Uzturoties darba vizītē Vācijas Federatīvajā Republikā 2.novembrī

Saņemot Valtera Halšteina balvu

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2.novembrī Frankfurtē pie Mainas saņēma Valtera Halšteina balvu (Walter Hallstein Preis 2006). Pateicoties par balvu, prezidente sacīja, ka tā ir arī atzinība Latvijai par tās sasniegumiem Eiropas integrācijas laikā un tā ir arī atzinība Latvijas cilvēkiem par viņu grūto darbu savas valsts un Eiropas attīstībā.

Uzrunājot klātesošos, Vaira Vīķe-Freiberga atzīmēja, ka Eiropas atkalapvienošanās ne tuvu vēl nav beigusies un tas ietver ne tikai kādu atsevišķu jautājumu, bet kopējo apziņu par Eiropas nākotni un tās robežām. Prezidente atzīmēja, ka tās austrumu robeža kādu laiku vēl noteikti būs Eiropas Savienības (ES) ārējā robeža, taču ir jāapzinās, ka arī Pleskava, Sanktpēterburga, Maskava, Minska, Kijeva, Tbilisi un citas pilsētas tikpat labi pieder pie Eiropas. Protams, pēc prezidentes sacītā, ES apvieno valstis, kas aizstāv vienas un tās pašas brīvības, demokrātijas, līdztiesības un mierīgas kopāsadzīvošanas principus, taču ir jāapzinās, ka visi cilvēki Eiropas kontinentā nedzīvo tik brīvi kā Eiropas Savienībā. Prezidente uzsvēra, ka Latvija dara visu, lai palīdzētu cilvēkiem citās Eiropas valstīs, kam ir svarīga Latvijas eirointegrācijas pieredze un vērtību pārņemšanas process. Prezidente arī atzīmēja, ka Latvijas ir atcēlusi maksu Baltkrievijas pilsoņiem par vīzu iegūšanu, jo uzskata, ka cilvēkiem ir jādod iespējas iepazīt citas sabiedrības un tās vērtības, kādās tās dzīvo. Prezidente arī uzsvēra, ka pašas Eiropas Savienības cilvēku apziņā vēl daudz ir jāstrādā pie tā, lai nebūtu divu Eiropu un lai arī dažādu valstu sabiedrību domāšanā nebūtu vairs jūtamas dzelzs priekškara radītās sekas, kas vienu Eiropas daļu mākslīgi nodalīja no otras.

Valsts prezidenta preses dienests

Runa Valtera Halšteina kolokvijā J.V. fon Gētes universitātē Frankfurtē pie Mainas paneļdiskusijā “Eiropas identitāte. Daudzveidības vērtība. Baltijas valstis un to Eiropas pieredze”:

Aplūkojot Eiropas un tās atsevišķu reģionu identitātes jautājumus, būtu vēlams vienoties, kas tiks saprasts ar identitātes vārdu. Filosofiskajā domā identitātes problemātika pirmoreiz parādās līdz ar vācu ideālismu, Hēgeli un Šellingu, kuri pirmie iezīmē daudzas modernisma pamatproblēmas. Šodien identitātes tematika ir kļuvusi aktuāla ļoti praktiskos kontekstos – psiholoģiskajos, sociālajos un politiskajos. Te tā visbiežāk ir saistīta ar cilvēka dzīves augošo sarežģītību. Modernos cilvēkus raksturo aizvien daudzveidīgākas attiecības, iesaiste ikreiz atšķirīgās dzīves situācijās. Tās vienmēr liek cilvēkam pašam meklēt jaunus orientierus, paturot prātā arī savu īpašo pagātni un tradīcijas mantojumu.

Identitātes jautājums ir cieši saistīts ar spēju apzināties daudzveidību. Mūsdienu globālajā pasaulē vairs nav iespējams paļauties uz vienu vienīgu, no pagātnes mantotu pasaules izpratni. Ir beigušies laiki, kad Eiropa ticēja savai nemaldībai un privileģētajam stāvoklim. Modernais laikmets aizvien vairāk prasa sadzīvot un sadarboties visdažādāko reliģiju, kultūru un pasaules uzskatu cilvēkiem. Tomēr šī sadarbība vienīgi tad būs veiksmīga un pilnvērtīga, ja tajā iesaistītie paliks uzticīgi paši savam īpašajam redzesviedoklim, savām kultūras vērtībām un pašizpratnei, respektīvi, savai identitātei. Tieši identitāšu daudzveidība, nevis to saplūšana ir turpmākās attīstības vadmotīvs.

Eiropas Savienība savā vairāk nekā pusgadsimtu ilgajā vēsturē jau ir padarījusi lielu darbu šādas daudzveidības attīstībā. Pēc Otrā pasaules kara, kad Eiropas politiskajā ainā valdīja sašķeltība, neziņa un bailes, šai savienībai izdevās ielikt tādus pamatus mieram un drošībai, kas nebija balstīti vienpusīgā kundzībā vai vardarbīgā novienādošanā. Demokrātijas un tiesiskuma ideāli veido vispārēju pamatu, uz kura dažādie viedokļi var nonākt pie kopīgiem risinājumiem un perspektīvām.

Baltijas tautas izsenis ir dzīvojušas tajā Eiropas reģionā, kura likteni vienmēr ir noteikusi tā iekšējā dažādība. Baltijas zemes vienmēr ir raksturojusi vajadzība pēc dažādu identitāšu sadzīvošanas un sadarbības. Tās savā attīstībā ir ne tikai pieredzējušas atšķirīgu politisko varu ietekmi, bet arī dzīves pieredzē saskārušās ar atšķirīgo Rietumeiropas un Austrum­eiropas pasaules uztveri. Šī dažādība Baltijas valstīs vienmēr ir bijusi ne tikai teorētisku refleksiju temats, bet arī konkrētā ikdienas dzīves pieredze, neatņemama daļa no mūsu dzīves pasaules. Valodu, reliģiju un kultūras tradīciju daudzveidība vienmēr ir veidojusi to horizontu, kurā ir attīstījusies Baltijas zemju kultūra.

Mūsdienās ir būtiski uzsvērt, ka tieši šī iekšējā daudzveidība ir radījusi potenciālu, kurš ļāva Baltijas valstīm iekļauties Eiropas demokrātisko valstu lokā. Kad 1918. gadā Latvija beidzot ieguva politisko patstāvību, tā nostājās līdzās citām Eiropas valstīm kā demokrātiska valsts, kas respektē visu savu pilsoņu tiesības neatkarīgi no to dzimuma, etniskās, kulturālās vai reliģiskās piederības. Dažādie pasaules uzskati un dažādās identitātes ieguva brīvu izpausmi demokrātijas un tiesiskuma ietvaros. Demokrātiskās valsts pastāvēšanas laikā atšķirīgās etniskās, reliģiskās grupas, arī dažādiem ekonomiskajiem slāņiem piederīgie brīvi apliecināja savas intereses politiskajā dzīvē, intensīvi strādāja parlamentārajā politikā un brīvi pauda savus ieskatus atklātībā. Identitāšu dažādība un interešu pretešķības netika uzskatītas par negatīvu faktoru. Gluži otrādi – tās veidoja demokrātiskās politikas nepieciešamo saturu.

Diemžēl jaunās demokrātijas Baltijas valstīs tā arī nepaguva pilnībā nostiprināties. Tās aizrāva sev līdzi autoritārisma un totalitārisma vilnis, kurš pagājušā gadsimta 30.gados vēlās pāri visai demokrātiskajai Eiropai. Daudziem Eiropā tobrīd dažādība un cilvēku atšķirīgā identitāte šķita esam apgrūtinājums. Uzspiesta vienveidība, autoritāra valsts kontrole pār atšķirīgo sabiedrības grupu dzīvi šķita daudz vēlamāka un mazāku piepūli prasoša. Šo norišu vainagojums Baltijas valstīs bija trīskāršā okupācija, kas iznīcināja ievērojamu daļu cilvēku, daudzus izsūtīja uz Sibīrijas nāves nometnēm vai piespieda doties trimdā uz Rietumiem. Abu okupācijas režīmu būtība bija vērsta pret demokrātiskajā periodā aizstāvētajām vērtībām. Atšķirīgās identitātes traucēja režīmiem, kuri vēlējās padarīt savus pilsoņus vienlīdzīgus to beztiesiskumā.

Padomju režīms par vienīgo “patieso” cilvēka identitāti uzskatīja šķiru, par vienīgo kultūras pamatu – šķiras apziņu. Pārējās – etniskās, kulturālās, reliģiskās – identitātes tika uzskatītas par nenozīmīgām, pat bīstamām. Tādējādi cilvēka daudzveidīgās spējas tika reducētas līdz vienai vienīgai vērtībai – ekonomiskajai aktivitātei. Cilvēka daudzveidīgās identitātes, kuras demokrātiskā sabiedrībā tiek uzskatītas par nozīmīgu faktoru sabiedrības attīstībai, šeit tika uzskatītas par bīstamām strādnieku solidaritātei un tādēļ par apkarojamām.

Nav noliedzams, ka šāds politiskais režīms atstāja pēdas arī plašākā kultūras kontekstā – Centrālajā un Austrumu Eiropā to iespaids bieži ir sajūtams joprojām. Tomēr ir būtiski uzsvērt, ka komunistu noziedzīgajam režīmam Baltijas valstīs nebūt neizdevās pilnībā iznīdēt cilvēku daudzveidīgās identitātes. Brīvības un demokrātijas pieredze turpināja pastāvēt cilvēku ikdienas dzīvē, apliecinot sevi iepretim komunistiskās partijas visuresošajai uzraudzībai. Disidentu aktivitātes, kuras norisinājās daudzviet Centrālajā un Austrumu Eiropā, arī Baltijas zemēs, apliecināja šo dažādību. Tās aizsāka to pilsoniskās sabiedrības atdzimšanu, kura galu galā noveda pie PSRS sabrukuma un demokrātisko režīmu atjaunotnes.

Šī vardarbīgās novienādošanas pieredze, no kuras totalitārajām izpausmēm ir bijusi pasargāta tikai reta Eiropas valsts, mūsdienās ir ārkārtīgi nozīmīga. Tā māca mums izprast daudzveidības vērtību kā pilnvērtīgas dzīves pamatu. Daudzveidība ir vērtība, kas pavēra mums ceļu uz Eiropu. Eiropa ne vienmēr ir bijusi pārtikusi, un tajā ne vienmēr ir valdījis miers un saticība. Taču šeit vienmēr līdzās ir pastāvējuši atšķirīgi reliģiski priekšstati, konkurējošas politiskas ambīcijas un kontrastējošas kultūras vērtības. Tām ilgstošas saskarsmes gaitā ir nācies iemācīties sadzīvot un, kaut vai negribīgi, tomēr pieņemt citādo. Tieši tādēļ Eiropa ilgstošu konfliktu un nesaskaņu rezultātā par būtisku vērtību ir atzinusi toleranci – nevis tikai diskriminācijas noraidījumu, bet arī spēju pieņemt citu identitātes to atšķirīgumā.

Tomēr jāatzīst, ka daudzveidības noliegums padomju periodā, komunistiskās valsts visaptverošās pretenzijas ir atstājušas pēdas mūsu sabiedrībās. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, arī pie mums ir nepieciešams ilgstošs darbs, lai spētu pieņemt atšķirīgas identitātes. Arī pilsoniskā sabiedrība kā daudzveidīgas sabiedrības sastāvdaļa organiski var attīstīties tikai ilgākā laikposmā.

Latvijas pēdējo piecpadsmit gadu pieredze ir vedusi mūs pie pārliecības, ka vienkārša demokrātisko institūciju – parlamenta, partiju, pašvaldību – iedibināšana vēl nav pietiekama ilgtspējīgas un plurālas demokrātijas izveidei. Demokrātijai un tolerancei ir jākļūst par pašsaprotamu kultūras sastāvdaļu, kas nav pakārtojama atsevišķām privātajām interesēm. Izšķiroša nozīme šeit piemīt sabiedrības spējai izvērtēt savu pagātni, skaidri, bez aizvainojuma un ilūzijām. Tikai kritiski analizējot savu pieredzi, tās gaišās un tumšās puses, sabiedrība iegūst atvērtību nākotnei un tai vēl nezināmajai daudzveidībai, kura mūs sagaida nākotnē.

Pagātnes izvērtējumam ir ārkārtīgi liela loma demokrātiskas identitātes tapšanā. Psiholoģija mums māca, ka atklātas un skaidras attiecības ar savu pagātni ir ķīla harmoniskai indivīda turpmākajai attīstībai. Šī saikne ir aplūkojama arī plašākā kultūras kontekstā. Eiropas kultūrā līdz ar apgaismību ir ienākusi progresa ideja, kas vēlas redzēt cilvēces attīstību saprātīguma un pilnības virzienā. Tieši šādā nozīmē ilgāku laiku Rīgā dzīvojušais Johans Gotfrīds Herders rakstīja par humanitāti. Tomēr šī apgaismības optimistiskā ideja par cilvēku dzimuma progresu izrādījās neauglīga, jo to nelīdzsvaroja skaidra izpratne par vēsturi – par to, kad un kā ir veidojies mūsu pasaules uzskats, mūsu tradīcijas, mūsu identitātes. Filosofs Valters Benjamins savulaik tika rakstījis par “vēstures eņģeli”, kuru progresa vējš rauj pretim nākotnei, taču viņa skatienu cieši piesaista pagātne. Manuprāt, šis tēls joprojām ir nozīmīgs Eiropas pašizpratnei, kas savā virzībā uz attīstību un progresu vienmēr ir spiesta rēķināties ar pagātnes mantojumu.

Diemžēl atklātas un kritiskas attiecības ar savu pagātni līdz šim nav kļuvušas par vispāratzītu normu visu Eiropas valstu vidū. Daļā Eiropas valstu jau kopš Otrā pasaules kara beigām pagātnes mantojuma godīga izvērtēšana ir kļuvusi par neatņemamu demokrātiskās kultūras sastāvdaļu. Arī Baltijas valstīs, un konkrēti Latvijā, šiem jautājumiem tiek pievērsta plaša uzmanība, izvērtējot un akadēmiski pētot, piemēram, latviešu līdzdalību holokausta noziegumos nacistiskās okupācijas laikā. Tomēr dažās citās postkomunistiskajās valstīs demokrātiska un kritiska refleksija par komunistisko pagātni un totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem joprojām netiek uzskatīta par nozīmīgu. Pagātnes notikumiem šajās valstīs tiek sniegtas vienpusīgas interpretācijas, nespējot atteikties no pagātnes ideoloģiskā mantojuma vai pat nodarbojoties ar noziegumu apoloģētiku. Šāda pieeja diemžēl nevis veido līdztiesīgu sadarbību starp demokrātiskām valstīm, bet gan cenšas uzturēt nevienlīdzīgas varas attiecības.

Dāmas un kungi!

Pēdējos 15 gados Baltijas valstu dzīvi ir raksturojusi aizvien ciešāka integrācija Eiropā. Šo 15 gadu laikā Baltijas valstīs no autoritāri pārvaldītām, vardarbīgi novienādotām tautām ir izveidojušās modernas, plurālistiskas sabiedrības ar plaukstošu ekonomiku, kurā norisinās intensīvi modernizācijas procesi. Šīs sabiedrības ir kļuvušas atvērtas pasaulei un jaunai attīstībai.

Pēc aukstā kara beigām par vienu no mūsu attīstības vadmotīviem ir kļuvusi pārliecība, ka ievērojama dažādība ekonomikas, politikas un kultūras jomā nav uzskatāma par draudu mūsu nākotnei. Gluži otrādi, atšķirīgo interešu, vērtību un pasaules uzskatu sadursme var nākt par labu valsts attīstībai kopumā – protams, tikai tad, ja tā pamatojas demokrātijas un tiesiskuma pamatvērtībās. Tā ir viena no būtiskākajām mācībām, kuru esam guvuši Eiropas integrācijas procesā. Baltijas valstu specifiskā pieredze, strauji attīstoties demokrātijas un plurālisma virzienā pēc padomju okupācijas beigām, šodien var būt noderīga Eiropas nākotnes veidošanā. Pirmkārt tas būtu jāsaka par ES kaimiņu politiku, kurā arī Latvija intensīvi piedalās. Tādas valstis kā Ukraina, Moldova, Gruzija šobrīd atrodas izšķirošā demokratizācijas posmā un saduras ar problēmām, kas savulaik bija raksturīgas arī mums. Jāatceras, ka viņu situāciju apgrūtina arī tas, ka šajās valstīs, atšķirībā no Baltijas valstīm, demokrātiska pieredze nav bijusi arī starpkaru posmā vai arī tā bijusi ļoti īslaicīga, tāpēc demokrātiskās tradīcijas jāveido no daudz grūtāka sākumpunkta. Baltijas valstu pieredze ir būtisks resurss nākotnes Eiropas veidošanai.

Protams, plurālu un atvērtu sabiedrību nav iespējams radīt īsā laika sprīdī. Arī savu valstu iekšējā dzīvē mums šodien ir jāsaskaras ar vairākiem būtiskiem izaicinājumiem. Tas attiecas gan uz etniskām, gan kultūras, gan dzīves veida atšķirībām, kuras mūsu sabiedrībā raisa dzīvas diskusijas. Liela daļa no šīm problēmām ir raksturīgas visām Eiropas valstīm. Eiropas Savienības uzmanība bieži tiek vērsta uz dažādo identitāšu aizsardzību visās savās dalībvalstīs. Daudzveidība un dažādu grupu demokrātiska līdztiesība ir Eiropas Savienības pamatvērtības, kuras ir jāatzīst un jāaizsargā arī visām tās dalībvalstīm.

Kā viena no šādām problēmām ir jāmin brīva darbaspēka plūsma un imigrācija, kas atvērtas un konkurētspējīgas ekonomiskās dzīves apstākļos padara sabiedrību par ieguvēju. Ir nepieciešama aktīva darbība, lai atšķirīgajām grupām sniegtu pilnvērtīgas kulturālas integrācijas iespējas un vienlaikus novērstu jebkuras, apzinātas vai neapzinātas, diskriminācijas izpausmes.

Tāpat ir jānorāda uz tiem uzdevumiem, kuri Eiropas Savienībā un jo īpaši tās jaunajās dalībvalstīs stāv priekšā dzimumu vienlīdzības nodrošināšanas jomā. Lai arī Latvijā sievietes ir balsojušas un tikušas ievēlētas jau kopš Satversmes sapulces izveidošanas 1920.gadā, patriarhālā attieksme joprojām ir būtisks kavēklis reālai iespēju vienlīdzībai un sievietes iespējām pašai izvēlēties savu vietu pasaulē. Arī šeit mums ir jādodas tālāk par formālu priekšrakstu veidošanu un jāpievērš uzmanība ikdienas praksei un kultūras priekšstatiem.

Identitātes nav sastingušas. Mūsu identitātes veidojas un attīstās ar katru jaunu pieredzi, ar katru jaunu domu. Identitāte ir salīdzināta ar sīpola kārtām, kad, nolobot vienu, atsedzas cita identitāte – un katram indivīdam šo kārtu secība var būt savādāka. Mēs neesam tikai vīrieši un sievietes, latvieši un vācieši, eiropieši vai pasaules pilsoņi. Dažādās identitātes mijiedarbojas cita ar citu, un to mijiedarbība dara mūs garīgi bagātākus. “Vēstures eņgelis”, kurš vieno pagātni ar nākotni, nav tikai apgrūtinājums. Globalizācijas laikmetā identitāte, lai cik mainīga tā būtu, ir viens no tiem elementiem, kas ļauj mums justies stabilākiem, drošāk izmantot jaunas iespējas, balstot mūsu lēmumus vēsturiskajā pieredzē. Īpaši svarīgi, ka regulāri notiek arī diskusijas par Eiropas identitāti, kurās mijiedarbība ģenerē jaunas domas, jaunu redzējumu par mūsu identitātēm. Vēlos pateikties Johana Volfganga fon Gētes universitātei par šo iespēju dalīties savā redzējumā par Latvijas un Baltijas valstu identitātes attīstību.

Auditoriju Valsts prezidente uzrunāja vācu valodā