"Ir svarīgi saglabāt savu līdzsvaru"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, vakar, 20. decembrī:

Intervija Latvijas radio 20. decembra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Raidījumu vada radio žurnālists Andris Siksnis

— Kā allaž, apmēram 20 minūtes runāsim par aktualitātēm mūsu valstī un citur pasaulē, un, zinot to, ka tiekamies acīmredzot pēdējo reizi šajā gadā, es piedāvāju arī jums palūkoties uz šo gadu un tā būtiskākajiem notikumiem gan jums, gan visai valstij kopumā.

V.Vīķe–Freiberga:

— Notikumu ir bijis visai daudz. Manā dzīvē, protams, pašā gada vidū notika ļoti liels pavērsiens, kas manu personīgo dzīvi ir radikāli mainījis. Man šķiet, arī valstī ir notikušas lielas pārmaiņas, viena valdība bija gada sākumā, otra — gada otrā pusē. Mums ir pieņemta vesela rinda ļoti būtisku un svarīgu likumu, bet, protams, pats svarīgākais un vēsturiskākais bija Helsinku samits, kad Latvija tika oficiāli uzaicināta uz sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas tomēr ir, manuprāt, vissvarīgākais visā gada gaitā.

— Jā. Pēc minūtēm piecām mēs atgriezīsimies varbūt detalizēti pie svarīgiem likumprojektiem un svarīgiem procesiem valstī, bet, tagad turpinot tādu ziņas auru, varbūt varam vērst skatu mūsu kaimiņvalsts virzienā — Krievijas Valsts domes vēlēšanas un jau pirmie provizoriskie rezultāti ar zināmu komunistu uzvaru, vismaz pirmās vietas līmenī. Kā jūs vērtējat šīs vēlēšanas un šos rezultātus?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju, ka komunistu uzvara ir tikai nosacīta, es teiktu pat tieši otrādi — mēs savā ziņā varam priecāties, ka komunisti neieguva vairāk balsu. Viņi gan ir ierindojušies patlaban pirmajā pozīcijā, bet, ja saskaita visus pārējos kopā, tad viņi tāpat nebūs valdošais un vadošais spēks. Un, man šķiet, tā ir pozitīva zīme, ka viņi nav gājuši tik strauji uz priekšu, kā varbūt varētu baidīties, ņemot vērā ļoti grūtos ekonomiskos apstākļus, kādi ir valdījuši Krievijā. Protams, šie grūtie apstākļi notikuši it kā reformu rezultātā, un varētu saprast tautu, ja tā zaudē ticību un uzticību reformas procesiem. Tomēr tik daudzi neatkarīgie kandidāti, kas visumā pārstāv centriskus spēkus, pieļauj mums raudzīties uz situāciju ar piesardzīgu optimismu, ar cerībām, ka reformas tomēr tiks turpinātas, ka demokrātiskie procesi tiks stiprināti un cerams, arī attieksme pret Latviju uzlabosies.

— Tātad, jūsuprāt, var teikt, ka Krievijā noticis kāds pavērsiens demokrātijas virzienā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Vismaz es domāju — solis tajā virzienā vai pat vairāk. Un tas tomēr atstāj mums vismaz cerības, ka lietas varētu uzlaboties.

— Turpināsim ar notikumiem Latvijā, jaunu pavērsienu ieguvis tā sauktais pedofilijas skandāls. Kā jūs vērtējat to, ka parlamentārieši tagad vērsušies prokuratūras virzienā un pieprasa izvērtēt tieši ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa darbību?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju, ka tas ir ļoti nopietns solis, turklāt šķiet, ka pārdomāts solis. Es nedomāju, ka to var norakstīt kā vienkāršu politisko provokāciju, kas nāk tikai no komisijas priekšsēdētāja. Tā to nevar traktēt, jo tur tomēr ir pārstāvētas visas partijas, kas pārstāvētas Saeimā, izņemot vienu — Tautas partiju, un komisijā ir pietiekami locekļu, lai viņu viedoklis tiktu ņemts nopietni, tāpat 52 deputātu paraksti arī ir ņemami ļoti nopietni. Un secinājums būtu tāds, ka prokuratūra ir zaudējusi uzticamību Saeimas acīs, ir radušās šaubas par to, vai prokuratūra ir veikusi šo izmeklēšanu pietiekami enerģiski un pietiekami profesionāli. Jautājums ir, vai mūsu likumdošana, mūsu valsts tiesiskā iekārta atļauj prokuratūras darbības izvērtēšanu kopumā. Faktiski mūsu likumdošana atļauj tikai vienu ceļu, un tas būtu — paša ģenerālprokurora personas darbības izvērtēšanu tikai ar vienu nolūku — viņa atlaišanu. Un tur jau mēs redzējām, ka izlemšana pieder Augstākās tiesas priekšsēdētājam, ja viņš nolemj bloķēt šo procesu, viņš jau tūliņ tur apstājas, ja arī viņš izvēlētos neatkarīgo tiesnesi, tas būs viena cilvēka rokās, kā tas tiks izvēlēts. Pieņemsim, ja tas tiesnesis būtu kaut vai bērnības draugs, teiksim, ģenerālprokuroram, tad jau to procesu mēs varam stipri apšaubīt, cik tas būs objektīvs un cik tas izvērtējums tiešām notiks. Un manās acīs te rodas ļoti nopietns jautājums par to, kas eventuāli spēj un drīkst izvērtēt prokuratūras efektivitāti, vai tā darbojas likumīgi, efektīvi un tā, kā tai tiesiskā valstī vajadzētu. Mēs zinām, ka tiesiskā valstī prokuratūrai jābūt neatkarīgai no politiskā spiediena, bet tai ir jābūt neatkarīgai no kvalitātes izvērtējuma, no efektivitātes un likumības izvērtējuma — lūk, tas ir tas smagais jautājums.

— Vai jums ir kāda juridiska prātula par to, kā tam vajadzētu būt?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu, man šķiet, ļoti iespējams, ka būs kas jāmaina mūsu likumdošanā, jo šī pēdējā versija, kas likumdošanā ir ieviesta par to rezultātu, mēs tagad redzam — atļauj bloķēt jebkādu vērtējumu. Citās zemēs ir dažādi mehānismi, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs prokuratūra ir tieslietu ministra atbildībā, kaut kam viņiem tomēr būtu jābūt pakļautiem un ir jābūt kādam mehānismam, kas bez politiskā spiediena tomēr kvalitatīvi darbu spēj izvērtēt.

— Šī skandāla sākumā arī jums bija domstarpības ar prokuratūru, sākotnēji par šo informācijas plūsmu jūsu virzienā un jūsu iespējām sekot lietām līdzi, ko dara prokuratūra. Kā tas ir tagad, vai kas ir mainījies?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju, ka ir bijušas divas būtiskas problēmas. Pirmkārt, izteikta nevēlēšanās informēt prezidenti, kaut gan likumā tas ir paredzēts, un tas bija jāpanāk, tiešām izcīnot katru soli, lai šo informāciju saņemtu, tā nedrīkstētu būt. Un otrs, kas mani tiešām ir pārsteidzis: informācija ir ļoti brīvi plūdusi no prokuratūras uz masu medijiem, ko es esmu varējusi tad redzēt un noklausīties masu medijos vai televīzijas ekrānā. Es uzskatu, ka ļoti daudz kas ir pateikts publiski, publiskos paziņojumos, kas man personīgi šķita nepiemēroti no prokuratūras puses. Tātad pārsteidzīgi slēdzieni, nepamatoti apgalvojumi, kas, manuprāt, neliecina par augstāko profesionalitāti.

— Vai, jūsuprāt, šajā jūsu saskarsmē ar prokuratūru varbūt bijis jābūt kādai atbildīgai personai — ģenerālprokuroram, personai, kas informē jūs?

V.Vīķe–Freiberga:

— Pēc likuma principā tā tas būtu, jā.

— Nu lūkosim, kā tas attīstīsies tālāk, un sekosim līdzi arī ziņās. Jūs jau minējāt Latvijai svarīgāko notikumu šajā gadā. Es gribu piemeldēt arī vēl Valsts valodas likumu, pensiju likumu, arī skolotāju aktivitātes un izglītības sistēmu kopumā. Kā jūs vērtējat — vai šie daudzie notikumi ir tādi, ka pie tiem atgriezīsies arī mūsu deputāti un parlamentārieši, kaut vai Valsts valodas likumā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju, ka Valsts valodas likuma lieta ir atrisinājusies mums ārkārtīgi labvēlīgi, un tur vēlreiz vēlētos pateikties visiem parlamentāriešiem, kas strādāja pie likuma pārstrādāšanas un nobalsoja par šo versiju. Šis likums mums ir milzīgs ieguvums. Mēs tagad skaidri zinām, kur mēs stāvam, ir pilnīgi nepārprotami apliecināta mūsu vēlme paturēt vienu valodu Latvijā, tas ir visai pasaulei skaidri deklarēts, un tas ir akceptēts Eiropas Savienībā. Tas ir ļoti svarīgs solis, nekas nav pāri darīts latviešu valodai, taisni otrādi — mēs esam panākuši, ka Eiropas Savienības valstis pilnīgi akceptē un pieņem to, ka mums būs viena oficiālā valoda un tāda arī paliks, un ir atrasti formulējumi, kā šo likumu tieši juridiski formulēt, kas ir pieņemami Eiropas Savienībai un kas padarītu par smieklīgu Krievijas refleksu uzbrukumu mūsu valodas likumam kā netaisnam. Tas ir milzīgs ieguvums, ka mēs esam varējuši iegūt sev tādu likumu, kas aizstāv latviešu valodu un tai pašā laikā aizstāv mūs pret Krievijas uzbrukumiem, jo viņiem vispār nav kur pieķerties.

— Tātad jūs neredzat te kādu redakcionālu pārskatījumu tuvākajā laikā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nē, es domāju, tur Ministru kabinetam zināms nolikums ir jāizstrādā, tas darbs, esmu pārliecināta, tiks darīts, un es tiešām neparedzu nekādus sarežģījumus.

— Otra lieta — pensiju likums, kas neapšaubāmi bija arī otrā pusgada aktualitāte valstī. Kā jūs lūkojaties uz to, un kas būtu darāms tālāk?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju, ka ar pensiju likumu vēl arvien ļoti daudzi ļaudis ir ļoti neapmierināti. Ļoti smaga situācija ir tiem strādājošajiem pensionāriem, it īpaši pedagoģijas laukā. Rezultāti dažās vietās ir dramatiski, piemēram, ir apdraudēta vispār Jūras akadēmijas pastāvēšana. Tas nedrīkstētu tā būt, ka veselas iestādes pastāvēšana tiek apdraudēta šādu maiņu dēļ. Es nedomāju, ka tieši šie ietaupījumi uz strādājošo pensionāru rēķina būtiski uzlabos mūsu pensiju fonda stāvokli, tur nu es ļoti gaidīšu un gribēšu redzēt aprēķinus, kas pierādītu, ka tas ir bijis tiešām veiksmīgs risinājums, es vēlētos, lai man parāda tos skaitļus un pierāda, ka tā tas bija pareizi.

— Jūs jau pilnīgi organiski minējāt šo saistību starp pensijām un skolotāju streiku, šīm aktivitātēm un izglītības sistēmu kopumā. Tagad mums ir arī jauns izglītības un zinātnes ministrs — Māris Vītols, par kuru runā dažādi, arī apšauba viņa jaunības iespējamo devumu šim ministra amatam. Kā jūs vērtējat, kas viņam būs jādara, jo jūs aktīvi sekojāt līdzi skolotāju aktivitātēm, arī iepriekšējās ministres Silvas Goldes darbībai?

V.Vīķe–Freiberga:

— Viņam būs jādara ļoti daudz, turklāt jādara tas ļoti strauji. Es tikai varu viņam novēlēt vislabākās sekmes. Cerēsim, ka viņš tiks ar saviem pienākumiem galā.

— Jūs neminēsiet neko konkrētu?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nē, mēs visi zinām, ka tas ir skolotāju algu jautājums, ko likumā ir paredzēts paaugstināt, bet valsts nav spējīga šo saistību pildīt. Reformas vēl arvien ir pusceļā. Skolotājiem tajās skolās, ko es esmu apmeklējusi, ir ļoti lielas sūdzības par to, ka reformas līdz šim ir izpaudušās galvenokārt tādā veidā, ka skolotājiem tiek uzlikta dažādu papīru un veidlapu aizpildīšana, kas tikai apgrūtina viņu darbu, bet nepadara viņu pedagoģisko darbu un kontaktu ar skolēniem nebūt ne vieglāku, ne labāku. Ir ļoti liela skolotāju neapmierinātība ar Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem, un es pieņemu, ka reformas ir vajadzīgas gan skolu sistēmā, gan arī pašā ministrijā pa visu fronti.

— Vēl kāds temats, ko nevar nosaukt par notikumu, bet gan par procesu, tā ir sabiedrības integrācija. Un viens no šī procesa rādītājiem ir nepilsoņu augošā interese par naturalizāciju. Kāds šogad, jūsuprāt, ir šīs integrācijas procesa novērtējums, ja mēs tieši runājam pilsoņu un nepilsoņu kategorijās?

V.Vīķe–Freiberga:

— Man šķiet, ka ir noticis manāms progress, ir manāma attieksmes maiņa. To, ka ir palielinājies pieprasījumu skaits, es uztveru kā pozitīvu zīmi. Tas nozīmē, ka arvien vairāk ļaužu ir sapratuši, ka apstākļi ir mainījušies un ka viņiem tagad ir jānonāk pie šīs izvēles. Vēl viens elements ir interesants — pasu nomaiņa tiem, kam ir vecās PSRS pases, lūk, tie ir tie ļaudis, kas, vēlēdamies šo pasi paturēt kā tādu svētu relikviju, tie ir tie, no kuriem mēs varbūt nevaram cerēt sava mūža laikā īpaši lielu attieksmes maiņu, bet tas nekas. Tādu paliek ierobežots procents. Es domāju, Latvijai un Latvijas stabilitātei ļoti svarīgi, lai arvien lielāks nepilsoņu skaits saistītu savu nākotni ar valsti un iesaistītos kā pilsoņi. Es nedomāju, ka mēs varam turpināt bezgalīgi ar nenormāli lielu nepilsoņu procentu valstī. Tas vienkārši tā nevar turpināties.

— Jūs jau šeit valsts svētkos no radio nama balkona aicinājāt ikvienu būt izlēmīgam un noderīgam valstij. Vai šī aicinājuma rezonanse saskatāma arī šai procesā?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu, es ceru, ka tas tā varētu būt, un es ceru, ka latviešu tauta visā kopumā sapratīs, ka mums ir nepieciešams integrēt šos nepilsoņus, protams, tik, cik viņi ir gatavi integrēties un cik viņi gatavi būt lojāli Latvijas valstij, bet mēs nedrīkstam viņus atstumt, mēs nedrīkstam izteikties un izturēties pret viņiem noraidoši, nekādā ziņā.

— Vēl dažas dienas, un būs Ziemassvētki, gaišs laiks visiem, arī jums, bet jums ir arī ļoti daudz darba. Kas notiks, ko jūs rīkosit šogad?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu, piemēram, šo pašu vakaru piedalīšos labdarības akcijā, kas saistīta ar piecu tenoru koncertu Operā, būs ieraksts Ziemassvētku uzrunai un Jaungadam. Posmā līdz pat Jaungadam es piedalīšos dažādās eglītēs gan bērnu slimnīcā, gan neredzīgajiem, veciem ļaudīm, pie mums uz pili nāks gan tādas izcilas ģimenes, kas ir izraudzītas no katra Latvijas rajona, gan arī izcili bērni, kas ar savu talantu, drošsirdību vai izpalīdzību pagājušā gada gaitā izcēlušies sabiedrībā. Tātad mums vispār būs ļoti, ļoti bagāts šis svētku posms.

— Nesen skolēni jums skolā vaicāja par bērnības lielākajiem nedarbiem. Es, varbūt sekojot viņu piemēram, gribētu uzburt jūsu atmiņā kādu nozīmīgāko un lielāko Ziemassvētku pārdzīvojumu.

V.Vīķe–Freiberga:

— Jā, redziet, tas izklausās šausmīgi muļķīgi. Man milzīgs pārdzīvojums bija, ka tūliņ pēc kara pirmajos Ziemassvētkos bēgļu nometnē mums tika no Starptautiskās bēgļu organizācijas izdalīti katram divi cīsiņi Ziemassvētku mielastam. Un es biju tik šausmīgā sajūsmā par to faktu, ka pēc ilgiem mēnešiem atkal vai pat gada garumā tiek redzēta gaļa, un es nolēmu, ka nevar Ziemassvētku vakarā to visu apēst, jo tas brīdis paies par ātru, tas pārdzīvojums un tas milzīgais prieks par to cīsiņu. Un es vienu cīsiņu noglabāju skapī ar domu, ka es to prieku paildzināšu. Un diemžēl tā viņš tai skapī arī palika, kaut kad pēc Jaungada mamma atklāja ko zaļu un sapelējušu, tā ka es nezinu, kāda morāle no tā ir spriežama — varbūt, ja kas ir vēderā, tas ir mans, un, ja tev ir prieks, tad baudi to tūliņ, neatliec uz rītdienu.

— Vai jūs saņēmāt mātes brāzienu par to?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu bija izsmiekls. Mēs bijām 16 cilvēki vienā istabā, tā ka visa istaba par to dabūja zināt un mani vēl ilgi par to ķircināja.

— Ko jūs tagad, 1999.gada pašās beigās, Ziemassvētkos, varat novēlēt Latvijas iedzīvotājiem?

V.Vīķe–Freiberga:

— Es domāju — prieku sirdī, tas ir tas svarīgākais. Un te jau ir manāms Rietumu Ziemassvētku iespaids — ir komercializācijas spiediens pirkt dāvanas, ir spiediens pirkt dārgas dāvanas. Es domāju, ir ļoti svarīgi saglabāt savu garīgo līdzsvaru, lai neļautu sabiedriskajam spiedienam izsist sevi no tās gaidu un svētku sagatavošanās sajūtas, kam ir jābūt arī, tur ir jābūt savam dvēseliska miera elementam, lai svētvakars tiešām varētu būt svētīts, priecīgs un to varētu pavadīt īstā svētku noskaņā.

— Kā jūs ārpus saviem pienākumiem pavadīsit Ziemassvētku vakaru?

V.Vīķe–Freiberga:

— Doma laukumā būs tāda oficiāla eglītes aizdedzināšana, vēl es piedalīšos Doma baznīcā dievkalpojumā un tad Jūrmalā ģimenes lokā.

— Paldies! Un lai jums priecīgi un gaiši šie Ziemassvētki! Tiksimies šeit, Latvijas radio studijā, acīmredzot jau jaunajā gadā.

V.Vīķe–Freiberga:

— Priecīgus Ziemassvētkus visiem!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā