Dzīvesstāstos — tautas atmiņa par vēsturi

Neviens nezina Mazsalacas vēsturi labāk par Uldi Dreimani

Dace Bormane un Rūjienas vēstures pētnieks Jānis Landrāts

Ekspedīcijā gūtajos iespaidos dalās pētījuma zinātniskais vadītājs Augusts Milts

Visvaldis Skujiņš ar savu radošo izdomu dod darbu kooperatīvam un naukšēniešiem

Vēstures notikumus apliecina vēstures avoti un dokumenti. Par notikumu iespaidu uz cilvēkiem un viņu dzīvēm liecina dzīvesstāsti. Dzīvesstāsti ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta mutvārdu vēstures avots vērtību pētījumam.

Šogad apvienotā dzīvesstāstu ekspedīcija devās uz Ziemeļvidzemi — Mazsalacu, Rūjienu, Valmieru. Jau ceturto vasaru ekspedīcijās piedalās brīvprātīgie talcinieki no ārzemēm. Ar viņu līdzdalību dzīvesstāstu dokumentēšana pāraugusi Latvijas robežas. Nacionālās mutvārdu vēstures kolekcijā — Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta kolekcijā pārstāvēti ap 1000 dzīvesstāstu, tai skaitā no latviešu mītņu zemēm: Anglijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Vācijas, Amerikas, Kanādas. Tie ļauj saprast, kas noticis ar Latvijas cilvēku šajā gadsimtā. Ekspedīcijas notiek ar Amerikas latviešu fonda atbalstu. Visvecākās paaudzes atmiņas iesniedzas Piektā gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara notikumos, kam sekoja soda ekspedīcijas, bēgļu gaitas gadsimta sākumā. Tie, kas atgriezās jaundibinātajā Latvijas valstī un paguva nostiprināties, vēlāk kļuva par represiju upuriem vai devās trimdā.

Tiktāl vēstures atmiņa vecākai paaudzei satek kopā. Turpinājums ir šķirts un atsvešināts. Paaudzes paliek, bet cilvēki mainās. Lai nepagaist nepieciešamais zināšanu kodols, kas uztur tautas kopīgo atmiņu, — ir jāpieliek pūles, pārvarot laiku un attālumu. Tauta pastāv, kamēr vēl dzīvs atmiņu ceļš, kas to ved kopā.

Starp intervētājiem — Nacionālās mutvārdu vēstures projekta zinātniskais vadītājs Augusts Milts, līdzstrādnieces Dace Bormane, Ginta Elksne, Arta Savdona, Māra Zirnīte, divas talcinieces skolotājas no Latvijas — Inta Tuza un Dace Nebare, un talcinieces no ASV: Maija Hinkle (projekta vadītāja), Ināra Reine, Edīte Irbe un Gunta Harveja.

Intervijās iestājas tāds īpašs brīdis, kad klausītājs un stāstītājs it kā ieplūst viens otrā, un rodas jauna pieredze. Par to stāsta ekspedīcijas dalībnieki:

Augusts Milts: "Mani iepriecināja, ka cilvēkos, kas nodzīvojuši garu mūžu un guvuši dramatisku dzīves pieredzi, ir tik daudz optimisma.

Viena stāstītāja atcerējās skolas domraksta tēmu, kas dota visam mūžam — Cilvēks, kas smejas, redz nedaudz, bet cilvēks, kas asarām acis izmazgājis, redz daudz vairāk. Īsti viņa to apjēgusi tikai Sibīrijā. Grūtos apstākļos, brigādē, kur meitenes vienas pašas un jāveļ baļķi mašīnā, viņa saka — mēs dziedājām. Arī tagad saka — ieiet mežā kādreiz viena pati un dzied dabai. Mēs mācāmies no grāmatām, bet no cilvēka viņa neatkārtojamo dzīves pieredzi gūst arī bez rakstnieka starpniecības.

Dzīvojot apbrīnojami skaistā vietā, daudzi no vērtībām pirmā vietā min dabu. Tālāk ir izteikts darbs, godīgums, taisnīgums, uzticība, ticība, dzimtenes mīlestība. Tie, kas ir izgājuši caur uguni un ūdeni, spēj nepadoties sīkām ķildām. Tomēr atzīst, ka bez grūtībām, bez ciešanām cilvēks nevar tā īsti attīrīties, jaunā paaudze jāmāca grūtībām. Kara laikā un izsūtījumā cilvēki pārliecinājās, cik ātri zūdošas ir materiālās vērtības. No visām negācijām pirmā vietā tiek minēta dzeršana. Un bieži saka — bija labs puika, bija… tagad viņš dzīvot jau dzīvo, bet it kā jau vairs neskaitās, tāpēc ka dzer.

Interesants ir mazsalaciešu runasveids. Ierodas jauna skolotāja, ceļā uz Mazsalacu sabojājas autobuss. Auksts laiks, viņa izkāpj, bet cilvēki runā — salīs, salīs … Viņa skatās — skaidra debes, kāpēc viņi saka, ka salīs . Izrādās, tas nozīmē, ka sals.

Salacas dabas parkā, ejot pa Rūķu taku, mežsargs Māris Zariņš jautāja, kā mēs nosauktu divus rūķīšus ar lielu zāģi. Teicām — Zāģītis vai tamlīdzīgi. Tad viņš atzina, ka līdz bērnu līmenim nesniedzamies, jo viņi pratuši atrast labākus vārdus — Turp un Šurp . Lielam cilvēkam jāspēj izaugt līdz bērna līmenim — arī tā bija laba mācība."

Maija Hinkle: "Kad mūs no ārzemju latviešu grupas te pieņēma kā savējos, tas mums ļoti daudz nozīmēja.

Nevaru teikt, ka latvieši padomju laikā būtu pazaudējuši darba tikumu. Es runāju ar kādu vīru, kas ir aizgājis pensijā. Viņam ir septiņi mazbērni un divi mazmazbērni, un viņš ļoti mierīgi varētu sēdēt pie televizora un vadīt brīvas dienas, bet viņš to nedara. Viņš raujas vaiga sviedros un četros gados ir izveidojis ar informāciju bagātu skolas muzeju. Tas nav tikai skolas muzejs, tas ir novada cilvēku muzejs, tas parāda kultūru un paliks nākošām audzēm. Es prasīju — kāpēc viņš to dara? Viņš teica — tādēļ, ka mums vajag celt nacionālo pašapziņu. Katrai piemiņas plāksnei ir atklāšana, nāk jaunatne, redz un mācās.

Cita stāstītāja ļoti mīlējusi zirgus. Kad bijusi maziņa, tēvs iemācījis jāt. Kā jau lauku bērnam bijis jāiet ganos. Ganāmpulks liels. Vakarā viņa ir nogurusi, govis grib mājās, un viņai jāskrien pakaļ. Tad viņa izdomā, ka var uzlēkt pašai beidzamai, vecākai un lēnākai govij mugurā. Vēl pirms mamma ierauga, nolec lejā, un viss kārtībā. Visi šie cilvēki no strādīgiem bērniem uzauguši par strādīgiem, darbīgiem, enerģiskiem pieaugušajiem. Vēl es mācījos no cilvēkiem, kas ir daudz zaudējuši. Viņi ir pazaudējuši mīļus cilvēkus, mantu, veselību, daļu no savas dzīves. Prasīju, vai viņi grib atriebties tiem, kas viņiem to nodarījis? Visi kā viens teica — nē! Aizmirst mēs nevaram, piedot nevaram, bet atriebību — nē! Taisnību mēs gribam, bet ne atriebību. Piemēram, kādu atbildi es saņēmu:

— Nē, es domāju, tas bija tas laikmets, un tie cilvēki jau bija pakļauti varai, viņi bija nespējīgi kaut ko pretim tam darīt. Piemēram, tie paši, kas nāca arestēt mani uz izsūtīšanu, viņi jau bija nespējīgi. Turpat Rankā bija viens, kuru nozīmēja par šķūtnieku vest cilvēkus kopā. Un tad, kad visi tie parējie savesti, tad viņam pasaka, bet tagad ej, paņem pats savas mantiņas, un arī tu tiec izsūtīts. Tā ka tie nebija vainīgi. Jo tas jau viss nāca, kā saka, no augšienes. Ne jau tie vietējie. Bija arī vietējie, to mēs zinām, kas mums parakstīja, tas ir zināms, bet, lai dzīvo (..) Parasti ir tā, kā Zenta Mauriņa saka, ka dzīvē valda kaut kāds dzelzs likums — ko tu otram dari, vienalga agri vai vēlu… tas nāks atpakaļ. Ne no tā cilvēka, bet no kāda cita. Tā kā par atriebību — nekad! Un mierīgi es varu gulēt…

Ko es meklēju? Impulss nāca no latvieša, ko intervēju Amerikā. Viņš ir kara invalīds, rotkalis, jaunatnes audzinātājs, ļoti populārs un humora pilns stāstītājs. Viņš ir dievturis, jaunībā bijis liels sportists un vingrošanas skolotājs. Sabijis trīs armijās — vispirms Latvijas armijā, tad to pārtaisīja par krievu armiju, un, kad ienāca vācieši, viņu atkal iesauca. Viņš stāstīja, kā viņš ievainots, kā gandrīz nomiris no asiņošanas, cik grūti bijis iemācīties dzīvot — ja esi bijis sportists, bet tagad tev nav kājas. Bet viņš iemācījās. Palēnām viņš atrada savu dzīves pamatu gudrībās, kas ir latvju dainās. Pieminēšu vienu no gudrībām, kas ir dainās un ir arī kristietībā. Tā ir līdzjūtība pret otru cilvēku, iejūtība, saudzība pret otru cilvēku un pret dabu. Tad es meklēju, vai cilvēkiem Latvijā vēl ir līdzjūtība un iejūtība. Es to neprasīju tieši, bet vēroju dzīvesstāstos. Visos bija, bet visspilgtāk parādījās vienā. Es sievietei vidējos gados jautāju, kas ir viņas dzīves lielākais sasniegums. Viņa padomāja un teica — man ir bērni, man ir labi bērni. Ko nozīmē — labi bērni, labi cilvēki? Viņa saka — labs cilvēks ir čakls, viņš strādā, bet ne tikai strādā, viņš izdara darbu labi. Labs cilvēks ir godīgs, ar iejūtību pret otru cilvēku, viņš nedomā tikai par sevi vien, viņš domā arī par otru, viņam ir līdzjūtība. Viņam ir cilvēcība. Viņa teica, ka viņam ir cilvēcība, un es viņai prasīju, ko tas nozīmē — cilvēcība? Tā ir iejūtība, tā ir palīdzēšana. Un es nodomāju, ka Latvijā cilvēkiem tā ir."

Edīte Irbe: "Bijusī bērnudārza auklīte teica, ka vislielākā vērtība latviešu tautai ir latviešu valoda. Un viņa uzsvēra — pareiza latviešu valoda, kādu mēs runājam šeit — Mazsalacā, visā Valmieras apriņķī. Tad vēl kāda skolotāja stāstīja, ka pamatus visām savām dzīvē lietojamām gudrībām viņa mācījusies, meitene būdama, ganos ejot. Viņa saka, ka ganiņam ir jābūt atbildīgam un pacietīgam. Viņam ir jāzina, kā rīkoties kritiskos momentos, kad katra govs bizo uz savu pusi. Tad ir jāzina, ko veikli darīt, jo nav mammas, nav neviena, kam paprasīt. Nedrīkst sākt raudāt, jādarbojas. Tāpat ir jāspēj laiku organizēt. Ganiņam ir jāzina, kad sūtīt sunīti govij pakaļ, kad pašam skriet, kā mājas darāmos darbiņus iekārtot. Viņam laikā jāceļas, vajag disciplīnu. Un tā, viņa saka — ganiņa gaitas ir pats pirmais vērtību avots katram cilvēkam, vismaz viņai.

Tad vēl trešā epizode — kāds represētais bijušais karavīrs pastāstīja, kā izglābies no drošas nāves. Kad Kurzemes katlā cīņas beigušās, nolēmuši, ka atgriezīsies mājās Vidzemē pa maziem lauku ceļiem. Kad slapstās pa mežu, tas ir aizdomīgāk. Tā viņi karavīru formās gājuši pa maziem celiņiem. Ceļš metis strauju līkumu, un kā viņi iet, aiz līkuma ierauga ceļmalā mazu krodziņu, kur priekšā stāv vesels bars līdz zobiem bruņotu padomju armijas kareivju. Ko darīt? Atgriezties un aizmukt vairs nevar. Viņi lēnām soļo tālāk, un pa to laiku skatās, ka kareivji ir iereibuši, jo viņi mēģina krodziņā iedabūt zirgu pa durvīm iekšā. Viņi cīnās ar zirgu, tas turas pretī. Tikmēr viņus pamanījuši citi… Jau domājuši, ka tepat mājupceļš beigsies. Uzreiz zirgs sācis kost, spert un trakot, visi metušies palīgā to savaldīt. Tikmēr viņi paguvuši paiet garām un nozust aiz nākamā līkumā. Viņš domā, tas bijis ar Dieva svētību. Es uz šo projektu skatos kā uz saliekamu gleznu, kas sastāv no daudziem unikāliem gabaliņiem, kas katrs ir savādāks, bet vajadzīgs, jo tai gleznai ir vienīgais. Kad visus saliekam kopā, mēs redzam dzīvo Latvijas vēsturi, mēs redzam Latvijas cilvēku vērtības un visu to, kas mūsos ir.."

Inta Tuza: "Esmu no Vadakstes, Lietuvas pierobežas. Man patiešām prieks, ka es, skolotāja būdama, tādā veidā iepazīstu Latviju. Mācu vēsturi, nodarbojos ar novadpētniecību, man ir muzejs. Es vācu dzīvesstāstus reizē ar citām atmiņām. Skolniekiem dodu uzdevumu uzrakstīt vecāku un vecvecāku dzīvesstāstus, un par to viņi saņem atzīmi.

Mani saistīja rūjieniešu valoda, kā viņi sevi sauc par rūveniešiem , kā izrunā mazo apaļo vārdiņu "tok" — "mums tok te ir viens Dieva svētīts stūrītis."

Gados cienījami ļaudis ar cerībām raugās Latvijas nākotnē un kā dzīves lielākās vērtības nosauc dzimto pilsētu Rūjienu, savas mājas, tuviniekus, bērnus un sava darba rezultātus — grāmatas, gleznas…

Rūjienieši augstu vērtē savu līdzdalību sabiedriskās lietās. Viņu vērtība ir dzīves izpratne, pasaules uzskats. "Dzīves gudrības arvien vajag pievākt un ar tām attīstīties uz augšu," — sacīja Romāns Krastiņš. Tam var pievienot Rūjienas vēstures pētnieka Jāņa Landrāta atziņu, ka vēsture veidojas no notikumiem, kas ilgi paliek cilvēku atmiņā. Rūjienas sabiedriski aktīvie cilvēki raugās nākotnē ar pašcieņu. To apliecina arī ekspedīcijas dienās iznākusī Rūjienas novada grāmata, kurā dzimtās puses vērtības sakārtojis Rūjienas avīzes redaktors Gunārs Ziema.

Ginta Elksne: "Gunta Harveja, ekspedīcijas talciniece, braukusi šim darbam no Amerikas, mēdza vienkārši pieiet klāt uz ielas noskatītam cilvēkam un uzrunāt:

"Jūs izskatāties tāds kārtīgs latviešu cilvēks…" Un viņa nekļūdījās, jo atrada daudz spilgtu dzīves stāstītāju. Bet galvenais, tika radīta tuvības sajūta. To stiprināja arī katrs atsevišķs stāsts, piemēram, par to, kā kara beigās no dedzināšanas tika nosargāta kāda skola: "Nu, un tad pašās beigās, kad jau visi bij gandrīz izvienojušies — krievi par sevi un vācieši par sevi. Pašā pēdējā rītā nāk viens vācietis, tāds pārguris, pāri tam tīrumam… uz skolu. Ienāk iekšā un saka — jums būs šīs telpas jāatstāj, man ir jāuzspridzina šitā skolā. Es uz viņu saku tā — bet paklausāties, jūs tak labi zināt, ka karš ir cauri. Es saku — nav tak vairs tas karš. Es saku — kāpēc tad to skolu spridzināt? Bērni būs, bērniem būs jāmācās, skola būs vajadzīga. Kāda jēga tagad to skolu uzspridzināt? Un viņš aizgāja, paklausīja mani. Es viņu padzirdināju ar siltu kafiju, paēdināju ar maizīti." Stāstītāja bija mērķējusi svešā karavīra cilvēciskajā būtībā. Un trāpīja.

Cilvēciskās attiecības daudzos stāstos stāv pāri vairāk vai mazāk nežēlīgiem notikumiem. Cita sieviete atcerējās, kā krievu zaldāti viņai, pilnīgi nesagatavotai, izsūtīšanas brīdī devuši padomu paņemt līdzi Sibīrijā noderīgās lietas — ziepes un sāli:

"Tie karavīri, krievi, nu jāsaka — gods viņiem. Viņi, ko ieraudzīja, man augšā pašvārītas ziepes bija, viņi saka — ņemat tās, babuška, ņemat līdzi, jo ziepju nav. Sāli lai ņem līdz, viņi saka — cukuru dabūs. Un tiešām tā bija — cukuru varēja tur dabūt, bet sāls nebija."

Māra Zirnīte: "Katrai vecuma grupai ir savas tematiskas līnijas, kas šķērso vēsturisko laiku. Visvecākās stāstītājas atmiņās vēl dzīvo Vecates muižas kungu māja ar tās iemītniekiem, visiem, kas brauca ciemos, un skaisto parku, kur vēlāk pati muzicēja zaļumballēs. Divdesmitajos gados dzimušie vīri bija pakļauti kara dienestam četrdesmitajos: viņu stāstos — visas armijas, kas vairumam noslēdzās Sibīrijā. Trīsdesmitajos dzimušie pieredz Latvijas laukos pamestos munīciju kalnus un, ja nenokļūst izsūtījumā paši, — deportēto kaimiņu izpostītās mājas un bezcerīgo kolhozu sākumu. Četrdesmitajos dzimušie nes no vecākiem mantoto, apkārtnē saklausīto, lasīto un pašu loloto protesta garu, kurš aktivizējas sešdesmitajos, noplok septiņdesmitajos, lai galīgi izlauztos astoņdesmito gadu biegās. Daļa no viņiem mācēja noturēt to, ko citur pārmaiņu laikā izputināja. Intervijās ar Naukšēnu kooperatīva direktoru Visvaldi Skujiņu un kooperatīvās saimniecības "Lauksalaca" direktoru Juri Lulli izteikta orientācija uz plašākām sabiedriskām vērtībām.

Jautājumā par to, kas ir īsti latviska vērtība, tautas daiļamata meistare atbildēja: redzēt to, kas notiek apkārt, un justies labi tikai tad, kad arī citiem ir labi.

Kad Piektajā gadā nodedzināja Valtenberģes muižu, pilsētas centrā apglabāja soda ekspedīcijas upurus, vēlāk blakus guldīti tie, kam vēl pēc nāves nācās kalpot komunistu ideoloģijai. Mazalacas vēsture ir daļa no skolotāja Ulda Dreimaņa dzīves. Neatkarības atjaunošana pavēra plašumu pētījumiem, ļāva dziļāk ielūkoties arī bijušo muižnieku dzimtās. Kad kartupeļu racēji atrada gredzenu, Uldis Dremanis ievēroja padzisušo ģerboni. Fītinhofu atvase, apciemojot senču dzimteni, sev par lielu izbrīnu Mazsalacā ne tikai sastapa cilvēku, kas pazina viņa dzimtu, bet saņēma arī dāvānu — savas vecvec…māmiņas Mariannas, dzimušas Felkerzāmas, 1795. gada saderināšanās gredzenu."

Ekspedīcijas izkārtojums Mazsalacā bija kultūras nama vadītājas Nellijas Nurmikas pārziņā. To sekmēja Mazsalacas pilsētas dome, Skaņkalnes pagasta padome, Valmieras zinātniskā bibliotēka, novada pētnieks Laimonis Liepnieks un visi, kas atsaucās aicinājumam pastāstīt par savu dzīvi.

Dalībnieki pārstāvēja trīs organizācijas: Nacionālās mutvārdu vēstures projektu Latvijas universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā, ALA Mutvārdu vēstures vākšanas projektu (Amerikā) un Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociāciju "Dzīvesstāts". Tās tapušas pētījumu gaitā un apvieno cilvēkus, kas dokumentētajās atmiņās redz apliecinājumu tautai. Lai noteiktu augsnes sastāvu, nav nepieciešams viss lauks, pietiek ar saujām, tāpat arī atsevišķais dzīvestāsts raksturo kopējo ainu — kopējo vēstures izpratni, kas vieno tautu.

Māra Zirnīte, NMV projekta koordinatore, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Inta Tuze, Māra Zirnīte, Maija Hinkle

Filozofe Dace K.Bormane:

Mentālā vēsture, mutvārdu vēsture, dzīvesstāsts ir nozīmīgs lasāmās un deskriptīvās vēstures resurss. Tas šķērso laika robežas ne tikai vienā virzienā vien; teksts rada tekstu. It īpaši, ja Latvijas sabiedrībā gadu desmitiem ir valdījusi baiļu, melu dubultatmosfēra vai klusēšana. Ir iespējama cilvēka klātbūtne vēsturē — procesa vēsture , kas arī latviešus vēsturē neskatītu tikai kā ārējas ietekmes pakļautos un pie kaut kā piederīgus, bet rādītu viņu būšanu 20.gadsimtā, būšanu vēstures kontekstā. Tas būtu vēstures godīgums , arī kā iespēja nepalīdzēt kultivēt melus. Šķiet, ka ne tuvu vienmēr tā tiek izmantota.

Latvijas vēsture, un ne tikai Latvijas, 20. gadsimtā nereti ir ģimenes vēsture visplašākā nozīmē kā attiecību vēsture. Dokumentētie fakti ir apjēdzami caur attiecību pieredzēm. Mutvārdu vēsturē un dzīvesstāstos nosauktajos faktos atklājas agrāk (padomju režīmā un ne tikai) nepieļauta patiesība un vēstures pabeigtības neiespējamība.

Latvijas novados turpinās ekspedīcijas Dzīvesstāsts Latvijā . Ikdienas dzīve un pieredze ekspedīcijās rosina domāt par cilvēka pasauli, vēstures pasauli un galu galā par sevi kā cilvēku Latvijā. Neapšaubāmi, ka cilvēka dzīvesstāsts pārstāv subjektīvo pieredzi, bet citi uz to skatās kā objektīvu faktoru vēstures kontekstos tādējādi, ka ņem to vērā.Tas ir ceļš vēstures apjēgšanā. Starp citu, ja nosacīti runā par pilsētvides stāstu, šāda ceļa spilgta noliegšana būs (ja būs) bijušās Sarkano strēlnieku muzeja, tagad Okupācijas muzeja, ēkas nojaukšana vai sabrucināšana Vecrīgā.

Runa ir par attieksmes pasūtījumu vai pat angažējumu lēmumu pieņemšanā un vēstures zināšanām: zināšanām ne tikai informatīvā, bet saprašanas iespējamības pieļaušanā. Zināt un saprast nav viens un tas pats. Saprašana nes jēgu. Starp citu arī naudai jēga ir tikai pie zināmiem nosacījumiem. Teksts nekad nenozīmē vienu un to pašu dažādiem ļaudīm un laikmetiem, bet var gan runāt par ticību vēsturei vai vēsturisko ticību kā esības nojēgumu ar vēstures starpniecību, kurā ir eksistenciālas nozīmes (tautas, zemes, nācijas, vietas mērogā). Vēsturiskā klātesamība slēpjas ticības (šeit, tāpat kā iepriekš, runa nav par reliģisko ticību) avotos, tai skaitā cilvēka pārliecībā par savu stāstu, ja viņam tāds ir. Tā veidojas praktiskā vēsture , kas vēsturei neļauj sevī noslēgties, būt stingri racionalizētai vai mistificētai, bet gan paredz kļūt vēsturiskai paša cilvēka eksistencē.

Tekstuālā vēsture ir mūsu dzīvē, un, būdami kopā ar vēsturi, mēs varētu spēt būt brīvi tagadnē, pacelties it kā pāri vēsturei. Paradoksāli? Terminos runājot — vēsturi dekonstruējam (noārdām kā sistēmu), gūstot savu identitāti — spēju dzīvot sevī pašā.

Tiesa, izvirzās jautājums par to, ka šī vēsture jāraksta brīviem cilvēkiem. Dzīvesstāstā vēsturisko nestāsta tikai no šodienas viedokļa, jo tad būtu redzamas stāsta beigas. Vēsture dzīvesstāstā paredz atgriezties pie tā, kas Ir, un jautāt ne tikai par to, kas bija , bet kāpēc bija iespējams. Augusta 23. datums Latvijas vēsturē datēts ar 1939., 1987., 1989.gadu nav vien fakts, bet zīme cilvēka attieksmei vēstures pasaulē un rīcībai. Kādas gara dzīves norisēs viens vai otrs process (genocīts, kolaboracionisms, varonība) ir varējis rasties?

Šajā vasarā piedalījos ekspedīcijā Rūjienā un Jeros. Viens no vārdiem, kas biežāk vai retāk, bet neiztrūkstoši skanēja šīs puses ļaužu vēstītajā, bija — pasaule. Pēcāk, uzklausīto pārdomājot, ar nelielu it kā ironijas pieskaņu konstatēju: šajās dienās patiesi esmu bijusi Pasaulē.

Pirmkārt, pasaulē kā Eiropā, kuras pasaulizjūtai svešs nav humānisms, racionālisms, cilvēka vērtība un individualitāte, kristietības autoritāte, liberālisms, spēja būt brīvam nebrīvē, provinciālisms un iesaistītība pasaules norisēs, māka izturēt ciešanas un dzīvē smaidīt. Man pat šķita, ka suņi un kaķi šeit ir eiropeiskāki nekā citviet, jo viņiem ir tādi saimnieki.

Otrkārt, šajās dienās es biju pasaulē kā Latvijā, jo skaistajā Rūjienā pa Rīgas ielu, būdams ikdienas satiksmes līdzeklis, ratus velk zirgs. Bet, ejot pa Lāčplēša ielu, tuvojos Eriņu bijušajai muižai un prātā nāk latīniskas izcelsmes frāze: tā aiziet pasaules godība! Vai aiziet? Uz granīta bluķu kāpnēm Eriņos sēž maza meitenīte un man raiti stāsta,ka viņa ir tēva (nevis mammas) meita un ka tepat augušas skaistas egles, kuras tagad nozāģētas. Ja tas ir tā, tad nodomāju: "asais cirvis cērt un cērt". Zinu — egle patlaban esot Latvijai pieprasīta koksne pasaulē. Savulaik augušās egles meitenīte ir pamanījusi; tas man tomēr vēl ļauj šaubīties par to, vai tagad Latvijā visam ir tikai cena, bet nav vērtības.

Es esmu Latvijā, jo runāju ar dziesmas Paliec sveiks, mans mazais draugs komponistu E.Siliņu. Dziesmu dziedājuši arī latviešu leģionāri; latvieši taču esot dziedātāju tauta. Bet pirmsjāņu svētdienas rītā Bērtuļa baznīcā kalpo trīs garīdznieki: no Rūjienas, no ASV, no Ropažiem. Ierastai klasiskai liturģiskai tradīcijai ev.lut. baznīcā blakus stāv evaņģelizētāju runas veids un skaļums, ķermeņa valoda. Draudzes telpai cauri tiek nests, ikdienišķiem vārdiem sakot, kvēpināmais (!) trauks, un groziņš ar naudas artavu baznīcai tiek pacelts virs mācītāja galvas. Lielos vilcienos prātā pazib Rietumu un Austrumu arhetipālās zīmes. Jā gan, bet tā ir Latvija — pasaules gara dzīves organizācijas ideoloģijai atvērta. Pēc tam daži baznīcēni inteliģentuma piestrāvotā muzeja un izstāžu zāles gaisotnē atceras mācītāju Slokenbergu (1898.–1957. Anglijā). Izjūtu, kā pagātnei ir tagadnes dimensija nākotnes svētības labad. Bet kāds vīrs — Ērgļa kungs no Jeriem, pirms sācis vēstīt savu dzīvesstāstu, mani lauku mājas pagalmā ievezdams saka: Man te ir kā svētnīcā . Piekrītu. Svētnīcai, lai kur tā arī atrastos, arvien ir pasaules elpa.

Treškārt, šajās dienās es biju pasaulē kā Rūjienā, jo gleznotājs A.Strauja, stāstot par savām pasaulēm, kā pirmo min — rijas un tās ainavas. Tās savulaik P. Kundziņa zīmēt rosinātas. Vēlāk taps vēl citas pasaules — monumentālie kalni, jūra un vēl... Tomēr visas šīs pasaules ir arī Rūjienā. Rūjienā kā vietā, kā ainavā, kā ticībā, vēstures pieredzē, idejas un realitātes radniecībā. Var būt, ka rūjienieša ticība ir Rūjiena, jo savā svētku dziesmā kopš biedrību dibināšanas laikiem viņi dzied par rūveniešu ticību. Dzīvojam tagadnē un domājam par nākotni . Bet, kad paliekam aci pret aci ar diezgan nestabilo šodienu, prāts dažreiz meklē atbalstu pagātnē (A.Lāce un E. Rumba grāmatā Rūjienas vidusskolai 75 ).

Galu galā Rūjienā un Jeru pagastā šī gada pirmsjāņu dienās es piedzīvoju šīs puses ļaužu vērtību pasauli, kurā viss sākas ar attiecībām. Es biju pasaulē, kuru nevar mainīt, bet kuru var radīt no jauna. Rūveniešu ticība to ir iespējusi.

"Vēsture stāv aiz stūra" — šādu frāzi kādā radiointervijā dzirdēju no Andreja Eglīša. Piekrītu. Ja atļauts būt ironiskai, labprāt piebilstu: labāk aiz stūra, nekā uz stūra. Vēstures attiecināšana tikai uz politisko faktoloģiju var padarīt vēsturi par preci un radīt mānīgu iespaidu par vēstures universalitāti, kad jautājumus uzdod zināmas atbildes ietvaros. Kā reliģijā! Vietā ir vēstures salīdzinājums ar lielu universālveikalu, kuru sauc vēsture . Vēsture ir skatāma kā fiziska esamība, ko var racionalizēt, un tas ir nepieciešami, bet ne tuvu pietiekami, ja runājam par valsts/Zemes vēsturi, kad jājautā sev un jāskaidro citiem.

Eiropas valstu vēsturnieku aprindās runā par uzdevumu rakstīt Eiropas Savienības vēsturi. Šajā sakarībā ar skepsi tiek minēts, kā, piemēram, vēsturnieki no Vācijas un Francijas varētu rakstīt vienu vēsturi. Kāds būs kritērijs: vai runa būs par principiem vai tikai interesēm, ko var saprast arī kā vēstures stratēģiju jeb politiku, kurā vēsturnieki spēlē savu vēsturnieka lomu . Liekas, pārsvarā tikai interešu vadīti par Latvijas vēsturi 20. gadsimtā referē citzemju zinātnieki, pat nonākot līdz, manuprāt, kurioziem, lai neteiktu vairāk, kā šovasar konferencē Latvija Otrajā pasaules karā , kad kāds no referentiem, runājot par noziegumiem pret civiliedzīvotājiem, īpaši uzsverot, blakus lietoja divus kontekstuāli atšķirīgus vārdus: nokauts un noslepkavots. To nevarēja nepamanīt, un tas neizbēgami raisīja skumjas pārdomas.

Latvijā šogad vairāki valsts iestādījumi pārliecinoši svin 80 gadu jubilejas ( jūras spēki, dzelzceļš u.c.). Pērngad valsts 80. gadskārtā ievēroju zināmu piesardzību, šo faktu oficiālajās runās minot, cik iespējams maz. Tālab par vēstures faktu kļuva ne tik daudz valsts gadadiena, cik attieksme pret gadskārtas nozīmību Latvijas kā valsts vēstures statusam šodien. Runa nav tik daudz par valsts jubileju, bet semantisko (nozīmju) lauku, kāds ir vai nav spēkā pilsoņu un iedzīvotāju pašcieņas un ideoloģijas kā viņu vērtības sistēmas veidošanā. Kurš nošķirs, kur te ir vēsture un par vēsturi vēl nekļuvušais? Kad kaut kas kļūst par vēsturi?

Vēsture ir līdzīga politikai, par kuru saka: politika notiek tad, kad viss jau ir noticis. Par vēsturi varētu teikt: vēsture notiek pēc notikušā, bet šeit un tagad . Vēsture nevis vienkārši apmierina ziņkāri , bet kļūst iedvesmojošs spēks (K.Jasperss). Ja vēsture ir atmiņas — tad tās ir atmiņas par nākotni. Vēsture ir starp bija un būs , bet notiek tagad . Tikai kāpēc? Šim kāpēc ir humanitārs, morāles, politisks un globāls uzstādījums.

Ekspedīcijas grupa pēc ievadsemināra — gatava ieklausīties: 1. rindā no kreisās: Dace Nebare, Ginta Elksne, Dace Bormane; 2. rindā: Biruta Abuls, Gunta Harveja, Māra Zirnīte, Maija Hinnle, Edīte Irbe, Ināra Reine