18.novembrī Latvijas tauta svinēja savas valsts dzimšanas dienu – Latvijas Republikas proklamēšanas 88.gadadienu

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, uzrunājot Latvijas tautu un viesus vakarā pie Brīvības pieminekļa Rīgā (augšējā attēlā); Ministru prezidents Aigars Kalvītis svētku noskaņā ar Saeimas deputātiem – Māri Kučinski, Aiju Barču un Jāni Eglīti Foto: Juris Krūmiņš; Māris Kaparkalējs,”LV”

Valsts prezidentes aizlūgums, veltīts Latvijas proklamēšanas 88.gadskārtai Ekumeniskajā dievkalpojumā Doma baznīcā

Mīļais Dievs,

Mēs Tev pateicamies par savu brīvību un par savu neatkarīgu valsti, mēs Tevi lūdzam, sargi un stiprini visus tos, kas ir gatavi atdot savu dzīvību par mūsu drošību – gan ārējo, gan iekšējo. Mēs Tevi lūdzam, pasargā mūs no mūsu ienaidniekiem, kas nīst mūsu neatkarību, no tiem, kas nicina latviešu tautu. Mēs Tevi lūdzamies.

Mīļais Dievs, mēs Tevi lūdzam, pasargā mūs no varmākām, no tiem, kas vardarbību veic savās sienās, un no tiem, kas iet pa pasauli, sēdami naidu, nāvi un iznīcību. Pasargā mūs, ak, Dievs! Mēs lūdzamies!

Mīļais Dievs, mēs Tevi lūdzam, sargā un stiprini visus tos, kas gādā par taisnu tiesu un likuma varu, pasargā mūs no tiem, kas paši likumu pārkāpj vai kas piesedz un sadarbojas ar noziedzniekiem. Mēs Tevi lūdzamies.

Mīļais Dievs, māci mums pazemību Tavā priekšā un līdzcietību un iecietību pret saviem līdzcilvēkiem. Pasargā mūs no liekuļiem un no farizejiem, un no tiem, kas svētulīgā paštaisnībā musina uz neiecietību un aizspriedumiem un musina uz vardarbību pret savu brāli. Kungs, mēs Tevi lūdzamies!

Mīļais Dievs, mēs Tevi lūdzam, iedvesmo mūsu māksliniekus, rakstniekus un zinātniekus, lai viņi mums būtu kā gaismas nesēji pasaules tumsībā. Sargi mūsu valodu, kultūru, mūsu gara vērtības, stāvi mums klāt! Mēs Tevi lūdzamies.

Mīļais Dievs, mēs Tevi lūdzam, lai Tu atvērtu mūsu sirdis, lai mēs pasaulē varētu saskatīt skaistumu, gaismu un mīlestību. Mēs Tevi lūdzam, palīdzi mums saskatīt, ka pasaules visums ir uz mīlestību būvēts un tikai mīlestībā mēs varēsim atrast paši sevi un mūsu cilvēcību. Mēs lūdzamies, dēstī mīlestības liesmu visās mūsu sirdīs! Mēs Tevi lūdzamies.

Mīļais Dievs, mēs Tevi lūdzam, vadi mūs visos mūsu ceļos, dod mums prāta gaismu, sirdsmieru un mīlestību. Mēs Tevi lūdzamies!

Valsts prezidentes uzruna Nacionālo bruņoto spēku svinīgajā parādē 11.Novembra krastmalā 2006.gada 18.novembrī:

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja [Indulis Emsis] kungs, augsti godātais Ministru prezidenta [Aigars Kalvītis] kungs, augsti godātie ārzemju viesi, Latvijas virsnieki un karavīri, mīļā Latvijas tauta!

Šodien, šajā Latvijas proklamēšanas 88.dzimšanas dienā un atceres dienā, vispirms vēlos pateikties mūsu obligātā dienesta karavīriem, it sevišķi sveicot tos, kas pēc dažām dienām jau būs atstājuši šo dienestu kā pēdējais iesaukums mūsu brīvās Latvijas vēsturē. Kā Valsts prezidente vēlos pateikties visiem tiem, kas kopš neatkarības atjaunošanas ir dienējuši mūsu bruņotajos spēkos, ir palīdzējuši to attīstībai un izaugsmei. Es novēlu visiem, šiem daudzajiem tūkstošiem, kas ir šo dienestu pildījuši, lai visu mūžu jūs pavada karavīra disciplīna un karavīra stāja.

Šajos valsts svētkos vēlos īpaši sveikt mūsu bruņotos spēkus, viņu komandierus un virsniekus, visus tos, kas kalpo Latvijai uzticīgi un ar godaprātu, gadu no gada pilnveidojot savas profesionālās iemaņas un darot visu, lai viņi būtu gatavi aizstāvēt savu tēvzemi.

Īpaši sveicienus sūtu tiem Latvijas bruņoto spēku locekļiem, kas pašlaik aizstāv mieru misijās dažādās zemēs pasaulē – Irākā, Afganistānā, Kosovā un citur. Lai Dievs sargā jūs un lai pārved jūs visus sveikus mājās!

Es vēlos arī sveicināt šajā dienā visas karavīru un virsnieku ģimenes, viņu sievas un bērnus, dzīvesbiedrus, mātes un tēvus, kas viņus izaudzinājuši. Paldies, ka jūs atbalstāt savus karavīrus, un es aicinu visu tautu: būsim lepni par saviem bruņotajiem spēkiem, atbalstīsim savus karavīrus! Viņi ir gatavi par mums atdot savu dzīvību, par mums kā tautu un valsti.

Šodien vēlos sveikt mūsu vidū pirmoreiz šajā parādē arī mūsu brāļu tautas – lietuviešu un igauņu bruņoto spēku pārstāvjus. Paldies viņiem par šo gatavību, kas apliecina mūsu ilggadējo un ciešo draudzību un sadarbību, kas ir īpaši cieša tieši aizsardzības jomā. Kopā ar igauņiem un lietuviešiem mēs uzraugām mūsu Baltijas valstu gaisa telpu, un visi kopā sadarbojamies gan ārvalstu misijās, gan paši savās zemēs visciešākā iespējamajā veidā.

Šodien vēlos pateikties arī tiem Spānijas lidotājiem, kas šobrīd patrulē Baltijas gaisa telpā, un vēlos pateikties tiem citiem gaisa spēku pārstāvjiem no mūsu NATO alianses draudzīgajām valstīm, kas šos pienākumus ir uzņēmušies agrāk.

Mīļie tautieši!

Mēs pēc dažām dienām piedzīvosim vēsturisku brīdi, kad šeit, Rīgā, Latvijā, pulcēsies visu 26 Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstu valsts un valdību galvas. Šeit, Rīgā, alianse runās par savu atjaunošanos, par savu stiprināšanu, par savu spēju pielāgoties arvien jauniem draudiem un jauniem pasaules apstākļiem. Mums, šeit pirms dažām dienām atceroties tās sīvās cīņas, kas bija vēl jāizcīna vairāk nekā gadu pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1919.gadā, mums, atceroties tos daudzos Latvijas dēlus, kas aizgāja un krita kaujās, kaut gan mēs pēc tam uz ilgiem laikiem zaudējām neatkarību, šodien ir īpašs prieks par to, ka tāds liktenis nākotnē mums vairs nedraud. Kā NATO alianses locekļi mēs esam droši pasargāti, un jebkurš drauds un uzbrukums Latvijai tiks uzņemts arī kā drauds mūsu sabiedrotajiem. Mēs varam būt droši par savu brīvību un neatkarību. Būsim pateicīgi par šo neatkarību, būsim priecīgi un lepni par šo valsti! Būvēsim visi šo valsti kopā! Lai Dievs svētī mūsu Latviju!

Valsts prezidentes uzruna Latvijas tautai pie Brīvības pieminekļa 2006.gada 18.novembrī:

Labvakar mīļie tautieši, šeit, Rīgā, un visā Latvijā!

Sirsnīgi sveicu visu Latviju mūsu valsts neatkarības proklamēšanas astoņdesmit astotajā gadadienā. Divi astotnieki gluži kā divas mūžības zīmes savijušās, lai svinētu Latvijas valstiskumu. Lai šīs divas mūžības ir kā mūsu vēlējums Latvijai pastāvēt mūžam! Pastāvēt, zelt, plaukt un ziedēt cauri paaudžu paaudzēm un gadu simtiem.

Šī ir jau astotā un arī pēdējā reize, kad man kā Valsts prezidentei ir izdevība mūsu valsts svētkos uzrunāt visu Latvijas tautu, pie tam to daru kā Valsts prezidente, kas šobrīd šai amatā jau ir nokalpojusi ilgāk par jebkuru no saviem priekšgājējiem.

Pa šiem gadiem jūs un es – mēs – garu ceļa gabalu esam nostaigājuši kopā, un mūsu likteņi ir savijušies kopējā astotniekā. Mums visiem vēsture ir sniegusi šo skaisto un dārgo dāvanu – būt klāt un līdzdarboties Latvijas atdzimšanā par neatkarīgu un demokrātisku republiku, būt klāt un līdzdarboties tās attīstībā un izaugsmē. Piedzīvot to, par ko tikai sapņoja tik daudzi mūsu priekšgājēji, – brīvu Latviju, kam nebūs vairs jābūt kā vēja nestai lapai, ko vēstures viesuļvētras mētā no vienas kataklizmas uz citu. Latvijai tagad ir iespēja plānot savu nākotni gadiem uz priekšu un censties jebkuru jaunu izaicinājumu pārvērst nevis par draudīgu biedu, bet par izmantojamu iespējamību.

Kopā mēs esam daudz paveikuši, un mums ir tiesības par to būt lepniem. Mēs esam atguvuši brīvas un neatkarīgas Latvijas godu un līdz ar to arī savu godu. Latvieši tagad var doties kaujās zem sava sarkanbaltsarkanā karoga, nevis zem svešiem karogiem un zīmēm. Latvieši var piedalīties starptautiskās sacensībās zem savām, Latvijas krāsām, un uzvaras brīžos dzirdēt Latvijas, nevis kādu citu himnu. Latvijas pārstāvji ir klāt svarīgās starptautiskās apspriedēs, un Latvija sagaida un uzņem visaugstākos viesus. Pēc dažām dienām mums būs liela vēsturiska izdevība – mēs uzņemsim 25 draudzīgu valstu vadītājus, visus vienā laikā! Es esmu pārliecināta, ka Latvijas puse būs uzdevuma augstumos un ka tas valstij būs sekmīgs un nozīmīgs notikums.

Es redzu, ka tiem, kas šeit kopā ar mani stāv pie Brīvības pieminekļa, Latvijas vārds priekā un lepnumā ir atbalsojies viņu sirdīs. Es novēlu, lai katrs Latvijas iedzīvotājs arī savā sirdī atrastu vietu šādam lepnumam un šādam priekam. Lai izjustu sevi kā daļu no vienas saimes, kā bites stropā šūnu pie šūnas, saskaņoti būvējot un veidojot savu kopējo veikumu. Tā nav no ārienes vardarbīgi uzspiesta prasība. Tas nav tāds pienākums, kas būtu uztverams kā nasta. Tā ir pacilājoša un aizkustinoša piederības sajūta: tu pasaulē neesi viens, tu piederi savas tautas kopībai, kuras kopējais gars tevi nes kā uz spārniem.

Šo pēdējo gandrīz astoņu gadu laikā esmu krustu šķērsu izbraukājusi Latviju – no rietumiem līdz austrumiem, no dienvidiem līdz ziemeļiem, darot to ar īpašu gandarījumu tieši tāpēc, ka ilgus gadus tas man tika liegts. Esmu tikusies ar Latvijas ļaudīm – veciem un jauniem, slimiem un veseliem, pārtikušiem un grūtībās dzīvojošiem. Esmu tikusies ar cilvēkiem lauku mājās un pilsētu dzīvokļos, būdiņās un muižās, kultūras namos, bibliotēkās, skolās, muzejos un pašvaldībās. Esam tikušies tiklab lielos un mazos svētkos kā ikdienas darba dienās, esam tikušies vasarās, rudeņos, ziemās un pavasaros. Līdzīgi kā Lielvārdes jostā ieaustajās spēka zīmēs, esmu jutusi visur Latvijā cilvēkos cauraustu ticību saviem spēkiem, cerību labākai nākotnei un mīlestību ne tikai pret to zemi, kas viņiem zem kājām, bet arī mīlestību un cieņu pret Latviju kā valsti. Esmu sastapusi apņēmību par spīti roku nolaišanai, darba sparu par spīti grūtībām, uzticību augstākām vērtībām par spīti tiem, kas ir gatavi tās samīdīt zem kājām.

Tajos 15 gados, kas pagājuši kopš neatkarības atjaunošanas, esam atguvuši svarīgāko, ko bijām gribējuši – Latvijas brīvību, drošību un neatkarību. Tajā pašā laikā esam arī atklājuši, cik augsta var būt brīvības cena. Brīvība nozīmē ne tikvien atgūtas tiesības, bet arī atgūtu atbildības nastu. Brīvība nozīmē izdevību pašam lemt par savu likteni, bet tā prasa arī drosmi un gatavību uzņemties atbildību par savu rīcību ar visām tās sekām. Brīvai valstij ir vajadzīgi cilvēki, kas paši ir iekšēji brīvi – lepni, bez augstprātības, droši paši par savu cilvēcisko vērtību, pārliecināti par savām spējām un savām garīgām vērtībām.

Brīva valsts ir pilsoņu kopība, kur katram tās loceklim ir savas tiesības un savi pienākumi, bet kur visi ir savstarpēji saistīti ar neskaitāmām savstarpēju iespaidu saitēm. Valsts uzplaukums nekad nevar būt viena cilvēka, vienas partijas, viena grupējuma, vai pat vienas tautības projekts. Visiem tajā ir jāpiedalās, katram ar savām spējām un savā atbildības lokā. Jautājums tātad mums katram – vai esmu darījis visu, ko spēju, kā sevis, tā Latvijas labā?

Pēc 50 apspiestības gadiem atgūtā brīvība Latvijai ir nozīmējusi dzīvot nepārtrauktu pārmaiņu zīmē. Pārmaiņas savā būtībā var būt aizraujošas, iedvesmojošas un pacilājošas, kā tas skaidri bija manāms Atmodas laika sasniegumu reibonī, taču pārmaiņas var arī būt pietiekami smagas, nomācošas un pat sāpīgas. Tomēr taisnīgi un objektīvi izvērtējot 15 brīvības gadu bilanci un raugoties uz valsti tās kopumā, man nav ne mazāko šaubu, ka Latvija pēc visiem pasaulē pieņemtiem standartiem ir piedzīvojusi un turpina piedzīvot apbrīnojami strauju izaugsmi, progresu un attīstību. Mēs neesam un nedrīkstam būt ne gaudeni, ne atpalikuši. Mēs ejam strauji uz priekšu un turpināsim to darīt!

Tā nu jau ir pagātne, kad Latvija bija kā trešais dēls pasaku sākumā, ko vienmēr apdala un pazemo lielākie, gudrākie un stiprākie brāļi. Tagad Latvija – ir kā trešais dēls pasaku noslēgumā, kas iekarojis princesi un līdz ar viņu – valdīšanu pār karaļvalsti. Atliek vien sargāt savu princesīti – atgūto brīvību – un gudri valdīt pār valsti.

Gudri valdīt pašiem pār savu valsti – tas nemaz nav tik vienkārši, kā pasakās stāstīts. Īstenā dzīvē, ne tikai pasakās, mums nemitīgi uzmācas tie paši daudzgalvainie pūķi, tie paši velni un mošķi, kas barojas no mūsu kopības ļaunām domām, vārdiem un darbiem. Un jā – tiklīdz pūķim vienu galvu nocērt, tā trīs ataug vietā, bet tas nenozīmē, ka cīņai ir jāatmet ar roku un jāliekas aizkrāsnē dusēt cerībā, ka tavā vietā visu vajadzīgo izdarīs kāds cits. Tieši otrādi, pašam ir jāķeras pie darba, bez atrunām par to, ka nekas jau nav izmaināms, ka tā nu tas ir un tur neko nevar darīt. Arī šķietami neiespējamo ir iespējams mainīt. Apņēmībai un idejām rodas atbalstītāji un sabiedrotie, bet vienaldzībai un apātijai tie zūd.

Mūsu visu Latvija ir par mazu, lai to palaistu vienu pasaules plašajos ceļos. Mēs esam tai vajadzīgi, mēs, visi kopā, ar gatavību par viņu gādāt, viņu mīlēt un cienīt. Par Latvijas spožumu mēs varam lepoties; par viņas trūkumiem mēs tai nepārmetam, bet gādājam, kā tos novērst. Mēs, Latvijas dēli un meitas, mēs esam likteņa līdzgaitnieki un kopēja ceļa gājēji. Mums ir kopējas sāpes un cerības, mums ir kopēji prieki. Viena mēle, viena dvēs’le, viena nākotne mūsu.

Dievs, svētī Latviju!

Valsts prezidentes uzruna koncertā un pieņemšanā Latvijas Dailes teātrī 2006.gada 18.novembrī:

Labvakar, ekselences, dāmas un kungi!

Manam dzīvesbiedram Imantam un man ir liels prieks sveikt jūs šovakar – šajā koncertā un pieņemšanā par godu Latvijas neatkarības proklamēšanas 88.gadadienai.

Toreiz, tajos tālajos gados pirms 88 gadiem, proklamācija notika svinīgajā sarīkojumā Nacionālajā teātrī uz citas skatuves. Šodien man ir prieks ar šo pasākumu iesvētīt, tā varētu teikt – pirms oficiālās atklāšanas, jaunizremontēto Dailes teātra skatuvi un zāli.

Man ar šo teātri ir īpaši siltas atmiņas un saistība, jo šeit 1988.gadā man pirmo reizi atļāva brīvi uzrunāt Latvijas publiku. Tas nebija programmā paredzēts, es ceru, ka organizētājiem ar to nebija grūtību. Mana uzruna bija saistīta ar mūsu tautas eposa “Lāčplēsis” jubileju, kam par godu bija sarīkota starptautiska konference. Tas man vēl jo vairāk liek novērtēt to milzīgo atšķirību, kāda ir notikusi mūsu zemē un valstī.

Mēs tagad esam brīva tauta un brīva zeme. Es sveicu šovakar visus, kas par to gādā – Saeimas deputātus un Saeimas priekšsēdētāju, Ministru kabinetu un Ministru prezidentu, pašvaldību – lielo pilsētu un mazo pašvaldību – vadītājus, mūsu dažādās ierēdniecības pārstāvjus, prokuratūras, tiesu varas, visdažādākajos amatos un posteņos robežsardzē, policijā, nevalstiskajās organizācijās un daudzās citas jomās strādājošos. Jūs, kuri esat šajā zālē, un jūs visus Latvijā, es vēlētos aicināt un atgādināt – jūs visi esat mūsu Latvijai vajadzīgi. To, cik labi jūs katrs izdarāt savu darbu, mēs visi to manām, to mana mūsu valsts, mūsu Latvija.

Es novēlu jums visiem, lai katra jūsu diena būtu kā uzstāšanās uz teātra skatuves, lai jūs saprastu, ka jums šajā dzīvē ir savi uznācieni un savi nogājieni gluži kā aktierim teātrī. Es novēlu, lai jums katram, savu dzīves lugu spēlējot, tā izdodas īpaši skaista un lai mēs visi kopā, savas Latvijas mūža lugu spēlējot, to veidotu, cik skaistu vien iespējams.

Dievs, svētī Latviju!

Valsts prezidentes videoapsveikums tautiešiem ārpus Latvijas:

Dāmas un kungi, mīļie tautieši!

Kā Valsts prezidente es priecājos jūs sveikt Latvijas neatkarības proklamēšanas 88.gadadienā un daru to jau astoto reizi pēc kārtas.

Es priecājos, ka šobrīd Latvija jau ir kļuvusi par visātrāk augošo, ekonomiski plaukstošo zemi Eiropas Savienībā un ka tas ceļš, ko esam sākuši pirms 15 gadiem, atjaunojot savas valsts neatkarību, ir pierādījis, ka mūsu centieni, mūsu sapņi var piepildīties un ka mums ir visas izredzes turpināt tālāk panākt visu to, kas pagātnē ir ticis aizkavēts, un to, ka mēs ne tikvien kļūsim gluži līdzīgi visām attīstītajām valstīm, bet, es ļoti ceru un esmu par to pārliecināta, ka daudzās jomās Latvija varēs būt citām valstīm par paraugu un piemēru. Tā tas īstenībā ir arī jau šobrīd. Esmu dzirdējusi no ļoti daudzu valstu pārstāvjiem, ka viņi ar zināmu draudzīgu skaudību noraugās uz to, kas Latvijā sasniegts. Daudziem no viņiem tas vēl ir tikai sapnis. Par daudzām lietām no tā, ko esam sasnieguši, ko uzskatām par pašu par sevi saprotamu un varbūt par zemu novērtējam, citas tautas vēl tikai sapņo, un citās zemēs paies vēl ilgi gadi, kamēr viņiem būs lemts nonākt tur, kur mēs esam jau šobrīd.

Protams, Latvijā ir vēl daudz ko darīt. Tādēļ es ceru, ka katrs, kam Latvija dārga, paturēs to savā sirdī, uzturēs kontaktus ar Latviju – ar savu dzimteni, ar tēvu vai vectēvu zemi, vienalga, cik tālu sniedzas radniecības saites. Es ļoti aicinu visus domāt par Latviju, mīlēt Latviju un darīt to, ko katrs no jums savā laukā, savā specialitātē, ar savām spējām un iespējām var Latvijas labā darīt. Mēs esam maza zeme, maza tauta, un ikviens mums ir īpaši dārgs un vērtīgs.

Mēs šobrīd esam situācijā, kur, izmantojot ES sniegtās brīvības, daudzi aizceļo, meklē laimi un iespējas citās zemēs, kas ir normāla parādība. Uz to jau mēs bijām arī tiekušies un cerējuši, iestājoties Eiropas Savienībā. Te ir izaicinājums Latvijā mums nodrošināt, lai dzīve izveidotos tāda, ka katram gribētos Latvijā palikt, Latvijā ierasties, Latvijā strādāt. Es dzirdu no daudziem sveštautiešiem tiešām sajūsmu par to, kāda ir Latvija, kādi ir Latvijas cilvēki, ko viņi spēj un var izdarīt. Man pašai savas prezidentūras laikā ir bijusi iespēja tikties gan ar jums daudzās tālās pasaules malās, ko vienmēr esmu darījusi ar īpašu prieku, gan arī ar latviešiem šeit pat Latvijā no vienas robežas līdz otrai, no ziemeļiem līdz dienvidiem un no austrumiem līdz rietumiem. Visur esmu satikusi nopietnus un arī priecīgus cilvēkus, tādus, kuri mīl savu valsti un savu zemi, kam ir talanti, domas un idejas, kuri daudz ko spēj un ir jau paguvuši izdarīt un kuriem ir daudz ieceru nākotnei.

Es aicinu katru, kam Latvija ir mīļa, nākt talkā ar savām idejām, ar saviem projektiem un priekšlikumiem. Darāmā ir daudz un visiem pietiek vietas. Es novēlu jums visiem šajos svētkos, lai jūs būtu lepni par savu Latviju!

Es pateicos visiem tiem, kuri atbalstīja visu triju Baltijas valstu izvirzīto manu kandidatūru Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra amatam. Tā bija izdevība pasaulei atgādināt par demokrātiskām vērtībām, par to, ka vesela Eiropas daļa ilgu laiku nevarēja piedalīties ANO procesos un, protams, arī par dzimumu vienlīdzību. Paldies visiem par atbalstu un, šķiet, tā bija atkal izdevība nostādīt Latviju pasaules uzmanības centrā. Tādas iespējas mums būs atkal un atkal, un mums visiem kopā par tām jārūpējas un jāgādā.

Paldies visiem par jūsu atbalstu un sadarbību!

Lai jums ir skaisti un priecīgi Latvijas valsts svētki!