Mana Latvijas valsts uz gadsimta un tūkstošgades sliekšņa

Skolu jaunatne par savu valsti, par sevi, par nākotni domrakstos "Latvijas Vēstnesim"

Domrakstu publikācijas turpinājums.

Sākums — "LV" Nr. 420/423, 16.12.1999.; Nr. 424/427, 17.12.1999.

Domas ieraugam:

"Tēva mājās garoza gardāka nekā svešās mājās cepetis"

— Latviešu tautas sakāmvārds

"Latvija priekš mums, ap mums un iekš mums! Pats galvenais ir pēdējais, proti — Latvija iekš mums, mūsu sirdīs, mūsu pārliecībā, mūsu ticībā"

— Kārlis Ulmanis

"Gudrība dzīvo par savējiem, bet nevis no savējiem"

— Reinis Kaudzīte

"Avots, bez kura tēvuzemes mīlestība nekad nevar uzplaukt, ir tēvu valodas cienīšana un piekopšana"

— Kronvaldu Atis

"Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās"

— Imants Ziedonis

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Savās mājās, pie savām saknēm

Kas teica, ka manas mājas ir mazas,

Ka maize man plāna un mētelis vecs?

Manās mājās toties zied skaistākās

rozes

Un puisim mugurā baltākais krekls.

 

Kas teica, ka manas mājas nav skaistas,

Ka netīra jūra un piegružots mežs?

Manam kuģim toties ir baltākās buras,

Un skaistāko dziesmu kaijas tam nes.

(S.Agare)

Mainās gadsimti, mainās tūkstošgades, bet latviešu tauta joprojām dzīvo, saglabādama savas latviskās saknes. Pie šīs tautas piederu arī es. To, kāda Latvija ir, to es redzu, to es izjūtu, to es pārdzīvoju sevī. To, kāda Latvija būs nākamajā tūkstošgadē, to es vēl redzēšu, sajutīšu un piedzīvošu. Kā uzzināt, kāda Latvija bija pirms manis?

Es nevaru iet tālāk, nezinādama, kādā zemē ir dzītas manas tautas saknes, cik dziļi un stipri tās ir ieaugušas. Kā dzīvojuši mani senči — senie latvieši? Kas bijis svēts viņu mājās? Ko viņi mīlējuši, ko nīduši, par ko rūpējušies un kam ticējuši?

Daudz skaistu vārdu skan latviešu sētās. Vai tie nākuši jau no pagātnes? Daudz labu darbu prot darīt latvietis. Vai to esam mantojuši jau no senčiem? Kam ticam mēs, un kam ticējuši latvieši iepriekšējos gadsimtos? Cik daudz mums ir kopīga?

Domājot par Latviju, par valsti kā par sava vectēva, sava tēva un savām mājām, es ikreiz atgriežos pie E.Virzas "Straumēniem". Visā latviešu literatūras kursā šis darbs man ir vistuvākais. Nekur citur tik precīzi un labi nav parādīta latviešu māja un pats latvietis tajā. "Straumēnos" es saskatu savas tautas pagātni, tagadni un nākotni. Vecā Zemgales māja un ļaudis, tās pašas problēmas atkal joprojām latviešu zemniekam. Vislatviskākais darbs, kas parāda latviešu mīlestību uz savu zemi, uz savu dzimto māju.

Es ne tikai līdzi citiem strauji dzīvoju šodien, bet es esmu visā iekšā ar pilnu atdevi. Es zinu, kas notiek valstī gan ekonomikā, gan izglītībā, gan kultūrā. Es dzīvoju un pilnībā apzinos savu dzīvi. Es redzu dzīvi sev apkārt. Es redzu dārgās villas un par algu nenopērkamās, žilbinošās automašīnas, spožos veikalu skatlogus un pārpilnos veikalu plauktus.

Es redzu arī ubagus parkos un ielās, es redzu nabadzību ģimenēs un lauku sētās, es redzu arī pelēcību cilvēku attiecībās un neticību saviem spēkiem.

Vai tāds vienmēr ir bijis latvietis?

Kas esi, latvieti?

Vai cīnītājs,

Vai pasīvs vērotājs?

Kam ticējuši mūsu senči un kam ticam mēs? Es ticu, ka arī nākamajā tūkstošgadē mūsu dziesma joprojām būs un paliks latviska. Es ticu, ka pie mana šūpuļa ir stāvējusi pati Laima, un ticu, ka viņa stāvēs arī pie manu bērnu šūpuļa.

Andris Šķēle ir teicis: "Latvija ir mūsu mājas, un savas mājas katram ir jāsakārto."

Mājām ir jātop latvietim par altāri, ko pielūgt, ko dievināt, kam ticēt. Par latviskām mājām runā arī Māra Zālīte, Jānis Peters, Imants Ziedonis un daudzi citi rakstnieki savos darbos. Mēs visi nākam no mājām. Cik tīras, sakoptas tās mums būs, tik tīras būs mūsu dvēseles, tik bagāti mēs iziesim no tām cilvēkos, sabiedrībā un tik bagāta būs visa mūsu sabiedrība.

Latvietim jānāk no mājām, kurās cilvēki tic, un jānes līdzi senču gudrība.

"Visi kulti un visi rituāli katrs savā veidā mudina cilvēku meklēt atbildes uz pārlaicīgiem jautājumiem, tāpat tiekties pēc kā cēlāka, garīgāka, augstāka, kaut kā, kas atsauktos uz cilvēka iedzimtām ilgām pēc mūžības elpas," — tā saka trimdas zinātniece, tagad — Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Lūk, šīs ilgas pēc mūžības elpas ir pavadījušas seno latvieti viņa ikdienas gaitās, tās arī ir tā nesaraujamā saite, kas vieno mūsu tautu cauri gadsimtiem un izpaužas foklorā, dievturībā, dažādos mitoloģiskos priekšstatos, kas bieži neapzināti valda mūsu zemapziņā arī patlaban.

Tāpēc mani īpaši saista E.Virzas "Straumēni", kur tēlota latvietiska sēta, māja, kurā cilvēks dzīvo pēc dziļas harmonijas likumiem, kas izpaužas attieksmē pret dabu, pret dzīvību vispār. Imants Ziedonis šo darbu nosaucis par himnu zemei un mājai, par tautas lūgšanu pēc tikumiskas vienības, pēc mazas, uzturošas kopības, pēc saimes.

Mūsdienu mājā un ģimenē vajadzētu atcerēties "Straumēnos" izteikto atziņu: "Laima ir audzināma kā bišu māte, un tai patīk apmesties vietās, kam dzīves smarža." "Straumēni" ir visa baltā, patiesā, tikumiskā iemiesojums. Tā ir māju dziesma, kura sevī uzsūc un sakopo gan darba dziesmu, gan saules dziesmu, jo nekas nevar veidoties un pastāvēt bez saules, dzīvības un mīlestības uz zemes.

Arī es, lasot šo darbu, sastapu šīs dziesmas, un maza daļiņa no tām klusi ienāca arī manā dvēselē. Šis darbs dzied par dabu, tās nemainīgo pilnību. Gadalaiki nāk un atkal aiziet. Taču daba pati dzīvo līdzi cilvēkam. Bet mēs vairs reti kāds mākam lasīt lielajā dabas grāmatā. Burts pie burta, un rodas vārds. Vārds pie vārda, veidojas teikums. Tā arī dabā, saliekot kopā visus komponentus, varam izlasīt un uztvert to.

Rakstnieks ir uzsvēris atjaunošanās jēgu, cikliskas atkārtošanās jēgu, mūžības jēgu. Gads it kā ir pagājis, bet nekas taču nav beidzies, tas ir tikai sākums atkal jaunam pavasarim, jaunam darbam. Cilvēki ir ieauguši šajā nemainīgajā ritumā, un viņi nemaz negrib to pārkārtot. Tā ir par daudz mierīga, harmoniska un neizprotama dzīve mūsdienu trauksmainajam laikam. Un nepieņemama cilvēkam, kurš izgājis cauri elles melnajiem kvēpiem, redzējis apgānītos tautas svētumus, izpostītos ģimenes pavardus, sastapis sevī tukšumu un apkārt saltumu un vienaldzību. Vai iespējams vēl ticēt kam cēlākam, skaistākam, labākam, kaut vai tā ir tikai utopija? Tomēr — ieklausieties vien sevī vai kaut kur dziļi jūsos nesauc "Straumēnu" mājas klusā, latviskā un tomēr neatgriežamā balss? Vai dzirdi, kā tevi sauc šī balss? Cauri gadsimtiem skan nemainības un saskaņas likums.

P.Šmita "Latviešu mitoloģijā" ir teikts: "Vieni pētītāji izskaidroja mitoloģiju par saules pielūgšanu, otri par ticību mēneša burvības spēkiem, citi atkal par bailēm no pērkona, tad tika spriests, ka viņa esot cēlusies no meža noslēpumiem un šausmām, tad atkal, ka viņu esot radījušas sapņu bailes un murgi jeb ar bailēm maisīta māņticīga mirušo dvēseļu cienīšana. Visiem šiem uzskatiem ir daļa taisnības, bet pilnīgas taisnības nav nvienam. Viena vienīga pamata mitoloģijai nemaz nav. Viņu uztura ļoti daudz avotu, jo viņa ir nešķirami saistīta ar pašas dvēseles dažādību."

Latviešu literatūrā nav otra darba ar tik paradoksālu likteni kā E.Virzas "Straumēni", darbs ieguvis visaugstāko cildinājumu, visatzinīgāko novērtējumu ne tikai latviešu tautas vidū, bet arī pasaules tautās, kas to izdevušas. Ja cilvēks cenšas kritizēt vai nomelnot "Straumēnus", tad viņš nomelno latviešu tautas mājas, latvieša vislatviskāko sētu un cilvēkus tajā.

Gados pēc Latvijas neatkarības varmācīgās likvidācijas "Straumēni" un to autors tika nomelnoti un noliegti. Tomēr "Straumēni" savu nozīmīgumu un vietu latviešu kultūrā un tautas atmiņā nav zaudējuši. Tagad E.Virza nostājas mūsu priekšā ar savu gaišo pusi, parādīdams un atgādinādams mums, kāda ir īstena latviešu māja.

E.Virza, parādot Zemgales zemnieku sētas dzīvi visos gadalaikos, to cieši saistījis ar latviešu mitoloģiju. Bez šīs ciešās saiknes cilvēks nevar dzīvu izjust visu dievišķo pasauli sev apkārt.

Bez šīs saiknes latviešu mājās zudīs miers un saticība, zudīs spēks grūtību pārvarēšanā.

"Straumēni" nav sveši arī tagad mums, latviešiem, un tādi tie paliks un ieies arī nākamā gadsimtā. Kā himna latvieša mājai. Man ir vienalga, vai tās ir peltas vai godā celtas, tās vienmēr būs manas mājas, un es tās celšu saulītē, celšu godā savās un svešzemju ļaužu acīs.

"Straumēnu" ļaudis nekad pat domās nepieļāva, ka viņiem varētu būt citas mājas. Arī mēs esam savās mājās un citu mums nav, mūsu Latvijā ar visām mazākām un lielākām lauku sētām un lauku mājām. Te ir mūsu senču un mūsu saknes, dziļi Latvijas sarkanajā mālā. Te — mūsu mājās — vienmēr godā celta mūsu tēvu un mātes valoda.

"Dainu latvietis ir daudzinājis Dievu, Laimu, Māru. Dievības var izjust, atskārst, pārdzīvot. Tās ir mūžīgas, pārlaicīgas enerģijas, kas ietekmē un vada cilvēku un pasaules gaitu, norisi un dzīvi. Senlatviešu dievestība, kāda tā atklājas latvju dainās un citās tautas tradīcijās, ir savā dziļākā būtībā dabas reliģija." (V.Vīķe–Freiberga).

Paši latvieši vēl arvien dzīvo tiešā saskarē ar dabu un izjūt sevi kā daļu no tās. Arī "Straumēnu" ļaudīm nav milzīgas distances starp cilvēku un dievībām, kuras viņš pielūdz. Viņiem šie dievi ir līdzās, blakus uz katra soļa. Latvietis savās mājās pats sev rada šo dievišķo apkārtni. Protams, dievības viņam visciešāk saistītas ar māju, dabu, darbu. Katrā rasas pilieniņā, katrā ziedā viņš redz ko dievišķu. Tātad saskaņa starp latvieti un viņa mitoloģisko pasauli liek viņam skatīties uz to ar mīlestību, cieņu, tā dod līdzsvaru, spēku cilvēkam, viņa darbībai. Saistība starp latvju sētu un dievībām skan jau latviešu tautas dziesmās, piemēram: "Dieviņš jāja rudzu lauku," "Lēni, lēni Dieviņš brauca no kalniņa lejiņā" u.c.

Mēs dažreiz pasmaidām par senču primitīvajiem ticējumiem un uzskatiem. Taču jāatzīst, ka daudzējādā ziņā priekšteči ir bijuši pārāki par mums un viņiem bijusi taisnība. Mēs meklējam ērtākus dzīves apstākļus, ejam no dzīvokļa uz dzīvokli, no mājas uz vēl labāku māju, bet mūsu senči bija savā mājā ieķērušies kā dadzīši. Viņi to cēla, veidoja un mīlēja, un viņi to nekad neatstāja pirms laika.

Sensenos laikos latviešiem Dievs un debesis bijis vienots jēdziens. Dieva tēls latviešu mājās ir pārdzīvojis garu attīstības stadiju, līdz tas ir kļuvis par īpašvārdu, nevis sugas vārdu. Dievs ir viens, Dievam piemīt radītāja funkcijas. Senajam latvietim Dievs ir visa radītājs, visa sākums, un viņš stāv pāri visam.

Vai mēs šodien sadzirdam Dieva vārdu, Dieva klusumu? To sajūt tikai īsti patiesi, sirdsskaidri cilvēki, kas tic šim klusumam, tic paši sev. Bet, ja trūkst ticības? Tā ir jāstiprina, jāaudzina sevī kā vārgs stādiņš.

"Kas tic, tas būs redzējis mīļo Māru pusdienas laikā steidzamies... Bet, kad viņa iet garām ganāmam pulkam, kas guļ dienas dusu kuplo bērzu pavēnī, govis viņu uzreizi pazīst, paceļas un īdēdamas nāk tai klāt un nolaiza viņai rokas savām asajām mēlēm. Neredzama ir pagājusi garām Māra liepziedu smaržas mākonī" — tā E.Virza mūs "Straumēnos" iepazīstina ar Māru. Kas tad īsti latviešu mitoloģijā ir Māra? Kādas funkcijas veic lauku sētā? Viņa ir gandrīz vissarežģītākā un pretrunīgākā, neizprotamākā dievība latviešiem.

Profesors P.Šmits uzskata, ka Māra ir atvasināta no kristīgās ticības jaunavas Marijas. Tāpat kā Laima, tā gādā par meitu godu un tikumību, lai gan te drīzāk būtu jāgaida Māras un kristīgās ticības iespaids, tomēr tieši Laimas dziesmas ir vispopulārākās latviešu ģimenēs. Tautas dziesmās Māra un Laima ir grūti šķiramas. Dievs ir pasaules tēvs, bet Māra — pasaules māte. V.Vīķe–Freiberga pilnīgi atdala Māras funkcijas no Zemes mātes funkcijām un noliedz Māru kā Jaunavas Marijas atvasinājumu. Viņa uzskata, ka daudzas Māras īpašības ir pārņēmusi Kristīgā Marija. Viņa piemin, ka Māra ir arī kā draudīga un baisa dievība. Kad nomirst bērns, sērojošā māte iesaucas:

"Vai, Māriņa, mīļā, baltā,

Ko es tev sariebos?"

Tātad tomēr kaut kādā mērā latvju sētā Māra ir saistīta ar melno, ar nāvi. Šīs daudzās funkcijas norāda tikai to, ka Māra ir sena dievība latviešu mitoloģijā un joprojām kopā ar Laimu figurē mūsu uzskatos.

Mūsdienās nav ne debesu, ne elles. Nav ne viņpasaules, ne veļu upes. Vārdiņš "nav" nācis dižā godā. Viegli to pasakām un paši ticam, ka nav. Nav mājas gariņa, nav svētības mājām, mēs visu tik mākam noliegt, apstrīdēt. Vairs reizēm nemākam atrast savu pazaudēto mājas gariņu. Varbūt viņš viens pats mīt klusi un noslēgti pamestā nostūrī.

Laiks ir viens no noteicošajiem pasaules eksistences parametriem, kas pastāv, kuru katrs cilvēks pārdzīvo un apzinās. Dažādās kultūrās tas parādās dažādi, bet tās senākajos slāņos, kas saistīti ar mitoloģisko domāšanu, ir būtiskas kopīgas iezīmes visos laikos.

Senajam latvietim laiks saistīts ar iekļaušanos dabas procesos. To var vērot "Straumēnos", un to var vērot lauku sētā šodien.

Visos laikos mēs esam risinājuši "Straumēnu" ļaužu problēmas, un, vai nu mēs to gribam vai negribam atzīt, mums katram ir savi "Straumēni", no kuriem mēs nākam un par kuriem mums nevajag kaunēties.

Sindija Agare,

Gaujienas vidusskola

"Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver"

Katras tautas pamatiezīme ir tās valoda. Bez valodas nav tautas un kultūras. Ģeogrāfisko stāvokli var mainīt, mājas var atņemt, bet valoda paliek. Latviešiem ir bagātīgs vārdu krājums. Tomēr, lai valoda būtu skaista, tā ir jākopj. Kāda ir mūsu tautas viena no lielākajām bagātībām pirms jaunā gadu tūkstoša?

"Mēs ejam uz Eiropu!" visi saka. Bet vai varenā Eiropa neatņems mūsu latvisko?

Maza bērna pasaule ir viņa ģimene. Tur viņš pirmo reizi dzird dzimto valodu, tur viņš svin nacionālos svētkus, un ģimenei mazulis uztic savas bēdas. Mazā pasaule, kurā viņš dzīvo, ir pamats attieksmei pret sevi, citiem, valsti un valodu. Cik daudz ģimeņu runā pareizā latviešu valodā, nelietojot barbarismus un aizguvumus? Vecāki nemāca bērnus cienīt un kopt dzimto kultūru. Vēlāk, kad bērns ir pusaudzis, tēvs un māte vaino skolotājus, kuri nespējot izskolot audzēkņus.

Skola ir mūsu otrās mājas. Tomēr bērns uz skolu dodas jau ar savu viedokli par visu, kas viņam apkārt. Tehnikas laikmetā valodu ietekmē televīzija, prese un radio. Pusaudži labprāt pie tālrāžu aparātiem nekustīgi sēdēdami, skatās zilajā ekrānā. Filmu varoņu valoda ir piesārņota, un mēs to neapzinoties piesavināmies.

Kato Lomba raksta: "Mūsu skolēniem gramatika ir garlaicīgs priekšmets, ko vērts mācīties vienīgi atzīmes dēļ. Pieaugušajiem grūti sagremojams putras kalns, kuram kaut kā jāizēdas cauri. Simetrija neiepriecina, likumības garlaiko, izņēmumi atsaldē. Mūsu tehniskās ievirzes laikmeta pārstāvji par to šausminās. Kāds cēlonis tam, ka valodas mācība nav populāra?"

Sarunās arvien biežāk ienāk aizguvumi. Cilvēkiem šķiet, ka savu gudrību viņi pavairo, lietojot aizguvumus no svešvalodām. Katra cilvēka attieksme pret valodu un kultūras vērtībām ir atkarīga no cilvēka intelekta. Jo vairāk cilvēks zinās, jo augstāk viņš vērtēs savu tautu, cienīs tās tradīcijas un nenoniecinās tās valodu. Ir sakāmvārds: "Mācoties tu uzzināsi, cik maz tu zini!" Ļaudis, kas dzīvo ikdienas rutīnā un necenšas uzzināt ko vairāk, uzskata sevi par visgudrākajiem un neciena citu valstu kultūru un valodu.

Katrs cenšas būt gudrāks un tādēļ lieto aizguvumus. Kādēļ vārda "maksimāls" vietā nevaram teikt "vislielākais"? Lai izteiktu savas jūtas, lietojam angļu izteicienu "I love you". Ir sāpīgi, ka pat jūtas izpaužam svešā mēlē.

Mūsu dzīve ir sarežģīta un uztraukumiem pilna, psihologi apgalvo, ka tā ir stresaina, atkal jau svešvārds. Kad sāp zobs, neejam pie zobārsta, bet pie stomatologa. Tādu piemēru ir daudz.

Tomēr valoda mainās, un tajā ienāk termini, kurus līdz šim nezinājām. Katru jauninājumu var pateikt ar latviešu vārdiem, kaut gan ērtāk ir lietot aizguvumus.

Runājot bieži lietojam daudz krievu izteicienu, kas mums ir nākuši līdzi cauri piecdesmit okupācijas gadiem. Mēs nespējam atbrīvoties no tiem, vēl ļaunāk — negribam to darīt, jo tā ir vieglāk. Jo kas gan var būt vēl vieglāk, kā piesavināties no citiem, nevis izkopt un veidot savu. Pat lamu vārdi, ko dusmu brīdī sakām, ir aizguvumi no krievu valodas.

Mūsu valsts iedzīvotājiem nav izveidojusies sava nacionālā pašapziņa, lai mēs stingri turētos pie savas kultūras. Esam maza tauta, kas daudzus gadu simtus ir bijusi pakļauta lielākām nācijām. Pamazām, soli pa solītim sākam sevi apzināties. Juris Alunāns ir teicis: "Turiet jūs, latvieši, savu valodu godā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās."

Tomēr, par spīti visiem piesārņojumiem, ir saglabāts tautas mantojums. Dainu tēvs Krišjānis Barons ir veicis milzīgu darbu, savācot un sakārtojot latviešu tautasdziesmas. Tās nekad nezudīs. Nevar nepieminēt Jura Alunāna "Dziesmiņas". Pirmā izdevuma priekšvārdā 1856. gadā viņš rakstīja: "Šīs dziesmiņas pārtulkojot, man bija šādas domas: es gribēju rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka, un tad es dzinos latviešu valodu, cik paspēdams no svešiem grabažiem iztīrīt." Tiešām, kas gan var būt skaistāks par savu dzimto valodu? Nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka latviešu valodā trūkst vārdu, lai izteiktu savas domas. Bagātīgais dainu klāsts liecina:

"Darbam dzimu, darbam augu,

Darbā mūžu nodzīvoju:

Darbā savu tikumiņu

Pa godam noturēju."

Tikai retais valodas bagātībā var sacensties ar Friča Bārdas dabas dzejoļiem:

"Pa sūnu lācīšiem uz jumta brūni

zaļiem

Tek pirmās bezdelīgas vidžu–vidžiem

skaļiem."

Par dzimteni daiļskanīgi ir rakstījusi

Aspazija:

"Tur dzimtenē silst siltāk saules stari,

Un maigāk lietutiņš tur zemē līst,

Tur pavasarī dūcot bišu bari

Pa baltiem ķiršu ziediem apkārt klīst."

Dzīves pamācības varam smelties izcilākā latviešu dzejnieka Raiņa dzejoļos:

"Pats cīnies, palīdz, domā, spried un

sver,

Pats esi kungs, pats laimei durvis ver!"

Imants Ziedonis ir populārs ar saviem daiļdarbiem, kuros ir daudz kritikas pret sevi un citiem, arī viņam ir dzejoļi par dzimteni:

"Starp citu — starp citām tautām

pasaulē

mēs esam tauta, kas vizēs.

Re, kā tā saule lej un lej

arumos, mežos un bizēs!"

Jaunie rakstnieki daiļdarbos izmanto vecvārdus, kuri pavairo valodas īpatnības. Edvarts Virza ir rakstījis: "Kā no svešuma pārstādīts koks pārveido zarus pēc savas jaunās dzimtenes, saules un vējiem, tā katras mājas pagājības vara izliec un pārveido cilvēkus. Mēs visi esam saistīti pie rokām un kājām, paši pret savu gribu velkam sev līdzi pagājušo dienu cēlās važas."

Cauri gadu simtiem mūsu tēvu tēvi ir spējuši saglabāt kultūru un valodu. Vieglāk ir iznīcināt, bet ļoti smagi un sarežģīti uzcelt no jauna. Tomēr, lai kā mēs censtos aizmirst visu dzimto, kāda daļiņa vienmēr dzīvos mūsu dvēselēs. Manuprāt, katrs pats var izvēlēties, vai dzīvot saskaņā ar tradīcijām, paražām vai arī censties aizmirst visu.

Visvaldis Lāms saka: "Ir tikai ceļš uz nākotni vai arī iznīcība.

Mēs sakāmies savu darāmo veicam cilvēces labad, cilvēcības vārdā, lielas, gaišas nākotnes vārdā. Tātad paskaties pats sevī un vaicā, kāds dzīvē ir tavs uzdevums, kas dzīvē ir mīlams, nīstams, saudzējams, iznīdējams? Godīgi skaties, godīgi apsver visu, godīgi vaicā un atbildi!"

Kristīne Golubeva,

Rekavas vidusskola

Mūsu taisnībām jāsaplūst vienā — jaunā un veselā

Ir kokam sava taisnība — būt stipram, nenolaužamam, pret vēju turēties un katru pavasari uzplaukt, ir debesīm sava — būt cerībzilām, sāpju melnām, pelēkdrūmām vai vienaldzīgi baltām. Jā, arī man ir sava taisība. Visā, ko es daru, ir sava taisnība, protams, arī netaisnība. Bet arī netaisnība ir mana.

To taisnību ir šausmīgi daudz, nu bezkaunīgi daudz, un, kad tā manējā tajā visā iejaucas pa vidu, tad šķiet, ka nevarēšu to atrast. Un tad notiek tā, ka ir pazudusi kāda taisnība.

Taisnības meklēšana, savas taisnības meklēšana katrā cilvēkā notiek citādi. Es, piemēram, savu taisnību mēģinu atrast starp citām, bet, ja arī tad neizdodas, spriedums ir tikai viens. Vai nu tā nav bijusi taisnība, vai arī kāds to ir noslēpis, paņēmis, varbūt aizņēmies uz kādu laiciņu. Negribas jau ticēt, ka tā pati aizgājusi. Bet ir vēl tie citi, kuri savu taisnību meklē citur. Viņi to mēģina atrast tur, kur tās nemaz nav. Viņi meklē neīstajās vietās un taujā nepareizus cilvēkus, varbūt meklē nepareizu taisnību. Reizēm mēdz notikt tā, ka dažs meklē to, kā nemaz nav. Var taču būt tā, ka nemaz nav taisnības; nav nekādas, nekāda veida, izmēra un formas taisnības. Vai tad kāds ir apstiprinājis to, ka obligāti visur un visā ir jābūt kādai taisnībai?

Brīžam tiešām nojūk prāts, kad vairs nesaproti, kur taisnība, kur nē, kur tava, kur sveša. Un notikt var arī tā, ka tā īsti galu galā nemaz nevar noteikt, kur slēpjas tava vienīgā patiesība.

Patiesību ir daudz, tāpat kā visa pārējā, bet savai patiesībai ir jābūt vienai. Nevar būt vairākas, citādi tādu cilvēku var nosaukt par divkosi. Pa reizei mēs visi esam divkoši, jo ne visiem cilvēkiem patīk mūsu patiesība, tad nu mēs kā "īsti cilvēki" katram gadījumam izmantojam un izdomājam savu taisnību. Galvenais ir — pašam nenojukt un nesajaukt, jo tad tur vairs nebūs nekādas taisnības, bet viena liela netaisnība.

Ja cilvēkam par kādu lietu vai jautājumu ir vairāk nekā viena patiesība, tad mēs to saucam par liekuli, par divkosi, bet kā saukt cilvēku, kuram nav nevienas pašas taisnības, nav pat mazas, mazītiņas taisnībiņas? Tie ir ļoti pelēki cilvēki, viņi mēdz iejukt pūlī un saukt viņiem svešus vārdus; viņi piesavinās citu patiesības, viņi piebalso un dzīvo tālāk savā pelēcībā. Viņi ir cilvēki bez sejas, nenoteiktas staigājošas figūras. Mēs sakām, ka tie ir cilvēki bez sava viedokļa. Man ir žēl šo cilvēku, jo viņi ir garīgi tukši. Šādu cilvēku sapņi un cerības ir tikai pabiras no citu cilvēku krāšņajiem sapņiem un bezgalīgajām cerībām. Tā ir neapskaužama pelēcība. Tā ir kā daļēja esība. Tāda pusesība. Tā ir kā kaila eksistēšana, nevis pilnvērtīga dzīvošana.

Ja man ir taisnība, tad ir vēl cilvēku trešā grupa. Viņi runā patiesi, tiem ir taisnība, bet tās ir tikai runas. Ir cilvēki, kas netic savai taisnībai. Tie ir gudri cilvēki. Viņi nojauš, kāda ir taisnība, kādai tai ir jābūt, viņi to pasniedz mums uz zelta paplātes, tomēr paši tai netic. No šādiem cilvēkiem jābaidās visvairāk. Protams, patīkami dzirdēt to, ko gribas sadzirdēt, bet tad palīdz kāds "sitiens pa galvu", kāda apskaidrība, kāda cita patiesība.

Sāpīgi, ja nav savas patiesības, sāpīgi. Cilvēki nespēj dzīvot bez priekšrakstiem, pieņēmumiem, normām, formām un vēl bez daudz kā, arī bez patiesības nespēj. Vienmēr ir jābūt kaut kam tādam, kam ticēt, bez ticības nav vērts nemaz dzīvot. Cilvēki tic patiesībai, taisnībai — vienai vienīgai, tikai katrs tomēr savai, jo tā ir vieglāk dzīvot, tā rodas jēga dzīvot.

Cilvēki bez cerībām un sapņiem ir viegli pakļaujami, tāpat laikam ir ar cilvēkiem, kuriem nav savas taisnības. Lai arī cik tava taisnība ir taisna vai netaisna, tā tomēr ir tava, tu ar to dzīvo, un tā dzīvo ar tevi.

Tā nu mēs, cilvēki, dzīvojam katrs ar savu ideoloģiju. Esam jau nodzīvojuši līdz nākamajam gadsimta un tūkstošgades slieksnim. Visa kā ir daudz sakrājies, negribas neko atmest. Tomēr visu mēs nevarēsim paņemt līdzi jaunajā tūkstošgadē, arī daudzas patiesības un taisnības nepārkāps šim visiem tik nozīmīgajam slieksnim un paliks šajā gadsimtā, šajā gadu tūkstotī. Tā tas arī būs, tās būs aizgājušā un neatgriežamā laika taisnības. Tās būs atskaites punkti, atziņas, kas piederēs šim pirmajam gadu tūkstotim.

Jā, tad notiks radīšanas process, dzims jaunas taisnības, kas būs "jaunā laika" bērni. Idejas, sapņi un viss pārējais tiks izauklēts jaunos tikko darinātos šūpuļos.

Mēs visi kopā sāksim celt jaunu ēku. Tai ir jābūt citādai jau no pašiem pamatiem.

Es dzīvoju Latvijā, un Latvijā ir manas mājas. Latvija ir manas mājas, tāpat kā daudziem citiem. Latvija ir tā ēka, kas mums visiem kopā jāuzceļ. Jauna Latvija, labāka; labāka jau no pašiem pamatiem. Jāsaliek kopā visas taisnības. Mums jābūt vienotiem. Mūsu taisnībām ir jāsaplūst vienā veselā, vienā taisnībā, un šī taisnība būs jaunie Latvijas pamati. Jātic ir, ka tie būs izturīgi, tiem jābūt tādiem. Ar to ir jāsāk, tā būtu pareizi, tā būtu taisnīgi, taisnīgi pret Latviju, kas mūs visus satur kopā. Latvija ir kā trausls trauks, kas jāsargā, jo pretējā gadījumā tas var saplīst, un kur tad paliksim mēs? Kur paliek izlijušais ūdens no saplēstās krūzes? Izlijušu ūdeni grūti savākt atkal tīru, vēl grūtāk, pat neiespējami to ieliet atpakaļ saplēstā krūzē.

Visā plašajā pasaulē Latvija ir maza; pasaule ir liela un nežēlīga, no tās arī mūsu mazā zaļā zeme ir jāsargā. Savukārt Latvija ir liela katram no mums, liela katram latvietim. Tikai mums visiem kopā tā ir piemērota, visām mūsu patiesībām kopā; tā nekalpo vienai mazai kailai patiesībai, viena cilvēka patiesībai.

Varbūt man nav taisnība, tomēr es gribētu, lai tā būtu. Skan savtīgi, tomēr ne. Esmu viena maza lāse lielā ūdens krātuvē, bet jūtos svarīga, tik svarīga, ka bez manis būtu par maz, kaut kā pietrūktu. Mēs visi esam lāsītes, lielākas vai mazākas, tomēr vienlīdzīgas.

* * *

Manas patiesības klusie zvani,

Kaisle un uguns, viss ap mani.

Vienīgā mana patiesība,

Vienīgā skanošā sirdsarfas stīga

Apklust pavisam atšķirtībā,

Nerodot pretkaisli, uguni līdzās.

Iedod man savu patiesību,

Savu vienīgo, īsto sirdsarfas stīgu;

Saplūdīs kopā tās vienotībā,

Un būs jau divas dzidri skanošas stīgas.

Un tā — pa vienai vēl klāt un klāt,

Likt veselam orķestrim skanēt sākt,

Līdz melodijā skan visas stīgas,

Un taisnība aizplūst bezgalībā.

(A.Austruma)

Agnese Tomiņa,

Rīgas 47.vidusskola

Mēs lieli tik, cik mūsu griba

Pasaule nesastāv no cilvēku masas, bet no atsevišķām tautām. Katrā cilvēkā ir Dieva ielikta dzirksts piederēt savai tautai un valstij. Dzimtene — tā ir ikviena cilvēka gods un lepnums, kas jāsargā un ko nedrīkst pazaudēt.

Mēs varam izvēlēties savu profesiju, cilvēkus, ar kuriem pavadīt laiku. Galu galā varam izvēlēties pat dzīves ceļu, pa kuru iet, bet mūsu varā nav dzimtās zemes izvēle. Tomēr ikkatra pienākums ir būt savas zemes meitai un dēlam, jo tieši mēs esam savas valsts veidotāji un tās goda nesēji. Es pievienojos M.Čaklajam:

"Mājas — kādas jau nu katram —

kas gan ir pret tālēm zilām?

Bet kas savas noniecinās, citas

neiemīlēs.

Vējš to trieks, vētra lieks, beidzot

pušu lauzīs.

Varbūt nelauzīs, bet sirdi paša

tukšums grauzīs."

Pirmā pasaules kara laikā ikviena latvieša sirdī mājoja mīlestība un cieņa pret tēvzemi. Kā apliecinājums tam kalpo Ziemassvētku kaujas un cīņas pret Bermontu, kad latviešu ticība un dzimtenes mīlestība palīdzēja atvairīt ienaidniekus. Latviešiem bija svētuma izjūta pret savu zemi, un viņi cīnījās līdz galam. Latviešu strēlniekus raksturo tautas dziesma:

"Uz ežiņas galvu liku,

Sargāj’ savu tēvu zemi,

Labāk manu galvu ņēma

Nekā manu tēvu zemi."

Kārļa Ulmaņa laikā Latvijai bija liela un īpaša vieta cilvēku sirdīs, tēvzemes svētuma izjūta bija daudz lielāka nekā šodien, Latvijas ekonomiskos un kultūras procesus noteica tieši latviskā identitāte, kas bija vērsta uz latviešu solidaritātes, taisnīguma un valodas saglabāšanu.

Arī vēlākajos gados, kad "grima zemē pils un Karaļmeita", daudzi nezaudēja ticību un cerību labākai nākotnei. Latviešu dzejnieki un rakstnieki uzmundrināja tautu, viņi nebaidījās no dažādām cenzūrām, bet gan runāja to, ko lika sirds. Tie bija gan Rainis un Aspazija, arī Skalbe, Akuraters un citi:

"Viņā niknā dienā

Asins šļācot šķīda,

Celsies augšā pils un Karaļmeita."

(Rainis)

Tomēr ne jau visi palika uzticīgi savai valstij, ne visi ticēja tās atjaunošanai. Piecdesmit padomju okupācijas gados latviešu tauta piedzīvoja grūtus laikus — tika izliets daudz asiņu, tauta saskārās ar nežēlību un cietsirdību, daudzu cilvēku dvēseles tika iztukšotas un sadragātas. Varbūt tieši tāpēc šodien materiālisms gūst virsroku pār garīgumu?

Tagad, desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, latviešu tauta ir mainījusies. Gan kultūras procesus, gan ekonomiskās attiecības Latvijā nosaka tehnoloģijas un finansu progress. Tie, kuri pirms neatkarības ticēja nākotnei, ir vīlušies, varbūt viņus ir pārņēmis pat tukšums un vienaldzība. Savukārt citu prātus nodarbina tikai materiālās vērtības, viņi rūpējas vienīgi par sevi un cerībā vairot savu bagātību aizbrauc no Latvijas.

Daudzu sirdīs ir sarucis tas kaktiņš, kurā būtu vieta latviešu kopības izjūtai un dzimtenes mīlestībai.

Apkārt sev es redzu cilvēkus, kuri domā tikai par sevi, brīžiem ir tik aizņemti ar savu pašlabumu, ka aizmirst ne tikai sabiedrības vērtības, bet vērtības vispār. Darbošanās tikai katram par sevi rada arī necieņu pret citiem cilvēkiem.

Ja mēs neizrādām cieņu augstām vērtībām, ne arī sev līdzīgiem cilvēkiem, kā varam veidot savu kultūru, valsti, cerēt uz tautas vienotību un identitātes saglabāšanu?

Mūsu kultūra, valoda, tradīcijas un svētki ir tās tautas vērtības, kas Latviju nostāda kā patstāvīgu un citādu valsti blakus pārējām.

Mums ir jālepojas ar savu zemi, tās skaisto dabu, valodu un kultūru. Vai tiešām īstam latvietim svešas zemes meži un upes var likties skaistāki par savas zemes, citu tautu kultūra saistošāka par savējo? Par to runāts arī latviešu sakāmvārdā: "Savas mājas dūmi ir mīļāki nekā svešas mājas saules stari." Lai arī es domāju, ka materiālās vērtības dominē pār garīgajām, to nevar attiecināt uz visu latviešu tautu, jo ir daudz cilvēku, kas cenšas kopt savu senču tradīcijas un sargāt savu valodu.

Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas etniskais sastāvs ir diezgan atšķirīgs, līdz ar to mūsu kultūra mijas ar citām. Tāpēc latviešiem vēl vairāk jācenšas saglabāt savas vērtības, lai nezaudētu savu identitāti.

Šī gadsimta izskaņā jāatceras, ka tieši mēs esam Latvijas cēlēji un no mums katra ir atkarīga tās nākotne. Ne jau tehnoloģijas un materiālās vērtības vien cels mūsu valsti, bet gan kultūra savienojumā ar ētisko izpratni un gribasspēku. Mums pašiem jāveido savas valsts individualitāte, jāaizstāv tās vērtības. Valsts attīstības perspektīvas ir pašu cilvēku rokās.

Ir jāatmodina sirdīs mīlestība un cieņa pret mūsu tēvzemi, jo tā jau nekur nav pazudusi, tikai dus zem atslēgas. Mūsu tautu raksturo Raiņa vārdi:

"Mēs maza cilts,

Mēs būsim lieli tik,

cik mūsu griba."

Inese Meijere,

Rīgas 47. vidusskola

 

Un atkal laiks apstājas dvēseles sarunā

Katrs meklējam kādu atskaites punktu. Varbūt lūzuma punktu? Kaut ko, pie kā pietverties, lai paraudzītos uz sevi, uz citiem un mums visiem.

Mēs labprāt pieņemam citu uzskatus, svinam citu svētkus, vēlamies kādam līdzināties. Līdzināties kādam, kādiem vai kaut kam, taču dažkārt pat neaptverot, ka nezinām, kam tieši. Mēs mēdzam aizmirst sevi. Un aizmirst, ka nekad nebūsim nekas cits, lai kā gribētos tam ticēt un noticēt.

To, kas mums pieder, sākam apjaust un novērtēt vienīgi tad, kad tas jau zudis.

Katrs ir tieši tik labs, cik viņš tāds vēlas kļūt. Nav jāplātās skaļiem, gudriem (pārgudriem?), cēliem vārdiem‚ pie tiem var pierast, tie var apnikt, kļūt nodrāzti, zaudēt savu patieso, sākotnējo spēku... Vai mēs savu zemi mazāk mīlam, ja pastāvīgi neklāstām, cik mums tā katram svēta? Vai mazāk mīl, ja netiek rādīts tas? "Ir jūtas skaļās taču ļoti lētas, ja visur par tām stāstīt nekaunas." (Viljama Šekspīra soneti)

Jāaizdomājas ir tad, ja, skanot himnai, tev nenodreb ne matiņš, nav ne prieka, ne pārdzīvojuma. Nav nekā. Ja, sajūtot putnu, gliemežu, trūdošu lapu un rudens smaržu, tu tik vien vari, kā sabozties. Katrā no mums ir stīga, kas novilkta mūsos un starp mums. Sastopoties ar vienaldzību un muļķību, tā neizbēgami nostiepjas, atskan klankšķis, kas līdzinās skaņai, ko izdveš nejauši un pēkšņi aizskarts zvaniņš. Stīgu var sasiet, tajā paliks mezgliņš. Tādi tur paliks pēc katras reizes, kad stīga trūks, un beigu galā mēs būsim ieguvuši krelles. Mezglu un sāpju.

Šonakt atkal brēc pūce... Un tas uz tevi neattiecas. Jo sliktāk par to, kā ir, jau nebūs... Attiecas gan!! Jebkurš no mums ir tikai mazs posmiņš lielajā visumā. Puteklis. Lielajā Visumā. Asara. Pie zāles stiebra piesalusi rasas lāsīte. Uzkāpjot tā nokrakšķ un salūst zem soļiem un zolēm. Vēlāk tā izkusīs, ja paveiksies, un uznāks sals, pie zāles stiebra atkal piesalausi karāsies Asara..

Man pieder manas sajūtas. Un patiesībā tas arī ir vienīgais, kas man tiešām pieder. Nekas un Viss, ko neviens nav spējīgs man atņemt... Ja nu vienīgi ar manis pašas piekrišanu?

Ir bijuši pavisam nedaudzi brīži, kad laiks apstājas. Tu stāvi viens ar sevi, un apkārt nav neviena, viss ir apstājies un gaida...

Kad biju nedaudzu tūkstošu attālumā no Latvijas, es nejauši piedzīvoju mirkli brīvas dvēseles, brīdi, kuru domās labprāt pārcilāju, kad esmu viena, kopā ar savu sasalušo elpu...

Attapos, ka stāvu burzmas vidū krāmu tirgū, un pēkšņi vairs nekam nav izšķirošas nozīmes. Jo es vēroju, un tas mani aizkustina. Es raugos uz kādu jaunu, taču trūcīgu hipiju pāri ar mazuli. Vīrs vienā rokā tur aukliņu, kuras otrs gals sastopas ar sprādzi pie neliela bezsugas šuneļa kakla siksnas. Otra roka viņam aizņemta ar zīdaini. Viņš stāv, kamēr sieviete kaulējas ap krūzīti. Gaiss ir mikls, un cauri tumīgajai miglai kā biezai marmelādei spiežas saldo plāceņu smarža, kas sajaucas ar pikantas zupas un sinepju smaržu. Manu acu priekšā sastindzis stāv kadrs, kad kāds neuzmanīgs garāmgājējs, mēģinādams steidzīgi izspraukties cauri burzmai, uzgrūžas vīrietim, un no viņa saldās vafeles birst pūdercukura mākonītis...

Šis idilliskais skats pretstatā steidzīgajiem cilvēkiem, apbružātām, vecām, pēc naftalīna smaržojošām drēbēm un mēbelēm šķita tik aizkustinošs, ka attēls manu acu priekšā vēl vairāk izplūda un uz brīdi likās, ka asarā uz mana vaiga (at)spoguļojas visa pasaule.

Otrs mirklis bija, kad sēdēju uz soliņa pieturā tālu prom no mājām, svešā pilsētā, nokavējusi autobusu. Sijājās lietus, bija auksti un drūmi, taču es nejutos apdraudēta. Līdz nākamajam autobusam jāgaida vēl tikai pusotru stundu.

Sēdot nakts tumsā, es raugos uz gaismiņām un domāju. Domāju un aptveru, cik jauki ir, ja vari būt drošs, ka kaut kur kāds piedomā, skumst un ilgojas tieši un tikai pēc tevis. Tas neatrisina problēmas, varbūt pat nepalīdz, bet tā noteikti ir viena no vispatīkamākajām sajūtām uz pasaules; garām aiztraucas smagā mašīna un apstājas pie luksofora. Pa šķirbiņā pavērtu logu izkrīt vēl kvēlojošs cigaretes gals, un, atsitoties pret asfaltu, no tā atlec daudzas koši zaigojošas dzirkstelītes. Mašīna aizbrauc, lietus turpina līt, un es pamanu, ka debesis ir kā nosētas zvaigznēm.

Sēžu, domāju, skumstu un priecājos. Priecājos par to, ka ir tik daudz lietu, kas ir tik aizkustinoši smeldzīgas, ka dažkārt gribas aizgūtnēm raudāt.. Sajusties kā jāņtārpiņam, kas spīd, lai to plēsīgi zvēri vai putni ieraudzītu un aprītu...

"Tā bēdās jaunu prieku iemantoju, daudz vairāk iegūdams, kā pazaudēju".

Kristīne Ārgale,

Valmieras ģimnāzija

Kad maza tauta ir liela savās jūtās un centienos

Mana dārgā, mīļā tēvu zemīte un latvju tauta, kaut maza, arī daudz cietusi un sūras dienas piedzīvojusi, taču, cīņas spara, neatlaidības un gaišu cerību pārpilna, tā līdzinās auglīgam lietutiņam. Atsevišķa lāsīte nav nekas, bet daudzas kopā dara laukus auglīgus:

"Lielām valstīm līdzās varam stāvēt

Tikai cieši saistīti,

Vienas gribas vadīti".

Vienotība un sūri grūtais piedzīvotais liktenis mūsu tautu vada, stiprina to un bieži tautas dzīvē padara lielas un diženas lietas. Jāapzinās, ka viss patiesi lielais top lēnītēm un pieaug pamazām.

Sentēvu atstātā manta, morālais spēks, brīvības alkas, sapņi, nacionālā gara iemiesojums katrā no mums ir "...labāka par zelta kalniem un stiprāka par tērauda ieroču varu".

Latvija ir un uz gadsimta un tūkstošgades sliekšņa paliks maza zeme, taču mūžīga ne vien sapņos, bet arī īstenībā, ja tautas vadonis kā viņas sirdsapziņa pirmais spēs saskatīt tautai ejamo ceļu un lielos mērķus, kuri māj šī ceļa galā. Ne mazāk svarīgi arī katram no mums ir apzināties: kas man jādara un ko es varu darīt. Un tikai tad dižā "laika balss" latvju tautai cēli uzsauks: doši uz priekšu!

Tu esi man dārga, latvju tauta! Tev un man jācenšas iepazīties ar bagātīgo sentēvu vēsturi, "jo tauta ir liela kopība, ko apvieno ziņa par jau nestiem upuriem un gatavība nest vēl jaunus upurus". Ir jāiepazīst sava kultūra un vienmēr ir jātur godā sirmā sentēvu rakstniecība, jo tā ir tas avots, bez kura tēvu zemes mīlestība nekad nevar uzplaukt. Tikai cienot un pilnveidojot rakstniecību un zinot izseno latviešu kultūru, var teikt, ka latvju tauta ziedēja, zied un ziedēs savā nacionālajā krāšņumā:

"Tauta zied,

Jā tā tēvu dziesmu dzied".

(Pumpurs)

Šis ir pirmais soļa atspēriens ceļā uz tālāko latvju nākotni. Katram ir svarīgs cīniņš par savu galveno mūža uzdevumu, kas jātur par vissvarīgāko un vajadzīgāko savai tēvijai, spēju to mīlēt nevar iedot, to var tikai atmodināt.

Nekas un nekāda vara nespēs apspiest brīvības gribu, kaut arī, pagātnē atskatoties, grūti saprast, kādēļ tik daudz sakāvju latvju tauta cietusi, taču — kā māca sena gudrība: "Nevienu namu neceļ pēc tūkstoš plāniem, nevienu kauju neizcīna pēc tūkstoš padomiem".

Protams, mēs ciešam vēl joprojām, arī tagad, raugoties pagātnē, cik dziļi vien skatāmies, tik dziļi raugāmies arī ciešanās. Mēs saprotamto, ko jūtam, tādēļ droši var teikt, ka mūsu tautai ir augsts un cildens gars. Pamatoti domājams, ka mazai valstij visstiprākos pamatus liek tautas iekšējā kultūra, tādēļ katra īsta latvieša pienākumos ietilpst izturība, drosme, gatavība un smags darbs. Tam visam pāri stāv:

"Mums visiem vienas sāpes

Pēc mīļās tēvijas,

Un redzēt viņu zeļam

Mums vienas cerības."

(Rainis)

Tādēļ arī turpmāk patiesi latvieši būdami, turēsim godā mūsu tēvu zemi, latvju tautu, tās kultūru, pilnveidosimies un tad droši varēsim teikt:

"Mans zelts ir mana tauta,

Mans gods ir viņas gods".

Inna Madājeva,

Valmieras ģimnāzija

Mūsu Latvija (kompromiss — padošanās)

Luga

Mana Latvija nīgra un pelēka.

Mana Latvija laimīga.

Mana Latvija vientuļi sērīga.

Mana Latvija paļāvīgi mierīga.

Krēslas piepildītā istabā sēž Rainis. Viņš skatās pa logu, un viņam rodas tālas noskaņas zilā vakarā.

Rainis:

Daudz simtu jūdžu tālumā.

Aiz tīreļu purviem un siliem,

Guļ mana dzimtene diendusā —

Tā aizsegta debešiem ziliem,

Zil-saulainiem debešu palagiem,

Pret dusmām un strāvām un

negaisiem…

Istaba satumst.

Agrs rīts. Rainis, pārdomās iegrimis, iet gar Brīvības pieminekli, virza skatus uz apkārtni, apmierinātiem, vientuļiem pilsoņiem un nabagiem.

Rainis:

Vai zeme dus vēl

To garo miegu

Vai ziema klāj vēl

To dziļo sniegu?

Rainis sadzird Balsi no debesīm.

Balss:

Vai redzi Latviju pelēku un drūmu,

Sērīgu un vientuļu?

Vai redzi to tādu?

Rainis:

Agri no rīta

Guļ manā priekšā

Pilsēta, grimusī

Dubļos un tvaikos.

Brīvības Dieviete (Balss):

Esmu augstāka par tevi.

Redzu labāk es par tevi.

Latvija ir skaista,

Un drīz tai būs laiki skaisti.

Rainis:

Riebjas man nokāpt

Pilsētā lejā:

Gremdēties pilsētas

Dubļos un tvaikos.

Brīvības Dieviete:

Tev netīk?

Tu netici? Vai tici tu kam?

Vai tici tu nākotnei?

Rainis:

Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,

Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.

Brīvības Dieviete:

Es ticu kam vairāk,

Es zinu, kā būs.

Reiz gudrie nāks

Un izglābs mūs.

Latvija:

Mēs ticam! Mēs ticam!

Rainis:

To vien mēs dziedam: auksts un

sājš;—

Mums vielas trūkst,— viss vecs

un vājš…

Brīvības Dieviete:

Tie strādā un skrien.

Rainis:

Tu visu mūžu dien kas dien

Bez atpūtas, aizelsdams skrien:

Nest ūdeni ar retu sietu,

Un tukšā mucā viņu lietu.—

Brīvības Dieviete:

Tu saki, ka tas viss velts?

Es ticu, ka tā tie izpelnīs vietu

paradīzē.

Ko gan citu var vēlēties,

Ja tie ir brīvi.

Rainis:

Steigties nākotnei pretim nav viņš radis,

Skats tam atpakaļ klīst aizvien uz druvām.

Cieti ieaudzis stāv viņš savā zemē.

Brīvības Dieviete:

Kur jāsteidzas, ja labi dzīvo.

Rainis:

Miesa grib aiziet,

Miesa grib svārku,

Līdzi grimst dvēsele

Dubļos un tvaikos.

Latvija:

Mēs ticam Nākotnei!

Rainis:

(ironiski izsmiedams)

Nekāda prieka

Domāt šīs domas,

Bēgtu — kur bēgsi?

Tver, glauž un samin.

Brīvības Dieviete:

Ir jātic!

Rainis:

Laima, par mums lemi!

Dod mums mūsu zemi,

Vai tiesa? Tie mani vārdi?

Vai pats tiem ticu?

Latvija:

Laima, par mums lemi!

Dod mums mūsu zemi!

Brīvības Dieviete:

Vai nejūti nekādu siltu jūtu pret

latvjiem?

Rainis:

Kas mīlē tēviju, tiem ir savs kakts,

Kur lietū patverties un nolikt galvu.

Brīvības Dieviete:

Tad jau labi! Ja mīli tautu, kurai

piederi,

Tad palīdzi tai, ja redzi tur ko

nelāgu.

Rainis:

Tiem miera prāts un maizes rieks

par balvu,

Tie maz ko bēdā, lai visapkārt nakts.

Brīvības Dieviete:

Bet ja tiem labi tā, kā ir, kāpēc,

tad nemierā?

Rainis:

Visdziļāk tumšās krūtīs

Tu nēsā smagumu,

Kas tevi velk uz leju

Ik brītiņu.

Brīvības Dieviete:

Tie negrib neko mainīt,

Tie tikko iekārtojušies.

Tie dzīvo tikai šodienā.

Rainis:

Man sveša pasaule šie ļaudis šķiet,

Ko dzīve mutuļos vēl apkārt šķaida;

Brīvības Dieviete:

Pietiek! Pietiek!

Latvija:

Pietiek!

Rainis:

Smadzenes sagruzd

Locekļi sagruzd,

Kā veca mašīna.

Klabošiem dzelžiem,

Kaucošiem griežama,

Sviežama projām

Lūžnāja kaudzē…

Linda Ozola,

Valmieras ģimnāzija