Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 26.maija sēdes stenogramma Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.11.2006., Nr. 180 (3548) https://vestnesis.lv/ta/id/147502

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Saeimas paziņojums

Par A.Klementjevu

Vēl šajā numurā

09.11.2006., Nr. 180 (3548)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1992.gada 26.maija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas! Turpinām darbu. Zaļetajeva kungs, lūdzu!

S.Zaļetajevs: */Es par plenārsēdes vadīšanas kārtību. Es ierosinu tagad izlemt jautājumu par darba kārtības 8.punkta translēšanu pa radio. Tas ir jautājums par izmaiņām deputāta statusā. Šis jautājums šodien tiks izskatīts, ir vajadzīga laika rezerve, lai radio darbinieki varētu sagatavoties translācijai, ja tāds lēmums tiks pieņemts./

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: reģistrējušies 70 deputāti. Balsošanai tiek likts Zaļetajeva kunga priekšlikums – translēt 8.punkta apspriešanu plenārsēdē par deputāta statusu pa radio.

Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi, es arī būtu par translāciju. Tikai te ir viena problēma. Mēs esam pieņēmuši likumu. Ja šie patstāvīgie valsts uzņēmumi nevēlas, vai būtu labi, ja mēs uzspiestu šo jautājumu translēt šeit. Informācijas raidījumos informācija izskanēs katrā ziņā. Ja tagad mēs translēsim, tiks pārtraukta oriģinālo programmu translēšana, cilvēki nesaņems honorāru par šīm programmām.

Priekšsēdētājs: Paldies, Beļska kungs! Tādā gadījumā mēs turpmāk šāda tipa balsojumus formulēsim kā lūgumu valsts uzņēmumam rast iespēju translēt šo. Lūdzu balsošanas režīmu. Viena balss papildus “par”, divas balsis papildus “pret”, trīs balsis papildus “pret”. Rezultāts: par – 30, pret – 15, atturas – 18. 32 balsis kopumā pret 30. Nav pieņemts.

Turpinām darba kārtības jautājumu izskatīšanu. Nākamais darba kārtībā ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas 1991.gada 4.decembra likuma “Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju” piemērošanu”.

Zeltkalnes kundze, lūdzu!

B.Zeltkalne: Cienītie kolēģi! Es griežos pie jums ar lūgumu atbalstīt lēmuma projektu “Par likuma “Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju” piemērošanu”. Es ļoti īsi dažos teikumos paskaidrošu, kāpēc ir radusies šāda nepieciešamība. Kad pieņēmām likumu “Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju”, viss bija skaidrs. Tiek privatizēti kooperatīvie dzīvokļi, nevis pajas, kā tas bija līdz šim. Bet diemžēl dzīve un prakse pierādīja, ka kooperatīvu valdes vēl joprojām ir pret šo privatizāciju un ka radušās neskaidrības.

8.pantā ir noteikts, ka privatizētais dzīvoklis mantojams likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā. Mantotājam jeb mantiniekam turpināja izmaksāt pajas. Augstākajā padomē gan Likumdošanas komisijā, gan Juridiskajā pārvaldē ir griezušies ne tikai mantinieki, bet arī juridiskās personas no vairākām Latvijas pilsētām un rajoniem un lūgušas precizēt šo normu, ko tad manto – mantu vai pašu dzīvokli. Lai būtu skaidrs, mēs ierosinājām pieņemt lēmuma projektu, kurā ir noteikts, kas dzīvokli iegūst savā īpašumā.

Tādēļ gribu piebilst, ka lūdzu atbalstīt Marjašas kundzes iesniegto skaidrojumu. Tas ir pie 501.dokumenta. Tas ir 517.dokuments, kurš jums tikko tika izdalīts un kurā ir teikts, ka Augstākā padome nolemj noteikt, ka dzīvokļu celtniecības kooperatīva mirušā biedra mantiniekiem ir tiesības iegūt savā īpašumā mantojuma atstājēja dzīvokli, lai šeit nebūtu šo sarežģījumu ar to, ka dzīvokli nevar mantot, kamēr tas nav privatizēts, un neprivatizē, kamēr savukārt nav nokārtotas šīs reģistrācijas lietas.

Manuprāt, šis formulējums ir ļoti korekts un ļoti skaidrs. Te vairs nebūs tiesās nekādu neskaidrību, kas šim mantiniekam ir jādod – dzīvoklis vai paja. Šis skaidrojums ir saskaņots gan ar Likumdošanas komisiju, gan ar Juridisko pārvaldi un atsevišķiem juristiem. Tā ka man būtu lūgums pieņemt šādā redakcijā. Es domāju, ka te pat nevajadzētu diskutēt, jo, manuprāt, jautājums ir skaidrs. Varētu teikt, precizējums pie likuma 8.panta. Tikai kas attiecas uz mantiniekiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Biezā kungam ir jautājums!

J.Biezais: Es atvainojos par tādu sīku piesiešanos. Bet man liekas, ka nedaudz skaidrāk būtu beigās rakstīt: “savā īpašumā mantojuma atstājēja kooperatīvo dzīvokli vai jebkādu citu dzīvokli”.

B.Zeltkalne: To var pieņemt. Paldies. Jo te jau ir – celtniecības kooperatīva mirušā biedra mantiniekiem. Manuprāt, tas jau paskaidro, ka runa ir par kooperatīva dzīvokli. Var arī pieņemt kā kooperatīva dzīvokli.

Priekšsēdētājs: Jautā Zaļetajeva kungs.

S.Zaļetajevs: */Man ir jautājums. Kā es sapratu, par pamatu ņemam dokumentu Nr.517. Pēdējais precizējums, kas jāizdara: tas, no kāda momenta dzīvoklis kļūst par mantojumu. Vai no šī lēmuma pieņemšanas momenta? Kādā veidā stājas spēkā šis lēmums? Vai tam būs atpakaļejošs spēks? Var laiku sākt skaitīt no 1.janvāra, kad stājas spēkā likums par privatizāciju. Ja tas lēmumā nebūs norādīts, tad šie jautājumi paliks līdz galam neatrisināti./

B.Zeltkalne: Tāpēc mēs to nenosakām. Lai nebūtu šeit kaut kādi jauni termiņi. Viss paliek spēkā. Tas ir tikai paskaidrojums, ka pašu dzīvokli saņem. Tikai paskaidrojums pie visa līdzšinējā. Te nekas netika mainīts, ne termiņi, ne kaut kas.

Likums stājas spēkā ar 1.janvāri. Līdz ar to tās lietas, kas ir tiesā un gaida risinājumu no mums un skaidrojumu no Augstākās padomes, visas varēs pabeigt. Iepriekšējais paliek spēkā. Viņiem ir tiesības uz dzīvokli.

S.Zaļetajevs: */Tas nozīmē, ka no momenta, kad likums stājas spēkā, tas ir, no 1.janvāra?/

B.Zeltkalne: */Jā./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir citi jautājumi Zeltkalnes kundzei? Jautājumu nav. Vai ir kāds, kas vēlas uzstāties debatēs? Neviena nav. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Es lūgtu Zeltkalnes kundzi izšķirties pēc reģistrācijas rezultātiem, vai balsosim šodien vai otrdien. Reģistrācijas rezultāts: 75 balsis “par”, tas ir, piedodiet, reģistrējušies.

Zeltkalnes kundze nolēma riskēt. Lūdzu balsošanas režīmu. Pieci deputāti vēl ieradušies. Sešas balsis papildus “par”. Zeltkalnes balss, tātad septiņas balsis. Lemberga kungs, acīmredzot vajadzētu pārreģistrēties. Lūdzu vēlreiz reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 83 reģistrējušies. Balsosim. Rezultāts: 73 – par, 1 – pret, 3 – atturas. Lēmums pieņemts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums – par grozījumiem Arhitektūras, celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijas un Tautas pašvaldības komisijas sastāvā. Man šķiet, ka nav ziņotāja.

Nākamais darba kārtības jautājums, jo nav ziņotāja šajā jautājumā, par pievienošanos līgumam par aizliegumu izvietot jūras dibenā kodolieročus. Vai ir ziņotājs? Ārlietu komisijas pārstāvjus es neredzu.

Nākamais darba kārtības jautājums – “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par tautas deputāta statusu”” pirmajā lasījumā. Ziņo Endziņa kungs.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, cik laika jums vajag ziņojumam?

A.Endziņš: Es domāju, līdz piecām minūtēm, ne vairāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Likumdošanas iniciatīvas kārtībā jums ir iesniegts likumprojekts “Par grozījumiem likumā “Par Latvijas Republikas tautas deputāta statusu””, ko sagatavojis deputāts Valdis Birkavs. Šis projekts ir izskatīts Likumdošanas jautājumu komisijā. Ir iesniegti priekšlikumi no frakcijas “Satversme”, un esam saņēmuši arī papildinājumus pie šā projekta no deputātes Marjašas un deputāta Apsīša.

Kāpēc vispār šādi labojumi būtu nepieciešami? Kā jūs zināt, tas ir Tautas frontes frakcijas uzdevumā gatavots projekts. Viena no problēmām bija, ka deputāts nedrīkstētu savienot savu deputāta statusu ar uzņēmēja darbību vai ierobežot ar citu algotu darbu, jo līdz ar to deputāts it kā pārvēršas par valdījumu un tā tālāk. Tā, varētu teikt, ir viena no argumentācijām.

Kad mēs izskatījām šo likumprojektu Likumdošanas jautājumu komisijā, mēs ieteicām izteikt šā projekta 4.pantu citā redakcijā, proti, ka deputāta pienākums ir, pirmkārt, pastāvīgi piedalīties Augstākās padomes darbā. Otro un trešo daļu izteikt redakcijā, ka deputāts nedrīkst ne pats, ne arī citas personas vārdā saņemt no valsts pasūtījumus un koncesijas. Tāds ir formulējums no Satversmes Saeimas kārtības ruļļa, kā arī grozījumi, kas izdarīti deputāta statusa likumā, proti, ka deputāta statuss nav savienojams ar atrašanos militārajā dienestā. Un vēl daži tehniska veida labojumi. Pilnībā izmainot.

Cik sapratu no frakcijas “Satversme” pārstāvju izteikumiem, viņu priekšlikums bija šo 4.pantu svītrot. Šāda redakcija “Satversmes” deputātus pilnībā varētu apmierināt. Kad apspriedām šo projektu Tautas frontes frakcijas sēdē, tika izteikts ierosinājums, ka vajadzētu paredzēt kaut kādu noteiktu kārtību, lai deputāti deklarētu savus ienākumus vai citādi. Lai tie būtu publiski pieejami.

Varu jūs informēt, ka, piemēram, šeit ir Igaunijas Republikas Augstākās padomes lēmums par amatpersonu piedalīšanos uzņēmējdarbībā. Šeit ir ar speciālu lēmumu noteikta – un tas attiecas ne tikai uz Augstākās padomes deputātiem, bet arī uz vietējās padomes deputātiem un uz citām amatpersonām – viņu darbības reglamentācija. Būtībā tas viss saistās ar deklarēšanu, vai persona piedalās vai nepiedalās uzņēmējdarbībā tādā vai citādā formā, arī par ienākumu avotiem. Acīmredzot arī Augstākā padome varētu kaut ko līdzīgu pieņemt, bet pašreiz šāds projekts sagatavots un iesniegts vēl nav. Varētu pilnībā apmierināties ar to redakciju, kāda 4.pantam ir pašreiz.

Mēs te izteicām priekšlikumus izdarīt izmaiņas 5.pantā. Dot to citādā redakcijā. Jums jālemj par šo priekšlikumu pamatotību. Tie būtībā ir līdzīgi frakcijas “Satversme” priekšlikumiem. Konkrēti: par likumprojekta 5.panta piektās daļas 3.punktu ir deputātes Marjašas un deputāta Apsīša priekšlikums, kuru, manuprāt, varētu atbalstīt. Pārējais varētu palikt tāpat, kā tekstā šeit ir rakstīts. Tas man īsumā būtu viss.

Priekšsēdētājs: Tūlīt būs jautājumi. Bet mēs precizēsim, kolēģi, lai nebūtu pārpratumu. Apspriežam 479.dokumentu.

A.Endziņš: Apspriežam 479.dokumentu. Deputātiem ir izdalīti 494. un 491., Marjašas un Apsīša priekšlikums pie viena punkta ir 512.dokumentā.

Priekšsēdētājs: 491. – “Satversmes” priekšlikums, 499. – Marjašas priekšlikums.

A.Endziņš: Nē, 512.dokumentā ir Marjašas priekšlikums, tas ir uzlabots un tehnisku iemeslu dēļ tika izdalīts. Marjašas un Apsīša priekšlikumi ir 512.

Priekšsēdētājs: Ņemiet 499. prom!

A.Endziņš: 512.

Priekšsēdētājs: 512. un 491. Un pamatā ir 479.

A.Endziņš: Un 494. Tur ir Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikumi, “Satversmes” priekšlikumi. Un Marjašas un Apsīša priekšlikums – 512.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai jums šie dokumenti visiem ir?

A.Endziņš: Dokumenti visiem ir izdalīti pagājušajā nedēļā, jo jautājums jau pagājušajā nedēļā bija darba kārtībā. Visi ir izdalīti, izņemot pēdējo dokumentu – 512. ar Marjašas un Apsīša priekšlikumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, parakājieties drusku savos dokumentos, es atvainojos!

Lūdzu jautājumus. Pirmais – deputāts Kostins, tad Zaļetajevs, Seiksts, Ozols. Tāda secība. Tā, deputāts Kostins jautās vai nejautās?

V.Kostins: */Man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. Sakiet, lūdzu, vai pamatlikuma projektā, pirmajā, ko mēs izskatām, ir Latvijas Republikas pilsoņu tiesību pārkāpšanas elementi, to tiesību, kuras paredzētas Latvijas Republikas 1991.gada 10.decembra Konstitucionālajā likumā?

Un otrais jautājums. Vai piedāvātais likumprojekts ir nodrošināts ar reāli nepieciešamo tehnoloģiju tiesiskai regulēšanai, lai tas varētu stāties spēkā? Vai pašā likumprojektā ir tiesiskās regulēšanas mehānisms, lai likums varētu darboties un stāties spēkā?/

A.Endziņš: Tādus pārkāpumus es šeit nesaskatu.

V.Kostins: */ Paldies, labi… Un otrais jautājums. Vai piedāvātais likuma projekts ir nodrošināts ar nepieciešamo tiesiskās regulēšanas mehānismu, lai tas varētu stāties spēkā? Vai pašā projektā ir tiesiskās regulēšanas tehnoloģija, lai tas darbotos?/

A.Endziņš: Es domāju, ka kopumā ar visu likumu par deputāta statusu šāds pamats ir pilnīgi pietiekams.

V.Kostins: */Ar atbildi neesmu apmierināts, jo šie divi panti, ja tos izskatīsim piedāvātajā redakcijā, nedod precīzi paredzētas tiesiskās normas. Nav daudzu likumu, uz kuriem mēs varētu atsaukties. Piemēram, nav likuma par tautas deputāta atsaukšanu no vēlētāju puses. Kā šis projekts varēs eksistēt? Bet jūs sakāt, ka ar tiesiskajām normām tas ir nodrošināts./

A.Endziņš: Tāpēc jau arī Likumdošanas jautājumu komisija ir devusi savu priekšlikumu, kur ir šāds punkts, proti, 3.punkts (5.panta 3.punkts), ka vēlētāji atsauc deputātus. Jo mums šāda likuma nav. Un arī Latvijas Republikas 1922.gada Satversme neparedz Saeimas deputātu atsaukšanu vispār. Tas būtu pretrunā ar Satversmi. Tāpēc tas nav pieņemams. Tāpēc mēs arī to esam izņēmuši ārā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu deputātus savus vērtējumus izteikt debatēs. Tagad jautājumi.

Deputāts Zaļetajevs, pēc tam – deputāts Seiksts.

S.Zaļetajevs: */Projektā ir paredzēta tāda norma: deputāts skaitās izslēgts no Augstākās padomes sastāva, ja viņš vienas sesijas laikā bez attaisnojošiem iemesliem nav apmeklējis vairāk nekā pusi plenārsēžu un komisiju sēžu. Šī norma, ja tā tiks pieņemta, sāks darboties pēc tam, kad šis projekts tiks galīgi pieņemts, vai arī šai normai būs atpakaļejošs spēks, to varēs piemērot deputātiem, kas jau šīs sesijas laikā nav apmeklējuši vairāk nekā pusi sēžu?/

A.Endziņš: Projektā ir formulējums, ka Augstākā padome var lemt jautājumu par deputāta mandāta anulēšanu, ja šāds pārkāpums ir izdarīts. Kā Augstākā padome lems, tā arī būs.

S.Zaļetajevs: */Vai šī norma dod Augstākajai padomei tiesības ar atpakaļejošu spēku izlemt jautājumu par deputātiem, kas šīs sesijas laikā nav apmeklējuši vairāk nekā pusi plenārsēžu? Vai šī norma Augstākajai padomei dod tādas tiesības?/

A.Endziņš: Augstākajai padomei neviens neko nevar piedāvāt. Augstākā padome var pati izlemt. Ja tā šādi šo jautājumu nostādīs un izlems, tad tā arī varēs rīkoties.

S.Zaļetajevs: */Saprotams. Taču Augstākajai padomei būs jādarbojas piedāvātā likumprojekta ietvaros. Es gribētu uzzināt jēgu. Bet tā var tikt pieņemts likums, nesaprotot, kā tas darbosies, pret ko tas attieksies un kā labā darbosies. Pirms balsošanas gribētu precīzi zināt jēgu, vai šim projektam ir paredzēts atpakaļejošs spēks vai ne – attiecībā uz deputātiem, kas neapmeklē sēdes?/

A.Endziņš: Es atkārtoju vēlreiz, ka to visu var lemt Augstākā padome. Ja Augstākā padome uzskatīs, ka tik tiešām šīs sesijas laikā jau ir tādi fakti, un Mandātu komisija tādu jautājumu ierosinās… Tāpēc šeit projektā nav ierakstīts kategoriski, ka Augstākā padome var anulēt tādā gadījumā. Vispirms ir jāprecizē, vai tas ir bijis attaisnoti vai ne, kāpēc deputāts nav apmeklējis Augstākās padomes sesiju pašu par sevi. Acīmredzot, lai atbrīvotos no balasta, ka daži tikai skaitās deputāti, bet faktiski deputāta pienākumus nepilda. Es domāju, ka šinī gadījumā te var būt arī atpakaļejošs spēks, ņemot jau šo sesiju. Bet tas ir atkarīgs no Augstākās padomes, vai tā to noteiks vai nenoteiks.

S.Zaļetajevs: */Tad nākamais jautājums. Projektā paredzēta iespēja atņemt deputāta mandātu kā sekas, ja spēkā stājas likumīgs tiesas lēmums vai tiesas spriedums par deputāta atsaukšanu. Vai ir nepieciešamība ieviest vēl trešo deputāta mandāta atņemšanas iespēju, ja ir iespēja to izdarīt pēc tiesas lēmuma un kā sekas vēlētāju lēmumam? Kāpēc paredzēts vēl trešais mandāta atņemšanas ceļš līdzās jau diviem iepriekšējiem? Kāpēc radusies tāda nepieciešamība?/

A.Endziņš: Ir nevis trīs, bet četri pamatojumi, kas dod iespēju anulēt deputāta mandātu. Jo šeit ir trīs un pamatprojektā – 479.dokumentā – ir 3.punkts. Tas ir 5.panta piektās daļas 3.punkts. Un tieši par šā 5.panta piektās daļas 3.punktu ir deputātes Marjašas un Apsīša priekšlikumi par redakciju. Es katrā ziņā šo priekšlikumu atbalstītu.

Priekšsēdētājs: Deputāt Seikst, lūdzu! Pēc tam deputāts Ozols un deputāts Lembergs.

A.Seiksts: Tā kā es sapratu, cienījamais Endziņa kungs, ka par pamatu mums ir 479.dokuments, tad man ļoti gribētos, ja priekšsēdētājs atļautu, divus īsus jautājumus. Dokuments, likums noteikti būs ar ļoti plašu rezonansi neatkarīgi no balsojuma. Es gribētu savas pārliecības stiprināšanai zināt, kāda ir starptautiskā prakse, jo, kā es saprotu, rietumu valstis, kuras mums neder par piemēru, der par orientieri. Tur lielākā daļa no ievēlētajiem ir saistīti ar biznesu. Vai viņi pārtrauc, vai viņi aptur, vai kā tur ir?

A.Endziņš: Es atkārtoju varbūt vēlreiz, Seiksta kungs, ka šinī gadījumā es deputātus aicinātu izvērtēt Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikumus par 4.panta redakciju, kur mēs paredzam šāda veida reglamentāciju, it sevišķi, saistot to ar mūsdienu deputātiem, kuri tika ievēlēti un nāca uz Augstāko padomi strādāt. Šādas prasības pirms ievēlēšanas izvirzītas nebija. Un tāpēc tagad noteikt kaut kādus ierobežojumus, manuprāt, nebūtu loģiski. Tāpēc mēs arī liekam priekšā izdarīt izmaiņas. Tātad – atteikties no šā priekšlikuma, kas ir pamatdokumentā, un pieņemt to formulējumu, kas rakstīts Saeimas kārtības rullī.

Priekšsēdētājs: Seiksta kungs, vienu sekundīti! Mums jautātāju ir ļoti daudz, un agrāk jau šis jautājums bija. Tā kā autors ir kolēģis Birkavs, es ļoti atvainojos gan Ozolam, gan jums, Seiksta kungs, lai viņš sniedz mazu skaidrojumu, jo citādi mēs jautāsim un varbūt nevietā.

A.Endziņš: Un arī varbūt vēl… Drīkst, priekšsēdētāj?

Priekšsēdētājs: Es jau Birkava kungam devu vārdu.

A.Endziņš: Es atvainojos.

V.Birkavs: Godātie kolēģi! Lai šeit nerastos nekādi pārpratumi, es nebūt neuzstāju kategoriski, lai 479.dokumentu apspriestu kā pamatdokumentu. Kad skatījām šo dokumentu frakcijā, tas tika ļoti stipri un pamatoti kritizēts. Pēc tam, kad šo dokumentu aplūkoja Likumdošanas komisija un frakcija “Satversme”, ir saņemti priekšlikumi, kas ievērojami uzlabo 479.dokumenta redakciju. Tādējādi es uzskatītu par iespējamu lūgt, lai deputāti uzdod jautājumus nevis par 479.dokumentu, bet gan par tiem variantiem, kuri praktiski sakrīt ar “Sa­tversmes” un Likumdošanas komisijas formulējumiem.

Visbeidzot – Marjašas un Apsīša kunga priekšlikumi. Es lūdzu, bet tehnisku iemeslu dēļ šo dokumentu nepaspēja sagatavot pilnīgi citā variantā. Tādēļ tieši es lūgtu nekavēt laiku jautājumā par 479.dokumenta apspriešanu, bet gan veltīt uzmanību jautājumiem par Likumdošanas komisijas un frakcijas “Satversme” variantu.

Priekšsēdētājs: Turpiniet, lūdzu, Seiksta kungs!

A.Seiksts: Man, cienījamais Endziņa kungs, viens praktiska mehānisma jautājums – deputāts ir izpildkomitejas priekšsēdētājs. Man viens tāds sēž blakus, kurš neiekļaujas šajā shēmā. Kas ar viņu notiks? Viņa gan nav klāt, bet es ļoti interesējos. Viņš ir neatbrīvots deputāts, viņš ir izpildkomitejas priekšsēdētājs. Viņš nevienā punktā it kā šeit neiet klāt.

A.Endziņš: Seiksta kungs, man ir vēlreiz jāatkārto tas, ko jums teica tikko Birkava kungs. Proti, ja tas izrietēja no šā pirmējā dokumenta. Viņš aicināja uzdot jautājumus un izvirzīt apspriešanai šo Likumdošanas jautājumu komisijas variantu 4.panta redakcijas aspektā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ozola kungs! Pēc tam Lemberga kungs.

I.Ozols: Cienījamais referent! Jāatzīstas, ka esmu zināmas problēmas priekšā, jo man ļoti grūti orientēties, kas ir izsvītrots, kas ir palicis. Vai 4.pants vispār ir svītrots un tiek piedāvāts jaunā redakcijā?

A.Endziņš: Šeit tiek piedāvāta jauna 4.panta redakcija Likumdošanas jautājumu komisijas variantā. Pants tādā gadījumā skanētu šādi: “Deputāta pienākums ir pastāvīgi piedalīties Augstākās padomes darbā.” Tālāk: “Deputāts nedrīkst ne pats, ne arī citas personas vārdā saņemt no valsts pasūtījumus un koncesijas”. Tā ir norma, formulējums no Saeimas kārtības ruļļa. “Deputāta statuss nav savienojams ar atrašanos militārajā dienestā.” Tas ir labojums, kas tika izdarīts jau iepriekš. Tālāk šā projekta, ko iesniedza deputāts Birkavs, ceturtajā daļā ir vienkārši redakcionāla rakstura labojumi.

I.Ozols: Paldies. Tad man jautājumu nav, bet jāatzīstas, ka nebija viegli to momentā aptvert.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lemberg!

A.Lembergs: Cienījamais Endziņa kungs, vai jūs komisijā pieņēmāt konceptuālas dabas jautājumā tādu lēmumu un vai ir pareizi no juridiskā viedokļa: ja deputāts tika vēlēts ar vieniem spēles noteikumiem, kur bija noteikts viņa kā Augstākās padomes deputāta statuss, bet pēc laika viņam tiek izvirzīti jauni noteikumi. Varbūt, ja tie būtu bijuši spēkā vēlēšanu dienā, viņš nebūtu kandidējis uz šo algoto, šodien arī daļēji nealgoto valsts amatu.

A.Endziņš: Bet, Lemberga kungs, tas ir tas pats Seiksta kunga jautājums. Mēs tieši tāpēc arī dodam šo savu variantu. Nekas tamlīdzīgs nav noteikts. Šeit vienīgais ierobežojums ir tas, kas nāk no Saeimas kārtības ruļļa, ka jūs nevarat pats savā vārdā saņemt koncesijas, pasūtījumus no valsts. Jums būtu jāprasa atļauja. Tādā gadījumā arī Rāznas kungam, kurš ir individuālais zemnieks, būtu jāanulē mandāts.

A.Lembergs: Jā, skaidrs. Jūs pieminējāt zemnieku, zemnieks arī var izpildīt valsts pasūtījumu. Šajā gadījumā viņš nevar būt arī par zemnieku? Vai viņam jālikvidē sava saimniecība? Bet viņš varbūt ir vienīgais vīrietis ģimenē.

A.Endziņš: Valsts pasūtījums… Redziet, kas par lietu. Šinī gadījumā tas nav valsts pasūtījums, kā būtu tad, ja jūs būtu lielas rūpnīcas īpašnieks un valsts jums dotu kaut kādus līdzekļus, lai jūs varētu… Manuprāt, ar individuālo zemnieku saimniecību valsts pasūtījums nav saistīts. Tas nav valsts pasūtījums, lai zemnieks izaudzētu tik un tik aitu vai tik un tik cūku, lai nodotu tik un tik graudu. Tas nav saistīts ar kaut kādu asignējumu došanu. Un tas nebūt nav saistīts ar kredītu saņemšanu no valsts. Tas ir izslēgts.

A.Lembergs: Endziņa kungs, jūs alojaties. Valsts dod atvieglotus noteikumus tiem zemniekiem, kuri pārdos savu produkciju valstij kaut kādā zināmā brīdī, zināmā periodā vai visu laiku. Jūs alojaties. Šajā gadījumā zemnieka vai rūpnīcas uzņēmējdarbībā nav starpības.

A.Endziņš: Bet šinī gadījumā tas neattiecas uz konkrētu zemnieku. Šeit ir runa – vispār. Ja valsts, teiksim, šādus atvieglojumus paredz, tad nekādā gadījumā neskata individuāli katru atsevišķi, vai viņš ir vai nav deputāts. Jo te nav, teiksim, bijusi snobisma izpausme.

A.Lembergs: Pēc komisijas domām, tas neskar zemniecību?

A.Endziņš: Manuprāt, nē.

A.Lembergs: Otrs jautājums tāds. Dokumentu ir tik daudz, varbūt es alojos, jūs mani izlabojiet! Vai komisijā tika konceptuāli apspriests šāds jautājums? Tātad deputātu ievēlē vēlētāji apgabalā pēc skaita. Manā bija gandrīz 10 000. Pēc tam šajos dokumentos figurē jēdziens, ka Augstākā padome var lemt par attiecīgā deputāta mandātu, kaut gan Augstākā padome šo deputātu nav vēlējusi. Šodien tā varētu būt Augstākā padome, rīt varētu būt Augstākās padomes priekšsēdētājs, parīt – Mandātu komisija un pēc tam kāds konkrēts deputāts, kas lemj par visiem pārējiem deputātiem, kaut gan viņam nav nekāda sakara ar šo vēlēšanu apgabalu, ar šiem vēlētājiem. Vai jūs izskatījāt tādu jautājumu, ka praktiski tas, kas ir ievēlējis, tikai tas arī var lemt par atsaukšanu? Arī nozieguma gadījumā.

A.Endziņš: Tas būtu pretrunā ar Latvijas Republikas 1922.gada Satversmi, kas neparedz, ka varētu vispār deputātu atsaukt. Jo šeit deputāts nav atkarīgs. Viņam šinī ziņā jāatskaitās savu vēlētāju priekšā. Tāpēc arī mūsu priekšlikumā šis punkts, ka vēlētāji atsauc savu deputātu, ir izslēgts. Bet tajā pašā laikā pasaulē, kur notiek vēlēšanas pēc partiju saraksta, ja ir proporcionālā vēlēšanu sistēma, deputātos iekļūst viena daļa no šā saraksta. Pārējie, ja ir par šo sarakstu balsojuši, šinī gadījumā nav nekādi vēlētāji. Tieši, kā saka, varbūt pati partija, ja viņš nepakļaujas partijas disciplīnai vai kas tamlīdzīgs, atsauc viņu. Viņa vietā nāk nākamais deputāts pēc saraksta. Tā ka teikt, ka te būtu pretruna ar pasaules demokrātisko valstu praksi, es nevarētu.

A.Lembergs: Te nav runas par partijas atsaukšanu, jo partijas mūs sarakstos nav ielikušas. Runa ir par Augstāko padomi, kura var kādu atsaukt.

A.Endziņš: Es saprotu jūsu jautājumu, bet šeit šinī gadījumā ir tā, ka laikam tomēr Augstākajai padomei jārisina šīs problēmas, kādas radušās šodienas apstākļos. Teikt, ka tas būtu kaut kāds ierobežojums, ka tas būtu vērsts pret vēlētāju interešu pārstāvību, ir būtībā vecās vēlēšanu sistēmas paliekas, kas mums vēl pašreiz saglabājušās.

A.Lembergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Caunes kungs, lūdzu!

I.Caune: Endziņa kungs, 479.dokumenta likumprojektā, arī 491. ir rakstīts, ka var anulēt tā deputāta mandātu, kas veicis pretvalstiskas darbības, ja to konstatē Augstākās padomes izveidota izmeklēšanas komisija ar savu atzinumu un ja to apstiprina plenārsēde.

Cik man zināms, šāda komisija ir apstiprināta tikai par augusta notikumu izmeklēšanu. Bet vai jūs neuzskatāt, ka vajadzētu paredzēt arī citu iespēju kādai deputātu grupai vai kaut arī vienam deputātam pierādīt, ka kāds no deputātiem nodarbojas ar pretvalstisku darbību un to apstiprināt plenārsēdē? Ja pašreizējā momentā kāds no deputātiem nodarbojas ar pretvalstisku darbību, tad tur atkal būs jāveido komisija? Vai tā to saprast?

A.Endziņš: Caunes kungs, šinī sakarībā ir deputātes Marjašas un deputāta Apsīša priekšlikums. Tas ir 912.dokuments, kurš ir dots citā redakcijā. Manuprāt, to varētu ņemt par pamatu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Celmiņš, pēc tam deputāts Mantuļņikovs.

J.Celmiņš: Likumā par tautas deputāta statusu ir paredzēti 200 rubļi deputāta darbības nodrošināšanai. Tagad mēs zinām, ka inflācijas rezultātā ar šiem 200 rubļiem praktiski neko vairs nevar nodrošināt. Kā uzskata Likumdošanas komisija – vai pie reizes šinī gadījumā mēs nevarētu pārskatīt arī šo punktu?

A.Endziņš: Likumdošanas jautājumu komisijā šī problēma netika skarta. Acīmredzot tā ir jārisina atsevišķi ar īpašu aktu palīdzību. Tā būtu atsevišķa diskusija, tas ir, deputātu materiālais nodrošinājums kā tāds. Pašreiz tas netika skarts, jo mēs apspriedām tikai to projektu, kas bija iesniegts likumdošanas iniciatīvas kārtībā, un pie tā strādājām. Citi jautājumi netika apspriesti.

Priekšsēdētājs: Celmiņa kungs, jūs varbūt izteiktu savu viedokli.

J.Celmiņš: Mans viedoklis ir tāds, ka mēs šinī gadījumā varētu vienlaikus pārskatīt arī šo punktu un varbūt saskaņā ar mūsu Budžeta komisiju šo jautājumu izlemt precīzāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Jurševics: Es gribētu atbildēt Celmiņa kungam, ka no komisijas esam iesnieguši priekšlikumu Budžeta komisijai izskatīt šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Cik tad būs mums tā maksa?

E.Jurševics: Tas ir jāskata Budžeta komisijā, tai jālemj, cik varēs atļauties. Vai arī atteikties vispār, ja nav iespējams.

Priekšsēdētājs: Tad tādas skumjas vēstis nevajadzēja teikt. Izrādās, ka Budžeta komisija ierosina vispār likvidēt šo piemaksu.

Lūdzu, Mantuļņikova kungs!

O.Mantuļņikovs: */To es gribētu uzzināt no likumprojekta autoriem. Manuprāt, 479.dokumentā ielikts loģisks mehānisms Augstākās padomes atlaišanai tuvākajā laikā. Es runāju par divām rindkopām. Otrā rindkopa 2.lappusē un pēdējā rindkopa – par deputātu atsaukšanu un apgabalu apvienošanu. Kā šīs normas kopā sāk darboties, tā tūlīt parādās šis loģiskais mehānisms. Lūk, piemērs. 96.vēlēšanu apgabalu pārstāv deputāts Lagzdiņš, kur agrāk bija Rjabiņins. Viņiem abiem bija pretējas programmas, un vienlaicīgi izpildīt šīs abas programmas pat teorētiski nav iespējams. Lai cik godprātīgi strādātu deputāts, vienu no programmām viņš nekādā ziņā neizpildīs. Tas nozīmē, ka atbilstoši piedāvātajam likumprojektam šis deputāts ir, es runāju nosacīti, jāatsauc, vēlēšanu apgabals jāpievieno kādam citam. Ar to notiks tas pats. Un gaidīt arī nevar, jo deputātam nav iespējams izpildīt pretēju programmu. Tādā veidā, turpinoties ķēdes reakcijai, mēs īsā laikā varam atbrīvot visus deputātus un Augstāko padomi atlaist. Vai tas tā ir tikai sagadījies vai arī projekta autori to ir paredzējuši?/

A.Endziņš: Tas, kā jūs redzat, ir 479.dokumentā. Tie ir priekšlikumi, ko pie šā dokumenta iesniegusi Likumdošanas jautājumu komisija. Tas ir 494.dokuments. Šādas normas nav.

O.Mantuļņikovs: Kādas normas nav?

A.Endziņš: Tas, ko jūs sakāt, proti, 2.lappusē otrā rindkopa, ka “deputāti, kas nepilda vai nespēj pildīt deputāta pienākumus vai arī izvairās no savas priekšvēlēšanu programmas izpildes”, un tā tālāk. 5.pants līdz piektās daļas 3.apakšpunktam dots citā redakcijā, tas ir, lūk, šinī dokumentā.

O.Mantuļņikovs: Skaidrs. Tad komisija tagad iet pa šiem ceļiem, ja?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, izbeidziet dialogu, pēc tam varēsit runāt debatēs!

Deputāts Aleksejevs, pēc tam – Buka. Varbūt no kancelejas vajag iedot deputātiem šķēres un līmi, lai salīmētu īsto variantu.

A.Aleksejevs: */Sakiet, lūdzu, vai pēc pašlaik spēkā esošās likumdošanas Latvijas Republikas pilsonim var liegt pilsoņa tiesības arī bez tiesas lēmuma?/

A.Endziņš: Par kādām cilvēktiesībām jūs runājat?

A.Aleksejevs: */Šinī gadījumā es tā arī saku: pilsoņa tiesības, jebkuras citas tiesības. Jūs esat jurists, tāpēc es gribētu zināt, vai pašlaik spēkā esošā likumdošana paredz pilsoņa tiesību atņemšanu arī bez tiesas, vai arī tādu normu mūsu likumdošanā pagaidām vēl nav?/

A.Endziņš: Šeit, kā saka, mehānisms, tātad arī – ārpus tiesas. Arī parlaments pats, veidojot izmeklēšanas komisiju vai citu komisiju un konstatējot vienu vai otru pārkāpumu, ir tiesīgs lemt. Uzskatīt, ka tas būtu cilvēka tiesību vai pilsoņa tiesību pārkāpums, es katrā ziņā neuzņemtos.

A.Aleksejevs: */Es pateicos jums. Taču gribētu, lai jūs kā pieredzējis jurists, par kādu es jūs uzskatu, skaidri atbildētu, vai tas pašreizējā likumdošanā ir paredzēts vai nav? To, kas notiks nākotnē, redzēsim tikai nākotnē. Bet, lūk, pašreizējā likumdošanā tas ir paredzēts vai nav?/

A.Endziņš: Es, atklāti sakot, jūsu jautājumu nesaprotu.

A.Aleksejevs: */Viss skaidrs. Šo jautājumu jūs nesaprotat. Labi. Tad man ir otrais jautājums. Lai sāktu tiesisku izmeklēšanu vai kādu sauktu pie tiesiskas atbildības, ir noteiktas procesuālas normas, ir procesuālais kodekss. Sakiet, lūdzu, pēc kādām procesuālām normām ir jāvadās šai parlamentārajai komisijai?/

A.Endziņš: Par šo jautājumu jebkurā gadījumā lems Augstākā padome. Izskatīs komisija. Ja tik tiešām šādi pārkāpumi ir, ja, protams, mēs šādu normu pieņemsim, ar to arī šai problēmai tiks pielikts punkts. Šeit nav runas par to, ka jūs kāds var notiesāt un atņemt brīvību, vai kaut kas tamlīdzīgs, bet acīmredzot par Augstākās padomes deputātiem, par viņu pilnvarām un tālāk tā tālāk Augstākā padome ir tiesīga lemt jebkurā gadījumā.

A.Aleksejevs: */Un tad pēdējais jautājums. Sakiet, lūdzu, sakarā ar ko turpmāk deputāta vainas noteikšanu neuzticam Augstākajai tiesai?/

A.Endziņš: Te nav runas par to, te ir runa par cita veida pārkāpumiem. Ne vienmēr ir jāizdara noziegums, lai iestātos atbildība. Ne vienmēr. Te var būt runa arī par cita veida pārkāpumiem, arī ētiska rakstura. Arī pašreiz Darba likumu kodeksa 254.pants paredz īpašu kārtību. Viena lieta ir, ja pārkāpumu izdarījis Aleksejeva kungs vai Endziņš, otra – ja to ir izdarījis vienkāršs strādnieks. Šeit arī atbrīvošanas kārtība pavisam citāda.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums. Taču, tā kā tas ir ļoti svarīgi, tad es vēl gribētu precizēt. Jūs teicāt, ka obligāti nav jābūt pārkāpušam likumus. Vai es jūs pareizi esmu sapratis?/

A.Endziņš: Es jums teicu, ka ne vienmēr ir jābūt runai par noziegumu, šeit var būt runa arī par ētiska rakstura pārkāpumiem. Par to ir jālemj Augstākajai padomei.

A.Aleksejevs: */Viss ir skaidrs. Tas nozīmē, ka obligāti nav jābūt pārkāpušam likumus un izdarījušam noziegumu. Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: Deputāt Buka, lūdzu!

A.Endziņš: Ne katrs likuma pārkāpums ir noziegums, Aleksejeva kungs! Noziegums ir paredzēts tikai Kriminālkodeksā, bet mums ir vesela virkne citu likumdošanas aktu, kas reglamentē mūsu darbību. Tajā skaitā arī likums par deputāta statusu. Šinī gadījumā to saistīt ar noziegumu un ka to varētu lemt tikai tiesas, es domāju, tā pieeja nav pareiza.

Priekšsēdētājs: Deputāt Buka, lūdzu!

S.Buka: */Pirmkārt, es pateicos komisijai par to, ka tā, iesniegdama divus dokumentus, visu ir tā sarežģījusi, ka vairākums tajos nekā nesaprot, kaut gan divu nedēļu laikā bija iespējams sagatavot vienu dokumentu, kas reāli darbotos. Tad puses no jautājumiem nebūtu, tajā skaitā arī pretrunas “Satversmes” redakcijā, par kuru šodien runāja ziņotājs.

Tagad par konkrētiem jautājumiem. Vai jums neliekas, ka, pieņemsim, 4.panta saturs, kur ir runa par dienestu armijā, ir pretrunā ar 1923.gada reglamenta 9.pantu, kur ir pietiekami precīzi noteikts, kas darāms, ja armijā dienošais tiek ievēlēts Saeimā. Vai nevajadzētu šeit izklāstīt šo 1923.gada kārtību?/

A.Endziņš: Acīmredzot to varēs darīt jaunievēlētā Saeima tad, kad tā apstiprinās savu kārtības rulli. Kā jūs labi atceraties, tad tas ir labojums un jau pieņemts Augstākajā padomē pie likuma par deputāta statusu, ka deputāta statuss nav savienojams ar militāro dienestu. Tas tika izdarīts jau iepriekš. Šeit šī norma tiek saglabāta.

S.Buka: */Otrais jautājums. Deputāts uzskatāms par atbrīvotu, ja viņš vienas sesijas laikā bez attaisnojošiem iemesliem nav apmeklējis vairāk nekā pusi no sēdēm. Arī tas ir pretrunā ar 1923.gada reglamenta 17.pantu, kur izvēlēts bargāks to deputātu sodīšanas veids, kuri neierodas uz sesiju, bet ne to, kuri jau agrāk uz sēdēm nav nākuši. Vai jums neliekas, ka cilvēks jāsoda tad, kad viņš sāk izvairīties no savu pienākumu pildīšanas, bet ne tad, kad viņš kaitējumu jau ir izdarījis, tas ir, nav apmeklējis visu sesiju, bijis Amerikā, sēdējis cietumā vai vēl kaut kur?/

A.Endziņš: Šeit jau ir tas formulējums – “neattaisnojošu iemeslu dēļ”. Acīmredzot par to ir jālemj Mandātu komisijai, par to katrā ziņā ir jālemj arī Augstākajai padomei savā plenārsēdē.

S.Buka: */Jā, bet lieta tā, ka reglamentā ļoti precīzi teikts, ko sodīt, kā sodīt. Ja jūs stāstāt, ka mums jāizmanto Satversme, tad tieši šeit to iespējams izmantot, deputātus sodot tieši tā, kā to darīja Saeima./

A.Endziņš: Tā nav Satversme… Mēs vienkārši devām šo priekšlikumu attiecībā uz koncesiju piešķiršanu, kas nebūtu savienojams ar Saeimas kārtības ruļļa… Satversmē šādas reglamentācijas nav.

S.Buka: */Un trešais jautājums. Šeit acīmredzot runa ir par to, ka tos Satversmes pantus, kuri mums vai kādam no mums patīk, mēs izmantojam, bet citus neizmantojam. Satversmes 14.pantā teikts precīzi: vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus. Iespējams, arī mums būtu vērts tāpat pateikt, ka var atsaukt vai nu visus, vai nevienu./

A.Endziņš: Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikumā tā problēma ir atrisināta, jo 3.punkts paredzēja šādu iespēju, ja mēs to pieņemtu. Mēs to neliekam priekšā, tieši motivējot ar to, ka tas ir pretrunā ar 1922.gada Satversmi.

S.Buka: */Un beidzot, izmantojot priekšsēdētāja labvēlību, kas atļauj uzdot tik daudzus jautājumus, es uzdošu jautājumu sakarā ar to, ka deputāta mandāta atņemšanas problēma nav atspoguļota Satversmē, tā nav atspoguļota pat 1923.gada reglamentā. Ar ko ir saistīta šī pilnīgi jaunā momenta ieviešana šajā dokumentā?/

Priekšsēdētājs: Jūs vienkārši paliekat nekaunīgi…

A.Endziņš: Acīmredzot tikai tāpēc, ka mēs šodien sastopamies ar tādām problēmām, ka mums, lūk, ir jārunā arī par savas iekšējās disciplīnas jautājumiem, kas būtu vispār nepiedienīgi parlamentāriešiem. Bet, ja jau mēs ar šādu problēmu esam sastapušies, tad acīmredzot šeit šāds priekšlikums ir… Kaut kādi risinājuma ceļi tiek doti.

Bet tajā pašā laikā tas, ka jūs atsaucaties, teiksim, uz Saeimas kārtības rulli… Šādas sankcijas attiecībā uz mandāta anulēšanu… Piemēram, jūs esat arī Rīgas padomes deputāts. Rīgas domē pastāvēja analoģiska kārtība: ja vairāk nekā puse tiek neattaisnoti kavēta, tad var anulēt šo mandātu. Šādi disciplināra rakstura pasākumi, kas saistīti ar deputāta mandāta anulēšanu, ir noteikti daudzu valstu likumdošanas kārtības reglamentos. Tur tomēr tā problēma pastāv mazāk nekā pie mums.

S.Buka: Paldies.

Priekšsēdētājs: Debatēs pierakstījušies, kā sekretariāts ir iesniedzis, seši deputāti, kuri vēlas izteikt savu viedokli. Tie ir: Morozļi, Zaļetajevs, Kostins, Matvejevs, Dīmanis, Budovskis. Debates vēlas noslēgt deputāts Aleksejevs.

Lūdzu, deputāt Morozļi!

G.Morozļi: */Cienījamie kolēģi! Es uzskatu, ka deputātiem tieši un atklāti ir jāpasaka: izmaiņu likumā “Par Latvijas Republikas tautas deputāta statusu” apspriešanai nav nekāda likumīgi tiesiska pamata. Vēl vairāk – tā ir pretrunā ar republikas likumdošanu un vairākiem starptautiskiem likumiem. Tāpēc Augstākā padome šīs izmaiņas nevar pieņemt. Es atbildēšu uz tiem iebildumiem, ka, lūk, likumprojektu ir izstrādājuši juristi, kas zina, kas ir likumīgi un kas nav likumīgi. Kā es saprotu, projekta autori mazāk par visu ir centušies pamatot likumību, saskaņā ar kuru nu var tā vienkārši tautas ievēlētam deputātam atņemt mandātu, labi saprotot, ka patiesībā tāda pamatojuma vispār nav. Autori vienkārši ir sagatavojuši dokumentu, kas kaut uz mirkli republikas un citu valstu sabiedrības acīs varbūt varētu attaisnot politisku izrēķināšanos ar opozīcijas deputātiem, ar deputātiem, kas nav vienisprātis ar pašreizējā vairākuma viedokli. Un par to ir jārunā tieši tā, kā tas ir. Paskaidrošu, kas apstiprina šo secinājumu.

Pretlikumīgs ir pats likumīgi ievēlēta deputāta mandāta anulēšanas fakts, izņemot gadījumus, kad viņu atsauc paši vēlētāji, kad viņš personīgi atsakās pildīt savus pienākumus, kad viņš notiesāts par noziegumiem, kurus apstiprina tiesas spriedums, kas stājies likumīgā spēkā. Piedāvātie likuma grozījumi nav savienojami ar Latvijas tautas tiesībām uz pilnu varu Latvijas Republikā. 1990.gada 4.maija pieņemtajā Deklarācijā teiks, ka tiek atjaunota 1922.gada Satversmes 2.panta darbība, kur apstiprināta republikas tautas suverēnā vara. Ne Augstākās padomes, ne Saeimas pilnīga vara republikā. Kas attiecas uz Augstāko padomi, Saeimu kā augstāko likumdošanas varu, tad tā ir atvasināta no tautas suverēnās varas. Lūk, šo savu varu tauta vēlēšanās ir deleģējusi ievēlētajam deputātam, tādēļ atņemt deputātam viņa pilnvaras var tikai paši vēlētāji, bet ne Augstākā padome vai kaut kāda tās komisija. Tā ir valsts varas ābece, kura būtu jāzina visiem.

Būtībā iesniegtie labojumi atceļ Deklarācijas prasību un 1922.gada Satversmes 2.pantu. Mani pārsteidz tas, ka mūsu kvēlie cīnītāji tagad par to klusē. Tiem, kurus mani vārdi nepārliecina, iesaku palasīt Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuras 21.pantā rakstīts, ka tautas griba nosaka valdības gribu. Tautas griba. Bet Neatkarības deklarācija taču atzīst starp­tautisko tiesību normu pārākumu pār Latvijas pašas likumiem. No tā izriet, ka piedāvāto labojumu pieņemšana nav savienojama ne ar Neatkarības deklarāciju, ne ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.

Otrais. Projektā piedāvāts mandātus, pēc Augstākās padomes izveidotās izmeklēšanas komisijas slēdziena, anulēt tiem deputātiem, kas izdarījuši vai atbalstījuši darbības, kas sekmējuši pretlikumīgu valsts varas gāšanu Latvijas Republikā. Bet katra cilvēka, tajā skaitā arī deputāta, darbība, kas sekmē vardarbīgu likumīgas varas gāšanu Latvijas Republikā, ir noziegums, turklāt ne vienkāršs noziegums, bet īpaši bīstams valsts noziegums. Bet kas var atzīt cilvēku par vainīgu noziegumā? Vai cilvēku atzīt par vainīgu noziegumā var komisija? Nē, nevar, nekas līdzīgs nevar būt. Konstitucionālā likuma 18.pants, kas pieņemts šeit, šinī zālē, pasludina, ka katrs cilvēks ir nevainīgs, kamēr viņa vaina atbilstoši likumam nav pierādīta tiesā. Un tālāk: tikai tiesa, atbilstoši pašlaik spēkā esošiem likumiem, var atzīt cilvēku par vainīgu noziegumā. Tas pats paredzēts arī Kriminālprocesa kodeksa 12.pantā: neviens nevar tikt atzīts par vainīgu nozieguma izdarīšanā citādi, kā ar tiesas spriedumu. Tas pats rakstīts starptautiskajos tiesību aktos, ne tikai vienā, bet vairākos. Kāpēc gan mums šeit komisija figurē tiesas vietā? Pie visa teiktā vēl jāpiebilst, ka deputātu, kas kaut kādā veidā gribētu gāzt likumīgu varu Latvijas Republikā, par vainīgu var atzīt tikai tiesa un neviens cits. Bet mēs šo lietu gribam uzticēt kaut kādai komisijai. Tā jau ir politiska izrēķināšanās ar sev neērtiem cilvēkiem.

Vēl gribu teikt, ka tad, kad šis projekts tika apspriests komisijā, tur arī izskanēja tā pati doma, kas šodien ir Endziņam: šeit neesot vajadzīgs noziegums, šeit pietiek ar to, ka viņš ir bijis “pret”. Bet katra opozīcija taču vienmēr ir “pret”! Tad jau ņemsim vispār visas opozīcijas un likvidēsim atbilstoši šai nostādnei! Izveidosim komisiju un visas pasaules parlamentos likvidēsim opozīcijas, un viss būs labi.

Trešais. Kas attiecas uz jautājumu par deputāta mandāta anulēšanu sakarā ar tā darbības apvienošanu ar ārpusparlamenta darbību. Es principā piekrītu tam, ka, iespējams, deputātam nevajadzētu nodarboties ar uzņēmējdarbību. To vajadzētu izlemt, taču ne tā, kā piedāvāts likumprojektā. Kā šeit tiek piedāvāts? Likumam dot atpakaļejošu spēku, un viss. Vai tad, kad notika vēlēšanas, vēlēšanu likumā bija kādas norādes, ka nedrīkstēs strādāt? Nebija. Kad mēs pieņēmām deputāta statusu, vai tur bija kaut kas teikts, ka nedrīkst strādāt? Nebija. Bet tagad mēs gribam pieņemt likumu ar atpakaļejošu spēku. Kā to citādi lai nosauc? Tas ir tas, kas, ja mana atmiņa neviļ, pēdējos 50 gados notika vienu vienīgo reizi, kad Savienība piešķīra atpakaļejošu spēku likumam par atbildību par spekulāciju ar valūtu. Pēc tam visi pasaules juristi par mums smējās, pārmetot mums juridisku barbarismu. To pašu arī mēs pašlaik gribam izdarīt.

Un pēdējais. Es gribu, cienījamie kolēģi, brīdināt jūs, ka tad, ja šis likums tiks pieņemts, ja būs radīts precedents, tad rītdien katrs vairākums, kas šeit būs pēc vienas opozīcijas izdzīšanas, izveidos tādu pašu komisiju un, izmantojot šo pašu likumu, brīvi izrēķināsies ar katru savu opozīciju. Tāpēc uzskatu, ka šo likumu pieņemt nedrīkst. Paldies par uzmanību./

S.Zaļetajevs: */Cienījamie deputāti! Mēs vēl tikko esam sākuši apspriest šo likumprojektu, bet vienu secinājumu jau viennozīmīgi varam izdarīt: nav iespējams ar normālas tiesiskas procedūras palīdzību pierādīt deputāta vainīgumu likuma pārkāpšanā. Šis fakts kļūst pilnīgi acīmredzams šī likumprojekta iesniegšanas rezultātā. Kopš augusta notikumiem jau pagājuši astoņi vai desmit mēneši, līdz šī problēma nu sākta izskatīt. Acīmredzami, ka tikai pašlaik ir radies šis projekts. Kāpēc tas ir tapis tikai tagad? Tāpēc, ka sākumā bija cerības apsūdzēt vairākus deputātus spēkā esošo likumu pārkāpšanā, to likumu pārkāpšanā, kas saistīti ar aicinājumiem vai darbībām uz likumīgās valsts varas gāšanu. Tas ir būtisks vainas sastāvs, kas, dabiski, var tikt konstatēts tikai tiesā. No tā laika pagājušie mēneši ir parādījuši, ka to izdarīt ar normāla tiesas procesa palīdzību nav iespējams. Un, lūk, tikai tad, kad tas kļuvis absolūti acīmredzams, arī parādījās šis likumprojekts, kas paredz ārpustiesas izmeklēšanu un deputātu mandātu atņemšanu.

Jā, protams, ir gadījumi, kad var deputātam atņemt viņa pilnvaras, neizmantojot tiesas procedūru, teiksim, ja deputāts ir miris. Tad tiesa nav vajadzīga. Taču nevajag jaukt gadījumus, kad deputātam nav iespēju izmantot savas pilnvaras, pildīt deputāta pienākumus un funkcijas, ar gadījumiem, kad nepieciešama rūpīga izmeklēšana, kas var tikt izdarīta tikai tiesiskas procedūras rezultātā. Bet ne tā, ka procesā deputāti un apsūdzētie ierobežoti ar reglamenta desmit minūtēm.

Mums precīzi jāredz atšķirība, kāda ir starp komisijas aizkulišu izmeklēšanu un publisku apspriešanu plenārsēdē un tiesas procedūru, kurā persona, kurai izvirzīta apsūdzība, izmanto iespēju, kas nav ierobežota ar desmit minūtēm un citiem nosacījumiem, izklāstīt savu pozīciju, nosaukt visus argumentus sevis aizstāvēšanai. Pat tagad, kad tiesas vēl ir tālu no savas pilnīgās neatkarības. Arī šis fakts mums jāņem vērā. Tiesas var uzskatīt par neatkarīgām, ja tiesneši ir iecelti un mūžu. Mums tādu tiesnešu nav. Viņu pilnvaru maksimālais termiņš ir desmit gadi, un neviens tiesnesis nevar sev garantēt, ka viņa pilnvaras Saeima, kuru ievēlēs, teiksim, pēc gada, nepārskatīs. Šis likumprojekts un tā svarīgākā 5.panta 3.punkta pieņemšana vēl vairāk pārliecinās tiesnešus par to, ka viņu liktenī šie desmit gadi, uz kuriem viņi ir ievēlēti, šajā gadījumā neko nenozīmē. Jebkurā momentā var tikt pieņemts likums, kas atņem pilnvaras ne tikai deputātiem, bet arī tiesnešiem. Un pat šādos apstākļos, ievērojot visai apšaubāmo tiesu neatkarību, neviens nav iedrošinājies tiesā ierosināt jautājumu par kāda deputāta vainīgumu prettiesiskā, pretvalstiskā darbībā. Tāpēc vairākums nolēma izmantot labi zināmo boļševistisko balsošanas procedūru. Mums ir pietiekami daudz cilvēku, kas ne tikai ir izstudējuši PSKP vēsturi, bet arī to pasnieguši un ļoti labi zina par 17.kongresa ievēlētās CK likteni, kad pakāpeniski tika nošauti visi tās locekļi cits pēc cita. Es nesaku, ka šeit notiks analoģisks process, bet princips ir tas pats.

Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētājs teica, ka Augstākajai padomei ir tiesības pieņemt jebkuru likumu. Kā tā nolems, tā arī būs. Taču jāsaprot, ka būtībā Augstākajai padomei ir ierobežota pašas atbildība par to, kas notiks. Uz cik ilgu laiku likumprojekta autori ir paredzējuši tā iedarbības spēku? Vai tas ir sacerēts pašreizējā momentā, radušās situācijas ietekmē? Vai autori ir domājuši arī par to, ka likumam būs ilgstošas iedarbības moments un ļoti tālejošas sekas? Es pat nezinu, kāpēc ir izvirzīts jautājums tikai par vienas izmeklēšanas komisijas izveidošanu deputātu darbības noskaidrošanai augusta notikumu laikā. Pēc analoģijas var izvirzīt jautājumu par to deputātu prettiesisku atrašanos šeit, teiksim, par atklātiem un slēptiem VDK līdzsstrādniekiem, par to deputātu likteni, kas nav Latvijas Republikas pilsoņi. Tālāk var izvirzīt jautājumu par komunistu likteni, kas nav nožēlojuši savus grēkus, tad arī par tiem, kas savu komunistisko pagātni nosodījuši. Katram ir sava daļa vainas, un ja ne vainas, tad vismaz atbildības. Kāpēc gan nesākt šādu procesu, novest to līdz loģiskām beigām, ja vēl mūsu laiks atļauj? Tomēr jau pašā sākumā gribu pievērst jūsu uzmanību tam, ka šajā gadījumā mūsu demokrātija ir iezemiešu demokrātija, kuri balsojot lemj, kuru pusdienās apēst šodien, bet kuru atstāt rītdienai, tāds ir mūsu demokrātijas līmenis!

Man ir pirmais priekšlikums. Mēs vienmēr likumu apspriežam vispārīgi, bet nekad neizskatām, kas jāizlemj pirmām kārtām, kāds lēmums jāpieņem, lai virzītos uz priekšu. Es ierosinu likt konceptuālai balsošanai, nav svarīgi, kādā veidā tas tiks darīts, jautājumu par deputātu uzņēmējdarbības ierobežošanu un viņu atrašanos valsts dienestā. Tas ir viss, kas saistīts ar piedāvātā likumprojekta 4.pantu, jo bija priekšlikumi vispār atteikties no šiem ierobežojumiem.

Nākamais moments, kas obligāti jāizlemj. Vai šim likumprojektam būs atpakaļejošs spēks? Vai tas attieksies uz deputātu uzņēmējdarbību līdz šim? Tas noteikti jāizlemj pirmajā lasījumā. Vai šī norma attieksies arī uz plenārsēžu neapmeklēšanu? Es prasu izdarīt balsojumu par šo punktu, lai būtu skaidrs, kā šis dokuments tiks traktēts. Vēl es prasu nobalsot par konceptuālo 3.punktu attiecībā uz deputātu atsaukšanu. Arī tas noteikti jāizlemj. Starp citu, šeit tika runāts par partijas ietekmi uz deputātiem. Cik man ir zināms, Tautas fronte ir nolēmusi, ka šai procedūrai jānotiek. Es arī uzskatu, ka šī procedūra jāliek uz balsošanu, jo deputāti ir atbildīgi savu vēlētāju, nevis partiju priekšā, un tas jāizlemj šodien. Es lūdzu vēl vienu minūti. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Deputāts Kostins, pēc tam – deputāts Matvejevs.

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi deputāti! Šodien izskatām īpašu likumprojektu, kas no mums prasa gan taktu, gan iecietību un abpusēju saskaņu daudzos strīdīgos priekšstatos, nosacījumos un viedokļos, kā par to liecināja atbildes uz jautājumiem, ko mēs šeit dzirdējām. Arī man bija tas gods uzdot divus jautājumus, un ne velti es teicu, ka ar atbildēm neesmu apmierināts. Jau paši jautājumi un atbildes uz tiem, tāpat arī divas iepriekšējās uzstāšanās liecina par to, ka piedāvātajā projektā ir Latvijas Republikas pilsoņu tiesību pārkāpšanas elementi. Tiesību, kas dotas 1991.gada 10.decembra Latvijas Republikas Konstitucionālajā likumā un starptautiskajos aktos par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.

Es gribu pievērsties vairākām tēzēm 479.projektā, kura autors ir Valdis Birkavs. 4.panta trešajā daļā teikts: “Deputāts ar Augstākās padomes Prezidija atļauju var nodarboties ar zinātnisku vai pedagoģisku darbu vai, apvienojot brīvas profesijas, pildīt sabiedriskus pienākumus vai citu darbu uz līguma pamata.” Liekas, ka viss uzrakstīts labi un pareizi, bet kolēģi jau runāja par šī likuma otro pusi. Es vēl gribētu piebilst, ka šeit nav konkrēta nosacījuma, kādos gadījumos deputātam obligāti jādod atļauja, bet kad Prezidijs, balstoties uz konkrētiem apstākļiem, var aizliegt tautas deputātam nodarboties ar šiem darba veidiem. Bet, ja mēs šo likumprojektu pieņemsim šādā redakcijā, tad mēs Augstākās padomes Prezidijam dodam tādas tiesības, kas, manuprāt, pārāk ierobežo deputāta tiesības, nemaz nerunājot par cilvēktiesībām. Šeit precīzi un skaidri jānosaka, kādos gadījumos šī atļauja jādod obligāti, kad un ar kādu pamatojumu Prezidijam ir tiesības tautas deputātam nedot atļauju nodarboties ar vienu vai otru darba veidu. Tikai tad varam atgriezties pie 4.panta trešās daļas.

Es gribētu pieskarties 5.pantam – “Deputāta pilnvaru pirmstermiņa pārtraukšana”. Tā ceturtā daļa maniem kolēģiem deputātiem, tajā skaitā arī man, tika uzņemta ļoti sāpīgi. “Deputāti, kuri nepilda vai nav spējīgi pildīt deputāta pienākumus vai izvairās no savas priekšvēlēšanu programmas pildīšanas, pēc vēlētāju lēmuma var tikt atsaukti kārtībā, kādu nosaka likums.” Liekas, ka arī šeit viss kārtībā, viss labi uzrakstīts, precīzi un skaidri pateikts. Es arī gribētu apstāties pie tā, ka ceturtās daļas tiesiskais saturs, kas paredz vēlētājiem atsaukt savu tautas deputātu, ja viņš izvairās no savas priekšvēlēšanu programmas pildīšanas, un tēze sestajā daļā par Augstākās padomes vēlēšanu apgabalu reorganizāciju, par vēlēšanu apgabalu apvienošanu un pārstāvniecības nodošanu blakus esošā vēlēšanu apgabala tautas deputātam vispār neatbilst nekādai loģikai. Kaut gan mums tāda pieredze jau ir, jo mēs jau vairākus apgabalus pievienojām blakus esošajiem apgabaliem un to deputātiem uzlikām papildu vēlētāju pārstāvniecību.

Es nesaprotu, kā var no centra atsaukt deputātu un tādā veidā atbrīvoto vakanci aizpildīt ar šo vēlētāju nevēlētu deputātu, kas ievēlēts cita apgabala vēlētāju interešu aizstāvībai. Šeit nav loģikas, ja par to padomājam. Būsim mierīgi, noskaidrosim šo likuma tēzi. Ja nu reiz likumprojekta autori tā rūpējas par Latvijas tautas interesēm, par tautas deputāta atbildību par viņa priekšvēlēšanu programmas pildīšanu, tad kāpēc gan viņi nedod tiesības vēlētājiem deputātu pārvēlēt, ievēlēt tādu savu pārstāvi, kas aizstāvēs viņu intereses, kas pildīs savu priekšvēlēšanu programmu? Tas ir pilnīgi likumīgs katra vēlētāja jautājums, ja nu reiz viņš savu balsi atdevis par to vai citu deputātu, un tikai vēlētājiem ir dotas tiesības izlemt sava deputāta likteni. Vēlētājs ir devis deputātam tiesības sevi pārstāvēt, viņš var deputātam tās atņemt. Kā redzams, likumprojekts nedod nekādu norādi, blakus esošā vēlēšanu apgabala deputātam, kuram Augstākā padome uzticas, pareizāk, uzdod par pienākumu pārstāvēt par viņu nevēlējušus vēlētājus, pildīt to priekšvēlēšanu programmu, atbilstošu to vēlētāju prasībām, kuru nepildīja atsauktais deputāts.

Jau runāts par to, ka varēja taču būt un bija dažādas priekšvēlēšanu programmas, varēja būt dažādu deputātu dažādi solījumi. Ņemsim un iepazīsimies ar daudzu deputātu priekšvēlēšanu programmām, vismaz no avīžrakstiem dažādos preses izdevumos, kuri atspoguļoja katra kandidāta priekšvēlēšanu cīņu, kas tagad ir deputāti, un mēs atradīsim ļoti daudz interesantu piemēru par to, kā kādreizējais kandidāts šo divu gadu laikā burtiski neko nav izdarījis. Es tagad negribu nosaukt uzvārdus, bet nesen man gadījās palasīt viena cienījama deputāta, kas sēž šajā zālē, materiālu, kurā viņš apsolīja nodarboties ar jaunatnes jautājumiem, bet divu gadu laikā es no šīs tribīnes neesmu dzirdējis nevienu šī deputāta vārdu, kurā būtu aizstāvētas jaunatnes intereses. Lūdzu, par to vēlētāji var prasīt no sava deputāta, izvirzīt jautājumu par viņa atsaukšanu! Bet lieta tā, ka nav likuma par deputātu atsaukšanu.

Vēl gribētu apstāties šajā dokumentā pie 5.panta sestās daļas. Mēs varam secināt, ka ar likumprojektu ieviešam jauna veida vēlēšanas. Iznāk it kā dubultvēlēšanas. Vispirms deputātu ievēlē konkrēta vēlēšanu apgabala deputāti, pēc tam citam vēlēšanu apgabalam viņu vairs nevis ievēlē, bet viņš tiek iecelts Augstākās padomes pilntiesīga un atbildīga varas pārstāvja kvalitātē pie tiem vēlētājiem, kas viņu nav ievēlējuši. Tautas deputāts, Augstākās padomes iecelts tāpat kā Augstākās padomes ieceltie Latvijas valsts izpildvaras pārstāvji. Šāda iecelšana ir tiešā pretrunā ar likumu par republikas tautas deputātu vēlēšanām.

Pats galvenais, kas rada pilnīgu 5.panta sestās daļas pieņemšanas nepieļaujamību, ir tas, ka tiek pārkāptas Latvijas tautas suverēnās tiesības uz pilnu varu Latvijas Republikā. Ņemsim tikai vienu dokumentu – Latvijas Satversmes 2.pantu. Acīmredzams, ka tas būs jāatceļ, ja tiks pieņemta šī likumprojekta 5.panta sestā daļa, kur attiecībā uz vēlētājiem pārorganizētajos vēlēšanu apgabalos pilnīgi tiek anulētas pilsoņu, respektīvi, vēlētāju, suverēnās tiesības uz pilnīgu varu Latvijas Republikā. Jā, Latvijas Republikas Augstākā padome tiešām ir augstākais likumdevējs Latvijā. Par to neviens nestrīdas, mēs visi pārstāvam šo augstāko likumdošanas varu. Augstākā padome var daudz, bet tā nevar Latvijas tautai anulēt suverēnās tiesības un pilnīgu varu. Gribētu piebilst arī par starptautiskajiem aktiem par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuros teikts: visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Izmantojot šīs tiesības, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību. Tā skan starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un politiskajām tiesībām 1.pants.

Pieskarsimies arī 1986.gada deklarācijas par attīstības tiesībām 1.pantam. Cilvēka tiesības uz attīstību tāpat nosaka tautas pašnoteikšanās tiesību pilnīgu īstenošanu. Divu gadu laikā šajā zālē ļoti bieži ir skanējis vārds “pašnoteikšanās”. Bet jēdzienu “pašnoteikšanās” daži šeit ir sapratuši citādi, ja šodien mums nav vienprātības par šo likumprojektu, jo dažādi izprotam starptautiskos paktus un citus dokumentus.

Nobeigumā gribu teikt, ka es pilnīgi atbalstu kolēģi Zaļetajevu jautājumā par balsojumu trijos konceptuālajos punktos. Es atbalstu prasību pēc precīzas atbildes. Likumam nedrīkst dot atpakaļejošu spēku. Tas necels mūsu Augstākās padomes autoritāti. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Deputāts Matvejevs, pēc tam – deputāts Dīmanis. Es ļoti atvainojos. Diemžēl tik uzmanīgi klausījos, ka neskatījos pulkstenī. Palikušas četras minūtes. Acīmredzot mums jādodas starpbrīdī, jo citādi nebūs starpbrīža.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Turpinām plenārsēdi. Šeit ir saņemtas atslēgas. Ja kāds deputāts ir pazaudējis…

Turpinām debates. Deputāts Matvejevs. Pēc tam – deputāts Dīmanis.

K.Matvejevs: */Cienījamie deputāti! Es ļoti ceru, ka šodien atradīsies kaut viens no oratoriem, kas teiks kaut dažus labus vārdus šī nelaimīgā likumprojekta sakarā. Ceru, ka tas būs kolēģis Budovskis. Bet atļaušos turpināt par to pašu, kas bija līdz pārtraukumam – nedaudz palamāt piedāvāto likumprojektu, vismaz dokumenta Nr.479 redakciju un, iespējams, parādīt, ka pieņemt šo redakciju būtu ne visai mērķtiecīgi.

Nezin kāpēc mums stāstīja, ka piedāvātā dokumenta 5.panta 3.punkts par deputāta mandāta anulēšanu saistīts ar kaut kādu etnisku pārkāpumu. To stāstīja cilvēki, kurus es cienu, tiešām cienu, kas manī izsauc zināmu neizpratni. Tas ir ļoti smalks joks. Ja runājam par pasaules parlamentiem, par bijušajiem un par šodienas, tad, teiksim, slavenais Krievijas Valsts domes deputāts Puriškevičs etnisku pārkāpumu sakarā saviem oponentiem sita pa galvu, bet visvairāk neieredzētajiem viņš koda. Tomēr viņam par to neatņēma mandātu, bet tikai uz laiku izveda no sēžu zāles. Analoģiski notiek vairāku citu valstu parlamentos, kurus esam paraduši uzskatīt par ļoti civilizētiem, teiksim, jauno industriālo valstu parlamentos deputātu vidū izceļas kautiņi, kuros iesaistās lielākā daļa parlamenta. Arī tas tiek uzskatīts par etnisku pārkāpumu.

Ja runā nopietnāk, tad šeit nezin kāpēc centās pamatot šāda rakstura domu: ne katra darbība, kas piesaukta 5.panta 3. un 5.punktā, ir noziegums. Es ļoti gribētu, lai kāds pacenstos argumentēti pierādīt, kā var mēģināt vardarbīgi gāzt valsts iekārtu un nenonākt pretrunā ar pilnīgi noteiktām likumdošanas normām, šinī gadījumā ar kriminālo likumdošanu. Domāju, ka tas pilnīgi nav iespējams, katrā gadījumā šīs tēzes veiksmīga aizstāvība pasaules juridiskajā praksē varētu kļūt par pilnīgi jaunu fenomenu. Bet, tā kā šajā izcilajā punktā runa ir tieši par prettiesisku darbību, tad uzmācas visvienkāršākā doma – šīs darbības prettiesiskumu pierādīt var tikai kompetenti orgāni. Esmu pārliecināts, ka Latvijas Republikas deputāti, plašākā nozīmē izcilas personības, pilnīgi pieļauju, ka viņi spēj izdarīt ļoti neordināras darbības, tajā skaitā arī tādas, kas nonāk tiešā pretrunā ar krimināltiesiskajām normām. Taču šīm situācijām ir veltīts iepriekšējais 2.pants. Es ļoti gribētu saprast, kā šī komisija prettiesiskās darbības izmeklēšanai savāks pierādījumus, kā viņi tos novērtēs, vai būs iespējas arī ekspertīzēm, jo tādu metožu nepieciešamība ir pilnīgi iespējama. Un vai būs apelācijas iespējas, aizstāvības iespējas no aizdomās turamā par prettiesisku, pretvalstisku darbību puses? Tas viss tagad kaut kā jāizlemj, bet – atvainojiet! – es pagaidām visiem šiem jautājumiem neredzu precīzu reālu risinājumu.

Varētu ļoti ilgi, skaisti, dusmīgi runāt par to, ka šie nosacījumi ir pretrunā ar veselu rindu starptautisko tiesisko aktu, ar Latvijas Republikas likumdošanas iekšējām tiesiskajām normām, taču to darīt nav nozīmes, jo droši vien vieglāk būtu pārskaitīt tos starptautiskos tiesiskos dokumentus un tās cilvēka tiesības un brīvības, kuras šādi nolēmumi neskar. Šeit notiek atklāta varas dalīšanas principa pārkāpšana – likumdošanas, izpildu un tiesas varas dalīšanas principa, kas ir pamatā visu civilizēto valstu tiesību sistēmās kopš Lielās franču revolūcijas laika. Tā ka mēs šeit atslīdam atpakaļ ja ne gluži līdz inkvizīcijas laika procesiem, tad… Man negribas tā salīdzināt, bet katrā gadījumā Eiropas 18.gadsimts tas būtu. Varam atcerēties, ka pat padomju laikā, kad radās asa nepieciešamība atņemt mandātu pilsētas padomes deputātam Vidiņam, tad to darīja nevis Rēzeknes pilsētas padome, bet tā laika Augstākā padome. Kaut tīri formāli, bet procedūra tika ievērota. Pat no tādas pozīcijas tagad mēs noslīdam atpakaļ.

Daži vārdi par dokumentu, ko iesniegusi cienījamā Marjašas kundze. Marjaša ir izcila juriste, ārēji šis dokuments ir lojālāks, ne tik atskabargains. Bet jūs zināt, ka tad, kad mēģinām analizēt šos labojumus, tad tāpat saskaramies ar tām pašām neatrisinātajām problēmām. Formulējums tāds: deputātam var atņemt mandātu, ja viņš uzstājas pret konstitūciju, pret likumu. Uzstājas pret. Piedodiet, pamēģināsim novērtēt reālo situāciju. Ne tikai deputāts, bet katrs pilsonis var uzstāties pret likumu, taču nedrīkst pieļaut paša pretlikumīgas darbības! Tas nav pateikts variantā, ko piedāvā Marjaša. Tur teikts: tieši uzstāties pret likumu. Rekomendēju izlasīt rūpīgi. Tas ir, arī uzstāšanās presē ar viena vai otra likuma kritiku, pat asu kritiku, piketu organizēšana, kas arī asā formā kritizē kādu konstitūcijas nosacījumu, tas viss nonāk zem šī formulējuma. Tas ir pilnīgi acīmredzams cilvēktiesību pārkāpums. Cilvēktiesību pārkāpuma nebūs, ja te būs runa par reālu prettiesisku uzbrukumu konstitūcijai vai citam normatīvam aktam.

Par to, kā tiek izlemtas prettiesiskas kolīzijas starp pilsoņiem un valsti, šeit jau ir pārrunāts ne reizi vien, vēl vairāk, ja atceramies mūsu pieņemto likumu kvalitāti, kura reizēm ir ne sevišķi augsta. Pagājušajā vasarā, apmēram pirms gada, kā atceros, mēs apspriedām jautājumu par Latvijas Republikas pagaidu konstitūciju, apspriedām trakā tempā. Man līdz šim laikam atmiņā brīnišķīgais cienījamā kolēģa Rikarda izteiciens, ar kuru viņš centās forsēt apspriešanas procedūru, sludinādams: “Mēs ne uz minūti nevaram pārtraukt šo apspriešanu, jo tas nozīmēs to pašu, ko pārtraukt dzimumaktu tā noteiktā stadijā.” Man iespiedies atmiņā šis spilgtais aforisms. Piedodiet, ja iet uz priekšu tādā tempā, tad pilnīgi saprotams, ka gan konstitucionālajos likumos, gan mazāk svarīgajos normatīvajos aktos radām iespējas kritikai, taču legālai kritikai. Tā ka būtībā man ir tās pašas iespējas kritizēt Marjašas priekšlikumus un 479.dokumenta tekstu.

Un nobeigumā par starptautisko praksi. Redziet, daudzu valstu konstitūcijās un cita veida likumdošanas aktos ir paredzēta deputātu mandātu atņemšana politisku pārkāpumu dēļ, taču vairākumā tas ir iespējams tikai caur tiesu, ļoti bieži – caur konstitucionālo tiesu. Vācijas Federatīvajā Republikā Konstitucionālā tiesa ir spēcīga, solīda tiesa. Tās sastāvs nav maināms, tai ir liela popularitāte un augsts prestižs sabiedrībā. Dažās valstīs, kas ir mazākumā, to ir ļoti maz, dažos gadījumos deputātam mandātu var atņemt parlamenta palāta. Bet es tūlīt piebildīšu, ka tas ir tikai valstīs ar ļoti stabilu politisko iekārtu. Tajās politiskā sistēma ir daudz stabilāka nekā tagad Latvijas Republikā. Līdzās tam eksistē vēl viens ierobežojums šādiem gadījumiem: deputātam atņemt mandātu var tikai ar ļoti lielu balsu vairākumu – ar divām trešdaļām, ar trim ceturtdaļām balsu no visa deputātu korpusa sastāva. Likumprojektā, kas piedāvāts mums, šāda nosacījuma nav.

Nobeigumā tāda tīri psiholoģiska etīde, pārspriedums. Ja mēs deputātam atņemam mandātu, lai cik tas liktos savādi sabiedriskajā vērtējumā, no sabiedriskās morāles viedokļa mēs viņu noliekam ļoti izdevīgā pozīcijā. Iesaku padomāt arī par to. Un ja rezumē visu, kas jau pateikts, man ir priekšlikums tomēr 479.dokumenta daļu, par kuru es šeit runāju, pacensties aizmirst, neatcerēties vairs par to, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu izskatīšanai iesniegts arī daudz korektāks dokuments, tas ir jūsu rokās. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Dīmani! Pēc tam – deputāts Budovskis.

S.Dīmanis: Cienījamie kolēģi! Noklausoties Endziņa kunga uzstāšanos un viņa atbildes uz jautājumiem, kā arī zāles reakciju, es sāku dziļi šaubīties, vai vispār ir vērts “dzesēt muti”. Bet frakcija tomēr ir pieņēmusi lēmumu par paziņojumu, lai tomēr kaut kas paliktu par šo izskatīšanu arī parlamenta dokumentos. Gan jau vēsture tiks skaidrībā, kam bija taisnība, kam ne. Tāpēc frakcijas “Līdztiesība” paziņojums.

Ar likumprojektu “Par grozījumiem likumā “Par Latvijas Republikas tautas deputāta statusu”” Augstākā padome kārtējo reizi noniecina Cilvēktiesību deklarācijas 2., 6., 9., 10., 11., 18., 19. un 21.pantu un starptautiskā pakta “Par pilsoņu politiskajām tiesībām” 2., 19. un 25.pantu.

Likumprojekts uzradās darba kārtībā ar lieliem procedūras pārkāpumiem, tā pamatpostulāti liecina par autoru un “caurgrūdēju” juridisko analfabētismu. Likumprojekts tika izskatīts tikai Likumdošanas komisijā, kaut gan ar Prezidija lēmumu tas tika nodots iepriekšējai izskatīšanai visām Augstākās padomes komisijām.

Iekļaujot likumprojektu darba kārtībā, plenārsēdē izskanēja tikai viens kaut cik sakarīgs arguments, proti, tā ir LTF frakcijas griba. Varbūt ir vērts vispār likvidēt komisijas? Tad varētu pieņemt likumus ar maksimāli vienkāršotu procedūru. Kas tie būs par likumiem, var iedomāties. Ja, apspriežot likumprojektu, tā teksts paliks bez būtiskām izmaiņām, tad sekojošam likumam būs atpakaļejošs spēks.

Jebkurš aizliegums savienot deputātu pienākumu pildīšanu ar darbu ārpus parlamenta neizbēgami nonāks pretrunā ar likumiem, kuri reglamentēja pašreizējās Augstākās padomes izveidi un darbu divu gadu laikā. Augstākās padomes “tīrīšana”, arī bez pēdiņām, pēc tikko izdomātā ideālā deputāta tēla ir bezprecedenta gadījums parlamentārisma vēsturē, par to vairs nav pat vērts runāt.

Daži opozīcijas deputāti bija vairākkārt griezušies Prezidijā ar lūgumu pieņemt tos pastāvīgā darbā Augstākajā padomē. Prezidijs augstprātīgi atteica. Neatlika nekas cits kā meklēt iztiku ārpus parlamenta. Izskatāmais likumprojekts vērtē šādu pašdarbību kā peļamu lietu, apšaubot deputātu uzņēmēju mandātus.

Likumprojekta autori ar vieglu roku veidoja juridiskus strupceļus, kā parasti ne nieka nebēdājot. Likumprojekts atceļ klasisku demokrātijas institūciju – vēlētāju suverenitāti. Tikai vēlētājam ir tiesības izteikt neuzticību savam pārstāvim parlamentā. Likumprojekts piešķir šīs tiesības pašai Augstākajai padomei. Vēl vairāk Likumprojekts piešķir Augstākajai padomei tiesības notiesāt deputātu par pretvalstisku darbību. Tas atgādina bēdīgi slaveno makartismu – ASV nacionālās vēstures kauna traipu.

Likumprojekta autori pat nemēģina slēpt vēsturiskās paralēles. Tāda pati ir parlamenta izmeklēšanas komisija un nevēlēšanās kaut ko pierādīt, ieturot vispārpieņemtās procedūras. Tie paši visai neķītrie mērķi. Ja deputātam, aizstāvot sevi, būs jāiesūdz Augstākā padome tiesā, tā tik būs demokrātija!

Vēsturisku analoģiju šādām parlamentārām izdarībām ir samērā daudz. Un tās visas ir ar bēdīgu galu. Francijas revolucionārais konvents, kā zināms, noēda pats sevi. Demokrātijas noriets pirmajā Latvijas Republikā sākās ar mandātu anulēšanu kreisajai deputātu grupai Saeimā. Secinājumi no parlamentārās pieredzes ir pietiekami skaidri. Parlaments var anulēt deputāta mandātu tikai tiesas lēmuma izpildes kārtībā vai sakarā ar deputāta rīcībnespēju.

Ja kādā no parlamentiem ir vēsturiski saglabājusies norma, kura ļauj pašam parlamentam lemt par tā vai cita deputāta politisko uzvedību, tad šāda norma pastāv blakus ļoti stingrām cilvēktiesību garantijām. Piemēram, attiecīgais lēmums par mandātu anulēšanu var tikt pieņemts tikai ar kvalificētu vairākumu, tas ir, ar divām trešdaļām balsu, citādi šāda norma dod iespēju brīvi manipulēt ar parlamenta sastāvu. Parlaments tad vairs nav parlaments, bet viens liels pārpratums.

Likumprojekts visās savās mikrosastāvdaļās ir vērsts pret opozīciju. Tā traucē, jo tās klātbūtnē ir nepieciešams vazāt aiz deguna ārvalstu delegācijas, raksturojot situāciju Latvijā kā demokrātijas gaviles. Vai, teiksim, iestāstīt kādam nepieredzējušam Rietumu politiķim, ka pieņemtā pilsonības koncepcija vai Valodu likums ir tikai cenšanās saglabāt pamatnācijas identitāti tās vēsturiskajā teritorijā un vairāk nekas. Opozīcijas izslēgšana dos iespēju pieņemt likumus un lēmumus ar krietni mazāku balsu skaitu un pēdējā laikā tik biežās parlamentārās insinuācijas varēs saražot masveidā.

Tajā pašā laikā likumprojekts, par kuru ir runa, ir savdabīgi paradoksāls. Tā pārvēršanās likumā un burtiska pielietošana izliks no Augstākās padomes deputātu vairākumu. Augstākās padomes janvāra alianse ar Pilsoņu kongresu (atgādināsim, ka par to nobalsoja vairākums) var tikt izvērtēta tikai kā “darbība, kura vērsta uz Latvijas Republikas likumīgās valsts varas prettiesisku gāšanu”. Kongresa attieksme pret pašreizējām valsts varas struktūrām ir zināma, būtu lieki to vēlreiz šeit raksturot. Bet, ja no Augstākās padomes izliks deputātu vairākumu, kas tad pieņems likumus? Paškritiski jāatzīst, ka neatkarīgie deputāti un opozīcija vieni paši galā netiks.

Apspriežot un pieņemot izskatāmo likumprojektu, Augstākā padome acīm redzami grib izpatikt kaut kādiem ārpus parlamenta stāvošiem politiskajiem spēkiem un noturēties vēl gadu. Tam arī ir vēsturiski precedenti. Un var garantēt, ka Augstākās padomes pazemojuma liecinieki vēlāk noslaucīs tajā kājas. Ja Augstākā padome negrib vai nevar nodarboties ar ekonomiskajiem jautājumiem un tērē laiku, cīnoties ar komunistiem, čekistiem un kolonistiem un tā tālāk, tur neko nevar darīt.

No sevis es piebildīšu – var tikai nepiedalīties.

Priekšsēdētājs: Deputāts Budovskis. Pēc tam – deputāts Aleksejevs.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Man patiešām bija ļoti interesanti dzirdēt pirmo domu, ko deputāts Dīmanis izteica, ka viņš ir nācis tribīnē ar šaubām, vai vērts “dzesēt muti”. Nu man ir pilnīgi skaidrs, ka deputāts Dīmanis kārtējo reizi “dzesēja muti” ar paziņojumu.

Es domāju, ka šobrīd nav runas par paziņojumiem, nav runas par mēģinājumu kaut kādā veidā pārvērst deputāta statusa jautājuma izskatīšanu par pilsoņu tiesību vai, kā šeit citi saka, cilvēka tiesību pārkāpumu izskatīšanu. Es domāju, ikviens no iepriekšējiem runātājiem ļoti precīzi apzinās šīs dažādās pozīcijas, kuras skar cilvēka tiesības un noteiktu deputāta statusu. Tātad – cilvēki, kas pārstāv savas valsts augstāko likumdošanas institūciju. Es domāju, šeit ir būtiska starpība. Visi mēģinājumi pārvērst to kaut kādā konglomerantā bez kādas diferences, es domāju, ir absolūti neskaidri.

Tālāk es gribētu runāt par tām pozīcijām, kuras ir 479.dokumentā. Pie viena gribētu lūgt sēdes vadītāju likt uz balsošanu, lai šo dokumentu pieņemtu par pamatu likumam par Latvijas Republikas tautas deputāta statusu. Tātad tā ir pirmā pozīcija. Pārējie labojumi, kurus es esmu izskatījis, nav principiālā pretrunā, un, es domāju, šobrīd nav arī jautājums par to, vai vienu, otru vai trešo dokumentu izskatīt. Pārējos dokumentos ir vairāk redakcionālas dabas labojumu, kurus mēs, protams, varam izskatīt otrajā lasījumā.

Tātad, pirmkārt, par 4.pantu. Katra deputāta pienākums ir piedalīties Augstākās padomes darbā. Man ir jautājums. Mēs bieži runājam, ka šī varētu būt parlamentārā krīze. Vai tā ir parlamentārā krīze? Vai tā ir atsevišķu deputātu apzināta darbība, kas noved līdz krīzei? Jautājums, man liekas, pirmkārt, šeit nav jāskata kopumā par parlamenta krīzi. Man liekas, ir jāskata par viena, otra, trešā vai piektā deputāta atbildību pret to pienākumu, kuru viņš ir uzņēmies savā priekšvēlēšanu kampaņā un tālāk, kļūstot par deputātu. Es domāju, tas ir galvenais, un to mums arī vajadzētu sākt skatīt.

Tātad mums pirmā grūtība bija, ka runājām – deputāts ir atbrīvots vai neatbrīvots. Es domāju, ka principā tā bija sākotnēji ļoti nepareiza pozīcija. Mums tā jālikvidē – jo ātrāk, jo labāk. Deputāta darbavieta ir Augstākā padome. Deputāts savu vēlētāju gribu izsaka tikai no vienas tribīnes – no Augstākās padomes tribīnes. Deputāts savu vēlētāju gribu parāda komisijas darbā, cīnās par noteiktu dokumentu izveidošanu. Lūk, tā būtu vienīgā viņa pozīcija.

Sakiet, lūdzu, kur šis deputāts parāda savu vēlētāju gribu? Neierodoties šeit? Aprunājoties ar vēlētājiem un sakot, ka viņus ļoti labi saprot? Mums desmitiem vēstuļu pienāk no vēlētājiem, kuri lūdz paziņot adresi vai telefonu, kur varētu sameklēt viņu deputātu.

Par ko šeit ir runa? Principā mēs esam atteikušies no tā, ka Augstākā padome ir vienīgā vieta, kur savu vēlētāju gribu varam izteikt. Lūk, tā ir pazudusi. Nākt, nenākt šeit, runāt par daudziem likumu pārkāpumiem? Pirmais likuma pārkāpums – darba kodekss. Cik tas ir pārkāpts no tā paša deputāta puses, kas šo likumu uztur spēkā, kas to raksta?

Tanī pašā laikā jautājums ir par to, vai visi deputāti šobrīd vēl grib palikt, un ne tikai par to, ka viņi nāk vai nenāk, ka viņi strādā citā vietā. Varbūt šis likumprojekts būs viens no tiem, kas deputātam palīdzēs ar godu aiziet no Augstākās padomes? Es uzsveru – ar godu.

Tātad jautājums vēl par 4.pantu. Es gribētu šeit nedaudz piebilst. Mēs runājam, ka deputāts nevar savienot amatu ar citu algotu darbu, patiešām nevar. Izņemot tos gadījumus, kā ir norādē, ja to ir akceptējusi Augstākā padome. Un Augstākā padome neakceptē citu variantu kā vien to, kas ir valsts interesēs. Tātad, ja deputāts savieno ar deputāta pienākumiem savu darbu, kuru ir akceptējusi Augstākā padome, viņš realizē valsts intereses. Līdz ar to mēs arī būtu pielikuši punktu.

Jautājums vēl par to, kādā veidā? Vai var iesaistīties līgumdarbos vai ne? Nē! Pasaules prakse norāda uz to, ka deputāts nevar iesaistīties līgumdarbos. Deputāts nevar saņemt valsts kredītus no budžeta līdzekļiem. Deputāts var saņemt bankas kredītus. Lūdzu! Deputāts var būt akciju īpašnieks. Lūdzu! Deputāts var saņemt honorāru. Lūdzu! Un beigu beigās deputāts pat var saņemt prēmiju no bezpeļņas organizācijām. Lūk, te ir pilnīgi cita nostādne. Bet mēs šinī gadījumā vēlamies izveidot deputātu biznesmeni, kurš praktiski šeit neierodas, lai gan tanī pašā laikā darbojas ar savām deputāta pilnvarām, tiesībām, līdz ar to faktiski iegūstot personīgu labumu. Jūs patiešām nekādā likuma pantā nevarēsit atrast akceptāciju tādai darbībai.

Nākamais attiecībā uz 5.panta labojumu. Es gribēju teikt, cienījamie kolēģi, ka mums ir precedenti. Deputāti paši ir iesnieguši atlūgumu no darba Augstākajā padomē. Tie ir apmierināti. Mums ir jautājums par to, ka deputāts izstājas. Sakiet, lūdzu, kā kvalificēt tos deputātus, kurus šeit neesam redzējuši visu laiku? Vai tos, kuri ir atskrējuši šeit tai brīdī, kad viņiem vajag novilkt kopēšanas iekārtā kādu papīru, un pēc tam aizgājuši? Vai šāds deputāts ar savu personīgo darbību nav izstājies no Augstākās padomes? Lūk, tas ir viens no konceptuālajiem jautājumiem. Kā mēs to traktējam? Līdz ar to šinī 479.dokumentā, par kuru es ierosināju balsot kā par pamatu nākamajam likumam, 2.lapaspusē otrā rindkopa, man šķiet, ir lieka.

Tālākais. Vēlētāji atsauc deputātus. Es domāju, ka mēs jau pilnīgi pareizi savā laikā anulējām šo lietu. Tagad jautājums ir viens. Visi, kas nāk un uzstājas, saka, ka pārstāv savu vēlētāju. Patiešām, es gribu uzsvērt jautājumu – kuru vēlētāju? Jūs sakāt – savu vēlētāju. Jūsu vēlēšanu apgabalā iedzīvotāji, pilsoņi bija arī tie, kuri balsoja pret jums. Vai kaut vienā reizē es esmu dzirdējis šeit, ka jūs nākat ar alternatīvu, sakot, kura vēlētāju daļa par ko ir teikusi, kur svaru kauss nosliecas. Nē, nav. Jūs nākat ar savu vēlētāju. Tātad faktiski daudzos gadījumos pēc tiem datiem, kā mēs esam ievēlēti, jūs pārstāvat ne vairāk kā 50,1 procentu. Bet tanī pašā laikā tagad jūs vēlaties runāt par to, ka vēlētāji jūs neatsauc. Praktiski šodien tas pat ir ļoti grūti izdarāms, jo jautājums ir par vēlētāju loku.

Laiki ir mainījušie, kā jūs paši ļoti labi zināt, kopš tā laika, kad mūs ievēlēja šeit, mums ir pietiekoši likumu, kas parāda mūsu valstisko statusu pilnīgi citādu. Tāpēc lūdzu nejaukt dažādas lietas. Atgriezties pie vecās likumdošanas neeksistējošā valstī… Es drīkstu vēl?

Priekšsēdētājs: Tikai pabeigt domu.

M.Budovskis: Labi, tādā gadījumā es pabeigšu domu tieši ar pēdējo. Šeit visu laiku ir runa par to: ja deputāts tiks atsaukts, Augstākā padome var anulēt mandātu, un tad to grib pielīdzināt sodam. Nē, cienījamie kolēģi, tā ir tiesas lieta. Par krimināllietām atbild un tās skatās prokuratūra un tā tālāk. Bet Augstākā padome ir tiesīga lemt par deputāta atbilstību un nevis par viņa iesēdināšanu cietumā, kā šeit visu laiku tas tiek traktēts. Jā, Augstākā padome ir tiesīga. Ņemiet vērā, ka Augstākās padomes komisija ir augstākā komisija, kādu valsts spēj radīt. Tās lēmumi, kuri tiek apstiprināti plenārsēdēs, patiešām ir augstākie lēmumi. Nav runas par apcietinājumu, par cietumsodu, par brīvības atņemšanu, runa ir par atbilstību deputāta statusam. Atvainojiet, ka es aizkavēju.

Noslēdzot, man ir vēl divas lietas, kuras es gribētu ierosināt balsošanai. Pirmkārt, par 4.pantu, saistot darbu ar deputāta amata savienošanu, ka to nevar darīt bez Augstākās padomes atļaujas, un ar tām norādēm, kuras mums ir pieņemtas jau iepriekš.

Otrs konceptuāls balsojums ir par 5.panta labojumu. Principā šeit ir viens balsojums. Tas ir – vai Augstākajai padomei ir tiesības anulēt mandātu?

Priekšsēdētājs: Deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi! Mans uzdevums ir daudz vienkāršāks nekā tiem, kas uzstājās pirms manis. Pirmkārt, viņi gandrīz visu jau ir pateikuši. Otrkārt, man vieglāk arī tāpēc, ka es gandrīz visam, ko teica Budovska kungs, varu piekrist. Es pilnīgi piekrītu tam, ka mums jāpierāda sabiedrībai, ka šeit esam sanākuši tādēļ, lai darbotos Latvijas tautas labā, valsts interesēs, bet ne savu personīgo interešu labā. Tāpēc domāju, ka likums, kas ierobežotu mūsu darbību mūsu personīgajās interesēs, ir jāpieņem, taču tam jābūt absolūti precīzam. Mums precīzi jāpasaka, ko deputāts var un ko deputāts nevar. Pašlaik likumprojektā par to nekas nav teikts, bet visu izlems kaut kāda grupa vai Budovska kungs ar savu komisiju, vai Prezidijs, bet mēs un jūs par to neko nezināsim. Mēs kaut ko uzzināsim tad, kad mums pateiks, ka to un to jau esam pārkāpuši, neesam pildījuši kaut kādu Prezidija lēmumu vai Budovska kunga komisijas nolēmumu. Tāpēc uzskatu, ka likumā obligāti jābūt pateiktam, ko nedrīkst darīt un par ko deputātam var atņemt mandātu, ja viņš tāpat turpinās savu darbību. Vai mums pašiem jāstiprina disciplīna? Jā, jāstiprina. Un tas neder, ka Augstākās padomes plenārsēdēs piedalās mazāk par pusi vai pat vēl mazāk deputātu. Bet kas ir vainīgs? Par to visvairāk vainīgi esam mēs un jūs – tas vairākums, kas atļāva deputātiem nepiedalīties parlamenta darbā. Man liekas, ka viens no civilizētas valsts principiem ir visu likumu pēctecības noteikšana, un ja mēs un jūs esam tādu likumu pieņēmuši, tad mums pašiem jāuzņemas atbildība, nevis jāpieņem jauns likums, kas attiecas uz pagājušo laiku. Tā ir mūsu visu kļūda, un par to nav atbildīgs tikai tas deputāts, kas savā darbībā vadījās pēc pašu iepriekš pieņemtā likuma.

Es gribētu apstāties pie koncepcijas par deputāta mandāta atņemšanu sakarā ar viņa politisko darbību. Klausoties komisijas priekšlikumus, es tos uztvēru kā pārpratumu, kā pilnīgi analfabētisku deputātu vēlēšanos iekarot politisku autoritāti. Ja vien šie priekšlikumi nebūtu nākuši no mūsu visu cienījamā bijušā Latvijas Juristu biedrības priekšsēdētāja, ja tie nebūtu nākuši no Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētāja. Un šeit man jums jāsaka, ka visas nelaimes valstī sākas ar teorētisku pamatojumu, tāpat kā Višinska kunga teorija deva zaļo gaismu citādi domājošo vajāšanai. Un šodien ar šo likumu mēs paveram ceļu tiem spēkiem, kuri laužas pie varas un gatavi izdarīt valsts apvērsumu. Šis likums ir tieši viņu interesēs. Pagājušajā nedēļā, ceturtdien vai trešdien, mēs šeit runājām par to, kas tieši savā laikā deva iespēju Ulmanim izdarīt apvērsumu. Tad, lūk, šis likums ir tieši tas, kas dod zaļo gaismu pašlaik esošās likumīgās varas gāšanai. Tāpēc uzstājos pret deputātu mandātu atņemšanu, balstoties uz komisijas lēmumu. Pirmkārt, tāpēc, ka šodien ir pilnīgi skaidrs, un Endziņa kungs to atzina, ka runa nav par likumu pārkāpumiem, par kriminālnoziegumiem, bet par to, ka kādam nepatīk kāda deputāta politiskie uzskati, un uz tā pamatojuma tiek izdomātas kaut kādas ētiskās normas, kuras nekur nav rakstītas un kuras katram gadījumam tiks izdomātas. Tās var sākties ar to, ka deputāts parlamentā ieradies skotu brunčos, un beigties ar to, ka deputāts ir pieprasījis valdības atkāpšanos.

Ja uz šo jautājumu skatās Marjašas kundzes labojumu gaismā, kura runā par darbībām, kas vērstas pret demokrātisko Latvijas Republiku, tad šeit ir iespējas dažādiem traktējumiem. Ja valdības atkāpšanos prasa vairākums, tad tā ir republikas stiprināšana, bet ja opozīcija, tad darbība, kas vājina republiku. Lūk, tikai viens piemērs, kā var traktēt deputāta darbību.

Apstākļos, kad komisijai vispār nav nekādu normatīvo dokumentu, uz kuru pamata tā beigu beigās var nosodīt deputātu, nevar būt ne runas, ka komisija ir tiesīga pieņemt lēmumu. Kad cilvēku tiesā Augstākajā tiesā, tur ir tiesneši, ir piesēdētāji, ir advokāti un tā tālāk, tur apsūdzētajam ir tiesības atsaukt tiesnesi. Bet kas tiesās šeit? Politiskie oponenti, kas pavisam citādi saprot, par ko šeit jau tika runāts, mūsu valsts intereses, mūsu tautas intereses. Mēs un jūs jau redzējām, ka tad, kad mēs teicām, ka vajag izskatīt jautājumu par veselības aizsardzību, vairākuma deputāti balsoja pret. Kas gan šodien var nepiekrist, piemēram, ka mūsu valstī veselības aizsardzības jautājumi jārisina? Vai arī, ja runājam par cenām, par cenu politiku, kas šodien var apgalvot, ka tas nav svarīgi? Taču deputātu vairākums parasti šādus jautājumus noraida.

Es gribu vēlreiz atgādināt, Endziņa kungs, ka atbilstoši mūsu likumiem pilsoniskajās tiesībās ietilpst arī tādas tiesības kā tiesības tikt ievēlētam un tiesības piedalīties vēlēšanās. Atņemt šīs tiesības var tikai ar tiesas lēmumu. Jūs atņemat vēlētājiem tiesības tajos gadījumos, kad vēlētāji deputātu ir ievēlējuši, bet viņam mandāts ir atņemts pret vēlētāju gribu. Tiesības tikt ievēlētam deputātam atņemtas uz mītiskas apsūdzības pamata, pēc politiskām normām. Es domāju, ka šodien mūsu valsts juristi acīmredzot jūtas neveikli, izjūt kaunu, jo šādi priekšlikumi no juristu puses, manuprāt… Es nedošu vērtējumu, jo varbūt viņiem ir vainu mīkstinoši apstākļi.

Es domāju, ka likumprojekts jums jāatgriež pārstrādāšanai, tajā jāatstāj tikai disciplīnas jautājumi, tas ir, sēžu apmeklēšana, un to amatu uzskaitījums, kurus ieņemt deputātiem aizliegts. Kas attiecas uz mandātu atņemšanu, tad šodien izrādās, ka parastajam noziedzniekam ir vairāk tiesību nekā tādam deputātam, kas likumus nepārkāpj. Atcerēsimies to vēsturi Ventspilī, kur prokuratūra nevarēja panākt, lai tai atļautu apsūdzēt deputātu, kuru vaino krāpšanā un prokuratūrai ir pierādījumi. Mūsu gadījumā piedāvāts rīkoties otrādi – prokuratūrai pretenziju var arī nebūt, bet komisija var deputātu sodīt. Un vēl es jūs lūdzu ievērot, ka tam būs arī morālas sekas. Deputāts, kam šeit tiks atņemts mandāts, sabiedrības priekšā tiks nolikts kā tautas ienaidnieks. Bet vārdus “tautas ienaidnieks” mēs pazīstam. Un es domāju, ka šeit sēdošie represētie pirmie būs pret šādu netaisnību./

Priekšsēdētājs: Deputāts Endele, lūdzu!

J.Endele: Godājamais sēdes vadītāj, godājamie deputāti! Es gribētu teikt īsu, bet siltu nekrologa uzrunu. Man nāk prātā, ka tad, kad mira smukais franču aktieris Žerārs Filips, viņa sieva uzrakstīja skaistu stāstu, ja nemaldos, tas saucās “Tas laiks aizgāja kā sapnis”. Un mūsu laiks arī ir kā sapnis vai kā murgs un arī aiziet. Mums ir bijuši panākumi, mums ir bijušas neveiksmes. Mums ir bijušas domstarpības.

Pat necerot, kā vēsture izvērtēs, es domāju, mēs esam padarījuši arī šo to labu. Mums ir bijis 4.maijs, kurā vienai daļai nebija pieņemami tie spēles noteikumi. Bet tas viss bija demokrātiskos rāmjos.

Un tad bija 28., kurā tiks pieņemts šis likums, par kuru mēs šodien runājam. Pēc tam sekoja janvāris un augusts, kurā spēles noteikumi, es domāju, bija mainījušies. Tieši to laiku atceroties, no tā sauktās opozīcijas neviens par demokrātiskiem principiem nerunāja. Šeit bija cita runa.

Ja šodien mēs gribam runāt par atklātību, tad runāsim arī par atklātību, bet es neaicinu uz kaut kādu izrēķināšanos. Es domāju, ka likumdošana tomēr ir norunas lieta. Ja to, ko mēs norunājām 28., visu nevarējām pildīt, tad šodien mums ir tiesības pārlemt un norunāt to, kas ir reāli bijis. Es saprotu, ka tas ir sāpīgs process, bet galarezultātu jau tas nemainīs. Un tāpēc es aicinātu būt vīrišķīgiem, jo cita ceļa jau nav. Lai vismaz mūsu bērni un mūsu piederīgie (par vīriešiem, par sievietēm nav runas) varētu lepoties ar saviem tēviem, ka viņiem bijis pietiekami vīrišķības.

Man jau nepatīk šis tas šajā likumā, jo man ir uzmestas arī veselas trīs cilpas. Viena – kā zemniekam, otra – kā skolas direktoram un trešā – kā militāristam, kā zemessargam. Bet, ja jau jūs tā lemsit, ka tas viss nav savienojams, tad es audzēšu maizi jums, audzināšu bērnus un sargāšu pats sevi un arī jūs.

Pēdējie divi praktiski padomi palicējiem: vajadzētu tos 10 rubļus izsvītrot, Endziņa kungs. Tā ir reta sīkmanība. Otrkārt, tos 200 rubļus, kas toreiz bija nauda, arī vajadzētu nosvītrot. Protams, ja mums ir drosme, tad vajadzētu, salīdzinot ar tiem laikiem, gan tos 10, gan 200 rubļus pārvērst attiecībā pret minimālām mēnešalgām. Paldies par uzmanību. Balsojiet, lūdzu, par šo likumprojektu! Otrajā lasījumā kārtosim pantus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Birkav!

V.Birkavs: Godātie kolēģi! Dīmaņa kungam ir taisnība, ka šis likumprojekts tiešām ir tapis atbilstoši frakcijas lēmumam. Tajā ir atspoguļotas un apkopotas tās pretenzijas, ko pret mums izvirza vēlētāji, ko izvirza prese, kas tiek bezgalīgi diskutētas gan kuluāros, gan uz ielām, gan masu medijos. Un šīs četras problēmas ir – deputāta atsaukšana, līdzdarbība uzņēmējdarbībā, deputātu disciplīna un janvāra un augusta apvērsuma mēģinājums. Tomēr, risinot šīs problēmas, mums jāatbild pašiem sev uz pamatjautājumu, ar kādām metodēm mēs tās risināsim. Vai var stiprināt parlamentāro demokrātiju ar nedemokrātisku likumdošanu? Tieši tā var tikt un tā tika šodien novērtēts šis likumprojekts.

Bet vai tā tas tiešām ir? Šobrīd saskaņā ar deputāta statusu deputāts ir līdzīgs neaizskaramai kastai. Viņu nevar atsaukt, viņu nevar atbrīvot, nevar atbrīvot pat tad, ja viņš ir notiesāts. Viņu var faktiski atbrīvot tikai sakarā ar personisko iesniegumu par pilnvaru nolikšanu. Cita pamata nav. Šobrīd viņš ir absolūti suverēns, un, patiesību sakot, tieši tas dod viņam tiesības nepildīt likuma par deputāta statusu 1.panta pirmo teikumu: “Deputāts ir pilnvarots un atbildīgs Latvijas tautas pārstāvis.”

Es gribētu teikt, ka deputāta tiesība uz savu amatu nav vis privāttiesiska, kā tas dažkārt izskan šeit, bet gan publiski tiesiska. Un šo publiski tiesisko statusu reglamentē likums “Par deputāta statusu”, kurā ir noteikts, ka viņš vadās no savas priekšvēlēšanu programmas un pārliecības.

Opozīcijas deputātu runās izskanēja doma, ka šie deputāti joprojām vadās no savas priekšvēlēšanu programmas. Mēs zinām, ka šī priekšvēlēšanu programma bija vērsta pret Latvijas Republikas neatkarību. Vai viņiem bija tādas tiesības? Jā. Bet tad, kad tika pieņemta 4.maija Deklarācija, un tad, kad tika pieņemts deputāta statuss, tad viņiem šādu tiesību strādāt pret Latvijas Republiku vairs nebija.

Patiesību sakot, mani nemitīgi vajā viena doma – kāpēc neviens no godprātīgajiem opozīcijas deputātiem, pēc savas visdziļākās pārliecības uzstājoties pret Latvijas neatkarīgo republiku, līdz šai dienai nav godprātīgi, brīvprātīgi nolicis savas pilnvaras? Vai tas nozīmē, ka daži no viņiem ir mainījuši pārliecību, vai arī tas nozīmē, ka viņi nepārtraukti turpina, pārstāvot it kā savu vēlētāju intereses, strādāt pret Latvijas Republiku?

Nevar runāt par cilvēktiesību pārkāpumiem šajā sakarā. Var runāt un ir jārunā par deputāta statusa pārkāpumiem. Augstākā padome ar savu lēmumu atzina deputātu pilnvaras. Tā atzina šīs pilnvaras, un tai ir tiesības lemt par šo mandātu anulēšanu.

Es gribētu skaidri un viennozīmīgi pateikt kolēģiem, ka, manuprāt, likumprojekts tajā variantā, kuru es esmu iesniedzis, ir ļoti tālu no pilnības. Bet man pašam ir pilnīgi skaidrs, ka jautājumā par uzņēmējdarbību tam ir tikai uz priekšu ejošs spēks. Tiesa, tas ir bijis jau no pašiem sākumiem. Tikai, manuprāt, Augstākās padomes Prezidijs to ir nepareizi ievirzījis. Mēs jau nepaceļam mūsu likumus, kuros ir ierakstīts, kā tad īsti jārīkojas. Un jārīkojas pēc deputāta statusa, vismaz manā interpretācijā. To, protams, var apšaubīt.

Visi deputāti ir pastāvīgi strādājoši, jo 4.pantā ir ierakstīts, ka jautājumu par iespēju savienot pastāvīgi Augstākā padomē strādājošā deputāta pienākumu pildīšanu ar citu algotu darbu izlemj Augstākās padomes Prezidijs. Deputāts saskaņā ar viņa iesniegumu tiek atbrīvots no ražošanas, no dienesta pienākumu pildīšanas darbam Augstākajā padomē. Bet es pieļauju, ka te ir iespējama dažāda interpretācija. Tādēļ, definējot spēles noteikumus, mums šodien vai, pareizāk sakot, apspriežot jautājumu otrajā lasījumā, tie ir jāpasaka.

Nākamais jautājums – par to periodu, kurā deputāta statuss un deputāta pienākums bija darboties atbilstoši Latvijas Republikas likumiem un konstitūcijai. No 4.maija mūsu konstitūcijas pamats ir Satversme. Tā bija apturēta. Bet bija panti par neatkarību, par neatkarīgu demokrātisku republiku, kuri bija spēkā no tā brīža, kad mēs pieņēmām deputāta statusu. Deputāti, kuri strādāja pret Latvijas neatkarību no 4.maija līdz 21.augustam, pēc būtības pārkāpa deputāta statusu. Tādēļ es nedomāju, ka šinī gadījumā deputāta statusa maiņa varētu būt tulkojama kā atpakaļejošs spēks. No paša sākuma tas bija skaidri ierakstīts deputāta statusā.

Es ļoti uzmanīgi klausījos opozīcijas uzstāšanos un labi atceros Aleksejeva kunga jautājumu, kuru viņš man uzdeva, kad kandidēju uz priekšsēdētāja vietnieka amatu. Viņš jautāja, vai es uzskatu opozīciju par parlamenta sastāvdaļu. Es atbildēju, ka – jā. Es arī tagad uzskatu opozīciju par parlamenta sastāvdaļu. Bet es teicu, ka ir viens nepadarīts darbiņš, un šis nepadarītais darbiņš ir to deputātu atbildība, nevis ar atpakaļejošu spēku, bet ar pilnu spēku par darbību, ko viņi veica, būdami pilnīgi pārliecināti par to, ka aiz viņiem stāv nevis vēlētāji, bet militārs spēks, laikā no 4.maija līdz 21.augustam. Ja mēs tomēr šodien neizšķiramies par kādu no šiem jautājumiem, tad, protams, ir pilnīgi skaidrs, ka mums ir jāatceļ viena norma deputāta statusā, proti, ka deputāta mandātu var anulēt tikai pēc paša deputāta iesnieguma. Tāds stāvoklis deputāta statusā nav pieļaujams.

Es uzskatu, ka, strādājot pie šā likumprojekta, protams, ir ļoti rūpīgi jānovērš visas kļūmes, visas neskaidrības. Labāk no kaut kā pat atteikties. Ir jāizšķiras par konceptuāliem balsojumiem. Es gribētu likt priekšā šādu variantu, jo tiešām dokumentu jūklis ir diezgan liels un jautājums ir pārāk svarīgs. Es domāju, ka mums vajadzētu izšķirties.

S.Zaļetajevs: */Es esmu gatavs atbalstīt deputāta Birkava priekšlikumu ar nosacījumu, ja varēšu piedalīties šajā procesā konceptuālā balsojuma vietā./

Priekšsēdētājs: Kolēģi Zaļetajev! Nekādu noteikumu neizvirziet! Jums kā deputātam ir tiesības būt Augstākajā padomē no jumta līdz pagrabam…

S.Zaļetajevs: */Jā, par nožēlu, bet prakse reizēm atpaliek no teorijas. Tā, par nožēlu, reizēm ir. Tāpēc reizēm nākas pārprasīt elementāras, skaidras lietas. Man ir jāatvainojas, jo tas nebija sevišķi korekti, bet, par nožēlu, reizēm nākas pārapdrošināties./

Priekšsēdētājs: Deputāt Zaļetajev, jūs esat Likumdošanas komisijas sastāvā, un Likumdošanas komisija ir atbildīga… Uz ko jūs mani vedināt?

S.Zaļetajevs: */Tādā gadījumā es atbalstu Birkava priekšlikumu./

Priekšsēdētājs: Ir nepieciešamība balsot? Pārējie priekšlikumi ir noņemti. Līdz ar to paliek spēkā tas, ka komisija savieto kopā visus priekšlikumus, kuri jau ir iesniegti, un rakstiski iesniedz konceptuālos balsojumus deputātiem. Lūdzu.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs, vai par šo pašu jautājumu?

J.Freimanis: Jā, par to pašu. Kolēģi, es piekrītu šādai aritmētikai. Bet ir viena kļūda. Es redzu, ka Likumdošanas jautājumu komisijas tekstā absolūti trūkst pants par pretvalstisko darbību. Vai tas ir tikai gadījums, vai ir paredzēts, ka tas tur tā vai tā ir? Jo aritmētika te nestrādā… Te trūkst kaut kā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Ja Freimaņa kungs būtu uzmanīgi lasījis komisijas iesniegto… Te ir rakstīts skaidri un gaiši: “izteikt 5.pantu līdz piektās daļas 3.apakšpunktam šādā redakcijā”. Pārējais viss paliek tā, kā tas ir deputāta Birkava priekšlikumā. Vēl es uzstājoties atzīmēju to, ka piekrītu un atbalstu Marjašas un Apsīša kunga redakciju 3.punktam.

J.Freimanis: Ā… tagad ir skaidrs, jo šeit tā nav.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, tas tieši ir tas, ko vajadzēja izdarīt, lai varētu normāli balsot.

Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā” pirmajā lasījumā. Endziņa kungs, jums atkal ir jākāpj tribīnē.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jums ir izsniegts 485.dokuments. Jūs redzat, ka šeit būtībā ir divi projekti. Viens projekts, ko iesniedza likumdošanas iniciatīvas kārtībā Ministru padome, otrs, ko iesniedza šinī pašā jautājumā Likumdošanas jautājumu komisija.

Kāpēc Likumdošanas jautājumu komisija iesniedza savu alternatīvu vai, pareizāk sakot, deva pilnībā jaunu redakciju valdības iesniegtajam likumprojektam?

Lieta ir tāda, ka mēs iebilstam pret to, ka varētu būt paredzēta kā sankcija, kā administratīvais sods administratīvais arests uz laiku līdz 15 diennaktīm, ja tiek ignorēts Latvijas rublis, kas arī 166.pantā, kad arī paredzēts administratīvais arests. Un tāpēc arī vēl tīri tehniski šeit ir neprecizitātes, kas nav ņemtas vērā. Acīmredzot Ministru padomes Juridiskajai pārvaldei un mums būtu lūgums tomēr ņemt par pamatu Likumdošanas jautājumu komisijas variantu. Tas man būtu pirmais lūgums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kolēģi, vai kādam ir jautājumi Endziņa kungam? Jautājumu nav.

Lūdzu, Bukas kungs!

S.Buka: */Komisijas priekšsēdētāja kungs! Mani interesē ne tik daudz jautājuma juridiskā, cik ekonomiskā puse. Ja kāds no iedzīvotājiem vai pārdevējiem, kuri šodien izmanto divus maksāšanas līdzekļu veidus Latvijā, par vienu un to pašu preci nosaka dažādu cenu krievu rubļos un Latvijas rubļos, vai viņš tiks pakļauts šīm sankcijām?/

A.Endziņš: Tas ir noteikts, ka viņi ir ekvivalenti, Naudas reformas komitejas lēmumā Nr.1, bet no šā projekta, arī no valdības iesniegtā projekta tas neizriet. Arī es tagad sāku saņemt informāciju, ka atsevišķos valūtas maiņas punktos ir noteikti divi kursi: viens – par Latvijas rubli, otrs – par Krievijas rubli. Acīmredzot, ja deputāti ierosinātu, tad uz otro lasījumu varētu papildināt šo projektu arī ar atbildību šajā sfērā.

S.Buka: */Ja atzīstam, ka tās ir divas dažādas naudas vienības, tad nekam nav tiesību tirgus ekonomikas apstākļos tām noteikt cietu administratīvu kursu. Vai nu tirgus pats to noteiks, vai arī mēs pārkāpsim tirgus spēka darbību. Tā ir ekonomikas aksioma, tāpēc es lūgtu, projektu sagatavojot otrajam lasījumam, Likumdošanas jautājumu komisijai ievērot Latvijas rubļa ieviešanas ekonomiskos aspektus, ne tikai tīri juridiskās sankcijas. Tas kā priekšlikums otrajam lasījumam./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl jautājumi? Lūdzu, Zaļetajeva kungs!

S.Zaļetajevs: */Mums eksistē tā sauktie valūtas veikali. Vai šie nosacījumi attiecas arī uz tiem? Jo arī tur atsakās pieņemt Latvijas rubļus./

A.Endziņš: Zaļetajeva kungs, 160.pantā ir noteikts: “izņemot gadījumus, kad Latvijas Republikas normatīvie akti nosaka citus maksāšanas līdzekļus”. Tātad te tiek izslēgti valūtas veikali. Jo skaidrs ir viens – ja tas ir valūtas veikals, jūs nevarēsit iet ne ar Krievijas rubli, ne ar Latvijas rubli. Bet tāpēc šī atruna šeit ir ielikta iekšā.

S.Zaļetajevs: */Kāpēc? Viņš var tirgot par dolāriem, viņš var tirgot par guldeņiem, viņš var tirgot par markām, viņš var tirgot arī par rubļiem, par Krievijas rubļiem. Vismaz man nav zināmi likumi, kas reglamentētu valūtas veikalu darbību. Bet stāsta, ka tur cenu nosakot tikai dolāros./

A.Endziņš: Tādā veidā arī nav, ka būtu tikai, kā saka, dolāros vai kas tamlīdzīgs. Ir akti, kas regulē. Ir reģistrācijas kārtība, ka tiek dota atļauja, licence šādu valūtas veikalu iekārtot. Līdz ar to tas jau ir normatīvais akts. Cits normatīvais akts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bērza kungs jautā.

A.Bērzs: Tieslietu ministrijas vīzētajā projektā, ko iesniegusi valdība, ir ļoti korekta runa par atteikšanos pieņemt Latvijas Bankas naudas zīmi. Mani interesē, kāpēc Likumdošanas jautājumu komisija ir uzskatījusi valdību par tik nekompetentu, ka tā nesaprot, kas ir jādara un kas nav jādara, un piekabinājusi klāt vēl sodu par PSRS un Krievijas rubļa neņemšanu pretī.

A.Endziņš: Tāpēc, ka te acīmredzot ir koks ar diviem galiem. Un laikam jau šinī gadījumā valdība pati, sagatavojot šo projektu, zem kura stāv Godmaņa paraksts, Edmunda Krastiņa paraksts un Einara Repšes paraksts, 1.pantā ir skaidri un gaiši ierakstījusi – Krievijas rublis un PSRS rublis. Jo ir gan Krievijas jau izlaistās naudas zīmes, gan PSRS naudas zīmes. Lēmuma 1.punktā ir skaidri un gaiši noteikts, ka tie ir viennozīmīgi kā divi paralēli maksāšanas līdzekļi un funkcionē ar ekvivalentu viens pret vienu. Ja šinī situācijā mēs ierakstītu tikai – Latvijas rublis, tādā gadījumā… Ja jūs šeit kafejnīcā mēģināsit maksāt ar Krievijas rubli un pārdevēja pateiks – nē, dodiet man Latvijas rubli, tad jūs atkal teiksiet, kāpēc tas nav paredzēts. Citādi iznāk pretruna. Šo pretrunu mēs arī centāmies novērst.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi Endziņa kungam? Jautājumu nav. Vai ir kāds, kas vēlas runāt debatēs? Neviens pierakstījies nav. Endziņa kungs, es jūs lūgtu mazliet palīgā. Lūdzu, pasakiet precīzi, par ko mēs balsosim!

A.Endziņš: Man būtu lūgums vai, pareizāk sakot, priekšlikums – ņemt par pamatu un balsot pirmajā lasījumā par Likumdošanas jautājumu komisijas iesniegto variantu.

Priekšsēdētājs: Dokumenta numurs?

A.Endziņš: 485.dokuments. Bet uz tā vienas lapas paralēli ir Ministru padomes iesniegtais priekšlikums un Likumdošanas komisijas. Viens dokumenta numurs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrācijas režīmu. Vispirms balsosim par Likumdošanas komisijas projektu, pēc tam – par otru. Lūdzu reģistrēties. Rezultāts: reģistrējušies 63 deputāti.

Vispirms balsosim par Likumdošanas jautājumu komisijas iesniegto variantu. Lappuses augšā 485.numurs. Rezultāts: par – 52, pret – 1, atturas – 6.

Lapas otrajā pusē ir otrs likumprojekta variants. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par – 16, pret 13, atturas – 27. Likumprojekts pieņemts Likumdošanas komisijas variantā.

Godātie kolēģi, vai nav atradušies deputāti, kuri ziņo par 7. un 6.punktu? Nav. Tādā gadījumā, lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Es būtu gatavs ziņošanai par Punovska pāriešanu uz Pašvaldības komisiju. Bet šeit jau nav pat tik daudz deputātu klāt, lai nobalsotu, kur nu vēl…

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, laika režīms mums atļauj šo jautājumu apspriest, atstājot balsošanu uz nākamo otrdienu. Bet jūs to varat darīt arī rīt…

Sakarā ar to, ka neviena priekšlikuma nav, plenārsēdi paziņoju par slēgtu.

(Sēdes beigas)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!