos izstrādāja atrauti no dzīves, taču tā privatizācija, kas faktiski tika veikta pagājušajā gadā, ir nevis Valsts īpašuma konversijas departamenta darbības rezultāts, bet gan iniciatīvas no apakšas rezultāts. Šajā sakarībā es uzskatu, ka, runājot par šo agrīnās privatizācijas programmu, kurā ar šo likumu Ekonomisko reformu ministrijai tiktu dotas pilnvaras izvēlēties… Šeit ir ierakstīti 20 uzņēmumi, kur varētu izmēģināt visus Augstākās padomes lēmumā noteiktos privatizācijas veidus, tas ir, pārdošanu par brīvi konvertējamo valūtu, pārdošanu izsolē, pārveidošanu par statūtu sabiedrībām un nodošanu nomā. Es domāju, ka, veicot šo agrīno privatizāciju šajos 20 uzņēmumos, mums parādīsies arī daudz konkrētāki likumprojekti, kurus varētu iesniegt jums izskatīšanai.

Nobeidzot savu runu par šiem diviem likumprojektiem, es gribu vēl pateikt tikai šādu domu. Šis princips, kuru piedāvājam, šī kārtība un šī centralizētā vadība nav nekas jauns. Šo likumu uzrakstīt un noteikt šo kārtību mums palīdzēja firma “Ernst and Young”, kas strādā Ekonomisko reformu ministrijas konsultantu jomā. Tai ir liela pieredze šajos privatizācijas procesu organizācijas jautājumos Austrumeiropas valstīs. Tā ir piedalījusies privatizācijas procesu organizēšanā Polijā, Ungārijā, Čehoslovākijā. Es domāju, ka tas ir vērā ņemams fakts. Diez vai ir vērts mums izgudrot velosipēdu, ja tas jau ir izgudrots.

Pēdējais moments – atbildības moments, runājot par “strīdus ābolu”, kas ir saistīts ar šo procesu centralizētu vai decentralizētu vadīšanu. Izkaisot privatizācijas projektu apstiprināšanu pa nozaru ministrijām, kā tas ir paredzēs Rūpniecības komisijas iesniegtajā alternatīvajā variantā, paredzot, ka nozaru ministrijas pie sevis varēs veidot nozaru ārpusbudžeta privatizācijas fondus, paredzot, ka nozaru ministrijas būs šīs valsts kapitāla daļas turētājas, paredzot to, ka nozaru ministrijas varēs veikt šo atliktā maksājuma principu, nosakot, ka zināms procents no objekta vērtības ir jāiemaksā uzreiz, bet attiecībā uz atlikušo summu nozares ministrija būs tā, kura slēgs līgumu par nomaksas termiņiem, es domāju, ka mēs ne pie kā laba nenonāksim. Es uzskatu, ka tajā gadījumā, ja runājam par to, ka kādam ir jāuzņemas atbildība, tad, manuprāt, atbildība ir jāuzņemas vienam, nevis tā jāizkaisa pa visu republiku.

Tas īsumā man būtu viss par pirmajiem diviem likumprojektiem, kuri saucas “Par privatizācijas procesa vadību” un “Par privatizācijas kārtību”.

Tagad, ņemot vērā to, ka man ir radusies iespēja būt tribīnē un runāt, kā arī ņemot vērā to, ka visi šie likumprojekti ir savstarpēji saistīti, jo mēs vadījāmies tieši pēc šā principa, ka mums tiek veidota šī vienotā centralizētā privatizācijas procesa vadība, mēs sagatavojām arī visu likumprojektu paketi. Tajā pašā sakarībā varu piebilst, ka arī šie turpmākie likumi, kas ir noteikti ar Augstākās padomes lēmumu, kuru viena daļa mums jau bija jāiesniedz, bet otras daļas iesniegšanas termiņš vēl nav pienācis, pagaidām visi tiek gatavoti pēc šā principa.

Tagad runāšu par likumprojektu, kas saucas “Par valsts īpašumā esošo objektu un to mantas novērtēšanas kārtību”.

Priekšsēdētājs: Lustes kungs, mums visumā būs gara apspriede un apspriešana, kas saistīta ar diviem iepriekšējiem likumprojektiem. Protams, jūs varat to visu izstāstīt pie vienas reizes, jo tas ir savstarpēji saistīts, bet varbūt tas nebūs lietderīgi…

N.Luste: Jūs vēlaties, lai es par šo likumu ziņotu atsevišķi? Šeit es neko neziņošu. Šeit ir trīs minūtēm ko pateikt.

Sākumā, kad parlaments ierakstīja Augstākās padomes lēmumā punktu par to, ka mums ir jāizstrādā likums par šo novērtēšanas kārtību, mēs to, godīgi sakot, uztvērām diezgan negatīvi, tā kā uzskatījām, ka nav iespējams izstrādāt vienotu kārtību uzņēmumu mantas novērtēšanai, turklāt ņemot vērā arī laika faktoru, ka šodien, pieņemot likumu, mums var būt viena situācija, bet pēc trim mēnešiem mums tā var būt cita. Tomēr beigu beigās, diskutējot par šo jautājumu Ekonomikas komisijā, mēs nonācām pie slēdziena, ka tomēr ir vajadzīgs viens likums, kurā būtu noteikta arī šī kārtība – kas veic šo novērtēšanu, kurā vietā to veic, kas atbild par novērtēšanu. Tātad šādi vispārējas dabas jautājumi.

To, pēc kādām metodēm veic novērtēšanu, mēs esam paredzējuši ielikt Ministru padomes nolikumā, kurš ir sagatavots un jums izdalīts kā ilustratīvais materiāls. Pievienojoties Špoģa kunga teiktajam, arī es labprāt gribētu, lai šis Ministru padomes lēmuma projekts netiktu īpaši diskutēts. Tas faktiski tika izdalīts tāpēc, lai jūs varētu to izstudēt un izteikt savas pretenzijas. Mēs esam ar mieru šīs pretenzijas apkopot un ņemt vērā, pieņemot valdības lēmumu. Man īsumā būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi būs jautājumi Lustes kungam? Jautājumu uzdošanai ir pierakstījušies Ēlerts, pēc tam Grūbes kungs.

Ēlerta kungs, lūdzu!

I.Ēlerts: Cienījamais Lustes kungs, man ir jautājums par likumprojektu “Par privatizācijas procesa vadību”. Un jautājums ir šāds: vai šajā likumā minētie Ekonomisko reformu ministrijas un Tautsaimniecības ministrijas pienākumi un tiesības aptver visu privatizācijas jomu, arī to pienākumus sakarā ar īpašuma tiesību atjaunošanu vai kompensāciju bijušajiem īpašniekiem, arī sertifikātu pielietošanu? Vai tas viss šajā likumā ir ietverts?

N.Luste: Šajā likumā tas nav ietverts, un šajā likumā tas nebūt nav jāietver, jo te ir runa par privatizācijas procesa vadību, nevis, teiksim, par konkrētu privatizācijas gadījumu reglamentāciju. Es saprotu, ko jūs ar to domājāt. Jūs domājāt to, vai uzņēmuma privatizācijā ir paredzēts ņemt vērā sertifikāciju un vai uzņēmuma privatizācijā ir paredzēts ņemt vērā īpašuma tiesību atjaunošanas jautājumu. Taču šajā likumā tas nav jāietver. Tas ir likuma par sertifikātiem jautājums, tas ir likuma par īpašuma tiesību atjaunošanu un kompensāciju jautājums, tas ir likuma par pensiju fondu jautājums. Likumprojektā, kuru šonedēļ iesniegsim Ekonomikas komisijā par valsts uzņēmumu pārveidošanu statūtu sabiedrībās, tiks reglamentēts, ka, pārveidojot valsts uzņēmumu statūtu sabiedrībā, ir jāparedz šie momenti, arī sertifikācijai rezervējamā daļa, pensiju fondam rezervējamā daļa un bijušajiem īpašniekiem kompensējamā daļa.

I.Ēlerts: Mans uztraukums nebūt nebija par to, ka jūs aizmirsīsit sertifikātus vai kompensāciju. Nē! Mans uztraukums šoreiz bija daudz utilitārāks: vai mums nenāksies pēc brīža šo likumu nopietni papildināt?

N.Luste: Šo – nē!

I.Ēlerts: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Grūbes kungs.

G.Grūbe: Cienījamais referent! Man gan izsauc izbrīnu tas, ka jūs uzsvērāt, ka republikā kādam ir jāatbild par privatizācijas gaitu, par tās izpildi. Man visu laiku bija pārliecība, ka par to atbild visa Ministru padome un Godmaņa kungs kā pirmā persona. Tagad, pēc jūsu projektiem, šī atbildība un arī visa cita kārtība tiek pārbīdīta uz vienu ministrijas departamentu. Un šeit man rodas jums jautājums: vai departamenta vadība nav drusku pārspīlējusi? Vai jums būs iespējams tikt galā ar tāda apjoma likumdošanas iniciatīvām, arī ar to praktisko realizāciju? Varbūt uz jūsu departamentu bāzes tiks veidota jauna Ministru padome?

N.Luste: Pirmām kārtām, runājot par Ekonomisko reformu ministrijas struktūru, mūsu ministrijā pagaidām… Jā, ir viens departaments, bet šis nav Privatizācijas departaments. Vienkārši nosacīti mūsu Ekonomisko reformu ministrija ir sadalīta trijos blokos: blokā, kas atbild par tautsaimniecības struktūru politiku, blokā, kas atbild par privatizācijas jautājumiem, un blokā, kas atbild par finansu, nodokļu un citiem tamlīdzīgiem jautājumiem.

Par to, kas atbild par privatizācijas procesiem republikā. Tam varētu piekrist. Jā, atbild valdība kopumā un premjerministrs kā valdības vadītājs. Taču diemžēl ir jāatzīst, ka šodien mums neeksistē neviens konkrēts reglamentējošs dokuments vai kāds normatīvais akts, kurā ir noteiktas tiesības un funkcijas. Arī pašu nozaru ministriju nolikumos, kuri it kā reglamentē šo ministriju darbību, attiecībā uz privatizāciju katrā nolikumā ir pa vienam teikumam. Par to, ka tās piedalās šajā procesā. Taču jums ir pareizi jāsaprot viena lieta – ka šajā likumprojektā, kuru mēs jums piedāvājam, ir aprakstīta visa tā darbība, kas ir veicama, lai uzņēmumu varētu pārveidot, par pamatu ņemot katra konkrētā uzņēmuma privatizācijas projektu.

Tagad par šo jautājumu: vai Ekonomisko reformu ministrija būs spējīga veikt šos divus darbus – šo likumdošanas iniciatīvu un tās praktisko realizāciju. Ja jūs gribat, tad es godīgi varu pateikt tā, ka pašreizējā skaitliskajā sastāvā, kāds patlaban ir atvēlēts Ekonomisko reformu ministrijai, tā nebūs spējīga to veikt. Jo, ja tiek akceptēts šis vienvaldības princips caur Ekonomisko reformu ministriju un šis privatizācijas projekta princips, tad tādā gadījumā mēs esam gatavi… Katrā ziņā es esmu gatavs… Pareizāk sakot, man ir sagatavoti šie priekšlikumi par struktūru izmaiņām šajā ministrijā, jo saistībā ar privatizācijas projektiem mums ir jāveido spēcīga grupa no ekonomistiem un juristiem, kuri izvērtēs šos privatizācijas projektus. Tā būtu viena grupa. Bez tam mums momentā ir jāveido otra grupa, kura sagatavotu alternatīvus privatizācijas projektus gadījumos, ja mūs neapmierina nozaru ministriju iesniegtie privatizācijas projekti.

Trešais. Saskaņā ar likumu par valsts privatizācijas komisijām Ekonomisko reformu ministrijai ir jāveido valsts privatizācijas komisijas, kā arī grupas, kas nodarbosies ar šo privatizācijas komisiju veidošanu un to darbības kontroli. Tādā veidā es jums varu nosaukt daudz papildu funkciju, kuras mums parādās pēc šā likuma pieņemšanas, un attiecīgi, kā es saprotu, ir jāveic šī strukturālā pārkārtošana pašā ministrijā. Acīmredzot būs jādomā arī par to, kā piesaistīt speciālistus, turklāt nevis tādus speciālistus, kuri vienkārši atnāk strādāt tāpēc, ka viņiem citur nav darba; tiem ir jābūt augsti kvalificētiem speciālistiem. Šajā sakarā mēs domājam arī par to, lai piesaistītu ārvalstniekus šajā darbā.

G.Grūbe: Paldies. Manam jautājumam ir arī otrā daļa. Jūs ar savu atbildi apstiprinājāt manas aizdomas. Shēma mums parasti ir tāda, ka Ministru padome vai arī komisijas iesniedz likumdošanas iniciatīvas kārtībā Augstākajā padomē, Augstākā padome pieņem likumu, bet Ministru padome ar visām savām ministrijām to realizē. Tagad, bez šaubām, veidojas cita shēma – ka šos pieņemtos likumus par privatizāciju realizē nevis Ministru padome, bet atsevišķs Ekonomisko reformu ministrijas departaments, kuru, bez šaubām, kā jūs minējāt, paplašina ar visaptverošiem speciālistiem. Tagad man rodas jautājums: vai šāds modelis, šāda shēma prasa Ministru padomes speciālas pilnvaras? Jo tagad izveidojas tāda situācija, ka Ministru padome ir likumdevēja un jūs esat realizētāji, tātad viss ir kārtībā.

N.Luste: Jūs pats tikko novedāt pie šīs domas. Saprotiet pareizi! Ja šodien parlaments pasaka, ka šī kārtība, kura ir ieteikta šajos divos likumprojektos, kur Augstākajai padomei tiek piedāvāts apstiprināt katras konkrētās pārvaldes institūcijas pilnvaras, tiesības un pienākumus. Ja jūs šodien pasakāt, ka tas nav vajadzīgs, tad jums atliek tikai pateikt, ka par privatizāciju atbild valdība un realizē to, teiksim, pēc saviem ieskatiem. Nākamais solis šim momentam ir tāds, ka valdība šo kārtību apstiprina ar savu nolikumu un to realizē, jo šajā nolikumā pēc būtības vēl nenotiek īpašuma formas maiņa. Šeit ir tikai procesa organizatoriskā puse līdz tam brīdim, kad notiks šī īpašuma formas maiņa. Ja jūs šodien pasakāt, ka tam nav vajadzīgs likuma spēks, tad mēs valdībā sagatavosim nolikumu un noteiksim kārtību, kādā veidā ir veicama šī privatizācija.

G.Grūbe: Atļaujiet jums iebilst. Privatizācijai ir jānotiek saskaņā ar likumu, un tā jārealizē valdībai. Tas ierakstīts Ministru padomes likumā. Es atceros, ka tas pagaidām nav izmainīts.

N.Luste: Privatizācijas kārtība valdībai nav noteikta. Mēs piedāvājam noteikt šo kārtību.

Priekšsēdētājs: Jautā Plotnieka kungs.

A.Plotnieks: Godātais referent! Visnotaļ cienot to vai citu formu, pie tam ļoti kompetentu līdzdalību dažādu projektu izstrādāšanā, es tomēr gribētu dzirdēt jūsu vērtējumu par šo 486.dokumentu. Vai jūs uzskatāt, ka tas ir korekti un pieņemami, ka likumā, gandrīz tradicionālās programmās vai plānos parādās kaut kāda reglamentācija par agrīno privatizāciju, vēlīno privatizāciju un kaut ko… Tas taču nav likuma jautājums. Kā jums šeit ir radušās šādas sadaļas?

N.Luste: Šis termins nav izgudrots šeit, Latvijā. Šim terminam “agrīnā privatizācija” ir likuma spēks arī Polijā.

A.Plotnieks: Tādā gadījumā tūliņ rodas otrais jautājums: vai jūs šajā likumprojektā esat iestrādājuši kaut kādu īpašu agrīnās privatizācijas institūta reglamentāciju, kas atšķirtos no privatizācijas vispār? Šeit ir tikai ekvilibristika ar terminiem.

N.Luste: Jūs tieši domājat par to sadaļu, kur…

A.Plotnieks: Tā, kā tā ir formulēta, tad te nekā nav.

N.Luste: Tur ir 3.sadaļa par agrīno privatizāciju, un tur ir formulēta ideja. Klausieties mani uzmanīgi, Plotnieka kungs! Es gribu pateikt tikai vienu lietu – šodien var notikt arī sekojošais, ka jūs pasakāt, ka nekādas agrīnās privatizācijas nav. Kārtība to nosaka, un viss – mēs atsakāmies no agrīnās privatizācijas kā tādas. To jūs šodien varat pateikt. Taču, ja šodien to pasakāt, tad tomēr zināmā mērā tas, ko es pateikšu, ir pret mani, ka tas zināmā mērā ir parlamenta akceptēts eksperiments privatizācijas sākumposmā.

A.Plotnieks: Tas ir de facto, kas ir noticis vai…

N.Luste: Tas, ko mēs gribam. Es nerunāju par pagātni – jūs saprotiet pareizi! Es runāju par to, ka tad, ja jūs pilnvarojat Ekonomisko reformu ministriju pagaidām veikt šo agrīno privatizāciju… Es domāju, ka 20 uzņēmumi nav pārāk liels skaitlis, lai baidītos no kaut kāda zināma riska. Taču 20 uzņēmumi tas ir tas skaits, uz kura mēs varētu izmēģināt šos pašu noteiktos privatizācijas veidus. Mēs esam gatavi pēc zināma laika vai pat sistemātiski pēc kaut kādiem zināmiem laika periodiem jūs informēt par šīs agrīnās privatizācijas gaitu. Ja jūs akceptējat šo principu kā tādu, tad tā lieta iet.

A.Plotnieks: Paldies. Otrs jautājums ir par 4.nodaļu: sakiet, lūdzu, vai jums, vērtējot šo projektu kopumā, nerodas tāds iespaids, ka 4.nodaļas konstrukcija noved pie situācijas, ka galā uzņēmums pats visu sagatavo, un no šā uzņēmuma administrācijas ir atkarīgs, kā šis uzņēmums izskatīsies šajā privatizācijas projektā, jo galu galā uzņēmums piedāvā arī privatizācijas komisijas sastāvu, un bez tam tā ir uzņēmuma nodošana viņiem pašiem jeb, precīzāk sakot, uzņēmuma administrācijai?

N.Luste: Es sapratu. Tikai šajā gadījumā man uzreiz ir nekorekts pretjautājums: vai jūs varat piedāvāt citu variantu?

A.Plotnieks: Jā, konkursu, kurā visi, kas vēlas, var gatavot šos projektus. Tikai pēc tam tas, kas var pievienoties kaut kam, tam nekad nav pirmās rokas tiesību.

N.Luste: Nekas tamlīdzīgs! Ja jūs izlasāt uzmanīgi, tad redzat, ka tiek publicēti privatizējamo uzņēmumu saraksti. Un faktiski no publikācijas brīža jebkurš – gan šeit sēdošais, gan ārpusē stāvošais – jau var sākt gatavot šo privatizācijas projektu. Šī norma jau ir ielikta. Taču es gribēju teikt vēl arī to, ka tad, ja mēs atsakāmies no tās domas, ka ļaujam vai dodam tiesības, vai pat uzdodam par pienākumu uzņēmumiem sagatavot privatizācijas projektu… Un, ja uzņēmumi paši to negatavo, kas tad to gatavos? Nozares ministrija vai Ekonomisko reformu ministrija? Mums ir 1200 valsts uzņēmumu, un mēs to neesam spējīgi izdarīt. Pat visas ministrijas kopumā to nav spējīgas izdarīt. Tādā gadījumā mums ir jādod iespēja šiem uzņēmumiem, kuros vēl ir saglabājusies iniciatīva, šo pārveidošanu vai šo privatizāciju veikt. Mums viņiem ir jādod šīs tiesības.

Priekšsēdētājs: Jautā Vaivada kungs.

J.Vaivads: Man ir divi jautājumi. Pirmais ir attiecībā uz 458.dokumentu. Vai es pareizi sapratu, ka jūs ierosināt vispār izmest 8.nodaļu?

N.Luste: Jā.

J.Vaivads: Es tikai īsti nesapratu šīs rīcības motīvus. Es varbūt vienkārši nesaklausīju, kāpēc tas ir jādara.

N.Luste: Redziet, kas par lietu. Pirmais un galvenais motīvs ir… Man ir jāsaka pavisam godīgi, ka mums nav pietiekami daudz spēcīgu argumentu, lai pārliecinātu par to, ka mums ir vajadzīgs kaut kāds vienots pārvaldes orgāns, kurš sakoncentrētu sevī visu valsts kapitāldaļu pārvaldīšanu. Tas ir pirmais moments.

Otrs moments – pret šo variantu iestājas arī Rūpniecības komisija un zināmā mērā arī daļa no Ekonomikas komisijas.

J.Vaivads: Tie nav argumenti. Tie ir fakti.

N.Luste: Nē, nē, tie ir fakti! Es jau teicu, ka argumentu man nav. Tāpēc es tagad runāju par faktiem. Arguments ir šāds: ņemot vērā to, ka mums šī privatizācija beidzot ir jāsāk, kā mēs esam to paredzējuši šajā likumā, tad es vienkārši paredzu, ka, strīdēdamies par šo valsts īpašumu pārvaldes ideju, mēs varam šo procesu aizkavēt. Un tāpēc es piedāvāju atteikties no 8.nodaļas, lai mēs nekavētu šo procesu, bet lai varētu to organizēt, lai varētu gatavot šos privatizācijas projektus katram konkrētajam uzņēmumam. Un tad, kad man pienāks pieteikumi no konkrētiem uzņēmumiem par to vēlmi pārveidoties, lai mēs viņiem viennozīmīgi varam atbildēt: “Mīļie, gatavojiet privatizācijas projektu!” Un lai gan viņiem nebūs ārkārtīgi vienkārši, mēs tomēr viņiem centīsimies vienkāršot šo procesu. Mēs esam sagatavojuši apmēram tipveida privatizācijas projektu, kādam tam ir jāizskatās, un tas jebkurā gadījumā likvidēs ļoti daudzus jautājumus, gatavojot šos projektus. Tātad 8.nodaļu mēs noņemam tikai viena iemesla dēļ – lai nekavētu šo sagatavošanas procesu.

J.Vaivads: Paldies. Un otrs jautājums, attīstot to domu, ko jau arī Plotnieka kungs aizskāra sakarā ar agrīno privatizāciju. Ja jūs sakāt, ka tas ir noticis ar parlamenta uzticību vai tamlīdzīgi par šiem 20 uzņēmumiem un ka to it kā izlemj parlaments, tad es domāju, ka mums jābūt korektiem līdz galam, un tad šos 20 uzņēmumus apstiprina parlaments ar šo sarakstu. Tad tas būtu ļoti korekti. Tas notiek ar parlamenta akceptu. Ja mēs nosakām tikai skaitu, tad tas neko neizsaka attiecībā uz parlamentu. Un es pat domāju, ka tur nekādu procedūras grūtību nav, jo, piedodiet, atkārtot tādu situāciju, kāda te jau bija ar šiem sešiem uzņēmumiem, nevienam negribētos. Tas ir pirmais.

Otrs variants, manuprāt, ir tas, ka būs jāuzlabo likumdošana visā privatizācijas gaitā, tas ir pilnīgi skaidrs. Tātad, protams, visu laiku būs jābūt kaut kādai procedūrai, kādā veidā mēs to darīsim. Piemēram, vai mēs, pieņemot šos 20 vai kaut kādu citu skaitu, uzreiz varēsim teikt, ka līdz ar to uzreiz visu būsim apguvuši? Es par to izsaku stipri lielas šaubas. Varbūt tur būs četrreiz pa pieci jātaisa, un tas ir tas pats 20. Tā ka es liktu priekšā vienkārši tādu variantu, ka vadās pēc agrīnās privatizācijas, un tad šo uzņēmumu sarakstu apspriež arī Augstākajā padomē. Kā jūs to komentētu?

N.Luste: Redziet, sākumā es jums gribēju, vēl nenoklausoties jūsu jautājumu līdz galam, atbildēt, ka tas ir neiespējami, jo, teiksim, mēs tagad būsim sagatavojuši šo privatizējamo uzņēmumu sarakstus un, tiesa, ar nokavēšanos nosūtīsim jums, lai gan sākotnējo variantu mēs jau bijām nosūtījuši uz Augstāko padomi, jo mēs šo darbu veicām pirms Augstākās padomes lēmuma pieņemšanas, kas noteica to struktūru, kādā ir jāsagatavo šie saraksti. Bet varētu būt arī tāds moments, ka tiešām par šiem 20 uzņēmumiem mēs saņemam konkrētu parlamenta akceptu. Es tam piekrītu. Vienīgais, par ko es baidos, ir tas, vai mēs spēsim par šiem 20 uzņēmumiem vienoties.

Priekšsēdētājs: Jautā Biķa kungs.

V.Biķis: Sakiet, lūdzu, Lustes kungs, kā tas tomēr varēja gadīties, ka šis uzņēmumu saraksts, kurš saskaņā ar Augstākās padomes lēmumu mums bija, ja nemaldos, jāsaņem 30.martā, bet tā šodien joprojām Augstākajā padomē vēl nav? Ir tikai uzņēmumu saraksts. Taču tanī pašā laikā projektā parādās vesels pants, kurš paredz, ka šis saraksts tiks iesniegts divus mēnešus pēc likuma apstiprināšanas.

N.Luste: Atbildu uz jūsu jautājuma pirmo daļu. Kā tas gadījās? Tas gadījās tādējādi, ka mēs šo uzņēmumu sarakstu sākām veidot jau gada sākumā. Augstākā padome savu lēmumu, kurā tika noteikts, pēc kādiem kritērijiem jāveido šie saraksti, pieņēma 3.martā. Mēs bijām noteikuši trīs uzņēmumu saraksta sastāvdaļas. Pirmā – neprivatizējamie uzņēmumi, otrā – privatizējamie uzņēmumi, trešā – sanācijai pakļaujamie vai likvidējamie uzņēmumi. Šādi saraksti mums tika sagatavoti. Un tie jau bija gatavi uz Augstākās padomes lēmuma pieņemšanas brīdi, bet mūsu domas diemžēl netika ņemtas vērā, pieņemot Augstākās padomes lēmumu. Tika atzīts, ka nav nepieciešams noteikt, pēc kādiem veidiem konkrēti katrs uzņēmums būs privatizējams. Jo varbūt šodien mums šķiet, ka tas ir jāpārveido statūtu sabiedrībā, bet rīt var gadīties situācija, ka tas ir jāpārdod pilnībā ārvalstniekam. Šajā sakarībā mēs atkārtoti lūdzām ministrijām iesniegt informāciju, ņemot vērā Augstākās padomes lēmumā noteiktos privatizācijas veidus vai sarakstu veidus. Nu šis process ir nedaudz aizkavējies. Jā, acīmredzot man ir jāuzņemas atbildība par to, bet pašreiz šie saraksti ir gatavi un faktiski vakar tie tika nosūtīti uz Ministru padomi. Es domāju, ka ar premjera kungu runāšu par to, lai mēs šos sarakstus varētu apstiprināt valdībā.

Atbildot uz jūsu jautājuma otro daļu, uz kuru es vēl neatbildēju, es gribu paskaidrot, ka, runājot par šo likumprojektu, es jau teicu, ka atzīstu to, ko vakar frakcijā teica Ēlerta kungs par šiem uzņēmumu sarakstiem, kuri ir ietverti šajā likumprojektā. Un uzskatu, ka šī nodaļa ir ņemama ārā. Tas ir 2.pants, kurā būs tikai minēts par to, kāda nozīme ir šiem uzņēmumu sarakstiem vispār, turklāt vēl ņemot vērā to, ka uzņēmumu saraksti jau ir gatavi.

V.Biķis: Paldies. Ja drīkstu, man ir vēl viens jautājums.

N.Luste: Lūdzu.

V.Biķis: Es tikai gribēju piebilst to, ka tad, ja tiešām par diviem mēnešiem mums kavējas saraksti, es izsaku šaubas, kā mums vispār turpmāk ies ar privatizēšanu.

Un nākamais jautājums ir par to pašu agrīno privatizāciju. Lūdzu, izkliedējiet manas šaubas, bet es pašreiz esmu pārliecināts, ka šis galvenais strīds, ka visi projekti ir jāsaskaņo Ekonomisko reformu minis­trijā, uz ko pastāvat jūs, bet kam es negribu piekrist, ir tikai tāpēc, ka, manuprāt, jūs tīri fiziski to nespēsit izdarīt. Un tad šā iemesla dēļ, manuprāt, ir radusies doma par agrīno privatizāciju. Jo jūs apzināties, ka 20 uzņēmumi ir apmēram tas skaits, ar ko būsit spējīgi tikt galā. Ja tā nav, tad, lūdzu, izkliedējiet manas šaubas.

N.Luste: Es izkliedēšu tās.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs.

J.Bojārs: Cik tad īsti būs likumu tajā privatizācijas likumu paketē?

N.Luste: Ļoti labs jautājums. Es gribēju tam pieskarties, bet vienkārši steigā aizmirsu. Tātad par šo minimumu, kas ir nepieciešams, lai veiktu šo privatizācijas procesu. Tātad pirmais ir šis likums par privatizācijas procesa vadību. Otrais – par privatizācijas kārtību, kurā ir sīki reglamentēts kas, kur un kad. Trešais ir likumprojekts, kuru jau pieminēju un šonedēļ es to atdošu Ekonomikas komisijai. Tas ir likums par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās. Es personīgi uzskatu, ka tas ir tas minimums, kuru mums ir nepieciešams izskatīt līdz jūsu atvaļinājumam, lai varētu darboties.

J.Bojārs: Pagaidiet, bet jūs vēl teicāt, ka vajadzētu arī par sertifikāciju.

N.Luste: Jā, starp citu, tur ir termiņš – 30.maijs, kad mums tas ir jāiesniedz. Likumprojekts ir sagatavots, tomēr sīkāk par to es negribētu runāt, bet mēs to noteiktajā termiņā iesniegsim. Pašreiz es runāju par to, kas mums ir nepieciešams, lai varētu reāli uzsākt šo privatizāciju. Sertifikātus minēju tāpēc, ka šajā likumā par valsts uzņēmumu pārveidošanu statūtu sabiedrībās tika ielikta norma par to, ka ir nosakāma rezerve tieši attiecībā uz šiem sertifikātiem un pensiju fondu, kā arī ir nosakāmas atlaides uzņēmumu darbiniekiem tā, kā tas ir noteikts Augstākās padomes lēmumā.

J.Bojārs: Tagad es gribētu turpināt profesora Plotnieka jautājumu. Spriežot pēc tā, ka runa ir par agrīno privatizāciju, es saprotu, ka privatizācija būs sadalīta etapos. Cik tad būs šo etapu un vai jūs esat tos rādījuši laikā? Kādas būs šīs piesaistes? Tagad mums ir maija beigas. Kā tas izskatīsies? Ja reāli skatāmies uz lietu, tad šie 10 uzņēmumi varētu tikt privatizēti līdz gada beigām, taču konkrētu analīzi par to darbības efektivitāti vai par šīs pārveidošanas efektivitāti mēs nevarēsim dot līdz gada beigām, jo mums ir jāredz šis pārveidotais uzņēmums darbībā.

Tagad tāds jautājums: vai uz šo laiku, uz pirmo etapu, sertifikāti jau būs apritē? Vai varēs šos principus iekļaut vai tas nebūs iespējams pirmajā etapā?

N.Luste: Viss ir atkarīgs no tā, kā noritēs likuma izskatīšana Augstākajā padomē. Jo sertifikātu likumu, tāpat kā īpašuma tiesību atjaunošanas un kompensāciju likumu, es uzskatu par politiski vissarežģītāko.

J.Bojārs: Un pēdējais. Beigas ir ļoti interesantas. Piemēram, 19.pants. Manuprāt, tas ir ne visai skaidrs. Vai šis likums tiks lietots ar atpakaļejošu darbību vai ne? Ko es ar to domāju? Es domāju to privatizāciju, kas ir notikusi patvaļīgi. Es gribētu teikt, ka jūsu pašu ministrija ir konstatējusi izlaupīšanu. Vai uz to tiks attiecināts šis likums? Tas ir faktiski ar atpakaļejošu…

N.Luste: Domāju, ka šis likums uz to netiks attiecināts. To materiālu, ko esam sagatavojuši, analizējot pamatlīdzekļu un apgrozāmo līdzekļu realizācijas kārtību valsts uzņēmumos nozaru ministriju griezumā… Es pagaidām nezinu, kādu lēmumu pieņems premjers, jo šis materiāls beidzas arī ar secinājumiem, ko mēs esam…

J.Bojārs: Es zinu šos secinājumus. Tāpēc arī jautāju.

N.Luste: Šis materiāls beidzas ar šiem secinājumiem, un es, godīgi sakot, vienkārši gaidu reakciju no valdības mājas…

J.Bojārs: Un kāda būs likumiskā bāze – man tomēr ir vēl pēdējais jautājums. Kas notiks ar šiem uzņēmumiem? Ar kādiem aktiem mēs operēsim, izlemjot šo jautājumu, kur mums ir skaidrs izsaimniekošanas fakts?

N.Luste: Šodien runa ir par esošajiem valsts uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti kā valsts uzņēmumi un kurus mēs esam paredzējuši privatizēt. Šodien runa nav par šo likumu, par tiem valsts uzņēmumiem, kuri pagājušajā gadā eksperimenta rezultātā ir pārveidoti statūtu sabiedrībās. Šā likuma darbības sfēra pašreiz tos neaptver.

J.Bojārs: Skaidrs, paldies!

Priekšsēdētājs: Jautā Buķeles kundze.

E.Buķele: Man ir jautājums par 486.dokumentu. 1.nodaļas 2.pants paredz normu, ka privatizācijas nosacījumi uzņēmumiem ir piemērojami neatkarīgi no tā, vai tie ir iznomāti vienai vai vairākām fiziskajām vai juridiskajām personām. Pieļaujiet iespēju, ka uzņēmuma vadītājs ir paņēmis šo uzņēmumu nomā, izveidojis, piemēram, SIA ar izmaksas termiņu uz pieciem gadiem. Tagad 4.nodaļā ir 3.4.1.pants, kur ir norādīts sabiedrības veids (akciju sabiedrība vai sabiedrība ar ierobežotu atbildību). Kā šinī gadījumā tā lieta ir risināma?

N.Luste: 3.4.1.pants ir domāts tā, kā privatizācijas projektā, un neatkarīgi no tā, vai tie ir iznomāti vienai vai vairākām fiziskajām personām. Tas ir konkrēts privatizācijas projekta jautājums. Jo ir ļoti iespējams, ka var gadīties tāda situācija, kā jūs pati teicāt, ka šis uzņēmuma vadītājs vai vienalga kāda cita fiziskā persona ir nodibinājusi kaut kādu privātu SIA vai paņēmusi uzņēmumu nomā. Dabiski, ka nomas līgumā ir minēti arī nomas līguma laušanas nosacījumi. Ja tur nosacījumos ir tāda norma, ka līgums var tikt lauzts pēc nomā devēja īpašām vajadzībām vai tā, kā tas ir norādīts konkrētajā nomas līgumā. Man kā ekonomistam ir grūti izskaidrot šo momentu, bet katrā ziņā mēs nedrīkstam šodien viennozīmīgi pateikt, ka viss, kas ir nodots nomā, neatkarīgi no tā, kas ir kurai fiziskajai vai juridiskajai personai, ka mēs momentā lauzīsim šo līgumu, ka ņemam atpakaļ visu, kas jums ir nodots, un ka to pārveidosim par kaut ko citu vai atdosim kādam citam. Nē, tas ir konkrētā privatizācijas projekta jautājums! Tāpēc arī tur, kur ir ierakstīts privatizācijas projekts – te, kur jūs skatījāties, ir 3.4.1.pants un arī citi panti… Es ātrumā tos neatradīšu. Informācija par tiem, kas ir nomājuši šo mantu vai kas nomā uzņēmuma sastāvdaļu, ir tāpēc, lai mēs redzētu un lai nenotiktu tas, par ko jūs runājāt. Tas ir tādā veidā domāts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Sekos pārtraukums. Pēc pārtraukuma jautās Ziediņa kungs.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lustes kungs, lūdzu tribīnē! Jautā Ziediņa kungs.

Z.Ziediņš: “Jumta” likumā par konversijas pamatprincipiem Latvijas Republikā pēc ilgām debatēm starp deputātiem un premjeru tika panākta vienošanās, ka līdz lata ieviešanai republikā par maksāšanas līdzekli tiek izmantota konvertējama valūta (10.pants). Kāpēc šis jautājums šeit ir apzināti apiets?

N.Luste: Šis jautājums nav apiets.

Z.Ziediņš: Tas ir apiets jautājums! Lūdzu, atbildiet konkrēti vai neatbildiet nemaz… 1.3. – 10.pantā. Tas ir apiets jautājums.

N.Luste: Vai jūs runājat par to vadības likumu?

Z.Ziediņš: Atkārtoju – 10.pants, 1.3.pozīcija. Par jautājumu ir konceptuāli nobalsots. Kāpēc tas šeit ir apiets?

Priekšsēdētājs: Precizējiet, Ziediņa kungs, kurā likumā…

N.Luste: Man nav… Es atvainojos… Man nav ar numuriem…

Z.Ziediņš: Konversijas pamatprincipi… Ak, tas likums? Šis ir tas…

N.Luste: Jūs acīmredzot runājat par Augstākās padomes lēmumu.

Z.Ziediņš: 486.dokuments. Pilnīgi pareizi, runāju par Augstākās padomes lēmumu par konversijas pamatprincipiem Latvijas Republikā, par ko tika nobalsots apmēram pirms mēneša. Tagad šajā 486.likumā, 10.panta 1.3.pozīcijā šis jautājums ir apzināti apiets. Kāpēc?

N.Luste: Es vēlreiz precizēšu jautājumu, bet jūs, lūdzu, noklausieties manu precizējošo jautājumu līdz galam. Es atvainojos par to, ka man šis jūsu izdalītais materiāls ir bez numuriem… Tātad par kuru likumu ir runa?

Z.Ziediņš: Pašreiz ir runa par 486.dokumentu – par valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācijas kārtību. 10.pants, 1.3.pozīcija. Pirms tam bija Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums par konversijas pamatprincipiem Latvijas Republikā. Tas bija, starp citu, balsošanas jautājums.

N.Luste: Es piekrītu… Mēs papildināsim. Tas ir vienkārši palaists garām.

Z.Ziediņš: Paldies. Otrais jautājums ir ļoti līdzīgs, bet tikai par 1.4.pozīciju. Kādreiz jūsu institūcija kopā ar premjeru, manuprāt, ietiepīgi noraidīja domu, ka par maksāšanas līdzekli var tikt izmantots krievu rublis, ja tas ir iegūts par precēm un pakalpojumiem, kas realizēti Latvijas Republikas tirgū. Tagad, kad mums ir Latvijas Republikas rublis, man ir skaidra 1.4.punkta jēga. Kāpēc šeit Latvijas rublis vispār nav apspēlēts?

N.Luste: Tāpēc, ka Latvijas rublis tika ieviests pēc šā likuma sagatavošanas…

Z.Ziediņš: Bet pirms mēs to redzējām šeit, plenārsēdē… Man vienkārši tāpēc ir lūgums attiecībā uz šādiem dokumentiem: pirms jūs tos rakstāt kabineta klusumā, iepazīstieties ar visu to darbu, ko Augstākā padome līdz šim jau ir izdarījusi. Paldies.

N.Luste: Es ņemšu vērā jūsu piezīmi par kabineta klusumu, bet diemžēl es tos rakstu ne tikai kabinetā, bet arī mājās un vēl šur tur… Taču, ja runa ir par to, ka jums šis dokuments tika izdalīts, ja nemaldos, jau pirms divām nedēļām, tad Latvijas rubļa ieviešanu es nekādi nevarēju ielikt šajā dokumentā.

Taču, runājot par Latvijas rubli, es tūlīt izteikšu domu, kura varbūt pirmajā brīdī liksies tāda ārkārtīgi nepieņemama: vai mums šodien nevajadzētu jau sākt runāt par to, ka tagad, kad šis Latvijas rublis ir ieviests, kā arī ņemot vērā to, ka privatizācijas procesā saskaņā ar Augstākās padomes lēmumu ir noteikts šis ierobežojums attiecībā uz Krievijas jeb krievu rubli, kā mēs sakām, tad tie 5 līdz 10 procenti… Es, protams, nepretendēju uz to, ka šodien ir jāapspriež šī problēma, bet vai mums nevajadzētu padomāt par to, ka mēs privatizācijas procesā varētu izmantot Latvijas rubli bez šiem 5 līdz 10 procentu ierobežojumiem, jo es personīgi saskatu, ka šis moments būtu arī viens no šā Latvijas rubļa stabilizācijas nosacījumiem.

Z.Ziediņš: Paldies. Man ir tieši tāds pats priekšlikums. Lūdzu to iestrādāt uz otro lasījumu.

Priekšsēdētājs: Jautā Bula kungs.

A.Buls: Lustes kungs, mani uztrauc šā likuma praktiskā realizācija. Parēķināsim! Patlaban ir 1200 valsts uzņēmumu. Varētu neprivatizēties aptuveni 100 vai 150…

N.Luste: Pagaidām mums sarakstā ir 470… Sarakstā, kuru mēs jums iesniegsim, ir apmēram 1200 uzņēmumu, plus vai mīnus desmit, bet neprivatizējamo skaitā, ja nemaldos, pagaidām ir 472 uzņēmumi. Taču ir jāņem vērā arī tāds moments, ka saskaņā ar Augstākās padomes lēmumu uzņēmumu saraksts tika veidots uz 1992.–1993.gadu. Tas nenozīmē, ka šie 472 uzņēmumi netiks privatizēti pēc šā 1993.gada.

A.Buls: Jā, tik un tā tas skaits tomēr ir ļoti ievērojams.

Tagad paskatīsimies privatizācijas projektus. Tur ir nodaļas 17 panti un vēl 8 apakšpunkti. Tā ir ļoti bieza grāmata šā projekta izklāstam. Tagad jūs, Ekonomisko reformu ministrija, uzņematies uz sevi šo milzīgo slogu, jo ar 13.pantu ir noteikts, ka ir jāizvērtē katrs šis projekts, un bez tam arī valdībai ir jāapstiprina katrs šis projekts. Mūsu piedāvātajā likumprojektā par privatizācijas kārtību šis darbs ir sadalīts vismaz starp sešiem izpildītājiem. Ir dotas tiesības nozaru ministrijām pašām vērtēt un pašām arī apstiprināt, bet uz jūsu ministriju projekti aiziet tikai tajos gadījumos, ja ir domstarpības starp projekta autoru un ministriju. Sakiet, lūdzu, kur slēpjas jūsu neuzticība nozaru ministrijām? Vai jūs domājat, ka varētu notikt varbūt ne tāds privatizācijas process, kādam tam, jūsuprāt, vajadzētu būt? Ja šī neuzticība pastāv, vai tāpēc jūs uzņematies uz sevi šādu, manuprāt, ļoti grūtu un nepaceļamu slogu? Vai tad jūs spēsit tomēr labāk veikt privatizācijas procesu, nekā nododot to šīm piecu tautsaimniecības nozaru ministrijām?

N.Luste: Es varbūt sākšu atbildēt no jūsu jautājuma paša sākuma. Par to, ko jūs nosaucāt par privatizācijas projektā ietveramajiem punktiem un ka tā būs bieza grāmata. Tā varbūt arī būs grāmata, bet ne pārāk bieza, jo no šiem punktiem, kas šeit ir norādīti un kas ir jāietver privatizācijas projektā, es atvainojos, ministrijas nosaukums, uzņēmuma nosaukums un tā atrašanās vieta aizņems vienu vai divas rindiņas… Ja paskatīsimies arī pārējos punktus, tad redzēsim, ka tur ir tāpat. Galvenā būtība šajā projektā būs pašā pārveidošanas principā. Pirmais: kas to noteiks un kādā veidā tas tiks privatizēts atbilstoši vienam no šiem četriem veidiem, kas ir nosaukti Augstākās padomes lēmumā. Ja tas tiek nosaukts Augstākās padomes lēmuma pirmajā privatizācijas veidā, tas ir, pārdodot par brīvi konvertējamo valūtu ārvalstniekam, tad paralēli šim projektam būs arī otrs projekts, ko iesniegs šis pretendents, kurš gribēs nopirkt šo valsts uzņēmumu.

Atbildot uz jautājuma otro daļu par to, ka mēs visu apstiprināsim vai neapstiprināsim. Es jau savā runā teicu, ka ir trīs gadījumi, kad apstiprina valdība – kad pārdod par brīvi konvertējamo valūtu ārvalstniekam; kad ir īpaši svarīgi tautsaimniecības objekti un kad pastāv šīs domstarpības starp nozares ministriju un Ekonomisko reformu ministriju. Tātad valdība būs tā, kura izvērtēs šos jautājumus, kas būs saistīti ar pārdošanu par brīvi konvertējamo valūtu.

Par šīs neuzticības izteikšanu ministrijām. Atvainojiet, man nav tāda mērķa – izteikt neuzticību kādai ministrijai. Bez tam man nav arī dotas tādas tiesības. To varat izdarīt jūs vai to var izdarīt premjers personīgi.

Atbilde uz jautājumu, kāds cēlonis ir tam, ka mēs tiešām vēlamies šos privatizācijas procesus centralizēt. Man ir grūti uzreiz no šā apjoma izlasīt divas vai trīs frāzes, tās, kuras varbūt jūs pārliecinātu, tomēr es ātrumā centīšos varbūt kādām divām vietām pieskarties. Tas ir tas ziņojums, par kuru runāju un kurš ir iesniegts premjerministram. Un es atbildēju, ka premjerministrs būs tas, kurš noteiks, ko tālāk darīsim ar šo materiālu, kuru mūsu ministrija ir sagatavojusi. Tātad kaut vai, piemēram, tāda frāze: “Praktiski nedarbojas jautājums par pamatlīdzekļu realizāciju par tirgus cenām, jo tie parasti tiek pārdoti par atlikuma vērtību, kas no tirgus cenām atšķiras pat 10 vai vairāk reižu.” Vai, piemēram: “Valsts firma “Ventspils maiznieks” 30.janvārī pēc koncerna “Latvijas labība” pavēles pārdeva privātpersonai automašīnu GAZ-24 “Volga” par 3,3 tūkstošiem rubļu ar tādu pašu atlikuma vērtību. Tikai atsevišķi uzņēmumi pamatlīdzekļus pārdod par tirgus cenu. Šeit pozitīvs piemērs ir Daugavpils “Dzirnavnieks”, kas pārdevis kustamo mantu par cenu, kas trīs līdz četras reizes pārsniedz bilances atlikuma vērtību.”

Kā valsts uzņēmumos notiek īpašuma realizācija? Piemēram, Arhitektūras un celtniecības ministrija ziņo, ka no 129 valsts uzņēmumiem dati mums tika iesniegti par 109, bet 36 uzņēmumos pamatlīdzekļi nav realizēti, 52 procenti no realizētajiem kustamajiem un 25 procenti no nekustamajiem pamatlīdzekļiem nav realizēti atbilstoši Ministru padomes vai ministrijas akceptam vispār. Tātad valsts uzņēmumi zināmā mērā ignorē šo prasību, kura ir noteikta saskaņā ar valdības 197.lēmumu, un mums attiecīgi ir jāizdara secinājumi. Arī par jebkuru citu ministriju es jums varētu minēt… Labklājības ministrijā stāvoklis ir nedaudz labāks…

A.Buls: Paldies, Lustes kungs, es ar šo materiālu esmu iepazinies. Es jūs sapratu. Jūs atbildējāt, ka galvenā neuzticība nozaru ministrijām pastāv sakarā ar nepareizo vai tīšuprāt viltoto novērtējumu.

N.Luste: Nē… nē! Es drīzāk teiktu, ka, pirmkārt, tā ir nezināšana un, otrkārt, nepietiekamas uzmanības pievēršana tieši šim momentam – šai pamatlīdzekļu valsts realizācijas kārtībai, kura ir noteikta un saskaņā ar kuru tiek privatizēti valsts uzņēmumi.

Saprotiet, es nepretendēju uz to, ka mēs, Ekonomisko reformu ministrija, tagad būsim vienīgie, kuri pateiks, ka to nedrīkst darīt vai, teiksim, ka tas ir nelikumīgi, ko jūs esat izdarījuši. Nē, mēs caur savu ministriju gribam šos procesus vienlaikus arī koordinēt, lai…

Redziet, ir arī tāds moments – kas ieceļ uzņēmuma direktoru? Nozares ministrija! Bet uz kā balstās nozares ministrija? Tā balstās uz uzņēmumu direktoriem. Šajā gadījumā parādās, gribat vai negribat, – varat uzskatīt mani, par ko vien gribat, – varbūt ne gluži personīgās ieinteresētības moments, bet savstarpējās ieinteresētības moments. Šajā gadījumā Ekonomisko reformu ministrija, kurai nav šo valsts uzņēmumu, faktiski uzstājas neieinteresēta arbitra lomā, un tā izvērtēs… Jūs uz Ekonomisko reformu ministriju nedrīkstat skatīties tikai no tā viedokļa, ka viņa būs tā, kura realizēs privatizācijas procesu. Nē, Ekonomisko reformu ministrijai ir jāveic arī tas, par ko es runāju, atbildot uz vienu no jautājumiem, – ka mēs nodarbojamies arī ar tautsaimniecības struktūrpolitikas jautājumiem. Tātad valsts uzņēmumu privatizācija būs jāskatās arī no šīs puses.

A.Buls: Paldies. Atļaujiet, lūdzu, otro jautājumu uzdot par 458.likumprojektu.

N.Luste: Par ko tas ir, jo man nav šo numuru?

A.Buls: Tas ir par privatizācijas procesa vadību (ar nostrīpoto beigu daļu). Tātad jautājums par valsts īpašuma pārvaldi atkrīt, bet tikai par privatizācijas vadību… Šis likumprojekts ir tipisks nolikums dažādām institūcijām vai pat vēl sīkāks – kā darba instrukcija. Sakiet, lūdzu, kādu apsvērumu dēļ jūs šo nolikumu esat pacēluši likuma rangā un kāpēc pamatnostādnes par vadību negribējāt iestrādāt divos galvenajos privatizācijas likumos, proti, likumā par valsts uzņēmumu pārveidošanu statūtu sabiedrībās un par nomu ar izpirkšanu, bet pacēlāt šo nolikumu likuma rangā?

N.Luste: Es laikam runāju ārkārtīgi haotiski, un jūs mani vienkārši nesapratāt. Šie divi likumi nerunā par privatizācijas veidiem. Šie divi likumi runā par privatizācijas procesa organizatorisko pusi. To, kādā veidā valsts uzņēmumu varēs pārveidot statūtu sabiedrībā, un to, kādā veidā valsts uzņēmumu varēs nodot nomā; tas ir divu atsevišķu likumu jautājums, tas ir, statūtsabiedrību pārveidošanas likuma un nomas likuma jautājums. Šie divi likumi, par kuriem es šodien cīnos, ir likumi par šā procesa daudzmaz sakārtotu vadību, un šeit tas ir noteikts. Kāpēc mēs esam to ietvēruši likumā, nevis Ministru padomes nolikumā? Tas ir tāpēc, ka šodien nav neviena normatīvā akta, kas reglamentētu pārvaldes institūciju tiesības un pienākumus, kā arī atbildību privatizācijas procesa vadībā. Nav tāda.

A.Buls: Paldies.

N.Luste: Nē, tas ir tas priekšlikums, par kuru es jums teicu. Ja jūs sakāt, ka tādi likumi nav vajadzīgi, tad ir jādod attiecīgas pilnvaras valdībai, lai tā šos divus dokumentus akceptē kā valdības nolikumus.

Priekšsēdētājs: Paldies, Lustes kungs! Jums jautājumu vairs nav. Par alternatīvo projektu ziņo Ēlerta kungs.

I.Ēlerts: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti, cienījamie viesi! Pirmkārt, par to, kādēļ Rūpniecības komisija ķērās pie alternatīvā projekta izstrādes. Mēs saņēmām vienu no šā likuma sākotnējiem variantiem, ieraudzījām tur normu par sarakstu sastādīšanu, kas paredzēta trīs mēnešus pēc likuma spēkā stāšanās dienas, un tas mums nebija pieņemams. Mēs ieraudzījām agrīno privatizāciju, ko gan kādreiz sauca par eksperimentālo privatizāciju. Arī tas mums nebija pieņemams.

Nebija pieņemams arī likumprojekta sakārtojums, kur privatizācijas metodes nez kādēļ nāk pēc privatizācijas projektiem. Un pats galvenais tomēr ir šī Ekonomisko reformu ministrijas vienvadība. Mēs vienkārši neesam pārliecināti, ka Ekonomisko reformu ministrija tiks galā ar to. Acīmredzot iznāk 600 privatizējamie uzņēmumi divos gados. Diez vai tā viena pati spēs visus izkontrolēt, bez tam vēl apstiprināt privatizācijas komisijas, kā tas ir noteikts. Tai jau pieņemtajā likumā ir vēl arī citas funkcijas, kas saistītas ar privatizāciju, – jā, tai ir jāturpina arī likumu izstrāde un, protams, arī likumu papildināšana un grozīšana.

Mēs katrā ziņā esam priecīgi, ka Ekonomisko reformu ministrija atsakās no sarakstu apstiprināšanas atlikšanas. Es ceru, arī deputāti piekritīs, ka ir jāizslēdz šī agrīnā privatizācija kā likuma pants. Es gan nezinu par pārējiem deputātiem, bet vismaz es esmu gatavs izskatīt atsevišķu valdības iesniegto sarakstu, kurš uzņēmums kaut kādu apstākļu dēļ būtu steidzami privatizējams. Un šādu sarakstu esmu gatavs izskatīt un arī apstiprināt. Es ceru, ka arī pārējie deputāti ir tādās pašās domās. Tātad runa ir par likumu, kas lasāms 472.dokumentā un sākas 3.lappusē. Tas ir likums “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācijas kārtību”, ko mēs zināmā mērā uzskatām par kaut ko līdzīgu “jumta” likumam uzņēmumu privatizācijas jomā.

Ar ko šis likums atšķiras no valdības iesniegtā dokumenta, tas ir, no 486.dokumenta. Tātad viens no galvenajiem momentiem ir pateikts 3.panta pirmajā daļā – ka ikviena fiziskā vai juridiskā persona var iesniegt jebkura uzņēmuma privatizācijas projektu, un tālāk ir privatizācijas projekta saturs. Pirms tam ir noteiktas metodes, ar kādām var privatizēt. Tātad šīs metodes ir tādas pašas, kādas tās bija jau pieņemtajā 3.marta lēmumā. Ir noteikts arī privatizācijas projekta saturs un privatizācijas projekta apstiprināšana, tas ir lasāms 6.pantā.

Mums jāatzīst, ka bijām nedaudz “pāršāvuši pār strīpu”, tātad atvēlējuši Ekonomisko reformu ministrijai kontroles un arbitra lomu tikai tajā gadījumā, ja kāds no iesniegto privatizācijas projektu autoriem nav apmierināts ar lēmumu, ko pieņēmusi nozares ministrija. Tādēļ Rūpniecības komisija iesniedza un jums ir izdalīts 492.dokuments. Tas šorīt ir izdalīts, lai gan varbūt ne visiem tas ir, jo kolēģu nebija klāt. Lūdzu to sekretariātā paņemt!

Tātad te ir labojumi 6.pantā, kuru galvenā būtība ir tāda, ka Ekonomisko reformu ministrija ir tiesīga apturēt ministrijas lēmumu “Par privatizācijas projekta apstiprināšanu”, ja Ekonomisko reformu ministrija atzīst šādu lēmumu un šādi apstiprinātu projektu par nepieņemamu. Tātad mēs piekrītam, ka Ekonomisko reformu ministrijai ir kontroles funkcijas, tas tai samazinātu slodzi un ļautu tomēr notikt plašākai privatizācijai, tā nekavētos, un tomēr varētu paturēt šo Ekonomisko reformu ministrijas kā metodiskā vadītāja kontroli. Jāteic, ka attiecībā uz pārējo likumu būtībā šeit nav lielas atšķirības no Ekonomisko reformu ministrijas izstrādātā 486.dokumenta.

Protams, mums nebija līdzekļu, par ko piesaistīt ārzemju konsultantus, tātad šeit nepilnības noteikti būs. Mēs, piemēram, neesam padomājuši arī par to, kā ieinteresēt projekta izstrādāšanā. Tātad tas ir tas, ko šodien, uzdodot jautājumu, ierosināja Plotnieka kungs. Tas varētu notikt konkursa kārtībā, un tad varētu paredzēt atlīdzību tam autoram, kura projekts tiek pieņemts. Es domāju, ka likums būtu jāpapildina ar šādu domu, un tad deputātiem ir jāizšķir, kurš no projektiem ir loģiskāks un viņiem pieņemamāks.

Tagad par otro jautājumu – “Par privatizācijas procesa vadību un valsts un pašvaldību īpašuma pārvaldi”. Ekonomisko reformu ministrijas izstrādātajā un valdības iesniegtajā 458.dokumentā “Par valsts īpašuma daļu pārvaldi uzņēmējsabiedrībās” šim jautājumam ir veltīta pavisam niecīga daļa, tas ir, 7.panta otrā daļa. Mēs izstrādājām īsu likumu, kas nosaka, kādā kārtībā tiek pārvaldīts valsts īpašums uzņēmējsabiedrībās, kur tas ir izveidots uz privatizējamo valsts uzņēmumu bāzes. Un te ir tā pati koncepcija, kas lasāma 458.dokumenta 7.pantā – ka nozaru ministrijas ieceļ šos pārstāvjus, nosaka viņu pienākumus un atbildību, noslēdz darba līgumu. Pie tam šeit ir noteikts, ka darba līguma termiņš nedrīkst būt mazāks par 5 gadiem. Un tas ir tādēļ, lai šis pārstāvis nebūtu ieinteresēts, piemēram, palielināt dividendi un samazināt peļņas izlietojumu investīcijām un pamatlīdzekļu atjaunošanai, lai viņš būtu ieinteresēts sabiedrības plauksmē, nevis patēriņā. Jo viņam vara var būt ļoti liela, tātad viņa procents uzņēmējsabiedrības pilnsapulcē var būt pietiekami liels.

Taču šeit, šajā pārvaldē, ir vēl cita problēma. Domāju, ka neesam ieinteresēti, lai valsts savu daļu paturētu mūžīgi. Manuprāt, valstij būtu jācenšas privatizēt savu daļu, un tādēļ 472.dokumenta 1. un 2.lappusē, šajā īsajā likumprojektā, ir paredzēts, ka valstij piederošo akciju pārdošanu organizē ministrija saskaņā ar likumu par vērtspapīriem. Un ienākumus tad ieskaita Valsts īpašumu privatizācijas fondā. Taču, apsverot šo jautājumu, mums arī radās pārdomas, vai ministrija būs ieinteresēta to darīt. Tāpēc, lai ieinteresētu ministriju (tas ir ļoti diskutējams jautājums, par to jau ir dzirdētas vairākas iebildes), mēs ierakstījām to, lai Latvijas Republikas Ministru padome noteiktu procentu, un šis procents, manuprāt, varētu būt nulle, 0,0 un tad skaitlis. Ja ieskaita ministrijas ārpusbudžeta kontā, tad ministrijai allaž ir, teiksim, kaut kādas vajadzības. Un tad būs zināma ieinteresētība. Protams, deputāti var izlemt citādi, vai tas ir vajadzīgs.

Un ir vēl otra problēma, par kuru nav skaidrības, ar šiem pārstāvjiem, tas ir, vai šis valsts īpašuma pārstāvis akciju sabiedrībā vai sabiedrībā ar ierobežotu atbildību vienlaikus ir arī akciju sabiedrības padomē vai nav? Tas ir diskutējams jautājums. Viennozīmīgu atbildi šeit laikam nevarēs rast: te jāapsver visi plusi un mīnusi. Un es domāju, ka tas būs jāizlemj vēlāk.

Tā kā es pieskaros šim likumam “Par valsts īpašuma pārvaldi”, tad Rūpniecības komisijas domas ir nevis pilnībā uz visiem laikiem noraidīt Valsts īpašuma fonda ideju, bet mēs atbalstītu tādu nostāju, ka no šiem valsts īpašumu pārvaldniekiem, kuri būtu uzkrājuši pieredzi, demokrātiskā ceļā var radīt šo Valsts īpašuma fondu. Un, ja šis Valsts īpašuma fonds pārvaldīs pietiekami lielu valsts īpašuma daļu, tad, manuprāt, atkristu vajadzība pēc nozaru ministrijām. Jo man nav pieņemama doma, ka Valsts īpašuma fondu varētu izveidot paralēli vēl ministrijām. Tādi monstri, manuprāt, mūsu valsts pārvaldē nav vajadzīgi. Tātad man ir jāpievienojas tam, ka nesaskatu vajadzību pieņemt likumu “Par privatizācijas procesa vadību”. To varētu pieņemt Ministru padome kā savām ministrijām saistošu dokumentu. Bet, ja nu tas tiek pieņemts, tad deputātiem vajadzētu apsvērt, vai 7.pantu šajā likumā nevajadzētu papildināt ar Rūpniecības komisijas iesniegtā 472.dokumenta 1. un 2.lappusē izteiktajiem apsvērumiem.

Ja sēdes vadītājs neiebilst, tad es pavisam īsi izteiktu savu attieksmi pret likumu par uzņēmumu īpašuma novērtēšanu. Šeit arī Rūpniecības komisijas attieksme ir tāda, ka inflācija neizbēgami prasa īpašuma pārvērtēšanu. Patiešām, kā tas likumā ir teikts, ik pēc trim mēnešiem. Vai tas ir racionāli? Mums ir jau ļoti bēdīga pieredze ar paju aprēķinu kolhozos un sovhozos. Tātad pajas tika izrēķinātas pēc vecās pamatlīdzekļu vērtības, un nu tās ir psiholoģiski graujošas, jo īpašumu vērtība ir mainījusies vismaz desmitkārt. Un nevis tā, kā ir noteikts Ministru padomes 17.janvāra 17.lēmumā, kur pārcenošanas koeficienti ir no 1,5 līdz 6. Es domāju, tas ir nepieņemami, un tādēļ Rūpniecības komisija ierosina šajā likumā nobalsot konceptuālu balsojumu, tas ir, ka valsts un pašvaldību īpašumā esošie objekti un to manta ir jānovērtē ASV dolāros, jo jebkuru mantu var novērtēt konvertējamā valūtā, un šīs mantas vērtību allaž var pārrēķināt gan latos, gan rubļos, lai arī kāda būtu nauda.

Un, tā kā būs konceptuāli jāizšķiras, tad Rūpniecības komisija ir iesniegusi arī par 493.dokumentu divus balsojumus, no kuriem pirmais ir tāds, ka valsts uzņēmumu privatizācijas procesu vada un par to atbild ministrija, kuras pārziņā ir valsts uzņēmums, tas ir, nozares ministrija, – Ekonomisko reformu ministrijas variantā – Tautsaimniecības ministrija –, bet privatizācijas procesa atbilstību likumam kontrolē Ekonomisko reformu ministrija. Tā kā likuma autori noņem jautājumu par īpašuma fondu, tad acīmredzot otrais balsojums arī Rūpniecības komisijai nav aktuāls. Paldies par uzmanību. Tas man īsumā būtu viss. Laikam būs jautājumi…

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem būs jautājumi par alternatīvo projektu? Jautājumu nav. Paldies, Ēlerta kungs! Debatēs ir pierakstījušies 10 deputāti. Tie ir: Grūbe, Kapsis, Godmanis, Bojārs, Čepānis, Plotnieks, Biķis, Špoģis, Kodoliņš, Vaivads.

Lūdzu, Grūbes kungs, jums pirmajam vārds!

G.Grūbe: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Tātad es vispirms gribu runāt par 458.dokumentu, par valdības un Ekonomikas komisijas iesniegto dokumentu. Patiešām, jāsaka atklāti, ka mūsu valstī privatizācijas process ir apstājies vai arī norit ļoti lēni. Un tāpēc manī šobrīd izsauc ļoti lielu izbrīnu tas, ka 458.dokuments praktiski ir sastādīts tādā veidā un tādā formā, lai šis privatizācijas process nevis tiktu paātrināts, bet tiktu bremzēts.

Un šeit motivācija man ir tāda, ja runājam par šā 458.dokumenta atsevišķām nodaļām. Es tātad gribētu pamatot, kas šeit nav pieņemams un kāpēc. Vai mums ir vajadzīgs tik garš likumprojekts vai, pareizāk sakot, tas nav vajadzīgs? Tātad vai pieņemt šo 458.likumprojektu, kādu to mums piedāvā?

Par 1.nodaļu. Vispārīgie noteikumi. Katrā ziņā šeit nav īstas saskaņas ar jau pieņemto lēmumu par privatizāciju kopumā, ko jau pieņēmusi Augstākā padome. Es nezinu, kāpēc šeit ir zināmas atkāpes. Galvenokārt šeit ir tāda atkāpe, un es to uztveru ļoti precīzi, ka šeit nav aprunāts tomēr tas process, kas notiek lauksaimniecībā, tas ir, par pārstrādes un arī agroservisa uzņēmumiem, bet tas tajā lēmumā, ko jau pieņēmusi Augstākā padome, bija precīzi aprunāts. Tagad šeit ir miglaini runāts par vispārējiem likumiem, un man ir bailes, jo, piemēram, SCO sistēma un arī Lauktehnikas sistēma jau ir strauji privatizējusies ar klusu valdības piekrišanu, un tas varēs izslīdēt pilnīgi un galīgi arī no lauksaimnieku pārvaldījuma.

Tālāk. Runājot par 2. un 3.nodaļu, mani ļoti uztrauc šāda prakse, ka likumdošana tiek nodota atsevišķu ministriju vai nozaru ministriju kompetencē. Es saprotu, ka kolēģi nobalsoja par to, ka Ministru padome un Ministru padomes priekšsēdētājs kopumā noteiks, kāda kompetence ir katrai ministrijai, to skaitā arī Ekonomisko reformu ministrijai; tātad to, kāda kompetence ir atsevišķām nozaru ministrijām. Man nav saprotams, kāpēc šeit ar likumu vai likumdevēju palīdzību vienā gadījumā tiek izcelta, bet otrā gadījumā – gremdēta atsevišķa struktūra. Cienījamie ministri, es domāju, ka tā ir jūsu kompetence, un Augstākajai padomei nevajadzētu šajā kompetencē līst.

Nākamais – par 4.nodaļu. Bez šaubām, šāda nodaļa ir vajadzīga, jo tieši šobrīd privatizācijas procesā pašvaldību tiesības un noteikumi ar likumdevēja akceptu nav noteikti. Tā ka 4.nodaļa, bez šaubām, būtu iestrādājama.

Par 5.nodaļu. Es domāju, ka likumā par Ministru padomi ir skaidri un gaiši ierakstīts, kādas ir Ministru padomes funkcijas, un es nezinu, kāpēc šajā likumā, ko piedāvā Ekonomikas komisija un pati valdība, vajadzētu ierobežot Ministru padomes funkcijas. Šeit tās ir ierobežotā veidā, nevis tādā veidā, kā ir noteikts likumā par Ministru padomi.

Par 6.nodaļu. Es šeit redzu vēlēšanos ierobežot Augstākās padomes funkcijas. Augstākās padomes funkcijas, es uzskatu, nevar tik vienkārši ierakstīt pāris punktos, un šeit ir tiešs mēģinājums ierobežot tieši Augstākās padomes funkcijas. Es domāju, ka pēc šādas 6.nodaļas pieņemšanas Augstākā padome daudzos gadījumos kļūs bezspēcīga iespaidot šo procesu.

Par 7.nodaļu. Arī 7.nodaļas virzība ir ļoti interesanta. Ir pieņemts likums par valsts kontroli, un es domāju, ka šeit nevajadzētu atsevišķā likumā ierobežot arī valsts kontroles tiesības, pienākumus un atbildību. Šeit atkal ir mēģinājums ar šā likuma palīdzību “uzlikt ragus” valsts kontrolei. Bez šaubām, es piekrītu, ka ir slikti, ka tā nav izveidota, bet šeit ir jau tas moments, ka nav neviena, kas pārstāv šo institūciju, kura ar likumu it kā ir noteikta. Šeit ļoti veikli tiek apspēlēts tas, kas būs valsts kontrole, kādi tai būs pienākumi un kādas tiesības. Es domāju, ka tas likumā jau ir noteikts un ar šā likuma palīdzību nevajadzētu šādus ierobežojumus noteikt.

Es saprotu tā, ka autori jau it kā ir atkāpušies no šīs 8.nodaļas ieviešanas. Bet šeit, jāsaka atklāti, cienījamie kolēģi, būtība nemainās. Atsevišķās nodaļās šīs 8.nodaļas tēzes tomēr jau ir ieliktas. Ja tiek pieņemts šis 458.dokumenta variants, tad es lūgtu precīzi skatīties līdzi, lai šīs 8.nodaļas tēzes likumā neienāktu caur citām nodaļām. Tāda sakarība šeit ir, un tā ir ļoti labi redzama.

Visbeidzot par šā dokumenta pieņemšanu. Es tomēr aicinātu kolēģus deputātus atbalstīt Rūpniecības komisijas izstrādāto 472.dokumenta variantu. Tas nav nekas jauns, te ir izmantots valdības un Ekonomikas komisijas iesniegtais variants, taču tas ir pamatā izstrādāts tādā veidā, kādā es uzsveru – ka no 458.dokumenta ir pieņemama 1. un 4.nodaļa. Pamatā šajā dokumentā šīs tēzes ir iestrādātas.

Attiecībā uz ministriju pilnvarām varu teikt, ka tās, bez šaubām, šeit ir, arī Ekonomisko reformu ministrijas pilnvaras var vēl pastiprināt, bet tas būtu izdarāms jau darba gaitā un arī precizējot atsevišķus pantus. Tāpēc man būtu lūgums atbalstīt 472.dokumentu par valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma pārvaldi. Iestrādājot iebildes no valdības puses vai arī no Ekonomikas komisijas puses, es domāju, šeit varētu panākt kompromisa variantu. Un nekas traģisks nenotiktu, ja šo, kā kolēģi izteicās, nolikuma formā uzrakstīto likumprojektu nepieņemtu, bet pieņemtu šo īso likumprojektu, ko piedāvā Rūpniecības komisija. It sevišķi ņemot vērā to, ka šeit ir tikai septiņi panti, tie ir vieglāk pārskatāmi un konceptuāli praktiski tie nebūtu pretrunā ar tiem likumiem, ko Augstākā padome jau ir pieņēmusi.

Mazliet par otru problēmu – par valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācijas kārtību. Arī šeit es tomēr aicinātu šajā gadījumā pieņemt Rūpniecības komisijas iesniegto projektu, jo arī šeit, kā es uzskatu, praktiski nav uzrakstīts īpaši kaut kas jauns, bet ir mēģināts koncentrētākā veidā bez sevišķas liekvārdības uzrakstīt to, kas jau uzrakstīts 486.dokumentā. Un tāpēc nobeigumā es gribētu kolēģus aicināt šo divu – 458. un 486. – dokumenta vietā pieņemt Rūpniecības komisijas iesniegto 472.dokumentu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Grūbes kungs! Nākamais runās Kapša kungs, pēc tam Bojāra kungs, jo Godmaņa kungs joprojām tiekas ar Luksemburgas premjerministru.

I.Kapsis, valdības padomnieks: Cienījamais priekšsēdētāj, cienītie deputāti! Smagākais punkts, par kuru šeit ir runa, manuprāt, ir ietverts 493.dokumenta pirmajā balsojumā. Un tas ir tāds – vai ir runa par Ekonomisko reformu ministrijas kontroli vai vienvadību, kā to Ēlerta kungs minēja, vai ir runa par šo funkciju sadalīšanu starp ministrijām, par šo decentralizāciju, ko minēja Lustes kungs. Man liekas, te ir viens emocionāls moments, jo pagājušajā gadā, tieši pirms gada, tika izveidots Valsts īpašuma konversijas departaments, kurš novembrī tika likvidēts. Tad nu liekas, ka šāds viens orgāns, kas atbild par to, nav efektīvs. Manuprāt, te nav izdarīta nekāda analīze, kas noskaidrotu, vai šis departaments zināja, kas tam ir jādara, vai nezināja. Ja nezināja – tad kāpēc? Ja zināja – vai darīja vai nedarīja? Ja nedarīja – tad kāpēc? Ja darīja – tad kas bija pareizi un kas bija nepareizi? Ja mēs šādu analīzi būtu veikuši, tad varbūt redzētu, ka ir sīkākas kļūdas, ko var novērst, un tad tā vienvadība tomēr būtu palikusi.

Manuprāt, ir viens elements, kuru mēs neviens nepieminam, bet kas ir minēts Augstākās padomes pagājušā gada marta lēmumā par privatizācijas pamatprincipiem. Tur ir minēts, kādēļ veicam privatizāciju. Tur ir runa par mērķiem, tas ir, par to, ko gribam sasniegt ar šo privatizāciju. Visos šajos dokumentos, kas šodien mums ir priekšā, mēs runājam tikai par šā procesa tehnisko un mehānisko pusi. Mēs nepieskaramies pašai tā jēgai. Tiklīdz sākam runāt par šo jēgu, tad ir jāpieņem vesela rinda lēmumu, kas prasa šīs jēgas izpratni.

Es gribētu minēt vienu sīku piemēru. Ja rodas tāda situācija, ka vienam uzņēmumam nevar atrast pircēju, jo nav neviena, kas būtu ar mieru maksāt, tad viens variants varētu būt tāds, ka tas ir jālikvidē un tā manta ir jāpārdod, lai valstij kaut kas no tā tiktu. Taču rodas viens otrs uzņēmējs, kas saka – labi, tajā uzņēmumā ir nodarbināti 500 cilvēki, un es ņemšu šo uzņēmumu, ja jūs man to atdosit par velti… Teiksim, es maksāšu vienu latu, un garantēju, ka tajā uzņēmumā varēs strādāt 300 cilvēku. Te būs jāizšķiras – vai valstij vajag tos rubļus, dolārus vai latus, vai valstij svarīgākas ir tās 300 darba vietas, kas tiks saglabātas, ja uzņēmumu pārņems šis cilvēks. Es pašlaik nezinu nevienu tādu cilvēku vai daļu kādā ministrijā, arī Ekonomisko reformu ministrijā, kas būtu kompetenta šādu lēmumu pieņemšanā, kas varētu izlemt, kas šajā situācijā ir jādara.

Šīs problēmas rodas veselā rindā jautājumu, ja runājam par to, ko pārdot, kā pārdot, kam pārdot un kādēļ pārdot. Ja runājam par to, kam pārdot, rodas jautājums, vai radīsies kompetents un ieinteresēts uzņēmējs, kas spēs dot kapitālu, tehniskās zināšanas, komerciālās zināšanas, kā arī nodrošināt uzņēmuma vadību un kontroli pār šo uzņēmumu. Ja mēs to neņemam vērā, tad šis process kļūst mehānisks, un mēs nevaram galvot, ka privatizācijai būs tās sekas, ka privatizācija dos to, ko no tās sagaida.

Šādu lēmumu nevar pieņemt tikai ar ticību, ka būs labi. Šeit nevienā dokumentā nav iebūvēti kritēriji par to, kā šādu lēmumu pieņemt. Varbūt arī nav iespējams visu tik sīki reglamentēt, bet tieši tādēļ tanī situācijā ir nepieciešami eksperti. Zināmu analoģiju varētu ņemt arī no pamatprincipiem, kur bija runāts par novērtēšanu vai nu pēc tirgus, vai pēc ekspertu atziņas. Arī šajā gadījumā šiem privatizācijas procesa lēmumiem ir nepieciešami eksperti. Tādi ir, bet tādu nav daudz. Un, manuprāt, ja privatizācijas procesā ir vienvadība, tad pie šīs vadības var izveidoties ekspertu padome, kas būtu kompetenta spriest par šīm situācijām un pieņemt šos lēmumus par to, kādā veidā privatizēt. Ja to mēģinātu darīt ar ministrijām, tad ir problēmas. Tad mums būtu vesela rinda ekspertu padomju, kur katra mēģinātu savā veidā atrisināt tos pašus jautājumus. Manuprāt, šeit ir nepieciešama vienvadība, viens orgāns, kas var ar tiem strādāt.

Ja runājam par ekspertiem, tad nav runas par dārgi apmaksātiem ārzemju ekspertiem, kuri var nākt ar saviem principiem un teorijām. Ar to nepietiek. Ir jābūt cilvēkiem, kas ir pieredzējuši vietējo uzņēmumu darbības jautājumos un kas spēj izvērtēt un apskatīt, vai tam uzņēmumam ir iespējams eksistēt un kas var būt tie, kuri var pirkt. Tie ir tie lēmumi, kas ir jāpieņem, un tur ir nepieciešama viena padome vai centrālā vadība, kas šo funkciju var veikt, un to nevar nodot atsevišķai ministrijai. Es ļoti atbalstu šo vienvadības principu.

Tā kā man mazliet vēl ir laiks, es gribētu pieskarties vienam citam elementam, kas ir paredzēts 458.dokumenta 4.pantā. Tas ir jautājums par atklātību. Mēs paredzam atklātību tikai līdz pārdošanas brīdim. Tas ir pareizi, jo visiem cilvēkiem ir jābūt informētiem par to, ko var nopirkt, kā var nopirkt, kur jāpiesakās un tā tālāk. Ir izteikts uzskats, ka nevar pateikt to, kurš ir nopircis, jo, lūk, mafija viņam var uzklupt. Man liekas, ka gādāt par mafijas apkarošanu ir valdības uzdevums. Ja nonākam tādā situācijā, ka mafija spēj ietekmēt to, kas ir rakstīts likumā, tad tā ir traģēdija. Jo atklātībai ir jāturpinās arī pēc tam, kad šis objekts ir pārdots. Ja tas netiek pateikts, tad ir iespējama korupcija un nevienam nav skaidrības par to, tad nav iespējas kontrolēt, kas ir noticis. Tas ir tad, ja nav pateikts, kas ir pārdots, kā ir pārdots, kam ir pārdots un par cik ir pārdots. Tas ir tas, ko prasītu ārzemēs. Varbūt mēs esam apmierināti ar šo situāciju? Es domāju, tā būtu katastrofa, ja mēs pieļautu to, ka kaut kāda mafija var ietekmēt mūsu likumdošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Bojāra kungam. Pēc tam runās Čepāņa kungs, bet sekretariātu lūdzu dot zvanu, jo pēc četrām minūtēm sāksies nenobalsoto likumprojektu balsošana.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Kāpēc mani interesē šie likumprojekti, kas ir jūsu priekšā, it sevišķi no viena viedokļa? Tāpēc, ka manā rīcībā ir nonācis ļoti interesants dokuments, ar kuru diemžēl Augstākā padome nav iepazīstināta, kaut gan šis dokuments ir valdības rīcībā. Respektīvi, Ekonomisko reformu ministrija ir izdarījusi apsekojumu, kā tad ir notikusi šī nereglamentētā privatizācija Latvijā. Es nosaukšu pāris datu, lai jūs vispār zinātu, kas notiek un ar ko mums ir jānodarbojas un jārēķinās. Tāpēc jau es arī uzdevu šos jautājumus.

Tātad ir notikusi pārbaude. Kas tajā ir secināts? Faktiski ar izpirkuma tiesībām ir iznomāta valsts manta par lielām summām, kuras izpirkuma maksa tiek ieskaitīta valsts uzņēmuma vai ministrijas speciālajos kontos. Nevis budžetā vai ārpusbudžeta privatizācijas fondā. Tas ir viens izlaupīšanas veids. Bez tam 18 bijušie nomas uzņēmumi ir pārveidoti par valsts uzņēmumiem, līdz galam nenoregulējot īpašuma tiesības uz nomas laikā iegūto īpašumu – tas ir otrs aspekts.

Kas mums vispār ir, ar ko mēs rīkojamies? Uzņēmumu reģistrā jau ir reģistrēti 1118 uzņēmumi, kuru kopējā fondu vērtība būtu 20 miljardi. Mēs tagad šeit zālē izšķiram jautājumu 20 miljardu vērtībā, un ar to ir jārēķinās.

Tālākais secinājums. Praktiski nedarbojas Latvijas Republikas Ministru padomes 1991.gada 31.jūlija 127.lēmuma punkts par pamatlīdzekļu realizāciju par tirgus cenām, jo parasti tie tiek pārdoti par atlikuma vērtību, kas no tirgus cenām atšķiras pat 10 un vairāk reižu. Te visskaistāk izskatās kustamā īpašuma pārdošana. Piemēram, “Volga” ir pārdota par 3,3 tūkstošiem rubļu. Tad ir vēl automašīnas, kas pārdotas lētāk par lūžņu cenu. Automašīnas pārdotas lētāk par lūžņu cenām! Tā firmai “Dauer” ir pārdota mašīna IŽ par 247 rubļiem. Ir vēl mašīnas arī par 270 un 240 rubļiem. Piemēram, KAZ-608 ir pārdots par 564 rubļiem. Tātad ir cenas, kuras šeit parādās.

Es negribētu ļoti ilgi aizkavēt jūsu uzmanību, cienījamie kungi, bet mūsu premjerministrs parasti man draud pat pa televīziju, kaut kur pa lielāku distanci, taču, kad viņš ir zālē, viņš to nedara. Par to, ka es kritizēju, lūk, par šādiem materiāliem. Un tas notiek mūsu valdības acu priekšā.

Lai ieviestu skaidrību, ka mums tomēr apmēram ir tā, ka mums ir iemesls uztraukties, es citēšu šā dokumenta slēdzienu. Slēdziens ir šāds. Te tieši tā ir rakstīts: “Secinājumi”. Šeit ir dots izvērtējums par firmām un organizācijām. Vietām šis vērtējums varbūt ir ne visai dziļš, bet secinājums visumā ir precīzs un laikam atbilstošs īstenībai. Un tas ir šāds: “Pretēji Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes normatīvajiem aktiem notiek valsts mantas izsaimniekošana lielos apmēros.” Tas ir ministrijas secinājums. “Pamatlīdzekļi tiek pārdoti daudz lētāk par tirgus cenām, valsts īpašumu nomas ienākumi neieplūst valsts kasē, bet ministriju un uzņēmumu speciālajos kontos vai tiek izmaksāti darba algās.” Tātad tā valsts īpašums tiek pārvērsts un taisni iebrauc kabatā. “Daļa uzņēmējsabiedrību, kuras darbojas lielajās rūpnīcās, vispār nemaksā par valsts īpašuma izmantošanu vai maksā simbolisku samaksu.” Un jūs zināt, kas pārvalda vairākumu no mūsu rūpnīcām. Tāpēc man nemaz nerada nekādu izbrīnu tas, ka mūsu opozīcija nekritizē valdību šajā zālē. Tas tā – tikai tāds neliels secinājums, lai gan vispār politiska rakstura.

Un tagad par šiem dokumentiem. Es tos pārāk negribētu kritizēt. Cilvēki ir cīnījušies un centušies, cik nu viņi ir varējuši. Lūk, 458.dokumenta 17.pants. Man tas nav īsti skaidrs, jo šeit ir rakstīts: “Valsts īpašuma fonds apzina visu valsts īpašumu un veic tā atgūšanu.” Tātad iepriekš nolasītajā ietvarā gribas jautāt: vai šī īpašuma atgūšana arī tiek domāta vai ne? Man rodas arī tāds jautājums: un kas tiek domāts atgūt atpakaļ? Vai tas ir pareizi privatizēts, nolaupīts, nav reģistrēts? Es nesaprotu, kas ar to tiek domāts.

Tālāk. Šā paša 458.dokumenta beigās 25.lappusē ir divi panti, kuri pēc savas būtības ir analogi. Tas ir 4. un 5.pants. 4.pants saucas “Objekta mantas vērtības noteikšana”, kurā, piemēram, ir teikts, kādus visādus faktorus ņem vērā, bet tas, kas ir domāts ar šiem citiem faktoriem, nav skaidrs. 5.pantā ir burtiski tas pats teksts, kā notiek mantas vērtēšana. Tikai detalizētāk. Kāpēc tad vajag divus pantus? Un tālāk abos pantos ir secinājums, ka mantas vērtēšana tomēr notiek Ministru padomes noteiktajā kārtībā. Es tomēr gribu teikt, ka, ņemot vērā šos bēdīgos secinājumus... Atvainojiet, bet šo visu ir vadījusi Ministru padome. Šī te privatizācija ir notikusi valdības paspārnē. Kāpēc mums vēl tālāk jāuzticas valdībai un kaut kādai Ministru padomes noteiktajai kārtībai? Tad ieliksim te likumā precīzu kritēriju, kā jānotiek vērtēšanai! Daži no šiem kritērijiem šeit ir iekšā, un es pilnīgi tiem piekrītu un tos neapstrīdu. Tad ieliksim to likumā, kādiem ir jābūt šiem obligātajiem kritērijiem, un tādā veidā arī vērtēsim.

Tagad vēl par 1.dokumentu – par šo Ekonomisko reformu ministrijas dokumentu. Es aizmirsu pateikt, ka tam ir pielikums, kurš skan tikpat jauki un skaisti. Un šeit ir kopsavilkums, kur ir pateikts, kas tad īsti tagad pie mums ir privatizēts. Sākotnējā vērtība ir pateikta. Tātad 190,89 miljoni ir sākotnējā vērtība. Pēc tam tālāk jau ir uzrakstīts, ka atlikuma vērtība šim privatizētajam īpašumam ir 108 miljoni, bet realizācijas cena jau vairs tikai 43 miljoni. Es nezinu, kādus robus mēs savā budžetā tagad varam aizbāzt ar 43 miljoniem… Ne jau velti tad, kad šeit, šajā tribīnē, uzstājās cienījamais mūsu republikas ģenerālprokurors un iekšlietu ministrs, es viņiem uzdevu šos jautājumus, vai viņiem ir vismaz viena lieta, ko šeit mums parādīt, par liela mēroga izlaupīšanu un izsaimniekošanu. Neviens no viņiem neko šeit nevarēja parādīt. Atsaucās, ka nav pietiekamas likumdošanas, vai teica, ka Zviedrijā iet vēl sliktāk... Es gan nezinu, vai Zviedrijā ar šo valsts mantas izlaupīšanu iet vēl sliktāk, bet uzskatu… Tagad, cienījamie kolēģi, es jums pilnīgi atklāti saku, ka šo materiālu aizsūtīju prokuratūrai. Ja saņemšu vēlreiz tādu pašu atbildi kā iepriekšējā reizē, ka prokurors mums atbild, ka šeit notiek pirmatnējā uzkrāšana, īpašuma uzkrāšana privatizācijai, tad es vispār sākšu apšaubīt prokurora juridiskās kvalitātes. Es viņu kā juristu līdz šim vērtēju ļoti augstu.

Tagad par šiem diviem dokumentiem, kas ir mūsu priekšā. Vienu ir iesniegusi valdība, bet otru – Ekonomikas komisija. Es tomēr uzskatu, ka Ekonomikas komisijas iesniegtajam dokumentam vairāk piemīt normatīvs raksturs. Turpretim šis valdības dokuments man liekas vairāk programmatisks. Tas vairāk izskatās pēc pasākumu uzskaitījuma. Man, piemēram, daudz simpātiskāki liekas Ekonomikas komisijas dokumentā ietvertie mēģinājumi noformulēt kaut kādu normatīvo bāzi šim privatizācijas procesam, tāpēc balsojot par diviem dokumentiem, es acīmredzot izšķiršos par Ekonomikas komisijas iesniegto variantu. Atvainojiet, Rūpniecības komisijas… Atvainojiet par kļūdu! Es esmu pat minūti ieekonomējis. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Sekretariātu lūdzu zvanīt. Paldies. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Arī Šteina kungs ir reģistrējies. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 109 deputāti.

Godātie kolēģi, saskaņā ar darba kārtību katram gadījumam lūdzu tribīnē Krastiņa kungu. Vispirms būs balsojams likumprojekts “Par Latvijas Banku”, kurš jau ir apspriests. Vai par balsošanas motīviem kāds vēlas izteikties? Nav. Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Repšes kunga balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 87 – par, pret – nav, 8 – atturas.

Lēmuma projekts par šā likuma stāšanos spēkā. Lūdzu, Grūbes kungs, par balsošanas motīviem!

G.Grūbe: Man vienkārši ir jautājums par to, ko jau iepriekš uzdevu – par šo reorganizāciju. Kā Krastiņa kungs domā lēmumā to atspoguļot?

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs, mēs patlaban izsakāmies tikai par balsošanas motīviem! Paldies Grūbes kungam! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsosim! Rezultātu! Par – 81, 2 – pret, atturas – 10.

Nākamais ir likumprojekts “Par bankām”. Vai neviens par balsošanas motīviem negrib izteikties? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. 81 – par, 1 – pret, 9 – atturas. Paldies.

Par lēmuma projektu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim! Viena balss papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 87 – par, 1 – pret, 7 – atturas. Paldies.

Turpināsim debates jautājumā par privatizāciju. Vārds Čepāņa kungam!

A.Čepānis: Cienījamie kolēģi! To, ka privatizāciju esam neglābjami nokavējuši, acīmredzot apzinās katrs no mums. Un tad, kad pirms mēneša apspriedām šos privatizācijas procesa vadības un valsts un pašvaldības īpašuma pārvaldes jautājumus, konceptuāli nobalsojām par to, ka nozaru ministrijas neveidos privatizācijas komisijas. Tādējādi mūsu komisijas ierosinātais motīvs bija tāds, lai mēs nekavētu privatizācijas procesu. Un tāpēc es Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas vārdā gribu izteikt vienu piezīmi par Rūpniecības komisijas šodien iesniegto 493.dokumentu, kur 1.punktā ir paredzēta norma, ka valsts uzņēmumu privatizācijas procesu vada un par to atbild ministrija, kuras pārziņā ir valsts uzņēmums. Un tālāk: “Privatizācijas procesa atbilstību likumam kontrolē Ekonomisko reformu ministrija.” Es domāju, ka tas šo privatizācijas procesu tikai nevajadzīgi sarežģīs. Ir jāatrod viens atbildīgais par privatizācijas procesu. Tādēļ ierosinu Rūpniecības komisijas iesniegtajā 493.dokumentā balsot par alternatīvo šā punkta variantu – ka privatizācijas procesu vada, kontrolē un par to atbild Ekonomisko reformu ministrija.

Lai ilustrētu savu un arī mūsu komisijas pārliecību šajā jautājumā, ka privatizācijas procesam ir jābūt maksimāli īsam, efektīvam un jāatrodas vienās rokās, es gribu minēt mūsu komisijas darbības praksē sastaptos gadījumus, kad, neskatoties uz to, ka Augstākā padome, tātad mēs paši, jau gandrīz pirms pusgada pieņēmām likumu par ārvalstu investīcijām Latvijas Republikas ekonomikā, taču es nezinu, vai kādā tautsaimniecības nozarē tas būtu noticis. Katrā ziņā tirdzniecībā par to nopietni runāt nevar. Nav jūtams, ka šīs ārvalstu investīcijas ir ienākušas pietiekami daudz, un ārvalstu investori aktīvi atbalstītu šo mūsu likumprojektu.

Attiecībā uz mūsu pārziņā esošo tautsaimniecības nozari varu teikt, ka visi mūsu komisijas un tirdzniecības organizāciju piedāvājumi ārvalstniekiem ieguldīt šeit investīcijas labākajā gadījumā sastopas ar ironisku smaidu. Un tas ir vienīgi un tikai tādēļ, ka mums šis privatizācijas process (neskatoties uz to, ka pagājušā gada 5.novembrī attiecīgs likums ir pieņemts) uz priekšu tomēr nevirzās. Tādēļ es lūdzu 493.dokumentā balsot par 1.punkta alternatīvo variantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais debatēs runās Plotnieka kungs.

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Šodien, izvērtējot šos trīs projektus, kas ir mūsu priekšā, mums acīm redzot kārtējo reizi pašiem ir jāmeklē atbildes uz vairākiem jautājumiem. Un šajā sakarībā man ir pirmais jautājums, kuru es gribētu visiem mums uzdot. Tas ir šāds: vai mēs reāli apzināmies, ka mums republikā notiek (pie tam plašā apjomā) gan agrīnā, gan vēlīnā privatizācija? Un šīs agrīnās un vēlīnās privatizācijas rezultāts ir tāds, ka praktiski administrācija daudzos uzņēmumos kļūst par šo uzņēmumu īpašniekiem. Un tas, ka mēs šobrīd atkal it kā no jauna mēģinām veidot kaut kādu modeli, nedodot sev skaidru atbildi uz to, kas tad īsti ir noticis, liecina par to, ka mēs neapzināmies stāvokļa nopietnību.

Šajā sakarībā es vienkārši jums nolasīšu dažus skaitļus. Šodien eksistē akciju sabiedrība “Dzintars”. Kas tā tāda ir – to mēs visi ļoti labi zinām. Tas bija viens no plaukstošiem valsts uzņēmumiem, kurš varēja pelnīt naudu un kurā acīm redzami privatizācijas rezultātā savu daļu vajadzēja nodrošināt Latvijas tautai. Taču faktiskā notikumu norise ir bijusi šāda. Uzņēmuma īpašuma aprēķinātā vērtība ir 31,999 miljoni rubļu. 15 procenti no akciju kopskaita, kuras paredzētas saimnieciskajiem partneriem, vēl atrodas uzņēmumā. 56 procenti akciju par 18,9 miljoniem rubļu ir pārdotas uzņēmuma darbiniekiem. 29 procenti ir valsts kapitāla daļa. Latvijas Republikas Ministru padomes ārpusbudžeta privatizācijas fondā ieskaitīti 17,920 miljoni rubļu. Kas tad faktiski ir noticis? Faktiski, lūk, ar šā uzņēmuma piemēru mēs varam izsekot, kā notika, kā notiek un kā notiks privatizācija. Un no šā viedokļa mūsu kautrība, runājot par darba sertifikātiem, var Latvijas tautai izmaksāt ļoti dārgi. Jo izrādīsies, ka tad, kad beigu beigās būsim radījuši kaut kādu aktu, kurš reglamentētu šo darba sertifikātu izmantošanu, būs redzams, ka viss jau ir sadalīts starp uzņēmuma darbiniekiem, ka faktiski īpašnieks ir administrācija un tautai kārtējo reizi ar atplestu muti būs jābrīnās, kā tas tā varēja būt: parlaments solīja un neko mums neiedeva? Bet mums un jums būs jāstāv un jātaisnojas – kā tas varēja būt, ka, apsolot sadalīt zināmu valsts īpašuma daļu ar darba sertifikātiem, mēs neko neesam sadalījuši. Es ierosinātu visā nopietnībā šobrīd jebkurā likumprojektā, kas ir veltīts privatizācijas jautājumiem, negaidot šo visaptverošo un universālo likumprojektu par darba sertifikātiem, par kuru es baidos, ka to neredzēsim līdz Augstākās padomes pilnvaru beigām, iestrādāt normas, kas garantētu, ka zināmu daļu privatizācijas rezultātā saņems Latvijas tauta ar darba sertifikātiem. Citādi mūsu atbildība tik tiešām var būt tāda, ka mums nebūs nekā ko likt priekšā, ne arī ar ko taisnoties.

Tagad par šiem diviem konkurējošiem dokumentiem – tātad 486. un 472.dokumentu. Godātie deputāti! Neraugoties uz to, ka ir šis projekts (486.dokuments), kuru mums šeit raksturoja kā zinātniski ļoti augstā līmenī sagatavotu, un neraugoties uz manām simpātijām pret departamenta pārstāvi, kas mums ziņoja par šo projektu, man jāsaka, ka šis likumprojekts kā tāds neiztur nekādu kritiku. Šeit ir atkal dokuments, kuru varētu salīdzināt varbūt ar tajā vai citā partijas kongresā akceptētajiem tautsaimniecības attīstības virzieniem tai vai citai piecgadei, un nekas vairāk. Šeit ir atkal agrīnais un vēlīnais, un tā tālāk… Un es ne velti uzdevu šo jautājumu. Likumos nevar iestrādāt tādas normas, kas kaut ko ieskicē. Likumos ir jābūt strikti noteiktai kārtībai, jo likums kā tiesību avots sastāv no tiesību normām, bet tiesību normas ir uzvedības priekšraksts zināmā situācijā. Tātad ir jābūt skaidram, ko mēs kurā situācijā vēlamies panākt. Ja mēs gribētu šo likumprojektu novest līdz zināmai kondīcijai, tad šeit ir jātīra ārā vismaz puse vispārēju spriedelējumu un varbūt visnotaļ labu, bet tikai vēlējumu, kuriem nav nekāda sakara ar tiesībām.

Otrs moments, kas izraisa lielas šaubas un bažas šajā 486.dokumentā, ir tas, ka faktiski tas orientē mūs uz darbību tajā pašā virzienā, kādā šī darbība notika akciju sabiedrības “Dzintars” veidošanas procesā. Šeit atkal šajos uzņēmumos paši izstrādā, paši visu sagatavo, paši tā vai citādi ietekmē šo komisiju veidošanos un galarezultātā būs jāpieņem tikai lēmums. Bez šaubām, es to šodien varu apgalvot, ka mūsu Ekonomisko reformu ministrijai, kura saskaņā ar šo likumprojektu ir uzvēlusi sev nepanesamu nastu kaklā, nebūs ne laika, ne materiālo iespēju šo darbu veikt. Tai atliks tikai fiksēt un vīzēt tos vai citus lēmumus… Un rezultātā uzņēmumu savā īpašumā pārņems uzņēmuma administrācija un nekas cits. Tā būs tā pati Rižkova privatizācija, par kuru savā laikā mēs visi skaļi smējāmies. Vai tā nenotiks arī Latvijā? No šā viedokļa, es kategoriski noraidu šā dokumenta projektu, jo uzskatu, ka tas neatrisina neko; tas ir tikai līdzšinējās prakses tāda vai citāda formalizācija.

Par 472.dokumentu, tātad par to, kuru ir sagatavojusi mūsu Rūpniecības komisija. Man jāsaka, ka Rūpniecības komisijas darbs ir visnotaļ korekts, tas ir juridisks dokuments, tur ir normas, nevis spriedelējumi, un, no šā viedokļa, es iestājos par to, lai pirmajā lasījumā to pieņemtu kā pamatu un pēc tam, turpinot darbu pie šā projekta, to izstrādātu līdz vajadzīgajai kondīcijai. Šajā sakarībā man būtu tikai daži jautājumi.

Tātad par 3.pantu. Runājot par privatizācijas projekta sagatavošanu, es visnotaļ atbalstu ideju, ka šie projekti varētu būt dažādi, ka ir nepieciešams konkurss. Un tikai tajā gadījumā, ja konkursa nav, šis projekts ir jāizstrādā tās vai citas ministrijas ietvaros. Tomēr ir jāpadomā arī par reālu iespēju šo darbu veikt, un šajā ziņā 3.pantā ir jādod skaidra atbilde – kas un ko apmaksā un kam kādu darbu kompensēt, jo izstrādāt projektu ir ļoti apjomīgs darbs. Tāpēc uzskatu, ka šeit ir jābūt iestrādātam jau principam, ka tam, kurš varbūt ir veiksmīgi izstrādājis projektu, šo darbu apmaksā, bet tam, kurš varbūt ir cietis sakāvi, bet kura projekts pats par sevi ir visnotaļ korekts, arī kaut kādu daļu varbūt varētu atlīdzināt, lai būtu tik tiešām zinātniski pamatotas idejas sacensība.

Un šajā sakarībā es gribētu atgādināt domu, kuru man viens no mūsu pilsētas strādniekiem Slokas kungs savās vēstulēs vairākkārt ir atgādinājis. Būdams ļoti aktīvs, viņš, piemēram, aizstāv tādu…Tā ir strādnieku pozīcija, kā es uzskatu. Doma ir tāda: “Privatizācijai jānotiek tādējādi, ka katrs var piedāvāt savu variantu, un tikai tas variants, kurš ir pats sekmīgākais, iztur šo konkursu un tiek realizēts. Es kā strādnieks vēlos būt par īpašnieku, un, ja esmu spējīgs piedāvāt tādu variantu, kurš ir visnotaļ izdevīgs, tad man ir jābūt zināmam priekšnosacījumam šā varianta realizācijai.” Tāda ir Slokas kunga koncepcija, un es to visnotaļ aizstāvētu. No šā viedokļa, es gribu izteikt dziļas šaubas un bažas par to domu, kas šodien atskanēja debašu laikā no tribīnes, ka, vērtējot izstrādātos variantus, izstrādātās programmas, vajadzētu izvēlēties vienu no diviem variantiem: vai nu skaitīsim valsts kasē dolārus un rubļus, vai arī domāsim… Tātad šajā gadījumā nevar būt tāda situācija, ka mēs, vērtējot vienu vai otru projektu, izmantojot vienu vai otru kritēriju, atdosim par velti Latvijas tautas īpašumu tikai tāpēc, ka būs apņēmīgs komersants, kas būs ar mieru to efektīvi izmantot. Nedrīkst pretstatīt efektīvu izmantojumu un valsts kases pildīšanu vai vismaz mēģinājumu piepildīt… Tie noteikti ir jāsavieno.

Un pēdējais. Es gribētu šajā sakarībā vēl ierosināt par 6.pantu. Šeit ir nepieciešams iestrādāt procesuālas normas, kas reglamentē pašu konkursu, un noteikt to, kas attiecas uz ekspertu slēdzienu izmantošanu.

Šajā projektā es ierosinātu tomēr padomāt arī par 9.pantu. Es jau runāju par darba sertifikātiem, taču noteikti vajag iestrādāt īpašu normiņu, kas nodrošinātu šo darba sertifikātu izmantošanu, turklāt garantētu izmantošanu privatizācijas procesā. Tātad par šo dokumentu es ierosinu šodien balsot. Pēc tam to varētu piestrādāt un virzīt tempā uz priekšu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Biķa kungam. Un, ja Biķa kungs ietaupīs laiku, tad runās arī Kodoliņa kungs.

V.Biķis: Cienījamais vadītāj, godājamie kolēģi! Es vispirms jūs gribu apsveikt ar to, ka apmēram pēc mēneša vai pusotra mēneša pārtraukuma mēs tomēr atkal sākam apspriest privatizācijas jautājumus. Ir ļoti žēl, ka šodien zālē vairs nav Godmaņa kunga un ka no Rūpniecības komisijas šeit neviens neuzstājās lobija lomā. Tas, ko mēs darījām, par to mums neviens nemaksās, te varbūt tikai vai nu pieņems, vai nepieņems projektu, mūs parās, pakritizēs, bet mēs tomēr vadījāmies tikai pēc tā, ka privatizācija uz priekšu nevirzās un kaut kas ir jādara. Kā tas ir iznācis – par to spriediet jūs paši. Man arī ir gandrīz pilnīgi vienalga, kuru ņems par pamatu – vai mūsu variantu vai Lustes kunga ieteikto variantu, jo otrajā lasījumā darba pie viena vai otra varianta būs ļoti daudz. Runājot par pantiem, būs jāapspriež un jāpieņem šāds vai tāds lēmums.

Mani personīgi uztrauc tikai tas, ka es šodien nedzirdēju atbildi un tomēr neizgaisa manas šaubas par to, kā Ekonomisko reformu ministrija gatavojas šo nastu pacelt. Es tomēr esmu pārliecināts, ka tieši tāpēc radās šī agrīnās privatizācijas ideja, jo viņi paši apzinās, ka nav spējīgi to izdarīt: arī 600 uzņēmumus viņi nevar privatizēt. Ministra vietnieks gan apgalvoja, ka viņi turpmāk paplašinās kadrus. Lai Dievs dod, ka tā būtu, taču arī es tam visam neticu. Un mani nepārliecināja arguments, ka, vienās rokās turot visu šo procesu un to vadot… Protams, jāvada ir vienam, jo tad, lūk, nenotiks izsaimniekošana, nenotiks likuma pārkāpumi un tā joprojām.

Tas, par ko minēja Bojāra kungs. Es ar šo dokumentu arī biju iepazinies un sen esmu nācis pie secinājuma, ka pārkāpumi notiek galvenokārt tāpēc, ka par tiem nav jāmaksā, par tiem nesoda, un tāpēc joprojām var izlaupīt valsts mantu, joprojām var nodarboties ar korupciju. Un no tā, vai mēs atdosim visus 600 vai 1200 uzņēmumus privatizācijai vienai ministrijai vai šīm nozaru ministrijām, nekas nemainīsies, ja valstī kopumā nemainīsies attieksme un atbildība pret šiem izlaupīšanas procesiem. Ja godājamie kolēģi nobalsos par pirmo variantu, tad es noteikti uzskatu, ka konceptuāli būtu jābalso par tiem priekšlikumiem, kurus mēs iesniedzām. Paldies par uzmanību.

Atvainojiet, bet es tomēr aicinātu visus, kas šeit šodien ir zālē, vienu vai otru no projektiem pieņemt pirmajā lasījumā, lai mēs varētu virzīties tālāk uz priekšu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Biķa kungs! Vai Kodoliņa kungs būtu ar mieru uzstāties atlikušajās piecās minūtēs? Lūdzu.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Es daudzējādā ziņā gribētu piekrist iepriekšējam runātājam, kaut gan daudzās nostādnēs mans uzskats ar viņa nesakrīt. Taču tiešām svarīgākais ir šis galasecinājums – ka mums šodien ir jāpieņem viens vai otrs no šiem variantiem. Bez tam arī es uzskatu, ka starp variantiem nav tik lielas atšķirības, kā tas šeit varbūt izskan. Pamatatšķirība ir detalizācijas pakāpē. Viens likums ir pārsvarā vispārīgs, pamatformas nosakošs, bet otrs detalizē šīs normas jau dažkārt līdz instrukcijas ietvariem. Un jāteic, ka vismaz attiecībā uz likumprojektu par pārvaldi tiešām ir arī mūsu komisijas vaina – ja tā vispār tiek uzskatīta par vainu… Jo mēs gribējām panākt, lai vismaz likumprojekta autori paši līdz skaidrībai zinātu katras ministrijas struktūrvienības, katras ministrijas funkcijas, pašas valdības funkcijas. Lai nebūtu tā, kā tas mazlietiņ notika, mūsuprāt, visās iepriekšējās reizēs ar šo ražotņu eksperimentālo privatizāciju, kur nebija skaidrības, kurš un par ko atbild.

Bet tālāk es gribētu pāriet faktiski pie pamatjautājuma, kuru es par tādu uzskatu. Tas ir jautājums par to, vai nozaru ministrijas vai Ekonomisko reformu ministrija varētu būt kā vienots metodoloģisks centrs. Es tomēr ļoti atbalstu šo otro variantu un daru to tikai tāpēc, ka, gribot vai negribot, nozaru ministrijas ir saglabājušās. Un tas laikam ir arī neizbēgami, jo daudz kur tās ir saglabājušas savu aparātu un, ja ne apa­rātu, tad vismaz domāšanas veidu… Nozaru ministrijas tomēr vairāk vai mazāk nevis īsteno valsts intereses savās nozarēs vai pakļautajos uzņēmumos, bet – tieši pretēji – bieži vien cenšas realizēt savas nozares intereses. Un vispār tas ir jēdziens, kas pastāv tikai tā sauktajās sociālistiskajās valstīs, kur bez valsts interesēm ir vēl kaut kādas nozares intereses. Tad, manuprāt, šāda tipiska nozares ministrija – es gribu atvainoties par to – ir Lauksaimniecības ministrija, jo tā cenšas realizēt kaut kādas nozares intereses. Es domāju, ka arī šajos privatizācijas procesos neapšaubāmi šīs nozaru ministrijas centīsies realizēt šīs intereses.

Kas tad pēc būtības ir šīs intereses? Tās ir šo ierēdņu intereses, kuri sēž gan ministrijās, gan arī uzņēmumos. Bieži vien, pārejot no vienas struktūras uz otru, no ministrijas uz uzņēmumiem, no uzņēmumiem uz ministrijām, viņi ir saauguši vienotā ierēdņu aparātā. Un tāpēc es baidos, ka tad, ja tiks realizēta tāda diezgan nekontrolēta ministriju privatizācijas programma, zināmā veidā šīs intereses izpaudīsies tādējādi, ka privatizācijas procesā, gribot vai negribot, pat it kā iekļaujoties mūsu likumu rāmjos, tomēr izpaudīsies šī lielās ierēdņu armijas intereses, kura, kā es jau teicu, ir saaugusi lielā, vienotā grupā. Tiks realizētas tās, un tāpēc es uzskatu, ka ir nepieciešama ne tikai šīs Ekonomisko reformu ministrijas kontrole, bet pār šo procesu ir vajadzīga arī Augstākās padomes attiecīgo komisiju kontrole, jo šie jautājumi tomēr ir ļoti svarīgi. Šeit nav tik daudz runas par to, ka vienā vai otrā gadījumā ir bijusi netaisnīga šī privatizācija… Visbīstamākais ir tas, ka mēs nonāksim līdz gadījumiem, kur redzēsim, ka ir pārkāpts likums, ka nav ievērotas normas, un būsim spiesti atcelt šos lēmumus par privatizāciju… Tā jau tas parādās arī šajos dokumentos. Lūk, šī lēmuma par privatizāciju atcelšana, manuprāt, ir pats bīstamākais visā šajā privatizācijas procesā, jo tas rada neuzticību, tas rada neizpratni ārzemju partneros. Un, kā jau mēs te redzējām dažos mūsu likumprojektos, kur tika realizēta pat denacionalizācija, katrā ziņā mūsu pamatuzdevums tomēr ir ne tikai sasteigt privatizāciju, bet arī panākt, lai tā būtu pietiekami korekta. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pēc pārtraukuma runās Vaivada kungs, Kalniņa kungs, Aleksejeva kungs un Špoģa kungs.

Sākas pārtraukums.

(Pārtraukums)