Mana Latvijas valsts uz gadsimta un tūkstošgades sliekšņa

Skolu jaunatne par savu valsti, par sevi, par nākotni domrakstos "Latvijas Vēstnesim"

Domrakstu publikācijas turpinājums.

Sākums — "LV" Nr. 420/423, 16.12.1999.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Domas ieraugam:

"Tēva mājās garoza gardāka nekā svešās mājās cepetis"

— Latviešu tautas sakāmvārds

"Latvija priekš mums, ap mums un iekš mums! Pats galvenais ir pēdējais, proti — Latvija iekš mums, mūsu sirdīs, mūsu pārliecībā, mūsu ticībā"

— Kārlis Ulmanis

"Gudrība dzīvo par savējiem, bet nevis no savējiem"

— Reinis Kaudzīte

"Avots, bez kura tēvuzemes mīlestība nekad nevar uzplaukt, ir tēvu valodas cienīšana un piekopšana"

— Kronvaldu Atis

"Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās"

— Imants Ziedonis

Saules stars, ūdens un rudzu maize

Latvija ir manas mājas. Lai kur cilvēks būtu, vienmēr viņa sirdī paliek dzimtene. To apliecina arī Raiņa vārdi dzejolī "Dzimtene":

"... Daudz simtu jūdžu tālumā,

Aiz tīreļiem, purviem un siliem,

Guļ mana dzimtene diendusā —..."

Nav otras tādas zemes kā Latvija. Pašas skaistākās lauku sētas ar kupliem ozoliem, smaržojošām liepām un vējā maigi šalcošiem bērziem vasarā sagaida mūs. Ziemā būtība jau nemainās, tikai koki ir ar kailiem zariem, bet tikpat labsirdīgi kā vienmēr.

Kas var būt labāks par siltu maizes klaipiņu, ko vecmāmuļa pievakarē izvelk no karstās krāsns? Kūpot tā piepilda istabu ar patīkamu smaržu, un, liekas, nekur nav tik labi kā mājās, kur esi audzis un pavadījis lielāko daļu dzīves. Nolauz siltu garoziņu, apēd. Manuprāt, tas ir labāk par katru cepeti vai kādu citu labumu.

Man liekas, lai kur cilvēks būtu, lai cik labi viņam klātos svešā vietā, beigās vienalga pietrūkst savas mājas siltuma, savas gultas mīkstuma, savas maizītes smaržīguma. Pietrūkst savas mājas gariņa, kas, apkārt lidodams, nodrošina tajā mieru, klusumu, labsajūtu.

Nekur pasaulē nav tādu vasaru. Klusā vakarā dzirdi rudzu čirkstēšanu, kad tie ziedi. Zini, tur aug Latvijas maizīte. Varbūt melnu garoziņu, bet tā ir savējā. Jānis Jaunsudrabiņš saka:

"Ik brīdi, ko svešā zemē vadi, piemini Latvijas vasaru! Viņa sākas ar liepu ziedēšanu un meža zemeņu sārtumu un izskan ar viršu mēļumu. Ar bišu dziesmu tā nāk un iet, pati silta un zeltaina, kā medus piesūkusies."

Nekur tā nezied puķes kā savās mājās. Tavā dārzā var būt tikai viens zieds, bet tas ir krāšņāks nekā visos dārzos kopā ņemti.

Manuprāt, mājas cilvēkam ir tāda īpaša vieta, kas viņu piesaista vairāk par visu. Liekas, tā ir daļa no tevis paša un bez tā nevar iztikt.

Nekur pasaulē nav tādu rītu, kad katra smildziņa tur savu zirnekļa tīkla pavedienu, kas piebiruši pilni saules asarām — rasu. Ārija Elksne saka:

"Tavs daiļums, Latvija, nav pilsētās,

Es esmu redzējusi skaistākas par tavām,

Bet, liekas, nav nekur uz zemes šīs

Ne tādu birztalu, ne tādu lazdu gravu."

Ziemā, kad naktī debess ir pilna zvaigznēm un zini — viena no tām ir tavējā, tevi pārņem savāds miers un dzīvesprieks, tik ļoti gribas dzīvot mūžīgi, lai redzētu, kā tava tauta dzīvos laiku no laika uz priekšu.

Mūsu Latvija, mūsu maizes zeme, sviedriem un asinīm slacīta, lai mēs būtu brīvi, bet joprojām sveši ļaudis grib mūs sakampt un paturēt. Vienmēr mums būs daudz problēmu, kuras nerisināsies pašas. Mums ir jādzīvo saskaņā ar savu valsti, jāpalīdz pilnveidoties pašiem sev, jo mēs esam Latvija.

Kur rast vēl skaistākus rudeņus kā pie mums? Kļavu pēdējās lapas, lidodamas pa gaisu, sauc neaizmirst to, ka nāks jauns rudens, ka būs labāk un mierīgāk. Pacel saujā kļavu dzeltenās lapas un aiznes mājās vecmāmiņai, kura zinās tām vietu. Apakšā maizes neceptajam klaipiņam, ko pēc tam lauzīs gabaliņu pa gabaliņam un sūrosies, ka vairāk nav. Nekas, būs! Būs vēl daudz tādu rievotu šķēlīšu, ja vien pratīsim nosargāt savu zemi. Tad vēl ilgi tīrumos šalks vārpas un tām līdzi līgosies rudzupuķes — zilas un bezgalīgas kā dzelme, kurai nekad nesaskatīt beigas.

"Debesis Latvijas rudeņos ir tik dzidras kā dzintars, rotātas nedaudzām mākoņu svītrām, kas laistās rožaini zaļgani zilajā plašumā." Tā par Latvijas rudeņiem saka Jānis Jaunsudrabiņš. Vai tad tā nav? Uzkāp kalnā un palūkojies visapkārt. Cik vien tālu acs spēj saskatīt, slejas augsti miglas kalni, kaut kur redzami baznīcu torņi, kuri zvanīs svētdienas rītā, baznīcēniem tajā dodoties. Plašums, ietīts dūmakas palagā, sauks tevi traukties tam pretī.

Mums ir jāsaglabā sava valoda. Tik daudz tajā jau ir svešu vārdu. Tomēr es ticu, lai cik daudz vārdu mēs arī aizgūtu no citiem, latviešu valoda saglabāsies, jo tā mums būs pamatā visam.

"Atceries tikai! Kur tu citur atradīsi tādu pavasari, kur tik rožainā gaismā kvēlo bērzi, veselas jaunas bērzu birzis, kamēr tie vēl pumpuroti, un nekur tie tā nesmaržo, kad saplaukst! Kur vēl citur skan tā ledi kā Latvijas upēs, kad aprīlī joņo uz jūru." Šādi pavasari raksturo Jānis Jaunsudrabiņš. Kad debesīs, augstāk vai zemāk atlidodamas, kliedz dzērves, kad smaržo tikko plaukstoši pumpuri, kad pirmais siltums apņem plecus, tik ļoti gribas iet ārā un priecāties par jaunu dzīvību, kas mums tiek dota pēc ziemas ar saviem puteņiem un stindzinošajiem saliem, ar pārdabiski balto klusumu, ar gaidām pēc kailuma ietērpšanas košās krāsās.

Latvijas karoga sarkanā krāsa simbolizē drosmi, varonību un mīlestību, baltā — cēlumu un atklātību. Katram latvietim vajadzētu būt ar šādām īpašībām sirdi, prātā, dvēselē. Mums būtu jācenšas veidot savu valsti labāk. Neviens cits mūsu labā neko nedarīs, ja mēs paši atstāsim mūsu zemi novārtā.

Nekur tā kā Latvijā nesvin svētkus. Kad, iestājoties Jaunajam gadam, sākas uguņošana un cilvēki dzied Latvijas himnu, neviļus pār vaigu norit dažas asariņas un iekrīt mīkstajā sniegā. Tā gribas būt laimīgam nevien pašam, bet gribas, lai arī citi būtu laimīgi. Labi, tu esi ģimenē, bet ir vērts padomāt par tiem cilvēkiem, kas katru Jauno gadu vai citus svētkus gaida vieni paši. Manuprāt, tādiem cilvēkiem nav priecīgi. Padomājot, arī tavā sirdī pēkšņi iezogas maza smeldzīte, doma, ka tu taču arī varēji būt blakus tādiem cilvēkiem. Nekur jau nav teikts, ka tā nekad nenotiks. Divas reizes Rīgā būdama, es vienā un tai pašā vietā redzēju klaidoni ar sunīšiem. Šim cilvēkam bija plāksnīte ar uzrakstu, ka viņa "bērniņiem" nepieciešama barība. Man tik ļoti palika žēl gan šī cilvēka, gan viņa "bērniņu". Manuprāt, tādi cilvēki labi saprot visas cilvēciskās sāpes, jo paši daudz ko ir pārdzīvojuši. Un vēl, es gribu teikt, ka viņi ir latvieši un priecājas par savu garoziņu, kura reizēm jāsadala vairākās daļās, jo cepeti viņiem varbūt nekad neredzēt. Žēl, bet viņiem nav māju, kur šo garoziņu meklēt. Es tomēr gribētu, lai viņi to redzētu vienmēr, kopā ar maizīti, protams.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, mājas vienmēr piepildās dažādām smaržām. Atkal vecmāmiņa liek krāsnī maizīti, kurai apakšā tās pašas dzeltenās kļavu lapas, ko tu salasīji, brienot pa lapu sniegu un domājot par to, ka labi ir būt savās mājās, mājās, kur par tevi vienmēr priecāsies. Kaut vai kāda veca ābele, ja vairs nebūs pie kā atgriezties. Skatoties svecītes liesmā, kas deg eglītē, vēlies, lai visu dzīvēs ritētu miers, lai cilvēki neiekārotu citu mājas, lai nekad netiktu atņemta pēdējā maizītes drumstaliņa. Kārlis Skalbe ir teicis:

"Saules stars, ūdens un rudzu maize. Kad tie trīs cilvēku neatstāj, tad citi septiņi viņam neko nevar darīt." Lai kur īsts latvietis būtu, lai kur ēstu visgardākos cepešus, vienmēr gribēsies būt mājās, kur tevi gaida maizīte ar kraukšķīgu garozu.

"Mēs sāksim dzīvot tikai tad, kad sapratīsim, ka viss ir dzīvs un ka viss dzīvo līdz ar mums. Ikkatrā zāles stiebrā pukst "maza, zaļa sirds!"

"Piemini Latviju! Turi to dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats."

Astrīda Ločmele,

Rekavas vidusskola

Dzimtene kā cilvēka gaismas punkts

Katram cilvēkam pieder divas pasaules. Viena — lielā, visiem kopīgā, brīžiem nežēlīgā — un otra — katra cilvēka personīgā dvēseles pasaule, jūtu un emociju krātuve. Šī — cilvēka personīgā pasaule — ir daudz plašāka, tai nav robežu. Manas mājas lielajā pasaulē ir maza zemīte Baltijas jūras krastā — Latvija. Tā man ir pati dārgākā vieta lielajā pasaulē. Šeit es nebaidos apmaldīties, man te mīļa katra puķe, katrs strautiņš, katrs akmens, katra taciņa... Latvija varbūt šķiet maza lielajā pasaulē, bet manā sirdī tai atvēlēta goda vieta.

Katram cilvēkam ir sava vērtību skala, tā ne tikai atbild uz jautājumu, kādi esam, bet arī — kādi vēlamies būt un kādiem mums jābūt, lai būtu saskaņā ar sevi un pasauli. Manuprāt, vislielākā vērtība katrā cilvēkā ir garīgums. Domāju, tikai garīgi bagāts cilvēks var būt laimīgs, un laime ir viss. Dzīve bez laimes nav dzīve, bet gan nožēlojama eksistence. Dievs nav radījis cilvēku, lai tas vienkārši eksistētu. Viņš ir radījis šīs īpašās būtnes, vienīgās ar savu "es", lai tās justu, mīlētu un dzīvotu. Kā saka Regīna Ezera: "Cilvēkam vajag kādu, kā dēļ varētu degt, lai nesāktu karst un tvīkt kā slapjš siens gabanā."

Manuprāt, dzimtenes mīlestība ir tā, kas vieno mūs visus. Nespēju saprast cilvēkus, kuri vispār spēj noliegt savu dzimteni, nogalināt to savā sirdī, atņemt to sev. Es nespēju iedomāties ne dienu bez apziņas, ka man ir manas mājas — mana valsts — šai plašajā pasaulē un tā ir bezgala skaista vieta. Liktenis gan Latviju nav vienmēr žēlojis — pāri pūtuši ne tikai maigi dienvidvējiņi, bet plosījušies arī īsti mistrāļi — vēsture tai sūtījusi daudz bargu kungu un nevēlamu saimnieku. Taču Latvija ir stipra, un arī mēs, tās bērni, esam stipri. Dievs, dod mums tādu spēku un izturību arī nākamajā tūkstošgadē!

Bet kāda tad īsti ir mana dzimtene šodien, kā jūtas mazā Latvija uz gadsimta un tūkstošgades sliekšņa? Tā ir brīva, neatkarīga, bet... vai laimīga? Laime — vārds, kurš izsaka visu, tai pašā laikā nepasakot neko... viegla un gaistoša, kā naktsvijoles smarža vēsā vasaras naktī, kā lakstīgalas dziesma, kā leduspuķu ziedi logos... Vai manai dzimtenei pietiek šīs burvības? Vai tai pietiekami daudz vietas tās iedzīvotāju sirdīs.

Varbūt dažās atvēlēts tikai nevajadzīgs kaktiņš, pārējais piebāzts ar viltīgiem plāniem un milzīga vieta atvēlēta naidam, skaudībai? Ja tā, tad nemaz nevaram gribēt, lai mūsu valsti ciena citas tautas. Mūsu zemē nav dimantu atradņu, nav zelta un naftas. Tātad mūsu vienīgā bagātība esam mēs paši. Kādi mēs esam, tāda arī mūsu zeme.

Kādi tad mēs īsti esam?

Jā, stāvot uz gadsimta un tūkstošgades sliekšņa, man daudz jādomā par to, kāda esmu es, kādi mani līdzcilvēki Latvijā. Man liekas, mēs visi esam ļoti līdzīgi. Visi vēlamies, lai būtu labi, bet neviens nespēj vienmēr darīt tā, lai būtu labi... Taču savai zemei kaut neliela saujiņa mīlestības jāatrod ikvienam. Katrs mīlestības kriksītis ir kā samtaina rozes lapiņa. Dāvāsim savai Latvijai rožlapu lietu jaunajā tūkstošgadē!

Dzimtene ir katra cilvēka bagātība. Materiālās vērtības nāk un iet, bet dzimtene būs mūžīgi. Mēs parasti neaizmirstam pabarot savu fizisko ķermeni, bet gadās aizmirst, ka garīgo maizi prasa arī dvēsele. Cilvēkam jākopj un jāizglīto sava dvēsele. Taču sirdsizglītību iegūt nemaz nav tik viegli, jo īpaši apstākļos, kad tik daudz problēmu. Taču nevis dvēsele un gars piemērojas miesai, bet gan otrādi — miesa piemērojas garam. Mirkļos, kad ir grūti, es iesaku vienkārši pastaigāt gar mūsu upju gleznainajiem krastiem, apmīļot ar acīm kādu strazdulēnu vai vienkārši dziļi ieelpot kāda Latvijas meža tīro smaržu, un tad aizmirstas viss.

Man sauli dāvā ne vien liepu ziedu klēpji,

Pat brūnā velēnā var viņas spēku gūt,

Es saules pēdas ļaužu sirdīs manu,

Kad gaismā redzu dzimto zemi manu,

Sirds katrā asinslāsē dziļu mīlu jūt.

Šādus vārdus Skaidrīte Kaldupe saka dzejolī "Dzimtajai zemei", un manā sirdī šie vārdi atbalsojas, jo tie ir patiesi un stipri.

Latvija, gaidot jauno tūkstošgadi, ir tikpat skaista un cēla. Nekādas ekonomiskas grūtības nav spējušas nogalināt šo patieso, vienkāršo, bet pasakaini skaisto ainavu. Arī esot tālās labklājības zemēs kā Francija, Vācija vai Anglija, brīžiem manā sirdī uzplaiksnī ilgas pēc manas zemes. Un tad kļūst skumji, jo saprotu, ka Latvijai vēl tāls ceļš ejams, lai sasniegtu labklājības un laimes kalna virsotni. Bet mēs, tieši jaunā paaudze, varam palīdzēt savai zemei. Varbūt tieši 21.gadsimts ir īstais mirklis laimes virsotnes sasniegšanai. Varbūt beidzot mazā Latvija sajutīs patiesus saules glāstus. Šos glāstus mēs esam savai valstij parādā, un, ja katrs no mums dos kaut nelielu gaismas punktiņu, kopā varam izveidot sauli. Taču vispirms Latvijai jādzīvo katrā no mums, tad, tikai tad tā dzīvos pasaulei.

Ieva Apškalne,

Rīgas 49.vidusskola

"Šo pašu svētāko Tu neaizmirsti..."

Latvija... Kas ir Latvija? Manuprāt, Latvija ir visas pasaules sirds. Tā ir maza, bet dedzīga. Daudzi mēģinājuši piemānīt un apmānīt Latvijas sirdi un Latviju pašu, bet jāteic, paldies Dievam, tas nav izdevies. Latvietim vienmēr bijis svarīgi apzināties, ka viņš, ja arī nav ar mantu bagāts, tad ir bagāts ar savu sirdi un iekšējo spēku.

"Dod, Dieviņi kalnā kāpt,

ne no kalna lejiņā.

Dod, Dieviņi, otram dot,

Ne no otra mīļi lūgt."

(Latviešu tautasdziesma)

Ikdienā mēs paši arī reizēm mēģinām apmānīt sevi, bet agrāk vai vēlāk nonākam pie atziņas, ka tā nav izeja.

Manuprāt, Latvija ir pastāvējusi un izdzīvojusi līdz mūsdienām, pateicoties latviešu gribasspēkam, godīgumam, patriotismam...

Latvija ir maza, un daži pat nezina, kur tā atrodas. Laikam arī paprasot kādam afrikānim, kas ir Latvija, viņš atbildēs, ka tas varbūt ir kāds banānu veids vai kaut ko tamlīdzīgu.

"... uz zemeslodes, zem saules,

ir tāda zeme — Latvija,

uz Zemeslodes, zem saules,

ir tāda tauta — latvieši..."

(Māris Čaklais.)

Manas tēvzemes liktenis ir grūts, un tā ir izcietusi daudz nelaimju. Bet mana dzimtene ir pacēlusies, viņa ir spējusi atrast spēkus, lai pierādītu, ka tā var būt neatkarīga. Manuprāt, tā notika tikai pateicoties tēvzemes patriotiem, jo tie bija ļoti stipri cilvēki. Viņi cer un dzīvo nākotnes vārdā.

Šis gadsimts nav bijis ne īsāks, ne garāks par citiem, taču notikumu gan ir bijis daudz. Es, protams, tos neesmu piedzīvojusi, tomēr es varu uzzināt par tiem no literatūras un mākslas.

Tagad mums zināms ir vārds "jaunlatvieši", bet savā laikā tie bija progresīvo ideju nesēji tautā. Vācieši traucēja latviešiem attīstīties, radīt savu kultūru. Vācieši iedvesa, ka tikai viņi var radīt īstu literatūru. Taču tā nav. Latvieša gars sevi pierādīja un izdzīvoja:

"Ilgi tu šķiti visiem kā ēna,

Sapņu un pasaku pasaule lēna,

Nu reiz tu dzirkstī kā zibeņa stars."

(Jānis Veselis)

1935.gadā Latvijā tika radīts brīvības simbols — Brīvības piemineklis — pie kura visos laikos dažādos tautai nozīmīgos notikumos ir likti ziedi. Tā ir vieta, kur jebkurš Latvijā dzīvojošs cilvēks izrāda cieņu mātei Latvijai un Latvijas brīvībai.

"Šo pašu svētāko

Tu neaizmirsti:

Vai celies debesīs,

Vai jūras dzīlēs nirsti,

Vai draugu pulkā

dali savu prieku,

Vai viens pats satiecies

ar pretinieku —

tu esi

Latvija!

(Ojārs Vācietis)

Nav iespējams uzskaitīt un izvērtēt visus lielos notikumus, kas šajā gadsimtā skāruši Latviju, taču es priecājos par to, ka Latvija bija, ir un, cerams būs. Dažus notikumus pat negribas pieminēt, jo tie ir atstājuši Latvijas sirdī dziļas un neizdzēšamas bēdas. Es gribu domāt, ka nākotnē vairāk mums visiem šeit, Latvijā, spīdēs saule. Mēs būsim labestīgāki un saprotošāki cits pret citu.

"Kas Laimei roku deva,

To laimīte noglaudīja;

Kas Laimei kāju spēra,

Tas Laimītes neredzēja."

(Latviešu tautasdziesma)

Taisnība... Kas ir taisnība? Es domāju, taisnība ir kaut kas pareizs. Kā lai zina, kas ir pareizs? Ja cilvēks stāv krustcelēs, kā lai izvēlas, pa kuru ceļu tālāk iet, kā lai zina, kurš būs pareizais? Svarīgi apzināties un paust savu taisnību, lai iemantotu mieru. Miers var būt tikai tad, ja ir abpusēja taisnība. Manuprāt, Andreja Pumpura "Lāčplēsī" mēs varam atrast labu definīciju vārdam "taisnība":

"Taisnību zināt diezgan ir grūti,

Bet grūtāk nākas vēl taisnību sacīt."

Vienas taisnības nav, jo katram cilvēkam, katrai dzīvai būtnei ir sava taisnība. Bet kā ļaudis nonāk pie tā, ka katram ir sava taisnība? Cilvēks ir kā zvaigzne, un katra zvaigzne izstaro savu gaismu. Debesīs nav iespējams atrast divas vienādas zvaigznes, tāpēc arī katram ir sava taisnība. Lai izjustu taisnību tā pa īstam, ir nepieciešams pienākt tuvāk. Zvaigznes tikai no tāluma izskatās skaistas, bet pamēģiniet pieiet tām klāt, un jūs jutīsiet, cik tās patiesībā ir aukstas. Tāpat ir ar cilvēkiem un viņu taisnībām.

Cilvēki ir dažādi: vieni morāli vāji (Liena no brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikiem"), citi — stipri (Kaspars no "Mērnieku laikiem" patiešām ir stiprs cilvēks gan fiziski, gan morāli, taču Prātnieks — stiprs spēj būt tikai savos vārdos un melos). Stiprie cenšas pārliecināt vājos, ka viņiem ir īstā taisnība. Bet, ja izdodas pārliecināt, kas tad notiek ar vājajiem? Viņi zaudē savu taisnību — zūd cilvēks kā personība. Cilvēks bez taisnības ir kā "lelle no māla" (Ieva Roze). Ja tu esi atradis savu taisnību, tad "to turi ciet ar visu savu sirdi" (Ausekļa atdzejojums no F.Šillera drāmas "Vilhelms Tells").

Es nevaru iedomāties cilvēku bez taisnības, bez sava "es". Man liekas, tā ir katrā no mums no bērnības, bet vienkārši cilvēki baidās to izteikt. Tas ir padomju laiku rezultāts. Viņus nosodīs, ja visi kopā nedejos pēc vienas stabules. Ir jāiemācās izteikt savas domas un nebaidīties. Miervaldis Birze saka:

"Likumos nav tāda punkta, kas aizliegtu skaļi runāt."

Var būt dažreiz ir vērts samelot, nevis teikt taisnību. Piemēram, "Mērnieku laikos" Annuža noslēpj to, ka tā nav Lienīte, bet ir Trīnīte.

Es arī nevienmēr izsaku savas domas. Tas ir liels mīnuss manā raksturā. Ar mani tā bieži gadās. Es noklusēju un pēc tam domāju, varbūt tomēr bija vērts pateikt. Bet man tas ir daļēji piedodams. Tas ir tādēļ, ka es esmu jauna, precīzāk sakot, liels bērns, un mana personība nav izveidojusies līdz galam. Mana taisnība nav konkrēta un stabila. Varbūt, kad man liksies, ka man ir sava taisnība, man būs atkal jāmainās. Jo taisnība arī ceļo un mainās līdz ar laiku. Nevar nodzīvot visu mūžu, domājot, ka pareizi ir tikai pareizi un nepareizi ir nepareizi.

Es gribētu, lai tad, kad es nonākšu krustcelēs, es zinātu, pa kuru ceļu man jāiet tālāk. Šis ceļš būs mans ceļš, un tā būs man taisnība. Man liekas, es apzinos to ceļu un taisnību, kas būs manējā. Ja būtu iespējams, es jau tagad gribētu zināt to zvaigzni, kura būs manējā.

Diāna Cakule,

Rīgas Franču licejs

Mana lūgšana Latvijai

Sarokošos ar taisnību. Ar to taisnību, ka ļaus Tev pacelties. Tā ir mana patiesība, kuras dēļ izpletīsi spārnus un lidosi, redzot pasaules plašumus.

Neej tajās pļavās, kur Tevi zaimo! Kur Tevi izpušķo ar liekiem meliem. Nepamet manu īstenību, kura nesakņojas liekulībā! Saproti sava vārda svētumu — Latvija.

Sargāt Tevi. Tas mans uzdevums, mana sūtība. Nepārprast uzdevumu. Tā mana misija. Man jāiekļaujas Tevī, man jājūt Tava elpa uz savām krūtīm. Lai redz mani Tavi naidnieki. Lai tie nāk ar ērkšķiem. Es iešu pretī kailām rokām. Rokām, kuras sedz vienīgi mīlestība. Vienīgi visaptveroša, patiesa mīlestība. Mīlestība, kuras vārds — Latvija.

Lūdz! Lūdz, lai Tava tauta naktīs ieplūst zvaigznājos. Tajos, kuri rādīs ceļu. To ceļu, kas vedīs uz brīvību. Uz gara brīvību. Lai brīvība sakņojas laimē. Laimē, kurā skanēs balss, kas sauks: "Mūsu acis lai nu redz Tevi kļūstam jo dienas jo dižāku. Mūsu ausis lai dzird Tavu atdzimšanu daudzinām skaistās dziesmās. Lai mūsu mutes ir tīras kā zelts, izrunājot Tavu mīļo vārdu — Latvija." (Jānis Jaunsudrabiņš)

Sauc! Sauc, lai Tevi sadzird debesis. Jo tajās ir Tava tauta. Tava patiesā tauta. Viņas gars un dvēseles dziļākā dziesma. Šī ir tā dziesma, kas izkliedz debesīm Tavu vārdu. Tā izskrien no ķermeņiem, lai celtos līdz ar Tavu svētumu. Tavu garīgo miesu.

Raudi! Raudi, lai asaras iežēlo sirdis. Sirdis, kas neraud Tev līdzi. Sirdis, kas sniedzas līdz domām. Tās, kas neiekļūst dvēselē. Raudi... Tad raudās tie soļi, kas seko. Seko Tev un Tavām asarām. Tavām bēdām un gaudām. Raudi, lai izlīst sāpes. Sāpes, ar kurām Tava tauta var celties un grimt. Samākslota ir Tava griba pazust. Samākslota ir to griba, kas Tevi grib pacelt augtāk, nekā Tu to spēj. Tev nav jāpārdod sevi mākslīgiem centieniem. Tu vari būt Tu.

Nepakļaujies tam spēkam, kas izliekas Tevi glābjam. Pretojies tam. Jo tas Tevi grūž. Grūž bezdibenī, kur auksts ir un tumšs. Tas grūž tumsībā.

Tas spēks, kas grib glābt. Tas blakus Tev. Tā Tava tauta. Tava pazemīgā tauta. Tai izsīkst spēki. Tevi cīnot. Palīdzi tai. Palīdzot tautai līdzēsi sev. Gāz zemē tos, kuru sirdīs melīgums mājo. Cel tos, kuri Tev ziedus pie kājām klāj.

Saplūsti vienā. Vienā veselā ar savu tautu. Jo tā Tava sirds. Būsit "viens". Tas, kas pārdzīvos gadsimtus un mūžus. Tas veselais, kas dedzinās ļauno. Tas, kas pārvērtīs to pīšļos. Pīšļos, no kuriem pat zāle neaugs.

Rādi savai tautai, kā Tevi mīlēt, kā saukt vārdā — Latvija, jo: "Tikai tas, kas savu tēvuzemi pazīst, var to patiesi mīlēt." (Atis Kronvalds)

Izturi visu. Arī savu svēto vārdu. Savu solījumu tautai. Kādu? Tādu, ko devi tikai Tu. Tādu, ko dzirdēja vienīgi tie, kas Tevi tur svētāku par sevi, savu ģimeni. Tie, kas uzskata, ka: "Labāk dzimtenē būt nabagam nekā svešumā bagātam." (Jānis Jaunsudrabiņš)

Atrodi tos vārdus, ar kuriem rādīsi savu mīlestību. Savu mīlestību pretim, kas Tevi sargā. Kam svēta Tava brīvība.

Meklē vietu, kur slēpties vētrās. Kur vairīties ļaunuma. Meklē paradīzi sev, savai tautai. Nemeklē to citā vietā, bet citā pārliecībā. Tajā, kurā slēpjas tikai lepnums un laimība par savu valsti. Rodi pārliecību, kurā ir tikai patiesums, tikai skaidrība.

Kad atradīsi. (Es zinu: atradīsi.) Dod tiem, kam godbijība sirdī. Kam ziedošu pļavu vietā nav manta un bagātības. Dod tiem, kam pieder skaistums. Un tiem, kurus vaigā nevar atšķirt no Tevis, no Tava vārda. Dod tiem, kuros redzi sevi, redzi — Latviju. Šis svētais vārds ir tikai tajos, kam sava vārda vietā dots Tavs.

Nicini tos, kuri ar Tavu vārdu cenšas pakļaut citus. Tos, kuriem Tavs vārds svēts. Nicini tos, kas ar viltu vēlas Tevi mīlēt, cienīt un godāt. Netici viņiem. Viņiem, kas dod auksto siltumu, kas atsedz tumšo gaismu. Tie Tevi pazudinās. Izkliedz tiem savu vārdu — Latvija!

Nepieņem! Nepieņem bagātības, ko sola. Tās gūtas viegli, bet ar asarām. Ar to asarām, kas tās ieraudzījuši tikai caur grūtībām. Svied prom to mantu! Tā asinīs mērcēta un asarās skalota. Met atpakaļ to, jo tā sašķēlusi daudzu sapņus. Tā izpostījusi laimi. Pieņem tikai to bagātību, kuru sniedz ar mīletību, kura nāk no mīlestības. To, kura neglaimo un nelūdz glaimus.

Ak, Latvija! Dari tā, kā Tava tauta lūdz: "Strauji mūsu sirdis pukstēs tikai tad, kad mēs būsim iemīlējuši savu zemi un tautu, bet palīdzēs un veicinās viņu mums iemīlēt tas, ja mēs labāk, dziļāk un īstāk būsim ar to iepazinušies." (Kārlis Ulmanis)

Ieva Pakere,

Valmieras ģimnāzija

Ar brīvu domu uz brīvību

Latvija skatās pasaulē ar lielām, naivām bērna acīm. Tā meklē savu ceļu. Viegli iespaidojama un apmānāma, viegli pārliecināma, viegli atradināma. Viens solis — un vēsture jau runās par Latviju gadsimta sākumā. Pašlaik tūkstošgade izpletusies mums pie kājām kā tumša, noslēpumaina jūra. Stāv mana valsts liedagā, bet debespuses tai apkārt.

Latvija pušķo savu galvaspilsētu. Sarosījusies celtniecība Rīgā: gan krāso, gan klaudzina, gan ceļ, gan jauc. Jāsapoš tā Rīga savai dzimšanas dienai. Cilvēki plāno, gudro, strādā, kā tikko darbadienu sākuši. Ļoti cēli ir saglabāt un saglabāt mūžīgās vērtības.

Bet cik mēs paši esam vērti? Bieži ir tik sāpīgi ieskatīties Latvijas ielās. Alkoholisms kā sērga izplatījies visos novados. Latvietis mēģina noslīcināt savu nabadzību. Dzērājs, atmirusi organisma šūna, guļ uz ielas, citu mīdīts, spārdīts, nicināts. Latvietis latvietim pāri kāpj. Ciešanas dara cilvēku ļaunu, skeptisku, aizdomīgu. Skarba daba skarbus ļaudis dod. Bet dzērāja acis? Tik izmisuma pilnas, tik lūdzošas. Tās atspoguļo iekšējo bezcerību, nožēlu un nespēcību. Acis vēl grib ticēt, bet ķermeni vairs nevar uzcelt, to var tikai kopt.

Trīs pieminekļa zvaigznes, kaut tikai apzeltītas, bet spoži spīd. Pašai Latvijai apzeltījums nelīdzēs. Tā neapmānīs nevienu, izņemot sevi. Nepietiks ar to, ka salabos ielas un izskaistinās runas, kamēr neskaitāmas vecu ļaužu sirdis sūrstēs un pār grumbainajiem vaigiem asaras līs, kamēr izdilušas rokas naudiņu prasīs, kamēr cietīs bērni, kamēr strādātgriba noslīgs bezdarbā. Latvijai reiz būs jāsāk pa vienam problēmu kamolam šķetināt, jo neizdosies tiem pārkāpt pāri, un neviens to viņas vietā nedarīs.

Bet kas būs šī Latvija? Mēs. Mēs, tikpat jaunie un nepieredzējušie, kuros ir lielākā enerģija, mērķtiecība un cerība. Mēs redzējām, kā Latvija atmodās, un mums nav padomniecisko aizpriedumu, kas seko mūsu vecākiem kā kroplība. Mēs esam Latvijas vienaudži.

Kā es varu apgalvot, ka mūsu valsts ir vienā vecumā ar mums? Tas jau bija zināms, kad nebijām vēl dienasgaismu redzējuši. Mūsu vecāki mums gatavoja ērtu ligzdu, vien tikai cerot. Un šī cerība iedzima mūsos kā brīvība. Citādi nevarēja būt! Mēs alkām brīvas valsts, paši nesaprazdami, ko tas nozīmē. Mēs bijām dzimuši brīvībai un gatavi plēsties pēc tās.

Man spilgti palicis atmiņā no bērnības kāds notikums. Man bija pieci gadi, citiem zīmēšanas pulciņa dalībniekiem nedaudz vairāk. Nodarbību telpās pie sienas bija Ļeņina portrets. Es nezinu, kā tas sākās, bet vienā brīdī mēs to norāvām, kliegdami tik rupjus vārdus, cik zinājām, aptašķījām to ar krāsām un saplēsām. Kāpēc? Tas šķita pareizi. Negribējām samierināties, kaut arī mūs gaidīja sods. Mēs izjutām tādu kā sāta sajūtu, kādu izjūt lauvēns pēc pirmā medījuma saplosīšanas.

Bērni, atšķirībā no vecākiem, nejuta bailes. Viņiem nebija rūgtas pieredzes, nojautas par šķēršļiem, sodiem, vilšanos. Tikai brīvības dziņa. Vecāki cīnījās, lai mēs dzīvotu brīvā zemē. Brīvi domātu, brīvi justu.

Nu mēs skatāmies pasaulē ar biklām acīm, meklējot īsto pavedienu, kam pieķerties, bet "šausmīgi daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās". Un, kaut lēni, mēs tomēr ejam uz priekšu, jo latvieši nav skrējēji, bet soļotāji — sīksti, neatlaidīgi, pacietīgi.

Paies laiks, nolīs asaras, un liktenis kā Lielais Kristaps paņems mazo Latviju pie rokas un vedīs caur ūdeni kā šķīstītavu. Divi tēli — lielais liktenis un mazā Latvija — bridīs pretī saullēktam...

Santa Remere,

Rīgas Franču licejs

 

Ar savu taisnību nākotnei

Es mācos divpadsmitajā klasē. Sākoties jaunajam gadu tūkstotim, pabeigšu vidusskolu. Vienu ceturto daļu sava mūža būšu nodzīvojusi. Ko darīt tālāk?

Mans mūža sapnis ir kļūt par Latvijā populāru un slavenu aktrisi. Bet māte, to uzzinot, šausmās iepleta acis un jautāja man: "Cik tu pelnīsi? Vai maz darbu dabūsi?"

Vecāku attieksme ir svarīga. Un es arī pati apzinos, ka šī iedomātā profesija nav mans dzīves mērķis, bet gan viens no tiem daudzajiem krāsainajiem sapņiem, kas mulsina manu prātu.

Un sava taisnība mātei ir. Mana nākotne pēc šīs profesijas iegūšanas patiesi ir biezā miglā tīta. Es nedrīkstu savu nākotni pakļaut tik milzīgam riskam. Un kā ar teicienu — kas neriskē, tas nevinnē? Bet varbūt šoreiz ir mazliet citādi? Varbūt, pirms skriet ar pieri sienā, izvērtēt, vai to maz vajag darīt.

Savukārt kāda mana draudzene teica: "Neklausi nevienu. Klausi savai sirdsbalsij. Ja tu patiesi no sirds to vēlies, tad dari tā."

Un atkal es kļūstu domīga. Atkal es apsveru draudzenes teikto par sirdsbalsi.

Bet mani par pretējo pārliecina vecāmamma: "Pavēro piemērus. Kā dzīvo tie cilvēki, kas, iegūstot izglītību, sekojuši savai sirdsbalsij. Labākajā gadījumā viņi strādā izvēlētajai profesijai kādu pilnīgi pretēju darbu. Sliktākajā gadījumā dzīvo no bezdarbnieku pabalsta."

Un tā es, nerodot kopsaucēju, šaudos no vienas taisnības otrā.

Bet es apbrīnoju savas draudzenes pārliecību. Viņas sapņus pat es nespēju ietekmēt, nerunājot jau par citiem.

Viņa vēlas studēt bioloģiju.

Vienpadsmitajā klasē viņu saistīja ģenētika. Viņa nolēma kļūt par ģenētiķi. Un viņu nespēja atturēt no šīs domas nedz apgalvojumi, ka nedabūs darbu pēc studiju beigšanas, ka viņas ģimenei klāsies vēl smagāk nekā viņai pašai ir tagad šobrīd. Iespējams pat, ka viņa beigs savu dzīvi kā bezdarbniece, bezpajumtniece.

Bet viņas lēmumu nespēj grozīt nekas. Viņa seko savam aicinājumam, jo viņai pieder sava taisnība, kas ir vispareizākā, un citām taisnībām nav nozīmes.

Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.

Bet šodien, kad ir jāizvēlas tie eksāmeni, kurus es, beidzot vidusskolu, atestēšu, man viss kļūst skaidrs.

Tagad arī man ir savs mērķis, sava taisnība, kuru nespēs mainīt nekas.

Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās. Ja ir savējā, tad citām vairs nav spēka ietekmēt tevi.

Tagad man ir sava taisnība. Un tev?

Kitija Bakevica,

Jaunpils vidusskola

Atmiņas pēctečiem un nākamajam gadsimtam

"Daudz vētru mums reiz pāri gājis,

Un, ja vēl daudz mums viņu būs, —

Dievs aicinās kā aicinājis

Arvienu atkal saulē mūs."

(Leonīds Breikšs)

Kāda ir mana sirmā māmuliņa Latvija pirms jaunās tūkstošgades iestāšanās? Ko mēs paņemsim sev līdzi nākamajā gadsimtā?

Jau kopš bērnības atmiņā man ir iespiedušies dažādi vēstures fakti — Sibīrijas pārdzīvojumi, barikādes, "Baltijas ceļš". Par to man ir stāstījuši vecāki un vecvecāki.

Pirms vairākiem desmitiem gadu no Latvijas uz tālo Krievijas nostūri Sibīriju tika izsūtīti tūkstošiem cilvēku, un tikai daļa no viņiem atgriezās savā dzimtenē. Mums vēl ilgi ir jāatceras šo cilvēku ciešanas. Mani patiesi ir aizkustinājuši šie trimdas cilvēku stāsti, viņu pārdzīvojumi. Izsūtītie cilvēki nezaudēja ticību sev un savām spējām, un tikai tāpēc viņi spēja izdzīvot šajos grūtajos apstākļos. Man vecmāmiņa kā vakara pasaku stāstīja to, kā viņi, dzirdēdami no kaimiņiem par izsūtīšanu, slēpušies mežā. Naktī savākuši drēbes un pārtiku, devušies uz tumšo un biezo mežu un, tikai pateicoties bēgšanai, palikuši sveiki un veseli. Kad vecāmmama ar vecākiem atgriezās mājā, tur viss esot bijis izpostīts, viņu acīm pavēries šausminošs skats. Man sirdī ir tāda liela sāpe, skatoties uz vecajiem cilvēkiem un klausoties viņu ciešanās. Ja nebūtu viņu, viņu ciešanu, nebūtu arī mūsu un mūsu valsts.

Vēl viens sāpīgs notikums ir barikādes, kad latvieši stājās viņiem pretī nevis ar ieročiem, bet gan ar savām dziesmām, ar savu spēju pastāvēt par taisnību un laimi. Arī ar šo notikumu saistās manas ģimenes ciešanas. Atceros mammas saraudātās acis, kad tēvs devās uz Rīgu, lai sargātu to no iebrucējiem. Es tad vēl biju maza un neko nesapratu, bet tagad zinu, kāpēc man mamma meloja, kad prasīju, kur palicis tētis, zinu, kāpēc mammīte tik ļoti uztraucās.

Svarīgs notikums, ko mēs ņemsim līdzi jaunajā tūkstošgadē, ir pirms desmit gadiem notikušais "Baltijas ceļš". Cilvēkiem sadodoties rokās, mēs parādījām pasaulei, ka ne tikai Latvija ir vienota, bet visas Baltijas valstis — Lietuva, Latvija, Igaunija — ir vienotas. "Baltijas ceļš" bija arī mūsu Atmodas sākums. Mūsu "kungi" redzēja mūsu vienotību, redzēja, uz ko mēs esam spējīgi, un tik lielas vienotības priekšā viņi pamazām un negribīgi sāka atkāpties.

Bet ne jau tikai skumjus un asaru pilnus notikumus mēs varam paņemt līdzi jaunajā gadsimtā. Mūsu skaistā Ieva Bondare, kas ļoti cildināja Latvijas vārdu pasaulē, mūsu sportisti. Arī mūsu pieminekļi, folklora, literatūra, grāmatas, dziesmu svētki ir kas tāds, ar ko mūsu vārdu pasaule pazina, pazīst un pazīs. Mums ir jālepojas ar tādu savu Latviju, kāda tā ir.

""Reiz bija" — sākas visas pasakas.

"Vai atceries" — mēs sākam atmiņas.

Ak, draugi, mūsu skaistā pagātne

Ir pasakaini zaiga atcere.

Bet nākotne, caur šaubām cerama,

Vai arī tā mums nav kā pasaka?"

(Pēteris Ērmanis)

 

Indra Eškina

Valmieras ģimnāzija

Vai tad vilnis var nemīlēt jūru?

"...tuva

jūras sāļā elpa,

Jūras skaistums,

nemierīgs un grūts.

Vilnis vilni

velti notvert steidzas,

Vilnis vilni tik uz priekšu dzen.

Neizsīkt

un neapstāties ceļā!..."

Es aizveru acis! Ak, kā es mīlu šo sāļo garšu mutē! Esmu kā putns — brīvs un netverams gaisā. Es izplešu spārnus un atdodos laikam. Baltās jūras smiltis kutina manas kāju pēdas un liekas, ka tās ar mani rotaļājas. Jūra ir pavisam mierīga — kā spogulis un liekas tik dziļa un noslēpumu pilna.

Bērnības vasaras esmu pavadījusi šeit, pie jūras, Rojā, mazā mājelē, kura vienmēr bija pārpildīta smiekliem un jautrības. Vēlos vasaras vakaros mani vienmēr pārņem sajūta, ka šejiene mani pievelk kā magnēts. Māmuļa stāstīja, ka es, kad vēl maza bijusi, esot reņģu kastē gulējusi, vecās mātes lielā, puķainā priekšautā auklēta. Visas lietas ir mīļām atmiņām aplipušas. Pat mazākie sīkumi atgādina par kādu notikumu! Un pļavas, kas plešas gandrīz krastmalā ar aso zāli un ķērpjiem! Cik gan tur nav skriets un diets! Šeit ir manas mājas, šeit es jūtos labi.

Katru vakaru dodos pastaigā gar jūras krastu. Tieši kā šobrīd. Es apbrīnoju katru saules rietu, kad saulīte dodas uz dusu. Tajos brīžos mani pārņem tāda jocīga sajūta, tā, it kā sirds tik ātri dauzītos, tā, it kā kāds mani sauktu. Varbūt tā jūra? Es nezinu — vai raudāt, vai smieties? Kaijas izbrēc manu sāpi gaisā. Sāpi par aizgājušo laiku, sāpi par vēl nepadarītiem darbiem... es rakstu vēstuli kādam aizgājušam cilvēkam smiltīs un domāju par dzīves jēgu. Es esmu šeit viena — jūs tur, man arī jūs nevajag. Man pieder šis mirklis! Es pilnīgi atdodos jūras burvībai. Jūra dod man spēku celties un doties tālāk savā dzīvē.

Saule tūlīt jau aiz apvāršņa. Drīz iestāsies krēsla un saltums no jūras kļūs neciešams. Būs jāslēpjas mežā, kur jūtams vēl dienā uzkrātais siltums, bet vēl joprojām es esmu pārņemta ar šo jūras burvību, vēl joprojām mani kāds sauc un aicina!

Kā gan cilvēks var nemīlēt savu zemi, kurā viņš ir piedzimis, kur viņš ir uzaudzis. Tā taču gandrīz kā māte! To es vienmēr izjūtu tieši šeit, pie jūras. Šo mīlestību un saviļņojumu. Esmu laimīga, ka varu šeit dzīvot, jo jūtu, ka šeit mani mīl, un es nekur nepazudīšu. Kā gan vilnis var nemīlēt jūru?

Iveta Klāva,

Valmieras ģimnāzija

Kad dvēsele klauvē pie sirds

"Mazā, sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa.

Jāj un jāj, un neapstājas, zemes virsū nav tai mājas."

(Aspazija)

Vai pasaciņa nav mūsu Latvija? Vai tā nav mūsu Latvija, kas jāj un jāj, un neapstājas, jo mūsu sirdīs nav tai māju? Vai mēs sākam padoties lielajam Nekam? Mēs sākam smacēt tik vāro cerības liesmiņu. Ļaujam, lai pensiju likumi un biežās valdības krīzes, reņģu kari un viss samākslotais aprij tīro un patieso. Vienīgi kāda tuva cilvēka aiziešana mums liek caur sāpēm atvērt acis un paraudzīties uz visu šo teātri. Kaut arī tad acis aizmiglo sāpju asaras, mēs tomēr redzam daudz skaidrāk. Bet, diemžēl, tas tā ir tikai uz īsu brīdi. To pašu liek saprast arī mīlestība, nē, visas patiesās jūtas.

Laikam drīz mēs vairs nesapņosim (jo tā taču nevar nopelnīt naudu), vairs nefantazēsim. Ja tā, tad vispār sāksim nejust. Jau tagad liela daļa drūmo cilvēku vairs nejūt. Nejūt cieņu pret cilvēkiem, kas lējuši savas asinis par Latviju. Nejūt svētkus un prieka atblāzmu to cilvēku acīs, kas piedzīvojuši tos tālos laikus. Bet tagad, kad viņiem asaras sariešas jau nedaudz blāvajās acīs, redzot neatkarīgās Latvijas karogu plīvojam, citi ņirgājas. Tik paļāt un paļāt mēs protam. Pat autobusā reti kurš jaunietis pieceļas, lai palaistu apsēsties kādu salīkušu večuku.

"Vainīgi ir politiķi!" tā visi saucam. "Jā, jā!" atsaucamies paši saviem aplamajiem vārdiem.

Vai politiķi ir vainīgi pie tā, ka kāds atļaujas kapsētā salauzt baltos krustus!? Vai viņi ir vainīgi pieminekļu spridzināšanā? Muļķības! Vainīgi esam vienīgi paši. Visa sabiedrība. Un ironiski, bet fakts, ka tieši paši lielākie kliedzēji un vainotāji nav spējuši izaudzināt kārtīgus bērnus. Vainīga ir visa sabiedrība! Arī es. Arī skolotāja, direktors, sētnieks, deputāts, ārsts — mēs visi.

Agrāk, kad biju maziņa, svecīšu aizdegšana valsts svētkos likās brīnums, kaut kas vienreizējs. Aizdedzām svecīti un lūkojāmies uz citiem logiem, kuros pamazām parādījās gaišas liesmiņas. Gluži kā dvēselītes. Katram kritušajam sava dvēselīte — sava liesmiņa — sava asariņa. Mana bērnība. Bet, augot lielākai, burvība zuda. Tā sāka plēnēt proporcionāli tam, kā neparādījās svecīšu liesmiņas logos. Arvien retāk, retāk! Vai arī tur vainīgi politiķi? Esmu laimīga, ka augu tādā ģimenē, kur svētums tiek sargāts. Un to pašu es vēlos dot arī saviem bērniem. Es mīlu Latviju, es mīlu Latvijas kultūru, Latvijas neatkarību, veiksmes un neveiksmes, dabu, tīrumus, rīta rasu, kas, saulei pamostoties, iemirdzas tikpat tīri un skaidri kā jaundzimuša bērna acis. Es mīlu tevi, Latvija! Tu esi mana, un es esmu tava.

Aizbrauciet uz laukiem! Jā, aizbrauciet! Aizbrauciet, kad pavasaris dzimst vai kad vasara silda, vai kad sāk rudens lapas kokos krāsoties, vai arī tad, kad sniegs ir apņēmis zemi kā balta dvēsele. Zemi, kuru daudzas pēdas minušas — tādas, kas jau mūžībā aizgājušas, tādas, kas savus pirmos soļus sper. Kad esat laukos — lūdzu elpojiet! Elpojiet zemi, kas dienā uzkrāto siltumu jusu pēdās lej! Elpojiet sienu, kas gubās sakrauts! Elpojiet debesis, kas pār jums smaida! Elpojiet sevi, kad jūsu sirds smaida! Pasmaidiet! Mīliet! Skrieniet pa pļavu, lai zāle gar stilbiem sitas! Skrieniet caur krūmiem, caur lāmām, kas smilšainajā ceļā jums debesis rāda! Un tad pacelieties spārnos! Ļaujiet, lai jūsu dvēsele lido! Lai tā atveldzē sevi no pilsētas mūriem, lai tā sadziedē rētas no skarbajiem vārdiem, lai tā apauj sev baltas kājas, baltu kleitu un nāk atpakaļ pie jums. Pie jums caur lielajiem sirds vārtiem, cauri zilai debesu vadziņai, cauri zelta saules taciņai, caur sārtām sāpju krustcelēm, caur zaļiem meža celiņiem — pie sirds.

Tā taču ir dvēselīte, kas klauvē pie sirsniņas! Ielaid viņu kopā ar Latviju! Lūdzu, ielaid! Atver savu sirdi Pasaciņai ar kumeliņu! Jo Latvija ir tava māte.

Zane Kripe,

Valmieras ģimnāzija

Arvien rokrokā ar savu valodu, godu, tautu

Tagad nacionālā stāja nav jāapliecina lozungos, bet gan vēlmē izglītoties, vēlmē darboties visās sabiedrības jomās, ne tikai tajās, kas latviešiem tradicionālas. Mums nepieciešama vēlme konkurēt un uzvarēt. Uzskatu, ka neatgriezeniskas izmaiņas Latvijā notiks tikai tad, kad jaunu, izglītotu, godprātīgu, patriotisku cilvēku paaudze ienāks valsts un sabiedriskajā dzīvē.

Politiskajās aprindās ir maz spēku, kas rūpējas par mūsu tēvu valodas cienīšanu. Vairums pret to izturas vienaldzīgi vai arī pazemīgi piekrīt tam, ko liek ieviest Eiropas Savienība. Man ļoti nepatīk valsts eksprezidenta Gunta Ulmaņa viedoklis un viņa izraudzītās vēstures izpētes komisijas lunkanā iztapība kara uzvarētāju viedoklim. Es uzskatu, ka godīgāk ir uztvert vēstures notikumus, faktus, cēloņus, iedarbību un sekas tādas, kādas tās ir, sevišķi mazām tautām, kurām patiesa vēstures notikumu atspoguļošana ir tikumiska spēka avots, viņu izdzīvošanas un pastāvēšanas balsts. Uzskatu, ka vienīgais ceļš ir visu patriotu kopīgas valodas atrašana cīņā pret valdošo nomenklatūru. Mums jāaizmirst personīgie strīdi, jāsadodas rokās, lai aizstāvētu savu tautu un valsti no iznīcības. Mans mērķis ir latviska Latvija. Mums kopā jācīnās par nākotni un kopīgiem mērķiem. Ja mēs tos zaudējam, pazūd pamati zem kājām. Tad par tautas godu un brīvību izlietās asinis būs veltīgas un mēs agri vai vēlu nozudīsim no vēstures apvāršņa.

Mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi malā stāvētāji vai — vēl ļaunāk — atbalstīt nomenklatūru un vērot, kura puse uzvarēs, lai tad ielēktu stiprāko kamanās, neskatoties, vai tās brauc uz Maskavu vai latvisko Latviju. Īlenu maisā nenoslēpsi! Uz iznīcības kārts ir mesta latviešu nākotne!

Pirms daudziem gadiem manai tautai atņēma ziedošu tēvzemi. Novārgušu un mīlestību lūdzošu mēs to saņemam atpakaļ. Kad latviešu tautas rokās tā atkal kļūs ziedoša, es būšu gandarīts.

Latvieši, iesim kopā un būsim nacionāli vienoti savā darbībā, savos sapņos, mērķī un valodā!

Lauris Sproģis,

Jēkabpils vakara vidusskola

 

Mana pārvietojamā "Latvija"

Es dzīvoju aiz Purmaļa sabrukušā šķūņa, tur jūtos tīri labi. Man nav problēmu kā citiem mana aroda pratējiem klaidoņiem, jo man ir busiņš, īsts latviešu auto.

Es dzīvoju savā "Latvijā" jau pusotru gadu. Mašīna ražota padomju laikā, bet Atmodu ir sagaidījusi ar mazāku rūsas daudzumu nekā citi mūsdienu auto. "Latviju" šeit bija atstājis kāds, kurš iegādājies "biezāku" auto par žiguli vai ņivu, bet šis mazautobusiņš palika novārtā. Šī ir labāka mājvieta nekā gulēt kādā lapu kaudzē.

Lai šā tā iztiktu, es piestrādāju. Kādam sakrauju, sazāģēju vai saskaldu malku, eju nodot pudeles, piedalos vēl daudzās "haltūrās". Par malkas skaldīšanu un krāmēšanu var labi nopelnīt, no pieciem līdz piecpadsmit latiem. Par šo naudu varēšu samaksāt Ančipānam, kurš iebūvēja manā "Latvijā" krāsniņu. Tagad ziemu pavadīšu bez bēdu, adīšu zeķes, iešu uz tirgu, sitīšu gaisā.

Pa vasaru, kārtīgi piestrādājot, var nopelnīt kādus piecdesmit latus, par kuriem nopirku autiņam riepas. Tagad to varu pārvietot no vienas vietas uz otru. Lielākais ātrums, ko esmu attīstījis ar savu ceļojošo mājokli, ir ap piecpadsmit kilometru stundā. Nekad vēl nebiju braucis ar tādu ātrumu, droši, ka varēja arī ātrāk, bet toreiz busiņu stūma tikai trīs kaimiņielas bezpajumtnieki.

Bija ziemas vakars, sēdēju atpūtas krēslā, kuru atvedu no Beitēm, lasīju Šekspīru sveču gaismā. Šēkspīru es "nocēlu" grāmatu veikalā. Baigi dārgā grāmata, ap četri lati. Tā nu es lasu, kājās vilnas zeķītes, tikai šovakar krāsniņa kaut kā reizēm dūmus iesit busiņā. Šekspīru lasot, ātri var aizmigt. Tā arī notika.

Labi, ka pamodos. Zeķītes vienās liesmās, krāsniņa mani pievīlusi. Mikriņa aizmugurējie logi nav izturējuši karstumu un izsprāguši, liesmas apņēmušas busiņa aizmuguri. Mani pārņem šausmas. Vakar vēl benzīna tvertnē bija puslitrs degvielas. Pametu "Latviju" un raitiem soļiem skrienu prom pa balto. Atskan skaļāks pukšķis, un busiņš uzliesmo jau mazliet jautrāk.

Nu ko, palieku bez mājām. Būs jāmeklē lapu kaudzes, šķūnīši, kur pārlaist naktis. Ak, mana "Latvija"!

Juris Zvaigzne,

Valmieras ģimnāzija

 

Es tikai baiļojos

Kaili zari sitas sejā,

Aukstums pūš no loga,

Roka rokas nepazīst.

Un es...

Kā gribētos teikt —

Viņā krastā.

 

Trešais tēva dēls nav muļķis —

Aizies, neatskatīsies,

Varbūt iespļaus arī sejā.

Un es...

Kā gribētos teikt...

Tur... kaut kur,

Tik tālu.

 

Un var jau būt, ka man nav jūtu,

Un var jau būt, ka viss ir labi,

Un var jau būt, ka siltums paliks

plaukstā —

Tāds īsts un nerimtīgs.

Te — kur es.

 

Vēl meklēju,

Vēl nerodu to gaismu...

Varbūt pārāk apgānīts ir viss,

Vēl nezinu.

 

Es tikai baiļojos,

Ļoti, ļoti,

Ka reiz TĀ

Nepārziemos.

Evija Bite,

Valmieras ģimnāzija