Iesniegumi

1999. gada 7. oktobrī ar Saeimas lēmumu tika izveidota Parlamentārās izmeklēšanas komisija, lai noskaidrotu faktus par publisku un privātu institūciju amatpersonu saistību ar noziegumu izdarīšanu (pedofiliju) — (Saeimas sēdē izskatāmais dokuments Nr.1135).

Parlamentārās izmeklēšanas komisija tika izveidota pēc frakciju pārstāvniecības principa (izņemot Tautas partijas frakciju, kura komisijas darbā nepiedalās) šādā sastāvā: Jānis Ādamsons, Helēna Soldatjonoka, Jānis Čevers, Linards Muciņš, Silvija Dreimane, Andris Bērziņš, Aida Prēdele, Dzintars Rasnačs, Jakovs Pliners, Andrejs Kļementjevs. Par komisijas priekšsēdētāju vienbalsīgi tika ievēlēts Jānis Ādamsons un par komisijas sekretāri Helēna Soldatjonoka. Tika nolemts, ka komisijas sēdes būs slēgtas un komisijas viedokli presei sniegs tās priekšsēdētājs. Taču tas neizslēdza iespēju katram komisijas loceklim paust savu personīgo viedokli par komisijas darbu, neizpaužot konfidenciālus faktus. No komisijas izveidošanas brīža līdz decembra vidum ir notikušas 22 komisijas sēdes.

Izmaiņas likumdošanā

Komisija turpina pilnveidot likumdošanu bērnu tiesību aizsardzības jomā. Sadarbībā ar Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisiju tiek apzinātas un analizētas problēmas, kuras varētu atrisināt, pilnīgojot likumdošanu. Sadarbojoties ar Aizsardzības un iekšlietu komisiju, tika sagatavoti un pieņemti grozījumi Kriminālprocesa kodeksā, kas nodrošina liecinieku un cietušo aizsardzības programmas pilnvērtīgu izpildi. Tika sagatavots un iesniegts priekšlikums likumprojektam "Par valsts budžetu 2000. gadam", kas paredzēja līdzekļu piešķiršanu Tikumības policijas izveidei. Priekšlikums nepamatoti tika noraidīts.

Iegūtā informācija

Tika uzklausīti vairāk nekā trīsdesmit cilvēki, kuru rīcībā ir tieša vai netieša informācija, kas saistīta ar izmeklējamo lietu. Plaša informācija iegūta no vairākām institūcijām — Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra, Latvijas Bērnu fonda, ģimenes aprūpes centra "Bulduri", aģentūras "Mis Latvija", Tieslietu ministrijas, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra, Valsts policijas, Narkotiku apkarošanas biroja, LR Ģenerālprokuratūras, Augstākās tiesas.

Izmeklēšanas darbā lielu palīdzību sniedza žurnālisti, pēc kuru iniciatīvas tika pievērsta uzmanība cilvēku tirdzniecības, pedofilijas un nelikumīgas adopcijas problēmai valstī. Šobrīd, jau tikai pateicoties žurnālistu un Saeimas deputātu aktīvajai sadarbībai, Ģenerālprokuratūra bija spiesta uzrādīt apsūdzības Jurijam Jurjevam, Jurijam Kutirevam, Ingum Tūnam, Denisam Hohlovam. Komisijas rīcībā esošā informācija liecina, ka uz žurnālistiem, kas aktīvi strādāja pedofilijas lietas žurnālistiskajā izmeklēšanā, kā arī rakstīja par nelikumīgiem cilvēku tirdzniecības, pedofilijas un bērnu adopcijas uz ārzemēm gadījumiem, tika izdarīts nelikumīgs spiediens (cenzūra). Izmeklēšanas komisija uzskata par nepieļaujamu preses brīvības ierobežošanu un aicina sabiedrību pievērst tai īpašu uzmanību.

Komisija ir uzklausījusi informāciju un tai ir zināmas gan juridiskās, gan fiziskās personas, kas tieši vai netieši ir iesaistījušās (piedalījušās, organizējušas) izmeklējamā lietā. Krimināllietas izmeklēšanas un komisijas savāktā informācija liecina par rūpīgi izstrādātu un realizētu noziedzīgu shēmu, pēc kuras darbojas "Logosa centra" izveidotais cilvēku tirdzniecības tīkls, kā arī ir apzināti starptautiskie sakari, ar kuru palīdzību sadarbojās "Logosa centra" pārstāvji vai citas iesaistītās personas. Starptautiskais cilvēku tirdzniecības tīkls norāda uz sakariem ar Somiju, Vāciju, Zviedriju, Norvēģiju, ASV, Holandi, Krieviju, Slovākiju. Ģenerālprokuratūra nav spējusi pamatot, kāpēc starptautisko krimināltiesiskās sadarbības līgumu ietvaros nav lūgusi citu valstu tiesību sargājošo institūciju palīdzību. Komisijas rīcībā ir informācija par publisko un privāto institūciju, tai skaitā augsti stāvošu amatpersonu, iesaistīšanos cilvēku tirdzniecības pakalpojumu saņemšanā, tai skaitā pedofilijā. Par to liecina komisijā saņemtās liecības, audio un video materiāli.

Vairākās liecībās vai pieaicināto personu paskaidrojumos ir izskanējuši arī dažu augstu valsts amatpersonu vārdi, tomēr komisija atzīst, ka šo vārdu nosaukšanai vēl nav pietiekama juridiska pamata, jo Ģenerālprokuratūras rīcība (bezdarbība vai nepietiekama darbība) pierādījumu vākšanas procesā dod iespēju minēto organizāciju struktūru galvenajām personām ietekmēt lieciniekus un slēpt pierādījumus, tajā skaitā — arī iespējamos pierādījumus par augstajām amatpersonām.

Komisijai ir informācija par to, ka cilvēku tirdzniecības pakalpojumu pavedieni ved uz dažu tiesību sargājošo institūciju (izņemot tiesas) amatpersonām, tai skaitā arī uz Ģenerālprokuratūru un citām prokuratūras iestādēm.

Komisija uzskata par nepieciešamu nākt klajā ar speciālu starpziņojumu, lai informētu Saeimu un sabiedrību par prettiesiskas vienošanās (sazvērestības) pazīmēm starp minēto organizāciju struktūru un atsevišķām valsts amatpersonām, kas kavē un citādi traucē patiesības noskaidrošanu izmeklējamajā lietā.

Par minētajām pazīmēm komisija atsevišķi informēs Augstākās tiesas priekšsēdētāja īpaši pilnvarotu Augstākās tiesas tiesnesi.

Fakti un secinājumi par Ģenerālprokuratūras darbību

* Tiesiskas un demokrātiskas valsts principiem neatbilstoša ir Ģenerālprokuratūras iesaistīšanās aktīvās politiskās diskusijās pret izmeklēšanas komisijas izveidošanu, kas arī ir pretrunā ar prokurora politiskās neitralitātes principu.

* Pēc 1999. gada 19. septembra raidījumā "Nedēļa" sniegtās informācijas par cilvēku tirdzniecību un pedofiliju Latvijā, virsprokurors Oļgerts Šabanskis 1999. gada 22. septembrī Juridiskajā komisijā paziņoja Ģenerālprokurora viedokli pret parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošanu, paskaidrojot, ka Logosa centra krimināllietas izmeklēšana ir svarīga un tā jāturpina izmeklēt Ģenerālprokuratūrā, bet tajā pašā laikā atzina, ka pie tās strādā tikai divi prokurori, kā arī izteica viedokli, ka šīs lietas publiskošana ļoti traucē izmeklēšanai.

Cilvēku tirdzniecības un pedofilijas operatīvās izstrādes lietu policijā Ģenerālprokuratūra uzrauga jau vairāk nekā gadu, bet tikai tagad, pēdējo pāris mēnešu laikā, kad šai lietai, pateicoties žurnālistiskai izmeklēšanai, tiek veltīta pastiprināta preses uzmanība un ir izveidota Parlamentārās izmeklēšanas komisija, Ģenerālprokuratūra tai vispār pievērsusies un šobrīd lietas izmeklēšanā jau ir iesaistīti 12 prokurori un 10 operatīvie darbinieki.

* Ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa paziņojums 1999. gada 26. septembra svētdienas "Panorāmā", ka liecības, kuras liecinieki snieguši Ģenerālprokuratūrai, ir falsifikācija, liek komisijai secināt, ka izmeklēšanas virzībā Ģenerālprokuratūra atklāti parāda nevēlēšanos noskaidrot objektīvo patiesību (liecības, kurās liecinieki paziņo, ka pirmajās sniegtajās liecībās ir melojuši, uz Ģenerālprokuratūru atnesa Ingus Tūns, kuru nekādi nevar nosaukt par neieinteresētu personu šajā lietā, un ir acīmredzama viņa vēlme pasniegt šo liecinieku liecības kā melus un falsifikāciju).

* Ievērojot šīs lietas nopietnību un ikvienas personas noraidošo, nosodošo attieksmi pret bērnu seksuālo izmantošanu, komisija secina, ka ar prokurora profesionālo ētiku nesavienojams ir ģenerālprokurora izteikums par raidījumā "Nedēļa" veidoto sižetu: "Ja kāds man grib iestāstīt, ka raidījums bija vērsts uz to, lai sargātu bērnu fizisko vai tikumisko veselību, tad es varu pateikt, ka tie ir meli."

* Ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa vilcināšanās ar informācijas sniegšanu Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai par pedofilijas lietas izmeklēšanas gaitu un rezultātiem ir pretrunā ar Prokuratūras likuma 23. panta ceturto daļu.

* Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurore Biruta Ulpe, ierodoties izmeklēšanas komisijas sēdē 1999. gada 28. oktobrī, komisijai paziņoja, ka Ģenerālprokuratūras rīcībā nav nekādas informācijas, ka izmeklējamā lietā būtu iesaistītas kādas augsti stāvošas amatpersonas. Tomēr nākamajā dienā Ģenerālprokuratūra nāca klajā ar paziņojumu presē, ka tās rīcībā ir informācija, ka Latvijas Republikas Valsts prezidentes kancelejas amatpersona ir iesaistīta pedofilijas skandālā. Tādējādi ar šādiem nepamatotiem minētās atbildīgās amatpersonas paziņojumiem tika radīts kaitējums lietas izmeklēšanai.

* Fakti, ka Jurijs Jurjevs ir pratināts apcietinājuma laikā tikai divas reizes, bet Jurijs Kutirevs, kurš jau no 1999. gada 15. novembra apcietinājumā ir pieteicis bada streiku, ir pratināts tikai vienu reizi, rada pamatotas šaubas par Ģenerālprokuratūras vēlmi objektīvi un ātri izmeklēt šo lietu.

* Apcietinātie J.Jurjevs un J.Kutirevs tika izteikuši prokuratūrai lūgumu tikties ar izmeklēšanas komisiju. Komisija uzskata, ka Ģenerālprokuratūras atruna neļaut apcietinātajiem tikties ar komisiju, jo tas traucēšot izmeklēšanas gaitu (vēstule Nr.3/4–1–68–99, 26.11.1999.), nebija pamatota. Komisijas tikšanās ar apcietinātajiem tika organizēta likumā noteiktā kārtībā.

* Pēc komisijas rīcībā esošās informācijas, kādu sniedz lietā iesaistītie liecinieki, viņu liecības Ģenerālprokuratūrā tiek pieņemtas nelabprāt. Liecinieki tiek pratināti neprofesionāli un ar noraidošu attieksmi pret viņu liecībām. Ne visas sniegtās liecības tiek fiksētas. Novērota tendence fiksēt tikai daļu no sniegtajām liecībām.

* Konstatētā prettiesiskā informācija, ka "Mini Miss" īpašnieks Juris Millers, kā viņš pats apliecināja, pirms ierašanās uz komisijas sēdi ir sazinājies ar virsprokuroru Oļģertu Šabanski un saskaņojis komisijai sniedzamo informāciju, liecina par Ģenerālprokuratūras tendenci slēpt patiesību par atsevišķiem faktiem minētās lietas izmeklēšanā.

* Komisija dara zināmu faktu, ka Valsts ieņēmumu dienests līdz pat šim laikam nav kontrolējis nodokļu iemaksas no tādām firmām kā modeļu aģentūra "Logoss centrs", SIA "Mini Miss" un aģentūras "Misis Latvija".

* Pamatojoties uz komisijas uzaicināto personu sniegtajām liecībām, ir pamats uzskatīt, ka VAS "Latvijas pasts" ģenerāldirektors Aivars Droiskis ir saistīts ar izmeklējamo pedofilijas lietu. Taču šīs saistības pakāpes noteikšana būtu aktīvāk jāveic izmeklēšanas iestādēm.

* Komisijas rīcībā esošā informācija nepārprotami norāda uz Ingus Tūna, kurš jau atrodas apcietinājumā, un Aināra Eisaka saistību ar cilvēku tirdzniecības un pedofilijas lietu.

Liecinieku sniegtā informācija liek komisijai secināt, ka šajā lietā A.Eisaks varētu būt viena no galvenajām personām, kura ir mēģinājusi pārņemt J.Jurjeva pornobiznesu, kā arī, iespējams, ir piegādājis zēnus — modeļus seksuālo pakalpojumu sniegšanai prominentām personām, tajā skaitā arī amatpersonām. Ar A.Eisaka palīdzību tika nodibināti ārzemju sakari un izveidota Logosa centra modeļu kartotēka.

Ģenerālprokuratūras aktivitāte, izmeklējot lietu šajā virzienā, pēc komisijas domām, nav pietiekama un veicina pierādījumu slēpšanas, iznīcināšanas un liecinieku ietekmēšanas iespējas. Tādējādi šādas nolaidīgas bezdarbības rezultātā mazinās iespēja noskaidrot patiesību par amatpersonu saistību ar cilvēku tirdzniecību un pedofiliju.

* Komisija secina, ka Saeimas deputāta Gundara Bērziņa publiskie paziņojumi presei 1999. gada 9. decembrī ir atzīstami par mēģinājumu kavēt izmeklēšanu un mēģinājumu pārvērst izmeklējamo lietu par bezjēdzīgu un nepamatotu savstarpējo apvainojumu izteikšanu.

Komisijas priekšlikumi

Ievērojot minēto un lai veicinātu lietas objektīvu izmeklēšanu, komisija uzskata par nepieciešamu:

1) saskaņā ar Prokuratūras likuma 41.3. pantu ierosināt Augstākās tiesas priekšsēdētājam īpaši pilnvarot Augstākās tiesas tiesnesi veikt pārbaudi par ģenerālprokurora darbības atbilstību Prokuratūras likuma 41.1. panta ceturtajā un piektajā apakšpunktā ietvertajām normām;

2) Ministru kabinetam atjaunot Tikumības policijas darbību;

3) atbalstīt likumprojekta "Parlamentāro izmeklēšanas komisiju likums" ātrāku pieņemšanu un īpašā prokurora institūcijas ieviešanu.

Ievērojot, ka apspriežamais jautājums par ģenerālprokurora atbilstību ieņemamajam amatam ir ļoti cieši saistīts ar mūsu valsts starptautisko prestižu, komisija sagatavos īpašu konfidenciālu informāciju Augstākās tiesas tiesnesim, kura tiks iesniegta papildus.

Komisijas locekļi respektē Satversmes 31. pantu, kurš nosaka, ka Saeimas loceklim ir tiesības atteikties no liecības došanas:

1) par personām, kuras viņam kā tautas priekšstāvim uzticējušas kādus faktus vai ziņas;

2) par personām, kurām viņš, izpildot savus tautas priekšstāvja pienākumus, uzticējis kādus faktus vai ziņas;

3) par pašiem šiem faktiem un ziņām.

Komisija pilnībā apzinās saņemtās informācijas un arī citām institūcijām sniegto liecību raksturu, t.i., gan subjektivitātes lomu konkrētās liecībās, gan ietekmēšanas, spiediena (no trešo personu puses) iespējamību. Tomēr, ņemot vērā šīs lietas nopietnību, raksturu, specifiku un faktu, ka savulaik izmantotie ir bērni, nepilngadīgie, komisija lūdz sabiedrību vērst uzmanību uz to, ka šajā lietā sākotnējie (vienīgie) pierādījumi, uz kuriem balstīties un no kuriem iegūt materiālus, lietiskus pierādījumus, ir cietušo, izmantoto bērnu mutiski (rakstiski nostiprinātas) sniegtās liecības.

1. Jānis Ādamsons (paraksts)

2. Helēna Soldatjonoka (paraksts)

3. Jānis Čevers (paraksts)

4. Linards Muciņš (paraksts)

5. Silvija Dreimane (paraksts) (īpašas atzīmes ziņojuma apspriešanas protokolā)

6. Andris Bērziņš (paraksts) (īpašas atzīmes ziņojuma apspriešanas protokolā)

7. Aida Prēdele (paraksta nav)

8. Dzintars Rasnačs (paraksts)

9. Jakovs Pliners (paraksts)

10. Andrejs Kļementjevs (paraksts) 1999. gada 15. decembrī