Adventa sarunas Latvijas novados.

Šoreiz — Māras zemē Latgalē

Pūdu mežs. Es moldūs? Nā, pūdu mežs! Nu mųla kolnim, Nu mųla kųjom, Nu mųla rūkom. Pūds aiz pūda Madalānu kolnā, Iļžu kolnā, Padebešu kolnā — Un tai leidz dabasim Ir Latgolā. Es klusumā aizdadzu Adventa sveci. Ir Jezus pučē pumpurs. Zīmassvātku gaidas. Gaidas pēc jaunim spākim, Kod saule apmat kyulīni gaisā. Uz laiku laipas nastųvi, Draugs. Tev jųīt, Tev jųpųrīt upe. Laiks tovs! Ir jųprūt nūturēt Guni. Smīklys Par montas kųri! Na bogųteiba vairoj myusus, Mes vairojam bogųteibu. Smīklys par izturātim sunim. Osoras — Par izmastim bārnim.

No krājuma "Uz zvaigžņu tilta"

Voldemārs Voguls: "Balti tie meža ceļi, / Balti izstaigāti. / Mana māte / Te pastalās brida / uz skolu. / Pa sniegu līdz jostai. / Ceļa somā / Sēnalu maizes / Rika. / Mātes mātei / Bija seši bērni — / Un visi izskoloti"

Mūsu ceļš veda uz Rēzekni, Makašāniem un Lendžiem. Un visās trīs vietās sastapām cilvēkus, kas mācās. Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas koledžā ar simfoniskās mūzikas koncertu izskanēja tradicionālo Jāņa Ivanova atceres dienu programma. Pārpildītā zāle ar aizturētu elpu klausījās koledžas simfoniskā orķestra spožo priekšnesumu un sirsnīgi sumināja solisti — Rēzeknes mūzikas skolas audzēkni Ivetu Viļumu, kas tagad mācās Londonas mūzikas un teātra augstskolā. ( Par šo tikšanos vairāk — "Latvijas Vēstneša" 14. decembra numurā .)

Makašānos jau kopš cara laikiem darbojas skola. Laika ritumā tā pārdzīvojusi dažādas pārmaiņas. Kopš 1992.gada tā ir vispārizglītojoša amatu vidusskola, un pašlaik te mācās 215 audzēkņi un strādā 27 pedagogi. Kopš 1963.gada skolas direktore ir Lūcija Rancāne. Viņa uz šejieni atnāca tūlīt pēc universitātes beigšanas, jo šī ir viņas dzimtā puse. Tēva mājas Diogu sādžā tikpat kā ar roku aizsniedzamas. Skolā strādā arī viņas dzīvesbiedrs Antons un meita Gundega. Antons Rancāns ir pazīstams koktēlnieks, Latgales krucifiksu pētnieks un atjaunotājs, bet Gundega Rancāne ir gleznotāja. Viņa vēl pati mācās Mākslas akadēmijas maģistratūrā, bet katru brīvu brīdi steidzas uz mājām, jo viņai ļoti patīk mācīt un audzināt mazos māksliniekus, kādi taču esot visi bērni.

Antonu Rancānu pazīstam kā asredzīgu un paskarbu mākslinieku, kura skatiens bieži kavējas pie dzīves negācijām. Kā Lūcija saka, — viņš ilgāk atceras slikto, es vieglāk piedodu. Saviem audzēkņiem Antons māca amatu — kā apieties ar koku un racionāli rīkoties ar kokapstrādes rīkiem un tehniku. Viņi sāk ar rotaļlietām un beidz ar mēbelēm. Pat mājas ir kopīgi celtas. Meistars ir pārliecināts, ka amatniecība, krietns amatnieka darbs ar laiku tiks novērtēti. Amats taču ir dzīves pamats.

Sākumā skolai bija nodotas divas bijušās pagastmājas ēkas. Pamazām tika pārbūvētas un pielāgotas skolas vajadzībām pussabrukusī klētiņa, kādreizējā sarga būda un dažas citas ēkas. Skolai pieder 10 hektāri iekoptas zemes, kam tagad klāt nākuši vēl 18 hektāri, ko uzdāvinājis tautietis Konstantīns Sventeckis no ASV. Ir savs zirgs un gotiņa. Skolēni paši izaudzē arī kartupeļus, burkānus un kāpostus. Tāpēc bērniem, kas dzīvo internātā un tiek četras reizes dienā ēdināti, jāmaksā tikai astoņi lati mēnesī. Ja vecākiem naudiņas nav, var maksāt arī graudā — atvest kartupeļus, saknes, malku vai ko citu.

Lūcija Rancāne nav tikai skolas direktore. Viņa ir arī ētikas, psiholoģijas un filozofijas skolotāja. Tos viņa uzskata par ļoti svarīgiem mācību priekšmetiem: "Filozofija taču ir domāšanas māksla. Bet ar domāšanu un savu domu izteikšanu vārdos daudziem ir grūtības. Vis-apkārt valda pūļa psiholoģija, pūļa ģērbšanās stils, pūļa aizraušanās ar vienveidīgu kino un televīzijas produkciju. Jauniem cilvēkiem nav viegli atrast savu vietu, atrast pašiem sevi. Mēs skolā abonējam visus iespējamos laikrakstus un žurnālus, ir daudz grāmatu. Arī mūsu personiskā bibliotēka uz skolu pamazām sanesta. Bet skola jau nav vienīgā izglītojošā vide. No liela svara ir apkārtējie iespaidi. Televīzijā pēc manām domām ir diezgan maz vērtīgu raidījumu. Toties radiožurnālistus es vienkārši apbrīnoju. Piemēram, Marinas Kosteņeckas raidījumi — pārdomāti, koncentrēti, garīgi piepildīti. Grūti saprast, kā tik īsā laikā var tik daudz pateikt."

Skolā visās stundās ir apaļā galda princips — cilvēku saruna uz līdzvērtības pamatiem. Pedagogs ikvienu skolēnu ciena vispirms kā cilvēku. Lūcija sarunās ar audzēkņiem bieži mēdzot uzdot jautājumu: "Kam tu gribētu līdzināties?" Tas viņus mudina saskatīt cilvēkos labo, padomāt par to, kas ir vērtīgs un kas nav. "Man pašai patīk grāmatas par ievērojamiem cilvēkiem. Nesen izlasīju brīnišķīgo Ineses Galantes dzīves stāstu. Cik pareizi viņa saka: "Vajag — tātad varu!". Tāpēc jau viņa tik daudz sasniegusi. Patika, kā daudzi rakstnieki un citi pazīstami cilvēki stāstīja par tikšanos ar Veltu Tomu, kad rakstniece trimdā bija nomirusi un viņas pīšļi tika pārvesti mājās uz Neretu, un kā Alberts Bels "Karogā" raksta par valsts vadīšanas mākslu. Tikko izlasīju Zinātņu akadēmijas jauno grāmatu "Millennium skats uz Latviju" ar ievērojamu zinātnes cilvēku dzīvesstāstiem un atziņām. Vesela bagātība!"

Vairāk par visu Lūcija neciešot vienaldzību, pasivitāti, neieklausīšanos otra bēdās. Un, protams, ļaunu izturēšanos pret dzīvniekiem, dabu. Skolā gan varbūt pa divdesmit gadiem gadījušies divi bērni, kas dara pāri dzīvai radībai.

Cilvēki ir lielākoties labi, uzskata Lūcija. Tautiete Janīna Bukša no Zviedrijas viņai savulaik teikusi: "Naasi tik soldona i loba — tevi izlaizēs!" Bet Lūcija joprojām dzīvo ar pārliecību, ka dots devējam atdodas. Un viņas paraugs ir tādi stipri un dvēselē dāsni cilvēki, kāda bijusi novadniece profesore Helēna Mauriņa: "Viņa bija augu fizioloģe, bioloģijas doktore, ļoti gudra un ļoti ļoti laba. Par katru cilvēku viņa runāja tikai labu, pret visu izturējās ar lielu mīlestību. Viņa varēja būt māksliniece, varēja būt rakstniece vai dzejniece, cik dziļi viņa visu redzēja un saprata. Profesore dalīja draugiem puķu sēklas. Tam vajag būt milzu laukam, kas no tām saaudzis!"

Arī skolai visapkārt ir dzīvības pilns — ziemas miegu snauž milzums ziemciešu, košumkrūmu un koku. Vasarā tas viss zaļo un zied. Visas galvenās lietas jau arī notiekot pagalmā. Te ir savas svētās vietas un goda vietas. Reiz skolā ciemojies viss mūsu valstī akreditēto diplomātu korpuss. Ārzemniekiem te viss liekoties eksotisks — kā puiši var māju uzcelt, kā meitas tautiskos brunčus noaust un kā tik garšīgus ēdienus pagatavot. Ciešāki sakari izveidojušies ar Dāniju un Norvēģiju. Un Lūcija pārliecinājusies, ka Latvijas skolas ne ar ko nav sliktākas kā ārzemēs. Mākslas pamatu un amatniecības apgūšanā varbūt pat labākas.

Visas sarunas atkal un atkal atgriežas pie skolas. Jo visas Rancānu ģimenes dzīve ir nedalāmi saaudusies ar skolas darbu. Gribot negribot rodas jautājums: "Vai nav žēl, ka skola paņem visu, ka savas dzīves nemaz vairs nav?" Lūcija Rancāne atbild ar pretjautājumu: "Bet kam tad tā sava dzīve ir? Mums savs laiks ir pašu rokās. Un mūsu laiku piepilda skola, māksla, cilvēki un daba mums apkārt. Ļoti mainās viss uz labo. Vide maina cilvēku. Jaunieši aug skaisti, bez sava gala gudri un centīgi. Pamatus viņi skolā dabū. Tālāk viss pašu rokās."

Lendžos ir Ceplīši, ko pirms vairākām paaudzēm par savu dzīves vietu izraudzījusi Vogulu dzimta. Pabeidzis Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļu, Voldemārs te uzcēla darbnīcu un cepli, atveda jauno sieviņu Olgu, drīz vien sagaidīja uzreiz divus dēlus — un pamazām vien viņi visi četri kļuvuši par māksliniekiem. Ar astoņām personālizstādēm, līdzdalību daudzās Latgales keramikas skatēs Latvijā un ārzemēs un Amatniecības kameras piešķirto meistara titulu savs vārds mākslas pasaulē gan ir tikai ģimenes galvam, taču Olga arvien ir klāt gan pie rotāšanas, gan citiem darbiem, un viņi savus darbus allaž paraksta ar diviem kopā savītiem V, kam pa vidu Olgas apaļais O burtiņš. Abi dēli pašlaik studē. Tēvs uzskata, ka Mārim ir apbrīnojams plastiķa talants un Jānim — ļoti laba formas izjūta. Bet mākslinieki viņi nav tikai ar to, ko viņu rokas prot veidot. Ceplīšos jūt pašu mākslas garu, lielu garīgās enerģijas spēka lauku.

Ceplīšu Viesu grāmatā ir gan sabiedrībā plaši pazīstamu cilvēku atzinības un cieņas apliecinājumi šo māju saimniekiem, gan bērnu sirsnīgie paldies, ir ieraksti angļu, vācu, somu un igauņu valodā, arī gruzīnu rakstuzīmes un japāņu hieroglifi. Ja mēģinātu apkopot to saturu, varētu citēt dzejnieces Annas Rancānes ierakstītos vārdus: "Cepleišu vīta ir kai guņs vīta — sirds uz teneiti valk I valk. I kas tī vaineigs — voi saiminīki, voi kolns, voi bārzu bierzeite — nazynu, bet vyss kūpā apzeimoj myusu Latgolu. Lai Cepleišu saiminīkim loba veseleiba un gaišs gors te ir vīnmār!" (Latviešu literārajā valodā tas būtu: "Ceplīši ir kā ugunsvieta — sirds uz šejieni velk un velk. Un kas tur vainīgs — vai saimnieki, vai kalns, vai bērzu birzīte — nezinu, bet viss kopā tas nozīmē mūsu Latgali. Lai Ceplīšu saimniekiem te vienmēr laba veselība un gaišs gars!" — Bet vai tas vairs būtu tas!).

Vislielākais Latgales mākslas un mākslinieku pazinējs Jānis Pujāts jauno keramiķi Voldemāru Vogulu savulaik raksturoja kā meklētāju, domātāju un sapņotāju ar smalku liriķa dvēseli, kuram keramika un dzīve ir nešķirami jēdzieni. Vēlāk izrādījās, ka tikpat nešķiramu vietu viņa dzīvē ieņēmusi arī dzeja. Pirmais dzejolis dzimis ap to pašu laiku, kad uz virpas tapušas pirmās vāzes un krūzes. Tikai nesen iznākusi arī pirmā dzejoļu grāmatiņa — "Uz zvaigžņu tilta". Tikpat patiesa, no sirds nākusi, kādu pazīstam viņa mākslu. Tā ir arī kā nošu atslēga, kas ļauj dziļāk ieiet tajā mīlestības, dabas un Latgales izjūtā, kas strāvo no Voldemāra personības, no viņa krūzēm un svečturiem.

Kā jau māksliniekam, viņam patiesībā ir trīs vārdi — dažādos dokumentos Valdemārs vai Voldemārs, ģimenē un starp draugiem — Valdis. Un tā nu mēs arī esam pārgājuši uz Valdi, un Valdis piekrīt, ka viņa dzejoļus citēju latviešu literārajā valodā, ja vien ritms kaut cik atļauj.

Saule gredzenus pin

Tavos matos.

Liepas ziedi —

Mūsu rokām lasīti —

Spēs veldzēt

Atvasarā,

Salnā.

Ar lielu sirsnību rakstīti veltījuma dzejoļi gaišākajiem Latgales cilvēkiem — Jānim Pujātam un Ušpeļtēvam, diriģentam Jānim Grudulim, gleznotājam Osvaldam Zvejsalniekam un māksliniekam un pedagogam Jānim Undam:

Sev ceļasomā liku

Māla drusku,

Šo lieso sarkano mālu.

Ar lakstīgalas dziesmu

Dodos pāri pasaulei.

Ar apbrīnu viņš runā par Bērzgales lielo dziedātāju un izcilo teicēju Bernadetu Opincāni: "Palika 76 gadi, bet dzied vēl kā lakstīgala. Viena pati savākusi piecus tūkstošus latgaliešu dziesmu, pasaku, teiksmu, mīklu un sakāmvārdu." Lūk, kā sākas viņai veltītais dzejolis:

Visuskaistākās rozes

nepazīst salnas.

Arī ābele sirma

tur augļus zaros,

Un ziemeļvējš apmīļo tos.

Maize rudens arodos salda,

Ķiršu vīns rūgst.

Taurenītis

Lendžos nevar nejust lielo savstarpējo uzticēsanos un mīlestību, kas te valda.

Valdis: "Lielās, kardinālās lietās mums viss sakrīt. Sīkumos gan — kā pa celmiem."

Olga: "Nav jau neviens pāris kā cimds ar roku. I cimds kādreiz noplīst. Es domāju, ka cilvēks cilvēkam var piedot. Ja jau Svētā Marija mums grēkus atlaiž, kā tad mēs varam būt tie tiesātāji."

Visās lietās, arī dzīves likstās Olga vienmēr mēģina saglabāt cerību:

"Aizpagājušo vasaru Valdim bija ļoti slikti ar sirdi. Vajadzēja gulēt slimnīcā. Bet viņš nebija noturams. Katru pēcpusdienu braucām uz mājām, bet no rīta pēc sešiem braucām atpakaļ. Un vienreiz pēkšņi ieraugām ezera malā melnos stārķus. Otrā rītā viņi tur atkal staigāja, pēc tam vairs netikām redzējuši. Un varbūt nekad vairs neredzēsim, viņi taču liels retums. Patiesībā jau nevajadzēja braukāt uz mājām, bija mierīgi jāguļ. Bet Valdim tā mājas sajūta bija vajadzīga. Un melnos stārķus sastapām, kas citādi varbūt nekad nebūtu noticis. Tajā vasarā pie mums nāca bērni no 3 reiz 3 nometnes, viņiem bija apsolīts, ka Valdis ierādīs virpošanu un veidošanu. Viņš ļoti bēdājās, ka bija saslimis. Bet dēli ar visu labi tika galā. Māris bērniem iemācīja veidot svilpauniekus, bet Jānis — darboties pie virpas. Apmierināti palika gan skolnieki, gan skolotāji."

Vienu vasaru līksmo.

Cilvēka bērns

Mūžu līksmo,

Līksmo un deg

Ik mirkli.

Bez saules glāsta nedīgst puķe,

Bez vēja šalkas panīkst sēkla,

Bez lietus piles izkalst zeme,

Bez mīļa vārda tumsa valda.

Bitīte žūžina.

Viss salds tiek no darba —

No ziediem salds,

No saules stariem,

No lidojuma.

… Par astoņām māsām Murānēm (Olga ir viena no viducītēm) savā laikā Andris Vējāns pat dzejoli uzrakstīja. Un viņas pašas lepojas, ka visas tik raženas izaugušas, tik labi satiek, visas ir izskolojušās, sastapušas labus dzīvesdraugus. Jaunākās māsas Veltas un vecākās māsas Lūcijas vīri piekrituši pieņemt sievas uzvārdu, lai tas neiet pazušanā.

Kopā ar Valdi viņi mācījušies Rēzeknes 1.vidusskolā, bet īstā iepazīšanās notikusi krietni vēlāk — kad Olga bija pabeigusi universitāti, atgriezusies savā pilsētā un sākusi strādāt Politehniskā institūta Rēzeknes filiālē par filozofijas pasniedzēju. Mamma labi bija pieteikusi, lai pa kafejnīcām nestaigājot, un meita jau klausīja arī. Bet Valdis savu kādreizējo skolas biedreni sapnī bija redzējis līgavas tērpā un tajā vienīgajā reizē, kad Olga ar draudzeni tomēr iegriezusies "Lirā", gāja droši klāt. Viņam gan arī māte piekodinājusi kafejnīcā līgavu nemeklēt, bet sapnis izrādījies stiprāks. Pēc trim mēnešiem gājuši pie altāra.

Kad piedzima dvīņi Jānis un Māris, Olga nolēma ārpus mājas vairs nestrādāt, lai varētu būt kopā ar dēliem. Bērnībā viņa pati papilnam bija izjutusi ģimenes siltumu, vecāku lielo mīlestību. To stāstu, kā smalkais pulksteņmeistars Vladislavs iemīlējis daiļo Eleonoru, kad viņai bijuši tikko deviņpadsmit, bet viņam jau trīsdesmit, to bērni bija dzirdējuši ne vienu reizi vien. Un Olgai paticis iztēloties, kā tēvs bildinājis māti — saulainā pavasara dienā, zem ziedošām ābelēm: "Ar savu iztēles ainu es izaugu. Biju jau liela meita, kad māte reiz sacīja, ka viņi laulājušies janvārī, pašā ziemas vidū. Tāpēc jau tas nebija mazāk brīnišķīgi, bet pārsteigums man bija liels. Jā, man bija zelta māte un gudrs, brīnumains tēvs. Viņš spēlēja dažādus mūzikas instrumentus, prata pat cītaru uzmeistarot. Mamma zināja milzumu dziesmu. Viņa dziedāja vienmēr — kad bija priecīgi un kad bija skumji. Pārdomājot savu bērnību ar pieauguša cilvēka prātu, es varu teikt — cilvēka gara spēks, prāta spējas izaug no mīlestības. Bērns jūt, ka viņu mīl. Un tas viņam dod drošības sajūtu. Es visiem gribētu teikt: Neesiet skopi savā mīlestībā! Tik bieži mēs esam paskopi, nedalāmies ar to, ko paši zinām, ko mēs varētu dot saviem bērniem, arī saviem līdzcilvēkiem."

Skatienam paveras īstas Purvīša ainavas, liekot ik uz soļa apstāties. Olga saka: "Stāsta, ka Vilhelms Purvītis te tiešām gleznojis. Bet kad pie mums atbrauc Valda krustmāte, kas pati ir no Gaigalavas, kur sākas auglīgie Lubānas klāni un aug Latgales maize, viņa saka: "Jums te kalni kā cepļi. Tad nav jābrīnās, ka cepļi vien kūp. Te nekas cits i neaugs."

Pēc tam, kad esam aplūkojuši jaunākos podus, vāzes un svilpauniekus, saimniece vedina izmest līkumu līdz Labvāržu muižai.

"Nepazīst, tāpēc neatzīst" — tā tēvs teica. Latgali daudzi vēl nepazīst. Kad te visapkārt pienenes zied, tad ir tā, kā kad pati saule pa pakalniem dancotu. No Ceplīšu kalna var redzēt vēl trīs kalniņus — Skudru, Kazu un Skūru. Ko tas "Skūru" nozīmē, to vairs neviens nepateiks. Par visiem apaļāks ir mūsu Ceplīšu kalns. Tur lejā Vizulītis, Vizuļa ezers. Un tālāk Adamovas ezers ar Liepu salu un Mīlestības salu, un vēl daudzām saliņām. Reiz mēs te ejam, un pār Adamovas ezeru trīskārša varavīksne. Viens gals atduras tieši priekšā. Kā ejam, tā nāk līdzi. No Adamovas ezera iztek Zeltiņu upīte, tek uz Zeltiņu ezeru. Vienu pavasari par zvejniekiem bijām iztaisījušies: zivis plūst pret straumi, var ar rokām pagrābt. Pieneņu laikā es te esmu vedusi radus un draugus, savus studentus un mūsu skolas skolotājus. Dažreiz paši četratā atnākam iedvesmoties."

Ceplīši atrodas starp bijušo Bērzgales pagastu un Rāznu. Sev Olga darinājusi Rāznas tautastērpu ar zilām, zaļām un mēļām svītrām brunčos un sarkani izšūtu blūzi. Tās ir ļoti dzīvespriecīgas krāsas. Kad uzvelkot, tad dziedāt vien griboties. Tālab brunči vienmēr esot pa rokai — tādiem svinīgiem brīžiem kā cepļa aizkuršana vai viesu uzņemšana, bet dažreiz vienkārši tāpat, labam garastāvoklim.

Kad ar saviem sabristajiem zābakiem negribam iet tālāk spodri izmazgātajā priekšnamā, Olga mūs drošina: "Tā nav netīrība, kas ar ūdeni nomazgājama," un vēl piebilst: "Tā mamma vienmēr sacīja." Tie viņai nav vārdi, bet dzīves gudrība, ar mātes pienu iezīsta. Kad runājam par skolām, Olga atceras tēva sacīto: "Mācieties, bērni! Izglītība, gara mantas viegli nesamas un neviens neatatņems."

Ir tik patīkami slaucīt rokas īstā linu dvielī — tādā garā un pamatīgā, ar vēl jūtamu vasaras smaržu un audējas roku siltumu. Kad vīri aizgājuši uzvilkt kādu dūmu, Olga izrāda savu pūru. Te ir vēl mātes austi palagi, krustmātes dāvināti virspalagi ar tamborētu rotājumu, no radu radiem mantojumā saņemti dvieļi izrakstītiem galiem un daudz kas cits. "No tā jau nāk tas spēks. Cilvēks var būt stiprs, kad viņš jūt dziļumu, savas saknes šai pasaulē."

Šī sakņu apzināšanās Olgu pavada ikdienas gaitās, dara redzīgāku skatienu pieredzes un mācību braucienos uz ārzemēm. Pirms dažiem gadiem viņi kopā ar Valdi piedalījās izstādē Helsinkos. Ārzemnieki kā ekoloģiski tīru mantu sevišķi augstu novērtēja tā saukto melno keramiku, kuras noslēpumus Valdim savulaik atstājis mantojumā tautas mākslas vecmeistars Ādams Kāpostiņš. Vismaz piecus simtus melnās keramikas vāžu, krūžu, svečturu un servīžu Ceplīšos iegādājies kādreiz pazīstamais sportists Gvido Aspers, kas tagad dzīvo Vācijā. Augustā viņš Minsterē sarīkojis Voldemāra Vogula personālizstādi. Būdama gandarīta par Latgales keramikas popularizēšanu, Olga tomēr skumīgi atzīst, ka paši viņi tādu personālizstādi nevarētu sarīkot: "Cik reižu neesam apņēmušies atlikt labākos darbus kolekcijai, bet neesam tālu tikuši. Vienmēr atrodas kāds, kas pierunā atlikto trauku pārdot. Citreiz uzdāvināt. Neaiztiekama mums palikusi šī slaidā brūnā vāzīte, ko Valdis man kā līgavai dāvināja, tas melnais svečturis un zaļā krūze, dēlu gatavotais svilpaunieks ar deviņām galvām, vēl daža mīļa mantiņa. Cits viss aiziet pasaulē."

Starp lielajām lietām, ko Olga ar Valdi liek blakus dzimtai, ģimenei, neapšaubāmi, ir Latgale un latgaliešu valoda. Valdis: "Es nesaprotu, kāpēc Latgali tā noraksta. It kā mēs būtu tāds tumšs nostūris, visiem tikai par nelaimi. Un kāpēc neatzīst latgaliešu valodu. Vai to daudzi zina, ka mums ir vismaz divi tūkstoši tādu vārdu, kādu latviešu literārajā valodā nav!"

Valdis latgaliešu valodai veltījis ne vienu vien dzejoli. Viņš pats ar savu nesteidzīgo, tēlaino, bezgala sirsnīgo runu spēj dzīvi liecināt, ka latgaliešu valoda patiesi ir "skaidra, kā ūdens avotā". Bet Olga kādu laiku bijusi pat latgaliešu valodas skolotāja: "Kad piedzima dēli, nolēmu skolā vairs neatgriezties. Bet man saka — varbūt tu varētu mācīt latgaliešu valodu? Tad nu atbildēju — par to varētu padomāt. Janīna Bukša man bija uzdāvinājusi latgaliešu valodas gramatiku. Bija vien jāpiekrīt."

Pirms diviem gadiem Olga izturēja lielu konkursu un kļuva par Rēzeknes 14. arodvidusskolas direktori. Skola gatavo celtniekus, būvgaldniekus apdares darbu meistarus. Tas nozīmē, ka arī pašai atkal jāmācās. Viņa iesaistījusies Latvijas un Dānijas arodpedagoģijas kopprojektā un Rēzeknes Augstskolā izstrādā maģistra darbu skolvedībā. Redzesloku krietni paplašināt ļāvuši Izglītības un zinātnes ministrijas un Celtnieku arodbiedrības organizētie braucieni uz Ungārijas, Austrijas, Somijas un Zviedrijas amatu skolām. Sevišķi vērtīga bijusi iepazīšanās ar kolēģu darbu Upsalā: "Mums vislielākās grūtības vienmēr saistās ar audzēkņu prakses iespējām. Zviedrijā šis jautājums nokārtots valsts līmenī, tāpēc skolām un uzņēmējiem nerodas nekādas domstarpības. Ārzemniekus var apskaust arī par to, ka tur ir augstākās profesionālās izglītības iestādes."

Jā, tā nu tas ir. Ceplīšos visi mācās. Valdis grib iegūt sertifikātu par melnās keramikas tehnoloģiju, Olga domā par arodizglītības rītdienu, un abi dēli gatavojas pirmajai sesijai augstskolā. Bet ciemiņam var likties, ka te neviens neko nedara — rimtas runas, tīri kājceliņi un spodri galdauti, Džentelmenis (kollijs, kas savu vārdu godam attaisno) ēd pusdienas no brūnas māla bļodas un padzerties var no tikpat mākslinieciskas dzeltenas bļodiņas. Olga no sirds smejas par šādām pārdomām: "Man bieži sievas teikušas — izskatās, ka tu neko nedari. Bet es uzdziedu: Savu laiku dubļus bridu, savu laiku rotājos!"

Mēs mazliet padziedam arī, bet saimnieki silti iesaka aiziet pie Bernadetas un viņas dziesmas paklausīties. Un pie Valda tēvoča Staņislava Borga, kas zinot milzumu nostāstu par visu novadu. Meitas interesējoties par mīlestības buramvārdiem, bet Olgai vislabāk patīkot nostāsts par lielo naudas lādi ceļā uz Sarkaņu Dievmātes baznīcu. Kad tiltiņam vienā reizē pāri braukšot divpadsmit pāri laulāties, tad lāde celšoties augšā. Olga iztēlojas: "Bet padomājiet tikai, kāds tas būs milzīgs gara spēks — divpadsmit daiļas meitas, divpadsmit stalti puiši, un visiem sirdī mīlestība un paļāvība uz Dievu! Tāds spēks ne naudas lādi vien var izcelt!" Un tad Olgas doma apmet kūleni, un viņa saka: "Ak, bijuši mums savi virsaiši! Kad būtu, kas spēj celties un vest sev līdzi! Cilvēki mums gudri, izglītoti. Kādas iespējas tagad pavērušās! Ko visu mēs varētu paveikt, kādus kalnus gāzt, ja tauta spētu saliedēties. Ja viss tiktu darīts ar mīlestību."

Aina Rozeniece,  "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Dzejoļi — no Voldemāra Vogula grāmatas "Uz zvaigžņu tilta"

Ivgolovas ezera laipas un vecais vītols, kur Makašānu jaunieši nāk fotografēties

Olga Vogule pie Adamovas ezera, kur aiz tāles tāle...

Ceplīšu pagalmā, kur podi saulē vizuļo...

Kopā ar Valdi un krūzēm no jaunā cepļa. Nu jau divdesmit gadu tā

Antons Rancāns