Valsts prezidente:

— Latvijas sabiedrībai vakar, 16. decembrī

TV tiešraidē ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu sarunājās žurnāliste Sandra Eihmane

— Labvakar! Šovakar mūsu studijā ir Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Lai gan patiesi negribas sākt mūsu sarunu ar nepatīkamo, tomēr neapšaubāmi šodienas aktualitāte ir Saeimas pedofilijas skandāla izmeklēšanas komisijas starpziņojums, kurā ir publiskotas dažas amatpersonas. Kā jūs vērtējat šo starpziņojumu?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es gribu teikt, ka visumā šis starpziņojums bija visai atturīgs un komisija ir rīkojusies atbildīgi. Nav nosaukts neviens no valdības locekļiem tādēļ, ka viņiem nav bijuši pietiekami pierādījumu. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi konstatēt, ka līdz šim nav atrasts nekas, kas norādītu, ka starp valdības locekļiem ir kāds pierādāmi saistīts ar šo skandālu. Turpretī ir izteikta neapmierinātība ar prokuratūras darbības stilu un rezultātiem. Un tas savā ziņā ir tikpat nopietni, jo prokuratūra, protams, ir svarīgs iestādījums valsts tiesiskuma vispārējā struktūrā. Prokuratūra ir viens no tiesiskas valsts pīlāriem. Ja tiek izteikta neapmierinātība ar šīs iestādes darbību, tad tas ir valstiski nozīmīgs un nopietns apvainojums, ja tā var teikt. Katrā ziņā šaubas par prokuratūras efektivitāti ir nopietnas.

— Ādamsona kungs ir publiskojis, ka nākamajā pirmdienā iesniegs Augstākajai tiesai deputātu pieprasījumu izvērtēt prokurora darbību. Savukārt Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Panteļējeva kungs ir izteicis domu izvirzīt šim amatam Ināru Šteinerti. Kā jums liekas, vai tas varētu vērst uzmanību uz zināmām pārmaiņām?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju, ka būtu mazliet pārsteidzīgi jau saukt jauna amata kandidāta vārdu, kamēr vēl tikai tiek izvirzīts jautājums par pašreizējā amata izpildītāja kompetenci un spējām pildīt savu amatu. Es domāju, līdz tādam solim mēs vēl neesam nonākuši. Augstākā tiesa, šķiet, ir vienīgā instance, kas kaut ko varētu darīt šinī jautājumā. Situācija ir nopietna tādā ziņā, ka prokuratūrai ir jābūt neatkarīgai no politiskā spiediena, bet ir jautājums, kam tā atskaitās, kas pārbauda prokuratūras darbības efektivitāti un likumību. Tas ir ļoti smags jautājums — kam prokuratūra atskaitās kā iestāde. Valsts prezidenta kancelejā ir ienākusi bieza mape ar sūdzībām par prokuratūras darbu pavisam citos jautājumos, ne šajā. Tātad es domāju, ka tur zināmas problēmas diemžēl ir.

— Šie pretrunīgie prokuratūras un Saeimas viedokļi, savstarpējā neuzticēšanās un dažādās baumas un ažiotāža liek Latvijas cilvēkiem domāt par valdības stabilitāti vai nestabilitāti. Kā jums šķiet, cik droša pašlaik ir Latvijas politiskā stabilitāte?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es negribētu šobrīd ar savu naudu derēt par šo stabilitāti vai nestabilitāti. Politiskā situācija var ļoti ātri mainīties notikumu gaitā, un man šķiet, ka neviena valdība nevar būt droša par savu stabilitāti, vienmēr var rasties kaut kas tāds, kas to sašūpos. Šodien es neredzu valdības stabilitātei lielākus draudus kā vakar, bet es arī neņemos kategoriski apgalvot, ka kaut kas tāds nevarētu notikt.

— Pedofilijas skandālā sabiedrības uzmanība vairāk ir fokusējusies uz amatpersonu uzvārdiem nevis uz cietušajiem bērniem. Mums ir skatītāju jautājums — vai pedofilijas skandālā mēs neesam aizmirsuši arī bērnus? Jūs pēdējā laikā pietiekami daudz esat tikusies ar bērniem. Kādas ir šīs tikšanās reizes?

V.Vīķe–Freiberga:

— Par laimi, man nav bijis jātiekas ar šiem izmantotajiem bērniem, kas varētu būt ļoti smaga lieta. Man ir bijušas tikšanās ar bērniem skolās, un tie bija ļoti patīkami notikumi. Ja zāle ir pilna ar bērniem, no kuriem nāk laba gaisotne un pozitīva aura, tad es tiešām jūtos atjaunota kontaktos ar viņiem. Tas ir ļoti patīkami.

— Jūs tikāties ar Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības komisijas priekšsēdētāju, Cilvēktiesību biroja vadītāju. Rītdien jūs brauksit uz Kandavu un Irlavu, kur jums būs tikšanās ar bērniem internātskolās un bērnu namā. Vai tas nozīmē, ka jūs gribētu ierosināt vēl kādas izmaiņas likumdošanā par bērnu tiesību aizsardzību?

V.Vīķe–Freiberga:

— Vajadzības gadījumā jā. Rītdienas braucienā es centīšos izvērtēt situāciju, kas tiek darīts to bērnu labā, kas nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, kā tiek risināta viņu audzināšana un aizstāvība. Sākotnējā problēma ir ģimene, ja tā nav adekvāta, ja vecāki nav savu uzdevumu augstumos, bērns paliek neaizsargāts. Kā valsts, pašvaldība, sabiedrība var iejaukties, ko var darīt šo bērnu labā? Cik man zināms, Kandavā un Irlavā ir atrasti veiksmīgi risinājumi, ar tiem tad arī es rītdienas braucienā gribētu iepazīties tuvāk un izvērtēt. Pēc tam mums ir jāpadomā, kādēļ citur Latvijā nav atrasti tik veiksmīgi risinājumi?

— Bet šī vardarbība, apšaubāmās adopcijas un aizbildniecības ik pa brīdim parādās masu mediju uzmanības lokā. Latvijā tiek runāts par bēdīgo demogrāfisko situāciju, tajā pašā laikā tiek aizmirsti priekšvēlēšanu solījumi par bērnu pabalstiem. Latvijā dzīvo bērni, kas savos desmit gados vēl nav bijuši ne reizi skolā un, lai cik tas paradoksāli būtu, neprot lasīt. Vai likuma grozījumi spēs izmainīt reālo situāciju?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nepietiek ar bērnu aizsardzības likumu, ja tam nav zobu, ja likumā nav paredzētas nekādas sankcijas. Nepietiek ar to, ka ir izteiktas tikai svētas vēlamības, tas, ko mēs vēlētos redzēt, ja nav piedāvāti konkrēti risinājumi, līdzekļi. Mani interesē konkrēti risinājumi un līdzekļi.

— Turpinot tēmu par izglītību. Esam uzzinājuši, ka nākamajā gadā darbu pārtraukt gatavojas 174 skolotāji, un tas ir tikai piecos Rīgas rajonos un priekšpilsētās. Mums ir skatītāju jautājums — kā jūs vērtējat jauno izglītības un zinātnes ministru? Varbūt kāds tīšām šai amatā ieceļ cilvēku, kas nespēs veikt šīs reformas, un tādā veidā tiks norakstīta arī šī cilvēka politiskā karjera?

V.Vīķe–Freiberga:

— Tas būtu par daudz teikts. Katrā ziņā mēs redzam ļoti jaunu cilvēku, šķiet, ar pieredzi politikā. Jautājums, vai viņam ir pieredze izglītības jomā, kāda ir viņa izpratne par izglītības problēmām? To rādīs laiks, viņa rīcības spējas. Par viņa kandidatūru ir grūti spriest iepriekš, ir jādod izdevība parādīt, kā viņš rīkojas, tad varēs spriest par rezultātiem.

— Pievienojoties Eiropai, mēs respektēsim noteiktus pamatprincipus, likumdošanu. Spīdolas balvas pasniegšanā jūs teicāt, ka šie principi nesaka neko par to, kas ir vairāk un kas mazāk augstvērtīgs. Tas ir mūsu pašu ziņā. Ja mēs vēlamies būt ar savu seju, tad mums ir intensīvi par to jādomā. Mums ir arī skatītāju jautājums par šo Spīdolas balvu. Vai politisko skandālu, privatizācijas un varas dalīšanas laikā sasniegumi kultūrā nepaliek otrajā plānā? Bērni taču būs šīs nākamās kultūras nesēji.

V.Vīķe–Freiberga:

— Mazliet citādi pagriežot jautājumu, es gribētu teikt, ka sliktās ziņas vienmēr sev pievērš vairāk uzmanības. Tās, man šķiet, tiek vairāk daudzinātas un atkārtotas, turpretī pozitīvas ziņas un sasniegumi neiegūst tik plašu skanējumu. Bet te ir līdzvainīga arī pati publika. Ir divas lietas. Pirmā — vai mēs spējam sevī atrast pietiekamu ieinteresētību un sajūsmu par ko pozitīvu, kas ir sasniegts, un par to papriecāties, un otrā — vai tas tiek pietiekami atspoguļots masu medijos. Tas ir tas pamatjautājums. Es domāju, te vainojamas ir abas puses.

— Es atgādinu, ka jūs skatāties tiešraidē šo raidījumu un mēs gaidām jūsu telefona zvanus. Nākamā mūsu tikšanās šajā studijā būs jau citā tūkstošgadē. Neapšaubāmi, ārpolitikā Latvijas saņemtais uzaicinājums sākt iestāšanās sarunas ir panākums. Jūs esat strādājusi gan ANO Ģenerālajā asamblejā, gan Sarajevā, Zviedrijā un arī citur. Sakiet, kā jūs kopumā vērtējat šīs ārpolitikas aktivitātes, ko jūs esat novērojusi šī pusgada laikā, kāda izskatās Latvija?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es teikšu, ka starptautiskajā skatījumā Latvijas tēls ir uzlabojies. Bija tāds periods, kad par Latviju bija dzirdams tikai negatīvais, bija dzirdami Latvijai adresēti pārmetumi, Latvija tika vērtēta kā otrās kategorijas valsts, vienmēr ļoti nelabvēlīgi, salīdzinot ar Igauniju, un tā tālāk. Tagad ir notikusi kardināla izmaiņa. Latvija ir iesaistījusies kā līdzvērtīga kandidātvalsts citu Eiropas kandidātvalstu vidū, un mēs vairs nedzirdam šīs runas, ka mēs būtu otrās kategorijas pilsoņi, vai to, ka Latvija nebūtu līmenī. Man šķiet, tas ir ļoti svarīgi. Es kā prezidente vēlos šo līmeni ieturēt. Latvijai nekas nekaiš, ar Latviju viss ir kārtībā. Latvija zina, kurp viņa virzās, tas mums ir vairāk nekā skaidrs, kā arī tas, pa kuru ceļu ir jāvirzās. Darba vēl ir ļoti daudz, par to mums nav nekādu ilūziju. Nemēģināsim sev iestāstīt, ka viss notiks pats no sevis. Es domāju, ka Latvijas situācija Eiropas kontekstā, Latvijas tēls, kāds tas ir redzams no ārpuses, ir stipri vien uzlabojies.

— 15.decembrī jūs tikāties ar Eiropas Savienības valstu akreditētajiem vēstniekiem Latvijā. Tajā pašā laikā parādās viedokļi par nereālo 27 valstu savienību. Eiropas Savienības durvis var aizvērties pēc pirmo piecu valstu uzņemšanas. Kuri, jūsuprāt, ir svarīgākie temati, kas būtu jāizskaidro, runājot par Eiropas Savienību?

V.Vīķe–Freiberga:

— Pašiem Latvijas iedzīvotājiem, gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem, ir svarīgi iesaistīties debatēs, ko nozīmē Eiropas Savienība. Vēl daudziem tas nemaz nav tik precīzi skaidrs. Ne velti tā ir sarežģīta struktūra. Mēs uz to virzāmies, tur šaubu nav. Tagad sāksies debates par to, kas tā struktūra īsti ir, kā tā darbojas, kur ir mūsu vieta un ko tā no mums prasīs? Kā saka amerikāņi, nav tādu lietu kā pusdienas par brīvu, tu gan saņem, gan dod. Ko mums dos, ko mums prasīs, par to mums ir jābūt skaidrībā. Taču tas nav noteikts uz visiem laikiem, par to nemitīgi notiks sarunas arī tad, kad mēs jau būsim dalībvalsts. Mums visiem ir laiks par to sākt domāt un iesaistīties debatēs.

— Lai gan Eiropas Komisija ir asi nosodījusi mūsu pasākumus cūkgaļas tirgus aizsardzībā, jūs esat parakstījusi un izsludinājusi šo likumu. Eiropas Savienības vēstnieks Latvijā jau ir iesniedzis notu mūsu Ārlietu ministrijai, Igaunija plāno veikt virkni pretpasākumu, arī Lietuva ir paudusi negatīvu nostāju. Savukārt mūsu zaļie ir iesnieguši ziņojumu Eiropas Komisijai par Būtiņģes terminālu, Krievija kritizē mūs par krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību pārkāpumiem. Sakiet, kā varētu veidoties Latvijas kontakti ar mūsu kaimiņvalstīm Eiropas Savienības kontekstā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Redziet, tā ir dzīve. Tas, kas notiek, ir gluži normāli. Debates notiks nemitīgi, un Latvijai būs jāaizstāv savas intereses. Būs tādi gadījumi, kad Latvijas viedoklis, tas, kā mēs izprotam situāciju, gūs virsroku, un būs arī situācijas, kur mums būs jāpiekāpjas. Tātad mazliet ņemt un mazliet dot. Tas ir normāli. Ir jāsaprot, ka tas nav jautājums, vai mēs sevi kompromitējam un uz visiem laikiem kaut ko zaudējam. Varbūt mums ir tāda izpratne, varbūt tas ir tāds maksimālisms — vai nu manas meitas, vai vispār nē. Jāsaprot, ka tagad notiks sarunas, pielāgošanās, kas tiks prasīta abām pusēm. Galvenais būs argumentācija un sava viedokļa aizstāvēšana, saprotot, ka zināmos brīžos mums būs jāpiekāpjas.

— Pusgada laikā pēc jūsu ierosinājuma Saeimā ir pārstrādāti vairāki likumi. Jūs esat apmeklējusi arī dažādus Rīgas rajonus. Vai jums ir bijuši kādi īpaši pārsteigumi vai vilšanās, iepazīstoties tuvāk ar situāciju Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu, kā lai to saka. Tik ļoti daudz kas ir noticis, ka man būtu grūti kaut ko vienu izcelt. Vilšanos man vienmēr rada tas, ja es redzu, ka cilvēki nerīkojas tā, kā to prasa no viņiem pienākums. Laiku pa laikam man nākas ar to sastapties un par to dzirdēt. Tas, protams, ir skumji. Es domāju, ka ar laiku Latvijā situācija uzlabosies un ļaudis sapratīs, ka ir iespējams aizstāvēt savas intereses, nepārkāpjot citu intereses.

— Vai jūs izjūtat atšķirību starp Rīgu un laukiem? Vai ainas ir ļoti atšķirīgas?

V.Vīķe–Freiberga:

— Protams, atšķirības ir redzamas ar neapbruņotu aci. Viena lieta, kas man uzkrita, ir tā, ka indivīdam laukos ir vairāk iespēju sevi izteikt un vairāk panākt ar saviem lēmumiem un rīcību nekā varbūt dažreiz lielās pilsētās, lielā ļaužu masā. Mani ļoti iespaido tas, ka vairākos lauku centros darbojas vairāki aktīvi indivīdi, kas ar savu rīcību, apņēmību un mērķtiecību ir panākuši visas apkārtnes dzīves standartu uzlabošanos. Bieži vien tas ir panākts bez līdzekļiem, ar savu uzņēmību un radošo izdomu. Es domāju, laukos pastāv šīs iespējas ļaudīm to darīt, un tas ir ļoti patīkami.

— Ziemassvētki ir gaidīšanas laiks. Svētdien mēs iedegsim ceturto Adventes sveci. Vai šie svētki ir īpaši arī jūsu ģimenē, vai jūs ticat Ziemassvētku brīnumam?

V.Vīķe–Freiberga:

— Pats lielākais brīnums ir tas, ka šogad visa mana ģimene būs kopā šeit, Latvijā. Mans dēls gan jau desmit gadus te dzīvo, bet tagad arī visa pārējā ģimene ir pārcēlusies uz Latviju. Tas, ka mēs visi būsim kopā, ir mans privātais brīnums.

— Esmu dzirdējusi par jūsu ieceri celt godā Latvijas ģimeni. Jums ir arī plānotas tikšanās ar Latvijas ģimenēm?

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, esmu viņus aicinājusi uz pili uz Ziemassvētku pasākumu. Mūsu valstī ir arī normālas, labas ģimenes, kur bērni tiek audzināti ar lielu rūpību un tajā pašā laikā vecākiem vēl atliek laiks darīt kaut ko vispārības labā. Tās ir ģimenes, kas ir iemantojušas savu līdzcilvēku uzticību, cieņu un mīlestību. Jūs teicāt, ka mēs runājam par labām ziņām un sliktām. Vēlēšanās bija pievērst uzmanību tiem ļaudīm, kam nav problēmu, bet kam drīzāk ir sekmes.

— Pulkstenis tiešām ir nepielūdzams. Daudzi skatītāji priecājas un saka, ka gaidīs jūsu Jaungada uzrunu. Es no savas puses gribu pateikt, ka šī uzruna būs desmit minūtes pāri pusnaktij. Paldies jums par sarunu studijā!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— apmeklējot Tukuma rajonu

Turpinot sekot līdzi bērnu tiesību aizsardzībai un maznodrošināto stāvoklim, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga šodien, 17.decembrī, apmeklēs Tukuma rajona Irlavas bērnunamu, Kandavas internātskolu un Kandavas Sociālās palīdzības centru. Apmeklējums notiks Valsts prezidentes pasākumu ietvaros, kas saistīti ar bērnu tiesībām. Vizītes laikā plānots tikties ar skolu skolotājiem un bērniem, pašvaldību vadītājiem, vietējiem uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Kandavā Valsts prezidente piedalīsies pilsētas svētku egles atklāšanā.

Valsts prezidente jau ir tikusies ar Cilvēktiesību biroja vadītāju Olafu Brūveru un Latvijas Bērnu fonda priekšsēdētāju, Saeimas Bērnu tiesību apakškomisijas vadītāju Andri Bērziņu, apspriežot situāciju bērnu tiesību aizsardzībā, pārrunājot jautājumus, kas saistīti ar likumdošanu un tās ievērošanu, bērnu adopciju, vardarbību pret bērniem. Kā uzsvēra V.Vīķe–Freiberga, bērnu tiesību aizsardzībā darbojas dažādas valsts iestādes un sabiedriskas organizācijas, taču tām nav pietiekamas koordinācijas, tādēļ dažkārt trūkst konkrētas institūcijas, kas sekotu līdzi bērnu tiesību aizsargāšanai.

Pirms tikšanās ar O.Brūveru un A.Bērziņu Valsts prezidente tikās ar ASV Maijo slimnīcas klīniskās psiholoģijas profesoru Viljamu Frīdrihu un NVO "Centrs pret vardarbību bērnu un ģimenes atbalstam" vadītāju Sandru Sebri, apspriežoties par problēmām, kas skar bērnu seksuālo izmantošanu un bērnu rehabilitāciju, bērnu tiesību aizsardzību internātskolās un citus jautājumus.

Valsts prezidenta preses dienests