1992.gada 26.maija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultātu! Reģistrējušies 112 deputāti.

Par plenārsēžu darba kārtību 26., 27. un 28.maijā. Vispirms svītrojumi, iebildumi, par kuriem vajadzētu balsot atsevišķi no Prezidija piedāvātās darba kārtības punktiem, un tad papildinājumi.

Lūdzu, Krūmiņa kungs!

Ģ.Krūmiņš: Man būtu lūgums paredzēt rīt pulksten 10.00 trīs privatizācijas likumu izskatīšanu otrajā lasījumā neatkarīgi no tā, kas paliks pāri no šodienas darba programmas. Lai šiem trim likumiem būtu fiksēts laiks.

Priekšsēdētājs: Kuri punkti tie būtu?

Ģ.Krūmiņš: Man pašreiz nav tās lapiņas, bet pēc ieteiktās darba kārtības tas ir 10., 11. un 12.punkts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par laiku balsosim atsevišķi. Vai ir vēl kādi priekšlikumi?

Lūdzu, deputāt Ščipcov!

O.Ščipcovs: */Priekšsēdētāja kungs! Vai var jau izteikt priekšlikumus par papildinājumiem vai tikai par kārtību?/

Priekšsēdētājs: Nē, vispirms izskatīsim svītrojumus, pēc tam iebildumus un tad papildinājumus.

O.Ščipcovs: Tad es pagaidīšu…

Priekšsēdētājs: Zeltkalnes kundze lūdz visus reģistrēties. Lūdzu rezultātu. 110… Ieradās vismaz 15 deputāti, bet rezultāts ir tas pats…

Balsosim par plenārsēžu darba kārtību 26., 27. un 28.maijā. Par laiku 27.datuma pirmajiem trim jautājumiem balsosim atsevišķi. Lūdzu rezultātu. 78 – par, 9 – atturas, pret – nav. Plenārsēžu darba kārtība ir pieņemta.

Par deputāta Krūmiņa ierosināto laiku. Trīs likumprojekti par privatizāciju – 10., 11. un 12.punkts – 27.maijā mums ir ieplānoti neatkarīgi no tā, cik tālu izskatīsim šodienas jautājumus. Šos likumprojektus sāksim apspriest rīt pulksten 10.00.

Lūdzu, Kinnas kungs! Par šo jautājumu? Vai ir vajadzība balsot? Vai citām komisijām ir iebildumi vai kādi priekšlikumi? Nav. Tad es atļaušos nelikt uz balsošanu, bet uzskatīsim, ka Krūmiņa kunga priekšlikums ir pieņemts.

Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Tā kā mums bija iepriekšējais lēmums, ka šodien, 26.maijā, ir jāizskata bankas vadītāja atskaite par lauksaimniecības produkcijas samaksāšanu, taču šis jautājums nav iekļauts darba kārtībā, tāpēc mūsu priekšlikums ir tāds, ka nākamajā trešdienā no rīta tiek izskatīta bankas vadītāja un valdības vadītāja atskaite par situāciju, kāda izveidojusies samaksā lauksaimniecības produkcijas ražotājiem par piegādāto produkciju.

Īsa informācija – šī nesamaksātā summa tagad sastāda jau 2 miljardus rubļu, un tāpēc neviens nav spējīgs ražot un atdot produkciju, jo nesaņem par to naudu. Tāpēc ir priekšlikums nākamajā trešdienā izskatīt šo jautājumu un uzdot Lauksaimniecības ministrijai sagatavot nepieciešamo informāciju, bet tos deputātus, kuriem interesē šis jautājums, mēs lūdzam rīt pulksten 14.30 ierasties zālē, lai noklausītos informāciju par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ščipcova kungs, nāciet arī jūs! Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Es ierosinu izskatīt jautājumu par zemes privatizāciju otrajā lasījumā, kas ar 19.kārtas numuru ir iekļauts mūsu darba kārtībā ceturtdien no rīta – pulksten 10.00, un visu šo priekšpusdienu veltīt zemes reformai. Materiāli ir sagatavoti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Ščipcov!

O.Ščipcovs: */Es gribētu mūsu jau tā pārslogotajai darba kārtībai iesniegt vēl vienu papildinājumu un to tagad argumentēt. Priekšlikums ir tāds: uzklausīt zemessargu vadītāja ziņojumu par to, kādas ir viņu problēmas un kā viņš šo organizāciju pārvalda. Kā es to argumentēju? Pavisam ne sakarā ar kaut kādu politisku konjunktūru, bet sakarā ar to, ka pēdējā laikā presē par zemessargiem ir ļoti daudz negatīvu ziņu. No citas puses – uz šo priekšlikumu mani pamudināja viena Ventspils ķirurga uzstāšanās radio pagājušajā svētdienā. Viņš apgaismoja daudzas problēmas, kas parlamentam jārisina veselības aizsardzības jomā. Taču tās lai ņem vērā Veselības aizsardzības komisija, ja viņa šo raidījumu dzirdēja. Runājot par armiju, ķirurgs bija ļoti objektīvs un teica, ka pašlaik ir problēmas, ar kurām viņš gribētu griezties Augstākajā padomē. Viņš runāja par daudzām nebūšanām, nekārtībām, kas notiek nesagatavotajos zemessargu formējumos. Augstākās padomes priekšsēdētājs ir viņu pavēlnieks, tādēļ laikus jāizdara nepieciešamās korektūras, lai nebūtu nekādu pārpratumu, kas pašlaik parādās ar pieaugošu spēku. Es gribētu jūs lūgt piedalīties šī jautājuma apspriešanā kaut vai 30 minūtes, lai šeit ieviestu pilnīgu kārtību, lai kārtības vārdā atrastu savstarpēju saprašanos visā Latvijas Republikā. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairs priekšlikumu nav? Tad deputāta Kinnas ierosinājums bija par Latvijas Bankas prezidenta un valdības vadītāja atskaiti nākamajā trešdienā pulksten 10.00, kā arī par to, lai mēs uzdotu Lauksaimniecības ministrijai sagatavot attiecīgo informāciju, bet rīt pulksten 14.30 lauku deputātus un tos, kuri interesējas par laukiem, aicina kopā Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija.

Raits Černajs. Lūdzu, otrais mikrofons.

R.Černajs: Konceptuāli atbalstu kolēģa Kinnas priekšlikumu, bet tomēr gribētos, lai jautājumu izskatītu tādā veidā, kā to paredz mūsu Augstākās padomes pieņemtais lēmums, – tātad lai bankas prezidents Repšes kungs kopā ar Godmaņa kungu mums tomēr darītu zināmu koncepciju par bankas sistēmas reorganizāciju, nevis mēs vienkārši noklausītos informāciju un nepieņemtu nekādu lēmumu. Tikai tādā gadījumā ir vērts noklausīties, ja tā koncepcija tiek izskatīta komisijās un ja mēs par to varam pieņemt lēmumu. Tātad es ierosinu šo jautājumu izskatīt konstruktīvi.

Šajā pašā reizē, ja drīkst, es pateikšu arī par otru jautājumu – par zemessargu problēmu. Un atkal mans priekšlikums ir tāds pats – to vērts skatīt tikai tad, ja ir gatavs lēmums un ja tas ir izskatīts kādā komisijā. Lai mēs šeit varētu strādāt, bet nevis vienkārši pārvērst plenārsēdi, atvainojiet, par politinformāciju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Es gribēju precizēt. Tātad par rītdienu pulksten 14.30. Es lūgtu, ja tas būtu iespējams, izmantot šo zāli, jo mēs patiešām sagatavosim ļoti īsu konkrētu informāciju par šo situāciju.

Par otro jautājumu, ko Černaja kungs teica, – par nākamās trešdienas bankas prezidenta un valdības vadītāja atskaiti. Mēs piekrītam, ka šis jautājums varētu būt arī plašāks, jo arī mūsu jautājums attiecas uz nemaksām. Tā ka mēs piekrītam, bet tad lūdzam arī Ekonomikas komisiju sagatavot šo jautājumu. Mēs gatavosim savu jautājumu, tomēr lūdzam nākamajā trešdienā pulksten 10 šo jautājumu izskatīt, jo saskaņā ar 5.maija lēmumu bija paredzēts to izskatīt šodien, 26.datumā, bet, tā kā Ekonomikas komisija nepiedāvāja to izskatīt, tad mēs tomēr nākam ar iniciatīvu un lūdzam to izskatīt nākamajā trešdienā pulksten 10. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es personīgi aicinātu arī Tirdzniecības un pakalpojumu komisiju gatavot šo jautājumu, jo, kā mēs vakar sapratām… Protams, runājot ļoti vispārināti un tuvināti, tā nauda, ko patērētāji ir samaksājuši par produktiem, galvenokārt ir palikusi pie tirdzniekiem un tālākā ķēdīte tirdzniecībā ir pārtrūkusi. Taču tas ir teikts ļoti tuvināti un ir tikai vispārējs secinājums, kas ir izskanējis arī presē, tāpēc būtu ļoti labi, ja arī Tirdzniecības un pakalpojumu komisija šajā jautājumā noformulētu savu slēdzienu un priekšlikumus.

Un tagad balsosim par Kinnas priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. 72 – par, pret – 5, 10 – atturas. Tātad Augstākās padomes Prezidijam šis jautājums saskaņā ar šīsdienas plenārsēdes balsojumu ir jāiekļauj trešdienas darba kārtībā. Manuprāt, nevienam nav iebildumu, ka rīt mūsu plenārsēžu zāle pulksten 14.30 tiks izmantota visiem deputātiem no laukiem un tiem, kuri laukus grib saprast, atbalstīt un kopā darboties.

Deputātes Seiles priekšlikums – zemes privatizācijas likumu skatīt ceturtdien pulksten 10. Vai ir iebildumi? Seiles kundze, kā jūs zināt, nodarbojas ar lauku lietām. Ja iebildumu nav, tad atļaujiet nebalsot. Tātad ar jūsu piekrišanu mēs to skatām ceturtdien pulksten 10.

Deputāts Ščipcovs ierosina noklausīties zemessargu priekšnieka atskaiti par zemessargu darba organizāciju, pārvaldi un problēmām. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 28 – par, pret – 23, 22 – atturas. Šis jautājums netiek iekļauts darba kārtībā.

Šķiet, visi jūsu priekšlikumi ir izskatīti un mēs varam ķerties pie darba kārtības izskatīšanas, kuru nule esam apstiprinājuši. Lūdzu.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Saskaņā ar apstiprināto darba kārtību pirmais darba kārtības jautājums ir “Par Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja ievēlēšanu”. Škapara kungs, lūdzu, izsakieties par kārtību, kādā mēs apspriedīsim šo jautājumu!

J.Škapars: Cienījamā sēdes vadība! Cienījamie kolēģi! Mūsu komisija piedāvā šādu apspriešanas kārtību: vispirms apspriest un pieņemt procedūru, kura jums ir izdalīta. Tas ir nepieciešams tāpēc, ka uz vairākiem posteņiem pretendē vairākas kandidatūras. Un pēc tam varētu apspriest atsevišķi pa institūcijām. Respektīvi, vispirms varētu apspriest Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja kandidatūru, pēc tam – Televīzijas valsts uzņēmuma ģenerāldirektora kandidatūras, pēc tam – Radio valsts uzņēmuma ģenerāldirektora kandidatūras.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Vai visi piekrīt šai kārtībai, kuru ierosina Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija? Kalniņa kungs, lūdzu!

I.Kalniņš: Ja ir runa par šo dokumentu, kur ir minēta kārtība, kādā apspriest šo jautājumu, tad man ir jautājums: kā 7.punkts saskan ar reglamentu? Ir runa par to, ka tad, ja neviens no kandidātiem nav saņēmis nepieciešamo balsu vairākumu, notiek atkārtota balsošana…

J.Škapars: Ja nemaldos, reglamentā mums šis jautājums līdz šim nav izstrādāts par tiem gadījumiem, ja uz vienu amatu ir izvirzītas vairākas kandidatūras.

Priekšsēdētājs: Škapara kungam ir taisnība. Tā kā mēs šajā jautājumā pieņemam lēmumu, tad par lēmuma pieņemšanas kārtību speciāli šis jautājums nav reglamentēts. Ja akceptēsim šo kārtību, tad varēsim tā rīkoties.

Tādā gadījumā, ņemot vērā dažu deputātu iebildes vai šaubas, es gribētu lūgt kolēģus nobalsot par šo kārtību, kādu ierosina Škapara kungs savā 507.dokumentā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 507.dokumentu kā procedūras jautājumu. Divas balsis papildus “par”. Rezultātu! Par – 53, pret – 5, atturas – 14. Tātad apspriedīsim šo jautājumu šādā kārtībā.

Škapara kungs, tātad jūs ziņosit pirmais?

J.Škapars: Jā! Es tātad piedāvātu vispirms apspriest Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja kandidatūru, pēc tam – Televīzijas valsts uzņēmuma ģenerāldirektora kandidatūras un pēdīgi apspriest Radio valsts uzņēmuma ģenerāldirektora kandidatūras.

Priekšsēdētājs: Tātad mēs sākam ar Skujiņa kungu… Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Attiecībā uz Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja amatu mums bija saruna ar diezgan daudziem kultūras darbiniekiem un citiem – gan ar zinātniekiem, gan ar citām kandidatūrām. Un praktiski izvēle krita uz Zigmundu Skujiņu.

Zigmunds Skujiņš jums visiem ir pazīstams prozaiķis, kas sarakstījis daudzus prozas darbus. Viņš ir oriģināls savā domāšanā. Līdz šim viņš nav bijis nevienā partijā, nav atradies nevienā vadošā darbā. Daži varbūt var teikt, ka viņam pietrūkst pieredzes televīzijas un radio specifikā. Taču es domāju, ka šos trūkumus varētu aizpildīt gan vietnieka izvēle, gan arī eksperti, kas varētu dot attiecīgus konkrētus padomus. Bez tam attiecībā uz administratīvo pieredzi es domāju, ka šinī ziņā tas varbūt varētu nākt tikai par labu, jo viņam nebūs līdzšinējo administratoru rutīnas. Turklāt Radio un televīzijas padome ir pavisam jauna sabiedriskā institūcija, kurai nevajadzētu strādāt ar tādiem administratīvajiem līdzekļiem, ar kādiem agrāk strādāja komiteja. Es Zigmundu Skujiņu pazīstu jau ļoti sen un zinu arī viņa godprātīgās īpašības. Un tāpēc biju starp tiem, kuri ieteica viņa kandidatūru apstiprināšanai Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja amatā. Arī komisija izskatīja viņa kandidatūru un vienbalsīgi nolēma Zigmundu Skujiņu rekomendēt Augstākās padomes sesijai apstiprināšanai par Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Škapara kungam? Jautājumu nav. Lūdzu Skujiņa kungu tribīnē! Saskaņā ar mūsu pieņemto reglamentu Skujiņa kungam tiek dotas desmit minūtes uzstāšanās runai.

Z.Skujiņš, Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja amata kandidāts: Labrīt! Patiesību sakot, es nemaz nezinu, ko šeit sacīt, jo būtībā šīs padomes uzdevumi jau ir reglamentēti. Tos nosaka likums gan par radio un televīziju, gan arī par šo padomi. Tāpēc redzu vienīgi iespēju šos likumus savu iespēju robežās godprātīgi izpildīt. Patiesību sakot, man arī vairāk nekā nav ko sacīt. Vienīgi vēl piebildīšu to, ka man jau ir 66 gadi. Un man nav bijis nodoma šajā vecumā sākt karjeru. Es vienīgi varu apsolīt, ka tuvākajā laikā kādu brīdi esmu ar mieru šajā amatā godprātīgi strādāt. Tas arī patiesībā ir viss.

Priekšsēdētājs: Paldies, Skujiņa kungs! Jautājumi katram pretendentam – desmit minūtes. Pirmais jautājuma uzdošanai ir pieteicies Freimaņa kungs. Lūdzu.

J.Freimanis: Skujiņa kungs, es jūs dziļi cienu kā “Fornarīnas” un “Kolumba mazdēlu” autoru. Un tomēr. Jūsu amats būs ļoti ietekmīgs amats. Un tādēļ, neskatoties uz to, ka pastāv likums, kas visiem ir jāpilda… Sakiet, lūdzu, kāda būs jūsu reakcija, ja, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, izrādīsies, ka pretēji likumam par radio un televīziju tā tomēr tādā vai citādā veidā būs partijiska? Kāda būs jūsu reakcija?

Z.Skujiņš: Es izmantošu visas savas iespējas šajā padomē iedarboties uz radio un televīziju tādā veidā, lai tās iespējami tuvinātos tiem noteikumiem un principiem, kādus paredz gan, teiksim, demokrātija, gan arī šie likumi. Tas arī būtībā ir vienīgais.

Priekšsēdētājs: Jautā Zaļetajeva kungs.

S.Zaļetajevs: */Godātais Skujiņa kungs! Tajā informācijā, kas izdalīta deputātiem, rakstīts: alternatīvā izglītība. Vai jūs nevarētu paskaidrot, ko tas nozīmē?/

Z.Skujiņš: Tas var nozīmēt to, ka man patiesībā nav nekādas izglītības.

S.Zaļetajevs: */Paldies. Vai varu uzdot vēl vienu jautājumu?/

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

S.Zaļetajevs: */Jautājumam ir primitīvi materiālistisks raksturs. Runa ir par to, kādā veidā tiks izlietotas finanses, kas ienākušas no mūsu nodokļu maksātājiem? Kā panākt to, lai nodokļu maksātāji būtu apmierināti ar to, kā tiek tērēti masu informācijas līdzekļiem paredzētie naudas resursi? Kādus ceļus jūs redzat šīs problēmas atrisināšanai?/

Z.Skujiņš: Es domāju, ka pamatievirzēs tas jau ir reglamentēts ar likumu. Un es te nedomāju ieviest kaut kādus revolucionārus pārkārtojumus. Es tikai skatīšos, lai tādā veidā, kā tas ir noteikts, arī tiktu izpildīts.

S.Zaļetajevs: */Par nožēlu, likumā nav teikts, kā šie līdzekļi izlietojami. Tur jau tā lieta, ka tas uzlikts par pienākumu un tiek prasīta atbildība no padomes, kuru jūs vadīsit. Tad es varu paskaidrot pavisam konkrētā veidā. Vai jums ir padomā kādas īpašas darbības, lai noskaidrotu, cik lielā mērā sabiedrība atbalsta padomes pieņemtos lēmumus? Vai arī jūs uzskatāt, ka pats padomes sastāvs ir pietiekams pamats, lai tās lēmumi būtu autoritatīvi, un nebūs vajadzīgas nekādas speciālas darbības, lai pārbaudītu padomes pieņemto lēmumu pareizību?/

Z.Skujiņš: Saprotiet, es šajā brīdī neesmu spējīgs dot nekādus konkrētus slēdzienus par to, kādā veidā tiks sadalīti līdzekļi. Es tikai vēlreiz jums varu pateikt, ka katrā ziņā savu iespēju robežās sekošu, lai tas notiktu godprātīgi.

Priekšsēdētājs: Paldies, vai kādam vēl ir jautājumi Skujiņa kungam? Nav. Paldies, Skujiņa kungs!

Godātie kolēģi! Ir notikusi zināma deputātu kustība, tādēļ lūdzu reģistrēties. Reģistrācijas režīmu! Rezultātu! Reģistrējušies 104 deputāti. Tātad balsošanai tiek piedāvāts lēmums “Par Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja ievēlēšanu”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmumu. Lūdzu rezultātu. 68 – par, 5 – pret, 25 – atturas. Lēmums ir pieņemts. Apsveicam Skujiņa kungu jaunajā amatā! (Aplausi.)

Lūdzu, Škapara kungs, tribīnē!

J.Škapars: Ar televīziju šī aina ir stipri sarežģītāka. Un es jūs informēšu par to procesu, kas notika, izvirzot kandidatūras. Pavisam Latvijas Televīzijas ģenerāldirektora amatam tika izvirzītas sešas kandidatūras: Rihards Pīks, Imants Rākins, Elita Veidemane, Meliņš, Andersone, Labanovskis. Meliņš, Andersone un Labanovskis savas kandidatūras atsauca. Vakardien komisijā mēs izskatījām trīs kandidatūras, bet vēlāk savu kandidatūru atsauca arī Elita Veidemane.

Tātad palika divas kandidatūras, par kurām ir zināmi mūsu komisijas vēlēšanu rezultāti. Par Rihardu Pīku balsoja seši komisijas locekļi, par Imantu Rākinu balsoja trīs komisijas locekļi. Es jums gribētu īsumā raksturot abas kandidatūras.

Es ieteicu Riharda Pīka kandidatūru, vadoties pēc šādiem apsvērumiem: Rihards Pīks pazīst šo vizuālo profesiju. Viņš jau ilgu laiku – vairākus desmitus gadu – ir strādājis Rīgas Kinostudijā. Sākumā veicis visdažādākos darbus, pēc tam ir strādājis par operatoru. Ir mācījies augstākajos operatoru un režisoru kursos, pēc tam strādājis par režisoru vairākām kinofilmām. Astoņdesmitajos gados Rihards Pīks ir strādājis administratīvajā darbā gan Kinematogrāfu savienībā, gan bijis Rīgas Kinostudijas direktors. Viņš patiesībā pats ir piedzīvojis ļoti sūro Kinostudijas reorganizācijas laiku. Par to, kā Rihards Pīks šo reorganizāciju izdarīja, viedokļi ir pretrunīgi un atzinumi dažādi, taču es domāju, ka tā ir ļoti nopietna skola, ko izgājis Rihards Pīks. Tas arī mani mudināja Rihardu Pīku ieteikt par ģenerāldirektoru televīzijas valsts uzņēmumam.

Arī Imants Rākins jau 10 gadu strādā gan radio, gan televīzijā. Viņš pēdējos gadus ir bijis Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks. Es augstu vērtēju Imanta Rākina cilvēciskās īpašības, viņa spēju strādāt ar cilvēkiem. Es domāju, ka šajā gadījumā tās ir ļoti pozitīvas īpašības. Grūtāks bija cits process, kura norisei arī jūs visi esat bijuši liecinieki. Tā bija reorganizācija televīzijā. Es domāju, ka šajā ziņā veiksmju bija pamaz, un, manuprāt, šī reorganizācija noritēja ļoti grumbuļaini. Tāpēc te ir daudzi – gan starp parlamentāriešiem, gan arī starp skatītājiem –, kuri pārmet, ka televīzijas darbs nav bijis visai veiksmīgs. Taču es domāju, ka uz šiem jautājumiem varbūt ir jādod atbilde arī pašiem kandidātiem. Man tas ir viss. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi Škapara kungam? Freimaņa kungs vēlas jautāt Škapara kungam. Lūdzu.

J.Freimanis: Škapara kungs! Zināt, ir radies tāds neliels sajukums. Mēs zinām, ka radio un televīzijā, protams, politiku noteiktā gaismā var veidot vienīgi bezpartijisks cilvēks. Līdz šim bija zināms, ka Pīka kungs ir bezpartijisks, bet Rākina kungs ir LDDP partijas biedrs. Šodien mēs zinām, ka dokumentos viss ir otrādi – LDDP biedrs ir Pīka kungs, bet Rākina kungs ir bezpartijisks. Kuram te ir taisnība? Tā ir jūsu kompetence.

J.Škapars: Rihards Pīks no partijas ir izstājies. Bez tam es domāju, ka viņš pats acīmredzot šeit varēs paskaidrot šo jautājumu. Tā vismaz viņš mani informēja. Es domāju, ka par to Rihards Pīks varētu informēt pats.

Priekšsēdētājs: Citu jautājumu Škapara kungam nav. Tātad mēs pirmo klausīsimies Pīka kungu, pēc tam – Rākina kungu. Lūdzu, Pīka kungs, tribīnē! Saskaņā ar pieņemto reglamentu jums desmit minūtes ziņojumam.

R.Pīks, Latvijas Televīzijas valsts uzņēmuma ģenerāldirektora amata kandidāts: Godājamie deputāti, godājamais sēdes vadītāj! Atļaujiet vispirms man izteikt dažas piezīmes un apsvērumus pat esošo situāciju Latvijas Televīzijā.

Šeit jau tika minēts par pirms dažiem gadiem veikto reorganizāciju un tika izteikta doma, ka tā varbūt arī nebija pietiekami veiksmīga. Jāteic, ka toreiz tas notika vienlaikus ar reorganizāciju, kas tika veikta arī kino sistēmā. Un man arī toreiz bija neliels pārsteigums, jo mēs gājām, pirmkārt, uz demonopolizāciju, otrkārt, uz decentralizāciju, protams, ciktāl tas ir iespējams. Mēs centāmies tuvoties Eiropas tirgus modelim, un, ja mēs vēlamies iekļauties šādā sabiedrībā un attiecībās, tad man liekas, televīzijā notika drusku pretējs process. Varbūt tas bija arī attaisnojami, jo neapšaubāmi televīzijas sistēma un organizācija ir citādāka un atšķirīga kaut vai pēc tā, ka jāraida ēterā, un tas ir nepārtraukti. Tomēr, spriežot pēc zināmām iebildēm un arī varbūt pēc daļējas raidījumu profesionālās un mākslinieciskās vienādošanās, ir iespējams, ka šis solis bijis kļūmīgs. Un proti, man liekas, ka tas, pirmkārt, attiecas uz ziņu un informācijas bloku. Bez šaubām, šim blokam ir prioritāra nozīme. Man liekas, ka prioritāra nozīme – es paskaidroju vēlreiz – valsts, tātad sabiedrības, televīzijā ir ziņu un informācijas blokam, tā pieejamībai, it sevišķi vienādai pieejamībai, tuvojoties vēlēšanām un politiskajai cīņai. Un otrs ir kultūras un izglītojošais elements šinī valsts televīzijā.

Man liekas, ka vajadzētu principiāli – šāda tendence esošajā televīzijā pēdējā laikā ir jūtama – norobežot informācijas un ziņu pasniegšanu no komentāra, kaut gan mums ir zināms, ka pasaules pieredze ir tāda, ka komentārus sniedz. It sevišķi tad, ja tas ir jautājums, kur varbūt ir dažādi pretēji viedokļi, jo īpaši tad, ja tas ir politisks jautājums, ko sniedz analītiskais dienests. No šā viedokļa raugoties, man liekas, ka šāda prakse, kas pasaulē tiek lietota, būtu vēlama arī mūsu televīzijā – ka to dara neatkarīgs analītiskais dienests, tātad speciālisti, kur katrs komentē un izpēta sava atzara jautājumu.

Otrkārt, par vienādas iespējamības principu. Esošajā likumā par Latvijas radio un televīziju, man liekas, šis princips nav iekļauts, kaut gan komisijā Beļska kungs man teica, ka pie šā jautājuma tiekot strādāts. Acīmredzot, kā es sapratu, tas būs vēlēšanu likumā, kaut gan man liekas, ka šīs vienādās iespējamības princips ir vajadzīgs ne tikai vēlēšanu likumā, bet tas būtu nepieciešams arī šajā valsts radio un televīzijas likumā. Jo vienādās iespējamības princips nav aktuāls tikai vēlēšanu cīņas laikā, bet šim principam ir jādarbojas arī ārpus šā laika. Un šeit arī pasaules pieredze ir ļoti dažāda, jau sākot ar to, ka dažās valstīs vispār nav pieņemts ārpus oficiālā vēlēšanu cīņas laika laist pie vārda politiskos darboņus. Tas tā ir, ieskaitot tādas valstis kā Anglija, kur tas ir reglamentēts sakarā ar iegūto balsu procentu bijušajās vēlēšanās, un reizi ceturksnī var tikt pie vārda. Amerikā tas ir vēl vairāk diferencēts, bet Itālijā ir pat zināma partiju posteņu dalīšana, kas ir redakcijas un tās vadītāja ziņā, lai gan pasaules pieredze šeit ir tāda, ka lielākoties šīm televīzijām un to redaktoriem ir jābūt neitrāliem. Un tas ir ne tikai likumdošanā noteikts, bet ir zināms ētikas akts un stāja.

Šajā sakarā atļaujiet dažus vārdus pateikt par sevi. Šeit cienījamais Freimaņa kungs uzstādīja Škapara kungam jautājumu. Es varu paskaidrot, ka esmu LDDP biedrs, bet sarunās ar Škapara kungu un tad, kad saņēmu šo piedāvājumu, vēl jo vairāk ņemot vērā, ka šobrīd nav likumdošanas reglamentācijas… Otrkārt, zinot pašreizējo pieredzi un iespējamo iešanu uz vēlēšanām, es uzskatu, ka, būdams šajā postenī, cilvēks nevar būt partijā. Varbūt nākotnē, kad jūs pieņemsit likumus, tā tas būs. Tātad partijas valdē esmu paziņojis, ka es izstāšos no partijas, ja tikšu apstiprināts šajā amatā. Tātad tas stājas spēkā automātiski.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi Pīka kungam? Pirmais jautā Salīša kungs, pēc tam – Endeles kungs.

B.Salītis: Lai gan Pīka kungs jau atbildēja, ka viņš ir partijā, bet mani tomēr interesē, kādā vēlētā amatā jūs esat šajā partijā?

R.Pīks: Es pašlaik esmu valdē.

B.Salītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endeles kungs!

J.Endele: Pirmais jautājums man atkrīt, jo Salīša kungs to jau uzdeva, bet otrs jautājums ir tāds. Tad, kad pirms divām nedēļām valdība “palaida” jauno Latvijas rubli, televīzija ieņēma ļoti konkrētu pozīciju. Man ir jautājums: ja jūs būtu bijis galvenais, vai šī pozīcija būtu tāda pati vai tā būtu citāda?

R.Pīks: Es atvainojos, vai jūs man neatgādinātu šo pozīciju?

J.Endele: Tā jums pašam būtu jāzina.

R.Pīks: Es neesmu šo momentu tik konkrēti fiksējis, tāpēc ir grūti atbildēt uz jūsu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Bērza kungs, lūdzu!

A.Bērzs: Kad 1978.gadā LKP CK birojs jūs apstiprināja par Latvijas Kinostudijas ģenerāldirektoru, cik biroja locekļi balsoja pret jums?

R.Pīks: Vai 1987.gadā?

A.Bērzs: 1978.gadā – tā te ir rakstīts.

R.Pīks: Nevarētu būt, jo mani ievēlēja par Rīgas Kinostudijas direktoru 1987.gadā. Nezinu, cik un kurš balsoja par un kurš – pret.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi Pīka kungam? Jautājumu nav. Paldies, Pīka kungs!

R.Pīks: Paldies.

Priekšsēdētājs: Nākamo noklausīsimies Imantu Rākina kungu. Lūdzu, Rākina kungs, tribīnē!

I.Rākins, Latvijas Televīzijas valsts uzņēmuma ģenerāldirektora amata kandidāts: Labdien, cienījamie deputāti! Ņemot vērā to, ka topošajam Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoram būs ļoti cieši jāsadarbojas ar Radio un televīzijas padomi un tās vadību, es gribētu teikt, ka padomei ir jāizdara diezgan daudz, lai Latvijas Televīzija un Latvijas Radio varētu normāli strādāt. Vakar Tautas frontes frakcijā es šos dažus punktus jau minēju un gribu teikt, ka līdz ar radio un televīzijas likuma pieņemšanu visi tie, kuri ir saistīti ar radio un televīzijas darbību, tai skaitā arī Augstākā padome un Ministru padome, ir reglamentēti un tiem šis likums būs jāievēro. Ir jau apritējušas 20 dienas kopš likuma pieņemšanas, taču daudzās Latvijas pilsētās un rajonos dažādās programmās tiek rādīta satelīttelevīzija, dažādas ārzemju filmas, kur lielākajai daļai šo rādītāju nav tādu tiesību. Acīmredzot arī valsts televīzijai zināmā mērā būs jāpārskata atsevišķu raidījumu veidošanas specifika, kur tiek izmantoti ārzemju materiāli.

Tālāk. Es ļoti ceru, ka kopīgi ar jauno Radio un televīzijas padomi mēs varēsim atrast korektu savstarpējo sadarbību starp dažādām organizācijām, kas veido radio un televīzijas programmu un to pārraida. Līdz šim tas nav izdevies. Bez tam es ļoti ceru, ka Augstākā padome un arī Radio un televīzijas padome palīdzēs maksimāli ātri pieņemt to paketi, kas ir saistīta ar autortiesībām, jo Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio ļoti būtiski ir tas, kā tiek nostādīts jautājums par viņu programmas tiesībām un “Rīgas Viļņiem”. Varētu, protams, vēl nosaukt arī citus punktus, bet tas ir tikai piemērs, kas liecina, ka radio un televīzija sekmīgi var darboties tikai tad, ja ir sekmīgi izveidota Radio un televīzijas padome.

Ja runā par tālāko attīstību Latvijas Televīzijā, es to redzu tā, ka, protams, ir ļoti svarīga tā daļa, ko saucam par ekonomisko daļu, – cik līdzekļu tiks piešķirts tā sauktajam valsts pasūtījumam Latvijas Televīzijas raidījumiem. Jo acīmredzot mums Latvijas Televīzijā, balstoties uz pašiem pēdējiem jaunākajiem socioloģiskajiem pētījumiem par reitingu un skatītāju vēlmēm, uz vēlmēm no Augstākās padomes un arī no Ministru padomes puses, kas ir likumā, būs jāizdara visu raidījumu atestācija un jākonstatē, kuri raidījumi varētu ietilpt valsts pasūtījumā. Tie raidījumi, kuri būs reitinga lejasgalā… Un tomēr valsts pasūtījums acīmredzot ir jāveido tā, lai saskaņotu gan skatītāju, gan arī valsts pasūtījuma intereses. Reitinga lejasgalā esošie pārējie raidījumi acīmredzot būs vai nu jālikvidē, vai kardināli jāpārveido.

Mani, protams, satrauc viens jautājums, ko vakar minēju. Ir iespējams, ka daļa izklaides raidījumu, kurus ļoti vēlas skatītājs, varētu arī neietilpt šajos valsts pasūtījuma ietvaros un tiem varētu neatrasties nauda. Tātad Latvijas Televīzijai ir intensīvāk jādarbojas tā sauktajā komercjomā, kura dod valsts uzņēmuma statusu, lai varētu nopelnīt un veidot arī tādus raidījumus, jo, kā jūs zināt, skatītāji lielākoties lūdz, lai viņiem rāda filmas un galvenokārt jaunas filmas, teātru un televīzijas uzvedumus, kā arī izklaides raidījumus. Tātad šī ekonomiskā puse gūs lielāku nozīmi. Mūsu reālā iespēja, kā nopelnīt, ir jau minētie “Rīgas Viļņi”, kuru programma reāli šinī brīdī nav aizstāvēta. Tāpēc es jūs lūgtu paātrināt šīs autortiesību paketes pieņemšanu. Bez tam ir reklāma, un paldies parlamentam par to, bet, kā jūs saprotat, acīmredzot reklāmas procents būs jāpalielina no pieciem līdz astoņiem procentiem, kā tas bija domāts iepriekšējā projektā. Un tas pats attiecas arī uz sludinājumiem.

Tālāk es gribētu runāt par profesionālo pusi. Tas, manuprāt, ir viens no vissarežģītākajiem jautājumiem, jo Latvijas Radio un televīzijas komitejā jau vairākus gadus neeksistē kāds īpašs veidojums, kas nodarbotos ar mūsu darbinieku apmācību. Latvijas valstī pašreiz tikai Latvijas Universitātē ir attiecīgā jauno speciālistu apmācības nodaļa, bet es domāju, ka ar to vien nepietiek. Nupat ir izveidojusies Jauno žurnālistu skola, kura varbūt varētu būt cerīga. Taču mēs šobrīd varam izmantot tikai vietējās iespējas, kas mums pašiem ir, un arī ārzemju dažādu televīzijas un radio kompāniju piedāvājumus. Tā pagaidām ir par maz. Es domāju, ka šajā jomā jāieliek daļa līdzekļu un jāizdara kardinālākas izmaiņas.

Bez tam, manuprāt, ir jārunā par tādu lietu, kāda ir uzskatu daudzveidība. Un tāds jūsu jautājums šeit jau tika izteikts Radio un televīzijas padomes vadītājam. Es gribu teikt, ka tas ir viens no sarežģītākajiem momentiem, un arī Pīka kungs to minēja. Šinī ziņā mums ar Pīka kungu viedokļi ir pilnīgi sakritīgi, un es gribētu teikt, ka šobrīd tomēr ir ļoti sarežģīti to pilnīgi nodrošināt. Ja gribam momentā to izdarīt, tad, iespējams, ir jāatgriežas pie vecās, pārbaudītās metodes, kāda ir daudzās pasaules valstu radio un televīzijās, – tad ir jāorganizē preses konferences par konkrētu problēmu ar dažādu politisko spēku pārstāvju piedalīšanos. Taču es lūgtu tomēr ņemt vērā, ka ir bijuši vairāki gadījumi, kad mēs to esam mēģinājuši darīt, taču atsevišķu politisko spēku pārstāvji ir teikuši: “Nē, paldies, mēs tomēr šinī pasākumā negribam piedalīties!” Un apsvērumi un argumenti bieži vien ir dažādi, bet arī jūs paši jau varat iedomāties… Šis aspekts mani ļoti satrauc, un, ja runājam par politiskajiem raidījumiem, tad tomēr ir jāņem vērā arī skatītāju un klausītāju viedokļi, bet to esot pārāk daudz. Attiecībā uz to mēs nedrīkstam aizvērt acis un neņemt to vērā.

Pīka kungs te jau minēja vēl vienu momentu, un es arī šajā ziņā esmu tādās pašās domās, ka šobrīd, kad krīzes posms ir pāri, mūsu Latvijas Televīzijas koncepcijā ir bijis tāds moments, ko jūs, lielākā daļa, droši vien ievērojāt, ka mēs veidojām programmas tā, lai cilvēks, kuram interesē ziņas, varētu no pulksten 18.00 redzēt visas ziņas visos kanālos neatkarīgi no tā, kura televīzijas kompānija tās raida, – vienalga, vai Latvijas vai Krievijas, vai Ostankinas, vai CNN televīzija. Tātad viņš visu to varēja redzēt. Šobrīd acīmredzot mūsu situācija nav tik sarežģīta. Šobrīd vairāk pieaug kultūras un izglītojošo raidījumu loma. Un pie tā ir nopietni jāstrādā. Par to varētu daudz runāt, taču es saprotu, ka mans laiks jau beidzas.

Priekšsēdētājs: Paldies, Rākina kungs! Kādi būtu jautājumi Rākina kungam? Vispirms jautājumu uzdod Ozola kungs. Lūdzu.

I.Ozols: Cienījamais Rākina kungs! Ir nenoliedzams fakts, ka pēdējā gada vai pusotra gada periodā sabiedrības vispārējais vērtējums ir tāds, ka televīzijas ieinteresētības līmenis sabiedrībā ir ar negatīvu tendenci. Tajā pašā laikā nereti eksistē tāds viedoklis, ka tas ir noticis atsevišķu superstruktūru centralizācijas rezultātā. Neraugoties uz to, no televīzijas ekrāna mēs nereti dzirdam jūsu kolēģu izteikumus, ka televīzijas sienās strādā daudz lieku darbinieku. Es atceros, “Labvakar” pārraidē tika minēts skaitlis, ka 30 procenti darbinieku ir lieki, bet otrs oponēja, ka televīzijā ir līdz pat 50 procentiem lieku darbinieku. Sakiet, kāds ir jūsu viedoklis? Ja jūs apstiprinātu par Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru, vai jūs justu sevī spēku, strādājot ar saviem kolēģiem, iet pa to ceļu un, pirmkārt, lauzt šīs mākslīgi izveidotās centralizācijas struktūras un atbrīvoties no kolēģiem, ar kuriem jūs visā šajā laikā kopā esat strādājis, bet kuri faktiski jūsu darbā vairs neko radošu nedod?

I.Rākins: Paldies. Jautājumu sapratu. Pirmkārt, runājot par televīzijas vispārējo līmeni, es tomēr gribētu vērst uzmanību uz to, kas nav nekāds noslēpums, – valstī ir vispārējā krīze, un, lai gan televīzija ir uz salas, to tomēr šī krīze nevar neskart, tāpat arī radio. Tāds ir mans viedoklis un es to strikti aizstāvu.

Es piekrītu Ozola kungam – un es to arī vakar teicu frakcijā –, ka tās lielās reformas, kas tika izdarītas televīzijā, veidojot ļoti lielu informācijas redakciju un ļoti lielu arī kultūras redakciju… Par kultūras redakciju te gan varētu strīdēties, jo te ir arī pozitīvi momenti, bet tas tomēr sevi šobrīd nav attaisnojis.

Runājot par liekajiem cilvēkiem, varu teikt, ka, manuprāt, tanī modelī, ko es jums sniedzu, pēc šo visu raidījumu inventarizācijas un atestācijas daļa raidījumu acīmredzot tiks likvidēta. Tas nozīmē, ka tas notiks gan līdzekļu trūkuma dēļ, gan arī tādēļ, ka tie reitingā ieņem kaut kādas lejasgala vietas. Tādēļ arī šis modelis liecina, ka zināmam cilvēku skaitam droši vien vajadzētu atbrīvoties.

Strādājot kopīgi Augstākās padomes komisijā pie likumprojekta sākumdaļā un vidusdaļā, esmu pētījis arī bijušo Eiropas sociālistisko valstu televīzijas un radio pieredzi. Izņēmums, protams, ir Austrumvācijas un Berlīnes televīzijas pieredze, jo Berlīnes televīzija faktiski vilnī tika likvidēta, un no bijušajiem, iepriekšējiem darbiniekiem palika ļoti minimāls cilvēku skaits; un tie galvenokārt bija tehniskie darbinieki. Turpretī pārējās Austrumeiropas valstīs visur notiek radio un televīzijas reorganizācija. Un ir tāds interesants moments, ka nekur, lūk, šādas reorganizācijas gaitā cilvēku skaita samazināšana nepārsniedz 30 procentus. Skaitļi ir dažādi, bet tie nekur nepārsniedz 30 procentus, protams, izņemot Berlīnes un Austrumvācijas televīziju.

Par spēku. Ar spēku ir sarežģītāk, Ozola kungs! Jūs vienmēr uzdodat tādus jautājumus, kas “ķer” ļoti dziļi. Esmu strādājis arī tajā laikā, kad eksistēja Latvijas PSR un to vadīja no Centrālās komitejas… Ir bijuši laiki, kad vienu vai otru no tiem darbiniekiem, kuri pašreiz strādā… Es tad īsu laiku biju nostrādājis un biju ļoti maz pieredzējis, kad pašā augstākajā centrālkomitejas līmenī biedrs Pugo tika teicis par vienu vai otru no pašreiz strādājošajiem žurnālistiem, ka viņi ir jāatlaiž no darba. Tomēr es to neizdarīju. Lūk, kur ir mana atbilde par spēku vai nespēku.

Priekšsēdētājs: Jautā Kiršteina kungs.

A.Kiršteins: Es sapratu, ka turpinājums jūsu teiktajam, ko gan īsti nepieminēja ne Škapara kungs, ne arī jūs to skaidri pasacījāt, ir tas, ka galvenā radio un televīzijas problēma faktiski bija tāda, ka radio un televīzija kā ideoloģiskā nozare bija, tā sakot, no apakšas līdz augšai infiltrēta ar speciāli rūdītiem cilvēkiem. Te gan jūs labi teicāt, ka jūs neatlaidāt tos un tos. Ja jūs būsit direktors, kas notiks ar tiem politisko raidījumu redaktoriem, kas ir beiguši dažādas partijas skolas un nepārprotami bijuši vecās ideoloģijas piekritēji? Es te nedomāju kādas speciālas “raganu” medības. Vai jums ir kādas idejas par to, kā pārveidosit šo redakciju darbu vai kādu citu darbu varēsit sameklēt?

I.Rākins: Jā, cienījamais Kiršteina kungs, es sapratu jautājumu. Un tomēr es gribu teikt, ka tanī modelī, ko es piedāvāju par šo raidījuma atestāciju, arī tas ir ielikts. Tieši tādā veidā. Jo liela daļa pašreizējo vadītāju, kurus jūs varat iedomāties, tieši kā raidījuma veidotāji nepiedalās.

A.Kiršteins: Skaidrs. Vēl viens jautājums, ja drīkst. Kas nosaka to, ka, piemēram, pašreizējā situācijā, kā vienā “Biznesā” bija publicēts, Amerikas un Vācijas kapitālieguldījumi Latvijā ir desmit reižu lielāki nekā Krievijas? Es skatos, ka mums ir Krievijas televīzija, ir Ostankinas programma. Mēs savā laikā divas reizes šo jautājumu šeit uzdevām arī Labanovska kungam, un viņš teica: “Nav līdzekļu, nevaram iegādāties titru mašīnas, tāpēc visu laiku no kopējo raidījumu laika Latvijas Televīzijā 75 procenti skan krievu valodā.” Ja saskaita kopā, tad ir pat vairāk, kā mēs analizējām. Kas tieši noteica to, ka neatkarīgā valstī visu laiku ir jārāda šī Krievijas televīzija un Ostankinas televīzija? Kā jūs to domājat pārskatīt un kas to tagad noteiks? Vai arī padome?

I.Rākins: Šis jautājums ir ļoti plaši atbildams. Es nezinu, cik laika jūs man varētu dot.

Priekšsēdētājs: Mums līdz atbilžu un jautājumu laika beigām ir atlikušas divas minūtes un 20 sekundes. Vēl jautās Berklava kungs.

I.Rākins: Šeit, Kiršteina kungs, pirmkārt, ir jārunā par ekonomisko pusi un par līgumu pusi. Latvijas Televīzijai ir līgums ar Krievijas televīziju. Krievijas televīzijas programma, manuprāt, – tas ir mans subjektīvais viedoklis – politiski ir pietiekami gudri veidota. Tādēļ mēs esam noslēguši līgumu, lai gan tā ir stipri politizēta. Mums par lielāko skatītāju daļu ir socioloģiskie pētījumi, un mēs redzam, ka tomēr vairāk skatās Ostankinas programmu, kur ir zemāka līmeņa izklaides raidījumi. Ar Krievijas televīziju mūsu valsts televīzijai ir līgums. Krievijas televīzija mums par to maksā un maksā par visiem kanāla raidītājiem līdz pat Rīgai. Tas neapšaubāmi ir ļoti izdevīgi pašreizējam Radio un televīzijas centram, kura rīcībā ir raidītāji ar atsevišķu organizāciju, kas ir pakļauti Ministru padomei. Viņi ir ieinteresēti, lai tas būtu.

Otrs – par Ostankinas televīziju. Šeit, kā jūs zināt, mēs jau sākam kaut ko veidot, pakāpeniski palielinot un palielinot mūsu raidījumu daļu. Taču Radio un televīzijas centra voluntārās rīcības rezultātā viņi paši atļāvās atjaunot Ostankinas darbību tad, kad mēs bijām pārtraukuši un sākām tikai tad, kad cilvēki ir atgriezušies no darba – no pulksten 18.00 darbdienās un izejamās dienās arī līdz vakaram. Tur ir līgums nevis ar mums, bet Ostankinai ir līgums ar Radio un televīzijas centru. Šinī jautājumā es jūsu viedoklim piekrītu. Lai gan ne tikai krievu valodā runājošie cilvēki, bet arī latvieši skatās daudzus raidījumus no Ostankinas, un mēs ar to rēķināmies.

Priekšsēdētājs: Jautā Berklava kungs.

E.Berklavs: Rākina kungs, man ir zināms – es domāju, ka nemaldos –, ka jūs dabūjāt visvairāk balsu aptaujā televīzijas kolektīvā. Esmu runājis arī ar daudziem radio darbiniekiem, un arī viņi jūs aicina atpakaļ un vēlas redzēt. Tāds delikāts jautājums – ja jums būtu izvēle, kuram no šiem kolektīviem jūs dotu priekšroku?

I.Rākins: Cienījamais Berklava kungs! Tas tiešām ir delikāts jautājums, jo 1990.gada 5.decembrī Labanovska kungs mani no radio pārcēla uz televīziju par savu vietnieku. Arī jūs to apstiprinājāt. Tad, kad bija Radio un televīzijas komitejas kolēģijas apstiprināšana, apstiprināja tikai divus cilvēkus – Labanovska kungu un mani. Toreiz es biju radio vadītājs. Man, protams, ir ļoti tuvs radio kolektīvs, taču man ir jācenšas attaisnot arī sava televīzijas kolektīva – gandrīz 600 cilvēku, kas par mani balsoja, – uzticība.

Priekšsēdētājs: Paldies. Rākina kungam vairāk jautājumu nav. Paldies. Debatēs ir pierakstījies viens deputāts – Krastiņa kungs. Lūdzu.

I.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Lai gan te tas skaidri netiek teikts, taču ir gluži skaidrs, ka patlaban izšķiršanās galvenais motīvs ir tīri politisks. Ja ievēlēs vienu vai otru vadītāju, ko tad televīzija teiks par manu partiju un vai manas partijas šefs dabūs laiku zilajā ekrānā priekšvēlēšanu cīņā un varēs kā runājoša “galva” tur rēgoties… Es domāju, ka tā diemžēl ir dominante. Es ļoti gribētu aicināt atteikties no šīs dominantes un vērtēt abus iespējamos kandidātus mazliet pēc citiem kritērijiem.

Jautājums būtībā ir vienkāršs, vai televīzijā ir par daudz vai par maz politikas. Protams, gaumes var būt dažādas. Ja cilvēki uzskata, ka politikas televīzijā ir drusciņ par maz, tad, manuprāt, šo domu vajadzētu konsekventi novest līdz galam. Tādā gadījumā kā vienu no kandidātiem mēs varbūt būtu varējuši izvēlēties, teiksim, cienījamo “Pilsoņa” redaktoru Kučinska kungu. Tad mums televīzijā būtu pietiekamā daudzumā politikas.

Man šķiet, ka televīzijā varbūt ir mazliet par maz profesionālisma un mazliet par daudz politikas, vai, citiem vārdiem sakot, politizētas moralizēšanas “Labvakar” stilā. Jautājums ir par profesionalitāti, kādā veidā būtu iespējams zināmā mērā paaugstināt televīzijas raidījumu profesionālo līmeni. Te es gribētu jums atgādināt, kā notika jebkura līmeņa kadru pieņemšana darbā visa televīzijas kolektīva “karsti mīlētā” Bartkeviča valdīšanas laikā. Šos jautājumus risināja cienījamais Bartkevičs viens pats. Ja kādam augstam priekšniekam bija sekretāre, kura zināmu iemeslu dēļ vairs nebija vajadzīga, vai ja bija kāda prominenta atvase, kurai vajadzēja sameklēt darbu, tad biedrs Bartkevičs zvanīja attiecīgajam televīzijas mazāka ranga vadītājam un teica: “Te tev ir režisora asistente vai te tev ir tas un tas, un viņš tev ir jāpieņem darbā.” Pēc reorganizācijām, iespējams, daļa no viņiem tur vairs nestrādā. Taču es domāju, ka lielākā daļa šo cilvēku tur vēl strādā. Protams, arī viņu vidū var būt domas giganti un ārkārtīgi radoši cilvēki, bet mani māc nelielas šaubas par to. Es domāju, ka arī šī problēma būtu jāizvērtē.

Raugoties no šā profesionālisma viedokļa un iespējamo izmaiņu viedokļa, man tomēr šķiet, ka Rākina kungs, kurš ir ārkārtīgi ilgi strādājis radio un televīzijā, un, otrkārt, būdams ļoti inteliģents cilvēks, vienmēr mēģina atrast zināmus kompromisus, lai tādējādi apmierinātu abas puses, diez vai spēs vajadzības gadījumā izdarīt radikālus un sāpīgus pārveidojumus. Man šķiet, ka Pīka kungs kā cilvēks no malas, no šā viedokļa raugoties, būtu vairāk piemērots. Es aicinātu to paturēt prātā, balsojot par vienu vai otru kandidātu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Arī Beļska kungs ir pierakstījies debatēs.

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Te ir izveidojusies sarežģīta situācija. Komisijā es balsoju par Pīka kandidatūru un man nekādu šaubu nebija. Taču man te tagad pārdomas radīja tas, ka parasti, kad tiekos ar cilvēkiem, kurus agrāk neesmu pazinis, es saku ne tikai to, ka esmu deputāts, bet arī to, ka esmu konkrētas partijas, šajā gadījumā – Sociāldemokrātu partijas, centrālkomitejas loceklis, taču Pīka kungs mūs komisijā, piemēram, neinformēja par to, ka viņš ir LDDP partijas valdes loceklis. Es gribētu runāt no tādiem kritērijiem.

Tajā laikā, kad Rākina kungs bija radio priekšsēdētājs un kā Lejas vietnieks tieši piedalījās radio pārbaudē, bija mani labākie darba gadi, šis nepilnus trīs gadus ilgais laiks, jo viņš saņēma daudzus centrālkomitejas pārmetumus no savā laikā zināmā centrālkomitejas instruktora Skujiņa kunga un daudziem citiem par to, ka mēs… Es tajā skaitā strādāju “Ziņās”, un mēs veidojām gan Tautas frontes biļetenu, gan arī devām citu objektīvu informāciju. Kā zināms, 1987. un 1988.gadā tieši objektīvā informācija bija tā, no kuras visvairāk baidījās centrālkomitejas, “Glavļita” un citu organizāciju ierēdņi.

Es šos apsvērumus izsaku tāpēc, lai jūs paši izlemtu, par kuru no kandidātiem balsot. Es pašreiz neaģitēšu ne par vienu. Jo attiecībā uz to darba laiku, ko Rākina kungs nostrādāja televīzijā, tur nekādas nopietnas pārmaiņas nenotika, lai gan, veidojot informatīvos blokus, ieceres viņam bija. Bija arī tāda problēma, ka vairāki cilvēki viņu pievīla. Un tad šīs komitejas struktūra viņam neļāva strādāt tieši tā un pašam pieņemt izšķirošus lēmumus. Jo par visu formāli atbildēja Labanovska kungs.

Un tomēr šodien vajadzētu izlemt šo jautājumu, jo mums ir tiesības, kā paši nobalsojām, balsot divās kārtās. Turklāt atlikt to nevarētu no tā viedokļa, ka ir izveidota Radio un televīzijas komitejas likvidācijas komisija. Arī cilvēkiem tomēr ir jābūt skaidrībai, kā viņi turpmāk strādās, kādi būs štati, kādas būs struktūras. Tas arī ir jautājums, kas saistīts ar mūsu budžeta līdzekļu iedalījumu gan radio, gan televīzijai. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Selecka kungs!

V.Seleckis: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka mums šinī balsošanas reizē ir iespēja izvēlēties starp diviem kandidātiem to cilvēku, kurš Latvijas Televīzijai būtu vispiemērotākais. Manuprāt, šajā izvēlē galvenais jautājums ir jautājums par profesionalitāti. Un no šā viedokļa es aicinātu atbalstīt cienījamo Rākina kungu, kurš šinī brīdī acīmredzot ir viens no profesionālākajiem cilvēkiem Latvijā šajos jautājumos. Nākotnē Latvijas valstī acīmredzot tomēr būs jābalstās uz cilvēkiem, kuri ir nozares profesionāļi un līdz ar to attiecīgās lietas var kārtot kā pieredzējuši šīs jomas cilvēki.

Otrkārt, es gribētu uzsvērt, ka Rākina kungam ir raksturīga demokrātiska pārliecība, ka viņš ir politiski iecietīgs un inteliģents cilvēks, un tas šinī brīdī ir ļoti svarīgi, ņemot vērā to, cik politiskā ziņā, ja tā var izteikties, sadrumstalota ir Latvija, cik daudz tai ir dažādu politisko interešu un cik ļoti svarīgi ir tas, lai Latvijas Televīzija pret visiem politiskajiem strāvojumiem būtu vienlīdz iecietīga, labvēlīga, neitrāla. Es domāju, ka Rākina kungs šinī brīdī ir demokrātiski noskaņots un politiski neitrāls cilvēks, kas šādu situāciju televīzijā varētu vislabāk nodrošināt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par balsošanas motīviem, lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Man ir vaļsirdīgi jāatzīst, ka šodien esmu līdzīgā situācijā kā Beļska kungs. Un, rūpīgi visu apsverot, man šķiet, ka šīm profesionālisma interesēm vislabāk atbilstu Imants Rākina kungs. Un šajā sakarībā es aicinātu abas mūsu frakcijas – LTF un “Satversmes” frakciju – balsot tieši par viņu.

Otrkārt, es gribētu teikt, ka Latvijai ļoti grūtajās janvāra un augusta dienās Rākina kungs bija uz barikādēm.

Treškārt, man ārkārtīgi patika Rākina kunga šīsdienas uzstāšanās, kas bija ļoti solīda, korekta un profesionāla. Balsosim par viņu!

Priekšsēdētājs: Paldies. Berķa kungs gan nokavēja pieteikties debatēs… Lūdzu, Berķa kungs!

A.Berķis: Es domāju, ka tas ir pārpratums. Es tiešām gribēju debatēs drusku uzstāties.

Priekšsēdētājs: Vai kolēģiem nav iebildumu, ka Berķa kungs uzstājas? Lūdzu.

A.Berķis: Es tik un tā ilgāk nerunāšu, kā būtu runājis. Es esmu radio patriots, manas intereses patiesībā būtu vairāk par radio, un es ar lielām rūpēm skatos uz pašreizējo situāciju. Esmu runājis ar radio kolektīvu un iztaujājis to par visām kandidatūrām, kādas tur būtu pieņemamas, un saprotu, ka radio visvairāk šinī situācijā vēlētos to, lai Imants Rākins netiktu ievēlēts vis televīzijā, bet lai viņu ievēlētu par radio šefu. Taču tas ir mūsu kolektīva, tas ir, jūsu, iespējās, ko jūs ievēlēsit.

Es visus šos gadus, kad biju radio, vadīju radio Tautas fronti no pašiem tās pirmsākumiem. Un atceros, kāda bija Rākina kunga attieksme pret Tautas fronti. No paša pirmā brīža, vēl pirms Tautas frontes kongresa, kad mēs ar viņu par to runājām, viņš teica: “Es domāju, ka izdevīgāk būs, ja es tur nebūšu iekšā, bet es centīšos jums palīdzēt, cik spēdams.” Un, patiesību sakot, tieši tā tas arī visu laiku notika, ka mēs varējām par visu aprunāties, visu sarunāt un darīt visu iespējamo. Un to, kas no viņa kā no radio šefa bija atkarīgs, viņš patiešām arī darīja. Tā ka šajā ziņā būtu mans vislielākais atbalsts un vislielākā uzticēšanās viņam. Taču izšķirieties paši, kuru vēlēt par televīzijas šefu, bet, ja jums liktos, ka kaut kādā veidā ir pieņemamāks Pīka kungs, kuru es pazīstu maz, tad es lūdzu paturēt prātā arī šo otro iespēju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultātu! Reģistrējušies 116 deputāti.

Pirmais balsojums būs par Latvijas Televīzijas valsts uzņēmuma ģenerāldirektora iecelšanu. Tātad pirmais balsojums ir par Pīka kungu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! Par – 52, pret – 18, 35 – atturas.

Nākamais balsojums ir par Rākina kungu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 67, pret – 11, atturas – 25. Par Latvijas Televīzijas valsts uzņēmuma ģenerāldirektoru iecelts Rākina kungs. Apsveicam! (Aplausi.)

Lūdzu, Škapara kungs, tribīnē!

J.Škapars: Par Latvijas Radio ģenerāldirektora amata kandidātiem tika izvirzīti četri: Ozola kungs, Cēsinieka kungs, Austriņa kungs un Gintera kungs. Komisijā, izskatot šīs kandidatūras, par Ozola kungu nebalsoja neviens no komisijas locekļiem, par Austriņa kungu balsoja pieci komisijas locekļi, par Cēsinieka kungu – četri komisijas locekļi. Par Gintera kungu nebalsoja neviens komisijas loceklis.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Škapara kungam? Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es izlasīju ievadā 2.punktu. Un te ir teikts, ka deputāti balso par to, ka apspriestas tiek visas izvirzītās kandidatūras un tā tālāk. Taču mani drusciņ izbrīnīja kāda lieta. Es, piemēram, šodien uzzināju, jo pats neesmu šajā komisijā un neesmu tik daudz saskāries ar šo darbu, ka vēl viens kandidāts arī ir ar mieru kandidēt uz šo amatu. Es domāju, ka mans jautājums ir adresējams tieši jums. Jūs saskārāties ar tiem cilvēkiem, kuri strādā radio. Vai jums neienāca prātā tāda doma, ka viens no nopietnākajiem kandidātiem varētu būt radio “Brīvās Eiropas” latviešu raidījumu galvenais redaktors Pāvils Brūvers? Tas ir cilvēks ar augstiem ētiskajiem, morālajiem principiem, kurš nekad nav bijis partijas biedrs un nav bijis arī spiests. Bez tam viņš nav ielaidies nekādos kompromisos ar bijušo režīmu. Vai jums komisijā nav ienākusi prātā doma viņam to pajautāt? Jo, piemēram, es tikai šodien uzzināju, ka viņš ir ar mieru kandidēt uz šo amatu. Līdz ar to es uzskatu, ka šodien ir pāragri lemt. Mums acīmredzot ir jāatliek uz kādu nedēļu radio ģenerāldirektora kandidātu izskatīšana. Tas tā jocīgi.

J.Škapars: Jocīgi, es domāju, tas nav. Tas ir pilnīgi atbilstoši tam lēmumam, kādu mēs paši pieņēmām par izvirzīšanas kārtību. Pēc būtības visas kandidatūras, kas tika izvirzītas atbilstoši tai kārtībai, mēs izskatījām komisijas sēdē. Vairāk kandidatūru mums netika izvirzīts. Un es domāju, ka šodien šo jautājumu tomēr vajadzētu izskatīt, jo nav nekāda pamata atlikt kandidatūru izskatīšanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Cik man zināms, radio darbinieki izdarīja aptauju par iespējamo kandidatūru. Viņi arī ir iesnieguši attiecīgus dokumentus jūsu komisijā. Vai jūs nevarētu pakomentēt tieši pašu radio darbinieku galveno redakciju nostāju par iespējamajām kandidatūrām?

J.Škapars: Attiecībā uz radio un televīzijas kolektīvu sapulci. Es šoreiz runāšu par radio. Tur lielāks skaits radio kolektīva cilvēku atdeva savas balsis par Ozola kandidatūru. Taču mēs izskatījām arī to, kāda bija procedūra attiecīgajās struktūrās, kur tika balsots par Ozola kandidatūru, – kā tika deleģēti pārstāvji uz šo kopējo sapulci. Un mums šinī ziņā radās arī noteiktas šaubas. Tas ir viens.

Otrkārt, es domāju, ka jautājums par Ozola kandidatūru ir šāds: Ozola kungs tomēr ilgāku laiku vadīja Ārzemju raidījumu redakciju un bija aicināts sakarā ar savu darbu proponēt pavisam noteiktas idejas. Un es domāju, ka šobrīd Ozola kungam nebūtu lietderīgi būt par radio ģenerāldirektoru.

Dz.Ābiķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir citi jautājumi Škapara kungam? Nav. Škapara kungs, kādā kārtībā jūs ieteiktu noklausīties kandidātus?

J.Škapars: Es ieteiktu kandidatūras noklausīties alfabēta kārtībā – sākot ar Austriņa kandidatūru.

Priekšsēdētājs: Jā. Jādomā, ka “A” burts ir pirmais alfabētā. Lūdzu, Austriņa kungs, tribīnē! Mums līdz pārtraukumam ir atlikušas septiņas minūtes. Sakarā ar reglamentu jums pienākas desmit minūtes. Lūdzu.

I.Austriņš, Latvijas Radio valsts uzņēmuma ģenerāldirektora amata kandidāts: Labdien, cienījamie deputāti! Savas uzstāšanās sākumā minēšu trīs galvenos problēmu lokus, kuru risināšana, manuprāt, turpmāk noteiks Latvijas Radio vietu masu informācijas līdzekļu struktūrā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, runājiet vairāk mikrofonā!

I.Austriņš: Radio mikrofoni ir jutīgāki. Tāpēc es atvainojos, jo man nav pieredzes uzstāties šajā tribīnē…

Tātad ko es uzskatu par būtiskāko radio tematiskajā virzībā? Tā ir informatīvi politiskā stabilitāte, demokrātiskas iespējas izmantot radio dažādiem politiskajiem spēkiem atkarībā no likumā noteiktajām normām. Arī turpmāk ir svarīgi saglabāt Latvijas Radio kultūrvēsturisko vietu kopīgā kultūras mantojuma veidošanā.

No tehniskās nodrošinātības viedokļa galvenais būtu jaunu iespēju meklēšana Latvijas Radio tehniskajai modernizācijai. Būtu jāizmanto rietumu valstu investīcijas, kādas patlaban tiek piedāvātas, bet no rietumu valstīm mums prasa pretim civilizētu, Eiropas parametriem atbilstošu programmu darbību un radio programmu struktūru. Mūsu finansiālie pamatelementi nākotnē varētu būt arī patstāvīgas reklāmas aģentūras darbs, tā ietekmējot līdzšinējo monopolsituāciju, kad reklāmas ienākumi tikai daļēji nonāca Latvijas Radio kasē.

Acīmredzot nākotnē ir runa par tādu darbības veidu kā, piemēram, programmu īrēšana ieinteresētajām organizācijām un firmām. Taču, protams, joprojām paliek būtisks, aktuāls un svarīgs jautājums par to, kādu radio finansēšanas daļu uzņemsies valsts budžets.

Šobrīd ir skaidrs, ka komercstacijas Latvijā neattīstīs tādu darbības veidu kā bērnu programmu, nacionālās mūzikas ierakstu programmu, arī klasiskās mūzikas fonotēku un izglītojošu raidījumu veidošanu. Tas arī turpmāk būs jādara valsts radio, un tās ir tās ieguldījumu sfēras, kurās acīmredzot ir svarīgi saņemt valsts garantijas arī turpmāk. Varbūt nākotnē būs iespējami arī nodokļu atvieglojumi tām organizācijām, kas varētu atbalstīt radio finansiāli. Arī tas būs jālemj jums.

Tagad par to, kas ir izdarīts līdz šim. Es uzskatu, ka līdzšinējais radio darbs un arī līdzšinējie tā sasniegumi ir pamats tam, lai mēs varētu uz tā atsperties, arī tālāk veidojot savu programmu. Tātad radio pēdējos gados ir spējis noturēt savu auditoriju un pat paplašināt to, piedāvājot klausītājiem plašākas izvēles iespējas kultūrpolitisko un vēsturisko, kā arī kultūras programmu ziņā un attiecībā uz citām informatīvajām programmām. Tātad I – nacionālā – programma mums dod šo kultūrvēsturisko un informatīvo modeli savā skatījumā, bet uz cittautiešiem orientētā II programma jeb integrācijas programma ir ar daudz demokrātiskāku muzikālo pieeju. II programmā iekļaujas arī Latvijas dažādo mazākumtautību kultūras biedrību raidījumi. Dienas gaitā Latvijas Radio II programmas pamatstruktūru veido informatīvās pārraides krievu valodā.

Vakara posmā šobrīd klausītājiem tiek piedāvāta III programma. Te skan klasiskā mūzika, teātru iestudējumi, kultūrizglītojošā programma. Šo visu trīs programmu mijiedarbībā tad arī veidojas Latvijas Radio klausīšanās demokrātiskās tradīcijas, kad klausītājiem ir iespējas izvēlēties. Šobrīd mēs varam ar gandarījumu teikt, ka šīs darbības rezultātā Latvijas Radio labākajos, klausāmākajos laikos tā kopējā auditorija ir 850 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Uzskatu, ka radio auditorijas noturība, salīdzinot, teiksim, ar televīziju vai ekonomisko procesu ietekmēto presi, ir saistīta ar veiksmīgi uzsākto Latvijas Radio iekšējo struktūru reorganizāciju, kas sākās jau pirms pusotra gada.

Pakāpeniski tiek pārveidota radio ziņu dienestu darbība, un tur mēs tuvojamies tam mobilajam informācijas centra modelim, ar kura palīdzību varētu nodrošināt ar ziņām, ar iespējamiem tematiskajiem blokiem un diskusijām, kā arī informatīvi muzikālajiem blokiem gan Latvijas Radio I, gan Latvijas Radio II programmu. Lūk, pavisam nesens piemērs. Pusgada laikā stabilu atsaucību guvis informatīvi muzikālais bloks no pulksten 12.00 līdz 13.00 I programmā. No ikdienas pārraidēm II programmā šī pati bloka sistēma tiek pārstāvēta ar programmu “Deņ za dņom” (“Diena pēc dienas”) pulksten 15.00. Tātad arī II programma saņem pietiekami daudzu klausītāju atsaucību.

Šobrīd socioloģiskie pētījumi rāda, ka dienas gaitā, pilnveidojot savu programmu politiku, mums ir iespēja informatīvi apkopojošos blokus I programmā veidot četras vai piecas reizes dienā, bet II programmā – trīs vai četras reizes dienā. II programmā šī politika varētu būt ne tikai krievu valodā, bet arī dažādās citās valodās, un es pieļauju arī tādu domu, ka šīs integrācijas programmas uzdevums ir arī tas, lai šie informatīvie bloki parādītos latviešu valodā.

Jāatzīstas, ka, paaugstinoties profesionālajiem kritērijiem un dodot priekšroku žurnālistu mobilitātei, vairāki radio darbinieki aizrādījumus par viņu operativitātes trūkumu uzskata par subjektīviem pārmetumiem. Mana nostāja šajā ziņā ir principiāla. Finansiāli un organizatoriski ir jāatbalsta profesionālie kritēriji, žurnālistu operativitāte un spēja apstrādāt materiālu. Ja šādus kritērijus žurnālists nespēj izturēt, tad acīmredzot viņam ir vieta tādās redakcijās, kas neorientējas uz radio operativitāti, un tur viņa darbībai ir cits raksturs.

Kā apgalvo sociologi, Latvijas Radio klausīšanās tradīcijas latviešu auditorijā ir stabilas un noturīgas. Auditorija orientējas uz radio arī tajos laika posmos, kas gan pēc Rietumu, gan Austrumu modeļa galvenokārt pieder televīzijai. Šinī gadījumā Latvijas Radio tradīcijas ir spējīgas noturēt klausītāju arī šādos brīžos. Šeit, protams, ir minami tādi raidījumi kā “Mikrofons” un tā ietekme uz klausītājiem. Taču šobrīd ir skaidrs, ka arī pašā vakarā, tas ir, teiksim, pulksten 23.00, auditorija pieaug tieši sakarā ar šo informatīvi analītisko bloku iesaistīšanu un spēju dot pietiekami plašu dienas analīzi. Acīmredzot šī iespēja, kas tiek piedāvāta klausītājiem, tiek arī izmantota.

Par radio kultūrvēsturisko darbību. Šobrīd radio literārie raidījumi, mūsu dramaturģijas iestudēšana, mūzikas kolektīvu ierakstu un mākslas propaganda veido daļu no Latvijas kopīgās kultūrpolitikas. Savu māksliniecisko un muzikālo kolektīvu uzturēšana arī turpmāk radio dotu iespējas papildināt mūsu fonotēku ar jauniem ierakstiem. Visā drīzumā sakarā ar civilizētai pasaulei atbilstošām autortiesību normām situācija radio kopējā skaņu ierakstu bankā var saasināties, jo skaidrs ir tas, ka ne jau uzreiz Eiropas radiostaciju asociācija EBU vai kāda cita starptautiska organizācija dos mums tiesības pilnībā izmantot savas muzikālās bankas. Taču jau šobrīd Latvijas Radio veic darbību, lai uzturētu ar šīm starptautiskajām radio organizācijām kontaktus, un ir panāktas arī zināmas vienošanās, kādām jābūt tām summām, kuras mums kā iemaksas ir jāiesniedz šīm starptautiskajām organizācijām. Un tādēļ arī šeit nav mazsvarīgs tas faktors, kā valsts atbalstīs radio šajā mūsu kultūrpolitikā un vai atradīsies līdzekļi arī šādām iemaksām starptautiskajās organizācijās. Apzinoties radio kopīgo darbību visas Latvijas kultūrpolitiskajā virzībā, šī summa varētu būt pietiekami ievērojama, un mēs ceram uz Latvijas valdības atbalstu.

Vēlreiz par Latvijas Radio II programmu, tikai šoreiz mazliet…

Priekšsēdētājs: Laiks, Austriņa kungs!

I.Austriņš: Acīmredzot mums ir jāsaprot, ka šajā posmā daudz kas ir atkarīgs arī no sociālās stabilitātes, ka mēs vēlamies nostiprināt tās Latvijas struktūras, kas ir šobrīd. Un tādēļ arī tas, kā mūs uztver cittautieši, ir ne mazāk svarīgi. Latvijas Radio nav centies taisīt II programmu kā I programmas spoguli. Un tas ir atkarīgs arī no krievu mentalitātes, no tām vēsturiskajām un sociālajām principiālajām atšķirībām, kuru dēļ šāda auditorija šobrīd ir Latvijas Radio.

Priekšsēdētājs: Austriņa kungs, laiks! Paldies. Tātad, godātie kolēģi, sekos pārtraukums un jautājumus Austriņa kungam uzdosim pēc tam.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, turpināsim darbu! Austriņa kungs, lūdzu tribīnē! Pirmais jautā Ščipcova kungs, pēc tam – Ozola kungs.

O.Ščipcovs: */Austriņa kungs! Es gribētu jums izteikt dažus komplimentus. Es uzmanīgi noklausījos jūsu programmu, kurā jūs runājāt par profesionālismu un tā tālāk. Es esmu ievērojis, ka tad, kad notiek pārraide “Doma laukums” un zvana radioklausītāji, apmēram 40 procenti zvanu pienāk no latviešiem, tas nozīmē, ka šo raidījumu klausās visi. Man ir dati no vēlētājiem, ka jūsu programmu klausās pat vairāk cilvēku nekā I programmu. Sakiet, lūdzu, ko jūs mainītu I programmā, ja būtu ievēlēts, lai tā kļūtu interesantāka un nebūtu tik nostāvējusies, radītu tādu pašu interesi, kā tā programma, kuru jūs vadāt?/

I.Austriņš: Man ir jāapšauba šo datu patiesums, kur apgalvots, ka II programmu klausās vairāk. Es saprotu, ka varbūt kādi šauri iedzīvotāju slāņi, kas orientējas… Es, protams, saprotu arī to, ka pietiekami lielai latviešu auditorijai ir svarīgi zināt, kā tiek orientētas pārraides, kuras domātas cittautiešiem. Šinī gadījumā ir pietiekami lielas atšķirības – kā jau teicu – gan mentalitātes ziņā, gan arī tā pamatojuma ziņā, kādēļ tāda Latvijas iedzīvotāju daļa šeit atrodas. Un es saprotu arī to, ka kopš janvāra ir mazliet mainījusies pati situācija, jo vidējos viļņos vairs netiek retranslēta programma “Majak”, un tāpēc šobrīd diezgan liela bijusī “Majak” auditorijas daļa pievēršas Latvijas Radio II programmai. Šis process vēl tikai turpinās, tāpēc radio programmas stabilizācija un auditorijas iekarošana ir ilgstošs process. Latvijas Radio I programmā tas jau ir noticis gadiem ilgi, tāpēc šī I programmas struktūra, tās tradīcijas noteikti tiks turpinātas arī tad, ja es kļūšu par ģenerāldirektoru.

Protams, es pietiekami labi apzinos, ka arī I programmā ir daudzas tādas lietas un daudzi tādi aspekti, kuri būtu jāņem vērā, lai mēs varētu orientēties uz I programmu ne tikai tanī brīdī, kad tā dod aktuālo informāciju, bet arī tad, kad ir jāpilnveido gan muzikālā stratēģija, gan kultūrpolitisko pārraižu grupējums. Būtiski ir jādomā arī par jaunās paaudzes orientāciju. Šobrīd Latvijas Radio rīcībā ir tādi dati, kas liecina, kā mums šo politiku labāk virzīt. Un es domāju, ka tas tiktu darīts arī tad, ja es stātos ģenerāldirektora amatā un pildītu savus pienākumus. Paldies.

O.Ščipcovs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Ozola kungs.

I.Ozols: Cienījamais pretendent! Atcerēsimies pagājušā gada rudeni, kad jūs kopā ar saviem kolēģiem izveidojāt Radio streika komiteju un iesniedzāt Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijam jūsu komitejas prasību, kuras 5.punktā bija fiksēts: “Valsts radio strādā ar morāli un fiziski novecojušu un nolietotu tehniku. Nav skaidrības par līdzekļu piešķiršanu aparatūras uzturēšanai darba kārtībā un tehnikas modernizācijai.” Atcerēsimies, ka jūs bijāt mūsu Augstākās padomes Prezidija sēdē kā iniciators un faktiski pēc jūsu priekšlikuma Augstākās padomes Prezidijs pieņēma lēmumu lūgt Latvijas Republikas Ministru padomei izdalīt valūtas līdzekļus importa tehnikas rezerves daļu iegādei. Sakiet, kāda bija tālākā jūsu mērķtiecīgā darbība šā galarezultāta sasniegšanai un kādi ir rezultāti jūsu konkrētajam priekšlikumam, uz kuru atsaucās Augstākās padomes Prezidijs?

I.Austriņš: Es domāju, ka Augstākās padomes Prezidijs, zināmā mērā tālāk veicot savu rekomendējošo darbību, ir izdarījis to, ko tas šajā gadījumā bija tiesīgs darīt, bet lemjošajām instancēm, kurām bija jāņem vērā šis ieteikums, bija jāizdara savi secinājumi. To, ka valūtas budžets tiek formēts arī ar jūsu komisijas līdzdalību, es saprotu pietiekami skaidri, un arī šajā situācijā es Augstākās padomes Prezidijā no diviem iespējamajiem variantiem izvēlējos un atbalstīju Škapara kunga piedāvāto variantu. Tajā brīdī viņa variantam ticības man bija vairāk. Ja šinī gadījumā tās instances, kuras varēja lemt par šo budžeta līdzekļu papildu piešķiršanu šīs tehnikas iegādei, to nav darījušas, tad es saprotu, ka tām ir bijuši konkrēti apsvērumi, kādēļ tas tiek darīts. Es saprotu, ka valūtas budžets ir pietiekami saspringtā situācijā pēc šīm diskusijām, kas bija saistītas ar mūsu tehniku; valūtas budžets ne reizi vien ir apspriests arī šajā plenārsēžu zālē un pietiekami liela auditorija ir dzirdējusi, kādas problēmas Latvijai ir ar valūtu…

I.Ozols: Es gribētu jums uzdot otru jautājumu. Paldies par pirmā jautājuma atbildi. Jūs zināt, ka pašreiz ar Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja Labanovska kunga vēstuli Latvijas Radio un televīzijas centra direktoram Jēkabsona kungam tiek pausts viedoklis, ka komiteja no šā gada 20.maija finansiālu apsvērumu dēļ piekrīt pāriet uz darbu pusjaudas režīmā trijos radioraidītājos… Un jūs zināt arī to, ka tas izsauca zināmas politiskas sekas, un tādēļ šo jautājumu mēs izskatījām Augstākās padomes Prezidijā. Sakiet, vai jūs redzat kādu tehniski ekonomisku risinājumu, kas varēja nenovest līdz šādai situācijai, ka bija jāpieņem lēmums par šo trīs raidītāju jaudu samazināšanu?

I.Austriņš: Es domāju, ka šeit ir mazliet ačgārna šo divu organizāciju, tātad Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas un Radio un televīzijas centra, kas nodarbojas ar šo programmu retranslāciju, atšķirīgā pakļautība. Ja ar šo programmu gan ražošanu, gan raidīšanu nodarbotos viena organizācija un tās pakļautībā būtu arī iespējama tālākā darbība ar raidītājiem, tad, protams, tādas situācijas nebūtu. Ņemot vērā reālos apstākļus, acīmredzot ir jāmeklē kāds savstarpēji ieinteresēts modelis, kurā Radio un televīzijas centrs kā programmu tehniskais raidītājs būtu ieinteresēts mūsu programmas realizācijā. Šobrīd, kā es saprotu, tam izdevīgāk būtu izmantot tos pakalpojumus, kurus tam piedāvā kaut vai, piemēram, radiostacija “Majak”, un, pārslēdzot viņu jaudas uz “Majak” raidstacijas retranslāciju Rīgā, mēs, protams, atkal atgrieztos izejas situācijā, kurā bijām apmēram pirms gada.

Jāsaka tā, ka šinī gadījumā tiešām sakarā ar jaudas samazināšanas soli, kuru tādā gadījumā vienpersoniski ir pieņēmis vispirms Jēkabsons un pēc tam piedāvājis akceptēt šo situāciju arī Labanovskim, apejot parlamentārās struktūras un konsultācijas valdībā… Tas vien norāda, ka šo divu vadītāju savstarpējās vienošanās rezultātā, pirmkārt, ir cietuši klausītāji un, otrkārt, ir cietusi tās komisijas autoritāte, kurai ar šādiem jautājumiem būtu jānodarbojas.

I.Ozols: Paldies.

Priekšsēdētājs: Austriņa kungam jautājumu vairāk nav. Paldies.

Lūdzu tribīnē Cēsinieka kungu.

M.Cēsinieks, Latvijas Radio valsts uzņēmuma ģenerāldirektora amata kandidāts: Labdien! Jūsu 6.maijā pieņemtais likums “Par radio un televīziju” un atbilstošais lēmums ir izdarījis lielu lietu – tas ir spēris pirmo soli monoideoloģijas propagandas centra likvidācijai Latvijā. Un šinī manis minētajā lēmumā mani ļoti apmierina divi vārdi “likvidēt komiteju un radīt no jauna uzņēmumu”. Un, izejot no tā, būs arī viss turpmākais.

Tātad ir jāveido jauns uzņēmums, valsts uzņēmums – Latvijas Radio. Un absolūti neatkarīgi no jūsu izvēles par šā uzņēmuma vadītāja kandidatūru šim vadītājam būs jāsaskaras ar visām tām problēmām, kas saistītas ar jauna uzņēmuma veidošanu, tas ir, ar struktūrpolitiku, ar ekonomisko darbību, ar personālpolitiku un, neapšaubāmi, arī ar produkcijas mārketingu. Un šeit būs vienkārši neliela piebilde. Acīmredzot šobrīd ir pirmais gadījums – vismaz pēc kara –, kad uz šādu posteni pretendē nevis ideoloģiskās frontes cīnītājs, kā kādreiz mēdza teikt, bet lietišķās sfēras cilvēks, pie kuriem es pieskaitu arī sevi gan savas pašreizējās darbības dēļ, gan savas iegūtās izglītības dēļ. Un, izejot no šiem pamatiem, es arī turpināšu savu uzstāšanos.

Tātad par struktūru. Es uzskatu, ka valsts uzņēmums “Latvijas Radio” ir jāveido no sešām pamatstruktūrvienībām, kur pirmā – nevis svarīguma ziņā, bet numerācijas ziņā – būtu mākslinieciskā daļa. Protams, nosaukums ir nosacīts, un tas ir statūtu jautājums. Tai būtu jāizstrādā un jārealizē Latvijas Radio kultūrpolitika. Bez tam, kā mēs zinām, Latvijas Radio sastāvā ir mākslinieciskie kolektīvi, tātad arī šo kolektīvu darbības organizācija būs šīs struktūrvienības uzdevums.

Tālāk. Obligāti būtu jāizdala kā atsevišķa vienība arī informācijas daļa, jo tas, kā mums šobrīd trūkst vai kā ir nepietiekami, ir operatīvas, objektīvas un vispusīgas informācijas trūkums. Tātad šai daļai būtu jānodrošina šādas informācijas pārraide. Bez I un II programmas direkcijām, kuras realizē programmu, bez tehniskās direkcijas, kura veic gan pārraižu, gan visu struktūrvienību tehnisko nodrošinājumu, protams, nevarēs iztikt bez zināmas administratīvās direkcijas, kurai, tiesa gan, bez tradicionālajiem saimnieciskajiem jautājumiem būtu jārisina gan uzņēmuma darbības ekonomiskie jautājumi, gan jāveic analīze un perspektīvā plānošana. Es jau teicu, ka tas viss būtībā ir topošā uzņēmuma statūtu jautājums, bet tanī pašā laikā es to šeit pieminu tādēļ, ka, no šīs struktūras izejot, es redzu turpmāko.

Atbilstoši likumam bez ģenerāldirektora Latvijas Radio darbu vada valde. Un, lūk, šo sešu struktūrvienību vadītāji, manā uztverē, būtu tie, kuriem būtu jāveido šī valde. Šie vadītāji būtu jāpieņem darbā nevis pēc vienpersonīga ģenerāldirektora lēmuma, bet gan konkursa kārtībā, jo, tikai komplektējot no patiesi labiem profesionāļiem, ir iespējama turpmākā šā uzņēmuma sekmīga darbība. Tālākais šo struktūru sadalījums jau būtu jārisina tad, kad ir konkrēti šo struktūrvienību vadītāji, kuriem ir noteikti savs redzējums par to, kā šai struktūrvienībai jāstrādā. Un tad arī varētu runāt par tālāko struktūru.

Tālāk. Nākamais jautājums par personālu. Kritērijs ir tieši tas pats – profesionālā kompetence un konkursa kārtība. Diemžēl mana līdzšinējā pieredze rāda, ka ne visi tie cilvēki, kuri šobrīd strādā radio sistēmā, ir spējīgi kvalitatīvi veikt darbu jaunajos apstākļos. Un tas ir saprotams, jo ir jau zināmi līdzšinējo 10 gadu ilgie darbinieku komplektēšanas principi.

Te jau minēja, ka Latvijā šobrīd nav arī pilnvērtīgas apmācību sistēmas, kas varētu sagatavot cilvēkus šim darbam. Un tādēļ viennozīmīgi ir skaidrs, ka cilvēki ir jāizvēlas pēc viņu potenciālajām iespējām, viņi jāaudzina darbā un jāizmanto tās iespējas, ko mums dod, teiksim, ārvalstu piedāvājumi. Šim nolūkam nauda ir jāatrod. Pretējā gadījumā perspektīvas nav.

Īsi par ekonomisko situāciju. Kā jau teicu, patstāvīgi darbojošamies uzņēmumam ir ļoti svarīgi laikā veikt ekonomisko analīzi un prognozēšanu. Un tas būtu viens no darbības stūrakmeņiem. Neapšaubāmi darba apmaksa varbūt ir viens no interesantākajiem vai, teiksim, aktuālākajiem jautājumiem darbinieku vidū… Šai darba apmaksai viennozīmīgi jābūt atkarīgai no padarītā darba. Mana pieredze rāda, ka to ir iespējams realizēt tikai tad, ja cilvēks strādā uz līguma pamata un saņem atbilstoši padarītajam. Šinī gadījumā kritērijs varētu būt raidījuma stundas. Galvenais ir panākt balansu starp izdevumiem un ieņēmumiem. Tas ir tas, kā šobrīd valsts radio nav. Protams, sākotnēji nevarēs izbēgt no tā, ka valsts budžeta līdzekļi būs galvenais šā uzņēmuma finansēšanas avots. Taču es jau tuvākajā nākotnē redzu iespēju diezgan ievērojami palielināt valsts radio kā patstāvīga valsts uzņēmuma paša ieņēmumus, bet drusku tālākajā nākotnē piesaistīt arī citu kapitālu. Tādējādi esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis uzņēmums var kļūt rentabls.

Tālāk. Par programmu, par to, par ko mani konkurenti runā vispirms. Likumā ir diezgan strikti pateikts, kādai ir jābūt šai programmai. Tādēļ programmu koncepciju veidos valde. Arī tas ir atbilstoši likumam.

Un tajā pašā laikā dažas manas personīgās domas par to, kā es to iedomājos. Pirmkārt, klausītājiem ir jādod iespēja izvēlēties. Šobrīd Latvijas Radio klausītājiem nav iespēju izvēlēties programmu, kas atbilstu viņu prasībām. Propagandēšana ir jāaizstāj ar informēšanu, izglītošanu un izklaidi. Informācija strikti jānodala no komentāra un viedokļa. Tas nebūt nav viens un tas pats. Un šajā kontekstā man ir absolūti nepieņemami, ka manis vadītajā uzņēmumā, uzņēmuma veidotajā programmā varētu skanēt mana vai kādu citu vadītāju pašreklāma. Vienalga – tieša vai netieša. Tātad katrai radio programmai ir jārada noteikts nemainīgs formāts, tas jāveido uz bloka principa, kur katru bloku veido savs radošais kolektīvs.

Vēl īsi par kultūru, kuru te daudzi piemin. Skaidrs, ka kultūra ir mūsu tautas bagātība, un neviens to nevar aizmirst. Un šeit es redzu lielu sadarbības iespēju gan ar radošajām savienībām, gan ar topošo Radio un televīzijas padomi. Diemžēl lielā mērā daudz kas būs atkarīgs arī no jums, godātie deputāti, jo kultūras pārraides nebūs tās, kas varēs piesaistīt līdzekļus, lai sevi atpirktu. Es saprotu, ka man ir jābeidz…

Priekšsēdētājs: Jā, laiks! Lūdzu, uzdodiet jautājumus! Pirmais jautā Ozola kungs. Viņš pagaidām ir arī vienīgais.

I.Ozols: Cienījamais pretendent! Man rokās ir dokuments, no kura es citēšu trīs teikumus. Es lūgtu jūs ļoti uzmanīgi sekot līdzi tiem. Tātad: “Analizējot stāvokli 1992.gada martā, analīzes rezultāti liecina, ka Latvijas Radio no kopējā potenciālā raidlaika raida 693 stundas nedēļā jeb izmanto 59 procentus raidlaika.” Un šeit ir tādi interesanti novērtējumi, ka vienlaikus I programmu Latvijas teritorijā translē pirmā vidējo viļņu programma, pirmā ultraīsviļņu programma, tas ir, daļēji trešais ultraīsviļņu kanāls, tātad vēl īsviļņu kanāls. II programmu atkal dublē otrais vidējo viļņu un otrais ultraīsviļņu kanāls pa visu republikas teritoriju. Daļēji vēl divi kanāli, un tālāk secinājums: “Dati liecina, ka nodokļu maksātāju līdzekļi, no kuriem tiek finansēts valsts radio, ne tuvu netiek izmantoti racionāli.” Vai es pareizi esmu sapratis? Pirmkārt, es gribētu jautāt: vai jūs to apstiprināt un vai jūsu rīcībā ir informācija, kas apstiprinātu šā dokumenta patiesību?

M.Cēsinieks: Jā.

I.Ozols: Tādā gadījumā man jums ir jautājums, kas līdzīgs Austriņa kungam uzdotajam. Sakiet, vai šie fakti, ka notiek neracionāla nodokļu maksātāju līdzekļu izmantošana, ir tāpēc, ka vienlaikus tiek maksāts Latvijas Radio un televīzijas centram par vienas un tās pašas programmas translāciju pa dažādiem retranslācijas kanāliem? Tā es saprotu.

M.Cēsinieks: Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi!

I.Ozols: Tā ka aiz šā fakta slēpjas tas, ka mēs praktiski budžeta līdzekļus izlietojam pārmērīgi augstā līmenī, kā rezultātā komitejā izveidojas deficīts un zināmā mērā ir politisks konflikts ar sabiedrību, un tāpēc mums bija jāpārtrauc raidīt un jāpiekrīt, teiksim, Latvijas Radio un televīzijas centram par daļēju raidītāju jaudas samazināšanu.

M.Cēsinieks: Es jums pilnīgi piekrītu.

I.Ozols: Otrais jautājums: šinī, es teiktu, ekonomiski un tehnoloģiski augsti profesionālajā ekspertīzes slēdzienā, kurš ir manās rokās, ir atzīmēts, ka vienas Latvijas Radio oriģinālpārraides stundas pašizmaksa darba algas fondā ir 3520 rubļu. Sakiet, vai tas, jūsu skatījumā, ir augsts, normāls vai vidējs pašizmaksas rādītājs?

M.Cēsinieks: Redziet, viss ir relatīvs. Man liekas, ka tanī dokumentā gan bija teikts, ka tas ir rādītājs kopā par radio un televīziju, bet katrā ziņā es varu pateikt tikai to, ka Rīgas neatkarīgā raidītāja pārraidē “Stacija-2A” stundas pašizmaksa ir par divām kārtām zemāka.

I.Ozols: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu Cēsinieka kungam nav. Paldies. Nākamo klausīsimies Gintera kungu.

Lūdzu, Gintera kungs, tribīnē!

A.Ginters, Latvijas Radio valsts uzņēmuma ģenerāldirektora amata kandidāts: Labdien, dāmas un kungi! Ja mēs runātu līdzībās un gribētu salīdzināt radio pašreizējo stāvokli, tad varu teikt, ka tas man atgādina vecu motociklu, kas ir iebraucis grāvī, tam ir tukšas riepas un bākā nav benzīna. Taču braukt gribas visiem, turklāt dažādos virzienos.

Kas būtu neatliekami jādara nākamajam Latvijas Radio ģenerāldirektoram un arī Radio un televīzijas padomei, jo radio mēs nevaram atraut ne no raidītāju tīkliem, ne arī no citiem masu komunikācijas līdzekļiem. Pirmkārt, Latvijā ir jāpārveido raidītāju tīkli, lai tie beidzot sāktu kalpot mūsu valsts interesēm.

Otrkārt, krasi jāuzlabo raidījumu tehniskais nodrošinājums. Tas ir kritiski zems. Ar reorganizāciju, ar komercdarbību un privatizāciju jāpārvar finansiālā krīze un jāizdara iekšējā radio reorganizācija. Tie būtu četri galvenie punkti.

Tagad mazliet sīkāk par to. Pirmkārt, ultraīsviļņu tīklam ir laiks kļūt par patstāvīgu reģionālo raidītāju ar savām patstāvīgām programmām un savām finansēm. Tas attiecas uz Kuldīgu, Rēzekni, Cesvaini un tamlīdzīgi.

Tālāk. Būtu laiks sākt domāt par vācu “Autobahn” paraugu. Tad, kad FM-12 kļūs par starptautisku automaģistrāli, tās visā garumā jāizveido jauns FM raidītāju tīkls, kas kalpotu satiksmes drošībai un informācijai, kas dotu laika ziņas un citu informāciju tūristiem. Šādam tīklam būtu ļoti laba finansiālā situācija, jo autotransporta nodokļi visur ir augsti.

Par Latvijas Radio tehnisko nodrošinājumu. Sadarbojoties ar ārzemju radio partneriem, ir pierādījies, ka arī mēs paši esam spējīgi vairāk vai mazāk pelnīt valūtu. Jautājums ir vienīgi par to, cik pelnām un kā to izmantojam. Taču skaidrs ir viens – un sadarbībā tas ir konstatēts –, ka ekspluatēt modernu aparatūru ir daudz rentablāk nekā nepārtraukti remontēt un lāpīt veco.

Tālāk par mūsu finansiālo situāciju. Mēs jau runājām par to, ka programmas dublējas. Tas tiešām tā ir. Tāpēc varam atteikties no atkārtošanās pa ultraīsviļņiem, kā es jau sākumā teicu. Tā ir pilnīgi nenormāla situācija un uz to ir jāvērš klātesošo uzmanība, ka ir divi valsts uzņēmumi, kas finansē viens otru. Šeit es domāju Latvijas Radio un Latvijas Radio un televīzijas centru. Vienīgā izeja te varētu būt, protams, valsts akciju sabiedrību veidošana. Pa tādu ceļu ir gājusi Somija, un pašlaik to dara Polija. Vēl var, protams, piebilst, ka es personīgi Radio un televīzijas centra darbību kopumā vērtēju krasi negatīvi.

Vēl finansēšanas avots ir abonementu maksa, un šī maksa būtu jāņem selektīvi, kad maksājot norāda, vai maksātājs stimulē programmu “A” vai “B”. Tātad pirmo vai otro. Tad radīsies atgriezeniskā saite un tiks veicināta konkurence.

Tālāk par finansēšanos. Es uzskatu, ka lielākajām studijām, it īpaši tām, kas veic mūzikas ierakstus, sen ir laiks dot finansiālo patstāvību, lai tās beidzot var savest kārtībā savu aparatūru.

Par Latvijas Radio iekšējās reorganizācijas jomu varu piebilst tikai to, ka būtu jāsamazina štati un jāizskauž neprofesionālisms. Bez tam vajadzētu arī sabalansēt, protams, raidījumus svešvalodās. Katru dienu vajadzētu vairāk raidīt igauņu un lietuviešu valodā. Es domāju proporcionāli igauņu, lietuviešu, krievu, vācu un angļu valodā. Turklāt katru dienu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem būs jautājumi? Jautājumu uzdošanai neviens nav pierakstījies. Paldies, Gintera kungs!

Nākamais tribīnē tiek aicināts Ozola kungs. Lūdzu. Ozola kungs, vēl nav debates! (Zālē smiekli.) Latvijā ir daudz Ozolu…

Lūdzu, Ozola kungs!

J.Ozols, Latvijas Radio valsts uzņēmuma ģenerāldirektora amata kandidāts: Labdien, cienījamie deputāti! Protams, mana uzstāšanās pašam pēdējam zināmā mērā apgrūtina situāciju, jo šeit pirms manis uzstājās divi mani kolēģi, kas faktiski ļoti vispusīgi atklāja radio situāciju šodien, jo, dabiski, nevar stāstīt par saviem nākotnes nodomiem, neatsperoties uz tā, kas radio ir šodien un kāda situācija tur valda. Es tādēļ varbūt mēģināšu paskaidrot, kāpēc mēs aizvadītā gada laikā radio esam veikuši to vai citu reorganizāciju un ko tā ir devusi.

Salīdzinājumā ar televīziju radio it kā visu laiku ir dzīvojis aizvēnī, turpretī televīzijā ir plosījušās dažādas “vētras”. Es domāju, ka tas ir saistīts ar to, ka mēs tiešām šā gada laikā ļoti mērķtiecīgi un sistemātiski esam veikuši radio iekšējo un ārējo reorganizāciju. Ārējo reorganizāciju tādējādi, ka sakārtojām savu programmas struktūru. Un programmas struktūru mēs sakārtojām tādējādi, lai tā atbilstu, pirmkārt, šobrīd Eiropā pieņemtajiem standartiem, respektīvi, lai būtu divas vai trīs programmas, kur katra programma piedāvā klausītājiem bagātu izvēles iespēju, jo valsts jeb publisko radio pienākums, salīdzinot ar privātajām komerciālajām stacijām, ir apmierināt visu sabiedrības locekļu vēlmes. Visas viņu intereses, visu atsevišķo grupu, arī etnisko grupu, intereses. Un tādēļ mēs ar lielu mērķtiecību veidojam Latvijas Radio II programmu, kurā šīs etniskās intereses ir guvušas savu atspoguļojumu.

Šobrīd radio un televīzijas likumā ir ierakstīts, ka Latvijas Radio būs divas programmas, un I programma ir paredzēta kā nacionālā programma. Es gribu sacīt, ka šo principu mēs īstenojām jau pagājušajā vasarā, konsekventi izšķiroties un izmetot no I programmas ārā visus raidījumus citās valodās, atstājot to tikai kā korektu nacionālprogrammu. Jautājums par šīs programmas saturu un kvalitāti, protams, ir atklāts. Tāpat kā atklāts ir jautājums vispār par dominanti radio, televīzijā un presē. Taču tas ir mūsu attīstības jautājums, kas ir jārisina.

Otrkārt, izveidojot šādu programmas struktūru, mēs konsekventi ejam uz to, lai izveidotu atsevišķu kultūras programmu. Tagad šī kultūras programma vakaros skan – darbdienu vakaros tā ir septiņu stundu garumā. Tā, protams, nav programma plašām sabiedrības masām, tā ir elitāra programma, bet tā ir ļoti svarīga Latvijas kultūras dzīves sastāvdaļa, jo klasiskā mūzika, literatūra un teātris ir kultūras sastāvdaļa. Un tādēļ ir jāatceras, ka radio nav tikai informatīvā un rekreatīvā funkcija, bet ir arī kultūras un izglītojošā funkcija.

Diemžēl jāsaka, ka ar izglītojošo funkciju mēs neesam tikuši sevišķi tālu un pašreiz vienīgi esam uzsākuši kontaktus ar Zviedrijas izglītojošo radio, lai tas palīdzētu mums izstrādāt attiecīgu izglītojošo raidījumu programmu. Katrā ziņā šī sadarbība ar ārzemju raidstacijām gada laikā ir bijusi visai aktīva un atnesusi ļoti daudz solījumu un arī šo un to reālu. Šis reālais ir mūsu darbiniekiem pavērtās iespējas doties profesionāli izglītoties uz dažādām Rietumu raidstacijām, pirmkārt, uz Vāciju un, otrkārt, uz Zviedriju. Ir uzsāktas sarunas ar BBC un Dānijas radio, kas sola Latvijas Radio iespējamo tehnisko modernizāciju, jo diemžēl jāatzīst, ka radio līdzšinējais tehniskais līmenis ir arhaisks. Izdalītie valūtas rubļi, tas ir, valūta, tiks izmantota, iegādājoties rezerves daļas Ungārijā, kā arī ierakstu tehniku un magnetofonus. Tā, protams, ir tikai esošā līmeņa paildzināšana uz trim vai pieciem gadiem, lai radio darbība neapstātos pavisam. Latvijas Radio ir nepieciešama kardināla tehniskā modernizācija, un to, protams, mēs varam veikt tikai veiksmīgu sarunu un kontaktu ceļā ar ārvalstu raidstacijām.

Izveidojot šādu programmas struktūru, dabiski, mēs vienlaikus esam veikuši daudz ko, lai mainītu radio iekšējās struktūras, jo bija nepieciešams salauzt veco birokrātisko struktūru un pavērt Latvijas Radio darbiniekiem iespējas radošam darbam, kā arī nostiprināt viņu patstāvību un ļaut pašiem lemt gan par programmas saturu, gan arī par apmaksu. Šis princips pamazām jau ir īstenojies radio darbā, un, piemēram, honorārus par raidījumiem nosaka paši darbinieki, nevis administratori. Tātad katram ir pavērtas iespējas nākt ar savu ideju un piedāvāt programmu, kā arī dabūt ētera laiku kādai no programmām. Arī šim mērķim kalpo šī sistēma ar trim programmām.

Protams, tagad radio dzīvē sāksies pavisam jauns posms, jo radio ir “iemests” tirgū, radio ir saistīts ar konkurenci, lai gan līdz šim tas dzīvoja ļoti patīkami budžeta aizvējā. Taču radio ir “iemests” tirgū viens pats, jo diemžēl tirgū nav iemests mūsu galvenais posms – tirgū nav iemests Radio un televīzijas centrs, respektīvi, tas dzīvos pēc saviem noteikumiem, un mēs konkurencē mocīsimies un sekosim viņu paaugstinātajiem tarifiem.

Gribu piebilst, ka Latvijas Radio pāreja uz valsts uzņēmuma statusu nozīmē arī paaugstinātus tarifus par elektrību mums pašiem, salīdzinot ar tiem, kādi ir tagad. Katrā ziņā, ja netiks veikti kardināli pārkārtojumi radio un televīzijas sakaros saistībā ar Radio un televīzijas centru, kura īpašumā ir gan raidītāji, gan sakaru tīkli, tad nekāds progress radio un televīzijas attīstībā Latvijā nav gaidāms. Iespējamie modeļi, protams, ir vai nu akciju sabiedrība, vai kas līdzīgs. Katrā ziņā jādara viss, lai Radio un televīzijas centrs būtu ieinteresēts tieši valsts radio un televīzijas programmas translēšanā, nevis citu valstu programmu translēšanā (jo tas dod naudu), neraugoties ne uz kādiem politiskajiem motīviem, kas ar to ir saistīti.

Es domāju, ka šobrīd, turpinot šo mūsu iesākto reformu, visa šī jaunā situācija radīs daudz dramatisku mirkļu. Mums nāksies izlemt jautājumu par cilvēku likteņiem, jo līdz šim visas šīs reformas esam centušies darīt ārkārtīgi uzmanīgi, zinādami, ka, uzsākot masveidīgu racionalizāciju, varam sarežģīt, varam uzbangot atkal politiskās kaislības gan mūsu pašu mājās, gan arī šajās telpās. Taču šobrīd jaunajā situācijā mēs neko citu nevarēsim darīt, un mums būs jāizvērtē, cik cilvēku tiešām ir nepieciešams attiecīgajam programmu daudzumam, ko mēs spējam jaunajā ekonomiski finansiālajā sistēmā veidot un raidīt. Tādējādi būs jāizlemj arī divu mūsu lielo kolektīvu – estrādes orķestra un kora – liktenis. Es domāju, ka šī jaunā situācija un komercdarbības iespējas, dažādās jaudas un pelnīšanas iespējas… Tas faktiski mums ir ierakstīts pienākumos, jo likums “Par valsts uzņēmumu” nosaka, ka mums pašiem ir jārūpējas par to. Es nedomāju, ka varam orientēties turpmāk uz tālāku dzīvi budžeta aizvēnī. Un šis apstāklis liks mums spert ļoti kardinālus, varbūt pat dramatiskus soļus, un tādēļ es faktiski gribētu novēlēt tam cilvēkam, kas nāks šajā ģenerāldirektora postenī, labu veselību un stiprus nervus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirmais Ozola kungam jautās Ozola kungs. Abi ir Jāņi Ozoli.

J.Ozols: Mēs abi neesam Jāņi…

I.Ozols: Pirmkārt, es gribētu Ozola kungam atvainoties, jo es patiešām nevēlējos ieņemt viņa vietu. Es biju mazliet orientējies uz debatēm. Tā ka es atvainojos. Taču mans jautājums būs ļoti vienkāršs. Latvijas Radio kolektīvs šā gada pirmajā ceturksnī saņēma “13.” algu un premiālās izmaksas par pagājušā gada rezultātiem. Man ir jautājums: uz kāda Latvijas Republikas likuma normas pamata tika izmaksāta “13.” alga un prēmija par pagājušā gada rezultātiem?

J.Ozols: Es nezinu tādu faktu, ka mums būtu maksāta “13.” alga. Tas viss ir komitejas darbības rezultātā. Latvijas Radio neko atsevišķi nedara.

I.Ozols: Bet jūsu darbinieki nesaņēma?

J.Ozols: Mūsu darbinieki saņēma, bet nevis “13.” algu. Saņēma vienkārši prēmiju par līdzekļiem, kas ir ieekonomēti… no ieekonomētajiem līdzekļiem.

I.Ozols: Uz kāda Latvijas Republikas likuma pamata tas notika?

J.Ozols: Es domāju, ka šobrīd Latvijas Republikā ir ļoti maz Latvijas Republikas likumu, kas atļautu finansiālu brīvību strikti darboties… It īpaši finansu jomā.

I.Ozols: Ja nav noslēpums, kāda bija šī kopējā summa, ko izmaksāja šajās piemaksās jeb prēmijās?

J.Ozols: Diemžēl šo datu man šobrīd nav līdzi. Es nevaru jums to pateikt.

Priekšsēdētājs: Paldies Indulim Ozola kungam. Jautā Kiršteina kungs.

A.Kiršteins: Mani drusciņ izbrīnīja, ka visi kandidāti varbūt praktiski neuzsvēra lielo kultūras lomu, kāda ir jāveic gan radio, gan televīzijai. Es saprotu, ka ar radio būs gandrīz tāpat kā ar kuļmašīnu, kur atnāks jauns kandidāts, nomainīs kaut kādus “zobratus” un visas tās sliedes ļoti labi ies uz priekšu.

Man ir tāds jautājums. Kā es saprotu, jūs savā laikā – no 1982.gada – bijāt Ārzemju raidījumu redakcijas galvenais redaktors. Varbūt es kaut ko jaucu? Manā izpratnē Ārzemju raidījumu redakcijas vēlamais uzdevums bija trimdas tautiešu apziņas duļķošana PSRS interešu labā. Ja es maldos, varbūt jūs man varēsit paskaidrot… Viens duļķoja apzinīgāk, otrs neapzinīgāk. Es ļoti uzmanīgi klausījos šos raidījumus gan 1986.gadā, kad Jūrmalā bija konference, gan 1987.gadā. Tie bija ļoti interesanti. Mans jautājums ir tāds: vai jums neliekas, Ozola kungs, ka tie uzskati un īpašības, kas bija nepieciešami Ārzemju raidījumu redakcijas galvenajam redaktoram laikā no 1982. līdz 1988.gadam, ir diametrāli pretēji tām rakstura īpašībām un pasaules uzskatam, kāds būs nepieciešams neatkarīgas valsts radio ģenerāldirektoram nākamajā posmā, risinot ne tik daudz tehniskās lietas, bet visu to rosmīgo mantojumu, kas mums ir gan kultūras jomā, gan arī šajā visā pasaules uzskatā?

J.Ozols: Es jums piekrītu, ka šis mantojums nav no labākajiem. Taču domāju, ka šis mantojums ir daudz labāks nekā bijušajiem partijas darbiniekiem, kas šodien ieņem visur diezgan redzamus posteņus un, tā teikt, sludina pavisam citu ideoloģiju. Es iespēju robežās, vadot šo redakciju, centos sniegt informāciju, cik tas bija atļauts tā laika cenzūras sistēmā, kāda mums pastāvēja. Protams, es šīs savas pozīcijas dēļ ne vienreiz vien nonācu konflikta situācijās ar administrāciju.

A.Kiršteins: Vai tādās konfliktsituācijās, lai jūs atbrīvotu?

J.Ozols: Bija jautājumi par dažādiem rājieniem un eventuālu atlaišanu.

Priekšsēdētājs: Jautājumu Ozola kungam vairs nav. Paldies. Sākam debates. Debatēs ir pierakstījušies divi deputāti – Ščipcova kungs un Ozola kungs.

Vārds Ščipcova kungam.

O.Ščipcovs: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi, dāmas un kungi! Mēs izlemjam ļoti sarežģītus jautājumus un esam nolikti sarežģītas izvēles priekšā. Un pirms tam, kad izteikšu dažus savus secinājumus šajā lietā, es gribu piebilst, ka radiokomiteja atrodas Doma laukumā, kuru pēdējā laikā ir iecienījuši spēki, kuru galvās uguns, bet rokās, tēlaini runājot, nagans. Un šie spēki arvien vairāk ietekmē parlamentu, bet ne tautu. Starp citu, Lietuva nesen parādīja, ko nozīmē tauta. Bet arī šie spēki saka, ka pārstāv tautu.

Es baidos, ka šodien izskatām tādu cilvēku kandidatūras, kas noskaņoti īpaši radikāli, turklāt viņi domā, ka strādās tautas labā. Varbūt es kļūdos, tomēr jāatzīst, ka visi viņu priekšgājēji vienmēr daudz runāja par tautu. Piemēram, ne ar ko citu, kā tikai ar idiotismu domāšanā var izskaidrot Līgo svētku aizliegšanu. Vai tas bija par labu komunistiem? Man liekas, ka tas kaitēja kā komunistiem, tā visai tautai kopumā. Vai arī, piemēram, atcerēsimies Brīvības ielas pārdēvēšanu 1950.gadā un Valdemāra ielas pārdēvēšanu nedaudz vēlāk. Vai tas notika kompartijas labā? Patiesībā tas noskaņoja tautu pret kompartiju, bet tika sludināts, ka tas tiek darīts tautas interesēs. Es varētu nosaukt ļoti daudz līdzīgu piemēru. Lūk, piemēram, Kristus dzimšanas katedrāle. Atbrauca tantuks no Maskavas un lika Latvijas komunistiskajai buržuāzijai, kas tajā laikā valdīja, katedrāli slēgt. Nu – slēdza. Tas it kā nostiprināja komunistu tēzi par apziņas brīvību, jo līdzās vēlāk uzceltajai viesnīcai “Latvija” vairs neeksistēja katedrāle. Tas komunistiem deva graujošu morālu triecienu. Es varētu nosaukt bezgalīgu skaitu tādu piemēru. Un arī šodien mūsu radikāļi Latvijai dod graujošus morālus triecienus, radot Latvijai ekonomiskus, politiskus un morālus zaudējumus. Šajā zālē sēž kāds Ralfs Siliņš vai viņa dubultnieks. Es labi orientējos literatūrā un zinu, kur šajā zālē viņš ir. Viņš ir labs cilvēks, muzikāli apdāvināts, bet nesaprot, ka ar saviem rakstiem laikrakstā “Diena” dod triecienus latviešu tautai. Par nožēlu, viņam nav lemts to saprast. Tā ir viņa nelaime, ne mūsu. Un, lūk, tāpēc ir svarīgi, lai mēs no šodienas kandidātu loka izvēlētos to, kas nebūtu saslimis ar baiļu sindromu, baidītos no Doma laukuma cilvēkiem, bet ne no raidījuma “Doma laukums”. Kaut gan tas nav viennozīmīgi. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Man liekas, ka esam ļoti grūtā situācijā, neesmu pārliecināts, ka visi mani saprot. Es domāju, ka pietiekami daudz jūs mani esat dzirdējuši no tribīnes un personīgos kontaktos, tāpēc katrs daudzmaz saprātīgs cilvēks saprot, ka nekad neesmu bijis egoistiskās vai grupas pozīcijās, es vienmēr esmu centies meklēt patiesību un mēģinu apvienoties ar citiem cīņā par to. Jo īpaši tagad, kad politiskās un ekonomiskās pretrunas, par kurām es runāju 4.maijā, aizmestas prom. Starp citu, būtu interesanti atgriezties pie manas 1990.gada 4.maija runas.

Es gribu teikt, godātie kungi, ka varētu iemest arī konkrētus akmentiņus dažu šodienas pretendentu dārziņā, kuri tad man negribēja dot vārdu vai pārtrauca mani, taču es ar to nodarboties negribu, jo tas tik atbildīgā momentā būtu nekorekti. Esmu noklausījies visas kandidātu programmas, kas ir ļoti interesantas. Man ir grūti izvēlēties, bet tīri intuitīvi, sakarā ar nākamā darba perspektīvām, ievērojot vecuma starpību – dzimis 1959.gadā, divdesmit gadus jaunāks par mani – kaut arī trūkumu daudz, man liekas, ka personīgi es, personīgi, nevis kādas grupas sastāvā, savu balsi atdotu par pirmo runātāju – Imantu Austriņu. Man tā liekas. Jūsu izvēle – ieklausīties vai neieklausīties. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais debatēs runās deputāts Ozols. Debatēs vēl ir pierakstījušies deputāti: Beļskis, Ivars Krastiņš un Gavara kungs.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Jūs zināt, ka, izpildot jūsu lēmumu, pagājušā gada nogalē es vadīju komisijas darbu Latvijas Radio un televīzijas komitejā. Šinī laika periodā man ir uzkrājušies zināmi novērojumi un radušās zināmas atziņas, kuras saasinājās Latvijas Radio organizētā streika rezultātā, kur acīmredzot tika izdarīts spiediens uz mūsu republikas Augstāko padomi. Pēc tam ir jākonstatē, ka tā tika apturēta mūsu komisijas tālākā darbība, tad arī visas pretenzijas praktiski tika noņemtas, kaut arī tās netika izpildītas. No attiecīgās streika komitejas puses pat nebija vairs nekādas intereses par valūtas līdzekļu izdalīšanu fiziski nolietotās ungāru tehnikas elementu maiņai. Par šiem jautājumiem cīnījās un cīnās vēl šodien, un praktiski es varu informēt, ka šie jautājumi ir atrisināti…

Kad es saskāros ar jautājumu par Latvijas Radio raidītāju retranslācijas jaudu pazemināšanu, kuras ekonomiskais efekts 45 dienās līdz pusgada beigām ir apmēram 0,7–0,8 miljoni rubļu, tas ir, 700–800 tūkstoši rubļu. Tas praktiski ir tikai simbolisks, ja tā varētu teikt, ekonomiskais pamatojums, bet tanī pašā laikā šajā patiešām profesionāli sastādītajā ekonomiskajā pamatojumā mēs maksājam no Latvijas nodokļu maksātāju veidotā budžeta vismaz liekus 3–4 miljonus budžeta līdzekļu par Latvijas Radio programmu dublēšanu.

Starp citu, man ir jāatklāj noslēpums, no kurienes šis dokuments ir ņemts. Tas ir izraksts no Cēsinieka kunga diplomdarba Rīgas Politehniskajā institūtā, kad viņš aizstāvēja inženiera ekonomista grādu…

Un tālāk. Iepazinies ar šiem analītiskajiem rezultātiem, kur skaidri un gaiši ar statistikas informāciju ir pierādīts, ka pašreiz oriģinālās programmas no kopējā raidlaika aizņem tikai 47,95 procentus, bet retranslētās – 52 procentus. Un es pilnīgi pievienojos beigu secinājumam, kas ļauj konstatēt, ka Latvijas valstiskās neatkarības noteikšana nav mainījusi stāvokli Latvijas Radio. Tas, kā bijis, tā arī ir vēl joprojām saglabājis savu sākotnējo orientāciju uz “lielo centru”, un šeit skaidri iezīmējas tas ceļš, kas būtu ejams. Es gribētu teikt, ka mans jautājums Austriņa kungam bija vērsts uz to, kā konkrētajā situācijā varēja novērst šo politiskās spriedzes momentu, kad tika samazinātas raidītāja jaudas, turklāt nevis meklējot cēloņus mūsu likumdošanā, kura ir noteikusi pavisam citus ceļus un normas par valsts uzņēmumiem, par valsts budžeta sistēmas finansēto Latvijas Radio un Latvijas Televīziju. Atbildi es nesaņēmu.

Šajā ekonomiskajā analīzē ir korekti nopamatotas metodes un risinājumi, kā varēja pilnīgi novērst šo situāciju, kura bija jāuztver gan Augstākās padomes Prezidijam, gan praktiski jāsaņem simtiem vēstuļu no mūsu klausītājiem sakarā ar to, ka ir samazinātas raidītāju jaudas. Es uzskatu, ka tas ir apmēram tāds pats organizēts spiediens uz parlamentu, kāds praktiski tika veikts jau pagājušā gada nogalē, izveidojot šo streika komiteju. Vēl vairāk – ja mēs paanalizējam vakardien Doma laukuma izmantošanu raidījuma “Mikrofons” translācijai un tautas aicināšanai… Es domāju, visi deputāti varbūt nezina to, ka vakar “Mikrofona” pārraide tika translēta no trīs lieljaudīgiem skaļruņiem Doma laukumā, un acīmredzot tas notika ar Latvijas Radio komitejas vadības un tieši ar Austriņa kunga aktīvu līdzdalību. Tajā tauta tika aicināta atbalstīt pašreizējo Radio komitejas vadību… Es gan te neredzu šos pārstāvjus no tautas, bet zinu tikai to, ka attiecīgie tautas pārstāvji, kuri ieradās ar vēstulēm, ar kolektīvi parakstītām vēstulēm, netika ielaisti Latvijas Radio telpās, lai nodotu šos dokumentus… Es šeit acīm redzami saskatu sava dienesta stāvokļa izmantošanu personīgo interešu vārdā, un tas man šķiet mazāk simpātiski nekā Cēsinieka kunga teiktais, ka viņš nekad neatļautos savu dienesta stāvokli izmantot personīgo motīvu vārdā.

Un tāpēc es nobeigumā aicināšu balsot par profesionālu tandēmu, kuru vadītu Cēsinieka kungs un kura “otrā” persona būtu Gintera kungs, kaut arī Gintera kungs ir manis ieteiktais kandidāts, kurš praktiski varētu nodrošināt ekonomiski rentablu, politiski neitrālu un katrā ziņā Latvijas tautas interesēm atbilstošu Latvijas Radio darbību visās tā organizatoriskajās un tehniskajās izpausmes formās. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds Beļska kungam.

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Te ir izveidojusies interesanta situācija tajā ziņā, ka no mūsu komisijas mēs abi divi izvirzījām dažādas kandidatūras – Gavara kungs izvirzīja Imantu Austriņu, bet es – Māra Cēsinieka kandidatūru. Es arī šajā situācijā neaģitēšu pret jebkuru no šiem kandidātiem, tāpēc ka, manuprāt, aģitēt “pret” nozīmē vērsties pret cilvēku. Taču es debatēs izteikšos par dažiem savas balsošanas motīviem.

Par Māra Cēsinieka kandidatūru. Es iepazinu viņu kā cilvēku pirms pāris mēnešiem, agrāk es viņu nezināju, un viņš man likās interesants tajā ziņā, ka pirmais, tā teikt, uz savas ādas ir izbaudījis tās grūtības, kādas ir cilvēkam, kas organizē privātas, neatkarīgas raidstacijas darbu. Protams, te uzreiz vēl nevar gaidīt kādus īpašus rezultātus, lai šī stacija darbotos pietiekami augsti profesionāli, jo ir grūti. Sākotnēji viņš man nepiekrita, taču es izskaidroju to situāciju, kāda ir Latvijas Radio un televīzijas komitejā gan finansiālajā, gan ekonomiskajā sfērā, gan arī iekšējo pretrunu ziņā, kādas ir starp dažādām kolektīva grupām un redakcijām. Un beigās viņš tomēr piekrita. Dodot šo piekrišanu, viņš uzņēmās arī iespējamo atbildību par tik svarīgo jautājumu risināšanu Latvijas Radio.

Attiecībā uz pārējām kandidatūrām varu teikt, ka Imants Austriņš arī bija mans kolēģis, kad pats kādreiz strādāju radio. Viņš bija arī “Dzintarkrasta” redaktors un varbūt atšķirībā no otra kolēģa Jāņa Ūdra nebraukāja uz ārzemēm un tur neintervēja Veltu Tomu un citus cilvēkus. Viņš strādāja šeit uz vietas, un acīmredzot nebija tik “droša” persona, kuru varēja sūtīt uz rietumvalstīm aģitēt mūsu tautiešus par labu šeit notiekošajiem procesiem. Viņš savas pārraides veidoja ļoti profesionāli, interesanti un deva maksimāli objektīvu informāciju par to, kas notiek Latvijā. Tajā laikā, kad es strādāju radio, un arī vēlāk, kad es no “Ziņām” 1989.gadā pārgāju uz “Mikrofona” redakciju, tad, piemēram, Ozola kungs saņēma daudzus “sitienus” tieši Latkovska dēļ, kurš bija “Mikrofona” redaktors. Viņš pats saņēma trīs rājienus par to un beigās bija spiests aiziet. Viņš aizgāja uz “Atmodu”…

Gintera kungu es pazīstu mazāk: es viņu zinu kā labu, ļoti veiksmīgu skaņu režisoru, bet par viņa organizatora spējām man diemžēl ir grūti spriest.

Un kā pēdējo gribu teikt, ka man ir ļoti simpātiska izglītība, kura ir tieši Cēsinieka kungam – viņš tātad ir radio inženieris. Savā laikā ir strādājis radio sistēmā, viņš ir beidzis arī apmācību kursu un šogad aizstāvējis diplomdarbu par producējošu uzņēmumu radio programmu vadības organizāciju. Tas šajā ekonomiskajā situācijā, man liekas, ir būtiski, ņemot vērā arī mūsu budžeta problēmas. Viņš šeit būtu it kā cilvēks no malas, bet, no otras puses, risinātu tieši daudzus sarežģītus saimnieciskus jautājumus, kas saistīti ar tehnikas iegādi.

Un pēdējais. Es gribētu teikt, ka neatkarīgi no tā, kādi būs balsošanas rezultāti… ja pirmajā gājienā mēs nenobalsojam, tad būs vēl otrā tūre. Un tad tiks apstiprināts tas kandidāts, kurš būs saņēmis visvairāk balsu. Es aicinātu tomēr balsot par to, jo šo jautājumu vairs atlikt nevar, ņemot vērā saņemto neoficiālo informāciju, ka bez vadības ziņas notiek kaut kādu tehnisko līdzekļu izsaimniekošana. Mums jādomā arī par to, lai šie cilvēki tagad varētu sadarboties ar likvidācijas komisiju un atrisināt visus svarīgākos jautājumus. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runās Ivars Krastiņš.

I.Krastiņš: Cienītie kolēģi! Visus četrus kandidātus it kā nosacīti varētu sadalīt divās grupās – divi tehniskie darbinieki pret diviem nosacīti netehniskajiem darbiniekiem. Vienlaikus apliecinot cieņu abiem tehnisko profesiju pārstāvjiem, tomēr jāsaka, ka, manuprāt, radio ir kaut kas drusciņ vairāk par frekvenču un amplitūdu modulāciju, šķērēm un līmlentu, par kurām te vakar runāja Gintera kungs. Un man arī īsti nekļuva no viņu abu uzstāšanās skaidrs, kā šo “kaut ko vairāk” viņi abi taisās realizēt, kaut gan tīri tehniskā un finansiālā puse šeit bija skaidra.

Pret abiem pārējiem kandidātiem es varētu izvirzīt diezgan vienāda rakstura iebildumus – viņi abi divi strādāja Ārzemju raidījumu redakcijā. Kas bija Ārzemju raidījumu redakcija un kādus pasūtījumus tā pildīja – arī tas visiem apmēram ir skaidrs. Es tomēr domāju, ka neko īpaši ļaunu viņi nodarīt nevarēja mazo jaudu un sliktās dzirdamības dēļ. Un tomēr šeit būtu jāpatur prātā princips – vai mēs vērtējam cilvēku pēc tā, kas viņš ir bijis kādreiz, vai pēc tā, ko viņš dara šobrīd. Lai neņem ļaunā Škapara kungs, bet tajā laikā, kad Ozola kungs vadīja redakciju, arī Škapara kungs kaut ko vadīja, un tomēr man šķiet, ka mēs vismaz šodien mēģinām Škapara kungu vērtēt pēc tā, ko viņš dod šodien. Tā ka šis arguments, manuprāt, neiztur kritiku.

Un vēl viens arguments, kas, manuprāt, neiztur kritiku, ir tas, kādā veidā tika noskaidrota Latvijas Radio darbinieku attieksme pret iespējamajiem kandidātiem. Tātad es baidos, ka šajā gadījumā piemērot principu: viens cilvēks – viena balss, nebūs iespējams, jo tādā gadījumā visu noteiks skaitliski lielākās struktūrvienības. Teodora Kalniņa koris savāks tik daudz balsu, ka viņi varēs izteikt it kā visu radio darbinieku attieksmi pret šiem kandidātiem.

Man, godīgi sakot, pašam ir ļoti grūti izšķirties, un tomēr es aicinātu nebalsot par tehniskajiem cilvēkiem viena iemesla dēļ. Tagad, kad prese mums ir sadalījusies divās ļoti spilgti izteiktās daļās: – vienā (tā kā “Lauku Avīze”), kas māca mums, kā jādzīvo, – un paldies tai par to, citādi mums dienu būtu grūti pavadīt, jo nezinātu, kas tad šodien jādara –, bet otrā daļa meklē tikai sensācijas, un tomēr ir radies zināms vakuums, šo vakuumu, manuprāt, Latvijas Radio diezgan veiksmīgi aizpilda labāko latviešu tradīciju garā. Tas ir tāds nopietns, maķenīt pastīvs un kokains veidojums, it īpaši I programma, bet es domāju, ka tas viss ir tieši tas, ko liela daļa cilvēku patiešām arī vēlas dzirdēt. Un, pateicoties “Stacijai–2A”, “kotlešu cepamās” mūzikas mums nu tagad pietiek… Un, ja arī Latvijas Radio I programmā sāks skanēt tikai “kotlešu cepamā” mūzika, tad man šķiet, ka tomēr stipri daudz zaudēsim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pēdējais debatēs runās Gavara kungs. Sekretariātu lūdzu dot zvanu.

J.Gavars: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribētu sākt ar to, ka, neskatoties uz faktu, ka mēs šodien it kā vēlam radio ģenerāldirektoru, no deputātu vidus nav izskanējusi kaut kāda kritika attiecībā uz radio programmām. Mēs šodien dzirdējām daudz kritikas attiecībā uz televīziju, turpretī par radio šīs kritikas praktiski nav, un arī presē to nevar izlasīt. Un šis apsvērums mani šodien pirms balsošanas dara ļoti, ļoti nopietnu. Ja mēs patiešām gribam sevi saukt par demokrātiem un tādi arī gribam būt, tad, es domāju, mums ir jāieklausās arī radio darbinieku viedoklī, kurš ir izskanējis un nokļuvis līdz Augstākajai padomei. Tas tomēr ir to cilvēku viedoklis, kuri šodien tur strādā, nevis viedoklis no malas.

Otrais. Es domāju, ka jūs esat lasījuši arī presē šo astoņu radošo savienību paziņojumu attiecībā uz radio, un es domāju, ka tas ir ļoti nopietns arguments, ja gribam ieklausīties vispār mūsu Latvijas inteliģencē šeit, parlamentā.

Un trešais faktors. Es jums gribu atgādināt tomēr to, kā Latvijas Radio strādāja puča dienās – radio bija ieņemts, un tomēr tas raidīja. Un tāpēc, ja mums šodien būtu godīgi jābalso un ja mēs spētu godīgi nobalsot, tad acīmredzot būtu jābalso par Ozola kunga kandidatūru, bet droši vien mēs to nespēsim – vismaz man tā liekas –, un diez vai mums pietiks šīs drosmes.

Es gribu, protams, arī par citiem kandidātiem pateikt savas domas. Gintera kungā es saskatu patiešām ļoti tehnisku cilvēku, un viņš profesionāli droši ar savām lietām radio arī nodarbojas. Es uzskatu, ka tas ir viņa aicinājums un arī īstā vieta.

Attiecībā uz “Staciju–2A” un tās direktoru Cēsinieka kungu es varu teikt, ka katrs no mums šo staciju ir klausījies un zina šo raidījumu kvalitāti. Vienīgi jāsaka, ka tas patiešām manī rada zināmas šaubas, jo praktiski lielu daļu no šīs muzikālās programmas aizpilda arī ziņas krievu valodā, un tā būtībā ir Maskavas programma, kas tiek translēta Latvijā… Un tikai katras stundas sākumā ir šis ziņu raidījums.

Te Cēsinieka kungs daudz runāja tieši par šo komercdarbību, kas varētu Latvijas Radio palīdzēt attīstīties… Es gan domāju, ka daudz izdevīgāk šādu komercdarbību būtu attīstīt arī šinī it kā privātajā stacijā, bet pagaidām kaut kā to nejūt.

Attiecībā uz Imantu Austriņu, kuru es izvirzīju, es vienkārši domāju, ka šī II programma, kuras direktors viņš šobrīd ir Latvijas Radio, manuprāt, ir uztaisīta profesionāli, un tas ir pozitīvi, ka tur strādā ļoti daudz jaunu cilvēku.

Un vēl beigās gribu jums atgādināt, ka arī Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā notika balsošana, un laikam Škapara kungs piemirsa pateikt, ka ar piecām pret četrām balsīm komisija nobalsoja par Austriņa kandidatūru. Taču es jūs vēlreiz aicinu visiem godīgi izšķirties pirms šīs balsošanas, jo tā radio ļaudīm būs ļoti būtiska.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par balsošanas motīviem izteiksies Kostandas kungs.

O.Kostanda: Cienījamie kolēģi! Es ierosinu balsot pret visiem izvirzītajiem kandidātiem un līdz ar to atlikt šo jautājumu un sagatavot to vēlreiz, jo motīvi man ir šādi.

Pirmkārt, virkne izvirzīto kandidātu acīmredzot mūs tomēr nevar apmierināt politiskās uzticamības dēļ, jo nav noliedzams, ka viņi savā iepriekšējā darbībā ir bijuši saistīti ar KGB kantori.

Un otrs moments ir tas, ka zināmā mērā tomēr mīklaini te uz balsošanu nav iesaistīti pilnīgi visi potenciālie kandidāti. Šeit jau minēja, piemēram, Brūvera kungu. Protams, var jau ievērot principu, ka no daudziem ļaunumiem jāizvēlas mazākais, bet šajā brīdī mums var iznākt tāda situācija, ka no daudziem ar KGB kantori saistītajiem cilvēkiem jāizvēlas mazāk pazīstamais. Tāpēc es aicinu balsot pret visiem, vajadzētu atlikt šo balsošanu un vēlreiz sagatavot jautājumu ar demokrātisku pieeju visu potenciālo kandidātu izvirzīšanai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Godājamie deputāti! Es pretēji Kostandas kungam varbūt neaicinātu balsot pret, jo man visi kandidāti patika ļoti labi, un viens par otru labāk. Es tieši domāju: jo vairāk šeit runāja radio ieinteresētās personas, jo mazāk mēs varējām saprast, kuram tad tam kandidātam īsti jābūt… Mēs visi esam demokrāti, un mēs redzam, ka visi tomēr vēl nav paguvuši iesniegt, un es saprotu, ka varbūt mēs paši esam pie tā daļēji vainīgi. Un tāpēc varbūt neaicinātu balsot pret, bet aicinātu vai nu atturēties, vai nebalsot vispār, lai nav tā, ka mēs esam kādu noraidījuši. Lai vienkārši neviens kandidāts nedabū šīs 66 balsis, un mēs šo jautājumu tad atliktu. Es gribētu atgādināt visiem deputātiem, ka šodien jau esam ļoti labi strādājuši, jo esam iecēluši gan padomes priekšsēdētāju, gan televīzijas ģenerāldirektoru, tā kā mēs jau esam 75 procentus no plāna izpildījuši… Tāpēc ceru uz jūsu atsaucību. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultātu! Reģistrējušies 102 deputāti.

Balsošana notiks apspriešanas kārtībā. Vispirms balsosim par Austriņa kunga kandidatūru, pēc tam Cēsnieka kunga, pēc tam Gintera kunga un beidzot Ozola kunga kandidatūru.

Lūdzu balsošanas režīmu. Būs balsojums par Austriņa kungu. Lūdzu rezultātu. Par – 49, pret – 4, atturas – 37.

Lūdzu no jauna reģistrācijas režīmu Gavrilova kunga dēļ. Lūdzu visus reģistrēties. Rezultātu! Reģistrējušies 107 deputāti.

Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es par procedūru. Es uzskatu, ka tā ir nepieņemama. Kā var starp trim kandidatūrām pa vidu reģistrēties! Tas ir negodīgi. Ir vieni, kas balsoja tad, bet tagad būs citi, kas balsos citādi. Es uzskatu, ka tomēr ir jābūt vienā paņēmienā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Eglāja kungs! Balsosim par Cēsinieka kunga kandidatūru. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Rezultātu! Par – 20, pret – 17, atturas – 53.

Balsosim par Gintera kunga kandidatūru. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 2, 18 – pret, atturas – 69.

Balsosim par Ozola kunga kandidatūru. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 23, pret – 21, 46 – atturas. Paldies.

Saskaņā ar mūsu pašu pieņemto 7.punktu, ja neviens no kandidātiem nav saņēmis nepieciešamo balsu vairākumu, notiek atkārtota balsošana par to kandidātu, kurš saņēmis visvairāk balsu. Tātad mēs vēlreiz balsosim par Austriņa kunga kandidatūru.

Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Vai mēs nevaram pārbalsot priekšlikumu par to, ka varētu atlikt turpmāko balsošanu, jo arī frakcijas “Satversme” kandidāti nevarēja visi ierasties un izskatīt. Ja pārbalsojam, tad mums nav vajadzības balsot atkārtoti.

Priekšsēdētājs: Tātad, Kiršteina kungs, jūsu priekšlikums ir atlikt nākamo balsojumu? Lūdzu, kolēģi, mums ir jābalso par Kiršteina kunga priekšlikums – atlikt nākamo balsojumu.

Lūdzu, Eglāja kungs, par procedūru!

V.Eglājs: Es brīnos par Kiršteina kunga priekšlikumu, jo nedzirdēju nevienu motīvu. Varbūt viņam nepatika tie rezultāti, kādi šeit bija?

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, mēs šodien, sākot šā jautājuma apspriešanu, vispirms nobalsojām par kārtību, ka tad, ja neviens no kandidātiem nesaņem vajadzīgo balsu skaitu, mēs balsosim vēlreiz par to kandidatūru, kura saņēmusi visvairāk balsu. Lai balsotu par Kiršteina kunga priekšlikumu, mums vispirms ir jāatceļ iepriekšējais balsojums sakarā ar šo 7.punktu.

Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es esmu spiests paskaidrot, ja Eglāja kungs nesaprata. Jāatliek tāpēc, ka ir parādījušies vēl kandidāti. Tātad mans priekšlikums bija tagad atlikt šo balsojumu un pēc nedēļas vai divām vēlreiz atgriezties pie šīs balsošanas pēc apspriešanās frakcijās.

Priekšsēdētājs: Ja Kiršteina kungs uzstāj par balsošanu, tad tādā gadījumā mums vispirms ir jāatceļ iepriekš pieņemtais lēmums. Vai jūs uzstājat, Kiršteina kungs?

Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi, mums tomēr bija dots pietiekami daudz laika, un visi zina, ka radio un televīzijas likuma un lēmuma pieņemšana gāja diezgan ilgstošu periodu – no šā gada sākuma trīs lasījumos. Un visi arī zināja, ka būs jāizvirza kandidatūras. Visiem bija iespējas divu nedēļu laikā dot savus iesniegumus, un es domāju, ka katrs, kuram bija kāda kandidatūra, varēja to izdarīt. Pie tam lēmums tika publicēts arī laikrakstā “Diena”. Turklāt tādā gadījumā mums šeit, plenārsēdē, ir jāatceļ arī lēmuma par radio un televīziju attiecīgais punkts un jāpagarina šis iesniegšanas termiņš. Un tad tas būtu jādara arī attiecībā uz televīziju. Varbūt arī tur uzrodas kāds papildu kandidāts?

Priekšsēdētājs: Paldies, Beļska kungs! Lūdzu, Gorbunova kungs!

A.Gorbunovs: Es saprotu tā, ka mēs varētu pilnīgi atbalstīt Kiršteina priekšlikumu, bet tikai ar citiem argumentiem. Jo šie argumenti – vismaz man – liekas galīgi nederīgi. Es saprotu, ka mēs jebkura jautājuma izskatīšanu varam pārtraukt. Kā nolemjam, tā arī darām, taču tad ir cita darbība. Mēs gan pārtraucam, bet pēc tam pabeidzam šo darbību. Un nākamās kandidatūras var būt tikai pēc šīs darbības pabeigšanas. Tātad ir jāpabeidz izskatīt tas, ko esam iesākuši. Mēs šodien varam pārtraukt, bet nākamajā dienā mums tomēr būs jāatgriežas pie šīs darbības, ko esam iesākuši. Un tikai tad, kad ir pielikts punkts, tikai tad varam izvērst nākamo darbību.

Tā ka, ja Kiršteina kungs tā argumentē, tad es varu balsot par pārtraukšanu, bet, ja tāpēc, ka mēs izvirzām nākamās kandidatūras un līdz galam nepabeidzam šo, ko esam sākuši, tad man nav saprotami šie argumenti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es tomēr liktu priekšā sekojošo. Galu galā mēs visi esam noklausījušies un nobalsojuši, bet, ja neviens tās nelaimīgās 66 balsis nesavāc, tad tādā gadījumā nav pietiekama atbalsta, un automātiski ir Kiršteina variants – virzīt jaunas kandidatūras un skatīt tās tālāk.

Priekšsēdētājs: Vai Kiršteina kungs piekrīt? Paldies Kiršteina kungam. Tātad, godātie kolēģi, uz balsošanu tiek likts jautājums par Austriņa kunga apstiprināšanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 51, pret – 14, atturas – 31. Tādējādi, Kiršteina kungs, tālāk darbojas jūsu ieteiktais variants. Paldies.

Tālāk skatīsim nākamo darba kārtības jautājumu. Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Sakarā ar to, ka nav iecelta kandidatūra Latvijas Radio ģenerāldirektora amatā, mums vajadzētu noteikt jaunu termiņu, respektīvi, mainīt iepriekšējā lēmumā minēto termiņu. Tāpēc būtu tāds lūgums – varbūt mēs varētu vienoties par 3.jūniju? Domāju, ka mēs jau daudz esam sprieduši, tam laika būtu pietiekami – viena nedēļa.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, lūdzu, formulējiet precīzi balsošanas priekšmetu!

J.Škapars: Tātad es piedāvāju atstāt to punktu, kas bija jau iepriekšējā lēmumā par likuma spēkā stāšanos, bet tikai izmainīt termiņu un teikt, ka kandidatūras Latvijas Radio ģenerāldirektora amatam var iesniegt Augstākās padomes Prezidijam līdz 3.jūnijam.

Priekšsēdētājs: Vai visiem deputātiem ir skaidrs, par ko mēs balsosim? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Škapara kunga priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. 78 – par, pret – nav, 16 – atturas.

Nākamais darba kārtības jautājums – “Par Latvijas Republikas tautas tiesu tautas piesēdētāju papildu vēlēšanām”. Lūdzu Endziņa kungu tribīnē!

A.Endziņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jums atkārtoti tiek likts priekšā lēmuma projekts par tautas tiesas piesēdētāju papildu vēlēšanām, kurām vajadzētu notikt šā gada jūnijā, jo tautas tiesās ir izveidojusies tāda situācija, ka veselā virknē Rīgas pilsētas tautas tiesu, kā arī atsevišķu rajonu tautas tiesās tautas tiesas piesēdētāju trūkuma dēļ praktiski ir apdraudēta gan civillietu, gan krimināllietu izskatīšana. Pēc lēmuma projekta jūs redzat, cik daudzās tautas tiesās trūkst tautas piesēdētāju. Un šī situācija ir jāglābj. Mēs esam papildinājuši lēmuma projektu ar 3.punktu, nosakot, ka faktiski šīs tautas tiesas piesēdētāju vēlēšanas notiek tikai uz divarpus gadiem, jo praktiski tas ir saistīts ar likumu “Par tiesu varu”, kad mēs to pieņemsim un kad tas stāsies spēkā. Tātad tas būtu saistīts ar Saeimas ievēlēšanu, kam arī pilnībā ir jānoorganizē un jānoved līdz galam mūsu tiesu reforma.

Taču pašreiz, lai tautas tiesas varētu normāli funkcionēt, mums šāds lēmums ir jāpieņem. Tāpēc es lūdzu padomāt reāli, ko gribam. Varbūt gribam likvidēt tiesu vispār un radīt šeit tādus priekšnoteikumus, lai tik tiešām neviena civillieta, neviena krimināllieta daudzās tautas tiesās netiktu izskatīta? Jau bez visa tā šeit ir problēmas, kas saistītas ar apmaksu šiem tiesas piesēdētājiem. Neapšaubāmi būs arī problēmas ar viņu ievēlēšanu, jo tas ir jāorganizē vietējām pašvaldībām. Tāpēc es tomēr jūs visus lūgtu kārtīgi apdomāt un izšķirties balsot par šo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod Punovska kungs.

A.Punovskis: Endziņa kungs, man ir divi jautājumi. Viens ļoti īss, otrs – varbūt nedaudz garāks. Pirmais ir par preambulu: vai šie 1981.gada likumi labākajā gadījumā nebūtu “Latvijas likumi”, bet ne jau “Latvijas Republikas likumi”?

A.Endziņš: Nē, mēs esam mainījuši šo nosaukumu tikai attiecībā uz kodeksiem, par likumiem neesam to darījuši. Pašreiz ir tie tiesas piesēdētāji, kuri ir ievēlēti uz šā likuma pamata, bet jaunais likums “Par tiesu varu” mums ir izskatīts tikai pirmajā lasījumā. Un, kā jūs redzat, tas ir iekļauts otrajā lasījumā. Tāpēc es atkārtoju vēlreiz, ka tas notiek saskaņā ar šo likumu. Un par to mēs varēsim diskutēt, izskatot otro jautājumu. To varēs risināt, bet, manuprāt, tas būtu saistāms ar Saeimas vēlēšanām. Pašreiz mums vienkārši ir jāaizpilda robs, kas tur izveidojies.

A.Punovskis: Jūs mani nedaudz pārpratāt, Endziņa kungs! Es runāju tīri par redakcionālu labojumu. Manuprāt, 1981.gada likumi nav Latvijas Republikas, bet gan Latvijas likumi, jo tie bija Latvijas PSR likumi.

A.Endziņš: Jā, jā!

A.Punovskis: Tas ir pirmais. Otrām kārtām es tomēr gribētu, lai jūs nedaudz komentētu, kā jūs iedomājaties šo tautas piesēdētāju praktisko ievēlēšanu. Es šo jautājumu uzdodu tādā aspektā, ka pats esmu savā laikā ar šiem jautājumiem nodarbojies un zinu, ka atrast piesēdētājus šobrīd praktiski ir pilnīgi neiespējami, jo nav nodrošināta viņu materiālā puse, apmaksa un nav arī kādu citu atvieglojumu, kādi viņiem varētu būt par šo uzdevumu izpildi ārpus savu tiešo pienākumu pildīšanas. Kā jūs domājat reāli atrast būtībā vairākus tūkstošus cilvēku vismaz Rīgas pilsētā? Cik es zinu, šādu cilvēku šobrīd praktiski nav. Neviens nevēlas kļūt par šiem piesēdētājiem.

A.Endziņš: Man liekas, ka gan mūsu Apvienotajai budžeta komisijai, gan valdībai ir jādomā, kur atrast līdzekļus un kādā veidā viņiem varētu samaksāt. Jūs varbūt izlasījāt vakardienas vai aizvakardienas laikrakstā “Izvestija”, ka līdzīga situācija ir izveidojusies arī Maskavā, kur praktiski veselā virknē tautas tiesu vispār lietu izskatīšana ir izbeigta. Un, tā kā, lūk, ir izveidojusies šāda situācija, tad laikam Maskavas galvaspilsētas pašvaldība, kā es sapratu no šā raksta, ir atradusi 4 miljonus rubļu, lai varētu apmaksāt tiesas piesēdētāju darbu. Un tā ir arī mūsu problēma, ar ko sadursimies, skatot jautājumu par tiesu varu otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Es gribētu papildināt, Punovska kungs! Augstākās padomes Prezidijs izskatīja šo jautājumu un izmainīja likmes tautas piesēdētājiem. Tā ka šis jautājums ir atrisināts.

A.Punovskis: Paldies. Tātad materiālais nodrošinājums šim piesēdētājam šobrīd ir garantēts?

A.Endziņš: Pašreiz ir, bet vai tas ir pietiekams, par to es šaubos.

A.Punovskis: Jūs nezināt, cik šis nodrošinājums ir liels?

A.Endziņš: Es precīzi jums tagad nepateikšu.

A.Punovskis: Paldies.

A.Endziņš: Tas ir saistībā ar minimālo darba algu.

A.Punovskis: Paldies. Tā kā es negribu uzstāties debatēs un tērēt laiku, tad es gribētu pateikt vienu teikumu, ka, manuprāt, vispirms vajadzētu nodrošināt materiālo pusi un tikai pēc tam pieņemt šo lēmumu par piesēdētāju vēlēšanām. Pretējā gadījumā šis atkal būs kārtējais Augstākās padomes lēmums, kurš netiks realizēts. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Gorbunova kungs.

A.Gorbunovs: Es atceros, ka toreiz Eglāja kungs pamatoti izteica savas bažas un vairākums nenobalsoja “par”. Un mēs atkal esam tajā situācijā, ka “trešā” vara mums zināmā mērā tagad var apstāties. Bet vai šeit tomēr nav iespējamas kaut kādas variācijas, ka ievēlē ne tikai darba kolektīvi, bet arī organizācijas, kuras labprāt grib izvirzīt savus pārstāvjus? Tātad tās varētu būt sabiedriskās organizācijas, partijas vai kādas citas organizācijas. Vai šeit nav iespējamas kaut kādas variācijas, kas tomēr dotu iespēju šo lēmumu reāli izpildīt? Plus, protams, apmaksa.

A.Endziņš: Manuprāt, jebkura partija, jebkura sabiedriskā organizācija ir pārstāvēta pietiekami plaši dažādos darba kolektīvos. Acīmredzot te ir jāveic tīri organizatoriski pasākumi. Ir jāorganizē uz vietām. Un tad šo problēmu šobrīd kaut vai daļēji tomēr varētu atrisināt.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Endziņš: Šī likumdošanas bāze nepieļauj, ka tas notiek tiešā ceļā – ka varētu šos kandidātus izvirzīt un ievēlēt, lūk, no šīm sabiedriskajām organizācijām.

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi! Jautājumu Endziņa kungam vairs nav. Vai kāds vēlas izteikties debatēs? Nav neviena. Vēl par balsošanas motīviem izteiksies Eglāja kungs. Lūdzu.

V.Eglājs: Par balsošanas motīviem. Es jūtos vainīgs, ka visu nojaucu pagājušā reizē, jo man bija daudz piekritēju, turklāt 32 atturējās, lai gan neviens nebija pret. Šie 32, es uzskatu, ir mani domubiedri. Un tagad es tiešām viņus visus aicinu balsot “par”, jo tos divus punktus mēs Likumdošanas jautājumu komisijā ļoti rūpīgi vakar analizējām. Un atradām tādu formulējumu, lai tas reāli var notikt. Es domāju, ka bez tiesnešiem nevar, un šoreiz tomēr šī lieta nevar palikt karājoties gaisā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Eglāja kungs! Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultātu! Reģistrējušies 85 deputāti. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot! Rezultātu! 70 – par, pret – nav, 7 – atturas.

Paldies, kolēģi! Sākas pusdienu laiks.

(Pārtraukums)