Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/278 – 9803

Rīgā 2006.gada 6.novembrī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu

 

2005.gada 16.martā Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā “Ždanoka pret Latviju”.

Nosūtām publicēšanai šī sprieduma tulkojumu latviešu valodā oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā “ŽDANOKA pret LATVIJU”

(Iesniegums Nr. 58278/00) Strasbūrā 2006.gada 16.martā

LR Ārlietu ministrijas tulkojums

Šis spriedums ir galīgs, taču tas var tikt pakļauts formas izmaiņām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa Lielās palātas sēdē šādā sastāvā:

L. Wildhaber, priekšsēdētājs, tiesneši: C.L. Rozakis, J.-P. Costa, sers Nicolas Bratza, B.M. Zupančič, L. Loucaides, R. Türmen, J. Casadevall, A.B. Baka, R. Maruste, J. Borrego Borrego, E. Fura-Sandström, A. Gyulumyan, L. Mijović, D. Spielmann, R. Jaeger, ad hoc tiesnese J. Briede un T.L. Early, Lielās palātas sekretāra vietnieks pēc apspriešanās slēgtā sēdē 2005. gada 1. jūnijā un 2006. gada 15. februārī, pieņem pēdējā iepriekš minētajā datumā šādu spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 58278/00), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un kurā šīs valsts pilsone Tatjana Ždanoka (“iesniedzēja”) vērsās Tiesā 2000. gada 20. janvārī saskaņā ar Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34. pantu.

2. Iesniedzēju tiesā pārstāvēja W.Bowring, Kolčesterā (Apvienotā Karaliste) praktizējošs advokāts. Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāvēja tās aģente I. Reine no Ārlietu ministrijas.

3. Iesniedzēja konkrēti apgalvoja, ka aizliegums viņai kandidēt Latvijas parlamenta vēlēšanās, kā arī pašvaldību vēlēšanās pārkāpa viņas tiesības, kas garantētas Konvencijas 1. protokola 3. pantā un Konvencijas 10. un 11. pantā.

4. Iesniegums tika nodots Tiesas otrajam departamentam (Reglamenta 52. punkta 1. daļa). Tā ietvaros par lietas izskatīšanu atbildīgā palāta (Konvencijas 27. panta 1. punkts) tika izveidota saskaņā ar Reglamenta 26. punkta 1. daļu.

5. 2001. gada 1. novembrī Tiesa pārveidoja savus departamentus (Reglamenta 25. punkta 1. daļa). Šis iesniegums tika nodots izskatīšanai no jauna izveidotajam Pirmajam departamentam (Reglamenta 52. punkta 1. daļa).

6. Ar 2003. gada 6. marta lēmumu Pirmā departamenta palāta atzina iesniegumu par daļēji pieņemamu izskatīšanai.

7. 2004. gada 17. jūnijā pēc lietas izskatīšanas pēc būtības (Reglamenta 59. punkta 3. daļa), Pirmās departamenta palāta šādā sastāvā – C.L. Rozakis, priekšsēdētājs, P. Lorenzen, G. Bonello, F. Tulkens, E. Levits, A.Kovler, V. Zagrebelsky, tiesneši, un S. Nielsen, departamenta sekretārs, pasludināja spriedumu, kurā tā ar piecām balsīm pret divām atzina, ka ir noticis Konvencijas 1. protokola 3. panta un Konvencijas 11. panta pārkāpums un ka nebija nepieciešams izskatīt atsevišķi iesniedzējas sūdzību saskaņā ar Konvencijas 10. pantu. Palāta arī nolēma ar piecām balsīm pret divām, ka iesniedzējai ir izmaksājama kompensācija par materiālo zaudējumu 2236,50 latu (LVL) apmērā, par morālo kaitējumu 10 000 eiro (EUR) apmērā, kā arī par tiesas izdevumiem un izmaksām 10000 eiro (EUR) apmērā. Sprieduma pielikumā tika pievienoti G. Bonello un E. Levita atsevišķie viedokļi.

8. 2004. gada 17. septembrī Valdība saskaņā ar Konvencijas 43. pantu lūdza nodot lietu Lielajai palātai. Lielās palātas tiesnešu kolēģija šo lūgumu pieņēma 2004. gada 10. novembrī.

9. Lielās palātas sastāvs tika noteikts saskaņā ar Konvencijas 27. panta 2. un 3 daļu, kā arī Tiesas reglamenta 24. punktu.

10. Lieta tika izskatīta Lielajā palātā atklātā tiesas sēdē Cilvēktiesību ēkā, Strasbūrā, 2005. gada 1. jūnijā (Reglamenta 59. punkta 3. daļa).

Tiesas sēdē piedalījās:

(a) no Valdības puses

I. Reine, aģente,

E. Plaksins, juriskonsults;

(b) no iesniedzējas puses

W. Bowring, juriskonsults.

Tiesa uzklausīja Bowringa kunga un Reines kundzes uzrunas.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

11. Iesniedzēja ir Latvijas pilsone, kas dzimusi 1950. gadā un dzīvo Rīgā. Patlaban viņa ir Eiropas Parlamenta deputāte.

A. Vēsturiskais konteksts un lietas priekšvēsture

1. Molotova-Rībentropa pakts un padomju periods

12. 1939. gada 23. augustā Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (“PSRS”) ārlietu ministri parakstīja neuzbrukšanas līgumu ( “Molotova-Rībentropa paktu”). Līgums ietvēra slepenu papildprotokolu, kas tika apstiprināts 1939. gada 23. augustā un grozīts 1939. gada 28. septembrī, saskaņā ar kuru Vācija un Padomju Savienība vienojās noteikt “savu ietekmes sfēru” karti nākotnē iespējamās “teritoriālās un politiskās pārkārtošanas” gadījumā tai laikā neatkarīgo Centrālās un Austrumeiropas valstu, tai skaitā triju Baltijas valstu – Lietuvas, Latvijas un Igaunijas – teritorijās.

Pēc Vācijas iebrukuma Polijā 1939. gada 1. septembrī un tam sekojošā Otrā pasaules kara sākuma Padomju Savienība sāka izdarīt vērā ņemamu spiedienu uz Baltijas valstu valdībām, lai saskaņā ar Molotova-Rībentropa paktu un tā papildprotokolu pārņemtu šīs valstis savā kontrolē.

13. Pēc ultimāta atļaut izvietot Baltijas valstīs skaitliskā ziņā neierobežotu padomju karaspēka kontingentu 1940. gada 16.–17. jūnijā padomju armija iebruka Latvijā un pārējās divās neatkarīgajās valstīs. Latvijas valdība bija spiesta atkāpties, un pēc Padomju Savienības Komunistiskās partijas (turpmāk “PSKP”), PSRS vienīgās partijas norādījuma tika izveidota jauna valdība. Laikā no 1940. gada 21. jūlija līdz 3. augustam Padomju Savienība pabeidza Latvijas aneksiju, kas kļuva par PSRS sastāvdaļu ar nosaukumu “Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika” (“Latvijas PSR”).

14. Iesniedzēja piedzima Rīgā krievvalodīgo ģimenē. 1971. gadā viņa iestājās Latvijas Komunistiskajā partijā (turpmāk “LKP”). Patiesībā LKP bija PSKP reģionālais atzars. Laika posmā no 1972. gada līdz 1990. gadam iesniedzēja strādāja par pasniedzēju Latvijas Universitātē. Visu šo laika posmu viņa bija LKP biedre.

15. 1980. gadu beigās Latvijā, tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs pastāvēja ievērojams sabiedrības spiediens panākt politiskās dzīves demokratizāciju. Jaunieviestās vārda brīvības rezultātā Padomju Savienības teritorijā Latvijā, kā arī pārējās Baltijas valstīs, tika izveidotas masu politiskās kustības, kas nosodīja valsts aneksiju, apliecināja nepieciešamību veidot jaunu sabiedrību, kas būtu balstīta, cita starpā, uz latvisko identitāti un vērtībām, kā arī uzsvēra nepieciešamību atjaunot valstisko neatkarību.

16. Pirmās neatkarīgās vēlēšanas padomju režīma apstākļos Latvijas teritorijā notika 1990. gada martā. Iesniedzēja tika ievēlēta Latvijas PSR Augstākajā Padomē kā pārstāve no Pļavnieku vēlēšanu apgabala Rīgā. Pēc tam viņa iestājās LKP vietējā nodaļā. 1990. gada aprīlī šī nodaļa izvēlējās iesniedzēju, lai viņa piedalītos LKP 25. kongresā, kurā viņa tika ievēlēta partijas Centrālās komitejas Kontroles un revīzijas komisijā. Saskaņā ar Komitejas protokolu kopijām iesniedzēja bija apakškomitejas locekle, kas bija atbildīga par no LKP programmas izrietošo lēmumu un pasākumu ieviešanas uzraudzību.

17. Tajā pašā kongresā delegātu grupa izteica savu nepiekrišanu LKP vispārējai politikai, kas palika lojāla Padomju Savienībai un PSKP. Pēc šo delegātu domām, LKP bija pret jebkādu sabiedriskās dzīves demokratizāciju un centās saglabāt padomju varas status quo. Šie delegāti publiski paziņoja par savu izstāšanos no LKP un izveidoja jaunu partiju – “Latvijas Neatkarīgo Komunistisko partiju”, kas nekavējoties paziņoja par savu atbalstu Latvijas neatkarībai un daudzpartiju politiskai iekārtai. Iesniedzēja nepievienojās citādi domājošiem deputātiem un palika LKP biedru rindās.

2. Latvijas Neatkarības deklarācija

18. 1990. gada 4. maijā Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, pasludinot Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā par nelikumīgu un spēkā neesošu un atjaunojot 1922. gada Latvijas Konstitūcijas (Satversmes) normu juridisko spēku. Tomēr šīs Deklarācijas 5. punkts noteica pārejas periodu, kura mērķis bija pakāpeniska valsts reālās suverenitātes atjaunošana, pakāpeniski pārraujot visas institucionāla rakstura saites ar PSRS. Šajā laika posmā daļa no Latvijas PSR Konstitūcijas palika spēkā. Īpašai valdības komisijai tika uzticēts pienākums vest sarunas ar Padomju Savienību, pamatojoties uz 1920. gada 11. augusta Krievijas-Latvijas miera līgumu.

Iepriekšminētā Deklarācija tika pieņemta ar 139 balsīm no 201 deputāta kopējā skaita, tikai vienam deputātam atturoties. 57 deputāti no deputātu grupas “Līdztiesība” (faktiski LKP grupa), ieskaitot iesniedzēju, nepiedalījās balsošanā. Tajā pašā dienā, 1990. gada 4. maijā, LKP Centrālā komiteja pieņēma rezolūciju, kurā šī Deklarācija tika pamatīgi kritizēta un kurā Padomju Savienības prezidents tika lūgts iejaukties.

19. 1990. gada 7. maijā Augstākā Padome apstiprināja neatkarīgās Latvijas Republikas valdību.

3. 1991. gada janvāra un marta notikumi

20. 1991. gada 12. janvārī padomju armija uzsāka militāra rakstura darbības pret neatkarīgo kaimiņvalsti Lietuvu, kuras valdība bija izveidota tādā pašā veidā, kā Latvijas valdība. Padomju karaspēks ieņēma Viļņas televīzijas torni un Lietuvas publiskās televīzijas galveno mītni, kā arī mēģināja ieņemt Lietuvas parlamenta ēku un citas valsts varas iestādes. Lielas Lietuvas pilsoņu masas devās aizsargāt no jauna neatkarību ieguvušās Lietuvas varas iestādes. Konflikta rezultātā, kurā bija iesaistīta padomju armija, gāja bojā 13 Lietuvas civiliedzīvotāji, un simtiem cilvēku tika ievainoti.

21. Puses nav vienisprātis par to, kas bija atbildīgs par cilvēku bojāeju Viļņas notikumu laikā 1991. gada 12.–13. janvārī. Saskaņā ar Valdības atbildētājas apgalvojumu, Padomju Savienības Komunistiskā partija bija tieši atbildīga par šo cilvēku nāvi, jo padomju karaspēks atradās PSKP faktiskā pilnīgā kontrolē. Iesniedzēja apstrīdēja Valdības versiju, norādot, ka padomju armijas agresija pret Lietuvas valdību un Lietuvas iedzīvotājiem nav pierādīts fakts; šai sakarā viņa iesniedza krievu valodā izdotas avīzes raksta kopiju, kurā tika apgalvots, ka paši Lietuvas neatkarības atbalstītāji bija raidījuši šāvienus pūlī ar nolūku diskreditēt padomju armiju.

22. Tajā pašā laikā valsts apvērsuma mēģinājums tika iniciēts Latvijā. 1991. gada 13. janvārī LKP Centrālās komitejas plēnums prasīja Latvijas valdības atkāpšanos, Augstākās Padomes atlaišanu un pilnīgas varas pārņemšanu Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas rokās, kuru tajā pašā dienā nodibināja vairākas organizācijas, ieskaitot LKP. 1991. gada 15. janvārī tā pati komiteja paziņoja, ka Augstākajai Padomei un valdībai ir atņemta to vara, un paziņoja par pilnīgu varas pārņemšanu savās rokās. Paņemot 5 civiliedzīvotāju dzīvības un ievainojot 34 cilvēkus bruņotu sadursmju laikā Rīgā, šis valsts apvērsuma mēģinājums cieta neveiksmi.

23. Saskaņā ar Valdības atbildētājas teikto, bija pilnīgi skaidrs, ka valsts apvērsuma mēģinājumu Latvijā veica LKP uz Viļņas notikumu fona, cerot, ka padomju karaspēks ieņems arī Rīgu, lai atbalstītu prosovjetisko valsts apvērsumu. Iesniedzēja norādīja, ka minētajā laika posmā Latvijā tika rīkota virkne sabiedrisku demonstrāciju, lai protestētu pret Latvijas valdības veikto pārtikas cenu paaugstināšanu; tādējādi šīs demonstrācijas bija 1991. janvāra notikumu galvenais iemesls. Iesniedzēja arī uzsvēra, ka LKP Centrālās komitejas plēnums un Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja savos paziņojumos attiecīgi 1991. gada 13. un 15. janvārī bija ne tikai aicinājuši un paziņojuši par Latvijas valsts varas iestāžu likvidāciju, bet bija arī norādījuši, ka tiks rīkotas Augstākās Padomes pirmstermiņa vēlēšanas.

24. 1991. gada 3. martā Latvijas teritorijā notika tautas nobalsošana (referendums). Balsotājiem bija jāatbild uz jautājumu, kas bija formulēts šādi : “Vai jūs atbalstāt demokrātisku un politiski neatkarīgu Latvijas Republiku?” Saskaņā ar Valdības sniegtajiem datiem balsošanā piedalījās 87,5% no visiem iedzīvotājiem, kas bija reģistrēti balsotāju sarakstos: 73,6% no viņiem atbildēja apstiprinoši. Saskaņā ar Valdības apgalvojumu, tas bija patiess tautas referendums, kas apstiprināja Latvijas iedzīvotāju lielum lielā vairākuma atbalstu valsts neatkarības idejai. Iesniedzēja apgalvo, ka tas bija vienkāršs konsultatīvs balsojums, un apstrīd iepriekšminētā balsojuma dalībnieku skaitu un tādējādi arī paša referenduma leģitimitāti.

4. 1991. gada augusta un septembra notikumi

25. 1991. gada 19. augustā Maskavā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Sevi proklamējusī “Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja” paziņoja par PSRS prezidenta M. Gorbačova pilnvaru apturēšanu, pasludinot sevi par vienīgo varas institūciju, kā arī ieviesa ārkārtas stāvokli “atsevišķos PSRS apgabalos”.

26. Tajā pašā dienā, 1991. gada 19. augustā, LKP Centrālā komiteja un Rīgas komiteja paziņoja par savu atbalstu “Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejai” un izveidoja “operatīvu grupu”, lai sniegtu tai atbalstu. Saskaņā ar Valdības teikto, 1991. gada 20. augustā LKP deputātu grupa “Līdztiesība” un dažādas citas organizācijas parakstīja un izplatīja aicinājumu ar nosaukumu “Godājamie Latvijas iedzīvotāji!”, aicinot tautu ievērot ārkārtas stāvokļa prasības un nepretoties pasākumiem, kurus ieviesa “Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja” Maskavā. Saskaņā ar iesniedzējas teikto, LKP piedalīšanās visos šajos notikumos nav pierādīta; konkrētāk, “Līdztiesības” grupas deputāti piedalījās parlamentā notiekošajās debatēs divas dienas pēc kārtas un pat nezināja, ka šāds aicinājums tiks izdots.

27. Arī šis valsts apvērsums cieta neveiksmi. 1991. gada 21. augustā Latvijas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu un proklamēja valsts tūlītēju un pilnīgu neatkarību. 1990. gada 4. maija Deklarācijas 5. punkts, kas attiecās uz pārejas periodu, tika atcelts.

28. Ar 1991. gada 23. augusta lēmumu Augstākā Padome atzina LKP par pretkonstitucionālu. Nākamajā dienā partijas darbība tika apturēta, un tieslietu ministram bija dots norādījums “izmeklēt LKP nelikumīgās darbības un iesniegt priekšlikumu ... par iespēju atļaut tās turpmāku darbību”. Pamatojoties uz tieslietu ministra priekšlikumu, 1991. gada 10. septembrī Augstākā Padome izdeva pavēli par partijas darbības izbeigšanu.

29. Pa to laiku, 1991. gada 22. augustā Augstākā Padome izveidoja parlamentāro komisiju, lai izmeklētu grupas “Līdztiesība” deputātu piedalīšanos valsts apvērsumā. Pamatojoties uz šīs komisijas galīgo ziņojumu, 1992. gada 9. jūlijā Augstākā Padome piecpadsmit deputātiem anulēja viņu deputātu mandātus; iesniedzēja nebija šo deputātu vidū.

5. Notikumu tālāka attīstība, kuros bija iesaistīta iesniedzēja

30. 1993. gada februārī iesniedzēja kļuva par priekšsēdētāju “Kustībai par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā”, kura vēlāk kļuva par politisko partiju “Līdztiesība”.

31. 1993. gada 5. un 6. jūnijā notika parlamenta vēlēšanas saskaņā ar atjaunoto 1922. gada konstitūciju. Pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas iedzīvotāji vēlēja parlamentu (Saeimu), kurš aizstāja Augstāko Padomi. Šajā brīdī beidzās iesniedzējas parlamenta locekles pilnvaru laiks. Sakarā ar Latvijas varas iestāžu atteikumu reģistrēt viņu iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoni, viņa nevarēja piedalīties ne šajās vēlēšanās, ne nākamajās parlamenta vēlēšanās, kas notika 1995. gadā, ne arī 1994. gada pašvaldību vēlēšanās. Pēc iesniedzējas apelācijas sūdzības izskatīšanas 1996. gada janvārī tiesas atzina viņas tiesības uz Latvijas pilsonību, pamatojoties uz to, ka viņa bija pēctece personai, kam pirms 1940. gada bija bijusi Latvijas pilsonība. Tādēļ tiesas deva rīkojumu vēlēšanu komisijas institūcijām reģistrēt iesniedzēju un izsniegt viņai attiecīgos dokumentus.

6. Tiesvedība krimināllietās pret diviem bijušajiem LKP vadītājiem

32. Ar Augstākās tiesas galīgo lēmumu 1995. gada 27. jūlijā A.R. un O.P., bijušie visaugstākā līmeņa vadītāji LKP, tika atzīti par vainīgiem neatkarīgās Latvijas likumīgo varas iestāžu bruņotā gāšanas mēģinājumā. Spriedumā, cita starpā, sekojošie apstākļi tika atzīti par vēsturiskiem faktiem:

(a) 1990. gada martā notikušo demokrātisko vēlēšanu rezultātā neieguvuši vairākumu Augstākajā Padomē, LKP un pārējās organizācijas, kas minētas Likuma par parlamenta vēlēšanām 5. panta 6. punktā, nolēma iet pa nekonstitucionālu ceļu un izveidoja Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju, kas mēģināja uzurpēt varu un atlaist Augstāko Padomi, kā arī Latvijas likumīgo valdību. Šādas darbības bija pretrunā ne tikai ar 1922. gada konstitūcijas 2. pantu, kas noteica, ka suverēnā vara pieder tautai, bet arī Latvijas PSR konstitūcijas 2. pantam, kas deva pilnvaras rīkoties tautas vārdā vienīgi vēlētām padomēm.

(b) LKP Centrālā komiteja sniedza finansiālu atbalstu padomju policijas īpašajai vienībai, kas bija pilnībā atbildīga par cilvēku bojāeju 1991. gada janvārī (skatīt 22. – 23. punktu iepriekš); tai laikā Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja publiski apliecināja savu atbalstu šai militarizētajai vienībai.

(c) 1991. gada augusta valsts apvērsuma laikā LKP Centrālā komiteja atklāti paziņoja par savu atbalstu “Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejai” un izveidoja “operatīvu grupu”, lai sniegtu tai atbalstu, un publicēja aicinājumu sabiedrībai pakļauties režīmam, kuru ieviesa šis sevi proklamējušais un pretkonstitucionālais veidojums.

B. 1997. gada pašvaldības vēlēšanas

33. 1997. gada 25. janvārī “Kustība par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā” iesniedza Rīgas vēlēšanu komisijai sarakstu ar desmit kandidātiem nākamajām 1997. gada 9. marta pašvaldību vēlēšanām. Iesniedzēja bija viena no šiem kandidātiem. Saskaņā ar likumu “Par pašvaldību vēlēšanām” iesniedzēja parakstīja sarakstu un tam pievienoja rakstisku paziņojumu, apliecinot, ka uz viņu neattiecas minētā likuma 9. pants. Saskaņā ar likumu pašvaldību vēlēšanās nevarēja kandidēt personas, kuras bija darbojušās PSKP, LKP, kā arī vairākās citās pantā minētajās organizācijās pēc 1991. gada 13. janvāra.

Vēstulē, kas bija nosūtīta tajā pašā dienā – 1997. gada 25. janvārī, iesniedzēja informēja vēlēšanu komisiju, ka līdz 1991. gada 10. septembrim, datumam, ar kuru oficiāli tika likvidēta LKP, viņa bija LKP Pļavnieku nodaļas un partijas kontroles un revīzijas centrālās komisijas locekle. Tomēr viņa apgalvoja, ka iepriekšminētie ierobežojumi uz viņu neattiecās, jo tie bija pretrunā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2. un 25. pantu.

34. Ar 1997. gada 11. februāra lēmumu Rīgas vēlēšanu komisija reģistrēja iesniedzējas iesniegto sarakstu. 1997. gada 9. marta vēlēšanās šis saraksts ieguva četras no sešdesmit vietām Rīgas Domē. Iesniedzēja bija viena no ievēlētajām personām.

C. 1998. gada parlamenta vēlēšanas

35. Lai piedalītos 1998. gada 3. oktobra parlamenta vēlēšanās, “Kustība par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā” izveidoja koalīciju ar Tautas Saskaņas partiju, Latvijas Sociālistisko partiju un Krievu partiju. Četras partijas sastādīja kopīgu sarakstu ar nosaukumu “Tautas Saskaņas partija”. Iesniedzēja šajā sarakstā bija iekļauta kā kandidāte no Rīgas un Vidzemes vēlēšanu apgabaliem. 1998. gada 28. jūlijā saraksts tika iesniegts reģistrācijai Centrālajai vēlēšanu komisijai. Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu iesniedzēja parakstīja un pievienoja sarakstam rakstisku paziņojumu, kas bija identisks tam, kuru viņa iesniedza pirms pašvaldību vēlēšanām. Tāpat kā 1997. gada vēlēšanās, iesniedzēja nosūtīja Centrālajai vēlēšanu komisijai vēstuli, izskaidrojot savu situāciju un apgalvojot, ka minētie ierobežojumi bija pretrunā ar Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī ar Konvencijas 1. protokola 3. pantu.

36. 1998. gada 29. jūlijā Centrālā vēlēšanu komisija apturēja saraksta reģistrāciju, pamatojoties uz to, ka iesniedzējas kandidatūra neatbilda Saeimas vēlēšanu likumam. Nevēloties apdraudēt visa saraksta reģistrēšanas izredzes, iesniedzēja atsau­ca savu kandidatūru, pēc kā saraksts tika nekavējoties reģistrēts.

D. Kārtība, kādā tika konstatēta iesniedzējas darbība LKP

37. Ar 1998. gada 7. augusta vēstuli Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs lūdza Ģenerālprokuratūru izvērtēt iesniedzējas ievēlēšanas Rīgas Domē likumīgumu.

38. Ar 1998. gada 31. augusta lēmumu, kura kopija tika nosūtīta Centrālajai vēlēšanu komisijai, Ģenerālprokuratūra konstatēja, ka iesniedzēja nebija izdarījusi nevienu noziedzīgu nodarījumu, kas noteikts Kriminālkodeksā. Lēmumā bija norādīts, ka, lai gan iesniedzēja bija iesniegusi Rīgas vēlēšanu komisijai nepatiesu informāciju par savu darbošanos LKP, nebija nekādu pierādījumu, ka viņa to bija darījusi ar konkrētu mērķi – maldināt komisiju. Šajā sakarā prokurori uzskatīja, ka iesniedzējas paziņojums, kas bija pievienots kandidātu sarakstam 1997. gada 9. marta vēlēšanām, ir lasāms kopā ar viņas 1997. gada 25. janvāra paskaidrojošo vēstuli.

39. 1999. gada 14. janvārī Ģenerālprokuratūra vērsās Rīgas apgabaltiesā ar lūgumu konstatēt, ka iesniedzēja pēc 1991. gada 13. janvāra darbojusies LKP. Savam lūgumam prokurori pievienoja sekojošos dokumentus: iesniedzējas 1997. gada 25. janvāra vēstuli; LKP centrālās kontroles un revīzijas komitejas 1991. gada 26. janvāra sapulces protokolu; LKP centrālās kontroles un revīzijas komitejas un pilsētu un apgabalu kontroles un revīzijas komiteju 1991. gada 27. marta kopīgās sapulces protokolu; šo protokolu pielikumus, kas atspoguļoja iepriekšminētās komitejas struktūru un sastāvu, kā arī Revīzijas komitejas locekļu sarakstu 1991. gada 1. jūlijā.

40. Pēc lietas izskatīšanas, ievērojot sacīkšu principu, Rīgas apgabaltiesa ar 1999. gada 15. februāra spriedumu apmierināja prokuratūras lūgumu. Tā uzskatīja, ka tās rīcībā esošie dokumenti skaidri apstiprināja iesniedzējas aktīvu līdzdalību partijas darbībā pēc minētā datuma, un ka iesniedzējas sniegtie pierādījumi nebija pietiekami, lai atspēkotu šo konstatējumu. Tādējādi tiesa noraidīja iesniedzējas argumentus par to, ka viņa bija bijusi LKP biedre tikai formāli, ka viņa nepiedalījās Centrālās kontroles un revīzijas komisijas sēdēs, un ka tādējādi nevarēja atzīt, ka viņa «darbojusies», «bijusi dedzīga biedre» vai «aktīvi darbojusies» partijā.

41. Iesniedzēja par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā. 1999. gada 12. novembrī Civillietu tiesu palāta uzsāka apelācijas sūdzības izskatīšanu. Tiesas sēdē iesniedzēja uzsvēra, ka iepriekšminēto 1991. gada 26. janvāra un 27. marta protokolu saturu, kuros bija minēts viņas vārds, nevarēja izmantot pret viņu, jo šajos divos datumos viņa bija pildījusi savus pienākumus Latvijas Augstākajā Padomē, nevis LKP. Pēc tam, kad tika uzklausīti divi liecinieki, kuri atzina, ka iesniedzēja patiešām bija atradusies Augstākajā Padomē, palāta apturēja lietas izskatīšanu, lai dotu iesniedzējai iespēju iesniegt pārliecinošākus pierādījumus savu paziņojumu pamatošanai, tādus kā parlamenta debašu protokolu vai “Līdztiesība” parlamentārās grupas sapulču protokolu. Tomēr, tā kā Saeimas kanceleja nebija saglabājusi iepriekšminētos protokolus, iesniedzēja tā arī nespēja iesniegt šādus pierādījumus.

42. Ar 1999. gada 15. decembra spriedumu Civillietu tiesu palāta noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Tā norādīja, ka prokuratūras savāktie pierādījumi bija pietiekami, lai secinātu, ka iesniedzēja bija aktīvi piedalījusies LKP darbībā pēc 1991. gada 13. janvāra. Palāta tālāk uzsvēra, ka lēmums par LKP darbības izbeigšanu bija ticis pieņemts “atbilstoši Latvijas valsts interesēm konkrētā vēsturiski politiskā situācijā” un ka starptautiskās konvencijas, uz kurām atsaucās iesniedzēja, paredzēja attaisnojamus ierobežojumus vēlēšanu tiesību īstenošanai.

43. Pēc Civillietu tiesu palātas sprieduma pasludināšanas, kas stājās spēkā ar tā pasludināšanas brīdi, iesniedzējas ievēlēšana amatā tika anulēta, un viņa zaudēja savu deputātes mandātu Rīgas Domē.

44. Viņa iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu Augstākās tiesas Senātā. Viņa, cita starpā, uzsvēra apstrīdētā ierobežojuma neatbilstību Konvencijas 11. pantam. Ar 2000. gada 7. februāra galīgu lēmumu Senāts atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai. Pēc Senāta viedokļa, minētā tiesvedība aprobežojās ar vienu, skaidri noteiktu mērķi, proti, konstatēt, vai pēc 1991. gada 13. janvāra iesniedzēja bija vai nebija darbojusies LKP. Senāts secināja, ka tam nebija jurisdikcijas analizēt šī konstatējuma juridiskās sekas, pamatojoties uz to, ka šīm sekām nebija nekādas ietekmes uz pašu konstatējumu. Bez tam Senāts atzīmēja, ka jebkāda šāda analīze ietvertu izvērtējumu par Latvijas likumu atbilstību konstitucionālajām un starptautiskajām tiesību normām, kas nebija kasācijas tiesvedības kompetences ietvaros.

45. Tievedība, kas bija līdzīga tiesvedībai pret iesniedzēju, tika uzsākta arī pret nelielu skaitu citu LKP aktīvistu, no kuriem ne visus tiesa atzina par tādiem, kas bija “aktīvi darbojušies” LKP pēc 1991. gada janvāra.

E. 2002. gada parlamenta vēlēšanas

46. Nākamās parlamenta vēlēšanas notika 2002. gada 5. oktobrī. Lai piedalītos šajās vēlēšanās, partija “Līdztiesība”, kuras priekšsēdētāja bija iesniedzēja, izveidoja apvienību ar divām citām partijām – Tautas Saskaņas partiju un Sociālistisko partiju, kurai tika dots nosaukums “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (saīsinājumā PCTVL). Apvienības vēlēšanu manifests īpaši uzsvēra nepieciešamību atcelt vēlēšanu tiesību ierobežojumus personām, kuras bija darbojušās LKP pēc 1991. gada 13. janvāra.

47. 2002. gada pavasarī partijas “Līdztiesība” valde izvirzīja iesniedzēju par kandidāti 2002. gada vēlēšanām; apvienības PCTVL padome šo izvirzīšanu apstiprināja. Tomēr nedaudz vēlāk, 2002. gada 16. maijā parlaments, kura pilnvaru laiks jau tuvojās beigām, noraidīja priekšlikumu atcelt Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktu. Apvienības padome, kas pilnībā apzinājās iesniedzējas situāciju un baidījās, ka viņas kandidatūra aizkavētu visa PCTVL saraksta reģistrēšanu, mainīja savu viedokli un nolēma neiekļaut viņas vārdu kandidātu sarakstā. Tad iesniedzēja nolēma iesniegt atsevišķu sarakstu, kurā bija ietverts tikai viens vienīgs – viņas pašas uzvārds, dodot tam nosaukumu “Tautas Saskaņas partija”.

48. 2002. gada 23. jūlijā apvienība PCTVL iesniedza Centrālajai vēlēšanu komisijai savu sarakstu. Kopumā tajā bija iekļauti 77 kandidātu uzvārdi pieciem Latvijas vēlēšanu apgabaliem. Tajā pašā dienā iesniedzēja lūdza komisiju reģistrēt viņas pašas sarakstu tikai un vienīgi Kurzemes vēlēšanu apgabalam. Tāpat kā piesakoties uz 1998. gada vēlēšanām, viņa pievienoja savam sarakstam rakstisku paziņojumu, kurā norādīja, ka minētie ierobežojumi neatbilda Satversmei un starptautiskajām saistībām, kuras Latvija bija uzņēmusies. 2002. gada 25. jūlijā komisija reģistrēja abus sarakstus.

49. Ar 2002. gada 7. augusta lēmumu Centrālā vēlēšanu komisija, atsaucoties uz Civillietu tiesu palātas 1999. gada 15. decembra spriedumu, svītroja iesniedzēju no viņas saraksta. Bez tam, kad komisija bija konstatējusi, ka iesniedzēja bija bijusi vienīgā kandidāte sarakstā ar nosaukumu “Tautas Saskaņas partija” un ka pēc viņas svītrošanas tajā nebija palicis neviens uzvārds, komisija nolēma anulēt saraksta reģistrāciju.

50. 2002. gada 5. oktobra vēlēšanās apvienības PCTVL saraksts saņēma 18,94 % balsu un ieguva divdesmit piecas vietas parlamentā.

F. Eiropas Parlamenta vēlēšanas

51. 2004. gada 1. maijā Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Pirms šī datuma, pamatojoties uz 2004. gada 12. februāra Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumu, iesniedzējai tika atļauts kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Vēlēšanas notika 2004. gada 12. jūnijā, un iesniedzēja tika ievēlēta par Eiropas Parlamenta deputāti.

II. NACIONĀLĀS TIESĪBU NORMAS UN PRAKSE, KAS ATTIECAS UZ LIETU

A. Tiesību normas par Latvijas valstisko statusu

52. 1990. gada 4. maija Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu nosaka:

“Latvijas PSR Augstākā Padome nolemj:

1. Atzīstot starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār nacionālo tiesību normām, uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940. gada 17. jūnija Latvijas Republikas suverenās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā.

2. Pasludināt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža Latvijas Saeimas 1940. gada 21. jūlijā pieņemto deklarāciju “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā”.

3. Atjaunot Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir LATVIJAS REPUBLIKA, saīsināti – LATVIJA.

4. Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmes darbību, izņemot tos pantus, kas nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti:

1. pants - Latvija ir neatkarīga, demo­krātiska republika;

2. pants - Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai;

3. pants – Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;

6. pants – Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Satversmes 6. pants piemērojams, atjaunojoties tām neatkarīgās Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes struktūrām, kuras garantē brīvu vēlēšanu norisi.

5. Noteikt pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto, kurš izbeigsies ar Latvijas Republikas parlamenta sanākšanu. Pārejas perioda laikā augstāko varu realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome.

6. Uzskatīt par iespējamu pārejas periodā piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, kas šī lēmuma pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu.

Strīdus gadījumos jautājumi par tiesību aktu piemērošanu tiks nodoti Latvijas Republikas Satversmes tiesai.

Pārejas periodā jaunus tiesību aktus var pieņemt vai esošos aktus var grozīt tikai Latvijas Republikas Augstākā Padome.

7. Izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilstu pašreizējai Latvijas politiskajai, ekonomiskajai un sociālajai situācijai.

8. Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kas izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību.

9. Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju.”

53. 1991. gada 21. augusta Konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” attiecīgie panti nosaka, ka:

“Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme.

2. Atzīt par spēku zaudējušu 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 5. punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanai de facto.

3. Līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai, augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome. Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi.

4. Šis konstitucionālais likums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.”

B. PSKP un LKP statuss

54. PSKP lomu bijušajā Padomju Savienībā noteica 1977. gada PSRS Konstitūcijas 6. pants un 1978. gada Latvijas PSR Konstitūcijas 6. pants, kuri bija formulēti identiski. Šīs tiesību normas noteica, ka:

“Padomju sabiedrības un tās politiskās sistēmas, visu valsts institūciju un organizāciju centra vadošais un norādošais spēks ir Padomju Savienības Komunistiskā partija. PSKP pastāv tautai un kalpo tautai.

Bruņojusies ar marksisma-ļeņinisma ideju, Komunistiskā partija nosaka sabiedrības attīstības vispārējo perspektīvu un PSRS iekšējās un ārējās politikas kursu, vada Padomju tautas lielo radošo darbu un sniedz plānotu, sistemātisku un teorētiski pamatotu raksturu cīņai par komunisma uzvaru.

Visām partijas organizācijām ir jādarbojas PSRS Konstitūcijas ietvaros.”

55. Augstākās Padomes 1991. gada 24. augusta lēmums “Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības apturēšanu” bija formulēts šādi:

“1991. gada 20. augustā Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālā fronte, Darba kolektīvu apvienotā padome, Kara un darba veterānu republikāniskā padome, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja un Latvijas ĻKJS Centrālā Komiteja izplatīja aicinājumu, kurā republikas iedzīvotājiem paziņoja, ka Latvijā ieviests ārkārtējais stāvoklis, un aicināja visus iedzīvotājus vērsties pret tiem, kas nepakļaujas Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas pasākumiem. Tādējādi minētās (..) organizācijas ir izteikušas atbalstu valsts apvērsuma organizētājiem un aicinājušas to darīt arī citus iedzīvotājus.

Šo organizāciju rīcība ir pretrunā ar tobrīd spēkā bijušās Latvijas PSR Konstitūcijas 4., 6. un 49. pantu, kas nosaka, ka Latvijas pilsoņiem ir tiesības apvienoties tikai tādās partijās un citās sabiedriskajās organizācijās, kuru mērķi un praktiskā darbība nav vērsti uz pastāvošās valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu vai gāšanu vai citādi nav pretrunā ar Latvijas PSR Konstitūciju, ka sabiedriskajām organizācijām ir jāievēro konstitūcija un likumi, un jādarbojas tajos noteiktajā kārtībā.

Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Apturēt Latvijas Komunistiskās partijas [un citu iepriekšminēto organizāciju] darbību. (..)”

56. Augstākās Padomes 1991. gada 10. septembra lēmuma par iepriekšminēto organizāciju darbības izbeigšanu attiecīgās daļas nosaka:

“(..)Latvijas Komunistiskā partija, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālā fronte, Darba kolektīvu apvienotā padome, Kara un darba veterānu republikāniskā padome jau 1990. gada maijā izveidoja PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komiteju, kura 1990. gada 25. novembrī tika pārdēvēta par Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju. (..)

1991. gada 15. janvārī Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja paziņoja par visas varas pārņemšanu tās rokās un Latvijas Republikas Augstākās Padomes un valdības atstādināšanu.

1991. gada augustā Latvijas Komunistiskās partijas CK [un citas iepriekšminētās organizācijas] atbalstīja valsts apvērsumu. (..)

Ņemot to visu vērā, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Izbeigt Latvijas Komunistiskās partijas [un citu iepriekšminēto organizāciju], kā arī šo organizāciju koalīcijas – Sabiedrības glābšanas Vislatvijas komitejas darbību kā antikonstitucionālu (..).

2. Izskaidrot Latvijas Komunistiskās partijas [un citu iepriekšminēto organizāciju] bijušajiem biedriem, ka viņiem ir tiesības apvienoties partijās un citās sabiedriskās organizācijās, kuru mērķi un praktiskā darbība nav vērsti uz pastāvošās valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu vai gāšanu vai citādi nav pretrunā ar Pamatlikumu un Latvijas Republikas likumiem. (..)”

C. Tiesību akti vēlēšanu jomā

1. Materiālās tiesību normas

57. Latvijas Republikas konstitūcijas (Satversmes), kura pieņemta 1922. gadā un grozīta ar 1998. gada 15. oktobra likumu, uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka:

9.pants

“Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.”

64.pants

“Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kartībā un apmēros.”

91.pants

“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

101.pants

“Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. (..)”

58. 1995. gada 25. maija Saeimas vēlēšanu likuma uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka:

4.pants

“Saeimā var ievēlēt katru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu, ja vien uz viņu neattiecas kāds no šā likuma 5. pantā minētajiem ierobežojumiem.”

5.pants

“Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras: (..)

6) pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai to reģionālajās komitejās; (..)”

11.pants

“Kandidātu sarakstam pievienojami šādi dokumenti: (..)

3) katra sarakstā ietvertā kandidāta parakstīta deklarācija, ka viņš atbilst šā likuma 4.panta prasībām un uz viņu neattiecas šā likuma 5. panta 1.–6. punktā minētie ierobežojumi; (..)”

13.pants

“(..) (2) Reģistrētie kandidātu saraksti nav atsaucami, un grozījumus tajos var izdarīt tikai Centrālā vēlēšanu komisija kādā no šādiem veidiem:

1)izsvītrojot pieteikto kandidātu, ja:

a) kandidāts nav pilntiesīgs Latvijas pilsonis (4. un 5.pants), (..)

(3) (..) kandidāts svītrojams, pamatojoties uz attiecīgās iestādes izdotu izziņu vai tiesas spriedumu. Faktu, ka kandidāts: (..)

6) pēc 1991.gada 13. janvāra darbojies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, – apliecina attiecīgās tiesas spriedums; (..)”

59. 1994. gada 13. janvāra Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likums satur līdzīgas tiesību normas iepriekšminētajā Saeimas vēlēšanu likumā noteiktajām tiesību normām. Jo īpaši 9. panta 5. punkts ir identisks Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktam.

2. Procesuālās tiesību normas

60. Lietu izskatīšanu, kuras laikā tiek konstatēts juridisks fakts par darbošanos vai nedarbošanos iepriekšminētajās organizācijās, nosaka Civilprocesa kodeksa 23-A nodaļa, kura tika pievienota ar 1998. gada 3. septembra likumu un nosaukta “Lietu izskatīšana par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu”. Šīs nodaļas tiesību normas nosaka:

233-1.pants

“Pieteikumu par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu var iesniegt prokurors (..)

Pieteikums iesniedzams tiesā pēc tās personas dzīvesvietas, attiecībā uz kuru tiek iesniegts pieteikums par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu.

Pieteikumu var iesniegt, ja vēlēšanu komisija ir reģistrējusi kandidātu sarakstu, kurā kā deputāta kandidāts pieteikts pilsonis, par kuru ir pierādījumi, ka viņš pēc 1991. gada 13. janvāra ir darbojies PSKP (LKP) (..). Pieteikumu par kandidātu sarakstā iekļautu personu var iesniegt arī pēc tam, kad notikušas vēlēšanas.

Pieteikumam pievienojama vēlēšanu komisijas izziņa par to, ka attiecīgā persona ir pieteikta kā deputāta kandidāts un attiecīgais deputātu kandidātu saraksts ir reģistrēts vēlēšanām, kā arī pierādījumi, kas apstiprina pieteikumā minētos apstākļus.”

233-3.pants

“Izskatījusi pieteikumu, tiesa taisa spriedumu, ar kuru:

1) atzīst, ka atbildētājs pēc 1991.gada 13.janvāra ir darbojies PSKP (LKP) (..);

2) atzīst, ka pieteikums ir nepamatots, un to noraida. (..)”

D. Priekšlikumi atcelt apstrīdētos ierobežojumus

61. Saeimas vēlēšanu likumu 1995. gada 25. maijā pieņēma pirmais parlaments, kas tika ievēlēts pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, saukts par “5. Saeimu” (pir­mās četras Saeimas pastāvēja laika posmā no 1922. līdz 1934. gadam). Nākamā Saeima (sestā), kas tika ievēlēta 1995. gada oktobrī, izskatīja trīs dažādus priekšlikumus atcelt iepriekšminētā likuma 5. panta 6. punktu. 1997. gada 9. oktobra plenārsēdē pēc ilgstošām debatēm šie trīs priekšlikumi tika noraidīti ar lielu balsu vairākumu. Tāpat 1997. gada 18. decembrī debašu laikā par priekšlikumu sašaurināt 5. panta 6. punktu, tika apstiprināta šobrīd spēkā esošā šīs tiesību normas redakcija. 1998. gadā ievēlētā nākamā Saeima (septītā) 2002. gada 16. maija plenārsēdē izskatīja priekšlikumu atcelt 5. panta 6. punktu. Pēc ilgām debatēm deputātu vairākums atteicās pieņemt šo priekšlikumu.

Visbeidzot, 2002. gadā ievēlētā astotā Saeima izskatīja līdzīgu priekšlikumu 2004. gada 15. janvārī. Arī tas tika noraidīts.

E. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedums

62. Ar 2000. gada 30. augustā pieņemtu spriedumu lietā Nr.2000-03-01 Satversmes tiesa atzina Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktā un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. punktā noteiktos ierobežojumus par atbilstošiem Latvijas Satversmei un Konvencijas 14. pantam saistībā ar 1. protokola 3. pantu.

Šajā spriedumā, kurš tika pieņemts ar četrām balsīm pret trim, Satversmes tiesa vispirms atgādināja Konvencijas izveidoto institūciju praksē iedibinātos vispārīgos principus Konvencijas 14. panta un 1. protokola 3. panta piemērošanā. Tālāk tā noteica, ka:

“(..) 4. Nepamatots ir (..) apgalvojums, ka apstrīdētās normas, liedzot atsevišķus Latvijas pilsoņus pieteikt par kandidātiem un ievēlēt Saeimā vai paš­valdības padomēs, diskriminē viņus politiskās piederības dēļ (..). Apstrīdētās normas paredz nevis atšķirīgu izturēšanos atkarībā no personas politiskās pārliecības (uzskatiem), bet gan vēlēšanu tiesību ierobežojumu par darbošanos pret atjaunoto demokrātisko iekārtu pēc 1991. gada 13. janvāra. (..)

Līdz ar to likumdevējs saistījis ierobežojumus ar katras personas individuālās atbildības pakāpi šo organizāciju mērķu un programmas realizēšanā un apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums tikt ievēlētam Saeimā vai pašvaldībā saistīts ar konkrētās personas darbību attiecīgajās (..) organizācijās.

Tikai formāla piederība pie minētajām organizācijām nevar kalpot par iemeslu, lai personu nedrīkstētu pieteikt par kandidātu un ievēlēt Saeimā. (..).

Tādējādi apstrīdētās normas ir vērstas tikai pret tām personām, kuras ar aktīvu darbību 1991. gada 13. janvāra okupācijas armijas klātesamības apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu, bet nav attiecināmas uz personām ar atšķirīgu politisko pārliecību (uzskatiem). Atsevišķām tiesām raksturīgā tendence koncentrēties tikai uz formālās piederības fakta konstatēšanu, neizvērtējot personas darbību, neatbilst mērķim, kuru likumdevējs, pieņemot apstrīdēto tiesību normu, centies panākt. (..)

6. (..) Tā kā šo organizāciju darbības mērķi bija saistīti ar pastāvošās valsts iekārtas graušanu, to būtība bija antikonstitucionāla. (..)

Tādējādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumu mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību. Apstrīdētās normas ir vērstas nevis pret ideju plurālismu Latvijā vai kādas personas politiskajiem uzskatiem, bet gan pret personām, kuras ar aktīvu rīcību ir mēģinājušas graut demokrātisko valsts iekārtu (..). Cilvēktiesību izmantošana nedrīkst tikt vērsta pret demokrātiju kā tādu. (..)

Tiesību būtība un efektivitāte izpaužas arī to ētiskumā. Demokrātiskas sabiedrības leģitīmajās interesēs ir prasīt no saviem politiskajiem pārstāvjiem lojalitāti pret demokrātiju. Nosakot ierobežojumus, netiek apšaubīta kandidātu cieņa un gods personiskā tiesiskā labuma nozīmē, bet gan tiek apšaubīts tas, vai attiecīgās personas ir cienīgas pārstāvēt tautu parlamentā vai attiecīgajā pašvaldībā. Šie ierobežojumi attiecas uz personām, kuras bija okupācijas varas represiju aparāta štata darbinieki vai pēc 1991. gada 13. janvāra darbojās apstrīdētajās normās minētajās organizācijās un aktīvi vērsās pret atjaunoto Satversmi un Latvijas valsti. (..)

Pamatots ir (..) apgalvojums, ka demokrātiska valsts iekārta ir jāaizsargā no cilvēkiem, kuri ētiskajā ziņā nav kvalificēti kļūt par demokrātiskas valsts pārstāvjiem politiskajā vai pārvaldes līmenī (..)

(..) Kandidāta svītrošana no kandidātu saraksta, ja viņš ir darbojies minētajās organizācijās, nav administratīva patvaļa, tā pamatojas uz individuālu tiesas spriedumu. Saskaņā ar likumu individuālās atbildības vērtējums ir (..) tiesu kompetencē. (..)

7. (..) Lai noteiktu, vai piemērotais līdzeklis, tas ir, pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, ir samērīgs ar mērķiem — aizsargāt, pirmkārt, demokrātisko valsts iekārtu, ko nodrošina arī vispāratzīto ētikas normu ievērošana, otrkārt, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību, jāizvērtē politiskā situācija valstī un ar to saistītie blakusapstākļi. Tā kā likumdevējs ir vairākkārt vērtējis demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus kopsakarā ar vēlēšanu tiesību jautājumiem, (..), tiesa neuzskata, ka pašreiz būtu pamats apšaubīt piemērotā līdzekļa un mērķa samērīgumu.

Taču likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku.”

63. Trīs no septiņiem Satversmes tiesas tiesnešiem, kuri izskatīja iepriekšminēto lietu, pievienoja spriedumam atsevišķos viedokļus, kuros viņi apliecināja, ka nepiekrīt vairākuma secinājumiem. Atsaucoties, cita starpā, uz 1995. gada 26. septembra spriedumu lietā Vogt pret Vāciju (A sērija, Nr. 323) un Lielajā palātā izskatīto lietu Rekvényi pret Ungāriju (Nr. 25390/94, CEDH 1999-III), viņi uzskatīja, ka apstrīdētie ierobežojumi varēja būt plašāki attiecībā uz ierēdņiem, nekā attiecībā uz vēlētiem pārstāvjiem. Saskaņā ar šo tiesnešu teikto, kopš 1991. gada Latvijas demokrātiskā iekārta un institucionālā sistēma bija kļuvušas pietiekami stabilas, lai personas, kuras bija darbojušās pret šo iekārtu pirms desmit gadiem, vairs neradītu valstij reālas briesmas. Tādējādi attiecībā uz šīm personām noteiktie vēlēšanu tiesību ierobežojumi nebija samērīgi leģitīmajam mērķim.

F. Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums

64. Pirms Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti, Latvijas Saeima pieņēma Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumu, kas tika pieņemts 2004. gada 29. janvārī un stājās spēkā 2004. gada 12. februārī. Likumā nav tiesību normu, kas būtu līdzīgas Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6.punktā noteiktajām. Tādējādi iesniedzēja varēja kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

LIKUMDOŠANA

I. VALDĪBAS SĀKOTNĒJAIS IEBILDUMS

65. Valdība apgalvoja, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums nesaturēja Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktam līdzīgu tiesību normu (skatīt 58. un 64. punktu iepriekš). Tādējādi iesniedzēja varēja pieteikt savu kandidatūru Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kurās viņa faktiski arī vēlāk tika ievēlēta. Valdība uzsvēra, ka Eiropas Parlaments kā supranacionāls likumdevējs uzskatāms kā “augstāka” likumdevēja institūcija salīdzinājumā ar Latvijas parlamentu, un ka “iesniedzēja varēs efektīvi izmantot savas pasīvās vēlēšanu tiesības pat augstākā līmenī nekā iepriekš plānotajā”.

66. Valdība atzina, ka līdz šim nebija ticis izdarīts neviens grozījums Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumos. Tādējādi apstrīdētais ierobežojums palika spēkā, un iesniedzēja vēl joprojām nevarēja kandidēt ne valsts parlamenta, ne pašvaldību vēlēšanās. Tomēr Valdība neuzskatīja, ka šis fakts bija būtisks lietas iznākumam. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gada pavasarī iezīmēja pārejas perioda kulmināciju, tas ir, valsts pāreju no totalitāras sabiedrības uz demokrātisku sabiedrību, un parlamenta locekļi to apzinājās. Vēl jo vairāk, apstrīdēto tiesību normu regulāra pārskatīšana bija stabila parlamenta darba prakse (skatīt 61. punktu iepriekš), un ka ierobežojumiem, par kuriem sūdzējās iesniedzēja, bija pagaidu raksturs.

67. Iepriekšminēto iemeslu dēļ Valdība uzskatīja, ka šīs lietas pamatā esošais jautājums bija atrisināts un ka iesniegums bija svītrojams no izskatāmo lietu saraksta saskaņā ar Konvencijas 37. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

68. Iesniedzēja tam nepiekrita. Viņa atzina, ka viņai bija tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un ka viņa bija to arī darījusi; tomēr šis fakts neatrisināja strīda jautājumu, jo Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumos ietvertie ierobežojumi vēl joprojām bija spēkā, un nebija pilnīgas pārliecības, ka tie tiks atcelti tuvākajā nākotnē.

69. Tiesa uzskata, ka Valdības lūgumā uzdotais jautājums ir noskaidrot, vai iesniedzēja faktiski ir zaudējusi savu “cietušās” statusu Konvencijas 34. panta izpratnē. Šajā sakarā Tiesa atgādina savu nemainīgo judikatūru, ka ar iesniedzējam labvēlīgu lēmumu vai pasākumu principā nepietiek, lai viņam atņemtu “cietušā” statusu, ja valsts iestādes nav atzinušas, tieši vai pēc būtības, Konvencijas iespējamo pārkāpumu un pēc tam nav veikušas pasākumus pārkāpuma novēršanai (skat., piemēram, 1996. gada 25. jūnija spriedumu lietā Amuur pret Franciju, Reports of Judgments and Decisions 1996-III, 846. lpp., 36. punkts, Lielajā palātā skatīto lietu Dalban pret Rumāniju, Nr. 28114/95, 44. punkts, CEDH 1999-VI, Lielajā palātā skatīto lietu Labita pret Itāliju, Nr. 26772/95, 142. punkts, CEDH 2000-IV, un 2001. gada 4. jūlija Lielās palātas spriedumu lietā Ila?cu un citi pretMoldovu un Krieviju, Nr. 48787/99). Šajā lietā apstrīdētās tiesību normas vēl joprojām ir spēkā, un iesniedzējai vēl joprojām nav tiesību kandidēt valsts parlamenta vēlēšanās (un pašvaldību vēlēšanās).

70. Attiecībā uz Valdības minēto faktu, ka iesniedzējai bija tiesības piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, Tiesa atzīst, ka šajā gadījumā ir piemērojams 1. protokola 3. pants (skatīt Lielajā palātā skatīto lietu Matthews pret Apvienoto Karalisti [GC], Nr. 24833/94, 39.–44. punkts un 48.-54. punkts, CEDH 1999-I). Tomēr fakts, ka personai ir tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, neatbrīvo valsti no pienākuma ievērot personas tiesības saskaņā ar 1. protokola 3. pantu attiecībā uz nacionālo parlamentu.

71. Apkopojot iepriekš minēto, Latvijas valsts iestādes nav atzinušas, vēl jo vairāk, nav pat novērsušas pārkāpumus, par kuriem sūdzas iesniedzēja. Iesniedzēja šajos pārkāpumos vēl joprojām ir šo pārkāpumu rezultātā “cietusī”.

72. Tādējādi valdības sākotnējais iebildums ir noraidāms.

II. PAR KONVENCIJAS 1. PROTOKOLA 3. PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

73.Iesniedzēja sūdzējās, ka aizliegums viņai kandidēt valsts parlamenta vēlēšanās sakarā ar viņas aktīvu darbību LKP pēc 1991. gada 13. janvāra bija Konvencijas 1. protokola 3. panta pārkāpums, kas nosaka:

“Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc zināma saprātīga laika posma organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.”

A. Palātas spriedums

74. Sākumā Palāta norādīja, ka politiskās lojalitātes pienākums, ko Tiesa noteikusi attiecībā uz valsts ierēdņu politisko aktivitāšu ierobežojumiem, nevarēja tikt tādā pašā mērā piemērots attiecībā uz indivīdu tiesībām kandidēt uz ievēlēšanu parlamentā. Tālāk tā konstatēja, ka aizliegumam iesniedzējai kandidēt bija leģitīmi mērķi, proti, valsts neatkarības, demokrātiskās kārtības un valsts drošības aizsardzība. Palāta norādīja, ka ierobežojums nebija ierobežots laikā, un ka pastāvīgs aizliegums kandidēt vēlēšanās varēja būt attaisnojams vienīgi smagu kriminālnodarījumu, tādu kā kara noziegumi vai valsts nodevība, gadījumā. Tajā pašā laikā tā uzskatīja, ka aizliegums bijušā režīma vadošajām figūrām kandidēt parlamenta vēlēšanās varēja tikt uzskatīts par leģitīmu un līdzsvarotu pasākumu agrīno gadu laikā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, neizvērtējot attiecīgā indivīda rīcību.

75. Taču pēc noteikta laika kļuva nepieciešams izvērtēt, vai citi faktori, it īpaši indivīda personiskā līdzdalība apstrīdētajos notikumos, vēl joprojām attaisnoja aizliegumu viņam vai viņai kandidēt. Pēc Palātas domām, tā kā nacionālajām tiesām bija tikai ierobežotas pilnvaras, ja tādas vispār pastāvēja, izvērtēt reālās briesmas, kuras ikviens indivīds, uz kuru attiecās ierobežojums, radīja pastāvošajai demokrātiskajai kārtībai, Tiesai pašai vajadzēja izvērtēt, vai iesniedzējas darbība pirms vairāk nekā desmit gadiem vēl joprojām bija pietiekams pamatojums liegt viņai tiesības kandidēt parlamenta vēlēšanās. Šai sakarā tā atzīmēja, ka, lai gan iesniedzēja bija ieņēmusi svarīgu amatu LKP struktūrā, nebija nekādu pierādījumu, ka viņas faktiskā rīcība minētajā laika posmā 1991. gadā attaisnoja vēl joprojām pastāvošo ierobežojumu. Tiesa arī uzskatīja par svarīgu norādīt, ka iesniedzēja nekad nebija tikusi tiesāta par kādu nodarījumu, ka LKP tika likvidēta tikai pēc 1991. gada augusta notikumiem un ka nebija pierādījumu, ka iesniedzējas pašreizējā rīcība attaisnoja vēl joprojām pastāvošo ierobežojumu. Tālāk tā kritizēja Latvijas likumdevējus par apstrīdētā ierobežojuma pieņemšanu tikai 1995. gadā, bet nevis pirms 1993. gadā rīkotajām vēlēšanām. Tas norādīja, ka bijušās LKP vadošās figūras netika uzskatītas par apdraudējumu demokrātijai. Kopumā un it īpaši ievērojot judikatūras principus, kas izrietēja no Konvencijas 11. panta, savu apsvērumu un secinājuma pamatošanai, Palāta uzskatīja, ka aizliegums iesniedzējai kandidēt parlamenta vēlēšanās nebija samērīgs, un tādējādi pārkāpa Konvencijas 1. protokola 3. pantu.

B. Pušu iesniegumi

1. Iesniedzēja

76. Iesniedzēja lūdza atstāt Palātas spriedumu spēkā. Viņa uzskatīja, ka iemesli, kas tika minēti sakarā ar aizliegumu viņai kandidēt, ir izskatāmi to principu un secinājumu gaismā, kurus Tiesa norādījusi savā 1998. gada 30. janvāra spriedumā lietā Turcijas Apvienotā Komunistiskā partija un citi pret Turciju (Reports 1998-I, 21.–22. lpp., 45.–46. punkts). Iesniedzēja apstrīdēja apgalvojumus par LKP it kā totalitāro un bīstamo raksturu, atsaucoties uz partijas oficiālo programmu, kas tika pieņemta 1990. gada aprīlī, kas aizstāvēja “konstruktīvu sadarbību starp dažādiem politiskajiem spēkiem, kas ir labvēlīga sabiedrības demokrātiskai pārveidei” un “uz demokrātijas [un] humānisma principiem balstītu sabiedrību”. Vēl jo vairāk, LKP 25. kongresa laikā partijai nebija nekāda nodoma atjaunot bijušo totalitāro komunistisko režīmu. Tālāk viņa norādīja, ka LKP tika pasludināta par pretkonstitucionālu vienīgi 1991. gada 23. augustā, un ka līdz minētajam datumam, tai skaitā laika posmā pēc 1991. gada janvāra partijas darbība bija bijusi pilnīgi likumīga.

77. Tālāk iesniedzēja apgalvoja, ka, lai pierādītu lojalitātes trūkumu pret Latviju, nepietika tikai ar faktiem par viņas piederību LKP un viņas amatu partijas struktūrā. Patiesi, no Augstākās Padomes 201 deputāta 106 agrāk bija bijuši LKP biedri, un deputātu sadalīšana divās galvenajās grupās bija balstīta tikai uz viņu attieksmi pret Neatkarības deklarāciju, un nevis uz faktu, vai viņi bija vai nebija bijuši šīs partijas biedri. Līdzīgā kārtā LKP nevarēja apsūdzēt mēģinājumā gāzt demokrātisko režīmu. Attiecībā uz 1991. gada janvāra notikumiem iesniedzēja atkārtoja savu notikumu versiju (skatīt 21., 23.–24. punktu iepriekš). Viņa iesniedza LKP parlamentārās grupas izdota uzsaukuma kopiju, kas bija publicēts 1991. gada 21. janvārī, kas saturēja noliegumu, ka partija bija bijusi iesaistīta bruņotu uzbrukumu organizēšanā un “politisku provokāciju izmantošanā … pasaules sabiedriskās domas maldināšanai”. Jebkurā gadījumā pati iesniedzēja nekad nebija bijusi Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas locekle. Attiecībā uz 1991. gada 19. augusta notikumiem viņa apgalvoja, ka bija pierādījumi, kas reabilitēja LKP.

78. Iesniedzēja uzskatīja, ka Latvijas Republikas divdomīgais konstitucionālais statuss attiecīgajā laika posmā bija svarīgs un vērā ņemams faktors. Šai sakarā viņa atzīmēja, ka 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija bija noteikusi pārejas periodu, lai institucionālās saites ar PSRS tiktu pārtrauktas pakāpeniski. Patiesībā tas bija divvaldības posms, kurā padomju un Latvijas konstitūciju un tiesību normu teksti, un pat dažas padomju un Latvijas institūcijas pastāvēja vienlaicīgi un funkcionēja paralēli visā valsts teritorijā. Iesniedzēja atzina, ka 1991. gada 21. augusta konstitucionālais likums bija noslēdzis pārejas posmu; taču nebija iespējams pasludināt pašu šī laika posma pastāvēšanu par spēkā neesošu. Tā kā to institūciju leģitimitāte, kas tai laikā darbojās Latvijas teritorijā, nebija skaidri noteikta, nebija pareizi runāt par valsts apvērsumu šī izteiciena tiešajā izpratnē.

79. Tāpat arī LKP nevarēja kritizēt par to, ka pārejas posma laikā tā ieņēma prosovjetisku un pret neatkarību vērstu nostāju. Atzīstot, ka LKP un viņa pati bija apliecinājušas savu nelokāmo atbalstu Latvijai, kurai bija lielāka suverenitāte, kas tomēr turpināja būt par PSRS sastāvdaļu, iesniedzēja atzīmēja, ka minētajā laika posmā pat to parlamenta deputātu vidū, kas principā atbalstīja neatkarību, pastāvēja plašs viedokļu spektrs par to, kā valstij vajadzētu politiski attīstīties. Bez tam ārvalstu vadītāji arī nebija vienisprātis šajā jautājumā: daži bija ļoti skeptiski noskaņoti par Baltijas valstu atbrīvošanu un bija izvēlējušies pieeju, kas balstījās uz neiejaukšanos Padomju Savienības iekšējās lietās. Īsumā, atbalstot vienu no iespējamajiem attīstības ceļiem, LKP faktiski bija izmantojusi savas tiesības uz politisko viedokļu plurālismu, tiesības, kas bija raksturīgas demokrātiskai sabiedrībai.

80. Iesniedzēja atzina par nepārliecinošu un nepamatotu Valdības argumentu, ka atļauja personām, kas bija bijušas LKP biedri pēc 1991. gada 13. janvāra, kļūt par valsts parlamenta deputātiem varētu apdraudēt valsts drošību. Viņa norādīja, ka apstrīdētais ierobežojums nebija pastāvējis pirms 1995. gada un ka pirmajās Saeimas (parlamenta) vēlēšanās pēc 1922. gada Satversmes atjaunošanas Latvijas Saeimā tika ievēlētas trīs personas, kas bija tādā pašā statusā kā viņa. Šajos apstākļos iesniedzēja nesaskatīja, kā viņas ievēlēšana varētu apdraudēt valsts drošību tik ilgi pēc faktiskajiem notikumiem, kas tika izmantoti pret viņu.

81. Tā kā Valdība atsaucās uz Satversmes Tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumu, iesniedzēja atsaucās uz atšķirīgo viedokli, kuru bija parakstījuši trīs no septiņiem tiesnešiem, kas bija izskatījuši lietu un atzinuši, ka ierobežojums bija nesamērīgs. Attiecībā uz Satversmes Tiesas ierobežojošo interpretāciju Vēlēšanu likumam, kas paredzēja ikvienas iesaistītās personas individuālās atbildības novērtējumu, iesniedzēja apgalvoja, ka nekas viņas personiskajā rīcībā neattaisnoja apstrīdēto ierobežojumu, jo viņa nekad nebija mēģinājusi atjaunot totalitāro režīmu vai gāzt likumīgās varas iestādes. Tieši pretēji, viņa bija cīnījusies par demokratizāciju un reformu PSKP, LKP un pašā sabiedrībā kopumā.

82. Iesniedzēja arī apgalvoja, ka nekas viņas rīcībā neattaisnoja viņas vēlēšanu tiesību ierobežojumu. Pēc 1990. janvāra viņa bija darbojusies nevalstiskā organizācijā “Latvijas Cilvēktiesību komiteja” un bija bijusi šīs organizācijas līdzpriekšsēdētāja līdz pat 1997. gadam. Strādājot šajā komitejā, viņa bija kļuvusi plaši pazīstama ar savu darbību, sniedzot juridisku palīdzību tūkstošiem cilvēku; viņa bija palīdzējusi veicināt cilvēktiesību ievērošanu Latvijā, un viņa bija atbildīga par trīs Eiropas Padomes programmu īstenošanu.

83. Visbeidzot, pretēji Valdības apgalvojumiem, iesniedzēja uzskatīja, ka apstrīdētajam ierobežojumam nebija pagaidu raksturs. Šai sakarā viņa norādīja, ka, lai gan Saeima patiešām bija pārskatījusi Vēlēšanu likumu pirms ikvienām vēlēšanām, šī pārskatīšana parasti beidzās ar kandidēšanas tiesību ierobežojumu noteicošo apstākļu skaita paplašināšanu, nevis samazināšanu. Tādējādi bija jāatzīst, ka aizliegums kandidēt personām, kas bija darbojušās LKP pēc 1991.gada 13. janvāra, visdrīzāk turpinās pastāvēt. Noslēgumā iesniedzēja uzsvēra, ka viņas tiesību atjaunošana attiecībā uz kandidēšanu Latvijas Saeimā, ko bija veikusi Valdība, bija novēlota, it īpaši ievērojot viņas neseno ievēlēšanu par Eiropas Parlamenta deputāti, kas pats par sevi apliecināja, ka ievērojama Latvijas elektorāta daļa viņai uzticējās un viņu atbalstīja.

2. Valdība

84. Valdība lūdza Lielo palātu neatzīt 1. protokola 3. panta pārkāpumu. Tā iesniedza detalizētu vēsturisko notikumu aprakstu, kas bija noveduši pie Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Tā norādīja, ka Palāta, izdarot savus secinājumus, nebija ņēmusi vērā šos notikumus. Bez tam tā atsaucās uz vēsturiskajiem faktiem, kurus bija konstatējušas Latvijas tiesu varas un parlamenta institūcijas, apstiprinot LKP atbildību par pretkonstitucionālajiem valsts apvērsuma mēģinājumiem laikā no 1991. gada janvāra līdz augustam (skatīt 20.–29., 32., 37.–44., 54.–55. punktus iepriekš). Valdība uzsvēra, ka iesniedzēja bija pilnībā apzinājusies notikumu mērogu, taču viņa tomēr bija izvēlējusies palikt LKP aktīviste, nevis norobežoties no šīs organizācijas klaji graujošās darbības.

85. Valdība atzina, ka nacionālais parlaments nebija daļa no “civildienesta”, tāpat kā policija vai bruņotie spēki. Taču tā uzsvēra, ka parlaments bija valstiska institūcija, un, pieņemot tiesību normu, parlamenta locekļi tieši piedalījās konstitūcijas un citu likumu piešķirto pilnvaru īstenošanā. Tādējādi, kritēriji, kurus bija noteikusi Tiesa saskaņā ar Konvencijas 10. un 11. pantu attiecībā uz civildienesta ierēdņu politiskās aktivitātes ierobežojumiem, bija pēc analoģijas piemērojami kandidātiem uz parlamenta locekļu amatu, kā arī vēlētiem pārstāvjiem. Tādēļ Valdība nepiekrita Palātas atzinumam, ka politiskās lojalitātes kritērijs nebija būtisks attiecībā uz tiesībām kandidēt vēlēšanās.

86. Attiecībā uz apstrīdētā ierobežojuma mērķi, Valdība norādīja, ka aizliegums kandidēt vēlēšanās tika piemērots personām, kas bija darbojušās organizācijās, kas pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas bija atklāti vērsušās pret jauno demokrātisko kārtību un aktīvi centušās atjaunot bijušo totalitāro komunistisko režīmu. Tādēļ bija nepieciešams liegt šīm personām iespēju izmantot likumdošanas varu. Tā kā pagātnē demokrātiskie principi nebija tikuši ievēroti, nebija garantijas, ka viņi tagad varētu šos principus ievērot. Balstoties uz 1998. gada 2. septembra spriedumu lietā Ahmed un citi pret Apvienoto Karalisti (Reports 1998-VI, 2395. lpp., 52. punkts), Valdība uzskatīja, ka apstrīdētais aizliegums kandidēt vēlēšanās bija pēc sava rakstura preventīvs, un tam nebija nepieciešami pierādījumi par šo personu faktiskām bīstamām vai nedemokrātiskām darbībām. Tādējādi Valdība nepiekrita Palātas secinājumam par apstrīdētā ierobežojama iespējami sodošo raksturu.

87. Attiecībā uz iepriekšminēto spriedumu lietā Rekvényi pret Ungāriju (loc. cit., 41. punkts) Valdība uzsvēra, ka “sevi aizstāvēt spējīgas demokrātijas” princips bija savietojams ar Konvenciju, it īpaši Centrālās un Austrumeiropas postkomunisma sabiedrību kontekstā.

88. Vēl jo vairāk, iesniedzējas argumentu pamatošanā nevarēja balstīties uz iepriekšminēto spriedumu Vogt lietā. Vogta kundzes darbība Vācijas Komunistiskajā partijā bija bijusi likumīga darbība likumīgā organizācijā. Pretstatā šajā lietā Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā bija radījusi Latvijā jaunu konstitucionālo kārtību, kurai par pamatu bija šī deklarācija. Tādējādi laika posmā no 1990. gada 4. maija līdz 1993. gada 6. jūnijam – datumam, kurā pilnībā tika atjaunota 1922. gada Satversmes darbība, jebkura darbība, kas bija vērsta pret minēto deklarāciju vai tās iedibināto valsts sistēmu, bija uzskatāma par pretkonstitucionālu. Valdība arī apstrīdēja iesniedzējas apgalvojumu par konstitucionālas divvaldības patstāvēšanu 1991. gada notikumu laikā.

89. Bez tam aizlieguma iesniedzējai kandidēt vēlēšanās mērķis bija valsts neatkarības un valsts drošības aizsardzība. Šai sakarā atsaucoties uz rezolūcijām, kuras 1990. gada 25. aprīlī pieņēma LKP 25. partijas kongress, Valdība norādīja, ka šī partija vienmēr bijusi naidīgi noskaņota pret Latvijas neatkarības atjaunošanu, un ka viens no tās galvenajiem mērķiem bija saglabāt valsti Padomju Savienības sastāvā. Tādējādi minētajā gadījumā tika apdraudēta pati Konvencijas dalībvalsts pastāvēšana, un augstākās valsts varas institūciju pieejamības nodrošināšana personām, kas bija naidīgi noskaņotas pret šīs valsts neatkarību, visdrīzāk apdraudētu valsts drošību.

90. Vēl jo vairāk, minētais ierobežojums bija samērīgs ar leģitīmo mērķi. Apstrīdētais aizliegums nebija piemērojams visiem indivīdiem, kas pēc 1991. gada 13. janvāra bija oficiāli bijuši LKP biedri, bet tikai tiem, kas bija “rīkojušies”vai “darbojušies” partijas operācijās pēc iepriekšminētā datuma, t.i., personām, kas savu administratīvo vai pārstāvniecības funkciju ietvaros bija apdraudējuši Latvijas demokrātisko kārtību un suverenitāti. Šo ierobežojošo vēlēšanu tiesību normu interpretāciju faktiski bija noteikusi Satversmes Tiesa savā 2000. gada 30. augusta spriedumā.

91. Šajā lietā iesniedzējas naidīgā attieksme pret demokrātiju un Latvijas neatkarību bija skaidra jau kopš LKP 25. partijas kongresa, kurā viņa nepievienojās citādi domājošajiem, progresīvajiem delegātiem, tai vietā izvēloties palikt kopā ar tiem, kas atbalstīja “stingrā kursa” padomju politiku (skatīt 10. punktu iepriekš). Līdzīgā kārtā Centrālajai kontroles un revīzijas komitejai bija vadoša loma LKP iekšējā struktūrā, un iesniedzēja bija tās apakškomitejas locekle, kas bija atbildīga par partijas lēmumu un politikas īstenošanas uzraudzību. Vairums LKP institūciju pieņemto lēmumu atspoguļoja ārkārtīgi naidīgu attieksmi pret demokrātiskas un neatkarīgas republikas atjaunošanu. Šai sakarā Valdība vēlreiz atsaucās uz paziņojumu, kuru LKP Centrālā komiteja izdeva 1991. gada 13. janvārī, izveidojot Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju un izvirzot mērķi uzurpēt varu, lai gan tā atzina, ka iesniedzēja pati šajā datumā Centrālās komitejas sēdē nebija piedalījusies. Īsumā, kā viena no personām, kas atbildēja par KLP lēmumu īstenošanas uzraudzību, iesniedzēja nevarēja nebūt noskaņota pret neatkarīgu Latviju minētajā laika posmā.

92. Lai gan ar iesniedzējas amatu LKP pietiek, lai parādītu viņas aktīvo iesaisti šīs partijas darbībā, neskatoties uz to, nacionālās tiesas bija balstījušas savus secinājumus uz viņas personiskās atbildības apjomu, nevis uz formālu secinājumu par viņas statusu partijas organizatoriskajā struktūrā. Tādēļ Valdība nepiekrita Palātas slēdzienam, ka iesniedzējas lietas izskatīšana nacionālajās tiesās bijusi pārāk formāla vai nepietiekama.

93. Vēl jo vairāk, iesniedzējas pašreizējā rīcība ļāva attaisnot aizliegumu viņai kandidēt vēlēšanās. Balstoties uz neskaitāmiem rakstiem presē, Valdība norādīja, ka iesniedzējas politiskā darbība bija daļa no “uzmanīgi izstrādāta scenārija”, kura mērķis bija kaitēt Latvijas interesēm, aizvirzot to prom no Eiropas Savienības un NATO, un pietuvinot to Neatkarīgo Valstu Sadraudzībai. Valdība atsaucās uz noteiktiem kritiskiem izteikumiem, kurus iesniedzēja bija paudusi par valsts pašreizējo politiku attiecībā uz krievvalodīgo mazākumu un jauno Valodas likumu; tā arī kritizēja iesniedzējas lomu publisko sapulču organizēšanā bijušo padomju svētku datumos.

94. Tā uzsvēra, ka kopš 1922. gada Satversmes darbības atjaunošanas ikviens nākamais parlaments bija izskatījis vajadzību saglabāt aizliegumu kandidēt vēlēšanās personām, kas bija bijuši PSKP vai LKP aktīvi biedri pēc 1991. gada 13. janvāra. Šī jautājuma regulāra pārskatīšana bija jau iedibināta parlamenta prakse un apliecināja, ka minētajam ierobežojumam bija pagaidu raksturs. Palāta šo faktu nebija pietiekami ņēmusi vērā.

95. Visbeidzot, Valdība uzsvēra faktu, ka PSKP ar sev pakļauto struktūrvienību starpniecību visā Padomju Savienībā un citur Centrālajā un Austrumeiropā bija uzskatāma par vienīgo partiju, kas kontrolēja visus varas atzarus, kā arī cilvēku “dzīves un prātus” daudzu desmitu gadu garumā pēc Otrā pasaules kara. Tādējādi bijušās komunistiskās valstis Centrālajā un Austrumeiropā bija nošķiramas no citām valstīm, kur varētu uzskatīt, ka politiska partija rada draudus valsts drošībai un citām vitālām interesēm jau izveidotu demokrātisko institūciju ietvaru kontekstā. Centrālās un Austrumeiropas jaunās demokrātijas bija jūtīgākas par citām Eiropas valstīm pret draudiem demokrātiskajam režīmam, kuru radīja ideju atdzimšana, kas bija radniecīgas PSKP un LKP paustajām idejām. Ievērojot šos īpašos apstākļus, Valdība uzskatīja, ka Latvijas valsts varas iestādes vislabāk varēja novērtēt pasākumus, kas bija nepieciešami demokrātiskā režīma aizsardzībai, tai skaitā arī ar tādiem līdzekļiem, kā šajā lietā minētie.

C. Tiesas vērtējums

1. Par faktiem strīdā

96. Tiesa vispirms norāda, ka starp pusēm pastāv strīds par virkni vēsturisku notikumu. Tādējādi iesniedzēja apstrīd Valdības versiju par 1991. gada janvāra valsts apvērsuma pirmā mēģinājuma izcelsmi un raksturu, par 1991. gada referendumu, kā arī par LKP sadarbību ar 1991. gada augusta otrā valsts apvērsuma mēģinājuma veicējiem (skatīt 20.–29., 32., 37.–44. un 55.–56. punktus iepriekš). Taču, ievērojot Tiesas uzraudzības jurisdikciju, tās uzdevums nav aizstāt atbildīgās valsts institūcijas, bet drīzāk izvērtēt lēmumus, kurus tās pieņēmušas, izmantojot tām doto rīcības brīvību. To darot, tai ir jo īpaši jāpārliecinās, ka valsts iestādes ir balstījušas savus lēmumus uz attiecīgo faktu atbilstošu novērtējumu un ka tās nav izdarījušas patvaļīgus secinājumus (skat., piemēram, iepriekšminēto lietu Vogt pret Vāciju, 26. lpp., 52. punkts; Brīvības un demokrātijas partija (ÖZDEP) pret Turciju [GC], Nr. 23885/94, 39. punkts, ECHR 1999-VIII). Vēl jo vairāk, Tiesa atturēsies, cik vien tas iespējams, izteikt savu spriedumu par tīri vēsturisku faktu jautājumiem, kas neietilpst tās kompetencē; tomēr tā var atzīt atsevišķas labi zināmas vēsturiskas patiesības un balstīties uz tām savā argumentācijā (skatīt Komisijas 1996. gada 24. jūnija lēmumu lietā Marais pret Franciju, Nr. 31159/96, DR 86, 184. lpp., un lietu Garaudy pret Franciju (dec.), Nr.65831/01, ECHR 2003-IX).

97. Šajā lietā nav nekādas norādes uz patvaļību, kādā veidā Latvijas tiesas izvērtēja attiecīgos faktus. Jo īpaši LKP līdzdalība 1991. gada notikumos ir konstatēta ar Augstākās tiesas spriedumu krimināllietas kontekstā, kas ierosināta pret divām bijušajām augstākā līmeņa partijas amatpersonām (skatīt 32. punktu iepriekš). Tāpat Tiesai nav nekāda iemesla apstrīdēt Rīgas apgabaltiesas un Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas konstatētos faktus par 1991. gada notikumiem un par iesniedzējas statusu LKP attiecīgajā laika posmā, ne arī iemeslus, ko minējusi Augstākā Padome, lai pamatotu LKP darbības apturēšanu 1991. gada septembrī. Tā atzīst faktus par LKP lomu 1991. gada janvāra un augusta notikumu laikā, kā arī tās darbību pēc šiem notikumiem, kurus konstatējušas Latvijas tiesu un parlamentārās institūcijas (skatīt 20.–29., 32., 37.–44. un 55.–56. iepriekš).

2. Saskaņā ar Konvenciju iedibinātās judikatūras vispārīgie principi

(a) Demokrātija un tās aizsardzība Konvencijas sistēmā

98. Demokrātija ir “Eiropas sabiedriskās kārtības” pamatelements. Tas ir acīmredzams, pirmkārt, Konvencijas Preambulā, kas ļoti skaidri nodibina saikni starp Konvenciju un demokrātiju, nosakot, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un turpmāku to realizāciju vislabāk nodrošina efektīva politiska demokrātija, no vienas puses, un vienota cilvēktiesību izpratne un ievērošana, no otras puses. Tākāk Preambula apliecina, ka Eiropas valstīm ir kopīgs politisko tradīciju, ideālu, brīvības un likuma varas mantojums. Šis kopīgais mantojums sastāv no Konvencijas pamatā esošajām vērtībām; tātad, Tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka Konvencijas mērķis faktiski bija demokrātiskas sabiedrības ideālu un vērtību saglabāšana un veicināšana. Citiem vārdiem runājot, demokrātija ir vienīgais politiskais modelis, ko paredz Konvencija un tādējādi vienīgais, kas ir ar to savietojams (skatīt citu piemēru starpā iepriekšminēto spriedumu lietā Turcijas Apvienotā komunistiskā partija pret Turciju, 21.–22. lpp., 45. punkts; lietu Refah Partisi (Labklājības partija) un citi pret Turciju [GC], Nr. 41340/98, 41342/98, 41343/98 and 41344/98, 86. punkts, ECHR 2003-II, Nr. 41340/98, Nr. 41342/98, Nr. 41343/98 un Nr. 41344/98, 86. punkts, CEDH 2003-II, un visbeidzot, Gorzelik un citi pret Poliju, Nr. 44158/98, 89. punkts, ECHR 2004-II).

99. Nevar izslēgt to, ka persona vai personu grupa atsauksies uz Konvencijā vai tās protokolos nostiprinātajām tiesībām, lai tām būtu “tiesības” uz rīcību, kas praksē nozīmē darbības, kuru nodoms ir Konvencijā noteikto tiesību vai brīvību sagraušana; jebkāda šāda graujoša darbība darītu galu demokrātijai. Tieši šīs bažas lika Konvencijas autoriem iekļaut tajā 17. pantu, kas nosaka: “Neviena no (..) Konvencijas normām nav tulkojama kā kādas valsts, grupas vai personas tiesības veikt jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt (..) Konvencijā atzītās tiesības un brīvības vai ierobežot tās lielākā mērā nekā tas noteikts Konvencijā” (skatīt Collected Edition of the “Travaux Préparatoires”: Official Report of the Consultative Assembly, 1949., 1949, 1235.–1239. lpp.). Ievērojot šo argumentācijas virzību, Tiesa uzskata, ka nevajadzētu nevienam atļaut balstīties uz Konvencijas noteikumiem, lai vājinātu vai iznīcinātu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības (skatīt iepriekšminēto lietu Refah Partisi un Others,99. pantu).

100. Tādējādi, lai garantētu demokrātiskas sistēmas stabilitāti un efektivitāti, valstij var būt nepieciešamība veikt īpašus pasākumus sevis aizsargāšanai. Tādējādi iepriekšminētajā spriedumā Vogt lietā attiecībā uz prasību par civildienesta ierēdņu politiskās lojalitātes pienākumu, Tiesa atzina “sevi aizstāvēt spējīgas demokrātijas” jēdziena leģitimitāti (turpat, 25. lpp. un 28.–29. lpp., 51. un 59. punkts). Tiesa ir arī atzinusi, ka plurālisms un demokrātija balstās uz kompromisu, kas prasa dažādas piekāpšanās no indivīdu puses, kuriem reizēm ir jābūt gataviem ierobežot dažas no savām brīvībām, lai nodrošinātu lielāku valsts stabilitāti kopumā (skatīt lietu Refah Partisi un citi, turpat). Tādējādi jautājums, kas tiek izvirzīts, ir par kompromisa panākšanu starp prasībām aizstāvēt demokrātisku sabiedrību, no vienas puses, un prasībām aizstāvēt cilvēktiesības, no otras puses (skatīt iepriekšminēto lietu Turcijas Apvienotā komunistiskā partija un citi, 18. lpp., 32. punkts). Ikreiz, kad valsts vēlas balstīties uz “sevi aizstāvēt spējīgas demokrātijas” principu, lai pamatotu iejaukšanos indivīda tiesībās, tai ir rūpīgi jāizvērtē apsveramā pasākuma mērogs un sekas, lai nodrošinātu iepriekšminētā līdzsvara panākšanu.

101. Visbeidzot, attiecībā uz to pasākumu ieviešanu, kuru mērķis ir demokrātisko vērtību aizsardzība, Tiesa ir noteikusi iepriekšminētajā spriedumā lietā Refah Partisi un citi (102. punkts):

“Tiesa uzskata (..), ka valstij nevar pieprasīt, lai tā pirms iejaukšanās pagaida, līdz politiska partija ir sagrābusi varu un sākusi veikt konkrētus pasākumus ar Konvencijas standartiem un demokrātiju nesavietojamu politiku, lai gan šādas politikas briesmas demokrātijai ir pietiekami pamatotas un nenovēršamas. Tiesa atzīst, ka, ja šādu draudu esamību ir konstatējušas nacionālās tiesas pēc detalizētas izpētes, kas bijusi pakļauta stingrai Eiropas uzraudzībai, valsts var “saprātīgi novērst šādas ar Konvencijas noteikumiem nesavietojamas politikas īstenošanu, pirms tiek mēģināts to īstenot ar konkrētu pasākumu starpniecību, kas varētu apdraudēt pilsonisko mieru un valsts demokrātisko režīmu”.”

(b) Tiesas veiktais Konvencijas 1. protokola 3. panta izvērtējums

102. 1. protokola 3. pants atšķiras no citām tiesībām, kas garantētas Konvencijā un tās protokolos, jo tās ir formulētas drīzāk kā Augstās Līgumslēdzējas Puses pienākums rīkot vēlēšanas, kas nodrošina cilvēku viedokļa brīvu izpausmi, nevis kā konkrētas tiesības vai brīvība.

Taču, ievērojot sagatavošanas darbu pie protokola 3. panta un panta interpretāciju Konvencijas kontekstā kopumā, Tiesa ir noteikusi, ka šis pants arī netieši paredz indivīda tiesības, tai skaitā tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās (skatīt 1987. gada 2. marta spriedumu lietā Mathieu-Mohin un Clerfayt pret Belģiju, Sērija A Nr. 113, 22.–23. lpp., 46.–51. punkts).

103. Tiesībām, ko garantē 1. protokola 3. punkts, ir izšķiroša nozīme efektīvas un jēgpilnas, likuma varas pārvaldītas demokrātijas izveidē. Neskatoties uz to, šīs tiesības nav absolūtas. Var pastāvēt “netieši noteikti ierobežojumi”, un Līgumslēdzējām valstīm šai jomā ir dodama rīcības brīvība. Tiesa vēlreiz apliecina, ka rīcības brīvība šai jomā ir plaša (skatīt iepriekšminēto lietu Mathieu-Mohin, 52. punktu; iepriekšminēto lietu Matthews pret Apvienoto Karalisti [GC], cited above, §63; Labita v. Italy [GC], Nr.26772/95, 201. punktu, ECHR 2000-IV; un lietu Podkolzina pret Latviju, Nr.46726/99, 33. punktu, ECHR 2002-II). Ir neskaitāmi vēlēšanu sistēmas organizēšanas un vadīšanas veidi, kā arī atšķirību pārbagātība, cita starpā, vēsturiskās attīstības, kultūras daudzveidības un politiskās domas ziņā Eiropā, kuru iekļaušana savā demokrātiskajā vīzijā ir ikvienas Līgumslēdzējas valsts ziņā (skatīt lietu Hirst pret Apvienoto Karalisti (2) [GC],Nr.74025/01, 61. punkts, kas tiks publicēts ECHR 2005-).

104. Taču tas ir Tiesas ziņā atzīt, vai 1. protokola 3. panta prasības ir ievērotas; tai ir jāpārliecinās, ka nosacījumi, kas noteikti tiesībām balsot vai kandidēt vēlēšanās, neierobežo šo tiesību realizāciju tik lielā mērā, ka tie grauj šo tiesību pašu būtību un atņem tām spēkā esamību; ka tie tiek piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai un ka izmantotie līdzekļi nav nesamērīgi (skatīt Mathieu-Mohin, turpat). Jebkuri šādi nosacījumi jo īpaši nedrīkst kavēt cilvēku viedokļu brīvu izpausmi likumdevēja izvēlē – citiem vārdiem runājot, tiem ir jāatspoguļo, nevis jādarbojas pretī centieniem saglabāt vēlēšanu procedūras integritāti un efektivitāti, kuras mērķis ir atklāt cilvēku gribu ar vispārēju vēlēšanu tiesību starpniecību (skatīt iepriekšminēto Hirst lietu, 62. punktu).

105. Attiecībā uz lietām, kas skar tiesības vēlēt, t.i., tā saucamo “aktīvo” tiesību aspektu, ko paredz 1. protokola 3. pants, Tiesa ir uzskatījusi, ka jebkuru iedzīvotāju grupu vai kategoriju izslēgšanai ir jāatbilst 1. protokola 3. panta mērķim (skatīt, mutatis mutandis, lietu Aziz pret Kipru, Nr.69949/01, 28. punktu, ECHR 2004-V). Tiesa ir jo īpaši konstatējusi, ka nacionālie tiesību akti, kas nosaka minimālā vecuma vai dzīvesvietas prasību vēlēšanu tiesību realizācijai, principā ir savietojami ar 1. protokola 3. pantu (lieta Hilbe pret Lihtenšteinu (lēmums), Nr. 31981/96, ECHR 1999-VI; skatīt arī iepriekšminēto Hirst lietu, turpat). Konvencijas institūcijas ir arī noteikušas, ka likumdevējam bija tiesības atņemt politiskās tiesības personām, kas notiesātas par smagiem vai finanšu noziegumiem (skatīt lietu Patrick Holland pret Īriju, Nr. 24827/94, Komisijas 1998. gada 14. aprīļa lēmumu, DR 93, 15. lpp.; un lietu M.D.U. pret Itāliju (lēmumu), Nr.58540/00, 2003. gada 28. janvārī). Taču iepriekšminētajā Hirst lietā Lielā palāta uzsvēra, ka Līgumslēdzējām valstīm nebija dota pilnīga rīcības brīvība liegt visiem notiesātajiem cietumniekiem tiesības vēlēt, neņemot vērā tādus būtiskus jautājumus, kā ieslodzītā cietumsoda ilgums vai nodarījuma raksturs un smaguma pakāpe. Tiesa uzskatīja, ka vispārējs, automātisks un nekritisks visu apcietināto personu vēlēšanu tiesību ierobežojums pārsniedza pieņemamās rīcības brīvības ietvarus (turpat, 82. punkts).

106. Konvencijas institūcijām ir retāk nācies saskarties ar iespējamu indivīda kandidēšanas tiesību pārkāpumu, t.i., tā saucamo “pasīvo” tiesību aspektu saskaņā ar 1. protokola 3. pantu. Šai sakarā Tiesa ir uzsvērusi, ka, nosakot parlamenta locekļu konstitucionālo statusu, tai skaitā kritērijus tiesībām kandidēt vēlēšanās, Līgumslēdzējas valstis bauda ievērojamu rīcības brīvību. Lai gan tiem ir kopīga izcelsme – nepieciešamība nodrošināt vēlēto pārstāvju neatkarību un vēlētāju izvēles brīvību, šie kritēriji atšķiras katrai valstij raksturīgo vēsturisko un politisko faktoru ziņā. Situāciju dažādība, kas ir paredzēta Eiropas Padomes dalībvalstu konstitūcijās un vēlēšanu likumdošanā, parāda iespējamo pieeju daudzveidību šajā jomā. Tādēļ 3. panta piemērošanas nolūkos jebkura vēlēšanu likumdošana ir izvērtējama attiecīgās valsts politiskās evolūcijas gaismā (skatīt iepriekšminēto lietu Mathieu-Mohin un Clerfayt pretBeļģiju, 23.–24. lpp., 54. punktu un lietu Podkolzina pretLatviju, turpat).

107. Podkolzinas lietā Tiesa konstatēja 1. protokola 3. panta pārkāpumu attiecībā uz indivīda tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojumiem. Šajā lietā iesniedzēja tika svītrota no kandidātu saraksta parlamenta vēlēšanās sakarā ar viņas it kā nepietiekamajām valsts oficiālās valodas zināšanām. Tiesa atzina, ka lēmums, kas nosaka parlamenta darba valodu, principā bija jautājums, kuru vienīgi Valstij bija tiesības pieņemt, tā kā šis bija faktors, kuru bija veidojuši attiecīgās valsts konkrētie vēsturiskie un politiskie apsvērumi. Taču 1. protokola 3. panta pārkāpums tika konstatēts, jo kārtība, kas tika piemērota iesniedzējas valsts valodas prasmes noteikšanai, bija nesavietojama ar procesuālā taisnīguma un tiesiskās pašpaļāvības prasībām, kura rezultātā valsts varas iestāžu izdarīto negatīvu secinājumu varēja uzskatīt par nepilnīgu (minēts iepriekš, 33.–38. punktā).

108. Spriedumā lietā Melnychenko pret Krieviju (Nr. 17707/02, 53.-67. punkts, 2004. gada 19. oktobrī) Tiesa arī atzina, ka tiesību norma, kas nosaka prasību kandidātam uz parlamenta deputāta vietu dzīvot valstī, kā tāda bija savietojama ar 1. protokola 3. pantu. Tai pašā laikā Ukrainas varas iestāžu lēmums liegt iesniedzējam reģistrēties kā kandidātam uz parlamenta deputāta vietu tika atzīts par iepriekšminētā panta pārkāpumu, ievērojot to, ka nacionālajai tiesību normai, kas noteica kandidāta dzīvesvietas pierādīšanu, trūka nepieciešamās noteiktības un precizitātes, lai garantētu iesniedzējam atbilstošu aizsardzību pret patvaļīgu attieksmi. Šai lietā Tiesa uzsvēra, ka, lai gan Līgumslēdzējām valstīm bija dota plaša rīcības brīvība, abstrakti nosakot atbilstības nosacījumus, princips, ka tiesībām ir jābūt spēkā esošām, nosaka, ka atbilstības procedūrai pašai jānodrošina pietiekama aizsardzība pret patvaļīgiem lēmumiem (minēts iepriekš, 59. punktā).

109. Dažās agrāk izskatītajās lietās bijušajai Komisijai vairākos gadījumos bija jāapsver, vai lēmums atņemt indivīdam viņa tā saucamās “aktīvās” vai “pasīvās” vēlēšanu tiesības sakarā ar viņa vai viņas agrāko darbību, bija 1. protokola 3. panta pārkāpums. Visās šajās lietās Komisija konstatēja, ka tas nebija pārkāpums. Tādējādi lietās X. pret Nīderlandi (Nr.6573/74, Komisijas 1974. gada 19. decembra lēmums, DR1, 88. lpp.) un X. pret Beļģiju (Nr. 8701/79, Komisijas 1979. gada 3. decembra lēmums, DR18, 250. lpp.) tā atzina par izskatīšanai nepieņemamiem iesniegumus no divām personām, kas pēc Otrā pasaules kara bija notiesātas par kolaboracionismu ar ienaidnieku vai “nepilsonisku rīcību”, un, pamatojoties uz to, viņām bija uz visiem laikiem atņemtas vēlēšanu tiesības. Komisija jo īpaši uzskatīja, ka “tiesību normu mērķis, ar kurām par valsts nodevību notiesātām personām tiek liegtas noteiktas politiskās tiesības un, konkrētāk, tiesības vēlēt, bija nodrošināt, ka personām, kas kara laikā bija ļaunprātīgi izmantojušas savas tiesības piedalīties savas valsts sabiedriskajā dzīvē, netiek ļauts nākotnē ļaunprātīgi izmantot savas politiskās tiesības valsts drošībai vai demokrātiskas sabiedrības pamatiem kaitējošā veidā (skatīt X. pret Beļģiju, turpat).

109. Lietā Van Wambeke pret Beļģiju (Nr. 16692/90, 1991. gada 12. aprīļa lēmums) Komisija uz tiem pašiem pamatiem atzina par nepieņemamu izskatīšanai iesniegumu no bijušā Waffen-SS locekļa, kas 1945. gadā bija notiesāts par valsts nodevību, kas sūdzējās, ka nebija varējis piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās 1989. gadā. Lietā Glimmerveen un Hagenbeek pret Nīderlandi (Nr. 8348/78 un 8406/78, 1979. gada 11. oktobra lēmums, DR18, 187. lpp.) Komisija atzina par nepieņemamiem izskatīšanai divus iesniegumus par atteikšanos atļaut iesniedzējiem, kas vadīja aizliegtu organizāciju ar rasistiskām un ksenofobiskām nosliecēm, kandidēt vēlēšanās. Šai gadījumā Komisija atsaucās uz Konvencijas 17. pantu, norādot, ka iesniedzēju “nodoms bija piedalīties šajās vēlēšanās un izmantot [attiecīgās] tiesības nolūkam, kuru Komisija bija atzinusi par nepieņemamu 17. panta izpratnē” (turpat). Šajā lietā tika arī uzsvērts, ka iecietības standarts neliedz demokrātiskai sabiedrībai veikt pasākumus, lai aizsargātu sevi pret darbībām, kuru mērķis ir iznīcināt Konvencijā noteiktās tiesības vai brīvības. Līdz ar to 1. protokola 3. pants, kas nostiprina indivīda spēju ietekmēt likumdevējas varas sastāvu, neizslēdz ierobežojumu piemērošanu indivīda vēlēšanu tiesībām, kurš, piemēram, ir ļaunprātīgi izmantojis sabiedrisko stāvokli vai kura uzvedība ir draudējusi iedragāt likuma varu vai demokrātijas pamatus (turpat).

111. Nodarbinātības ierobežojumu kontekstā, kas piemēroti valsts ierēdņiem uz politisku apsvērumu pamata, Tiesa ir noteikusi, ka Konvencijas 10. pants var tikt piemērots sakarā ar viņu atlaišanu no darba. Šai sakarā 10. panta pārkāpums tika konstatēts lietā Vogt pret Vāciju (minēta iepriekš, 43.–44. punktā), kurā iesniedzēja tika atlaista no civildienesta ierēdņa darba sakarā ar viņas, kā Komunistiskās partijas biedres, konkrēto darbību Rietumvācijā. Taču lēmumos Volkmer lietā un lietā Petersen pret Vāciju (Nr. 39799/98 un 39793/98, 2001. gada 22. novembrī) Tiesa atzina par nepieņemamām izskatīšanai kā nepamatotas iesniedzēju – civildienesta ierēdņu – sūdzības saskaņā ar 10. pantu par viņu atlaišanu no darba sakarā ar viņu sadarbošanos ar bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas režīmu un slepenajiem dienestiem. Lietā Sidabras un Džiautas pret Lietuvu (Nr. 55480/00 un 59330/00, 51.-62. punkts, ECHR 2004-VII) Tiesa konstatēja 14. panta pārkāpumu saistībā ar 8. pantu attiecībā uz plaša ierobežojumu loka pastāvēšanu, kas liedza bijušajiem VDK virsniekiem Lietuvā pieeju dažādām nodarbinātības jomām privātajā sektorā, kas tika ieviesti gandrīz desmit gadus pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas. Tai pašā laikā ir jāatzīmē, ka šo iesniedzēju atlaišana no viņu ieņemamajiem amatiem – attiecīgi no nodokļu inspektora un prokurora amata, sakarā ar viņu agrāko darbu VDK netika uzskatīta par iejaukšanos viņu tiesībās saskaņā ar Konvencijas 10. pantu (minēts iepriekš, 67.–73. punktā).

112. Šajā kontekstā ir arī būtiski atzīmēt, ka 1. protokola 3. pants vai citi Konvencijas panti principā neliedz Līgumslēdzējām valstīm ar likumdošanas pasākumu palīdzību ieviest vispārīgu plānotu politiku, kā rezultātā pret noteiktu personu kategoriju vai grupu izturas citādāk nekā pret pārējiem, ar nosacījumu, ka iejaukšanos likumā noteiktās kategorijas vai grupas tiesībās kopumā var pamatot saskaņā ar Konvenciju (skatīt tiesību aktos noteikta aizlieguma kontekstā policijas virsniekam iesaistīties politiskās aktivitātēs – spriedumu lietā Rekvényi pret Ungāriju, kas minēts iepriekš 34.–50. punktā un 58.–62. punktā, kuru Tiesa izskatīja saskaņā ar Konvencijas 10. un 11. pantu).

113. Iepriekšminētajā Rekvényi lietā Konvencijas pārkāpums netika konstatēts, jo attiecīgie nacionālie tiesību akti tika atzīti par pietiekami skaidri un precīzi definētiem attiecībā uz personu kategoriju, kuru tie skāra (bruņoto spēku, policijas un drošības dienestu darbinieki) un attiecībā uz apstrīdētajā likumā noteiktā ierobežojuma piemērošanas mērogu, jo likuma pamatā esošais mērķis izslēgt no politiskas darbības veselu grupu bija savietojams ar samērīguma prasību saskaņā ar Konvencijas 10. un 11. pantu. Tādējādi Tiesas novērtējumam par apstrīdēto pasākumu savietojamību ar Konvenciju nebija būtiski, vai šajā lietā iesniedzējs varēja vai nevarēja pieprasīt nacionālās tiesas uzmanīgi izvērtēt, vai viņa politiskā iesaiste radīja iespējamas briesmas demokrātiskajai iekārtai (turpat). Līdzīgi iepriekš minētajās Podkolzinas unMelnychenko lietās Tiesa neatzina, ka Konvencija izvirza prasību, ka nacionālajām tiesām ir jābūt tiesīgām izskatīt tādus jautājumus kā iesniedzējiem piemēroto likumā noteikto pienākumu samērīgumu un kas tiem bija jāievēro, attiecīgi, valodas un dzīvesvietas prasības, lai izmantotu savas tiesības kandidēt vēlēšanās, ievērojot to, ka šīs likumā noteiktās prasības pašas par sevi bija pilnīgi pieņemamas no Konvencijas viedokļa (turpat).

114. No iepriekš minētās analīzes izriet, ka, kamēr likumā noteiktā atšķirība pati par sevi ir samērīga un nav diskriminējoša attiecībā uz veselu tiesību aktos norādīto kategoriju vai grupu, nacionālo tiesu uzdevums var aprobežoties ar to, ka tiek konstatēts, vai konkrētais indivīds pieder pie apstrīdētās, likumā noteiktās kategorijas vai grupas. “Individualizācijas” prasība, t.i., nepieciešamība nacionālajām tiesām uzraudzīt apstrīdētajā likumā noteiktā ierobežojuma samērīgumu, ievērojot ikvienas lietas īpašās iezīmes, nav priekšnosacījums pasākuma savietojamībai ar Konvenciju.

(c) Tiesas secinājums par principiem, kas piemērojami saskaņā ar 1. protokola 3. pantu

115. Pamatojoties uz iepriekšminētajām lietām, Tiesa nonāk pie sekojošajiem secinājumiem attiecībā uz kritērijiem, kas piemērojami, izskatot 1. protokola 3. panta ievērošanu:

(a) 1. protokola 3. pants ir radniecīgs pārē­jiem Konvencijas pantiem, kas aizsargā dažādus pilsoņa un politisko tiesību veidus, tādus kā, piemēram, 10. pants, kas nodrošina tiesības uz vārda brīvību, vai 11. pants, kas garantē tiesības uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību, tai skaitā indivīda tiesības uz politisku biedrošanos ar citām personām ar partijas piederības starpniecību. Neapšaubāmi pastāv saikne starp visiem šiem pantiem, proti, nepieciešamību garantēt viedokļu plurālisma ievērošanu demokrātiskā sabiedrībā, īstenojot pilsoniskās un politiskās brīvības. Bez tam Konvencija un protokoli ir uzskatāmi par vienotu veselumu. Taču, ja pastāv jautājums par 1. protokola 3. panta neievērošanu, Tiesai nevajadzētu automātiski vadīties pēc tiem pašiem kritērijiem, kas piemēroti attiecībā uz iejaukšanos, ko atļauj Konvencijas 8.–11. pants, un tai nevajadzētu balstīt savus secinājumus saskaņā ar 1. protokola 3. pantu uz principiem, kas izriet no Konvencijas 8. – 11. panta piemērošanas. Ievērojot 1. protokola 3. panta nozīmību valsts institucionālajai kārtībai, šis pants ir noformulēts ļoti atšķirīgi no 8.–11. panta. 1. protokola 3. pants ir formulēts kolektīvā un vispārīgā veidā, lai gan Tiesa to ir interpretējusi arī kā netieši norādām uz īpašām indivīda tiesībām. Tādēļ standarti, kas piemērojami, lai noteiktu 1. protokola 3. panta ievērošanu, ir jāuzskata par mazāk stingriem nekā principi, kas piemērojami saskaņā ar Konvencijas 8.–11. pantu.

(b) “Netieši noteiktu ierobežojumu” jēdziens saskaņā ar 1. protokola 3. pantu ir būtiski svarīgs, lai noteiktu šajā noteikumā garantēto tiesību ierobežojumu mērķu svarīgumu. Tā kā 3. pants neaprobežojas ar “leģitīmu mērķu” konkrētu uzskaitījumu, kā 8.–11. pantā minētie, Līgumslēdzējām valstīm ir rīcības brīvība atsaukties uz mērķi, kas nav ietverts šajā sarakstā, lai pamatotu ierobežojumu, ar nosacījumu, ka šī mērķa savietojamība ar likuma varas principu un Konvencijas vispārīgajiem mērķiem lietas konkrētajos apstākļos ir pierādīta.

(c) “Netieši noteiktu ierobežojumu” jēdziens saskaņā ar 1. protokola 3. pantu arī nozīmē, ka Tiesa nepiemēro tradicionālos “nepieciešamības” vai “neatliekamas sociālas vajadzības “kritērijus, kas tiek izmantoti 8.–11. panta kontekstā. Izskatot 1. protokola 3. panta ievērošanu, Tiesa ir koncentrējusi uzmanību galvenokārt uz diviem kritērijiem: vai bija patvaļa vai samērīguma trūkums, un vai ierobežojums ir kavējis cilvēku viedokļa brīvu izpausmi. Šai sakarā vienmēr ir tikusi uzsvērta Līgumslēdzējām valstīm dotā plašā rīcības brīvība. Bez tam Tiesa ir uzsvērusi nepieciešamību izvērtēt ikvienus vēlēšanu tiesību aktus attiecīgās valsts politiskās evolūcijas gaismā, lai iezīmes, kas nav pieņemamas vienas sistēmas kontekstā, varētu tikt attaisnotas citas sistēmas kontekstā (skatīt, cita starpā, Mathieu-Mohin un Podkolzinas lietas, kas minētas iepriekš, turpat).

(d) Nepieciešamība individualizēt likumdošanas pasākumu, kuru indivīds uzskata par Konvencijas pārkāpumu, kā arī šīs individualizācijas pakāpe, ja to paredz Konvencija, ir atkarīga no ikvienas konkrētas lietas apstākļiem, proti, apstrīdētā, tiesību aktos noteiktā, ierobežojuma rakstura, veida, ilguma un sekām. Lai ierobežojošs pasākumus atbilstu 1. protokola 3. pantam, var pietikt ar mazāku individualizācijas pakāpi pretstatā situācijām attiecībā uz iespējamo Konvencijas 8.-11. panta pārkāpumu.

(e) Attiecībā uz tiesībām kandidēt vēlēšanās, t.i., tā saucamo “pasīvo” 1. protokola 3. pantā garantēto tiesību aspektu, Tiesa ir bijusi pat vēl piesardzīgāka, izvērtējot ierobežojumus šajā kontekstā, nekā gadījumos, kad tai ir lūgts izskatīt vēlēšanu tiesību ierobežojumus, t.i., tā saucamo “aktīvo” tiesību elementu saskaņā ar 1. protokola 3. pantu. Iepriekšminētajā spriedumā Melnychenko lietā (57. punkts) Tiesa norādīja, ka tiesībām kandidēt uz parlamentu var tikt piemērotas stingrākas prasības nekā vēlēšanu tiesību gadījumā. Faktiski, lai gan pārbaude attiecībā uz 1. protokola 3. panta “aktīvo” aspektu parasti ir ietvērusi plašāku izvērtējumu likuma noteikumu samērīgumam, kas liedz personai vai noteiktai personu grupai vēlēšanu tiesības, Tiesas pārbaude attiecībā uz iepriekšminētā noteikuma “pasīvo” aspektu ir lielā mērā aprobežojusies ar pārbaudi, vai nacionālā kārtība, kas noved pie aizlieguma indivīdam kandidēt vēlēšanās, nav patvaļīga (skatīt it īpaši 106.–108. punktu iepriekš).

3. Šo principu piemērošana izskatāmajā lietā

116. Pievēršoties izskatāmās lietas apstākļiem, Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja apgalvo, ka viņas izslēgšana no kandidēšanas Latvijas parlamenta vēlēšanās saskaņā ar 1995. gada Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktu sakarā ar viņas “aktīvo darbību” PSKP (LKP) aktivitātēs pēc 1991. gada 13. janvāra ir 1. protokola 3. panta pārkāpums.

117. Tiesa vispirms norāda, ka politiskās lojalitātes kritērijam, kas var tikt piemērots civildienesta ierēdņiem, ir neliela nozīme, ja vispār tāda ir, izskatāmās lietas apstākļos, kas skar pavisam atšķirīgu jautājumu par indivīdu tiesībām kandidēt uz parlamentu. “Politiskās neitralitātes” kritērijs nevar tikt piemērots parlamenta locekļiem tādā pašā veidā kā pārējām valsts amatpersonām, ievērojot to, ka parlamenta locekļi pēc definīcijas nevar būt “politiski neitrāli”.

118. Tālāk Tiesa konstatē, ka apstrīdētā ierobežojuma mērķi bija savietojami ar likuma varas principu un Konvencijas vispārīgajiem mērķiem, proti, valsts neatkarības, demokrātiskās kārtības un valsts drošības aizsardzību.

119. Atliek noteikt, vai ierobežojums bija samērīgs. Šai sakarā ir jāņem vērā, ka Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm zaudēja savu neatkarību 1940. gadā pēc Centrālās un Austrumeiropas sadalīšanas, par kuru vienojās Hitleriskā Vācija un Staļiniskā Padomju Savienība Molotova – Rībentropa pakta – starptautisko tiesību vispāratzītajiem principiem pretēja līguma – slepenajā protokolā. Tam sekojošā Latvijas aneksija no Padomju Savienības puses tika koordinēta un vadīta Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) uzraudzībā, bet Latvijas Komunistiskā partija (LKP) bija PSKP satelītatzarojums. 1980. gadu beigās neapmierinātība ar padomju režīmu Latvijas iedzīvotāju vidū noveda pie kustības, kas atbalstīja valstisku neatkarību un politiskās sistēmas demokratizāciju, ko apliecināja tautas aptauja.

120. 1990. gada martā jaunievēlētais parlaments (Augstākā Padome) pieņēma deklarāciju, kas atjaunoja Latvijas neatkarību. Kā Tiesa jau norādījusi (skatīt 96.–97. punktu iepriekš), tā nesaskata nekā patvaļīga nacionālo tiesu secinājumos, ka neveiksmīgie valsts apvērsuma mēģinājumi Baltijas valstīs 1991. gada janvārī un pēc tam 1991. gada augustā tika organizēti un vadīti pēc PSKP un tās reģionālo organizāciju, tai skaitā LKP, norādījumiem. Iesniedzēja atsaucās uz LKP oficiālo programmu, lai atbrīvotu partiju no jebkādas atbildības par 1991. gada notikumiem. Pēc viņas viedokļa, programma parādīja, ka šī organizācija bija izvēlējusies ceļu uz demokratizāciju jau 1990. gadā. Taču par partijas nodomiem ir jāspriež pirmām kārtām pēc tās vadītāju un locekļu rīcības, nevis pēc tās oficiālajiem lozungiem.

121. Apstrīdētais ierobežojums, kuru Latvijas likumdevēji ieviesa ar 1995. gada likuma 5. panta 6. punktu, kas aizliedza kandidēt parlamenta vēlēšanās personām, kas bija “darbojušās” LKP laika posmā no 1991. gada 13. janvāra līdz šīs partijas likvidēšanas datumam – 1991. gada septembrim, ir jāizvērtē, ievērojot šo ļoti īpašo vēsturiski politisko kontekstu un no tā izrietošo plašo rīcības brīvību, kas šai sakarā bija valstij (skatīt 115. (c) punktu iepriekš).

122. Puses nav vienisprātis, vai apstrīdētais ierobežojums bija preventīvs vai sodošs pasākums. Pēc Tiesas domām, apstrīdētās likumdošanas pamatā nebija nodoms sodīt tos, kas bija aktīvi darbojušies LKP. Drīzāk tās mērķis bija aizsargāt demokrātiskā procesa integritāti, liedzot iespēju piedalīties demokrātiskas likumdevējas varas darbā tiem indivīdiem, kas bija spēlējuši aktīvu un vadošu lomu partijā, kas bija tieši saistīta ar mēģinājumu gāzt jaunizveidoto demokrātisko režīmu vardarbīgā veidā. Patiesi, tiesību aktos nav norādīts, ka aizliegums kandidēt vēlēšanās ir neierobežots laikā, taču tāpat arī nešķiet, ka tam ir pagaidu raksturs. Neskatoties uz šo neskaidrību, likumdevējas varas nodomu nepārprotami motivēja drīzāk profilakse, nevis sods. Satversmes Tiesas 2000. gada 30. augusta secinājumi un turpmākā regulārā tiesību aktu pārskatīšana nacionālajā līmenī šo secinājumu apstiprina (skatīt 61.–62. punktus iepriekš).

123. Refah Partisi lietā (minēta iepriekš, 115. punkta) Tiesa noteica, ka partijas vadītāju darbība bija attiecināma uz partiju, ja vien tā pati nedistancējās no viņiem. Secinājums var būt tikpat patiess tādos apstākļos, kā šajā izskatāmajā lietā, proti, ka partijas darbība ir attiecināma uz tās biedriem, it īpaši tiem biedriem, kas partijā ir vadošās personas, ja vien šie biedri nedistancējas no šādas darbības. Politiķa rīcība parasti ietver ne tikai darbības vai runas, bet arī bezdarbību vai reakcijas trūkumu, kas tikpat lielā mērā var būt rīcība, kas parāda politiķa nostāju. Ievērojot izšķirošos notikumus pēc 1991. gada 13. janvāra, kas aptvēra demokrātijas izdzīvošanu Latvijā, Latvijas likumdevējai varai bija saprātīgi pieņemt, ka LKP vadošās personas ieņēma pretdemokrātisku nostāju, ja vien ar savu rīcību viņas nebija atspēkojušas šo pieņēmumu, piemēram, aktīvi distancējoties no LKP attiecīgajā laika posmā. Taču ne minētajā laikā, ne arī vēlāk iesniedzēja nenāca klajā ar paziņojumu, ka viņa distancējas no PSKP/LKP (skatīt 21., 23. un 120. punktu iepriekš).

124. Pret iesniedzēju nekad netika uzsākta kriminālvajāšana. Ja tā būtu bijis, viņa būtu guvusi labumu no tādiem aizsarglīdzekļiem kā nevainības prezumpcija un šaubu izmantošana viņai par labu šādā tiesvedībā. Aizliegums kandidēt vēlēšanās, kas tiek piemērots saskaņā ar 1995. gada likuma 5. panta 6. punktu, ir īpašs publisko tiesību līdzeklis, kas regulē pieeju politiskajam procesam visaugstākajā līmenī. Šādas kārtības kontekstā šaubas varētu tikt interpretētas pret personu, kas vēlas kļūt par kandidātu, pierādījumu smagums tiktu vērsts pret viņu, un par svarīgu uzskatītu šķietamo rīcību. Kā Tiesa jau norādījusi, tā uzskata, ka Latvijas varas iestādēm bija tiesības savas rīcības brīvības robežās pieņemt, ka personai iesniedzējas situācijā bija uzskati, kas bija nesavietojami ar nepieciešamību nodrošināt demokrātiskā procesa integritāti, un pasludināt, ka šai personai nav tiesību kandidēt vēlēšanās. Iesniedzēja nav apstrīdējusi šīs šķietamās patiesības patiesumu nacionālajās tiesās; viņa to nav darījusi arī šīs tiesvedības kontekstā.

125. Ir arī jāatceras, ka Konvencija neizslēdz situāciju, kad likumdevēji var detalizēti noteikt ierobežojuma mērogu un nosacījumus, atstājot parastās jurisdikcijas tiesām vienīgi uzdevumu pārbaudīt, vai konkrēta persona pieder kategorijai vai grupai, uz kuru attiecas likumā noteiktais ierobežojums. It īpaši tas ir jautājumos, kas saistīti ar 1. protokola 3. pantu. Tiesas uzdevums pamatā ir izvērtēt, vai no šī panta viedokļa parlamenta noteiktais ierobežojums ir samērīgs, un nevis kritizēt ierobežojumu, vienkārši pamatojoties uz to, ka nacionālajām tiesām nebija dotas tiesības “pilnībā individualizēt” ierobežojuma piemērošanu indivīda konkrētās situācijas un apstākļu kontekstā (skatīt 112.–115. punktus iepriekš).

126. Šai sakarā ir jāievēro, ka 1995. gada likuma 5. panta 6. punkts ir formulēts nosacīti šaurā izpratnē. Pats fakts, ka ierobežojums attiecas tikai uz tiem, kas “darbojušies” LKP aktivitātēs attiecīgajā laika posmā, apstiprina, ka likumdevējs skaidri izšķir dažādus tās bijušo biedru iesaistes veidus partijā, kā pareizi norādīts Satversmes Tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumā.

127. Tālāk likums noteica indivīdiem, uz kuriem bija attiecināmi 5. panta 6. punkta noteikumi, tiesības lūgt tiesu noteikt, vai viņi piederēja likumdevēja noteiktajai kategorijai, tas ir, vai viņus varēja uzskatīt par “aktīviem dalībniekiem”. Ir skaidrs, ka šīs nebija iluzoras tiesības (skatīt 45. punktu iepriekš). Iesniedzēja neapgalvo, ka tiesvedībā viņas lietā netika ievērots sacīkstes princips. Tiesa arī atgādina, ka tā ir pieņēmusi nacionālo tiesu konstatējumus, ka iesniedzēja nebija tikai formāla LKP biedre, ka viņa bija piedalījusies partijas aktivitātēs pēc izšķirošā 1991. gada 13. janvāra datuma, un LKP pati bija uzņēmusies aktīvu lomu 1991. gada notikumos, tai skaitā neveiksmīgajā valsts apvērsuma mēģinājumā (skatīt 97. punktu iepriekš). Iesniedzējas gadījumā piemēroto kārtību vai secinājumi, kurus bija izdarījušas nacionālās tiesas, piemērojot attiecīgo nacionālo tiesību normu, nav uzskatāmi par patvaļīgiem (skatīt pretstatam Podkolzina un Melnychenko lietas, kas minētas 107.–108. punktos iepriekš).

128. Ievērojot iepriekšminētos apsvērumus, Tiesa uzskata, ka apstrīdētā tiesību norma bija skaidri un precīzi definēta attiecībā uz to personu kategoriju, kuru tā skāra, un tā bija pietiekami elastīga, lai ļautu nacionālajām tiesām noteikt, vai konkrētā persona piederēja vai nepiederēja šai kategorijai. Tādējādi Latvijas parlaments, pieņemot 1995. gada likuma 5. panta 6. punktu, un pēc tam nacionālās tiesas, kas konstatēja, ka apstrīdētais tiesību aktā noteiktais ierobežojums bija attiecināms uz iesniedzēju, šajā lietā bija nodrošinājuši pietiekamu individualizācijas pakāpi, kā to paredz 1. protokola 3. pants.

Saskaņā ar 1. protokola 3. pantu Latvijas parlamentam nebija pienākums deleģēt Latvijas tiesām plašāku jurisdikciju, lai “pilnībā individualizētu” iesniedzējas situāciju, lai tās spētu konstatēt faktu, vai viņa bija vai nebija kaut ko darījusi, kas varētu pamatot, ka viņa personiski tiek uzskatīta par atbildīgu par LKP aktivitātēm minētajā laika posmā 1991. gadā, vai no jauna izvērtēt faktisko apdraudējumu demokrātiskajam procesam, kas varētu rasties, ja viņai atļautu kandidēt vēlēšanās, ņemot vērā viņas rīcību pagātnē vai patlaban (skatīt pretstatam 75. punktu iepriekš).

129. Vēl jo vairāk, lai pamatotu aizliegumu iesniedzējai kandidēt nacionālajā parlamentā, nav būtiski, ka viņa nekad nav tiesāta par kriminālnodarījumu un ka viņa nebija to 15 parlamenta locekļu vidū, kuriem bija jāatstāj parlamenta locekļu vietas (skatīt 29. un 75. punktu iepriekš). Tieši pretēji, izvēloties uzsākt kriminālvajāšanu tikai pret diviem bijušajiem LKP vadītājiem (skatīt 32. punktu iepriekš) un piemērojot mazāk stingrus ierobežojumus pārējo LKP aktīvistu, tādu kā iesniedzēja, politiskajām tiesībām, Latvijas varas iestādes parādīja zināmu elastīgumu attiecībā uz iepriekšminēto personu grupu.

130. Vēl jo vairāk, Tiesa uzskata par nebūtisku jautājumu, vai LKP varēja uzskatīt par likumīgu vai nelegālu organizāciju laika posmā pēc 1991. gada 13. janvāra, ievērojot to, ka tās darbības graujošais raksturs bija acīmredzams vismaz no šī datuma (skatīt 96., 97. un 120. punktu iepriekš). Ir skaidrs, ka iesniedzēja izvēlējās atbalstīt LPK pretdemokrātisko nostāju un ka viņas klusēšana attiecīgā laika posma notikumu laikā bija tikpat izteiksmīga kā jebkura slēpta darbība, atbalstot LKP aktivitātes (skatīt 123.–124. punktu iepriekš).

131. Visbeidzot, fakts, ka parlaments neieviesa apstrīdētajā tiesību normā noteikto ierobežojumu tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, šajā lietā nešķiet būtisks, ne vairāk, kā tas bija iepriekšminētajā lietā Rekvényi pret Ungāriju, kurā norma, kas aizsliedza policijas virsniekiem piedalīties politiskās aktivitātēs, stājās spēkā gandrīz četrus gadus pēc Ungārijas pārejas uz demokrātisku sistēmu (turpat). Nav pārsteigums, ka jaunizveidotai demokrātiskai likumdevējas varas institūcijai ir vajadzīgs laiks, lai apsvērtu, kādi pasākumi nepieciešami sasniegtā saglabāšanai. Tas ir pat vēl izteiktāk Latvijas gadījumā, kurā ārvalsts – Krievijas – karaspēks palika vēl līdz 1994. gadam (skatīt iepriekšminēto Slivenko lietu). Vēl jo vairāk, fakts, ka Latvijas parlaments pieņēma tiesību normā noteikto ierobežojumu tikai 1995. gadā, nevar tikt pielīdzināts personas tiesību ierobežojumam ar daudz tālejošākām sekām, kas aizliedza bijušajiem VDK virsniekiem Lietuvā pieeju dažādām nodarbinātības jomām privātajā sektorā, kas tika ieviests gandrīz desmit gadus pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas, un, kas daļēji šī iemesla dēļ, no Konvencijas viedokļa tika uzskatīti par nesamērīgiem (skatīt iepriekšminēto Sidabras un Džiautas lietu iepriekš, turpat). Tādēļ nevar secināt, ka fakts, ka Latvija ieviesa šo ierobežojumu vienīgi 1995. gadā, parādīja, ka valsts pati neuzskatīja šādu ierobežojumu par nepieciešamu demokrātiskā procesa aizsardzībai valstī.

4. Tiesas noslēguma secinājumi

132. Latvijas varas iestāžu viedoklis, ka pat šodien iesniedzējas agrākais stāvoklis LKP kopā ar viņas nostāju 1991. gada notikumu laikā (skatīt it īpaši 123.–124. punktu iepriekš) vēl joprojām nosaka nepieciešamību liegt viņai tiesības kandidēt nacionālā parlamenta vēlēšanās, var tikt uzskatīts par atbilstošu 1. protokola 3. panta prasībām. Apstrīdētais tiesību normā noteiktais ierobežojums, kas piemērots iesniedzējai, nav atzīts par patvaļīgu vai nesamērīgu. Iesniedzējas pašreizējā vai nesenā rīcība nav būtisks apsvērums, ievērojot to, ka attiecīgais tiesību normā noteiktais ierobežojums attiecas tikai uz viņas politisko nostāju izšķirošajā posmā Latvijas cīņā par “demokrātiju caur neatkarību” 1991. gadā.

133. Lai gan šādu līdzekli diez vai var uzskatīt par pieņemamu vienas politiskās sistēmas kontekstā, piemēram, valstī, kur ir iedibināts demokrātisko institūciju tīkls, kas radies daudzu desmitgažu vai gadsimtu gaitā, to tomēr var uzskatīt par pieņemamu Latvijā, ņemot vērā vēsturiski politisko konstekstu, kas noveda pie tā pieņemšanas, kā arī ņemot vērā draudus jaunajai demokrātiskai iekārtai, ko radīja to ideju atdzimšana, kas, ja tām ļautu nostiprināties, varētu izrādīties spējīgas atjaunot agrāko režīmu.

134. Tādēļ Tiesa šajā lietā atzīst, ka Latvijas varas iestādes – gan likumdevējas gan tiesu varas iestādes – atrodas labākā situācijā, lai izvērtētu grūtības, ar kurām jāsaskaras demokrātiskas iekārtas izveidē un aizsardzībā. Tādēļ šīm varas iestādēm ir dodama pietiekama rīcības brīvība izvērtēt savas sabiedrības vajadzības uzticības veidošanā jaunajām demokrātiskajām institūcijām, tai skaitā nacionālajam parlamentam, un atbildēt uz jautājumu, vai apstrīdētais ierobežojums ir vēl joprojām šim mērķim nepieciešams, ar nosacījumu, ka Tiesa šādā novērtējumā nav konstatējusi nekā patvaļīga vai nesamērīga. Šai sakarā Tiesa uzskata par svarīgu faktu, ka Latvijas parlaments periodiski ir pārskatījis 1995. gada likuma 5. panta 6. punktu, pēdējoreiz 2004. gadā. Vēl jo svarīgāk atzīmēt, ka Satversmes tiesa ir uzmanīgi izskatījusi savā 2000. gada 30. augusta spriedumā vēsturiskos un politiskos apstākļus, kas noveda pie likuma pieņemšanas Latvijā, konstatējot, ka ierobežojums nebija ne patvaļīgs, ne nesamērīgs attiecīgajā laika posmā, t.i., deviņus gadus pēc minētajiem notikumiem (skatīt 61.–63. punktu iepriekš).

135. Ir jāatzīmē, ka Satversmes tiesa savā 2000. gada 30. augusta spriedumā noteica, ka Latvijas parlamentam ir jānosaka ierobežojuma pastāvēšanas termiņš. Šī brīdinājuma gaismā, pat ja šodien nevar uzskatīt, ka Latvija ir pārkāpusi savu plašo rīcības brīvību, ko nosaka 1. protokola 3. pants, tomēr Latvijas parlamentam ir pastāvīgi jāpārskata likumdošanā noteiktais ierobežojums ar mērķi to drīzumā atcelt. Šāds secinājums liekas vēl jo pamatotāks, ņemot vērā patlaban Latvijā pastāvošo stabilitātes līmeni, cita starpā, sakarā ar tās pilnīgu integrāciju Eiropā (skatīt 51. punktu iepriekš). Tādējādi Latvijas likumdevējas varas nespēja veikt aktīvus pasākumus šajā sakarā var novest pie citāda Tiesas konstatējuma (skatīt, mutatis mutandis, 1998. gada 30. jūlija spriedumu lietā Sheffield un Horsham pret Apvienoto Karalisti, Reports 1998-V, 60. punktu; skatīt arī nākamo spriedumu šajā lietā, Christine Goodwin pret Apvienoto Karalisti [GC], Nr. 28957/95, 71.-93. punkts, ECHR 2002-VI).

136. Tiesa secina, ka nav noticis Konvencijas 1. protokola 3. panta pārkāpums.

III. PAR KONVENCIJAS 10. UN 11. PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

137. Iesniedzēja sūdzējās, ka aizliegums viņai kandidēt kā nacionālā parlamenta, tā arī pašvaldību vēlēšanās bija Konvencijas 10. un 11. panta pārkāpums. Ciktāl tas attiecas uz šo lietu, šie panti nosaka:

10.pants

«1. Ikvienam ir tiesības brīvi izteikties. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez iejaukšanās no publisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām (..)

2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabieriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, (..) aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības (..)»

11. pants

«1. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību (..). (..)

2. Šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu (..) citu cilvēku tiesības un brīvības. Šis pants neliedz noteikt likumīgus ierobežojumus šo tiesību izmantošanā personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā.»

A. Palātas spriedums

138. Palāta uzskatīja, ka bija notikusi nesamērīga iejaukšanās iesniedzējas tiesībās, pārkāpjot Konvencijas 11. pantu. Palāta arī uzskatīja, ka tai nav jāpieņem spriedums par iesniedzējas sūdzībām saskaņā ar 10. pantu.

B. Pušu argumenti

1. Iesniedzēja

139. Iesniedzēja atzina, ka apstrīdētā iejaukšanās bija “ likumā noteikta” Konvencijas 10. panta 2. punkta un 11. panta 2. punkta izpratnē. Tomēr viņa uzskatīja, ka Valdības argumenti par aspstrīdētā pasākuma sasniedzamo mērķu leģitimitāti un samērīguma principa ievērošanu bija nepamatoti. Jo īpaši, ne iepriekšminētais spriedums Rekvényi lietā, ne Konvencijas 17. pants nepamatoja Valdības nostāju šajā lietā.

2. Valdība

140. Valdība apgalvoja, ka iejaukšanās atbilda 10. un 11. pantu otro punktu prasībām un ka apstrīdētais ierobežojums bija “nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā”.

C. Tiesas vērtējums

141. Tiesa šīs lietas apstākļos uzskata, ka 1. protokola 3. pants ir lex specialis un nav nepieciešama atsevišķa iesniedzējas sūdzību izskatīšana saskaņā ar 11. pantu. Tāpat Tiesa nevar atrast nevienu argumentu, kas noteiktu nepieciešamību atsevišķi izskatīt iesniedzējas sūdzības par viņas nespēju kandidēt vēlēšanās no 10. panta viedokļa.

ŅEMOT VĒRĀ ŠOS MOTĪVUS, TIESA

1. Noraida vienbalsīgi Valdības sākotnējo iebildumu;

2. Nolemj ar trīspadsmit balsīm pret četrām, ka Konvencijas 1. protokola 3. panta pārkāpumsnav noticis;

3. Nolemj ar trīspadsmit balsīm pret četrām, ka nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt iesniedzējas sūdzības par Konvencijas 11. pantu;

4. Nolemj vienbalsīgi, ka nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt iesniedzējas sūdzības par Konvencijas 10. pantu.

Sastādīts angļu un franču valodā un pasludināts atklātā tiesas sēdē Cilvēktiesību ēkā, Strasbūrā 2006. gada 16. martā.

Luzius Wildhaber
Priekšsēdētājs
T.L. Early
Sekretāra vietnieks

Saskaņā ar Konvencijas 45. panta 2. punktu un Tiesas reglamenta 74.2 punktu šim spriedumam tiek pievienoti šādi atsevišķie viedokļi:

(a) tiesneša Wildhaber daļēji atšķirīgais viedoklis;

(b) tiesnešu Spielmann un Jaeger daļēji atšķirīgais viedoklis;

(c) tiesneša Rozakis atšķirīgais viedoklis;

(d) tiesneša Zupančič atšķirīgais viedoklis;

(e) tiesnešu Mijović un Gyulumyan kopīgais atšķirīgais viedoklis.

L.W.

T.L.E.

TIESNEŠA WILDHABER DAĻĒJI ATŠĶIRĪGAIS VIEDOKLIS

Es priekrītu vairākumam, ka šī lieta attiecas uz iesniedzējas sūdzību saskaņā ar 1. protokola 3. pantu par aizliegumu viņai kandidēt nacionālā parlamenta vēlēšanās. Ja es nepiekritu secinājumam, ka nebija nepieciešams atsevišķi izskatīt iesniedzējas sūdzību saskaņā ar Konvencijas 11. pantu, tad vienīgi lai uzsvērtu, ka iesniedzējai netiek liegts, un viņai nekad nav ticis liegts iestāties partijā, ko viņa izvēlējusies. Tāpat arī viņas sūdzības pamatā esošie fakti, ka viņai tika liegts kandidēt pašvaldību vēlēšanās, neizraisa 11. panta neievērošanu.

TIESNEŠU SPIELMANN UN JAEGER DAĻĒJI ATŠĶIRĪGAIS VIEDOKLIS

(Tulkojums)

1. Mēs nepiekrītam vairākuma lēmumam, ka nebija nepieciešams atsevišķi izskatīt iesniedzējas sūdzības saskaņā ar Konvencijas 11. pantu (skatīt iepriekš 141. punktu un Tiesas secinājumu 3. punktu).

Mēs uzskatām, ka aizliegumu iesniedzējai kandidēt parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās sakarā ar viņas aktīvu darbību LKP, aizliegumu, kas saglabāts vairāk nekā desmit gadus pēc notikumiem, kuros partija tika vainota, Tiesai bija jāizskata no tā savietojamības viedokļa ar Konvencijas 11. pantu.

2. Iesniedzējas vadošais stāvoklis LKP un viņas uzvedība 1991. gada notikumu laikā tika izmantoti, lai pamatotu atteikšanos atļaut viņai kandidēt parlamenta vai pašvaldību vēlēšanās. Tādējādi šie elementi, proti, iesniedzējas piederība un vadošais stāvoklis LKP un viņas uzvedība Latvijas cīņas par “demokrātiju caur neatkarību” izšķirošajā posmā 1991. gadā, ir aizlieguma pamatā, kuru Tiesa ir atzinusi par savietojamu ar 1. protokola 3. pantu. Šī aizlieguma savietojamības izskatīšana bija nepieciešama ne tikai attiecībā uz 1. protokola 3. pantu, bet arī attiecībā uz 11. pantu.

3. Jāatzīmē, ka laikā, kad risinājās izšķirošie notikumi, proti, kad 1991. gada 13. janvārī notika valsts apvērsuma mēģinājums ar LKP atbalstu, partija nebija aizliegta. Tikai 1991. gada 23. augustā ar Augstākās Padomes lēmumu LKP tika pasludināta par nekonstitucionālu, un nākamajā dienā, kad partijas darbība tika apturēta un tieslietu ministrs saņēma rīkojumu “izmeklēt LKP nelikumīgās aktivitātes un izvirzīt … priekšlikumu par iespēju atļaut tai turpināt darbību”. Augstākā Padome neizdeva pavēli par partijas likvidēšanu līdz pat 1991. gada 10. septembrim.

4. Jāatzīst, ka aizliegums iesniedzējai kandidēt nebija balstīts vienīgi uz viņas piederību LKP. Taču šajā lietā šāda partijas piederība tomēr bija viens no sine qua non nosacījumiem apstrīdētajam ierobežojumam.

Tādējādi, ievērojot to, ka viņas LKP piederība un viņas vadošais stāvoklis šajā partijā bija to elementu vidū, kas tika izmantoti aizlieguma pamatošanai, mēs uzskatām, ka ir iesaistīts 11. panta piedāvātais aizsardzības (Schutzbereich) apjoms.

5. Šajā kontekstā mūsu pienākums ir uzsvērt, ka tiesības, kas tiek garantētas saskaņā ar Konvencijas 11. pantu, ietver ne tikai tiesības iestāties politiskā partijā, bet arī ierobežo iespējas sodīt par partijas piederību pagātnē.

6. Bez tam tiesību izmantošana, ko garantē Konvencijas 11. panta 1. punkts var tikt interpretēts vienīgi šī panta otrā punkta robežās, kas tomēr nedod valstīm tādu pašu rīcības brīvību, kādu devusi Tiesa attiecībā uz 1. protokola 3. pantu, un kas ir apzīmēta spriedumā kā “plaša” (skatīt 103., 115. (c), 121. un 135. punktu).

Konkrētāk Tiesa šo pamatatšķirību ir aprakstījusi sprieduma 115. (a) punktā, kur tā nosaka:

“.. ja pastāv jautājums par 1. protokola 3. panta neievērošanu, Tiesai nevajadzētu automātiski vadīties pēc tiem pašiem kritērijiem, kas piemēroti attiecībā uz iejaukšanos, ko atļauj Konvencijas 8.–11. pants, un tai nebūt nevajadzētu balstīt savus secinājumus saskaņā ar 1. protokola 3. pantu uz principiem, kas izriet no Konvencijas 8.–11. panta piemērošanas. 1. protokola 3. panta nozīmības dēļ valsts institucionālajai kārtībai šis noteikums ir noformulēts ļoti atšķirīgi no 8.–11. panta. 1. protokola 3. pants ir formulēts kolektīvā un vispārīgā veidā, lai gan Tiesa to ir arī interpretējusi kā netieši norādām uz īpašām indivīda tiesībām. Tādēļ kritēriji, kas piemērojami, lai noteiktu 1. protokola 3. panta ievērošanu, ir jāuzskata par mazāk stingriem nekā kritēriji, kas piemērojami saskaņā ar Konvencijas 8.–11. pantu.”

7. Visbeidzot, puses Tiesas priekšā piekrita, ka saskaņā ar šo pantu radās atsevišķs jautājums. Atbildētāja valdība apgalvoja, ka iejaukšanās iesniedzējas tiesībās saskaņā ar 11. pantu bija savietojama ar šī panta otrā punkta prasībām un ka apstrīdētais ierobežojums bija “nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā”. Iesniedzēja apstrīdēja minētā ierobežojuma leģitīmo mērķi un uzskatīja to par nesamērīgu.

8. Rezultātā mēs uzskatām, ka Tiesai vajadzēja pieņemt atsevišķu lēmumu par šo svarīgo jautājumu.

TIESNEŠA ROZAKIS ATŠĶIRĪGAIS VIEDOKLIS

Lai gan es piekrītu virknei vairākuma apsvērumu šajā lietā – tai skaitā viņu secinājumam, ka attiecībā uz 10. un 11. pantu nav nekāda atsevišķa jautājuma – es nevaru piekrist dažiem viņu secinājumiem, kuri, manuprāt, ir šajā lietā būtiski, un pamatoju savu nepievienošanos vairākuma lēmumam atzīt, ka minētajos apstākļos nav noticis 1. protokola 3. panta pārkāpums. Es gribētu arī jau pašā sākumā norādīt, ka es varu daudzējādā ziņā piekrist tiesneša Zupančiča domu gaitai; tomēr viņa pieeja ir pamatā principiāla, un es gribētu koncentrēt uzmanību galvenokārt uz noteiktiem apsvērumiem, kas ir, es teiktu, tehniskāka rakstura nekā viņa paša plašā teorētiskā pieeja.

Atļaujiet man sākt ar to, ko es uzskatu par nepieciešamu sākotnēju skaidrojumu, kuru var pamatot ar vairākuma mazliet apšaubāmo nostāju attiecībā uz 1. protokola 3. pantā noteikto tiesību raksturu. Sprieduma 115. punktā Tiesa norāda, ka: “1. protokola 3. pants ir formulēts kolektīvā un vispārīgā veidā, lai gan Tiesa to interpretējusi kā netieši norādām uz īpašām indivīda tiesībām”. Šīs teikums, lai gan gala rezultātā tam nav radikālas ietekmes uz Tiesas tālākiem secinājumiem (teikums, kas seko tālāk tajā pašā punktā parāda, ka šis secinājums vienkārši ietekmē kritērijus, kas piemērojami, lai noteiktu 3. panta ievērošanu, un tas nav pilnīgs noliegums panta būtībai par indivīda tiesībām) ir neskaidrs vispārinājums, kas ir pretrunā ne tikai ar protokola projekta izstrādes vēsturi un Tiesas agrāko judikatūru, bet arī ar paša sprieduma burtu, kura 102. punkts nosaka mazāk apšaubāmā, taču vēl joprojām nepilnīgā izteiksmē to, ka “Tiesa ir noteikusi, ka šis pants arī netieši paredz indivīda tiesības, tai skaitā tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās”.

Es uzskatu, ka, neskatoties uz to, vai “1. protokola 3. pants ir formulēts kolektīvā un vispārīgā veidā”, ir skaidrs, ka šis pants nevis vienkārši netieši nosaka indivīda tiesības, bet faktiski tās nodrošina. Projekta autoru mērķis bija bagātināt Konvenciju ar politiskām tiesībām, kas neatšķiras no citām indivīda cilvēktiesībām, kas ietvertas sākotnējā Konvencijā. Konvencija nosaka bez izņēmumiem indivīda tiesības, kuru subjektiem ir tiesības bez diskriminācijas tās izmantot savās attiecībās vis-?-vis ar Konvencijas dalībvalstīm – un Konvencijas institūcijām. Tādēļ, neraugoties uz citām iespējamām funkcijām, 3. pants tiešām paredz īpašas indivīda tiesības, kas kvalitatīvi neatšķiras no citām tiesībām, kuras nosaka Konvencija. Šis secinājums atbilst mūsu judikatūras locus classicus, spriedumam lietā Mathieu-Mohin un Clerfayt pret Beļģiju (1987. gada 2. marta spriedums. Sērija A Nr. 113, 22.-23. lpp., 49.-50. punkts), kurā Tiesa, cita starpā, noteica:

“49. Šāda ierobežota interpretācija [t.i., ka 3. pants neparedz indivīda tiesības] neiztur pārbaudi. Saskaņā ar 1. protokola Preambulu tas nodrošina: “kopīgu noteiktu to tiesību un brīvību īstenošanu, kas nav vēl iekļautas Konvencijas I. sadaļā”; vēl jo vairāk, protokola 5. pants nosaka: “Augsto Līgumslēdzēju Pušu starpā ,,1., 2., 3. un 4. panta noteikumi tiek uzskatīti par Konvencijas papildus pantiem”, un visi šie panti – tai skaitā 25. pants “ ir attiecīgi piemērojami”. Vēl jo vairāk, 4. protokola Preambula, cita starpā, min “tiesības un brīvības”, kuras aizsargā 1. protokola 1.–3. pants.

1. protokola sagatavošanas darbi arī neatklāj nekādu nodomu izslēgt individuālu sūdzību tiesību attiecībā uz 3. pantu, kamēr šī ideja tika ilgu laiku apspriesta – vienīgi, lai galu galā no tās atteiktos – paturot jautājumu ārpus Tiesas jurisdikcijas. Sagatavošanas darbi bieži min “politiskās brīvības”, “politiskās tiesības”, “indivīda politiskās tiesības un brīvības”, “tiesības uz brīvām vēlēšanām” un “tiesības tikt ievēlētam”.

50. Tādējādi, un arī tie, kas uzstājās Tiesā,– šajā jautājumā bija vienoti – 3. panta starpvalstu kontekstā neatspoguļo nekādas būtiskas atšķirības no pārējiem Konvencijas un protokolu pamatpantiem. Iemeslu tam, šķiet, varētu drīzāk rast vēlmē piešķirt lielāku nozīmīgumu uzņemtajām saistībām, un faktā, ka valsts primārais pienākums attiecīgajā jomā nav atturēties vai neiejaukties, kā tas ir attiecībā uz lielāko daļu pilsoņa un politisko tiesību, bet gan veikt pozitīvus pasākumus demo­krātisku vēlēšanu “rīkošanai”.

Pievēršoties tagad vairākuma secinājumiem par konkrēto lietu, kuru izskatām, mana galvenā piezīme attieksies uz parlamenta locekļa funkciju raksturu demo­krātiskā sabiedrībā. Tiesa pareizi norāda sprieduma 117. punktā, ka “politiskās lojalitātes kritērijam, kas var tikt piemērots civildienesta ierēdņiem, ir neliela nozīme, ja vispār tāda ir, izskatāmās lietas apstākļos, kas skar pavisam atšķirīgu jautājumu par indivīdu tiesībām kandidēt uz parlamentu. “Politiskās neitralitātes” kritērijs nevar tikt piemērots parlamenta locekļiem tādā pašā veidā kā pārējām valsts amatpersonām, ievērojot to, ka parlamenta locekļi pēc definīcijas nevar būt “politiski neitrāli””.

Patiesi, parlamenta locekļa loma ir pilnīgi atšķirīga no pārējām lomām, kuras spēlē personas, kas ir iesaistītas valsts lietās, tai skaitā arī izpildvaras locekļi, kad tie veic savu administratīvo funkciju. Pārstāvniecības demokrātijā parlamenta locekļi pārstāv, pēc definīcijas, sava elektorāta – t.i., par viņiem balsojušo – viedokļus un nostājas. Viņi tos aizstāj viedokļu un nostāju paušanā parlamentā un ārpus parlamenta, un kā fikcija darbojas viņu vietā iekārtā, kas pēc definīcijas nav tieša demokrātija. Ir acīmredzams, ka šajā pārstāvniecības demokrātijas iekārtā ne katrs var apgalvot, ka pamatoti pārstāv pārējos. Ir vismaz divi drošības pasākumi, kas nodrošina parlamenta locekļu tiešu atbildību par sava elektorāta plašo vēlmju patiesu paušanu: pirmkārt, demokrātisko vēlēšanu drošības vārstulis (kandidāti tiek ievēlēti, balstoties uz viņu personību, idejām un viedokļiem, kas tiek darīti zināmi sabiedrībai pirms vēlēšanām), un, otrkārt, pēcvēlēšanu novērošanas drošības vārstulis: ja ievēlētais pārstāvis neattaisno sava elektorāta cerības, viņš vai viņa, iespējams, zaudēs viņu uzticību un gala rezultātā arī savu vietu parlamentā.

Parlamenta locekļu vēlēšanas sava elektorāta vēlmju paušanai, lai kādi būtu viņu viedokļi, un lai cik nepatīkami pēdējie nebūtu pārējiem sabiedrības slāņiem, ir pārstāvniecības demokrātijas pamatā. Labas demokrātiskās pārvaldības sistēmā atbilstības kritēriju nevar noteikt tas, vai politiķis pauž idejas, kas šķiet pieņemamas politiskā spektra galvenajam virzienam, vai ir lojāls valsts un sabiedrības pieņemtajai ideoloģijai, bet viņa vai viņas ideju faktiskais pārstāvnieciskums vis-?-vis pat ļoti nelielu sabiedrības daļu. Tādējādi, ja politiķim liedz iespēju pārstāvēt sabiedrības daļas idejas, cieš ne tikai viņš vai viņa; cieš arī elektorāts, cieš demokrātija.

Šo iemeslu dēļ aizliegumiem kandidēt vēlēšanās ir jābūt izņēmuma raksturam un ļoti uzmanīgi noteiktiem. Var, protams, saprast, ka valsts var ieviest tehniska rakstura atbilstības kritērijus, tādus kā Konvencijas jurisprudencē minētos, un kurus jau dažās lietās ir izskatījušas Strasbūras institūcijas (skatīt sprieduma 103. un turpmākos punktus). Var arī saprast, ka noteiktos izņēmuma gadījumos pati demokrātijas primārās vērtības aizsardzība var norādīt uz nepieciešamību aizliegt īstenot 1. protokola 3. pantā noteiktās tiesības. Taču šādos apstākļos valsts, protams, nevar izvairīties no Konvencijas institūciju veiktas rūpīgas pārbaudes, kam vajadzētu uzmanīgi noteikt valsts rīcības brīvības robežas ievēlējama politiķa vai politiskas partijas pasīvās tiesību ierobežošanā.

Šai sakarā Tiesas spriedums lietā Refah Partisi un citi pret Turciju ([GC], Nr. 41340/98, 41342/98, 41343/98 un 41344/98, ECHR 2003-II) ārkārtīgi uzskatāmi parāda veidu, kādā Strasbūras institūcija ir risinājusi ļoti grūto un delikāto jautājumu par aizliegumu politiskai partijai piedalīties nacionālajās vēlēšanās. Patiesi, Refah Partisi lietā mēs sadūrāmies ar situāciju, kad politiskai partijai, kas propagandēja nedemokrātiskas idejas, tieši apdraudot Turcijas trauslo politisko infrastruktūru, bija bijušas lielas iespējas sagrābt varu, izmantojot sistēmas noteiktās demokrātiskās vēlēšanu procedūras. Citējot Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas slaveno dictum (izteicienu), briesmas bija “reālas un pastāvošas”. Un mūsu Tiesa pareizi uzskatīja, ka šādos izņēmuma apstākļos “(..) Valstij nevar pieprasīt, lai tā pirms iejaukšanās pagaida, līdz politiska partija ir sagrābusi varu un sākusi veikt konkrētus pasākumus, lai īstenotu politiku, kas nav savietojama ar Konvencijas standartiem un demokrātiju, lai gan šādas politikas briesmas demokrātijai ir pietiekami pamatotas un nenovēršamas” (turpat, 102. punkts).

Jautājums ir, vai šajā lietā mēs saskaramies ar situāciju, kurā atrodamas līdzības (pat attālas) ar situāciju Refah Partisi lietā, kas attaisnotu izturēšanos pret šo lietu tādā pašā veidā. Mana atbilde ir kategoriski negatīva sekojošo iemeslu dēļ.

Pirmkārt, iesniedzējai netika atļauts piedalīties vēlēšanās nevis nenovēršamo draudu dēļ, kurus viņa radīja Latvijas demokrātiskajai pārvaldībai tai laikā, kad 1995. gada likums stājās spēkā, bet viņas agrākās attieksmes un galvenokārt viņas līdzdalības dēļ 1991. gada notikumos. Atstājot malā argumentu par novēloto 1995. gada likuma parādīšanos un pārtraukumu starp notikumiem un likuma pieņemšanu, 1995. gadā nebija norādes par to, ka viņas politiskās vides graujošās tendences, kas bija pastāvējušas 1991. gadā, bija tādas pašas arī 1995. gadā, vai ka viņa pati 1995. gadā propagandētu idejas, kas līdzīgas tām idejām, kas bija 1991. gada notikumu priekšplānā.

Taču pat ja mēs pieņemam – un tā ir mana otrā piezīme – ka apstākļos, kad notiek Latvijas pāreja uz demokrātiju un kad tā cenšas atbrīvoties no savas nesenās pagātnes, šāds nesaudzīgs ierobežojums varētu būt bijis pamatots pirmajos grūtajos gados, pielāgojoties jaunajam režīmam un demo­krātiskas konsolidācijas vārdā, ierobežojumi tomēr vēl līdz šim brīdim nav tikuši atcelti, un tas viss notiek, neskatoties uz faktu, ka starplaikā Latvija ir kļuvusi par NATO un, kas ir vēl jo svarīgāk, par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tagad jau viendpadsmit gadi mūs šķir no likuma pieņemšanas datuma, kas aizliedz iesniedzējai kandidēt vēlēšanās, piecpadsmit gadi šķir mūs no notikumiem, kas noveda pie likuma novēlotas izsludināšanas, pieci gadi – no Satversmes tiesas sprieduma un gandrīz divi gadi – no iesniedzējas ievēlēšanas Eiropas Parlamentā.

Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais iemesls – situācija, kad uz vietu parlamentā kandidē viens vienīgs kandidāts kardināli atšķiras no situācijas, kad vesela politiska partija tiecas kļūt par valsts valdību. No lietas faktiem ir neapšaubāmi skaidrs, ka iesniedzēja nebija tikai izolēta kandidāte, kas pārstāvēja idejas, kuras atbalstīja tikai daļa no prokrieviskā elektorāta, bet gan arī ka viņa piederēja pie ideoloģiskas kustības, kas jebkurā gadījumā bija mazākuma virziens Latvijas politiskajā spektrā. Šajos apstākļos ir grūti apgalvot, ka iesniedzējas ievēlēšanai Latvijas parlamentā būtu bijusi negatīva ietekme uz valsts demokrātisko stabilitāti.

Ievērojot visus šos iemeslus, es uzskatu, ka iesniedzējai – netieši kopā ar viņas sekotājiem – bija nepelnīti atņemtas viņas 1. protokola 3. pantā garantētās tiesības un ka rezultātā ir noticis šī panta pārkāpums.

TIESNEŠA ZUPANČIČA ATŠĶIRĪGAIS VIEDOKLIS

Es nožēloju, ka nevaru pievienoties vairākuma viedoklim šajā lietā. Nepārprotami, vairākuma lēmums balstās uz reālo draudu precīzu novērtējumu, kurus attiecīgajā laikā radīja iesniedzējas politiskā darbība. Tomēr šīs aktivitātes pat laikā, kas bija izšķirošs Latvijas neatkarībai, nebija ne graujošas vai pat ne slepenas. Ja kādā brīdī Ždanokas kundze patiešām radīja briesmas¹ dzimstošajai Latvijas suverenitātei, tad tas bija saistīts ar viņas reālajām izredzēm tikt ievēlētai.

Tādējādi jautājums šajā, kā arī visās līdzīgās lietās, skar attiecības starp demokrātiju un likuma varu.

Taču reālā laikā, kad Latvijas konstitucionālā kārtība bija vēl in statu nascendi, neviens nevarēja vienkārši pateikt – pat ne Molotova-Rībentropa pakta un starptautisko tiesību izteiksmē – ka Ždanokas kundzes un citu personu vienlaicīgās politiskās aktivitātes, vēršoties pret Latvijas neatkarību, Padomju Savienības sabrukumu utt. bija per se politiski neleģitīmas vai pat nelikumīgas. Pat starptautiskajām tiesībām nav varas aizslaucīt apmēram piecdesmit gadu ilgu vēsturisku posmu. Tādējādi, ja iesniedzējas darbība būtu a priori pasludināta par neleģitīmu vai nelegālu, daudz no tā, kas bija norisinājies Padomju Savienībā, būtu bijis a posteriori jāpasludina par neleģitīmu vai nelikumīgu. Ex factis ius oritur, t.i., vēsturei pašai var būt vara pasludināt šo spriedumu, bet ne likumam. Likuma uzmanības loku ierobežo nodibinātā valsts vara. Vēsturi, no otras puses, raksta uzvarētājs; Ždanokas kundze izrādījās šīs vēstures nepareizajā pusē.

Tādējādi vairākuma viedoklis izriet no diezgan šauras laika perspektīvas. Tā kā šī lēmuma pamatā ir laika izvēles faktors, es atļaujos tam nepiekrist.

Ždanoka pret Latviju ir lieta, kurā centrālais jautājums neizbēgami ir vēsturiskā un ideoloģiskā nozīmība, kāda piemīt pārejai no padomju komunisma, kā neveiksmi cietuša sociālpolitiska eksperimenta, atpakaļ pie kapitālisma, demokrātijas un likuma varas. Es saku “neizbēgami”, jo lieta skar apjomīgas krievvalodīgo minoritātes politiskās tiesības.

Latviešiem komunisma varas turpināšanās bija sinonīms krievu okupācijas turpinājumam. Apmēram trīsdesmit procentu lielajai krievvalodīgo minoritātei² nenovēršamā latviešu pašnoteikšanās vēstīja par noteikto privilēģēto statusa zaudējumu un diskriminācijas iespējamību. Latviešu vairākumtautībai, kā tas tika skaidri norādīts lietā Slivenko pret Latviju (2003. gada 9. oktobra spriedums) īpašu cilvēktiesību piešķiršana lielajai krievvalodīgo minoritātei, kas bija piecdesmit gadu ilgās krievu okupācijas sekas, šķita un šķiet absurda.³ Tā liek domāt par Konvencijas 17. panta apgriezto loģiku.⁴ Pēkšņi bijušie okupanti, kuru atrašanās cēlonis Latvijas teritorijā bija nelikumīga okupācija, apgalvoja, ka viņi ir cilvēktiesību pārkāpumu upuri. Vai pati likuma vara un demokrātija, par kuru latvieši bija cīnījušies, un kuru gadu desmitiem viņiem bija lieguši Padomju Savienības komunistiskie vadītāji, bija kļuvušas par ieroci, kas tika pavērsts pret pašiem latviešiem? Šis vēsturiskais paradokss, ar kuru viņi sadūrās, ir eksistenciāli absurds un atspoguļojo iekšējo sašķeltību, kam nevar būt tūlītēja risinājuma.

Neskatoties uz to, agrāko apspiedēju farss, kas tādējādi apelē un gūst labumu no demokrātijas un likuma varas, nav raksturīgs vienīgi Latvijai vai tikai visām trim Baltijas valstīm. Tas ir acīmredzams no konkrētām lietām, kas sasniedz šo Tiesu.⁵ Centrālajā un Austrumeiropā mēs tagad varam atrast daudz vecu cilvēku, kam rokas ir aptraipītas ar asinīm. Daži no viņiem ir kļuvuši par skaļiem cilvēktiesību aizstāvjiem. Ja kādam vajadzētu ierosināt atmaksāt, piemēram, visiem tiem, kas ne tik attālā pagātnē čakli sadarbojās ar slepenoliciju, viņi paceļ savas balsis ar ierasto augstprātību, kas iegūta viņu agrākajā stabilajā autoritārajā stāvoklī. Viņi nekaunīgi pieprasa tās cilvēktiesības, kuras visa sava mūža garumā liedza citiem, nē, bieži vien pat aukstasinīgi tās pārkāpa visbrutālākajā veidā.

Šai Tiesai ir jāieņem skaidra nostāja šajā jautājumā.

17. panta pamatā esošā loģika ir skaidra. Cilvēktiesību pieprasīšanas tiesiskais ierocis nedrīkst tikt sagrozīts. To nedrīkst izmantot, lai tas kalpotu tiem, kas savukārt paši pārkāptu cilvēktiesības. Ģeniālais Karls Poppers to noformulēja skaidri. Viņš apgalvoja, ka demokrātija ir domāta ikvienam, izņemot tos, kas to iznīcinātu. Mums ir jābūt iecietīgiem pret visu, izņemot neiecietības aktus.

No šī vispārīgā principa izriet divi jautājumi. Pirmkārt, vai tiem, kas bija neiecietīgi pagātnē, pēc tam ir tiesības uz iecietību? Tas ir Bībeles mēroga jautājums. Vai būtu jāpiemēro Vecās Derības talioniskā⁶ zobu pret zobu atmaksas loģika, vai arī cilvēktiesībām būtu jābūt universālām ne tikai telpā, bet arī laikā? Savukārt, vai tas nozīmē pagriezt otru vaigu pret tiem, kas mūs izpļaukāja?

Otrkārt, kāda veida (vienlaicīga) neiecietība būtu vēršama pret tiem, kas paši ir neiecietīgi? Vai Austrijas Konstitucionālajai tiesai, piemēram, ir tiesības un patiesi pienākums aizliegt Haidera kunga protonacistu partijas darbību, kas barojas no “Urangst” un etniskās neiecietības pret slovēņiem Karintijā? Cik skaidrām un pastāvošām ir jābūt briesmām, kas noteiktas ar slaveno Brandenburg pret Ohaijo testu, kas nesen iekļauts Turcijas nacionālajā likumdošanā.⁷

Šie jautājumi mēdza būt par “politiskiem jautājumiem”. Pateicoties kolosālajam progresam konstitucionālajās tiesībās 20. gadsimta otrajā pusē, tagad ir skaidrs, ka tie attiecas uz likuma varas būtību.

Starptautiskajās tiesības Nirnbergas process ir vēsturisks atspoguļojums, kā likuma vara atbild uz barbarismu, kā tiesiskās loģikas vara ex post facto gūst virsroku pār Hobsa varas loģiku. Lietā Streletz, Krenz un Kessler pret Vāciju⁸ uz šaurākiem pamatiem kļuva skaidrs, ka sistēmiskā nesodāmības prakse, par spīti tīri formālai precīzu soda normu pastāvēšanai, nevar pēc tam būt par pamatu pozitīvai aizstāvībai, kas balstīta uz piedodamu likuma kļūdu. Reiz likuma vara ir atjaunota, pozitīvā norma, it īpaši ja tā agrāk ir bijusi neaktīva, tiks piemērota. Pat kopš 1764. gada, kad Čezāre Bekārija rakstīja savu izšķirošo “Dei delitti e delle pene”, sodošas likuma normas atpakaļejošs spēks ir likumības principa neatņemama sastāvdaļa. Vēlāk Anselms Feierbahs to no jauna izteica slavenajā formulā “nullum crimen, nulla poena sine lege praevia”. Tagad doktrīna tiek no jauna atkārtota Eiropas Cilvēka tiesību Konvencijas 7. panta pirmajā punktā.⁹ Tādējādi likuma varas laika mērogs – vismaz tās negatīvais, sodošais aspekts – ir pakļauts stingriem ierobežojumiem. Taču Streletz lieta arī pierāda, ka šī doktrīna nevar tikt reducēta, uz vienkāršu savlaicīga brīdinājuma jēdzienu, kā tas pārsvarā notiek mūsu pašu judikatūrā. Tā pierāda, ka soda norma, pat ja tā netiek piemērota un ir pakļauta selektīvam, taču sistēmiskam noliegumam, t.i., vispārinātai nesodāmības praksei, un tādējādi var likt darbojošās personām likumsakarīgi pieņemt, ka tā netiks piemērota, pēc gadiem tā vēl joprojām pozitīvā izpratnē pastāv. Vismaz, ciktāl savstarpēji pārklājas likuma un morāles sfēras, citiem vārdiem runājot, soda normas selektīvā nepiemērošana (selektīvas nesodāmības sistēmiskā prakse) nav šķērslis vēlākai tiesāšanai. Es šeit atkārtoju to, ko teicu savā piekrītošajā viedoklī Streletz lietā, t.i., tā nav lieta par krimināltiesību piemērošanu ar atpakaļejošu datumu, bet gan nepiedodamas likuma kļūdas lieta.

Taču lietā Ždanoka pret Latviju mēs patiešām saskaramies ar retrospekcijas pozitīvo elementu. Šeit mēs saskaramies ar pozitīvām tiesībām (tiesībām tikt ievēlētam) un nevis ar negatīvām soda normām. Ierobežojums attiecībā uz normas piemērošanas laika mērogu, kas izriet no likumības principa, netiek piemērots. Piemēram, plašā nevainības prezumpcijas intepretācija izslēdz diskrimināciju pret bijušajiem kolaboracionistiem (lustrācija), ja vien, protams, viņu kriminālatbildība nav tikusi pilnībā konstatēta. Ir svarīgi, ka Ždanokas kundze nekad un ne par ko nav tikusi notiesāta.

Vēl jo vairāk, cilvēkiem nevar liegt aktīvi piedalīties demokrātiskajā procesā vienkārši tādēļ, ka viņus, iespējams, ievēlēs. Ždanokas kundzes iespējamā politiskā graujošā darbība neizriet no nelikumīgas darbības no viņas puses, kuru konstatējusi Latvijas nacionālā tiesa. Vēl jo vairāk, viņa varētu būt politiski nesvarīga, ja nepastāvētu reāla izredzes pagātnē, tagadnē vai nākotnē, ka viņa tiktu ievēlēta. Kas viņu ievēlētu? Vai krievvalodīgo minoritātes pārstāvji?¹⁰ Kad viņai tika atļautskandidēt (ar panākumiem) Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tas tika paciests, jo viņas politiskā ietekme Eiropas Parlamentā ir izkliedēta un neapdraud autonomo varu Latvijā. Starp citu, fakts, ka viņa tika ievēlēta, pierāda iepriekš pieminētās reālās izredzes.

Citiem vārdiem runājot, es ne brīdi neticu, ka Latvijas varas iestādes varēja aizkavēt Ždanokas kundzi kandidēt nacionālajās vēlēšanās Latvijā, ja tas būtu tikai viņas komunistiskās pagātnes dēļ. Tāpat patiesais iemesls nav arī viņas pašreizējā nevēlēšanās atteikties un novērsties no saviem komunistiskajiem uzskatiem. Latvijā esošais viedoklis attiecas ne vairāk (un ne mazāk) uz Ždanokas kundzes politisko bīstamību nākotnē. Tas ir saistīts ar demogrāfisko faktu, ka trīsdesmit procentu esošo Latvijas iedzīvotāju runā krieviski. Var pieņemt, ka tas apdraud autohtonā vairākuma proautonomo varu, kuras vārdā vispār tika īstenota Latvijas (un pārējo divu Baltijas valstu) atdalīšanās no Padomju Savienības.

Tagad, kad esam nonākuši pie stadijas, kad mēs varam bez juridiskiem dūmu aizsegiem saukt lietas īstajos vārdos, mēs beidzot varam pievērsties patiesajam jautājumam. Lielā krievvalodīgo minoritāte Latvijā ir ilgstošās Padomju Savienības nelikumīgās okupācijas demogrāfisks blakusprodukts. Vai vēsturiskais fakts, ka okupācija bija nelikumīga – tas, iespējams, nav nejaušība, ka vairākuma viedoklis uzsver Molotova-Rībentropa pakta agrīno nelikumīgumu – netieši nozīmē, ka krievvalodīgo iedzīvotāju dzīvošana Latvijā pati par sevi ir nelikumīga?¹¹

Citā veidā tas pats jautājums izvirzījās priekšplānā Slivenko lietā. Izšķirošā atšķirība, kad uz spēles ir indivīda cilvēktiesības, ir rodama tieši starp indivīda personisko situāciju, no vienas puses – un lielāku tās grupas vēsturisko un kolektīvo situāciju, kurai viņš vai viņa pieder.¹² Principā cilvēktiesības ir izteikti indivīda tiesības. Situācijas vēsturiskie un kolektīvie aspekti ir ārpus mūsu jurisdikcijas ietvariem.

Tomēr vairākuma viedoklis, tāpat kā nacionālā līmenī pieņemtie lēmumi attiecībā uz Ždanokas kundzi, pamatoti uzskata viņas situāciju par reprezentatīvu ne tikai viņas personīgās paredzamības dēļ. Acīmredzot, tiesības kandidēt vēlēšanās – kas šī iemesla dēļ noteiktas atsevišķā Protokolā – ietekmē indivīdu (Ždanokas kundzi) un kolektīvo kopumu (krievvalodīgo minoritāti), kuru viņš vai viņa godkārīgi tiecas politiski pārstāvēt. Taču vairākuma viedoklis netieši apvieno abus aspektus. Šo jautājumu sajaukšanas sekas ir skaidri izteikta piekrišana tiesību liegumam kandidēt vēlēšanās. Šī aizlieguma iemesls bija tas, ka Ždanokas kundzei bija reālas izredzes tikt ievēlētai.¹³ Tik daudz par demokrātiju.

Jāatzīst, ka šis rezultāts ir mūsu jurisdikcijas šauro ietvaru sekas. Tomēr vai mēs esam šeit, lai labotu vēsturiskas pārestības? Vai mums ir jāsaka, ka trīsdesmit procentu no Latvijas iedzīvotājiem tur atrodas nelikumīgi? Pat ja šos cilvēkus uzskatītu par ārvalstniekiem, viņu kolektīvo izraidīšanu nepārprotami aizliegtu 4. protokola 4. pants.¹⁴ Ārvalstnieku kolektīvas izraidīšanas aizliegums norāda uz skaidru juridisku atbildi uz šo jautājumu, ja tiešām tāda ir nepieciešama. Šī atbilde ir iecietība laika gaitā.

Dilemma nav specifiska tikai Baltijas valstīm. Faktiski, visa Eiropas vēsture, nemaz nerunājot par tās šausminošo koloniālo nežēlību, ir pārpilna ar no jauna atdzimstošu “nāciju kustību” – parasti ar karu un vardarbīgas iekarošanas līdzekļiem. Nav nepieciešamības teikt starptautisko tiesību izteiksmē – ciktāl tās kritēriji ir piemērojami visiem – ka vairums šo iekarošanas gadījumu bija pilnīgi “nelikumīgi”. Vēsturnieku ziņā ir izvērtēt šo iedzīvotāju sajaukšanas gala rezultātus, nosakot, kas konkrētajā gadījumā bija uzvarētāji, un kas uzvarētie.

Taču jautājums vienmēr ir bijis par nacionālās identitātes saglabāšanu pretstatā asimilācijai. Starptautisko tiesību izteiksmē Vudro Vilsona formula par “nāciju pašnoteikšanos” netieši nosaka plaša spektra specifikāciju un etnisko neiecietību, par ko tai laikā viņu brīdināja viņa padomnieki.¹⁵

Taču paralēli šim specifikācijas procesam mums šodien norit spraigs, globāls universalizācijas process. Tas tiek dēvēts par “globalizāciju”. Daži tiesību zinātņu teorētiķi, viņu vidū arī Roberto Mangabeira Ungers no Harvardas, pat apgalvo, ka pašreizējā intensīvā atgriešanās pie “nacionālās identitātes saglabāšanas”, t.i., pie nacionālisma pandemonijas, ir regresīva un pārlieku kompensējoša reakcija nevis uz starpvalstu ieguvumiem, bet uz globalizācijas procesu. Tas norisinās ar tirdzniecības sakaru un globālās saziņas līdzekļu starpniecību, kas uzstājīgi un pakāpeniski iznīcina pārpalikušās vērtības hierarhijas, etniskos atribūtus un īpatnējo kulturālo ražīgumu. Starptautisko tiesību aprindās runā par tiesiskuma un kultūras imperiālismu.¹⁶

Šie divi procesi (specifikācija un universalizācija) norit paralēli un dialektiski nosaka viens otru. Specifikācijas process netieši nozīmē regresiju uz vēl mazākām etniskās aizsargāšanās vienībām, it kā Eiropā jau nepietiktu sadalīšanos virknē kabatas valstu.

Paralēli notiekošajam nenovēršamā universalizācija (ekonomiskā ziņā: “globalizācija”) padara šīs aizsardzības pozīcijas gan arvien maznozīmīgākas, gan arī vēl agresīvākas. Kā parasti, tad šī agresija tiek vērsta uz mērķi, kas atrodas vistuvāk un ir visparocīgākais. Lietā Nachova pret Bulgāriju¹⁷ tie bija čigānu tautības cilvēki, lietā Blečić pret Horvātiju¹⁸ tie bija serbi, Serbijā tie bija albāņi, Vācijā un Francijā tie var būt imigrantu strādnieki un viņu bērni, utt. Daudzās no šīm jomām mēs ievērojam neveselīgu tendenci, sākot no patriotisma, no vienas puses, līdz nacionālismam, šovinismam un rasismam, no otras puses.

Šī neiecietība ir Eiropas posts. Tā kā Eiropas vēsture ir pārbagāta ar no regresīva nacionālisma izrietošas agresijas gadījumiem, Eiropas Cilvēktiesību Tiesai ir jāieņem nepārprotama un nesatricināma morāla nostāja pret šo nepatīkamo stāvokli. Starpetniskā iecietība ir mūsdienu pasaules kategorisks imperatīvs. Pārāk daudz cilvēka cieņas un cilvēktiesību pārkāpumu izriet no neiecietības.

12. protokols priekšplānā izvirzīs diskrimināciju kā tādu. Nevar būt nekādu šaubu, ka diskriminācija uz aizdomīgās nacionālās izcelsmes klases pamata ir par excellence konstitucionālo un cilvēktiesību jautājums. Manuprāt, arī Eiropas Savienības vēsture ir atkarīga no šādas morālas vadības un no apvienotās Eiropas spējas pacelties pāri sīkiem nacionālistiskiem aizspriedumiem, kas līdz šim ir bijuši tik daudzu karu un tik daudzu cilvēku ciešanu cēlonis.

Šeit galvenokārt Tiesa tiks pārbaudīta tās senilgotās vēsturiskās lomas ziņā.

¹Lietas publiskās izskatīšanas laikā Valdības pārstāve salīdzināja Ždanokas kundzi ar Miloševića kungu bijušajā Dienvidslāvijā.

²Etniskās grupas: latvieši 57.7%, krievi 29.6%, baltkrievi 4.1%, ukraiņi 2.7%, poļi 2.5%, lietuvieši 1.4%, pārējie 2% (2002), avots: Demographics of Latvia, http://en.wikipedia.org/wiki/Demogra­phics_
of_Latvia

³Skatīt, piemēram, tiesnešu Wildhaber, Bratza, Cabral Barreto, Greves un Marustes kopīgā atšķirīgā viedokļa 4. punktu lietā Slivenko pret Latviju.

⁴17. pants – Tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums: Nekas no šajā Konvencijā minētā nevar tikt iztulkots kā jebkādas valsts, grupas vai personas jebkādas tiesības iesaistīties jebkurā darbībā vai veikt jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt jebkuras no šeit minētajām tiesībām un brīvībām vai ierobežot tās lielākā mērā nekā tas noteikts šajā Konvencijā.

⁵Skatīt, piemēram, 2001. gada 22. marta spriedumu lietā Streletz, Krenz un Kessler pret Vāciju.

⁶“Si membrum rupsit, ni cum eo pacit, talio esto!” Leges XII Tabularum, Tabula VII, Fragmentum 2.

⁷Brandenburg pret Ohaijo, 395 U.S. 444 (1969) Šis tests tika izmantots lietā Stankov pret Bulgāriju, 2001. gada 2. oktobra spriedums.

⁸2001. gada 22. marta spriedums lietā Streletz, Kessler un Krenz pr?t Vāciju;

⁹Patiesībā šī doktrīna rodama romiešu tiesībās. “Poena non irrogatur nisi quae quaque vel quo alio iure specialiter, huic delicto imposita est.” Dig.50.16.131.1, Ulpianus 3 ad l. iul. et pap.

¹⁰Manuprāt, tās ir vienīgās “skaidri izteiktās un pastāvošās briesmas” šajā lietā.

¹¹Nav grūti iedomāties, ka šo iedzīvotāju varētu būt vairāk par piecdesmit procentiem. Par spīti visam, leģitīmais demokrātiskais process tad dotu tāda veida politiskos vadītājus, kā Ždanokas kundze, kas tiektos uz atkalapvienošanos ar Krievijas Federāciju. Taču tas nebūtu nekas tik neparasts. To skaidri parāda slovēņu apdzīvoto teritoriju piemērs tagad Itālijā un Austrijā un nesaudzīgai similācijai, par kuru pat šodien liecina Haidera kunga centieni. Rezultāts ir etniskā neiecietība. Šāda neiecietība izcēlās – tāpat demogrāfisku iemeslu dēļ – karā starp albāņiem un serbiem Kosovā. Šāda neiecietība ir etniskās tīrīšanas prekursos. Vēsturiskā situācija lietā Broniowski pret Poliju, 2004. gada 22. jūnija spriedums, bija sekas šādam mēģinājumam, kas būtībā nozīmēja visaptverošu Bugas upes baseina iedzīvotāju pārvietošanu.

¹²“[P]lurālisms, iecietība un plaši uzskati ir “demokrātiskas sabiedrības” raksturīgas iezīmes (23. lpp., 49. punkts). Lai gan indivīda intereses ir reizēm jāpakļauj grupas interesēm, demokrātija nenozīmē, ka vairākuma viedoklim vienmēr ir jāņem virsroka: ir jāpanāk līdzsvars, kas nodrošina godīgu un pienācīgu attieksmi pret mazākumtautībām un novērš jebkādu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tādējādi pats fakts, ka ļoti nedaudzi kolēģi atzina iesniedzēju viedokli, atkal nav izšķirošais patlaban Tiesā izskatāmajā lietā.” Tāda bija vecās Tiesas nostāja lietā Young, James un Webster, 1981. gada 13. augusta sprieduma 63. punktā. Problēma šajā lietā ir tieši pretēja: Ždanokas kundzes viedokli būtu atbalstījuši pārāk daudzi cilvēki, lai tas būtu “politiski drošs”.

¹³Deklarācija par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām mazākumgrupām, G.A. res. 47/135, annex, 47 U.N. GAOR Supp. (No. 49) at 210, U.N. Doc. A/47/49 (1993). 3. panta 1. punkts: “Personas, kuras pieder pie mazākumgrupām, drīkst izmantot savas tiesības, ieskaitot tās, kas noteiktas šajā deklarācijā, individuāli, kā arī kopā ar citiem savas grupas locekļiem bez jebkāda veida diskriminācijas.”

¹⁴Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokols, E.T.S. Nr. 46, stājās spēkā 1968. gada 2. maijā. 4. pants: “Kolektīva ārvalstnieku izraidīšana ir aizliegta.”

¹⁵Skatīt Daniela Patrika Moinihena Oksfordas lekcijas par šo jautājumu ar nosaukumu Pandemonium: Ethnicity in International Politics (1993). Nosaukums norāda uz rezultātā notiekošo nacionālisma uzliesmojumu. “Ikvienu vietu uz šīs zemeslodes – nu, gandrīz ikvienu – mūsdienās apdzīvo divas, trīs vai pat vairāk tautas, kas atšķiras rases, reliģijas vai etniskās izcelsmes ziņā. Katrai no šīm dažādajām grupām šī vieta ir viņu neatņemamā zeme, viņu likumīgās mājas, viņu patrimonijs. Šo daudzo cilšu līdzās dzīvošanas pirmsākumi ir ļoti atšķirīgi. Reizēm viena cilts iekaroja teritoriju, kuru apdzīvoja cita cilts, neizraidot vai nenogalinot visus “iedzimtos”. Citos gadījumos rases vai etniskās izcelsmes ziņā dažādas tautas tika importētas kā vergi vai ar līgumu saistīts darbaspēks, vai tika labvēlīgi pieņemti kā brīvprātīgie imigranti.” Pandaemonium: Ethnicity in International Politics, review by Fred C. Ikle at http://www.findarticles.com/p/articles/mi_m2751/is_n32/ai_14182726/print

¹⁶Arvien plašākā literatūra par starptautisko tiesību doktrīnu tagad atklāj, kā tādi starptautisko tiesību zinātnieki kā Vitoria, Grotius, de Vattel, Westlake un citi pielāgoja savu juridisko pamatojumu ar dabisko tiesību starpniecību, vai arī ar pozitīvistu pieeju, lai kalpotu saviem monarhiem ekspansionisma interešu pamatošanā. (Skatīt Anghie, Antony, Imperialism, Sovereignty and the Making of International Law, Cambridge University Press, 2005; Koskenniemi, Marti, The Gentle Civilizer of Nations: The Rise and Fall of International Law 1870-1960, Cambridge University Press, Cambridge, 2002; Richard, Tuck, The Rights of War and Peace: Political Thought and the International Order from Grotius to Kant, Oxford University Press, Oxford, 1999.) Lai gūtu pārskatu, kā imperiālisms piesātināja kultūru līdz tādai pakāpei, ka mēs to pieņemam kā pašu par sevi saprotamu, skatīt Edvarda V. Saida darbus. (Orientalism, New York, Pantheon Books, 1978; Culture and Imperialism, Vintage, London, 1994.) Pārskatu par imperiālisma ietekmētām teorijām visā sociālās domas spektrā skatīt Curtin, Philip D. (ed.), Imperialism, MacMillan, London and Basingstoke, 1972.

¹⁷2004. gada 26. februāra spriedums.

¹⁸2006. gada 8. marta spriedums.

TIESNEŠU MIJOVIĆ UN GYULUMYAN KOPĪGAIS ATŠĶIRĪGAIS VIEDOKLIS

Šajā lietā, kas skar tiesības uz brīvām vēlēšanām, vairākums tiesnešu ir atzinuši, ka nav noticis Konvencijas 1. protokola 3. panta pārkāpums. Izskatījuši šīs lietas faktus, mēs, par nožēlu, nevarējām piekrist tiesnešu vairākumam šādu iemeslu dēļ.

Lietā Ždanoka pret Latviju Latvijas politiķei tika aizliegts kandidēt vēlēšanās sakarā ar viņas agrāko piederību Latvijas Komunistiskajai partijai (LKP), kas PSRS laikā bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas reģionālā nodaļa.

1990. gada martā kā šīs partijas biedre Tatjana Ždanoka kļuva par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes locekli. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gada 23. augustā LKP tika pasludināta par nekonstitucionālu, nosakot, ka personas, kas bija piedalījušās LKP aktivitātēs pēc 1991. gada 13. janvāra, nevarēs kandidēt uz politisku amatu.

Ar Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu iesniedzēja tika atzīta par beztiesīgu kandidēt parlamenta vēlēšanās. Viņas izslēgšana no kandidātu saraksta bija balstīta uz viņas agrāko Latvijas Komunistiskās partijas piederību.

Viņa sūdzējās, ka aizlieguma rezultātā bija pārkāptas viņas tiesības kandidēt vēlēšanās.

Lai gan mēs apzināmies, ka šī lieta skar ļoti delikātus apstākļus, mēs uzskatām, ka Tiesas uzdevums nebija nostāties kādā pusē vēsturiskajos un politiskajos strīdos, bet drīzāk izskatīt iesniedzējai piemērotā aizlieguma likumību soda sankciju kontekstā – citiem vārdiem runājot, izvērtēt, vai skaidri noteikta termiņa trūkums aizliegumam iesniedzējai kandidēt bija atbilstīgs, ievērojot soda sankciju (pagaidu) raksturu.

Tiesa atkārtoja, ka Konvencijas dalībvalstīm bija dota plaša rīcības brīvība to iekšējā tiesiskajā kārtībā pakļaut vēlēšanu tiesības un tiesības kandidēt vēlēšanās likumā noteiktiem nosacījumiem, un tam mēs pilnībā piekrītam.

Mums nenākas grūti atzīt soda sankcijas leģitimitāti, jo mēs nevaram izslēgt iespēju, ka minētais ierobežojums varēja būt pamatots un samērīgs dažu pirmo gadu laikā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Ir vispārpieņemts, ka zināmi ierobežojumi var būt nepieciešami jaunizveidotos un neaizsargātos demokrātiskos režīmos (tāpat kā samērīguma prasība), un Tiesa ir izstrādājusi šo pieeju, izskatot virkni skaidri definētu jautājumu. Bez tam ir ticis noteikts, ka ikvienas Konvencijas dalībvalsts likumam ir jābūt pietiekami skaidram, lai indivīdi spētu paredzēt šādus ierobežojumus un apzināties veidu, kādā tiks ierobežotas viņu tiesības (skatīt Khan pret Apvienoto Karalisti, Nr. 35394/97, ECHR 2000-V).

No otras puses, mēs uzskatām, ka šādiem ierobežojošiem pasākumiem, lai tie būtu samērīgi, ir jābūt pagaidu raksturam. Šajā lietā ierobežojums, kas ir piemērots iesniedzējai, šķiet pastāvīgs, jo tam nav noteikta darbības ilguma, un tas turpināsies, līdz tiks pieņemta likumdošana, kas to izbeigs. Vairāk nekā desmit gadus pēc sākotnējām bažām mēs nevaram pieņemt, ka Latvijas parlaments vēl joprojām uzskata, ka bijušie LKP biedri rada draudus demokrātijai. Un, ja tas tā ir, ja bijušie LKP biedri radītu un vēl rada reālus draudus un briesmas demokrātijai, kāpēc parlaments nav pieņēmis likumdošanu, kas nosaka viņiem pastāvīgu aizliegumu?

Mēs uzskatām, ka Latvijas parlamentam vajadzēja pieņemt lēmumu par laika ietvaru noteikšanu šādiem ierobežojumiem, jo, kā mēs jau norādījām, šādi ierobežojumi tiesībām uz brīvām vēlēšanām varētu pastāvēt vienīgi konkrētā laika posmā, laikā, kamēr jaunizveidots režīms ir neaizsargāts. Uz šī pamata mēs uzskatām, ka aizlieguma procedūra, kas tika ieviesta Satversmes tiesas interpretācijas rezultātā, bija nepietiekama, jo tā neļāva tiesām izvērtēt, vai persona radīja reālus draudus un briesmas demokrātijai. No otras puses, tā pati Satversmes tiesa savā 2000. gada 30. augusta spriedumā mudināja likumdevēju institūciju periodiski pārskatīt nepieciešamību saglabāt apstrīdēto ierobežojumu.

Vēl jo vairāk, iesniedzēja nekad nebija notiesāta par kriminālnodarījumu, viņa nebija to piecpadsmit parlamenta locekļu vidū, kam bija jāatstāj savas vietas parlamentā, un nebija pierādījumu, ka viņa pati būtu veikusi jebkādas darbības, kuru mērķis bija graut jauno režīmu.

Ievērojot visu iepriekšminēto, mēs uzskatām, ka pastāvīgi tiesību kandidēt Latvijas parlamenta vēlēšanās ierobežojumi, kas tika piemēroti iesniedzējai sakarā ar viņas agrāko piederību Latvijas Komunistiskajai partijai, pārkāpa viņas tiesības uz brīvām vēlēšanām.