Karā un gūstā līdzās vīriem

No 17, 18, 19–gadīga

jaunekļa 1944., 1945.

un 1946. gada

dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Daži dienasgrāmatā neaprakstīti atmiņu fragmenti

Nobeigums. Sākums "LV" nr.355, 28.10.1999., nr.356/357, 29.10.1999., nr.366/367, 5.11.1999., nr.370/371, 10.11.1999., nr.372/373, 11.11.1999., nr.374/377, 12.11.1999. nr.386/387, 23.11.1999., nr.390/391, 25.11.1999., nr.394/396, 30.11.1999., nr.397/398, 1.12.1999., nr.399, 2.12.1999., nr.400/403, 3.12.1999., nr.406/407, 8.12.1999., nr.408/409, 9.12.1999., nr.410/411, 10.12.1999., nr.412/415, 14.12.1999., nr.420/423, 16.12.1999.

Iegāju grāmatu veikalā. Plaukti gandrīz tukši. Tajos tikai viena grāmata "VK(b)P vēsture. Īsais kurss". Pat kareivim par pieņemamu cenu — 50 kapeikas. Nopirku un cītīgi izlasīju. Man kļuva skaidra boļševiku politika un taktika — visnežēlīgākā tautas krāpšana. Tajā laikā visiem partijas biedriem bija uzdots uzkrītoši aģitēt, ka Latvijā kohozu nebūs. Citādi zemnieki likvidētu lopus un aizbēgtu no laukiem. Šo grāmatu būtu vajadzējis izlasīt katram zemniekam. Tad viņi zinātu, kas viņus gaida, — tas pats, kas Krievijas zemniekus. Vecsaimnieki centās izpildīt lielās nodevas, jo pretējā gadījumā draudēja cietums. Bezzemnieki, dabūjuši 10 hektārus, pūlējās no gaismas līdz tumsai, lai uzceltu nepieciešamākās ēkas un iegādātos lopus. Viņi nenojauta, ka tā ir visciniskākā krāpšana, pēc dažiem gadiem visu atņems.Varbūt tikai vienam no simt latviešu zemniekiem bija kāds, kas informēja par to, kas viņus sagaida. Tie paklusām pārdeva lopus un rēķinājās ar turpmāko.

Gads Liepājā kultūras dzīves ziņā man bija bagātīgs. Liepājas Muzikāli dramatiskajā teātrī apmeklēju visas operu un operešu izrādes. Atvaļinājuma zīme nebija vajadzīga. Pa klusām ieliņām varēju droši aiziet uz teātri, nesastopot ielu patruļas. Teātrī neviens kareivjus nemeklēja, tur es biju vienīgais kareivis. Turklāt drošības labad vieta man bija balkonā.

Braucot no kāda norīkojuma, Jelgavas stacijā satiku trīs lietuviešus. Pēc formas tērpiem pazinām, ka esam līdzīga likteņa biedri, un draudzīgi aprunājāmies. Viņi bija no Narvas. Priekšnieks piešķīris trīs dienu atvaļinājumu, lai varētu aizbraukt mājās un no mācītāja nopirkt viltotas dzimšanas apliecības, tad varēs atvaļināt no darba bataljona. Jautāju, cik jāmaksā mācītājam. Septiņas pudeles kandžas. Secināju, ka "šķidro valūtu" mācītājs uzskata par visdrošāko. Pats taču nevar tik daudz patērēt! Cik jāmaksā priekšniekam Narvā, to nepajautāju.

Pirmo no maniem pieciem dienesta biedriem, madonieti, Rīgā izpirka enerģiskā mamma. Mājās nebija neviena vīrieša, kas apstrādātu zemi. Cik maksāja zaldāts — vienu cūku vai vairāk, nenoskaidroju. Manām māsām nebija tādas mantas. Otro atvaļināja mūsu akordeonistu. Dienas laikā no kazarmas pazuda armijas daļai piederošais akordeons, kas bija iegūts Vācijā kā kara laupījums. Sargs liecināja, ka to nozaguši divi draugi, sibīrieši. Bet viņus nedrīkstēja apsūdzēt, jo abi bija partijas biedri. Akordeonistam piešķīra nedēļas atvaļinājumu, lai no radiem vai draugiem dabūtu akordeonu, vienalga, kādu. Tad atvaļinās no dienesta un varēs atpelnīt. Dokumentos ierakstīja: "Atvaļināts kā nederīgs dienestam Iekšlietu ministrijas karaspēkā." Uzzinājām, ka mēs esam nelikumīgā dienestā. Šim dienestam nav derīgi pat tādi, kas kara laikā bijuši vācu okupētajos apgabalos. Secināju, ka ir iespējams atbrīvoties no šī dienesta.

Rakstīju iesniegumu Iekšlietu ministrijas kadru daļai, lai mani atvaļina, jo esmu dienējis vācu armijā. Iesniegums tika aizsūtīts pārvaldes priekšniekam Liepājā. Mani izsauca priekšnieks un jautāja, kāpēc gribu aiziet no dienesta. Vai man šeit esot slikti? "Šeit ir labi, taču es ļoti vēlos mācīties." Viņš varot mani atvaļināt, bet tālāko izlemšot Kara komisariāts. Tātad — vai nu kļūšu brīvs, vai mani nosūtīs uz darba bataljonu Narvā. Teicu, ka piekrītu riskēt. 1947.gada augustā mani atvaļināja. Turklāt priekšnieks lika dokumentos ierakstīt tikai pavēles numuru, bez pamatojuma. Vēlāk Kara komisariātā to nevarēja izskaidrot, jo man taču būtu vajadzējis vēl četrus gadus dienēt.

Pieteicos Jelgavas Kara komisariātā. Priekšnieka vietnieks nevēlējās izlemt, lika ierasties pēc trim dienām. Pa to laiku aizbraucu uz Kazdangas Lauksaimniecības tehnikumu. Mani uzņēma pēdējā klasē un izsniedza skolnieka apliecību. Sakarā ar to kara komisārs nolēma mani atbrīvot, lai ļautu mācīties.

Pēc trim gadiem atkal biju skolnieks skolas solā. Kāri uztvēru katru skolotāja vārdu. Viss palika atmiņā. Arī mācīšanās sagādāja prieku. Mani uzņēma savā vidū lieliski klasesbiedri. Ar viņiem esmu saglabājis draudzību uz visu mūžu.

Tajā mācību gadā izsniedza karaklausības apliecības. Visiem rakstot, arī man inerces dēļ ierakstīja "nav dienējis". Sīkumu dēļ nevēlējās labot. Neiebildu. Mana "īsā biogrāfija" turpmāk kļuva vienkāršāka: beidzis pamatskolu, tad absolvējis tehnikumu un turpinājis studēt.

Ko man deva trīs izsvītrotie gadi? Ļoti daudz. Nekad tos neesmu izslēdzis. Šo pieredzi nebūtu ieguvis nekādā citā skolā. Tur pēkšņi atklāju šīs pasaules skaistumu. Iepazinu daudzus labus dažādu tautību cilvēkus. Manī radās vēlēšanās ko celt un pretīgums pret postīšanu un dzīvības iznīcināšanu.

x x x

"LV" 1999.gada 28.oktobra numurā īsi raksturota inženierzinātņu doktora Eduarda Cibļa profesionālā darbība. Piebildīsim, ka nozīmīgs ir viņa veikums Latvijas izglītības un zinātnes vēsturē. E.Ciblis ir rosīgs muzeju darbinieks. Kamēr Priekuļos darbojies Lauksaimniecības tehnikas muzejs, viņš bijis tā līdzveidotājs. Lauksaimniecības tehnikas muzejam "Kalēji" (Talsos) viņš palīdzējis iegūt vairāk nekā tūkstoti pagājušā gadsimta beigu un šī gadsimta sākuma grāmatu un žurnālu (tehnikā un lauksaimniecībā). Kopā ar dzīvesbiedri Algrīdu Cibli (1924—1989) 25 gadus (1973—1998) rosīgi darbojies dziedoņa Jāņa Zābera muzeja izveidē un tā tradīciju uzturēšanā.

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem

Eduarda Cibļa brālis Eugenijs Ciblis

Eduards Ciblis

Foto: Sigizmunds Timšāns

Diplomdarbu aizstāvēšana Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā 1990.gadā. No kreisās: Leons Staris, Aleksandrs Lingarts, Eduards Ciblis, Laimonis Trumpe… Eduards Ciblis

Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes studenti 1949.gadā praksē mācību un pētījumu saimniecībā "Rāmava". Eduards Ciblis pirmajā rindā otrais no labās, inženierzinātņu doktors, izglītības un zinātnes vēstures pētnieks Eduards Ciblis un visraženākais profesionālais rakstnieks augļkopībā Jānis Kārkliņš

Foto: Sigizmunds Timšāns

"LV" Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors