Seniespiedumu katalogs — grāmatu piramīdas pamats

Grāmatas tajās ietverto ziņu blīvuma dēļ varētu salīdzināt ar akmens bluķiem piramīdā — pašā pamatā nogulstas izturīgākie, pamatīgākie, blīvākie, lielākie, tādi, kas var kalpot par stipru pamatu visai būvei. Tiem jāiztur visas piramīdas smagums, bet ja materiāls gadīsies nekvalitatīvs vai konstrukcijā kļūda — sabruks vai sašķiebsies visa piramīda. Grāmatu piramīda — tā ir cilvēces pieredze visās dzīves nozarēs. Ne ik dienu un pat ne gadu latviešu grāmatniecības celtnē tiek radīts fundaments, gribētos teikt, ka grāmatas pašam pamatam ir gadsimta laikā skaitāmas ja ne uz vienas, tad divu roku pirkstiem. Bībeles izdevums, K. Barona "Latvju dainas", J. Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīca", "Literārās valodas vārdnīca", "Konversācijas vārdnīca" un, protams, bibliogrāfijas stūrakmeņi — J. Misiņa un A. Gintera sastādītie retrospektīvie literatūras rādītāji. Visu nenosauksi, bet šai reizē gribas pievērsties jaunpienācējam, nule klajā nākušajam kapitāldarbam "Seniespiedumi latviešu valodā. 1525—1855", kas nācis klajā 500 eksemplāru lielā metienā un interesentiem pieejams Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB).

K. Barona muzeja darbinieki apmeklētājiem mēdz stāstīt, ka sirmais sastādītājs, turot rokā nupat tipogrāfiju atstājušos dainu sējumus, jutis to fizisko smagumu. Tas bija rets gadījums, kad garīga darba rezultāts iegūst lielu fizisku svaru. Līdzīgi ir ar kopkatalogu — smalka, fiziski ne īpaši spēcīga sieviete tur rokās 2,5 kg smagu grāmatu, sava 28 gadu darba rezultātu. Tā ir LNB reto grāmatu un rokrakstu nodaļas bibliogrāfe Silvija Šiško — viņa ne tikai vadījusi un rediģējusi nedaudzos palīgus šai darbā, bet pati iznesusi lielum lielāko daļu tā ikdienas. Cilvēkiem, kas nav līdzīgu darbu strādājuši, var nebūt ne jausmas par skrupulozitātēm pilno ikdienu pie rakstāmgalda un bibliotēku plauktiem, darbam topot. Neskaidrs var būt arī pats kopkataloga jēdziens, ar ko tas atšķiras no parastiem bibliogrāfiskiem sarakstiem, kas reģistrē grāmatas un rakstus.

Kas tā par grāmatu?

Kopkatalogu veidošanas prakse lielākajās pasaules zinātniskajās bibliotēkās sākās 60. gados, vienlaikus pastiprinoties tendencei pētīt lasīšanas vēsturi. Klusi un nemanāmi LNB reto grāmatu nodaļa 1971. gadā nolēma iekļauties šai procesā, sākotnēji nedomājot par darba pabeigšanu un iespiešanu grāmatā. Laiki gan vairs nebija tik tumši kā briesmīgajos piecdesmitajos, bet senā latviešu literatūra, ko apkopa un loloja retumnieku rokas, bija skaitliski vairāk par pusi reliģiska pēc satura, tātad valdošās ideoloģijas nemīlēta. Darbinieki nolēma strādāt lēni un pamatīgi — kā zemnieks, kas ar zirgarklu ar zemi un nezina cita mērķa, kā redzēt glīti apvērstu lauku. "Vajag art" — tieši šādiem vārdiem grāmatniecības vēsturnieks, toreizējais nodaļas vadītājs Aleksejs Apīnis skubināja jaunos, iemācot pašu galveno — precīzu, skrupulozu un nesavtīgu attieksmi pret darbu, jo bez tā zinātnē nekas paliekošs tapt nevar. Liekas, katrs sapratējs, pētnieks pratīs novērtēt arī kataloga unikalitāti, jo tas nav vienkārši grāmatu saraksts, bet dažādu un daudzpusīgu ziņu krājums par grāmatu vēsturi. Varbūt tie ir stāsti par 2579 grāmatām, tikai lasītājam jābūt apveltītam ar nedaudz fantāzijas, jo ziņas ir ļoti koncentrētas, turklāt lasīšanu apgrūtina daudzie saīsinājumi (tas bija jādara, lai grāmatu varētu ietilpināt vienā sējumā).

Kopkatalogi ne tikai reģistrē iespieddarbus, bet arī norāda, kurās vietās meklējami to saglabājušies eksemplāri, kas praktiski nepieciešams attiecībā uz senajām grāmatām, jo nereti līdz mūsdienām izdzīvojušas tikai nedaudzas no tām — viena, dažas, ir tādas grāmatas, kuru vienīgos eksemplārus cilvēki pārceļojot aizveduši tālu ārpus Latvijas un tie nogūlušies pasaules lielo grāmatu krātuvju plauktos. Pēc Nacionālās bibliotēkas sagatavotā kataloga, neizejot no savām mājām, var uzzināt, kurp doties pēc grāmatas. Grāmatas dzīve sabiedrībā ir viena no liecībām par cilvēku dzīvi, grāmatas nes aizgājušo gadsimtu zīmes — tās ir dažādās atzīmes, ko to vākos un lapās atstājušas lietotāju rokas. Nu, visvairāk jau īpašuma atzīmes — ar roku rakstīti ieraksti par piederību, dāvinājuma ieraksti, ekslibri un superekslibri, lielāku personisko bibliotēku un sabiedrisku krājumu spiedogi. Bibliogrāfi atšifrējuši bieži vien daudzrakstītāja steigā saraustītos vai trīcošas zemnieka rokas kļūdainā un neliterārā valodā rakstītos vārdus un snieguši koncentrētas ziņas par ierakstu esamību un saturu grāmatās. Izrādās, ka "pieķēpātas" grāmatas mūsdienu cilvēkam var likties daudz interesantākas par baltām un tīrām lapām, kas nevēsta neko par ļaudīm, kas tās lietojuši.

Tomēr labi saglabājušās, nesabojātas grāmatas, kurās netrūkst nevienas lapas, bibliogrāfam ir kā etalons, pēc kura var noteikt defektīvo un fragmentāri saglabājušos eksemplāru identitāti. Retumu nodaļā palaikam iegriežas senu grāmatu īpašnieki ar defektīviem izdevumiem, kam trūkst gan sākuma, gan beigu lapu, un ir ļoti apmierināti, kad uzzina, kurā gadā viņu dzimtai piederējusī grāmata izdota un kāds ir tās precīzs nosaukums. Reizēm eksemplāra identificēšana prasa profesionālu darbu, bet būs arī gadījumi, kad skaidrību varēs iegūt pats īpašnieks ar kopkataloga palīdzību. Tā izstrādes gaitā ir apskatīti un savā starpā lapu pa lapai salīdzināti visi zināmie saglabājušies katra izdevuma eksemplāri, meklējot tipogrāfiskā iespieduma atšķirības. Daudzreiz salīdzinātāja vienmuļo nodarbību gandarīja rezultāts, kad tika uzietas atšķirības iespiedumā — tās varēja būt sīkas tekstuālas atšķirības, kāda lieka vai iztrūkstoša pieturzīme, kāds burtstabiņa bojājums, kāda nobīde salikuma spogulī. Nelielas atšķirību nianses kādā ilustrācijā varēja pamanīt tikai ietrenēta acs, un Silvija Šiško gandarīta par savām acīm, kas viņai tik labi kalpojušas visus vairāk kā divdesmit gadus. Iespieduma atšķirību esamība ļāva secināt, ka grāmatai veidots jauns burtu salikums, tātad tā savulaik nākusi klajā atkārtotā metienā. Tā jau ir svarīga jauna ziņa, kas apliecina iespieddarba popularitāti lasītāju vidū. Darba gaitā tika uzieti 190 šādi "slēpti" izdevumi.

Visvairāk galvas lauzīšanas bijis ar 18. un 19. gadsimtā latviešu sabiedrībā visizplatītākajām grāmatām — garīgu dziesmu izdevumiem. Daudzo papildmetienu sakārtošanai hronoloģiskā secībā bijis jāņem palīgā dažādas papildu ziņas — reizēm tie var būt kādas ar grāmatu maz saistītas personas dzīves dati, kādas spiestuves darbības laiks, papīra ūdenszīmes vai kas cits. S. Šiško: "Ne visas sakarības tomēr izdodas uziet, tāpēc dažkārt apraksta anotācijā jāraksta "domājams, iespējams". Ar racionālistu sastādīto 1806. gada dziesmu grāmatu bija tā, ka kuru eksemplāru ņem rokā, tas atšķiras no citiem. Bija arī gadījumi, kad darba gaitā bija jāatgriežas pie jau reiz padarītā. Divreiz nācās bibliografēt ābeces, atgriežoties pie tām ar kādu desmit gadu starplaiku. Tirdzniecības sludinājumi pircējiem piedāvāja "lielo" un "mazo" ābeci, ko Stefenhāgenu firma lielās tirāžās bija laidusi klajā vairākkārt, taču visi saglabājušies eksemplāri bija 16 lappušu apjomā un saturā visai līdzīgi. Izrādījās, ka "lielums" slēpjas pavisam nelielā teksta pielikumā, ko izdevies iekļaut salikumā, daļai teksta samazinot burtus."

Katalogā ietvertā informācija dod grāmatu īpašniekiem iespēju salīdzināt savu grāmatu ar citām neklātienē: te ir burts burtā precīzi atveidoti titullapu teksti, sniegtas ziņas par lietotajiem burtu veidiem, salikuma biezni, signatūrām un kustodiem, ilustrācijām (tipogrāfiskos ornamentus ieskaitot), cenzūras atļaujām un to atrašanās vietām grāmatā, paginācijas īpatnībām, precīzi raksturota katras grāmatas struktūra — sastāvdaļu skaits, citēti nodaļu nosaukumi, sniegtas ziņas par autoru noskaidrošanas avotiem, ja tie nav uzrādīti grāmatu titullapās.

Bet arī tas vēl nav viss, ziņas sniedzas pāri tam, ko var ieraudzīt grāmatās.

S. Šiško teic: "Pašā sākumā mēs nezinājām, kādas būs anotācijas, izvirzījām uzdevumu fiksēt absolūti visu, ko vien par grāmatu var atrast — gan to, kas tobrīd likās svarīgs, gan arī to, kas tāds nelikās. Darba rediģēšanas stadijā visu šo daudzveidīgo informāciju atzinām par gana vērtīgu un izdevumā iekļaujamu." A. Apīnis turpina: "Kāpēc mēs pievērsāmies tik sīkai un bagātīgai informācijai par katru grāmatu? Tai laikā mēs intuitīvi jutām, ka ar parasto materiālu — grāmatu ražas aplūkojumu — nepietiek. Mēs gribējām skatīt grāmatas dzīvi sabiedrībā, un šis aspekts te ir ietverts, cik nu tādā kopkataloga formā bija iespējams. Mūsu pienesums kopkatalogu praksē ir tas, ka mēs, būdami aiz dzelzs priekškara, intuitīvi jutām, ka grāmatniecības vēsture pagriežas ar seju pret sabiedrību. Tas arī noveda pie intereses par maksimālu informācijas daudzumu". Ziņas par grāmatām sastādītāji meklēja arhīvos un dažādu nozaru un laikmetu pētnieku apcerējumos, šķirstīja avīzes un žurnālus, fiksējot katru ar grāmatām saistīto ziņu — izskatītie avoti arī pievienoti katras grāmatas aprakstam, tātad kopkatalogs ietver arī grāmatniecības vēstures bibliogrāfiju. Ziņas ir tādas, kādas nu kurā gadījumā bija sastādītāju rīcībā: par tekstu autoriem, tulkotājiem, redaktoriem un manuskriptu tapšanu, par izdošanas un iespiešanas apstākļiem, cenām un cenu svārstībām, tirāžām, par izplatītājiem un izplatīšanas apstākļiem. Ar daudzveidīgajām ziņām par grāmatu izdošanu un izplatību kopkatalogs ir grāmatniecības vēstures avotu bāze, tā ir arī hronoloģiskā secībā sakārtota faktoloģiskā latviešu grāmatniecības vēsture. Diez vai kaut kur pasaulē ir tik pilnīgs, tik daudzpusīgas ziņas apkopojošs bibliogrāfisks rādītājs.

Kad esam nonākuši līdz 1855., kopkataloga beigu gadam, uzduramies vēl kādai īpatnējai nodaļai, kas saucas "Dubia et spuria". Te ievietoti apšaubāmie un literatūrā minētie, taču neeksistējušie iespiedumi. Šo izdevumu aprakstes laikā šī Silvijas Šiško nodarbība kolēģu vidū dabūja iesauku "bibliotekārā fantastika" — ar azartu un izdomu viņa laboja iepriekšējo bibliogrāfu pieļautās kļūdas, izmeklēja, pamatoja, pierādīja, kāpēc grāmatas, kas tika uzskatītas par esošām un iekļautas reģistros, tomēr izrādās tikai šķitums.

Kāpēc un kādiem cilvēkiem šāda grāmata vajadzīga? Nu, protams, galvenokārt speciālistiem pētnieciskam darbam. S. Šiško: "Nesen pie mums griezās kāds Zviedrijā dzīvojošs horvātu zinātnieks, kuru mēs nebūtu varējuši kvalitatīvi apkalpot, ja nebūtu kopkataloga. Viņu interesēja divi kara laiku mācītāju sacerējumi, kas izdoti anonīmi, taču savulaik bijuši populāri vairākās Eiropas valstīs. Ar kataloga palīdzību viegli varējām pārliecināties, ka arī Kurzemē tie nav bijuši sveši." Arī lasītāji paši bez bibliogrāfu palīdzības var atrast atbildes uz daudziem jautājumiem, jo bibliogrāfiskajiem aprakstiem seko vairāki palīgrādītāji, kas aptver dažādus meklējumu virzienus.

Vēl daži vārdi par cilvēkiem un darba procesu.

Darba veicēji, visus garos gadus strādājot, pētot eksemplārus bibliotēkās, arhīvos, muzejos, griežoties pie privātiem krājējiem, ir jutuši sabiedrības izpratni un atbalstu savam katalogam. Aprakstu sastādīšanā bez Silvijas Šiško piedalījās šo rindu autore, taču visus aprakstus Silvija rūpīgi pārbaudīja, papildināja, izslīpēja formulējumus atbilstoši vienotiem pieņēmumiem, bet Aleksejs Apīnis veica galīgo redakciju. Bibliogrāfiskie apraksti galvenokārt tapa melnajos stagnācijas gados, kad sākās rediģēšanas process, bija jau atjaunota Latvijas Republika, taču kopkataloga manuskriptā nebija vajadzības mainīt, pielikt vai atņemt atbilstoši jaunajai politiskajai situācijai nevienu pašu vārdu. Tas liecina, ka darba veicēji nav ievērojuši nekādus citus kā vienīgi strikti zinātniskus principus.

S. Šiško un A. Apīnis visus gadus strādāja lieliskā tandēmā, viņus vadīja atklājēju azarts. Silvija to arī necenšas slēpt: "Man visus šos 28 gadus tā bija pati nozīmīgākā lieta dzīvē, manas smadzenes no tās nebija brīvas ne dienu, ne nakti. Katru jaunatrastu ziņu es varēju pievienot aprakstiem ar milzīgu prieku — tā bija vienkārši bauda. Neteikšu, ka bija viegli — sākumā trūka zināšanu un pieredzes." Darba dienas sākumu abiem ievadīja sarunas, kas reizēm ilga vairākas stundas — bija jāizdiskutē iepriekšējā dienā atrastais vai izsecinātais. Abu aizrautīgo pētnieku būtība ir kā pierādījums atziņai, ka pērles meklējamas jūras dibenā, jo šiem cilvēkiem piemīt pilnīga vienaldzība pret pagodinājumiem, materiāliem labumiem un citām pasaulīgām mantām, jo pēc būtības viņiem vajadzīga tikai viena lieta — iespēja strādāt. Nacionālās bibliotēkas vadība perifērajā Jēkabielas namā mītošajiem retumniekiem ļāva to ne tikai tagad, bet visus garos sociālisma gadus, netraucējot un neliekot sprunguļus riteņos, tāpēc abi ļoti mīl bibliotēku un bibliotēka mīl viņus. Nodaļā pakavējoties atmiņās par darba sākumu, Apīnis visus nopelnus grib atstāt Silvijai, bet Silvija neatlaižas pastāvēt pie patiesības, ka ideja izstrādāt katalogu radās tieši viņam. Viņš arī izstrādāja instrukcijas un darba metodes atbilstoši tiem grāmatniecības vēstures pētīšanas principiem, ko tagad pamatoti var dēvēt par Apīņa skolu. Silvija kā smalks juvelieris izslīpēja un izloloja katras grāmatas aprakstu, ar vienādu mīlestību izturoties pret visiem gara bērniem: "Senās grāmatas man liekas tik ārkārtīga vērtība, es pat nešķiroju, vai tā ir maza vienlapīte, vai liels sējums. Ja man ar to mazo vienlapīti ir bijis daudz jānoņemas un ja es par viņu kaut ko jaunu esmu varējusi atklāt, tā man liekas vērtību vērtība — gandrīz kā Gūtenberga Bībele." Tomēr sagatavot atsevišķus kvalitatīvus aprakstus būtu katra parasta bibliogrāfa spēkos. Silvijas smadzenēm piemita reta īpašība paturēt sevī un vajadzīgajā brīdī izmantot milzīgu faktu kopumu, visu sarežģīto materiālu. Nodaļas vadītāja

Ināra Klekere: "Kad es sāku strādāt bibliotēkā, tā likās augsta lieta, kas uz mani maz attiecās. Pagāja pāris gadi — arī mani mazliet iesaistīja šajā darbā. Daži apraksti ir manis izstrādāti, bet šādi lieli bibliogrāfiski rādītāji prasa īpaša kaluma cilvēkus. Es pievērsos citiem darba procesiem. Tie cilvēki, kas gadiem strādājuši, ir ar lielu iekšējo stabilitāti, es uz viņiem esmu skatījusies kā uz būtnēm, kas dažā ziņā stipri pārāki par mani."

Ināras loma kopkataloga liktenī īpaši nozīmīga kļuva laikā, kad manuskriptam bija jāpārtop grāmatā — viņa šai psiholoģiski smagajā posmā pierādīja savu spēku menedžmenta jomā. 90. gadu sākumā, kad katalogs tika rediģēts, bija jāsāk domāt par grāmatas iespiešanu. Ideoloģiska rakstura šķēršļi vairs nepastāvēja, toties grāmatu izdošanā valdot privātai iniciatīvai, bija pilnīgi skaidrs, ka neviens apgāds neuzņemsies izdot tik sarežģītu grāmatu, kas turklāt nesīs finansiālus zaudējumus. Rūpes bija jāuzņemas pašai bibliotēkai, un tieši Ināra bija tas cilvēks, kas šo nastu iznesa. Ienākot datoriem mūsu dzīvē, pavērās iespēja realizēt sarežģīto tipogrāfisko iespiedumu, kā arī atvieglot rediģēšanu un korektūru lasīšanu salikuma veidošanas gaitā. Svarīgi likās arī vienlaikus ar manuskriptu veidot datu bāzi no šā materiāla. Taču datora nebija, tāpat kā cerību to iegūt. Gaismu tuneļa galā neredzējām, tika apspriests priekšlikums manuskriptu, kas tolaik bija sagatavots kartotēkas veidā, iesaldēt līdz labākiem laikiem. Trauslajai un šķietami vārajai Silvijai piemīt izcila neatlaidība un gribasspēks ceļā uz mērķi — tas tad arī lielā mērā noteica notikumu virzību. Silvija: "Kad mēs katalogu veidojām, brīžam radās bezcerības sajūta, ka es viņu nekad dzīvē neieraudzīšu un cik ļoti man viņu gribējās, tas nav pasakāms." Silvijas satraukums radīja spriedzi apkārtējos, kolēģiem kopkataloga lieta jau brīžiem sāka "krist uz nerviem".

Sarežģītajā situācijā radās glābēji — finansiālu atbalstu ieguva Sorosa fondam Latvija sagatavotais projekts. Mūsu dators bija viens no pirmajiem bibliotēkā. Četri nodaļas darbinieki, saprazdami tik vien kā precīzi izpildīt speciālista ierādītās komandas, ķērās pie salikuma veidošanas, vienlaikus turpinoties redakcijas beigu darbiem. Triju gadu laikā manuskripts bija gatavs, un nu arī grāmata nodota sabiedrības vērtējumam. Autori nereti bijuši gandarīti, ka tik daudzi cilvēki to pozitīvi novērtējuši, paužot savu prieku un atzinību. Nupat darbs saņēma arī augstu mūsu inteliģences vērtējumu — Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu.

Lilija Limane — speciāli "Latvijas Vēstnesim"